Laikmeta krustpunktā

Kad mazmeitai izstāstīju par OMON, viņa dabūja desmit, jo izrādījās, ka klasē neviens par tādu neko nezina – atzīst Rita Aksenoka, kas bija šīs un arī citu skaļu lietu galvenā izmeklētāja. Viņai nepatika pret ieroci ir kopš pieredzētā kara gados bērnībā un joprojām mieru neliek trīs nepierādītās slepkavības. Kāds likums Latvijā steidzami jāmaina un kāpēc netic, ka arī Putins saņems pelnīto sodu. Saruna ar Ritu Aksenoku Laikmeta krustpunktā.

"Savos garajos darba gados izmeklētājas amatā, pat pratinot vislielāko noziedznieku, mēģināju viņā saskatīt arī ko labu. Pratināšanā un izmeklēšanas darbībās man ir palīdzējusi nevis kliegšana, kas neko labu nekad nedod, bet tieši pretēji - labestība un sirsnība. Piemēram, izmeklējot Alfrēda Rubika lietu, mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš tikai stāstīja un stāstīja, pats nemaz nejūtot, ka jau atzīstās.” Tā ir teikusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura bijusi arī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja. Jau kopš 60. gadu sākuma viņa ir šķetinājusi Latvijas skaļākās un briesmīgākās krimināllietas. Viņa atklājusi daudzas slepkavības.

Rita Aksenoka bija pirmā, kas sāka izmeklēt omoniešu zvērības. Viņa ir izmeklējusi arī bērnu slepkavības un saka, ka neko briesmīgāku savos darba gados nav redzējusi.

Un vēl viņa ir teikusi: nav tādu noziegumu, kuras nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt.

Sarunā Laikmeta krustpunktā viņa ļoti detalizēti atminas daudz ko, kas dzīvē ir pieredzēts. 

Nesen klajā nākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē" un tajā galvenokārt ir aplūkoti tie noziegumi, kurus izmeklēja jūsu darbinieki un arī jūs sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju komandā. Bet vispirms par to, vai ir kāda lieta, kāds slepkavības stāsts, kuru varbūt līdz galam neizdevās atpiņķerēt, bet par kuru jūs domājat arī varbūt vēl pēc 50 gadiem. Vai ir kāda lieta, kas līdz šai dienai neliek mieru?

Rita Aksenoka: Ziniet,

tādas ir trīs, kuras man neliek mieru, kuras varēja un kuras būtībā bija pat tik tālu, ka it kā ir aizdomās turamā persona, bet nav ar ko pierādīt. Kādreiz, kad ir tāds brīdis, kad es domāju par pagātni un par darbu, tad es atceros - bet kāpēc mēs to neizdarījām? Un kāpēc toreiz nebija DNS? Un kāpēc toreiz nebija datoru? Un kāpēc nebija telefoni kā tagad, kaut vienkāršais mobilais. Nekā mums nebija.

Ja būtu DNS, tāda Krāslavas lieta, kur vairākas sievietes tika noslepkavotas, noteikti būtu atšķetināta. Nu vēl ir dažas varbūt tādas vienkāršas, bet trīs ir tādas. Krāslavā tur vairākas meitenītes tika noslepkavotas jaunas, ejot mājās vai nu no darba, vai no sarīkojuma. Tad Ventspilī pazuda galvenā ārsta meitiņa, kur mēs konstatējām, ka viņa ir noslepkavota, mājās nākot, liftā. Un tad viena lieta ir tāda pavisam smaga, viņa saistās zināmā mērā... ir pieminēta Doļeškēviča banda tajā grāmatā. Mēs jau iepriekš to jutām strādājot, ka tā banda ir izdarījis divu policistu slepkavības Jaunjelgavā un Kuldīgā. Bet pierādījumu nebija, nu kaut kas bija, tādas kripatiņas. Iznāca tā, ka viņam piesprieda augstāko soda mēru, arī izpildīja, un tas parasti nenotiek, bet šajā reizē man bija... Tad Ieslodzījuma vietu pārvalde bija pakļauta Iekšlietu ministrijai, man deva atļauju ar viņu parunāt vienu dienu pirms viņa nāvessoda izpildīšanas. Un viņš man izstāstīja to, kas mums bija, un tā bija patiesība. Bet pierādīt nav ar ko. Un tās trīs lietas mani kaut kur tā ļoti kremt, atceroties, kāpēc mēs tā neizdarījām.

Pārējās ir dažas tādas, varbūt nenozīmīgas, kur ne jau katru var atklāt, kur mežā atrod līķi. Bet tās bija tādas ļoti smagas lietas. Viņas skaitās jau vēl tagad it kā darba kārtībā Iekšlietu ministrijā. Bet dabīgi, ka viņam neviens nestrādā un arī vairs neko nevar pierādīt.

Kā jums šodien klājas? Jūs dzīvojat Maskavas forštates pašā sirdī. Šobrīd laikam lielākais notikums jūsu apkārtnē ir ielu nosaukumu maiņa, bet Mazā Kalna pie visām varām jau vairākos gadsimtos ir tā arī palikusi - Mazā Kalna iela.

Rita Aksenoka: Jā, cik es zinu, šīs ielas nosaukums ir mūžīgs, jo šeit ir dzimis mans vīrs, kuram tagad būs tūlīt 90 gadi, un ielas nosaukums nav mainīts. Vienīgi man draugi pārmet: nu kā tu dzīvo tādā vietā kā Maskavas forštatē? Tur taču gandrīz vai katram uzbrūk un visādas nelaimes ikdienu notiek. Tad es varu droši atbildēt, ka tas tā nav, ka te gandrīz ir mierīgāks rajons nekā citur Rīgā.

Kāda ir jūsu ikdiena: cik daudz sekojat ziņām, varbūt arī kriminālziņām. Vai tās kriminālās lietas jums dzīvē ir tik daudz bijušas, ka vairs nekādi kriminālromāni, ne krimināli stāsti?

Rita Aksenoka: Varbūt tā ir mana nelaime, ka es tiešām sekoju. Es neskatos kriminālfilmas, tās skatās mans vīrs. Bet ziņas, kur ir runa par jebko, kas saistīts ar mūsu valsti un noziedzību, es skatos. Un reizēm esmu ļoti, ļoti dusmīga, gan klausoties radio, televīzijas ziņas, gan arī medijus lasot, jo tiešām ir tādi brīnumi. Un nesaprotu arī. Varbūt arī tas ir veca cilvēka iedomas, ka tas ir slikti un tas ir slikti, un es darītu šitā, un tas nav pareizi... Jāsaka, ka es tiešām sekoju. Cik ilgi tas būs, es nezinu, bet pagaidām sekoju.

Bērnībā un jaunībā daudz sportojusi. Sportiska bijusi gan viņas, gan vīra ģimene. Rita Aksenoka smej, ka viņu bērni ir tik sportiski, ka ir gandrīz jāierobežo. Tāpat ļoti patikusi pašdarbība. Jaunības sportiskums dod spēku arī šodien.

Rita Aksenoka: Dod spēku arī tas, ka no bērnības man vajadzēja mājasdarbus darīt visu ko, ieskaitot govs slaukšanu un ganīšanu. (..) Es arī visus savus garos darba gadus neslimoju. Noticis ir tā, kad es esmu saslimusi divus gadus atpakaļ un acīmredzot ir kaut kāds nelabs vīruss mani piemeklējis, un tāpēc es tagad esmu tāda vārga. Bet visā visumā, strādājot izmeklēšanā, man pat nav prātā, ka man būtu bijusi īstislimības lapa. Varbūt bija kādas iesnas vai kaut kas tāds, bet visā visumā es turējos diezgan dūšīgi.

Par to vārgumu es apšaubīšu, jo ļaudis šobrīd dzird gan jūsu valodu, gan gan atmiņu. Tiešām esmu pārsteigts, kā jūs varat tik daudzas lietas arī pēc tik daudziem gadiem atcerēties.

Rita Aksenoka: Vispār interesanti ir, šo to atceros, šo to neatceros, kādreiz padomāju un  reizē pašai liekas, vai tas ir bijis?

Man pat vienu brīdi bija tāda doma prātā, ka varbūt vajadzētu pierakstīt priekš bērniem vismaz lai paliek. Bet ir jau diezgan daudz kas palicis. Man tiešām, kad prokuratūrā es strādāju, nezinu kāpēc draudzējos ar žurnālistiem. Viņi nāca pie manis un tai skaitā mēs ar jums arī esam tikušies, un es esmu arī esmu tos rakstus saglabājusi.

Tiešām gribas mazbērniem, bērniem atstāt, lai redz, ka vecmāmiņa arī kaut ko kādreiz ir darījusi. Bērni jau zina, bet nu daudz kas tāds, sevišķi OMON lietā. Man mazmeitai, kad es izstāstīju par OMON lietu, viņa dabūja desmitnieku, jo izrādījās, ka klasē neviens nezina, ka tāds OMON ir bijis un kas ir noticis. Es viņai apmēram pastāstīju, kas bija, un visi viņai bija pateicīgi.

2000. gadu sākumā starptautiskās institūcijas kritizē Latviju, ka cietumos atrodas daudz cilvēku bez notiesājoša tiesas sprieduma, kā arī par apstākļiem ieslodzījuma vietās, kur arī nepilngadīgie atrodas kopā ar rūdītiem noziedzniekiem. Toreiz arī Valsts prezidente apmeklēja Brasas cietumu, viņu pavadīja Rita Aksenoka, kura izteica cerības, ka būs izmaiņas.

Rita Aksenoka: Es nebiju bijusi tajā cietumā. Un tur galvenokārt tika turēti pirmstiesas izmeklēšanā nepilngadīgie, un kameras un stāvoklis tur izskatījās ne visai patīkams. Valsts prezidente runāja ar daudziem ieslodzītajiem, noskaidroja situāciju, un bija tiešām tādi, kas par par nenozīmīgiem noziegumiem, kur tagad pat runā, ka par miljoniem mums šodien nedod drošības līdzekli - turēšanu apcietinājumā, atradās apcietinājumā. Pirmais, ko viņa bija, viņa teica, ka nepilngadīgie nevar palikt Brasas cietumā. Tad Tieslietu ministrija mainīja šo situāciju vispirms jau un nepilngadīgos pārvietoja, ja nemaldos, uz Matīsa cietumu, jo kur apstākļi bija daudz labāki. 

(..) man liekas, ka tas arī bija tāds lūzumpunkts, ka tomēr pret nepilngadīgajiem sāka izturēties savādāk cietumā.

2000. gadu sākumā Valsts prezidentes apžēlošanas dienests arī saņem virkni sūdzību par tiesnešu darbu.

Rita Aksenoka: Toreiz bija ļoti daudzas sūdzības. (..)  Kancelejā strādājot, interesanti bija tas, ka mēs saņēmām spriedumus no visas republikas tiesām, jo apžēlošanu skata tad, kad izskatīta lieta ir līdz galam visās instancēs. Tur tiešām varēja redzēt brīnumu lietas, cik ļoti pavirši ir izmeklēta lieta, kādi ir spriedumi. Spriedumi pat ir tādi, ka sāk tiesāt par vienu pantu, notiesā otru pantu. Kļūdas, ko rakstījām toreiz tiesas priekšsēdētājam Guļānam, tad viņš attiecīgus lēmumus pieņēma.

Prezidente tiešām pievērsa lielu uzmanību toreiz tiesu sistēmas darbam. Nolēmām iet uz Saeimu. Skatot apžēlošanas lūgumus,

speciāli izvēlējās arī tās lietas, kurās ir visvairāk kļūdu, kuras ir visnesaprotamākās, kur arī jautājums stādījās par to, vai tiesnesis kukuli saņēmis? Tādas arī mums bija. Un bija šaubas, ka tiešām, pēc sprieduma, ka tu redzi, ka vienā lietā, kura ir daudz smagāks noziegums, sods ir daudz, daudz mazāks vai vispār nav brīvības atņemšana, bet kur ir mazāks noziegums, tur ir brīvības atņemšana.

Un tad mēs aizgājām uz Saeimu. Pēc tam arī sekoja zināmas izmaiņas likumdošanā. 

Es nezinu, kā tagad ir, bet man liekas, ka tagad tieši tiesās darbs ir uzlabojies vairāk nekā prokuratūrā, un tāpēc es arī pieminēju, ka ļoti vajadzētu skatīties tagad prokuratūras darbu un prokuratūras tālāko nākotni, uzbūvi, viņu uzdevumus un arī procesuālo likumu galvenokārt. 

Es nezinu, kā var strādāt pēc tāda likuma, jo tur pat grūti saprast, cik tad noziegumu gadā ir izdarīti, kā viņus reģistrē. Mums atbild, ka reģistrēti tik un tik, bet cik tad īstenībā ir, to pat neviens nemēģina skatīties.

Man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es noteikti kaut ko izdomāšu – saka Linda Mūrniece, savulaik pirmā aizsardzības ministre sieviete. Viņa ir vadījusi arī iekšlietu ministriju un joprojām prot rīkoties ar ieroci, bet tagad saimnieko savā viesu namā. Par Policijas akadēmijas slēgšanu un Bauskas protestiem, par partijas un Āboltiņas nodevību un kāpēc nevēlas atgriezties pie sava dzimtas uzvārda – Ezermane – saruna ar Lindu Mūrnieci Laikmeta krustpunktā.

"17 gadi politikā man devuši daudz un daudz atņēmuši. Tie ir atņēmuši ilūzijas par cilvēkiem, politiku un cilvēku spējām politikā kaut ko mainīt. Šie gadi politikā man ir atņēmuši arī ģimeni. Tas ir vienīgais, ko es būtu gribējusi izlabot. Ģimenes zaudējums man iemācījis svarīgu atziņu - politika vecumdienās tev roku neturēs. Politika reiz beidzas, bet cilvēki, kuri ir pazaudēti, kamēr esi politiķis jeb iedomāta zvaigzne, pēc tam var būt grūti atgūstāmi. Paldies Dievam, man bija daži draugi, kuri saprata, ka jāpagaida, kamēr tas beigsies. Viņi mani sagaidīja atpakaļ. Ko šie gadi ir devuši? Pieredzi un arī pašapziņu. Mani ir grūti piemānīt ar skaistiem vārdiem, jo es tik daudz ko dzīvē esmu redzējusi. Varu apsēsties pretī cilvēkam un uzreiz redzēt, vai un ko viņš no manis grib."

"Es apsēžos pretī cilvēkam, uzreiz redzu, ko viņš no manis grib." Izlasīju kādā intervijā šos jūsu vārdus un ar nelielu satraukumu sāku šo interviju. Kā Linda, piemēram, mani noskanēja tagad?

Linda Mūrniece: Ir acīm redzami, ko jūs no manis gribat, - interviju. Diezgan garu un, visticamāk, diezgan atklātu. Tāda tā noteikti arī izdosies.

Kā jums šobrīd klājas?

Linda Mūrniece: Es šobrīd dzīvoju mierīgu dzīvi meža ielokā savā saimniecībā, ļoti tālu no Rīgas burzmas, un katrs brauciens uz Rīgu man ir piedzīvojums. Kā es nekad nebūtu domājusi. Jo es vienmēr esmu bijusi pilsētniece, tādā lielā uzņēmumā strādājusi un vienmēr bijusi uzmanības centrā gan visās savās darbavietās, gan publiski, tāpēc šobrīd ir pilnīgi cita dzīve. Bet šī dzīve pieļauj iespēju arī nonāk tajā burzmā, bet tikai tad, kad es to vēlos, nevis visu laiku atrasties tās burzmas vidū.

Linda, mēs tikāmies Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā 2017. gada 10. jūlijā, toreiz es jums intervijā vaicāju, vai ir dzīve arī ārpus politikas un kāda tā ir? Kopš šīs sarunas jau arī daudz kas ir mainījies, ir mainījušās valdības un prezidenti. Ir sācies karš Ukrainā. Kas ir tas, kas Lindu satrauc šodien, domājot par lielo un mazo politiku?

Linda Mūrniece: Nu protams, karš ir tas, kas satrauc jebkuru un arī mani visvairāk šajā laikā. Tieši uz šejieni braucot, runāju ar meitu ļoti ilgu laiku par šo. Viņa dzīvo un mācās Nīderlandē šobrīd, un mēs ļoti, ļoti padziļināti domājām par to, kā kurš rīkotos, ja gadījumā karš sāktos pie mums. Es domāju, ka jebkurš cilvēks Latvijā to ir pārdomājis, un mums abām bija daudz dažādas atziņas par to, ko kura no mums tajā situācijā darītu, un…

Ja drīkstu pavaicāt un cik jūs vēlaties atklāt, kādas ir tieši šādā kontekstā jums pārdomas?

Linda Mūrniece: Manas pārdomas nav mainījušās, es vienmēr esmu teikusi, ka es palikšu valstī, kurā es esmu piedzimusi, izaugusi, kurai es esmu atdevusi daudz savas enerģijas un kurai es droši vien varētu būt noderīgāka, paliekot šeit. Tā bija mana atbilde meitai uz jautājumu, vai gadījumā es negribu, piemēram, pārvākties uz kaut kurieni citurieni. Es teicu, ka noteikti nē. Pat ja zināšu, ka ir riski, es palikšu. Es palikšu šeit un darīšu to, kas no manis atkarīgs, lai palīdzētu valstij. 

Tā bija mana atbilde, bet, protams, ka meitu tas ļoti nenomierināja. Bet mēs izrunājām, ja tāda situācija rastos, kā kura no mums rīkosies tajā situācijā, un es nomierināju viņu, ka es tikšu galā. Tāpat kā vienmēr esmu tikusi galā, tikšu galā arī tajā situācijā un, ka viņai būs jādomā pašai par sevi, nevis jāuztraucas par to, vai māte tiek galā, jo māte tiks galā. Šis ir tas pats satraucošākais, domāju, kā jebkuram cilvēkam, ne tikai Latvijā.

Pārskatot arhīvu kadrus, redzēju, ka Lindas Mūrnieces rokās ir bijis arī ierocis un tīri labi ir veicies šaušanas mācībās. Jācer, ka vien mācībās to mums vajadzēs izmantot.

Linda Mūrniece: Tas bija arī viens no maniem argumentiem nomierinot meitu, sakot, ka man mājās ierocis joprojām. Tā kā neuztraucies par mani, es zināšu, ko ar to iesākt. Jā, mana pirmā darbavieta ir policija, līdz ar to man nācās iemācīties šaut, un es to joprojām daru labi, ik pa laikam atsvaidzinot tās iemaņas, un tas jau tā neaizmirstās. Un, jā, es zinu, kā rīkoties ar ieroci, un es ar to noteikti rīkošos, ja būs tāda vajadzība.

(..)

Jūs sarunas sākumā minējāt, ka tas bija jūsu sapnis reiz kļūt par iekšlietu ministru, bet droši vien vissliktākajā sapnī nevarētu nosapņot, ka tas fināls būtu šāds [ saistīts ar 2011. gada janvāra notikumiem Jēkabpilī, kur notika uzbrukums spēļu zālei, un no pieciem bruņotajiem laupītājiem četri ir policisti].

Linda Mūrniece: Jā, bet es domāju, ka man to manu sapni atļāva piepildīt ministrijai tādā grūtākajā laikā, jo tas bija krīzes laiks un droši vien tikai es, kas to biju sapņojusi, es, kas nācu pati no tās vides, varēja vislabākajā veidā, kādā nu tas bija iespējams, tikt galā ar tiem uzdevumiem, kas bija tajā brīdī. Kaut vai budžeta griešanu, jo Iekšlietu ministrijai nav kapitālsabiedrību, Iekšlietu ministrijai nav fondu naudas, no kā varētu atteikties. Iekšlietu ministrijai ir tehnika un Iekšlietu ministrijai ir cilvēki. Un lai kur negrieztu, sanāk griezt cilvēkus. Jā, nu es droši vien nevarēju iedomāties, ka būs tā.

No jūsu daudziem gadiem politikā raidījumā vien bija daži fragmenti, un, kā dzirdējām, redzējām, visi šie stāsti ir smagi. Ja jūs politikā būtu izvēlējusies kļūt, piemēram, par kultūras ministri, mēs visu stundu runātu un es jums rādīt, kā jūs esat atklājusi kādu jaunu kultūras namu vai zāli, vai bijusi kādās pirmizrādēs vai operās Vai nebija doma kādu vieglāku ministriju izvēlēties?

Linda Mūrniece: Nē, jo mans sapnis bija kļūt par iekšlietu ministri un es piepildīju savu sapni.

Sapnis par viesu māju Piebalgā. Tas arī bija tāds ilgstoši, vai tas bija ātrais sapnis, kurš ātri realizējās?

Linda Mūrniece: Nē, tas īstenībā arī bija tāda gaisā palaists sapnis. Kādreiz jau pirms politikas es vienmēr biju domājusi, ka man patīk parūpēties par cilvēkiem, kas gan īsti negāja kopā ar manu karjeru policijā un Iekšlietu ministrijā, bet man šķita, ka man patīk rūpēties par cilvēkiem, agrāk tikai draugiem un tad ar laiku es sāku rūpēties arī par citiem cilvēkiem. Tāds bija mans sapnis, kādreiz arī tāds sapnis, par ko es biju runājusi ar draugiem un stāstījusi, ka es to gribētu kādreiz. Un tad, kad es aizgāju prom no Iekšlietu ministrijas, no politikas vispār, kādu laiku es dzīvoju mājās, bet ļoti ātri pēc tam sāku vadīt viesnīcu.  Un tad es atcerējos to savu kādreizējo tādu mazo sapnīti, ka man būs viesu nams. Un tad es teicu, jā, es gribēju mazu viesu namiņu, dabūju viesnīcu ar 88 numuriem. 

Beidzot man tagad ir tas viesu namiņš, mazais, ko es varētu būt gribējusi, bet es jūtu, ka man ar to ir par maz, lai gan es saku, ka es jūtos labi prom no burzmas, bet man tās burzmas tiešām brīžiem pietrūkst. Viesu namiņš nav manu spēju robežas. It kā jau es dzīvē visu esmu sasniegusi, karjera man ir bijusi galvu reibinoša, kā zināms, un tagad man ir mazs viesu namiņš.

Bieži es domāju, vai tiešām tas ir viss, kas mani sagaida turpmāk? Tāpēc man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es domāju, ka es noteikti kaut ko izdomāšu bez tā viesu namiņi sava mazā, jo tur viss notiek, kā notiek, pats par sevi brīžiem. Es visu esmu izdarījusi, lai tas tā būtu, bet man tiešām par maz es gribētu pielietot savu galvu un savas spējas kaut kur, kur tās varētu noderēt vairāk.

Ja tur ir vajadzīga ķirurģija, ir vajadzīga ķirurģija, un šajā gadījumā šķiet, tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt. Tā par nedienām ar būvniekiem saka Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, profesors Pēteris Stradiņš. Par savu sirdsdarbu - kardioķirurģiju un slimnīcas īpašo garu, par mammu un Stradiņu dzimtas stiprajām sievietēm, par tēva, akadēmiķa Jāņa Stradiņa dienasgrāmatu 600 burtnīciņās un kā gandrīz tika pie vārda Jups, saruna ar Pēteri Stradiņu Laikmeta krustpunktā.

“Ar Stradiņa uzvārdu dzīvot nav vienkārši. Tas ir traucējis, taču arī palīdzējis. Apzinos, ka daži notikumi mani neskartu, ja nāktu no citas ģimenes un man būtu cits uzvārds. Ja notikumi slimnīcā izraisa sabiedrības reakciju, Stradiņu uzvārds uzreiz tiek vispārināts un gribot negribot arī man ir jājūtas līdzatbildīgam, taču ne manos spēkos ir šos procesus ietekmēt.” Tā Līgas Blauas grāmata “Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem”, kas izdota 2013.gadā, raksta akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēls Pēteris Stradiņš. Stradiņu dzimtas turpinātājs, vectēva Paula Stradiņa profesijas turpinātājs, profesors, sirds ķirurgs, Pēteris Stradiņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.

Dienā, kad ierakstām interviju, 13.februārī, Stradiņa slimnīcā ir "akūts gadījums". Medicīnas valodā runājot, ir notikusi ķirurģiska iejaukšanās - slimnīcas valde nolēmusi lauzt līgumu ar jaunā korpusa būvnieku. Stradiņiem šodien ir paaugstināta sirdsdarbība, Stradiņiem šis ir nemierīgs laiks. Kā šajās dienās jūtas Pēteris Stradiņš, slimnīcas padomes loceklis, kura uzvārds nu jau ik dienu publiski izskan saistībā ar neveiksmēm jaunās ēkas tapšanā?

Pēteris Stradiņš: Nu, protams, ka es arī jūtos tāpat kā vairums vai visi slimnīcas darbinieki - diezgan nobažījies par to, kā tālāk tie darbi veiksies, par cik viņi aizkavēsies, par cik ilgu laiku. Protams, ka jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka cietīs pacienti, cietīs darbinieki. Bet tajā pašā laikā man jāsaka, ka es gribu būt optimistisks, jo pašreizējā komanda manā skatījumā ir gatava veikt šo uzdevumu, uzbūvēt Latvijai šo slimnīcas daļu, kas ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī ir jūtams , ka ir atbalsts gan ministrijā, gan, es teikšu,  valdībā, un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tas ir valsts nozīmes stratēģisks objekts, kas ir tiešām vajadzīgs mums. Nevis tikai kaut kādai mediķu daļai, bet tiešām visai valstij.

Kad jūs šajās dienās, arī jau pēdējos mēnešos dzirdat radio televīzijā, interneta portālos virsrakstus "Krīze Stradiņos", "Skandāls Stradiņos", "Neveiksme būvniecībā Stradiņos", vai šis uzvārds Stradiņi jums kaut kā īpaši rezonē?

Pēteris Stradiņš: Protams, ka rezonē, un dabīgi, ka es tāpat to pārdzīvoju. Bet jāsaka, ka mēs jau redzam valstī par daudzām tādām negatīvām lietām pievēršam uzmanību, un tas ir pareizi. Mums tiešām ir, es teikšu, nav jau tikai mūsu slimnīcā vien šīs varbūt neveiksmes, vai varbūt viss nedodas no rokas, kā saka. Bet tai pašā laikā mums jau notiek ļoti daudzas pozitīvas lietas un ir tāpat jaunas, unikālas ārstēšanas un operācijas un tamlīdzīgi. Protams, ka vairāk mums būtu pašiem,` un tas ir viens no uzdevumiem - sabiedrībai nest arī labās ziņas. Jā, bet jāpiekrīt - tas, kas ir jāizdara, ir jāizdara, un ja tur vajadzīga ir, kā saka, ķirurģija, tad tur ir vajadzīga ķirurģija. Šajā gadījumā šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt.

Protams, notiek daudzas unikālas pat operācijas, un ir daudzi veiksmes stāsti, bet jūs iepriekš intervijās esat arī teicis: "Mēs nevaram salīdzināt mūsu medicīnas sistēmu ar, piemēram, Vācijas, mēs kopumā esam ļoti atpalikuši. Sabiedrība pat nezina, cik nožēlojamā stāvoklī ir Stradiņa slimnīca, mēs operējam zālēs, kas projektētas padomju laikos. Latvijai ir paveicies, ka mums ir talantīgi un nesavtīgi mediķi, kas šo sistēmu uztur." To esat teicis 2020. gadā intervijā žurnālā "Ieva".

Pēteris Stradiņš: Jā, tā ir taisnība, un tāpēc jau arī šī te jaunā slimnīca ir vajadzīga. Šī jaunā slimnīca ir absolūti vajadzīga, un pirmām kārtām tās ir pacientu intereses. Nevar joprojām pacienti atrasties sešvietīgās palātās, kur vasarās temperatūra sasniedz teju 30 grādus pēc operācijām un tamlīdzīgi. Jaunā slimnīca ir vajadzīga mums visiem. 

Bet ir otra lieta. Teikšu, kopš 2020. gada ir nu četri gadi pagājuši, un, jāsaka, ir arī daudz kas darīts, lai sakārtotu esošo infrastruktūru. Piemēram, sirds ķirurģija nu burtiski gaida tuvākajās nedēļās, kad vecās profesora Volkolakova laikā sāktās un izprojektētās operāciju zāles tiks renovētas. Un viņas tiešām būs vienas no, vai būs pašas modernākās Baltijā. Protams, tas viss komplekss nebūs, teiksim, tāds, tur ir vajadzīgs jauns korpuss, bet es domāju, uz kādiem gadiem tas būs tāds labs ielāps sistēmā. Un tāpat daudzās vietās slimnīcā mēs esam panākuši ievērojamu progresu.

Jau sarunas ievadā citēju jūsu rakstīto par Stradiņu uzvārda  vispārināšanu, līdzatbildības sajūtu un iespējām ietekmēt procesus. Kas ir Pētera Stradiņa spēkos šajā situācijā? Jūs esat ne vien sirds ārsts, bet arī šobrīd amatpersona - Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, pagaidu, bet padomes loceklis. Nezinu, vai jūs esat gājis gar šo objektu un mēģinājis pie būvbedres runāt ar darbu vadītājiem un celtniekiem, ka šis nav angārs, nav lielveikals, te būvē slimnīcu. Kādas jums ir bijušas sarunas ar būvniekiem, kāds ir tas process?

Pēteris Stradiņš: Atklāti sakot, man nekad dzīvē nav bijis mērķis vai kaut kāda sajūta, ka man būtu jāuzņemas tādi lieli administratīvi amati, un pilnīgi tieši otrādāk. Sirds ķirurģija un vispār medicīna joprojām ir mans tāds aicinājums, un es labprāt te pavadītu visu savu profesionālo laiku. Bet jāsaka, šajā mirklī, kad mani uzrunāja, tiešām es jutu, ka ir tas mirklis varbūt to plecu pielikt. Es tiešām ceru, ka tas nebūs uz ilgu laiku, ka izdosies sistēmu sakārtot. Jo man šķiet, ka svarīgi sakārtot sistēmu, nevis radīt kaut kādu tikai vienreizēju risinājumu, bet arī kaut vai to, lai tiešām mums būtu harmoniskāka..., ne tikai šī būve tiktu pabeigta un ievirzīta pareizi, bet arī slimnīcā atgrieztos tas, ko mēs saucam par Stradiņu garu. Jo tā bija vēl viena lieta, kas mums nedaudz gan ar kovidu, gan ar tiem juku laikiem bija pazudusi. 

Es teikšu godīgi, ka tieši šajā otrā, šajā kolektīva jautājumā, man šķiet, ka tas mans pienesums būtu tas svarīgākais, jo es tiešām tiekos ar ļoti daudziem. Es arī esmu tur iekšā, un man ir tā milzīgā priekšrocība, ka es pazīstu, mani pazīst, un gan ar jaunajiem ārstiem, gan centra vadītājiem [tiekos]. 

Mums ir ne tikai jāuzbūvē fiziski jaunas šīs ēkas, bet arī jāuzbūvē vai jārada koncepciju, pēc kuras iet, jārada jauni šie "Stradiņi". Jo jaunā medicīna, arī jauni cilvēki, viņi prasa savādāku šo te gaisotni, darba organizāciju. Mums tas ir jārespektē. Pats galvenais, mūsu pacientiem to vajag. Tas nozīmē, ka tur mums ir jāieliek arī ļoti liels darbs. Un pie tā jāstrādā, jo jāsaka godīgi, es teikšu, liela daļa no tās struktūras mēs esam joprojām turpinājuši šo padomju laikā iedibināto modeli. Es nesaku, ka tas pilnīgi slikts, bet viņš ir nu tiešām novecojis. Tātad tas ir vēl viens no uzdevumiem, un

es teiktu, ka viena daļa ir šīs sarunas ar būvniekiem, kuru es vairāk atstāju kompetentāku kolēģu ziņā, bet otrs ir radīt šo vidi un varbūt mainīt vispār konceptu jaunai slimnīcai.

Es ļoti gribētu, lai mūzikas radīšanu neietekmē notiekošais pasaulē, bet tā nav, saka komponists Raimonds Tiguls. Par tautas stiprumu saknēs un vājumu ķildās, par dziesmām, kas saviļņo korus Mežaparkā, Amerikā un Dienvidkorejā un liek celties kājās šamaņiem, par prezidentes Saules dainām un Ziedoni saruna ar Tiguļkalna dvēseli Raimondu Tigulu Laikmeta krustpunktā.

“Viņš ir punktuāls, racionāls un izdarīgs. No viņa jūt radošu draudzīgumu un sirds atvērtību. Mums latviešiem nav daudz tādu komponistu kā viņš.” Tā par komponistu Raimondu Tigulu pirms 10 gadiem ir teikusi rakstniece Nora Ikstena. 

“Viņa mūzika ir ļoti latviska, bet tajā pašā laikā viņš savā radošumā ir ļoti mūsdienīgs.” Šie savukārt ir vēl senāki televīzijas režisores, seriāla "Likteņa līdumnieki" autores Virdžīnijas Lejiņas vārdi, raksturojot komponistu, kurš ir arī nu jau leģendārā seriāla mūzikas autors. 

Punktuāls, draudzīgs, latvisks, mūsdienīgs – visticamāk tieši šo īpašību apkopojums ir tas, kas ir palīdzējis Raimondam Tigulam radīt "Lec, saulīti" un "Dod, dieviņi", kas mudina rīkot ikvasaras Tiguļkalna koncertus Talsos un kura rokās hanga instrumenta meditatīvās skaņas aptur laiku šajā nemierīgajā pasaulē un aizved ārpasaules mūzikā un sirdsmierā. 

Plašāka publika droši vien tā pamatīgāk pirmoreiz tavu mūzika iepazina no Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki". Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, par kara šausmām par vairāku paaudžu piedzīvoto brīvā valstī un okupācijas varās. Un šajā seriālā skan arī dziesma "Četri vēji". Arī šobrīd pasaulē pūš nemierīgi vēji. Kā tu sajūti šīs brāzmas, kā tās ietekmē tevi? 

Raimonds Tiguls: Nu, protams, es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, Amerikā. Mums jāseko līdzi arī šobrīd, kas notiek saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas mūsu situācijā ļoti svarīga ziņa, kādu lēmumu pieņems Amerikas iedzīvotāji. Un mums ir jācīnās ar to ļaunumu, kurš diemžēl mums ir pavisam tuvu.

Tu sociālajos medijos dalies ar savu mūziku un arī aktīvi, kā jau pats minēji, seko ziņām arī visām politiskajām norisēm. Vai tu esi domājis, redzot karu Ukrainā, ka šis karš var pārkāpt arī Ukrainas robežas?

Raimonds Tiguls: To mēs nezinām. Un es ļoti gribu ticēt un cerēt, ka nē. Bet to mēs patiešām nezinām, un man ir vienkārši bail, ja mēs runājam par šo situāciju, kas ir šodien. 

Es augu kopā ar savu opapu, kurš arī bija izsūtītais, un mēs ļoti daudz runājām par  Latvijas laiku pirms Otrā pasaules kara un arī par tiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kā mēs zinām, tad tie lēmumi dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā cilvēku lokā. Es runāju par tādiem lieliem ģeopolitiskiem lēmumiem, tie tiešām ir tikai daži cilvēki kas ir pieņēmuši tādus svarīgus lēmumus, kas nākamās desmitgadēs ir ietekmējuši miljoniem cilvēku dzīves. Mēs nezinām, kā tas viss var notikt...

Šie nemierīgie pasaules vēji kaut kā ietekmē arī tavu radošo dzīvi? Vai mūzikā tu esi pilnīgi ārpasaulē no visām televīzijas ziņām un no tā, kas notiek Ukrainā vai Ameriku.

Raimonds Tiguls: Es ļoti gribētu, lai tā būtu, bet tā nav. Tieši, kad es sāku rakstīt mūziku filmai "Mātes piens", tieši tajā dienās bija Krievijas iebrukums Ukrainā.

Pirms pusotra mēneša, kad viesojos Ņujorkā filmu festivālā, tad es stāstīju Amerikas publikai tieši par šo sakritību un filmas pirmās ainas tieši ir krievu iebrukums Latvijā. Un skaidrs, ka tas tevi ietekmē, rakstot mūziku.

"Dod, Dieviņi", "Lec, saulīte" - tās ir spēka un latviskā pašapliecinājuma dziesmas, un tikai ar militāru spēku vien ienaidnieku uzvarēt nevar. To pierāda šodien arī ukraiņu tauta. Tavuprāt, kas ir šodien Latvijas ļaužu spēks, kas ir mūsu stiprās puses?

Raimonds Tiguls: Tas, ko es redzu, noteikti tas spēks ir mūsu saknēs, tā bagātā tautas pagātne, ko mēs arī redzam tautasdziesmās, un tas, ko mēs piedzīvojam ik pēc pieciem gadiem Dziesmusvētku estrādē. Pilnīgi noteikti kultūras pagātnē ir tā, kas mūs ir stiprinājusi visus tos gadu simtus un arī šodien. Tas ir tas mūsu spēks.

Un kas ir mūsu vājums?

Raimonds Tiguls: To mēs redzam ik uz soļa. Tās savstarpējās ķildas, kas patiesībā mūs velk uz leju, ja tā var teikt. Es nezinu, kāpēc tā ir. Es vienmēr skatos Dziesmu svētkos tā lielā vienotību, kas ir, tas emocionālais pacēlums. Un tad tas diezgan ātri arī pagaist kaut kur, un atkal sākās visas tās ķildas un ķīviņi. Un katram savs viedoklis, un viedoklis arī uzreiz ir, kā vajag Dziesmu svētkus organizēt un kādas dziesmas dziedāt, un kuriem koriem... Vārdu sakot, visiem uzreiz ir arī īsi pēc tam viedoklis, kā tad īstenībā vajadzēja. Tā par visām lietām.

Pieminēji dziesmu svētkus, kas neapšaubāmi bija pagājušā gada daudzu un droši vien arī tavs viens no lielākajiem notikumiem. Kādas ir tās tavas sajūtas? Tās ir piecas minūtes, kad tu esi tautas priekšā, kopkora priekšā, kas ir tā enerģija, tās baterijas, kuras tu uzlādē no šī kopības brīža?

Raimonds Tiguls: Jā, manā gadījumā tās bija 10 minūtes.

Atšķirībā no "Gaismas pils" koristi "Lec, saulīte" prasīja atkārtot.

Raimonds Tiguls: Kāpēc es par to atkārtojumu. Jo tad es izbaudu to dziesmu. Jo kad pirmoreiz ir atskaņojums, tad ir tāds iekšējs satraukums un tad vienkārši tu domā vairāk par muzikālo pusi. Bet tad, kad ir atkārtojums, tad es tiešām šoreiz ļāvos vienkārši izbaudīt to mirkli. Tas ir tiešām tāds emocionālais pacēlums, es pat nevaru ne ar ko citu salīdzināt. Sevišķi "Lec, saulīte" gadījumā, kad redzēju, ka publikā gaismiņas iedegas, tas viss kopā, tas ir kaut kas neaizmirstams. Patiešām.

Tā ir sakritis jauši nejauši, es tevi esmu sastapis gan šajos pēdējos Dziesmu svētkos, gan arī iepriekšējos un tas, ko redzu, tevi vērojot pirms lielā koncerta, protams, ir uztraukums, un arī nu uzreiz noejot no estrādes, bet ir tāda sajūta, ka tu esi kā metru virs Zemes, tu esi kādā citā pasaulē vai kosmosā tai brīdī.

Raimonds Tiguls: Tas noteikti ir tāds iekšējais gandarījums, jo es nekad neesmu, rakstot kādu kora dziesmu, domājis par to, ka tā dziesma skanēs Dziesmu svētkos.

(..) 

Tā dziesma sākumā izskanēja 2014. gadā Mežaparkā lieluzvedumā "Lec, saulīte", kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un vēlāk pamazām aiziet savu ceļu līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei. Klausītāji viņu pieņem, un dziedātājiem arī patīk. Un tas bija tāds balsojums pirms pēdējiem Dziesmu svētkiem. Es redzēju tos tautas balsojuma rezultātus, "Lec, saulīte" bija pat ceturtā vietā. Man bija patiešām liels gandarījums, ka tā sanāk ar Rasu Bugavičūti-Pēci, ka mums sakausējās dzejolis ar mūziku.

Tu pats esi bijis arī pirms Dziesmu svētkiem kora mēģinājumos, redzējis, kā koristi mēģina šo "Lec, saulīte" un kā viņi dzied, tavuprāt, kas ir tas, kas ir uzrunājis ļaudis šajā dziesmā gan vārdos, gan mūzikā? 

Raimonds Tiguls: Kaut kas tur ir, es jau tā pats neanalizēju, bet es domāju, ka tā ir ļoti skaidri pateikta doma. Līdzīgi var būt, kad tu atzīsties mīlestībā. Nu tu tur vienkārši, jā, es tevi mīlu. Es domāju, tā domas skaidrība, kas tur ir gan melodijā, gan dzejā.

Klasiskajā lotosa pozā traumu dēļ nosēsties nekad nevarēšu, bet nežēlojiet mani – pats to izvēlējos, patika tā eiforija, ko sajutu no aplausiem – saka leģendārais hokejists Sandis Ozoliņš, kurš tagad aizrāvies ar jogu. Par gatavību aizstāvēt savu valsti un spēlēšanu Krievijā, ko nopirka par pirmo lielo naudu Amerikā un kāpēc tā arī neiestājās nevienā partijā – saruna ar Sandi Ozoliņu Laikmeta krustpunktā.

Lai iepazīstinātu ar šī raidījuma viesi, citāts no 1991.gada 19.decembra laikraksta "Latvijas Jaunatne". Hokejistam Sandim Ozoliņam tolaik ir 19 gadi un žurnālists Armands Puče dokumentē vienu no pašām pirmajām intervijām ar jauno sportistu. Tās ievadā ir maza anketa ar īsiem jautājumiem un atbildēm. Daži citāti no tās.

Dzimšanas laiks un vieta: 1972. gada 3. augusts, Sigulda.

Svars un augums: 88 kg, 189 cm.

Sporta veids: hokejs

lesauka: Sanča

Bērnības dienu elks: Balderis.

Visrespektējamākais pretinieks: Maskavas «Dinamo»

Visgrūtāk apspēlējamais vārtsargs: Artūrs Irbe — kad izdodas iemest viņam, tad priecājos no sirds.

Savainojumi: divreiz lauzta kāja.

Hobijs: mūzika — "AC/DC", "Scorpions".

Ko vēlētos uzlabot savā spēlē: vēlētos stiprākas kājas.

Baumas: esot nodomājis pārdot vecāku vasarnīcu.

Mīlestība: pirmā un viena vienīgā.

Alkohols un cigaretes: kādreiz sanāk pēc spēles izdzert pa aliņam.

Visiecienītākie ēdieni un dzērieni, tomāti ar krējumu, kokakola.

Māņticība: pirms spēles sakuma, kad tiesnesis nosvilpj, sakām ātrāk slīdot — es aizslidoju aiz vārtiem un tad uz vienas kājas izmetu nelielu līkumu.

Tā pirms 33 gadiem ar sevi iepazīstināja tolaik vēl plašākai publikai maz zināmais Sandis Ozoliņš. Viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem šodien.

Kas no anketā minētā ir aktuāls vēl šodien?

Sandis Ozoliņš: "Scorpions" vairs neklausos, "AC/DC" – jā, sevišķi dažas dziesmas ir aktuālas un patīk. Filmās tās tiek izmantotas un dod adrenalīna pieplūdumu. Svars ir kategoriski audzis un pēdējā laikā mainījies. Iesauka tas pats, lai gan Ozo vairāk pēdējo 15 gadu garumā. Tomāti ar krējumu ir palikuši. Savainojumi – apbrīnojami, cik daudz. Es saskaitīju 15 operācijas ar pilno narkozi ir bijušas, tad man nebija neviena. Alkohols – tas ir apspriests, ir zināms, ka nebija tie pāris aliņi pēc spēles, ar to neaprobežojās, ilgtermiņā tas pārauga atkarībā. Par to esmu runājis un bijis pietiekami atklāts.

Bērnības dienu elks – Helmuts Balderis vēl joporjām. Artūrs Irbe – viens no vārtsargiem,  ar kuru sanāca visvairāk laika pavadīt treniņos, jo bijām kopā komandās, es visvairāk zaudēju viņam savstarpējās spēlēs, es biju tas, kurš taisīja vairāk kūleņu, ja spēlējām uz kūleņiem. Viņš joprojām man ir vārtsargs, kuram visgrūtāk iemest.

Man pašam ir interesants, piemēram, māņticības rituāls. Viņi mainījās. Es tādu neatceros, ka tāds ir bijis. Iztēloties, kā tas noticis, liekas interesanti, kāpēc to neturpināju darīt.

(..) Mīlestība… nu tad man ir 19 gadi, tad jau noteikti… Bet man visas tēmas ir atvērtas, es runāju par jebko, dzīvē notikušas pārmaiņas, izaicinājumi, jaunumi, pārdzīvojumi, veiksmes, neveiksmes. Ja esmu piekritis atnākt, tad varu runāt par visu. 

Ierasti sarunā par hokeju pirmais parasti ir arhīva kadrs no kādas spēles, bet sākam nevis ar pagātni, bet ar šodienu.

Sandis Ozoliņš: Jogu nolēmu nofilmēt un publicēt sociālajos tīklos, kā daļu no mana ikdienas rituāla, ko daru pēdējos trīs gadus. Dalīties savā pieredzē, ko tas man ir devis un kāpēc to turpinu darīt. Saku, ka gribu sasniegt noteiktu līmeni. (..) Pēc mēneša vai diviem centīgi to īstenojot, sapratu, ka to nespēšu izdarīt. Ar to pietika, jo secināju, ka jūtos labāk fiziski un emocionāli. Tādēļ turpinu to darīt. Vairs nav vēlmes būt par jogas meistaru, daru to priekš sevis, jo dienas beigās jūtos labāk.

Cenšos katru  dienu, dažreiz nesanāk vai slinkums, vai aizguļos ilgāk, bet daru regulāri.

(..) Kad es ar to jogu sāku nodarboties, bija emocionāli grūti periodi dzīvē, šķita, ka joga un meditācijas palīdzēs izvairīties no dzīvē nepatīkamiem jautājumiem. Ir savādāk. Problēmas paliek, jautājumi paliek, sliktais garastāvoklis, uztraukumi, stresi paliek, vienkārši vieglāk ir tikt galā. Kad to sapratu, man vairs nebija vēlmes nosēdēt stundu meditācijā un tādā veidā izglābties vai noslēpties no jautājumiem, kuri man bija jāatrisina.

Vai uz jogas paklāja staipoties var sajust arī hokejista karjeru, traumas?

Sandis Ozoliņš: Jā, viens celis nelokās tik daudz, dažas pozas nevaru uztaisīt, lotosa pozā nekad nevarēšu iesēsties, klasiskā lotosa pozā. Viens celis nelokās pilnībā, traumu un operāciju rezultātā nevaru to celi ne pilnībā salocīt, ne pilnībā iztaisnot. Es cenšos uzlabot, bet, ja es neiesēdīšos, tas neizmainīs manu attieksmi pret šo nodarbošanos

Tā ir tā tumšā sporta puse, ko līdzjutēji neredz?

Sandis Ozoliņš: Tagad esmu mainījis attieksmi. Agrāk tas bija tā – kamēr jūs priecājaties par manu sniegumu, vai par veiksmēm un neveiksmēm, jūs dabūjāt savu emocionālo lādiņu no spēles, es cietu. Nē, muļķības, es apzināti zināju, kādas ir sekas.  Sevišķi mūsdienas, kad ir visa informācija, kādas ir sekas, nodarbojoties ar profesionālo sportu.

Profesionālais sports veselībai nebūs pozitīvs ilgtermiņā, būs šādas sekas, bet par to profesionālais sports atalgo tavus nākotnes jautājumus, ar kuriem nāksies saskarties. Tas nav attaisnojums. Es pats apzināti to darīju, jo man patika rezultāts, ko es no viņa saņēmu. Līdz ar to tagad teikt – es nabadziņš, man ir tik daudz operācijas bijušas, arī psiholoģiskās traumas, bet nežēlojiet mani, es to darīju apzināti, jo man patika tā eiforija, ko es saņēmu no aplausiem.

Tāds ir mans viedoklis tagad.

Sandis Ozoliņš ir daudz spēlējis arī Krievijas komandās. Kad sākās karš Ukrainā, viņš bija Krievijā un bija jāpieņem lēmums par savu nākotni. Viņa izvēle bija aizbraukt no Krievijas. Jā, bijusi neziņa par to, kas būs. Tagad aktuāls ir jautājums, vai Krievijas sportisti būtu jālaiž uz starptautiskajām spēlēm, vai viņiem būtu jāpiedalās olimpiskajās spēlēs.

Sandis Ozoliņš: Nē, bet tā notiek. Es uzskatu, ka nē, šobrīd nē. Šķēpu laušana par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu ir absurds. Es jau to teicu, kas tagad būs neatkarīgā izlase un kaut kāda superneatkarīgā, vieni, kas nav tikuši un uzskata, ka viņi ir tikuši. Kas nevar tikt savās izlasēs, startēs tādās. Kaut kādi "apendicīti" … tas nav nepieciešams.

Tas ir radījis konfliktu un, manuprāt,  tiem, kas to panāca, tas ir izdevīgi, jo tagad vēl  lēmums nav līdz galam pieņemts, neviens nav aizbraucis, bet jau pusotru gadu pirms notikuma, vai tagad jau mazāk, sabiedrībā tagad tiek lauzti šķēpi. Kuri bija noteikti vienoti par jautājumu, kas attiecas tieši uz šo karu. Visi ir vienoti. Lielākā daļa. Te pēkšņi rodas plaisa starp tiem, kas atbalsta to konkrēto pasākumu. Nē, viņi ir panākuši savu.

Tava īsā atbilde ir - krievu sportisti nav jāpielaiž lielajās starptautiskajās spēlēs.

Sandis Ozoliņš: Nē, nevienās. Nevajadzētu nodalīt kaut kādas profesionālās līgas, ja mēs nostājamies, arī tie, kas saka - olimpiādē nekādā gadījumā nē, bet citos pasākumos - jā.

Esmu pieķēries savu veco filmiņu digitalizācijai un atrodu tur tīri labus, vēl nepabeigtus darbus, atklāj leģendārais fotogrāfs Gunārs Binde, kurš savus oriģinālus joprojām paraksta kā gleznas un cer arī šogad radīt vismaz pāris. Par Smiļģa portretu uz teātra sienas, iemīlēšanos savos modeļos, par faktogrāfiju kultūrā un arī gatavību karot ar fotoaparātu rokās saruna ar Gunāru Bindi Laikmeta krustpunktā.

Dzejnieks Imants Ziedonis 60. gadu sākumā rakstīja: „Nedāviniet bērniem sudraba karotes, dāviniet fotoaparātu! Lai mācās skatīties, atšķirt, fiksēt lielo brīnumu - pasauli!”

Ne gluži bērna vecumā, bet jaunības gados, tajā pašā 60 gadu sākumā, fotoaparāts nokļūst Gunāra Bindes rokās. Tolaik viņš ir elektriķis Alūksnes rajona kolhozā “Gaišais ceļš”. Gunāra Bindes fotomākslinieka ceļš sākās no pašmācībā apgūta vienkārša padomju fotoaparāta ”Fed-2”, līdz drīz vien zelta medaļām starptautiskajos mākslas fotosalonos. Viņš ir viens pirmajiem latviešu fotogrāfiem, kam Starptautiskā Fotomākslas federācija piešķīra izcila mākslinieka titulu. Nu jau leģendāra ir Gunāra Bindes fotogrāfija ar teātra leģendu Eduardu Smiļģi, padomju gados, kad viss tiek piesegts, viņš atļaujas fotografēt un izstādēs rādīt kailfoto, pārliecinot cenzūru, ka arī tā ir māksla. Viņš reiz īsu brīdi ir strādājis arī kā apgaismotājs Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī Rīgā un kādā intervijā septiņdesmitajos gados teicis: „Manas labākās bildes ir sanākušas ar labu gaismas sakritību. Gaisma – tā ir pirmā mācība fotogrāfijā.”

Saruna ar fotomākslinieku Gunāru Bindi, kurš šo pasauli ar foto un savām acīm gaismā dokumentē nu jau 90 gadu garumā.

Kāds ir jaunākais kadrs, kuru esat fiksējis ar fotoaparātu vai telefonu varbūt?

Gunārs Binde: Pēdējais bija aizvakar, kad gulēja mana kundze Taņa un kaķītis, abi blakus, es viņus fotografēju un noliku uz galda stūra krūzīti, kur rakstīts "Soni". Krieviski tas nozīmē tādas miegamices. Tur nav nekādas mākslas dabīgi. Tā ir tāda amizanta būšana, ka šodien tik daudz redzam, ka cilvēki priecājas par iespējām visādus brīnumus darīt caur fotoaparātu vai kinokameru.

Bet cik bieži ar profesionālajiem aparātiem vēl bildējat, un cik bieži ar telefonu?

Gunārs Binde: - Vispār fotogrāfijā vai jebkurā mākslā ar jebko var panākt rezultātu – ar pirkstu mālēt uz audekla, ar cirvi, kā Koņenkovs cirta koka klučus. Fotoaparatūra arī var būt gan šāda, gan tāda. Labāk jau, protams, ja aparatūra ir augstas kvalitātes, profesionālām vajadzībām. Īpaši tāpēc, ka pret mākslu ir uzstādītas tādas prasības kā pret profesiju. Tā nav kā amatniecība, bet augstas kvalitātes mākslas darbs, tāpēc arī labāk, ja ir kārtīga kamera.

Bet tie kas bildē ar telefonu, tos arī saucat par fotogrāfiem?

Gunārs Binde: Es to pašu esmu darījis. Man pašam pagājušajā gadā arī bija izstāde, kur bija tikai ar telefonu fotografēts. Fotoaparāta galvenā misija ir galaprodukts – fotogrāfija, kuru var paņemt rokās, var skatīt no abām pusēm, pie sienas piespraust. Tā ir maņā izpratnē un fotogrāfijas kā mākslas izpratnē galaprodukts.

Kā vērtējat tās telefonu fotogrāfijas, kuru ir tik daudz mums apkārt?

Gunārs Binde: Tā digitālā pasaule, kas ir tik populāra, prasa no radītāja lielu piepūli. Lai izveidotu to galaproduktu – fotogrāfiju, tad tās bildes, kas uzņemtas ar telefonu, ir pamatīgi jāapstrādā. Optiskā kvalitāte ir laba, taču ir daudzi tādi trūkumi māksliniecisko izteiksmes līdzekļu laukā, kuri jāpanāk ar datoru. Un tas ir liels darbs. Un tad jāizgatavo labs galaprodukts – kopija uz laba papīra, ar labu tinti. Un tas jau vairs nav indivīda darbs. Man ir tāda pusprofesionāla kopējama aparatūra un arī es pērku fotopapīru, tā saukto galerijas papīru, kas ir dārgs, un arī tinte laba.

Bet daudzi tās fotogrāfijas jau nemaz tagad vairs nedrukā, glabā diskos, mākoņos…?

Gunārs Binde: Tās nav fotogrāfijas. Tie ir attēli. Tikai attēli. Tie atrodas virtuālā laukā vispirms, viņu nav. Kur ir? Vajag, lai to visu pārvērstu redzamajā.

Esat arī teicis, ka šos attēlus ar telefonu uzņemot, tas neprasa cilvēkam domāt.

Gunārs Binde: Tur jau tas trakums, ka tajā procesā, ka man nācās no filmas izveidot galaproduktu, bija ļoti daudz jāpiestrādā. Tur bija galvenais – prast iecentrēt, pakļaut perspektīvai skata virzībai. Lai tas uztvertos kā galvenais. Tālāk novākt visu lieko, iekopēt varbūt to, kā nav. Negatīvs ir viens, bet lai uztaisītu gala produktu, ir jāizceļ. Lai debesis, tie mākoņi spilgti, lai tas galvenais tur būtu labi redzams. Tā ka nav, ka pa taisno var kopēt no negatīva. Tā var darīt, bet tad tie ir tikai attēli, nevis līdz galam nostrādāts darbs.

1965. gada kino žurnālā "Padomju Latvija" ir arī stāsts par Gunāru Bindi. Šajā gadā Gunāra Bindes uzņemtais leģendārais Eduarda Smiļģa portrets uzvar izstādē Argentīnā. Par šo portretu daudz esat stāstījis, kā tas tapa, kā Smiļģis nokļuva līdz šim brīdim. Nesen arhitekte Zaiga Gaile teica, ka Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis ir nolēmis, ka šis attēls turpmāk nebūs uz atjaunotās teātra ēkas sienas nebūs, jo viņš uzkatot, ka Staļina prēmijas laureātam Smiļģim nav jābūt uz viņa teātra sienas. Un arī varbūt Smiļģa izrādes, ar šā laika acīm skatoties, neesot bijušas tik izcilas.

Gunārs Binde: Smiekls nāk. Es gan neticu, ka Hermanis var būt spējīgs uz tādu muļķīgu teicienu. Kā tad Smiļģi, kas radījis veselu skolu, inscenētāju skolu... Krieviem bija Meierhofs, mums bija Smiļģis izcils ar savu skolu. Ar Raiņa līdzdalību, ar Ģirta Vilka dekorācijām, tas viss ir labā atmiņā Latvijas teātra vēsturē. Kur tādu var iznīcināt. Smiļģim neko tur nevar izdarīt, man tur kaut ko - kāpēc es viņu fotografēju. Es patiesībā Smiļģi nefotografēju dēļ tā, ka viņš ir Smiļģis, man viņš vairāk interesēja kā tāds tēls, cietuša cilvēka, aizvainota cilvēka tēls. Tā paceltā galva ar asarainām acīm vairāk runā par viņa ciešanām, ko viņš pārdzīvoja. Īstenībā tas ir viņš, tas tomēr ir dokumentāli. Viņš ir tik teatrāls, ka uz tās fasādes citādā formā viņu varētu veidot. Viņš ir teatrāls... un, ja tas bija viņa teātris, jocīgi. To pat varētu lepoties jebkurš teātris, ja viņš atrastos Smiļģa mājā.

Kādas bija pirmās sajūtas, kad izdzirdējāt Hermaņa teikto?

Gunārs Binde: Man jau bija diezgan nicīga viņa izteikšanās, ka esmu fotografējis viņu no skatuves apakšas. Kāpēc viņam jāsastāsta, ko nezināja.

Par  Smiļģi varu pateikt, ka Maskavā bija raksts par žāvāšanos žurnālā un Smiļģa bilde bija ielikta kā ilustrācija. Ja Hermanis tā saka, viņam vislabāk būtu teikt, ka Smiļģis, kad žāvājas, nofotografēts.

Jums Smiļģis nav Staļina prēmijas laureāts?

Gunārs Binde: Smiļģis bija latviešu izcilnieks teātrī, kas par Staļinu. Es droši vien arī būtu tajos laikos Staļina prēmijas laureāts. Vai no tā mana fotogrāfija būtu ko zaudējusi? Vai teātris no tā zaudēja? Un labi, ka viņš tāds bija, tas vismaz viņam palīdzēja, bija līdzekļi izdzīvot. Par Staļina prēmiju viņš būvēja māju, kas tagad kalpo kā teātra muzejs. Lai tad tie, kas viņu tagad aprunā, pamēģina ko līdzīgu izdarīt?

Esat samierinājies, ka leģendārais portrets uz mājas sienas Lāčplēša ielā nebūs?

Gunārs Binde: Esmu neitrāls. Ar teātri biju saistīts, bet neesmu teātra cilvēks. Teātra siena nav manā laukā. Esmu lepns, ka Smiļģis tur piederējās. Viņš neizskatījās labi, kad krāsa sāka lobīties. Vajadzēja citādā formā to attēlu veidot uz sienas, tas jādomā speciālistiem. Bet šis Smiļģa tēls ir un paliek mums dokumentāls.

Boris, viss būs kārtībā – teica Dainis Īvāns, un nākamajā dienā dziesma radio beidzot skanēja, atceras atmodas himnas autors komponists Boriss Rezņiks. Par savām armēņu saknēm un latviešu valodu, ko domā par cīņu pret pieminekļiem un kāpēc padomju gados negribēja emigrēt – saruna ar Borisu Rezņiku Laikmeta krustpunktā.

Raidījums skan Barikāžu atceres dienā – 20. janvārī. Pirms 33 gadiem šajās janvāra dienās Rīgas ielas bija ļaužu pilnas, svarīgākie objekti apjozti ar smago tehniku un cilvēki sargāja nesen atgūto neatkarību. Daudzviet pie barikāžu ugunskuriem skanēja Latvijas Radio, tolaik svarīgākais, uzticamākais un operatīvākais informācijas ziņotājs. Lielajā skaļrunī Doma laukumā un mazajos kabatas radioaparātos ļaudis klausījās jaunākās ziņas un arī mūziku, kas sildīja, iedrošināja un vienoja. Starp šādām dziesmām bija arī viena no Atmodas himnām – dziesma “Baltijai”, jeb tautā labāk zināma kā “Atmostas Baltija”. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi un trīs Baltijas tautu valodās izdziedātā apņemšanās: "Trīs māsas no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk". Komponists Boriss Rezņiks ir Laikmeta krustpunktā viesies.

Kādas jums atmiņā ir palikušas janvāra dienas pirms 33 gadiem, - OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ugunskuri, radio, cilvēku sejas, Rīgas ielas...

Boriss Rezņiks: Visu it kā atceros, bija briesmīgi, bija bailes – varbūt nesanāks. Bet, paldies Dieva, viss izdevās. Tas jau bija pēc dziesmas "Baltija". 

(..)  Labi atceros, kad bija puča laiks, nevarēja saprast, kā tas viss beigsies. Es atnācu šeit, nostājos pie Latvijas Radio un skatos, ka stāv divi, trīs mūsu cilvēki un divi trīs zaldāti un mierīgi sarunājas. Kad es to ieraudzīju, sapratu, ka viss būs kārtībā. 

(..) Tajā brīdī sieva bija Rietumberlīnē, no turienes viss izskatījās daudz briesmīgāk, vienmēr tālumā ir savādāka uztvere.

Arī šeit cilvēkam, kurš bija sarakstījis vienu no Atmodas himnām, ja notikumi pavērstos citādi, visādi varēja beigties.

Boriss Rezņiks: Es biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Nezinu, kāpēc. Tieši pie Radio stāvot sapratu, ka viss būs kārtībā.

Par dziesmu "Atmostas Baltija" jau esat intervijās stāstījis, kā tā tapa, kāda bija doma, ka tā radās vēl gadu pirms Baltijas ceļa, bet gribētu dzirdēt plašāku stāstu, vai tā ir tiesa, ka sākumā Latvijas Radio nav vēlējies atskaņot?

Boriss Rezņiks: Diemžēl tā bija. Es atnesu ierakstu, neatceros, kam iedevu lentu, un nekāda rezultāta. Nākamajā vai tajā pašā dienā aizgāju meklēt, kur atrodas Tautas fronte, iepazinos ar Daini Īvānu. Man bija labs portatīvais magnetofons, nospēlēju viņam dziesmu, viņš teica – Boris, viss būs kārtībā. Nākamajā dienā dziesma skanēja Latvijas Radio.

Grūti pateikt, bet es vienmēr esmu objektīvs. Jūs visi [Radio darbinieki] tajos laikos bijāt valsts darbinieki, jums drusku bija bail, tāpēc, ka vēl nebija skaidrības. Kāpēc neskanēja. Bet nākamā dienā skanēja un bija liels gandarījums, ka viss kārtībā.

Kas jums bija galvenais impulss dziesmas tapšanai?

Boriss Rezņiks: Neatceros, kāpēc radās tāda ideja – dziesma, trīs valodas, neatkarība. Tas ir viss, ko varēju formulēt dzejniekam Valdim Pavlovskim. Nē, vispirms bija dzeja un tad es uzrakstīju dziesmu. Tad sākās cīņa, kā dabūt citus izpildītājus. Tas bija sarežģīti tajos laikos bez interneta.

Kāda ir īsā versijā, kā uzrunājāt lietuviešu un igauņu solistus?

Boriss Rezņiks: Tallinā bija sadarbība ar igauņu producenti, piezvanīju viņai, ka ir tāda ideja un viņa rekomendēja Tarmo Pihlapu. Sazvanījāmies, dabūju kontaktus un viņš atbrauca. Ar lietuviešiem bija vienkāršāk. Toreiz vēl te atradās padomju armija, un Žilvins Bubelis dienēja padomju karaspēka ansamblī Rīgā. Es tur aizbraucu, iepazinos, viņš atbrauca uz ierakstu. Nezinu, ko viņš saviem virsniekiem teica, bet viņam izdevās atbraukt uz ierakstu.

Vai tiesa, ka visi trīs solisti - Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubelis - satikās tikai vienreiz mūžā pie mikrofona?

Boriss Rezņiks: Vienu reizei mūžā. Pēc dažiem gadiem diemžēl mira Tarmo, Bubelis tagad dzīvo Amerikā. Mēs šad tad sarakstāmies. Viņš atceras šo notikumu. 

Pirms intervijas teicāt, ka jums ir vismaz 12 versijas, kā šī dziesma vēlāk aranžēta un izpildīta, bet raidījumā skan pirmā oriģinālā dziesmas versija. Kāds bija šī ieraksta tapšanas process, kad visi trīs solisti satikās, "aizgāja" ar pirmo reizi?

Boriss Rezņiks: "Melodijas" studijā nebija pieņemts ilgi mēģināt. Neatceros, vai mēs kaut ko pie klavierēm gatavojām. Viktoram jāpajautā, varbūt viņš atceras. Sākām mēģināt, Viktors jau visu zināja, viss kārtībā; Žilvins nodziedāja, viss kārtībā; bet igaunis kaut kā pirmajā reizē nodziedāja ļoti nepārliecinoši. Visi domājām – nu jā...

Secība, starp citu.

Iesākt latviski, bija loģiski, mēs varējām pamainīt, padomāt. Latviski pirmā valoda, tad varēja būt tā vai tā, bet tikko viņš [Tarmo Pihlaps] nostājās pie mikrofona, tas īstais rokmūziķis. Ļoti pareiza secība, ka igauņu pants visspēcīgākais. Tā bija fantastika. Praktiski  bija kāpums – latviski, lietuviski gandrīz vienādi emocionāli, bet igauniski – tas piecreiz interesantāk bija.

Vai varējāt paredzēt, ka dziesma kļūs savā ziņā par Baltijas ceļa himnu?

Boriss Rezņiks: Protams, nē. Par nevienu dziesmu nevar nekad neko paredzēt. Pēc tam tas notiek kaut kā automātiski – ir hiti un nav hiti. Prognozēt vai speciāli domāt, lai ir hits, kaut kā nebija. 

Bet interesanti,

bija daudz organizatoriskās problēmas. Piemēram, kā nosūtīt kaseti uz Tallinu un uz Viļņu, pirmkārt, lai paklausās, otrkārt, galvenais dzejniekiem. Tas bija tas laiks, kad nevarēja sūtīt no Latvijas praktiski neko – ne desu, ne cigaretes, ne šņabi, ne kasetes. 

Te nebija stāsts, ka iesaistījāt "Latvijas pasta" vadību?

Boriss Rezņiks: Jā, es aizgāju pie "Latvijas pasta" vadības, izstāstīju ideju. Teicu, ka nepieņem kaseti, ka nedrīkst uz ārzemēm sūtīt. Viņš kaut kaut ko sarakstīja un aizsūtīju.

Sarunā Boriss Rezņiks atminās, kā latviešu valodu apguvis, mācoties konservatorijā, bet dienests padomju armijā kopā ar citiem mūzikas studentiem no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas bijis interesants laiks kopā ar profesionāļiem. Bet par Latvijas vēsturi licis aizdomāties kāds gadījums vilcienā

Boriss Rezņiks: Mēs ar "Eoliku" braucām un blakus sēdēja amerikāņu pārītis, tas bija 80. gados. Viņā man rāda karti, parādiet, kur Latvija atrodas. Es skatos, tur viņiem karte bez Baltijas valstīm, tur balts viss. Tad mums palika bail turpināt sarunas ar viņiem. Viss pamazām palika skaidrs, protams, kulminācija skaidrība bija Tautas frontes gadi. 

Borisa Rezņika vecāki nāk no Gruzijas, mamma ir armēniete. Tur viņš bieži viesojies ar mammu. Tēvs aizgājis mūžībā, kad Borisam bija 12 gadu. Par sevi saka - man ir Kasparova variants, es esmu armēnis-ebrejs. 

Boriss Rezņiks: Interesanti, ja viņš būs dzīvs, kā viņš uztvertu visu, kas notika Latvijā. Grūti prognozēt.

Kā jūs pats uztvērāt Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, jo jūsu tēvs ir karojis padomju pusē?

Boriss Rezņiks: Mēs nekad nesvinējām, varbūt mājās kādreiz kaut ko atceramies, bet pie pieminekļa neesmu bijis nekad. Grūti pateikt, bet

tīri teorētiski cīņa ar pieminekļiem man nepatīk, nav svarīgi, vai tas ir Puškins, vai kaut kas cits. Izņemot kādas ārkārtas situācijas. Ar literatūru un pieminekļiem, man liekas, nevajadzētu cīnīties. Man ļoti nepatika, ka nesen viens mūziķis atteicās spēlēt orķestrī krievu klasiku, man tas neliekas loģiski un rietumos tas nenotiek, tikai pie mums.

Kāda vaina Čaikovskim? Viņš ir ir ģeniāls komponists, un ne tikai viņš. Šādām domām es nepiekrītu.

"Alvis nosauca to par skaistāko jebkad redzēto teātri un noskūpstīja skatuvi - un tas man bija svarīgākais eksāmens," saka arhitekte Zaiga Gaile, kas Jaunā Rīgas teātra pārbūvei veltījusi 10 gadus un darbu ik dienu arī ziemas spelgonī dodas ar divriteni. Kāpēc koka ēkas ir dzīvas, komercbūves nav arhitektūra un kā Andrejs Upīts palīdzēja viņas tēvam tikt uz Ameriku - saruna ar Zaigu Gaili. 

"Mans moto ir būvēšana uz pagātnes. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē," tā ir teikusi arhitekte Zaiga Gaile un šis moto ir īstenojies daudzos viņas projektos un iecerēs. Pērnā gada pašā izskaņā, 27. decembrī ziņu aģentūra LETA vēsta: Ekspluatācijā nodots Jaunā Rīgas teātra ēku komplekss. Plānots, ka drīzumā teātris varēs sākt pakāpeniski iekārtoties vēsturiskajā atrašanās vietā Lāčplēša ielā 25.  Ēku kompleksa rekonstrukcija un pārbūve īstenota atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes projektam. 

Uz jautājumu, vai atbraukusi pat šodien ar velosipēdu, seko atbilde. "Pavisam vienkārši – es braucu ar riteni 25 gadus katru dienu, tā ir tāda rutīna. Interesanti, ka ar riteni man nekad nesalst, salst ar kājām.  Galvenais ir pareizs apģērbs, siltas rokas, kakls un kājas. Un man ir elektriskais ritenis jau kādus 5 gadus – un tas iedod mazliet jaudu, ja jābrauc, piemēram, uz tilta augšā, piespiež podziņu, vienīgais, ka elektronika salā biš niķojas."

Kādu jūs redzat Rīgu braucot tieši ar riteni?

Tas ir cits skatu punkts, man ļoti skaists maršruts, mēs dzīvojam Ķīpsalā kopš 97. gada un es nolēmu, ka uz biroju Berga bazārā braukšu ar riteni. Tas ir skaists, bet ne pārāk ērts brauciens. Bet es dodu priekšroku sajūtai. Uz tilta ir vistrakākais gabals, dažreiz vējš, liekas ka nopūtīs, dažreiz putenis un lietus, bet ir apmetnis. Bet tas kā to pieņem – man, piemēram, bail braukt ar mašīnu, nebraucu jau kādus 10 gadus. Varbūt skaistākais Rīgas maršruts, vienmēr skaists un kluss, pīles kanālmalā, un katru rītu sasveicinos ar Brīvības pieminekli, tas ir kaut kas izcils, kas mums ir. Ar tēlniecību mums pašvaki, bet piemineklis mums izdevies. Un tas maršruts – ir sakoptākā Rīgas daļa. Rīga ir skaista.

JRT atkal būs skaists!

10 gadus - tas ir normāli. Ar būvniecībām tā ātri aizmirstas. Kamēr iet tas process, esmu pa sienu stāvus kāpusi augšā. Bet galvenais ir izturēt visas krīzes un nepatikšanas. Bet tas nav ārkārtēji priekš kultūras būves, visā pasaulē tā mēdz būt. Pirms jaunā gada 22. decembrī atnāca valsts komisija, staigājām pa teātri 2 stundas un komisāri mūs pieņēma. Tas bija milzīgs atvieglojums. Man bija sarunāts nākošajā dienā, ka izvadāšu Alvi Hermani, mēs satikāmies, staigājām, tas bija kkas vienreizējs, man lielākais eksāmens – kā pieņems teātra mākslinieciskais vadītājs.

Alvis teica, tas ir skaistākais teātris, kādu esmu redzējis. Un esmu redzējis daudz. Iedomājieties, kā es jutos, kad skarbais Alvis, kurš ir neprognozējams un kura dēļ es arī esmu raudājusi un dusmojusies, viņš bija tik aizkustināts, uzkāpa uz skatuves, kādu laiku runāja tekstu, tad nometās ceļos un noskūpstīja skatuves grīdu. Tāds skaists rituāls. Jo teātrī skatuve ir altāris.

Arhitekti Zaigu Gaili sagādā fiziskas ciešanas atrasties sliktās telpās. Tās ir tādas sajūtas, ko uztrenējusi 50 gadu darba pieredze. Viešņa strādā šajā jomā no 23 gadu vecuma.

"Es tiešām ticu, ka sakārtotas telpas cilvēkus savā ziņā sakārto, viņiem palīdz".

Runājam arī par koka arhitektūru. Vai koka mājas tiešām dzīvas?

Koka mājai vienmēr ir cilvēka mērogs. Tagad skandināvi jau būvē 7-10 stāvus, bet kokam ne vienmēr var būt vairāk par 2 stāvi un tai vienmēr ir smarža. Tai mūsu mājai Berga Bazārā ir ap 200 gadu, ir smarža un čīkst kāpnes. Mēs izdarījām lūzumu ar šo konferenci. Mēs – Berga Bazārā ievilkām Dānijas kultūras institūtu, Riku Helms un Bergu dzimtas mantinieci, kad jaunā paaudze sāka protestēt pret mantojuma iznīcināšanu, jo nojauca milzīgus kvartālus. Paradoksāli, ka padomju laikā, kad nebija naudas, bija neparasti saglabājies koka mantojums. 

Daudzas ēkas tāpat nojauca, bet vislielākais gandarījums, ka tomēr palika Ķīpsalā esošās, ko esam atjaunojuši - vairāk nekā 20 mājas, tas bija viens no mūsu starta punktiem, otrs bija brāļi Dambergi, manu bērnu klasesbiedri, iesāka skaisti un sparīgi un aizgāja Kalnciema iela. Rīgas centrā redz, ka ir tā skolas ielā kaut kas iet uz labo pusi, bet visu neizglābsim.

Bet kas ir burvība Rīgai – Vecrīgas viduslaiku centrs, otrais ir jūgendstils un trešais ir koka apbūve. Un tā daudzveidība arī dod to burvīgo raksturu. Daudzas koka mājas ir aizķērušās tajā centra apbūvē, tādēļ tā ir interesanta, nevis tādi tuneļi.

Tiem, kas joprojām domā, ka žurnālistikai ir jābūt komplimentārai, man ir jāsaka - beidziet piesārņot ēteru, saka žurnālists Jānis Domburs. Kādai jābūt sabiedrisko mediju misijai, kāpēc kvalitatīva žurnālistika ir dārga, vai Šķēles un Lemberga laikmets beidzies un par ko viņš savulaik rakstīja dzejoļus, saruna ar Jāni Domburu Laikmeta krustpunktā.

Man ir lielas prasības pret sevi un visiem pārējiem man apkārt. Un vispār gariem cilvēkiem nekas nav jāpierāda. Tā ir teicis augumā garais un prasībās skarbais žurnālists Jānis Domburs. No raidījumā līdz šim intervētajiem vairāk nekā 80 viesiem, Jānis, šķiet, būs gados visjaunākais sarunas dalībnieks. 

Vai Jānis Domburs arī vecgada vakarā pie televizora klausās un analizē valsts vadītāju svinīgās uzrunas, vai tā ir tā reize, kad Jānis Domburs atpūšas.

Jānis Domburs: Kā kuru reizi. Ja esmu brīvdienās pārpus Latvijas, tad redzu to, kas tur notiek. Šogad nebiju ārzemēs. Analizēju es skaidrā prātā 1., 2. janvārī. Ja sanāk dzirdu, bet tas ir fonā. 

Šoreiz ar  vienu ausi dzirdēju, nākamajā dienā pārlasīju tekstu, paklausījos video, arī palasīju vērtētājus dažus, neko jaunu nevaru pateikt. Man liekas, mums ir interesanta nācija vai ļaudis, man liekas, ambīcijas mums vajag augstākas. Pārlasīju Igaunijas prezidenta, Lietuvas, Somijas prezidenta [runas] paskatījos, caur to prizmu redzēju daudzas lietas, kuru nebija un kuras vajadzēja. Sākot ar to, ka izsvērt cilvēciskās lietas, par ko daži slavēja, ar globālajam ģeopolitiskām lietām. 

Otrs, man patika, ka īsāka par pārējām bija Lietuvas prezidenta runa. Viņš uzsvēra - 20 gadi Eiropas Savienībā un NATO. Būtībā tas ir jautājums, no kurienes nākam un kur ejam. No tā viedokļa es daudzas lietas nesagaidīju.

Ja atskatāmies uz aizvadīto gadu un vaicājam – kas pērn notika Latvijā? – kuri ir tie notikumi, tie cilvēki, dzīves situācijas, kas tev pirmie nāk prātā?

Jānis Domburs: Par to varētu pusi raidījuma runāt. Man nāk prātā tēmas, caur kurām tie notikumi parādās. Pie tam tādi, kas ir bijuši, otri kas nav notikuši. Man divas lietas uzmanības vērtas likās, par ukraiņu bēgļiem runājot. Es mēģināju likt kopā jau pirms gada. Tas cilvēku skaits, kas strādā, ir šaubīgi maz iepretī tiem, kas pārtiek no pabalstiem un iepretim Lietuvai un Igaunijai. Tagad ir VID dati decembrī un skaitļi galīgi nepārliecina, ka mēs viņus pilnvērtīgi integrējam kā savu sabiedrības daļu. Šis ir antinotikums. Mani uztrauc arī tās lietas, kas nenotika.

Otrs – epopeja ap Leonu Rusiņa tiesāšanu, pazušanu un slepkavību. Izgājām cauri visādiem lēmumiem un dokumentiem, ko saka policija, tiesa, ko prokuratūra. Kas ir mācības?

Man tie notikumi tā žurnālistiski... Protams, bija epopeja ar valdību maiņu un prezidenta maiņu, bet es vairāk cilātu to, vai sabiedrība un valsts kaut kādos aspektos kļūst atbildīgāka. Kā mēs augam.

Tu esi daudzus gadus saistīts ar Latvijas Televīziju, šobrīd runājam Latvijas radio ēterā. Abiem sabiedriskajiem medijiem šis visticamāk būs liels pārmaiņu gads, ja Saeima nobalsos par to apvienošanu. Kā tu raugies uz vienotu sabiedrisko mediju un kā sevi tajā redzi?

Jānis Domburs: Raugos uz to, ka šo ideju, šo uzstādījumu ir daudz labāk jāpārdod, šī vārda vislabākajā nozīmē, sabiedrībai. Vai to var pārdot politiķiem, vai tie ir labi pircēji, par to var strīdēties. Bet

nelatviski runājot, steikholderiem, un mēs visi esam steikholderi 21. gadsimtā, ir daudz skaidrāk jāizstāsta, ka ja runā par nacionālo kultūru, sākot no kultūras mantojuma, beidzot ar modernām lietām, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Tur tu vari izpausties, tur vari attīstīties, tur tev var daudz vairāk parādīt, un ir vajadzīgi daudz vairāk sabiedrisko mediju kanālu, platformu. Ja ir runa par nacionālo sportu, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Visās nozarēs var iet – par nacionālo biznesu, tiesiskumu. Viņi ir vajadzīgi kontekstā, ne mediji priekš medijiem, bet priekš visu nozaru un valsts sabalansētas attīstības.

Es domāju, ka tur daudz kas ir neizdarīts. Tāpēc ir liela nesapratne sabiedrībā un nav liela spiediena politikā. Par spiedienu sabiedrībā... te nav runa par mediju pratību, bet par demokrātijas pratību vai valsts pratību, kāpēc tie mediji ir vajadzīgi. Kāpēc mazā valstī, kur ir mazs tirgu, nevar "izbraukt" ar komercmedijiem. Te nav Amerika, te nav pat Anglija, Francija, Vācija. Tas nav iespējams. Varbūt postpadomju sabiedrībā var. Uz šī visa fona ir Latvijas TV un Latvijas Radio strādājošie, kuri, es arī saprotu, raustās.

Radio cilvēki ir bijuši piesardzīgāki, vai viņu skepsi saproti?

Jānis Domburs: Saprotu, protams. Nav tā, ka televīzijā, cik esmu runājis, visi sit plaukstas sajūsmā. Nē. Bet man liekas, ka stāsts ir kopējs. Var apvienot slikti un var labi. Var radīt pievienoto vērtību un var radīt no divām defektācijām vienu daudz lielāku defektāciju nekā viens plus viens. Man liekas, ka lielais stāsts ir, kā bija joks sovjetu laikos - jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka maksājam. Šeit ir līdzīgi - mēs jums nedosim vairāk naudas, jo jūs slikti strādājat; jūs mums dodiet vairāk naudas, tad mēs labāk strādāsim... Šāda saruna, protams, ies pa apli. Kamēr to nepacels kaut kādā veidā kaut kāda līderība citā līmenī, mēs varam visus vienmēr saprast, mums vienmēr būs simt risku. Un viņi tādi ir. Domāju, ka tur var pacelt citu latiņu, un tas ir kontekstā ar to, ko prasi, kur redzu savu vietu. Es redzu tur vietu iekšējos radošos disputos. 

(..) sinerģija ir iespējama, bet tā ir iespējama ar investīcijām, ar labiem menedžeriem, kas nevis formāli dara, un ar pieminēto steikholderu labu spiedienu, mēs ietu uz priekšu, lai sabiedriskais pasūtījums būtu patiešām sabiedrisks.

Pats arī būtu gatavs iesaistīties vienotajā medijā administratīvā līmenī?

Jānis Domburs: (..) Protams, man pieredze ir tik liela, plaša un raiba, ja no manis vajag kādu padomu - jebkad. Es būtu gatavs, ja saruna notiktu. Es domāju, ka tās sarunas vēl nenotiek.

2006. gada virkne jauniešu rīkoja piketu Jāņa Dombura atbalstam. Latvijā nav bijis daudz gadījumu, kad ļaudis iziet ielās, lai aizstāvētu žurnālistiku vai kādu konkrētu žurnālistu.

Jānis Domburs: Paldies viņiem. Tas bija sociāldemokrātisko jauniešu atzars, man liekas, tie bija viņi.

Es esmu par kapitālismu – esmu par to, ka tie, kas labi strādā, labi saņem. Es esmu par to, ka konkurencē tie, kam kaut kas sanāk, ir jānodrošina, vienalga, vai tas ir sports, mūzika vai māksla, vai kas cits Un viņi jāmotivē. Es saprotu, ka te nav Amerikas vai spāņu valodas tirgus, kur pēc divām sezonām tev ir divas villas un trīs dzīvokļi. Bet domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka ir jādomā par motivāciju.

Otrs, šie var būt instrumenti, lai "čakarētu", un šis var būt stulbi. Un nelietību no stulbuma atšķirt ļoti grūti. Bet tas, kas mani toreiz uztrauca un joprojām uztrauc, ceru, ka vienmēr uztrauks, ka es caur sevi... Man palaimējās, es sāku "Atmodā" un tad bija radio "Brīvā Eiropa", tās bija pieprasītas un labi finansētas reakcijas, un es redzēju, ko var izdarīt, ja var piesaistīt labākos kadrus, kur es biju viens no un ne uzreiz un visos aspektos labākais. Bet ko tas dod, kādu jaudu tas dod.

Pēc tam tālāk, cīnoties viens, arī sapratu, ka tu vari saplānot miljons lietas, jautājums kur ir resursi – vai nopelni pats un guldies iekšā, vai kāds pārdala tautas naudu. Tāpēc atgriežos pie stāsta, vai mums šī gada budžetā vajadzēja dalīt visiem turīgajiem arī 50 miljonus "Sadales tīkla" tarifu pieauguma piefinansēšanai, vai tomēr vajadzēja - tur miljonus onkoloģijas slimniekiem, un vēl miljonus, piemēram, mediju attīstībai.

Arvien dažādi vērtē Jāņa Dombura intervēšanas stilu, bet Latvijā priekšstatus par to, kā var intervēt mainīja BBC intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu 2000.gadā. Toreiz viedokļus izteica vairāki žurnālisti, arī Jānis Domburs. Vai šī intervija mainīja sabiedrības priekšstatu kā žurnālists var runāt ar politiķi?

Jānis Domburs: Man tā nav atmiņā, kā būtu kaut ko mainījusi. Bet man liekas ļoti svarīgi nodalīt formu un saturu un nelikt formu augstāk par saturu. Viss, ko daru studijā – toņi, intonācijas un vēl kaut kas, tur ir liela daļa formas. Jautājums ir, ar kādu saturu esmu uz šo diskusiju atnācis. Un domāju, ka tas ir galvenais atskaites punkts man un nu jau pietiekami daudziem cilvēkiem, kas zina, ka un kā es gatavojos raidījumam. Un viņi saprot, ja es sākšu ar kādu skarbākos toņos runāt, tad man ir pamats. Un es varu šo savu pamatu aizstāvēt pie visām komisijām, visām instancēm, padomēm, tiesā un pie svētā Pētera priekškambarī. Jebkur. Tā ir viena fundamentāla lieta. 

Otrkārt, tiešais ēters nemelo. Trešā lieta, kas man liekas ļoti būtiska, sākumā Sebastianam bija pirmais jautājums – vai spēlējaties ar uguni. Ļoti labs jautājums, tas vienkārši ir labs jautājums, manuprāt. Tas ir liels moments, ka ja ir Latvija cilvēki, kas vēl aizvien iztēlojas vai iedomājas, ka žurnālistikai jābūt komplimentārai, apkalpojošai un vēl sazin kādai, man tam pretī ir vecais teiciens – nevajag piesārņot ēteru.

Visa gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā pie Latvijas Radio mikrofona ik sestdienu esam satikuši ļoti dažādus ļaudis. Kopskaitā bijušas 39 sarunas ar cilvēkiem, kuri savā dzīvē pārstāv krietni atšķirīgas jomas – sportisti, uzņēmēji, mūziķi un politiķi, zinātnieki, aktieri, diriģenti un mediķi. Viņiem katram ir savs Latvijas laikmeta stāsts, atceroties pagātnē pašu pieredzēto un vērtējot šodienas norises Latvijā un plašajā pasaulē.

Gadā izskaņā aicinām kaut ar dažiem no mūsu raidījuma viesiem satikties atkal, atceroties viņu dzīves stāstus, aktuālo notikumu komentārus un nākotnes prognozes.

Sarunas dalībnieki gada garumā bijuši cilvēki ar ļoti atšķirīgām dzīves pieredzēm, bet gandrīz katrā sarunā kāds no viņiem pieminēja nemierīgo starptautisko situāciju -  karu Ukrainā un ko tas nozīmē mums…

Šajā raidījumā ieklausāmies fragmentos no sarunām ar Lilitu Ozoliņu, Laimu Vaikuli, Jāni Paukstello, Daini Dukuru, Māri Sirmo, Ivaru Kalniņu, Jāni Jurkānu, Ģirtu Jakovļevu, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Jāni Škaparu un Ievu Akurateri.