Laikmeta krustpunktā

Man neliekas, ka šajā mierīgajā zemē ir pamats runāt par to, ka viss ir slikti, pārliecināta tulkotāja Ieva Lešinska. Par tēvu-spiegu un attiecībām ar māti, par atdzejošanu un "Rīgas Laiku", arī par Trampu saruna ar Ievu Lešinsku Laikmeta krustpunktā.

Lai iepazīstinātu ar šis reizes raidījuma viešņu, ievadā diezgan garš citāts. Tā autore ir Inese Zandere. Raksta nosaukums “Ieva un realitāte”. Raksts publicēts 1990.gada 6.janvārī žurnālā “Avots”, tātad vēl padomju okupācijas pašā izskaņā. 

"To es patiesībā saku nu jau cienījamu vecumu sasniegušajiem jauniešiem, kuri pirms divpadsmit gadiem orgānu melu un savas muļķības dēļ rakstīja levai atklātās un personiskās, kolektīvās un individuālās vēstules. Diez vai viņi, ne reizi levu dzīvē neredzējuši, tiešām uztvēra viņu kā realitāti? Viņiem leva bija propagandas radīts fantoms, ļaunā pārbēgušā čekista nelaimīgā un nevainīgā meitiņa, apmēram kā tornī ieslodzīta princese, kuru apsargā viltīgie, neģēlīgie CIP aģenti un neļauj atgriezties dzimtenē.

Bet leva ir realitāte. Tas varbūt skan mazliet ciniski, jo cena, ko liktenis licis viņai maksāt par labu izglītību, īsteno mērogu apzināšanos un oriģinālu, saasinātu pasaules izjūtu, ir bijusi stipri augsta – politiskā pārbēdzēja it kā pēc

savas un tomēr ne pēc savas gribas. Jā, dzīve ir bijusi kā kino, varbūt levai vajadzētu kādreiz uzrakstīt memuārus, iznāktu īsts bestsellers, kas interesētu cilvēkus ne mazāk kā viņas tēva Imanta Lešinska (kādreizējā “Dzimtenes Balss” redaktora, “kuļtkoma” priekšsēdētāja, KGB virsnieka, ANO ierēdņa,

“dubultaģenta” un politiskā bēgļa) uzrakstītie "Kalpības gadi”. Un tātad: leva ir tāda, kāda nu viņa ir, 12 gadus dzīvodama prom Amerikā, Zviedrijā, Vācijā, filoloģe, literāte, atdzejotāja, radio redaktore raidstacijā Brīvā Eiropa, sociāldemokrāte, Latvijai šobrīd ļoti derīga un vajadzīga."

Literāte, atdzejotāju filoloģe, publiciste – šis Ineses Zanderes raksturojums ir aktuāls arī šodien. Kā ar to sociāldemokrāti?

Ieva Lešinska: Kā lai pasaka, es domāju, ka savā ziņā es dzīvoju un nomiršu kā sociāldemokrāte, tikai ne kā partijas biedre. Jo diemžēl Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kura tik ilgi bija turējusies trimdā kā vienīgā un ļoti aktīvā partija, kas ļoti aktīvi palīdzēja Latvijai, bija arī pati pirmā, kura tika infiltrēta un, varētu teikt, pilnībā nodeva savus ideālus. Kas kļuva par diezgan nožēlojamu veidojumu, vismaz manās acīs. Un par to ir ļoti žēl, jo tas caurums, kas palika tajā visā politiskajā spektrā, manuprāt, tā arī līdz šai dienai nav aizpildīts.

Dzīvojot Zviedrijā, jums bija iespēja arī satikt tos Ulmaņlaika sociāldemokrātu pēctečus?

Ieva Lešinska: Dažus no viņiem satiku, vai arī drusku jaunākus, bet jā, kā es saku, tas bija ļoti nozīmīgs spēks, domāju, tieši atmodas laikos, kas ļoti palīdzēja Latvijai un Tautas frontei, un arī dažādām citām organizācijām, kas tapa. Tās visas cirkulēja cauri Stokholmai. Es nesaku, ka LSDSP bija vienīgā organizācija, kas palīdzēja, bet katrā ziņā ļoti nozīmīgā veidā to darīja.

Mūsu saruna notiek nedēļā, kad pasaules uzmanības priekšplānā ir Izraēla un Palestīna. Gadsimtu senais konflikta ugunskurs atkal ir uzliesmojis un šoreiz ar īpaši lielu liesmu. Vēl nesen vairākos publiskos sarīkojumos jūs lasījāt ebreju izcelsmes amerikāņu dzejnieces Cipi Kelleres atdzejoto dzeju. Tas, kas šobrīd notiek Tuvajos Austrumos, kā jūs to redzat? 

Ieva Lešinska: Es nezinu. Ir tā, ka,

raugoties uz daudz ko, kas notiek mūsdienu pasaulē, sāk pietrūkt vārdu. Jo teikt, ka tas ir briesmīgi, ka tas ir baismīgi, ka tas ir šaušalīgi, ka tas ir nepiedodami, neattaisnojami un tā tālāk, tas viss jau sāk likties par maz.

Bet nu katrā ziņā tas tā ir, un es nezinu, vienkārši jādomā par to, kā tas ietekmēs visu tālāko ne tikai Tuvajos Austrumos, bet arī ārpus Tuvajiem Austrumiem, kā tas ietekmēs karu Ukrainā un tā tālāk. Jo viss jau ir savā starpā saistīts, un tie nu kā tagad saka – aktori – ir vieni un tie paši. Protams, es nebrīnītos ne mirkli, ja arī aiz visa šī lielā mērā stāvētu Putina Krievija.

Kā jūs redzat šo ebreju un arābu konfliktu, vai vispār tur ir iespējams kāds risinājums, ja tāds nav bijis garu gadsimtu laikā panākams?

Ieva Lešinska: Es nevarēšu neko tādu ģeniālu šajā sakarā pateikt, es tikai teikšu, ka 90. gadu, laikam jāsaka pirmajā pusē, tas bija tāds milzīgs cerību laiks visā pasaulē. Es katrā ziņā biju pilna ar cerībām par to, ka ir iespējams divu valstu risinājums un ka tas būs, un vēl tikai drusciņ jāpagaida. Un tagad ir skaidrs, ka tas nebūs un tas droši vien nebūs nekad. 

Protams, ka ir ļoti svarīgi nošķirt palestīniešus no "Hamas", no "Hesbollah" un tā tālāk. Protams, ka, teiksim, tā empātija pret mierīgajiem iedzīvotājiem ir arī tur. Un nav skaidrs, kas tad ar viņiem notiks, un

man ir grūti saprast, kā viena organizācija var pakļaut savus tautas brāļus, patiesībā, diezgan neizbēgamām ciešanām, ņemot vērā to, ka tā Gazas teritorija ir tik maza un tur dzīvo miljoniem cilvēku.

Tā kartē uzliekot, tā ir puse no Rīgas.

Ieva Lešinska: Jā, bet tikai iedzīvotāju tur ir – cikreiz vairāk, gandrīz trīs miljoni, tas ir vairāk nekā Latvijā.

Ieva, raugoties jūsu "Facebook" lapā, jūs diezgan daudz dalāties arī ar stāstiem no Ukrainas par ukraiņu ciešanām Krievijas izraisītajā karā. Vai tagad nav bažas, ka šis Izraēlas – palestīniešu konflikts varētu pasaules ziņu lappusēs būt priekšplānā un par ukraiņiem tagad pasaule dzirdēs krietni mazāk?

Ieva Lešinska: Nu protams, ka tās ir lielas bažas, un tas ir arī…

es domāju, ka visa šī situācija, kas radās, bet eskalējās sestdien [7.oktobrī], ka tā ļoti nāk par labu Putinam un visiem tiem, kuri grib, tā teikt, norakt to, ko viņi sauc par konfliktu Ukrainā. Un, protams, ka negribētos to pieļaut nekādā gadījumā, jo patiesībā, kā jau es teicu, manuprāt, tas viss ir saistīts.

Jā, es ļoti baidos par to, ka pēkšņi tagad visa uzmanība var pārsviesties uz Tuvajiem Austrumiem.

Vēl viena epizode, kur es gribētu dzirdēt jūsu pārdomas. Tas, ko burtiski pāris stundas mēs redzējām video kadros sociālajos tīklos un televīzijā, ka jau īsi pēc šīs asinspirts Izraēlā virknē Eiropas valstu galvaspilsētu to centrālajos laukumos izgāja ļaudis ar Palestīnas karogiem. Un viņa gavilēja par to, kas ir noticis. Līdzīgi arī, protams, arābu valstīs, arī Turcijas lielajās pilsētās. Tas liek ļaudīm arī domāt par to, cik mums ir jābūt atvērtiem pret dažādiem bēgļiem, migrantiem, cik mums jābūt piesardzīgiem,. Kas ir tas, ko mēs ieraudzījām šeit, Eiropas galvaspilsētās, kā mums to uztvert un saprast?

Ieva Lešinska: Kā mums tos uztvert? Es domāju, ka tajos pūļos ir dažādi cilvēki. Es domāju, kā jebkurā pūlī liela daļa ir vienkārši līdzskrējēji, kuri, neņemot vērā nekādu, teiksim, sīkāku, detalizētu informāciju, vienkārši priecājas par to, ka, lūk, ir izdevies senajam ienaidniekam "iedot pa ķobi". Bet tikai, ja kāds ir redzējis kadrus no Izraēlas un ja kāds ir redzējis tos cilvēkus, kas tiek vesti projām kā ķīlnieki, vai ja kāds ir lasījis stāstu par vecmāmiņu, kura tiek nogalināta un kuras bilde tiek ielikta viņas pašas "Facebook" lapā, tad nav saprotams, kas tie ir par cilvēkiem, kuri var par to priecāties. Es to nesaprotu vēl līdz šai dienai.

Es varu saprast kaut kādus kaujiniekus, kuriem tā ir milzīga uzvara, tāpat kā, teiksim, 11. septembrī, ka tu sakauj tādu pretinieku, kuram ir tāds pārsvars. To es varu saprast, bet es tikai domāju, ka tajā pūlī ir arī vienkārši apstulbināti cilvēki. Un, protams, ka vienmēr grūti novilkt to robežu. Pasaule ir nenormāli sarežģīta. 

Un diemžēl ir jāsaka,

tā man ir licies jau ilgāku laiku, vispār 21. gadsimtam neviens nav gatavs, ka tas viss ir kaut kā… Nav tādu spēku, kuri spētu visas šīs lietas atšķetināt un skatīties piecus soļus uz priekšu, bet tikai reaģē tā autopilotā uz to, kas notiek pašlaik. Un ar to arī tas viss beidzas un tad ir nākamais notikums, un tad mēs reaģējam uz nākamo, bet tas viss… Pēc 50 gadiem droši vien kāds skaisti to visu saliks pa plauktiņiem un teiks, redz, kā, nu redz, tās bija saistītas ar to, šitas - ar to un tā.

Bet arī par tiem bēgļiem, nu es nezinu. Tad, kad es lasu, piemēram, mūsu presē par bēgļiem, kas nāk pāri robežai no Baltkrievijas, un par cilvēkiem, kuri nosalst... Dabīgi, ka ir empātija un simpātijas pret viņiem. Bet no otras puses, nedrīkst pazaudēt arī to, ka tas viss ir inscenēts, ka šie cilvēki paši neapzinās, ka viņi ir ieroči kāda cita rokās. Bet nu atkal, kur vilkt tās robežas, kurš viņas spēj novilkt? Es nezinu.

(..)

Jūs minējāt, ka mēs tā īsti neesam sagatavojušies 21. gadsimtam. Vai jums ir kādas priekšnojautas, ko vēl mēs sagaidīsim?

Ieva Lešinska: Ir tādi brīži, kad liekas, ka vienkārši viss ļaunais jau ir izsmelts, bet parādās kaut kas vēl ļaunāks. Tā kā es nezinu, nav nekādu tādu gaišu prognožu, vienkārši nav saprotams, kur viņus ņemt šobrīd.

Kāda jums tā sajūta, jūs vairāk esat tajā pusē, kur viss ir slikti, vai ir slikti, bet būs labi, vai nemaz nav tik slikti?

Ieva Lešinska: Es domāju, ka pie mums nav tik slikti. Ja paskatās apkārt, pie mums tiešām nav tik slikti. Tad, kad te sāk runāt par to, ka te ir viss tik briesmīgi, un tādās šausmīgās kategorijās, tad gribas kliegt, tāpēc, ka citur ir daudz, daudz, daudz sliktāk un vienkārši var… faktiski jā, ir interesanti arī tas, ka līdz pat... tagad atkal, protams, cilvēki reaģē uz to, kas notiek Izraēlā un tā tālāk, bet jau bija iestājies tāds  "apmiers", varētu teikt, par to, nu labi ir, jā, ir Ukrainā un tā tālāk. Bet es biju šokēta izlasīt, ka Kurzemē, kur es uzturos diezgan daudz, lielākā daļa cilvēku, acīmredzot vairs negrib vispār zināt neko par Ukrainu. Tas man ir šoks.

Tas ir tā saucamais nogurums no Ukrainas ziņā.

Ieva Lešinska: Jā. Bet atvainojiet, kādas jums ir tiesības nogurt no tā, kas vispār jūs skar tikai attālināti, bet kas attiecas pilnā mērā uz jums. Tas ir apmēram tā kā, teiksim, vēl 90. gadā, kad manam Minhenes dzīvoklim cirkulēja cauri visdažādākie cilvēki ar visdažādākajiem uzskatiem un kuri teica, es par politiku neinteresējos. Man tas nav aptverams, man nav aptverams, ko nozīmē neinteresēties par politiku, ja tas tevi skar vistiešākajā veidā. Respektīvi, tu atrodies uz klints malas un vai nu būtu varējis pakāpties soli atpakaļ, vai arī tu kritīsi aizā. Nu tad tevi neinteresē, uz kuru pusi to soli spert? Nesaprotu.

Pie šī „viss ir slikti” stāsta -  mums šeit, Latvijas Radio, darbadienās ir Brīvais mikrofons, kur ļaudis var zvanīt un izteikties, un, jā, ir arī tādas intonācijas, ka varbūt mēs, žurnālisti, pa daudz Ukrainu liekam priekšplānā un stāstam. Ir arī stāsti par to, cik Latvijā viss ir slikti, un patiesībā tas pat bieži vien dominē. 

Ieva Lešinska: Man neliekas, ka ir pamats, dzīvojot šajā mierīgajā zemē, runāt par to, ka viss ir slikti. Protams, ka atšķiras cilvēku ekonomiskās iespējas, atšķiras viņu sociālās iespējas un tā tālāk un tā joprojām, tomēr ir jābūt kaut kādai realitātes izjūtai par to. Un tas, ka karš notiek Ukrainā, tas nenozīmē, ka tas nav mūsu karš, tas ir mūsu karš.

Valsts man ir sirdī un to man neviens neatņems, bet to, kas patlaban notiek mūsu politikā, vienkārši nav iespējams uztvert nopietni, atzīst rakstniece Nora Ikstena. Par laimi un iekšējo brīvību, jauno grāmatu, kūku cepšanu un dziedāšanu korī, arī par dzimtas vēsturi un kā izkļūt no dzīves melnākā punkta – saruna ar Noru Ikstenu Laikmeta krustpunktā.

"Literatūra nav nekāda opera, latviešu rakstniekiem mūsdienās pašiem vien jāgādā par savu darbu popularizēšanu pasaulē," tā 1995.gadā laikrakstā "Diena" intervijā Egilam Zirnim saka Nora Ikstena, kura lasītājiem tiek pieteikta kā jauna latviešu stāstniece. Un Egils Zirnis turpina: "Viņas pirmo stāstu grāmatu "Nieki un izpriecas" literatūras kritika ir pamanījusi, turklāt ne jau tāpēc, ka Nora strādā mūsu vienīgajā literārajā žurnālā "Karogs". Septembrī, pārstāvēdama Latviju starptautiskā rakstnieku saietā Slovēnijā, Nora lieku reizi pārliecinājusies, cik nepieciešama ir latviešu literatūras popularizēšana pasaulē."

"Prozas ziņā mēs neesam nekādā aizkrāsnē. Taču mēs esam katastrofāli maz darījuši, lai mūsu rakstnieku darbi būtu pieejami lielajās valodās," tā 1995.gadā saka Nora Ikstena un turpmākajos gados ir darījusi ļoti daudz, lai mūsu literatūra nonāktu pasaules grāmatplauktos. Viņas darbs "Mātes piens" ir lasītāju novērtēts Latvijā un drīz būs tulkots nu jau  gandrīz 30 valodās. Paralēli literatūrai Norai vienmēr bijis arī savs vērtējošs skats uz Latvijas politiski sabiedriskajām norisēm un viņa nav vairījusies savu pozīciju paust publiski.

2006. gadā Nora Ikstena lasa "Ziemassvētku pasaku". Man liekas, tikai tu tā vari uzrakstīt stāstu par to, kā eņģeli satiek mūsu Mildu, mūsu brīvības simbolu, un saka, ja viņiem ir tik stipra Zvaigžņu turētāja, agri vai vēlu šie cilvēki tiks pie apskaidrības. Man liekas, ja tev būtu šajos laikos kas līdzīgs jāraksta, neko daudz jau te nebūtu ko mainīt? 

Nora Ikstena: Es teikšu Arni,  man patīk šī meitene, kas lasa šo pasaku. Bingo! Es labāk neuzrakstītu šodien, bet tas pamats ir tas, ka mēs esam pacietīgi un izturīgi, un man liekas tā Mildas simbolika, sieviete, kas visu laiku uz augšu paceltās rokās tur trīs zvaigznes un rokas nenolaiž, nu tā Latvijai ir spēcīgi raksturīga. Cita starpā manu vecvecmāmiņu no mātes puses arī sauc Milda. Jāturpina tā Mildas spēcīgā līnija, un rokas nedrīkst nolaist.

2006. gadā tā tēlaini, bet, rakstot par Latviju, tu saki, ka viņi krāpj savu valsti kā savu tuvāko, mīl kā paša bērnu, ceļ viens otru debesīs, mēģina norakt. Tavs skats uz Latviju šodien, uz mūsu sabiedrību, mūsu politiku?

Nora Ikstena: Es teikšu Arni tā, ka pēc, teiksim tā, purvu purviem, kas izbristi, un kalnu kalniem, kas gan pārvarēti, gan nepārvarēti, es esmu sapratusi vienu lietu,  ka valsts man ir sirdī un to man neviens neatņems. Un, protams,

to, kas patlaban notiek mūsu politikā, to vienkārši nav iespējams uztvert nopietni. Jo tik liela mēroga šos sadarbības nodošanas, puspateikšanas, vārda neturēšanas aktus un paktus, man liekas, mēs Latvijas politikas vēsturē redzējuši neesam.

Bet savā ziņā šinī brīdī mums, kas darām citu darbu, kas neesam iesaistīti politikā, mums nekas cits neatliek, kā šo smilšu kasti nolikt mazliet attālumā, turpināt darīt to, ko mēs darām, un trenēt sevi. 

Kā teica Vaira Vīķe-Freiberga: Ikkatrs viens, katrs no mums, domājiet, domājiet, domājiet, jo no jūsu izvēles un no jūsu domas, un no jūsu paredzētspējas būs, teiksim, nākamajās politiskajās vēlēšanās, atkarīgs tas, kādā virzienā mēs iesim. 

Daudzi man ir teikuši, ka mūsu Latvijas politiskais vēlētājs ir neizglītots. Bet man ir tāda piebilde: tad, kad liela daļa cilvēku balsoja par šiem spēkiem, kas joprojām Latvijā ir pie varas, neviens nevarēja paredzēt ne kovidu, ne Ukrainas karu, kas cilvēka sapratni, politisko sapratni, tālredzību, empātiju, mīlestību ir gana izkropļojis. Un

tā zivs diemžēl pūst no galvas. Un mūsu spēkos ir tas, ka mēs šo procesu varam uz mirkli apstādināt, turpinot, vienkārši turpinot spēcīgi darīt to, ko mēs darām – saglabāt savu valodu, savu kultūru, savu radošumu, tas, kas ir spēcīgi pierādīts šovasar. Tas kodols mums ir, un tas vienkārši tā nevar būt, ka nemainīsies arī šī galva. Mums jānotur tas ķermenis, un mainīsies arī tā galva.

Kā šodien klājas Norai?

Nora Ikstena: Klājas labi, Nora ir pilna enerģijas un jauni darbi gandrīz jau ir uztapuši un top, un, teiksim tā, sākas mana tāda atdzimšana arī atkal ar to pašu, ko tu jau pieminēji, ar pasaulē iešanu. Šonedēļ pēc pāris dienām es lasīšu lekciju Česlava Miloša lasījumos Lietuvā, tas tāds liels notikums. Pēc tam došos uz Amsterdamu, kur "Mātes piens" piepluso vēl vienu valodu – nīderlandiešu valodu. Un tad ar filmu kopā ar Ināru Kolmani dosimies tādā pasaules nelielā tūrē un, galvenais, ka būšu novembra beigās Eiropas Savienības autore Meksikas grāmatu gadatirgū Gvadalaharā ar divām grāmatām spāņu valodā – "Mātes pienu" un "Ūdens mirdzēšanu".

Nora, viens no taviem dzīves vadmotīviem esot Poruka vārdi – "Mūžīgi augstā kalnā raugās cilvēka acs, mūžīgi dziļā lejā nogrimst cilvēks pats". Tu esi piedzīvojusi gan augstus kalnus, gan arī šīs dziļās lejas. Saprotu, šis ir brīdis, kad Nora Ikstena ar apņēmīgu skatu dodas kalnā augšup.

Nora Ikstena: Redz, ir tā, man liekas, ja cilvēks nonāk nulles punktā, tad pēc fizikas likumiem, ja viņam Dievs un Providence ir palīdzējuši un cilvēki noturēties tajā nulles punktā, tad pēc tam ir iespējama laikam kustība tikai augšup. Es to nepieņemu kā kaut kādu sajūtu, ka man tagad būtu jāsasniedz vēl lielākas virsotnes, es vienkārši esmu pateicīga par katru dienu un es laikam pirmoreiz mūžā rakstu ar prieku un pēc ilgāka laika tā pa īstam dzīvoju ar prieku. Man liekas, tā ir milzīga dāvana, ko es vienkārši nevaru nenovērtēt.

Ja mums šobrīd klausās ļaudis, kuriem varbūt dzīve ir tā iegriezusies, ka viņi ir tuvu šim nulles punktam vai arī viņiem grūti tam ir tikt pāri, no tavas pieredzes, cik tu esi gatava kādu padomu dot vai ieteikumu, vai vienkārši vērojumu, kā nenonākt līdz šim punktam un kā no tā ātrāk tikt?

Nora Ikstena: Mīliet sevi! Domājiet par sevi, un tas nav teikts ar domu, ka jums jābūt egoistiskiem un jādomā tikai par sevi. Bet,

ja jūs šajā virpuļviesulī, kurā mēs visi esam ierauti, domāsiet tikai, kā dzīvot uz āru, nevis kā dzīvot uz iekšu, tad agri vai vēlu tas nulles punkts pietuvosies, un es laikam biju sasniegusi kritisko masu. Bet man ir jāteic, tā kā man tika sniegtas tūkstošiem palīdzīgas rokas no maniem tuviniekiem, lasītājiem Latvijā un visā pasaulē, es saņēmu tiešām mīlestības jūru, ko es kādreiz uzrakstīju dziesmas vārdos. Tā es varu teikt, ka es uzskatu to par savu dzīves uzdevumu sniegt to mīlestības jūru tālāk citiem, cik man Dievs būs devis to laiku šajā pasaulē.

Īstenībā ir tā, ka, un to, man liekas, arī teicis, ka diezgan slavens cilvēks, ka neskaitās tās reizes, kad tu esi kritis, skaitās tās reizes, kad tu esi piecēlies.

(..)

Es esmu bijis tavā virtuvē, gan kad tu dzīvoji Gruzijā, gan Ikšķilē. Tu ne vien mizo kartupeļus, vienkārši izcili gatavo ēst.

Nora Ikstena: Jā, man tas nav, man tas ir gājis līdzi līdzās soli solī, un es nešķiru, ka man būtu bijis jāizdara kaut kādi izvēles savā dzīvē, lai es būtu rakstniece, vai lai es ceptu kūkas, vai lai būtu laba sieviete savam vīrietim, vai laba sieva savam vīram. Es vispār tā neesmu skatījusies uz šīm lietām, jo man liekas, ka dzīve ir kopums un man rakstīšana ir … jā, jā, var teikt, tas ir tas, kas man šajā dzīvē vislabāk padodas, jo to es tā pa īstam, līdz kaulam sapratu tagad, atkal atgriežoties dzīvē, jo es biju domājusi, nu pietiek rakstīt, un tagad es sākšu, ko es nekad dzīvē nebiju darījusi – cept kūkas. Es izcepu pat aveņu tarti...

Varbūt par Pavlovu?

Nora Ikstena: Pavlovu nē, bet krēmbrulē, kēksiņus, ābolmaizes, šokolādes tortes un tad atbrauca mana draudzene Gunilla Forsēna no Zviedrijas un teica – angliski viņa to teica, es tulkošu latviski – tas jau viss ir brīnišķīgi, ka tu esi mums pierādījusi, ka vari uzcept visāda veida kūkas, bet taču atgriezies pie rakstīšanas.

Atgriezies pie rakstīšanas, jo, atsaucoties uz nupat dzirdēto sižetu, ar tām "papīra laulībām" tev ir, kā bijis, un dažādi ir bijis, un dzeltenajā presē aprakstīts un sieviešu žurnālos, protams, bet ir vienas laulības, kuras tev tiešām ir uz mūžu, un tās ir laulības ar valodu, laulības ar latviešu valodu.

Nora Ikstena: Jā, un zini, Arni, es esmu tajā dzīves brīdī – kā par mani dzeltenā prese ir pateikusi visu, viņiem vienkārši tālāk vairs nav ko teikt. Visa Latvija zina, ka es esmu traka, tas nozīmē, ka es varu būt brīva. Urāā! Es es esmu tik laimīga un tālāk  ir manas, kā tu saki, laulības ar valodu, manas laulības dzīvi, ar prieku par dzīvi, ar gatavošanu, ar draugiem, ar cilvēkiem apkārt.

Es esmu sasniegusi kaut kādu tādu brīvības, bet nevis visatļautības pakāpi, un tādā ziņā es neslapstos un nebaidos, un tam teicienam, ka katram cilvēkam ir skelets skapī, un tad, kad tu izkāp no tā skapja laukā, tu iekšēji sajūties brīvs, un laikam tas ir tas brīdis, kas ar mani ir noticis.

Tad es tādā bērna prātā labā nozīmē esmu gandrīz pabeigusi jaunu romānu, es domāju, tas būs interesants cilvēkiem.

Kādu mazu ieskatu vari dot?

Nora Ikstena: Jā, es domāju, ka tā ir ļoti būtiska tēma, jo romānā darbojas kurjers, mūsdienīgs kurjers, vārdā Jōna, un viņam ir interesantas attiecības ar lielāko dzīvnieku vai jūras dzīvnieku pasaulē –lielo zilo vali. Un, protams, tīri bībeliski viņš iekļūs vaļu vēderā, izkļūs no tā ārā un palīdzēs arī valim. Un

man liekas, tur iekšā ir ļoti daudz no tā, kur mēs kā pasaule šinī brīdī esam, cik mēs esam nolietojuši dabu un ka mums vajadzētu par to visu padomāt. Bet galvenais, ka tas viss rakstīts ar prieku un beigas būs laimīgas.

Par kaitējumu valsts ekonomikai un, ja tas saistīts ar kukuļošanu, sodiem jābūt bargākiem, tā uzskata bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns. Ko mācīties no Lemberga lietas, par leģendāro advokātu Grūtupu un politiķu spiedienu, arī par neatrisināto tiesneša Laukrozes slepkavību saruna ar Andri Guļānu Laikmeta krustpunktā.  

Raidījumā saruna ar cilvēku, kurš tiesneša amatā ir aizvadījis 41 gadu un jau kopš atjaunotās Latvijas pašiem sākumiem ir bijis klāt pie mūsu tiesu sistēmas izveides. Viņš pieredzējis arī to, kā tiesas un tiesneši šajos gados ir mainījušies, kā mainījusies sabiedrības uzticība tiesu varai. Pieredzēti arī dažādi satricinājumi, pašu tiesnešu tiesāšana par korupciju un politiķu spiediens uz tiesu varu.

Andris Guļāns no 1994. līdz 2008. gadam bija Augstākās Tiesas priekšsēdētājs, pēc tam vēl 14 gadus senators Administratīvo lietu departamentā. Bet savu tiesneša karjeru viņš sāka jau 27 gadu vecumā. Tā laika presē var lasīt, ka Andri Guļānu par tautas tiesnesi izvirzījuši rūpnīcas „Latvijas balzāms” strādnieki.

Rūpnīcas „Latvijas balzams” strādnieku loma jūsu tiesneša karjerā – tas liekas interesanti.

Andris Guļāns: Tas tiešām interesanti. Šķiet, ka es šo faktu esmu aizmirsis. Un nemaz nenožēloju to, man likās, ka tas notika toreiz savādāk un reāli dzīvē tas, protams, arī notiek savādāk.

Pēc universitātes beigšanas mani uzaicināja uz Tieslietu ministrijas personāldaļu, toreiz kadru daļu, un izteicis priekšlikum, vai es negribētu strādāt par tiesnesi. Es jau bija jau sasniedzis atbilstošo vecumu, lai varētu strādāt par tiesnesi, un ņemot vērā manu jaunību, es tomēr uzdrošinājos piekrist šim atbildīgajam amatam. Tālāk jau, es domāju, tās bija vairāk formalitātes, kā izvirza tiesnesi, to izvirza kaut kāds darba kolektīvs. Nu šajā gadījumā "Latvijas balzams".

Vai jums ir atmiņā tās pašas pirmās lietas, kas jums bija jāizskata.

Andris Guļāns: Man šo jautājumu ir uzdevuši, un es kaut kā savā atmiņā esmu to nofiksējis. Pirmā lieta, lai cik tas dīvaini nebūtu, man bija saistīta ar paternitātes noteikšanu. Vienai dāmai, kas bija atpūtusies kopā ar vienu kuģa kapteini kādā no sanatorijām, gadījās, ka viņai piedzima bērniņš, un tad viņa mēģināja konstatēt šo faktu, ka šis kuģa kapteinis ir bērna tēvs. Tie tie apstākļi liecināja diemžēl par to, ka tiešām tas kapteinis bija. Tur gan bija dažādas interesantas situācijas. Nezinu, vai šodien var stāstīt… Tas bija mazliet smieklīgi, jo viņš teica, ka viņš nevar būt bērnu tēvs, jo sanatorijā ir ārstējies, jo viņam slima mugura, ir radikulīts un vispār viņš nevar muguru palocīt. Tas bija viņa viens no argumentiem, kāpēc viņš nevar būt bērna tēvs. Tā lieta nez kāpēc man palika atmiņā.

41 gada laikā tiesas zālē jūsu priekšā noteikti ir bijuši simtiem cilvēku. Kā tas ir tiesnesim, ka tu esi tādā situācijā, ka tev ir jālemj arī cilvēka liktenis, un paiet gadi un pilnīgi varbūt nejauši kādās sadzīviskās situācijās uz ielas, veikalā, varbūt kapusvētkos tu šo cilvēku satiec. Jums arī tādi gadījumi ir bijuši, kādi ir šie brīži?

Andris Guļāns: Noteikti ir bijuši, bet ne vienmēr tas cilvēkam, ko tu esi saticis zālē, viņam par sliktu ir taisīts spriedums. Tie cilvēki, kas ir šajā procesā uzvarējuši, nav tā, ka viņi nāk klāt un saka liels paldies, jūs tur… Tādus es neatceros.

Bet tādi, kuriem, piemēram, esat cietumsodu piespriedis, ir pēc tam nākuši klāt un prasījuši kāpēc bijāt tik bargs?

Andris Guļāns: Ir bijušas vēstules, kurās var uzskatīt, ka tie ir bijuši draudi. Bet dažreiz, tagad jau mazāk, vēl pirms gadiem 10 - 15 tu pilnīgi nejauši uztver to skatienu, ko kāds tev velta. Nu nav viņš nekāds patīkamais, tikai tu vari tā nojaust, ka varbūt tā ir tā persona. Bet es visu laiku esmu centies to spriest tā, lai pašam nebūtu pēc tam jābaidās vai jābūt sirdsapziņas pārmetumiem, ka tu esi kaut ko nepareizi izdarījis, ka esi kādam cilvēkam nodarījis apzināti pāri.

Par sodu bardzību arī nākamais jautājums. Mēs tiekamies nedēļā, kad Rīgas apgabaltiesa apelācijas instancē atzina Aivaru Lembergu par vainīgu apsūdzībās par smagu noziegumu izdarīšanu un viņam piesprieda arī reālu cietumsodu četri gadi. [..] Un es jums nevaicāšu par šo spriedumu, bet ko šī lieta liecina par mūsu tiesu sistēmu un kādu priekšstatu iespaidu sabiedrībai tā rada par tiesu?

Andris Guļāns: Droši vien neko labu. Es tagad neesmu īpaši pētījis vai gatavojies, kaut gan vajadzēja varbūt šīs lietas aktualitāti ņemt vērā. Ja nemaldos, pirmajā instancē šī lieta tika iedota tiesnesim, kurš laikam arī vairs nav starp mums, bet tajā laikā viņam, man šķiet, ka bija pārāk maza pieredze, lai tādu lietu skatītu.

Var jau, protams, teikt, ka lietas mēs sadalām pēc nejaušības principa un tā tur ir sanācis, bet jāņem vērā arī šīs lietas sabiedriskais nozīmīgums un daudzi citi apstākļi, varbūt arī lietas sarežģītība, kas, manuprāt, liktu tiesas priekšsēdētājam vai tai personai, kas nodarbojas ar šo lietu sadalīšanu, ņemt vērā, ka šeit ir vajadzīga nopietna pieredze, nopietnas zināšanas, lai sāktu šīs lietas izskatīšanu.

Tā ir viena puse, otra puse ir, man liekas, ka procesuālās iespējas konkrētās personas advokāti ir izmantojuši diezgan veiksmīgi, lai šo lietu…

Teiksim latviski - vilktu garumā.

Andris Guļāns: Jā, laikam būs jāpiekrīt tam, ko jūs sakāt. Diemžēl tas laiks ir ļoti ilgs priekš lietas izskatīšanas. Es atceros, ka līdzīga lieta bija Augstākajā tiesā, tas gan jau bija vēl senāk, bet tur tiesneši ar pieredzi un prasmi vadīt procesu panāca to, ka to lietu izskatīja salīdzinoši ātri un ļoti līdzīga situācija bija. Bet nu šodien vienkārši atņemt tiesnesim lietu, ja viņš jau ir iesācis skatīt, ir ļoti sarežģīti un praktiski neiespējami.

Norobežosimies no konkrētās personas Aivara Lemberga, bet tas, par ko ļaudis šajās dienās sociālajos tīklos runā, šie apsūdzības panti – kukuļošana, dokumentu viltošanā, izspiešana un rezultātā milzīgas naudas summas, kas tur figurē un arī konfiscētas, un rezultāts ir četri gadi ieslodzījumā. Jūs sākāt šo stāstu par sodu bardzību un ka varbūt dažkārt tiesas ir pārāk bargas. Vai četri gadi ir adekvāts sods, atkal varbūt neminēsim personu, bet uz to apsūdzību fona?

Andris Guļāns: Nu ziniet, es pagaidām neizteikšos par šo jautājumu. Lai gan es esmu beidzis tiesneša karjeru…

Beidzot jūs varat runāt….

Andris Guļāns: Nē, pagaidām vēl nevaru. Es domāju, ka es nevaru runāt, jo, kā jūs teicāt, ir kasācijas instance un atstāsim to kasācijas instances ziņā. Bet ko es gribētu teikt, ka,

protams, tām personām, kas ir izdarījušas  noziegumu, kas kaitē valsts ekonomikai, kas kaitē valsts finanšu sistēmai, kas ir saistītas ar kukuļošanu un kukuļu ņemšanu, tiem jābūt ir adekvātiem bargiem sodiem, pietiekoši bargiem sodiem. Un šeit nevajadzētu kautrēties un mēģināt saskatīt…

Es mazliet skatījos interviju ar tiesnesi, kurai bija uzdots jautājums, kāpēc ir samazināts sods, nu viņa mēģināja argumentēt. Mani īpaši varbūt tas nepārliecināja.

[..] Bet es vēlreiz palikšu pie jūsu vārdiem, kurus es sadzirdēju, ka tajos gadījumos, ka ir nodarīts zaudējums valstij, ka tur tiesneša rokas tvērienam ir jābūt stingram.

Andris Guļāns: Jā, jūs pareizi saklausījāt, un es domāju, ka tas ir it īpaši mūsdienās, ir ļoti aktuāli, jo mēs redzam, ka mūsu valstī bieži vien tiek runāts par to, ka ir kukuļošana, bieži vien tiek runāts, ka nezināmā virzienā pazūd kaut kādi naudas līdzekļi, ir kaut kādas vienošanās un tā tālāk.

[..] dažkārt tiesneši, kā lai saka, mēģina taisīt Zālamana spriedumu – jā tur kvalitāte nav pietiekoša, bet kaut kas jau tur ir, tad izrādās, ka tas sods arī varbūt nav pārāk bargs. Es nezinu, vai šis ir tas gadījums, par ko mēs tagad runājam, bet kopumā, kā es jau teicu, sodiem jābūt ir adekvātiem. Šodien, piemēram, tie apstākļi, kuros mēs dzīvojam, saka mums priekšā, kas ir jādara. Es domāju, ka visi tiesneši, tai pašā sabiedrībā dzīvojot, viņi redz, kā kas notiek ar kukuļošanu, naudas izzagšanu un tā tālāk. Tagad, piemēram, ļoti daudz tiek runāts par to, ka uz robežas notiek nelegālu personu pārvietošana, vai ir vajadzīgi bargāki sodi.

Es domāju, ka tiesnešiem jau nevajag gaidīt, lai tās sankcijas kļūst bargākas, bet ir pašiem jābūt pietiekoši spējīgiem analizēt un saprast. Viņš - tiesnesis ir valsts amatpersona, kurai ir jādzīvo līdzi tam laikam…

Galu galā tas, kas notiek uz robežas, tā arī mūsu drošība…

Andris Guļāns: Protams, nu un arī šie sodi… Un pamatoti tiek prasīts, lai viņi kļūst bargāki, jo citādi acīmredzot ir sabiedrības daļa, kuri uzskata, ka tur nekas nebūs, nekādi lielie sodi nebūs un ja vēl tiesnesis uzskata, ka tur nevajag bargu sodu, tad diemžēl sekas ir tādas, kādas viņas ir.

Smiļģis teica, ka teātrī jābūt trīs lietām – vienkāršībai, skaidrībai, kaislībai. Šobrīd tur nekā no tā visa nav – domā aktieris Andris Bērziņš. Par iesaistīšanos politikā, sazvērestību teorijām Covid laikā un "erzacu" tagadējos teātros, par nokļūšanu čekas maisos un kāpēc dziedot "Svētvakaru" pašam arvien asaras acīs saruna ar Andri Bērziņu Laikmeta krustpunktā.

Raidījumā jau esam iztaujājuši bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, bijušo Ministru prezidentu un Rīgas mēru Andri Bērziņu un šoreiz saruna ar vēl vienu Andri Bērziņu. Dailes teātris par viņu reiz rakstīja šādi: "Andris Bērziņš neiederas kādos rāmjos, viņš ir neparedzams, jo citādi tas nebūtu Andris Bērziņš. Viņš ir īsts, ļoti organisks, plastisks aktieris."

Vai gadiem ejot un pārkāpjot 70 gadu slieksni, Andris Bērziņš sevi sāk ielikt kādos rāmjos, vai arī arvien ir īsts, neparedzams un kā Maestro Paula dziesmā – viņš var arī visu nakti nosēdēt uz jumta…

Andris Bērziņš: Zini, ja es kādreiz kļūšu nopietns un atbilstošs varbūt raksturā saviem gadiem, tad tas būs, pateicoties manam mīļumam, jo viņš man tā lēnām saka, Andri, tevi ir cik, nu padomā, kā tas izskatās... Jo tā no malas, teiksim, nejūt neko. Gaidi uz mani neattiecas pagaidām absolūti. 

Kaut kādi ierobežojumi?

Andris Bērziņš: Nē! Man nav nekādu īpašu tādu, teiksim, nu … nu  putni galvā atlido nelaikā, protams, brīžiem, ne vien pavasarī, kā tas ir pieņemts, arī citos gadalaikos, bet tas ir atkarīgs... man garastāvoklis reizēm tāds. Esmu garastāvokļa cilvēks, es esmu holeriķis. 

Nesen ir aizvadīts 70. jubilejas koncerts ar tādu mazu nobīdi. Dzirdu, ka tas pagāja ar ovācijām beigās.

Andris Bērziņš: Mēs savādāk nemaz nedarām. Un es ceru, ka tie, kas mums vēl priekšā, ka tie būs tāpat. Man ir bijusi tāda skola. Tas teātris, kas ir tagad, tas uz mani neattiecas. Mana gadu gājuma cilvēki sapratīs, ka tas teātra laiks ir aizgājis. Tas bija tas laiks, kad mēs ienācām teātrī, un visi teica, Jirži Grotovskis Polijā bija dievs, Vajda bija kino utt. Bet nu – visi labie ir nomiruši. Bet tad, kad mēs nācām, tas bija tāds bums, 70. – 80. gadi bija īsts bums labā nozīmē.

Šobrīd Andris Bērziņš ir prom no teātra. Ko tas palīdzēja dzīvē?

Andris Bērziņš: Es vispār esmu piedzīvojumu meklētājs.

Kad es atnācu no padomju armijas, man kabatā bija brīnišķīgi papīri, "stiprie". Es biju radists armijā un labākus nevarēja radists dabūt. Es teicu – obligāti pasaulē pa taisno uz kuģiem virsū, kā "Akmeņainajā ceļā" mans varonis. Bet es biju naivs, protams, viņi teica – Bērziņ, arī jūsu radu rakstiem, kāda pasaule, kāda kuģošana? Piecus gadus jūs, Bērziņ, negribēsiet nekur doties ārpusē. Jums ir bijusi pieeja pie slepenajiem kodiem, tāpēc, ka es biju uz robežas aiz polārā loku, tur lido amerikāņu lidmašīnas... 

Bet ne par to. Mans tēvs bija leģionārs, tēva brālis bija leģionārs, nu ko vēl. Atā mans sapnis par braukšanu jūrā un pasaulē. Man tā gribējās uz jūru, es gribēju pasauli redzēt. Visi brauca tāpēc, ka varēja nopelnīt ļoti daudz naudas. 70. gados, ja tu brauci tirdzniecības flotē, varēji pēc tam nestrādāt līdz mūža beigām, pabraucot vairākus gadus. Bet es gribēju redzēt pasauli un, protams, man nesanāca.

Un tad es atnācu atpakaļ. Toreiz, padomju laikā, bija tāds princips, ļoti pareizs, ja tu esi no kaut kurienes aizgājis, paņemts armijā, tad tevi obligāti tur jāpaņem ir atpakaļ. Es tai kinoaktieru studijā biju iestājies jau pirms armijas. Tur tā sanāca, ka aizbraucu līdzi savai draudzenītei, kura ļoti gribēja kļūt par aktrisi, viņa neiestājās. 

Saproti, fon Krauzes kungs šai dzīvē ir ļoti svarīgi, ne tik daudz, lai tu esi tur baigi talantīgs, gudrs, prātīgs, bet ir viens vārdiņš, kam ir jābūt vienmēr klāt, tā ir veiksme. 

Vai Andris Bērziņš seko tam, kas notiek teātrī šodien?

Andris Bērziņš: Es vispār nesekoju vairs. Es esmu bezkaunīgs, bet es atkārtošu, es jau no bērnības neieredzu teātri.  Man ir viena izrāde, kas ir baigi palikusi atmiņā. Tad, kad es biju maziņš un es piedzimu Līgatnes papīrfabrikā, tur mani vecāki strādāja, un tad brauca pie mums ar izrādi Vera Singajevska, Āboliņa [Gundara] mamma, ar izrādi "Sombrero". Es tik labi to atceros nez kāpēc.

Bet kāpēc nav interese par teātri šodien?

Andris Bērziņš: Tāpēc, ka tagad tur citi principi valda.

Tad, kad Smiļģis nodibināja savu Dailes teātri, viņš teica, ka teātrī ir jābūt trīs lietām: tā ir vienkāršība, skaidrība, kaislība. Šobrīd tur nekas no tā visa nav. Ir kaut kas bišķiņ šitāds, tev ir ilgi jādomā, ko tie cilvēki, kas man ceļ priekšā par lielu naudu attiecīgo produktu, pirmkārt, ko viņi ar to ir gribējuši teikt. Es pieļauju, ka es esmu vecs, to noliekam malā. Tātad vienkāršība aiziet malā. 

Nākošais, ko es teicu, – tās skaidrības arī nav. Ja cilvēks tev kaut ko stāsta, un viņš speciāli grib samudžināt tā, lai tu to nesaproti, tu arī to nesapratīsi, jo katrs var iztaisīt tā, lai tev tas liekas – var zīlēt varbūt tā, varbūt tā un varbūt tā. Bet ja tu ej uz teātri, vairāk vai mazāk ir jābūt kaut kādai universālai valodai, kurā teātrim ar tevi kā skatītāju ir jārunā. Un ja šīs universālās valodas nav vai viņa tīšām tiek nojaukta, lai es speciāli izliktos vēl gudrāks septiņreiz par tevi, tad lūdzu…

Un ar kaislību arī ir švaki. Tad, kad mūsu Dailes teātrī bija, teiksim, pirmizrādes balles, to vajadzēja filmēt. Kad mēs iegājām vecajā Dailītē, bija 90 aktieru, un mēs vēl pienācām klāt. Kas tur notika pirmizrādes ballē, nāca vecie un stāstīja visiem… un mēs sēdējām, visiem mutes vaļā un klausījāmies.

Tāpēc es teicu, mēs iegājām tādā bumbā jeb sfērā, kura ir aizsargāta no šīs pasaules, no šīs praktiskās, merkantilās pasaules, un tu vari atdoties pilnībā tam, kādēļ tu esi te atnācis. Tagad tas viss ir garām, kāda pirmizrādes balle – ātrāk tik bučiņas, aizsūti kvadrātiņus un "smaiļikus" un… nav laika, darbs skrien, darbs dzen darbu.

Varbūt tīri informatīvi sekojat, kas notiek kādā teātrī - vadība mainās, vai, piemēram, Dailes teātrī izrādi iestudē Malkovičs no Holivudas?

Andris Bērziņš: Krieviem ir tāds foršs raidījums, kur dažādus aktierus attēlo, viņiem bija arī par Malkoviču. Kas tad ir Malkovčs, serbs viņš laikam ir? Fon Krauzes kungs, man jums ir lūgums, aizejiet jūs uz šo izrādi, ko iestudējis Džons Malkovičs, un vai es drīkstu lūgt, Krauzes kungs, jūs pēc tam man atzvanīt un pateikt - vai tas jūs satrieca tā līdz sirds dziļumiem, kā to bija vērts gaidīt visu laiku.

Tādai ir jābūt izrādei, uz kuru jūs šodien ietu?

Andris Bērziņš: Es esmu daudz ko redzējis, arīdzan pasaulē, bet tai pašā laikā ļoti maz no tā viss ir bijis tā, ka cilvēks izliek uz skatuves visas savas iekšas. Tam jābūt baisam talantam, jābūt harizmai milzīgai, to nevar aizvietot ar "gagiem", kaut kādām tehniskām "fintikļuškām". Tas tāpat kā vācu laikā mans fāters teica, mums bija "erzacs".

Mums viss ir lielā mērā "erzacs", tas ir aizvietotājs. Un tikko es jūtu, es jūtu pie tam to baigi, kad es aizeju kaut kur un skatos, kā man kāds aktieris mēģina kaut ko likt priekšā, es jūtu, vai tas ir pa riktīgam, vai tas ir "erzacs".

Garais valdības veidošanas process ir panācis, ka sabiedrības uzticība partijām un politiķiem kļuvusi vēl zemāka, uzskata politoloģijas profesore Vita Matīsa, periodu kopš prezidenta vēlēšanām nosaucot par zemē nomestu laiku. Kādēļ politiķiem ir iesakāmas klavierstundas un kāpēc krievu valodu šobrīd var uzskatīt par agresorvalsts kara vēstnesi? Arī par Raini, Sorosu un Lembergu saruna ar Vitu Matīsu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viešņa Latvijas politiskos un sabiedriskos procesus kā politikas pētniece un profesore ir komentējusi jau kopš valsts neatkarības atgūšanas. Publiski viņa Latvijas medijos ir redzama un dzirdama salīdzinoši reti, bet tad, kad runā, katrs vārds un doma ir tā vērta, lai to piefiksētu un par to aizdomātos. Viņa runā tiešu un skaidru valodu. Latvijas politiku, politiķus un norises vērtē, ņemot vērā arī savu pasaules skatu un izglītību, kurai pamati likti Savienotajās Valstīs un vēlāk akadēmiskā dzīve vadīta arī Šveicē. Viņas redzējuma plašums ir tikpat mērogos liels kā pašas senču saknes Latvijā no Liepājas līdz Jaungulbenei, pirmskara Abrenes apriņķī. 

Saruna ar politoloģijas un starptautisko attiecību eksperti, profesori un viesprofesori virknē augstskolu, Raiņa pētnieci un Vāgnera izcilu pārzinātāju Vitu Matīsu.

Matīsas kundze reiz varēja būt arī profesionāla pianiste un ir teikusi, ka mūzikā nevar blefot, to uzreiz var sajust. Vēlams to nedarīt arī politikā, tādēļ politiķiem ir silti iesakāmas arī klavieru stundas. 

Ja reiz tā tēlaini esam iesākuši, Krišjānis Kariņš savu "klavierkoncertu" ir nospēlējis, un mums ir jauna iespējama valdības vadītāja un "pianiste" Evika Siliņa. Sarunas ieraksta laikā vēl nezinām, vai būs apstiprināta jaunā valdība. Sestdien, kad skan raidījuma, ir zināms, ka Evikas Siliņas valdība ir apstiprināta. Cik daudz esat šovasar sekojusi šai valdības krīzei?

Vita Matīsa: Protams, esmu sekojusi, kā jau visi Latvijas iedzīvotāji. Un man jāsaka, ka ir viens konkrēts rezultāts, man šķiet, kas ir sasniegts šajos četros mēnešos. Jau agrāk Latvijas iedzīvotājiem bija samērā zems novērtējums par politiskajām partijām un politiķiem, tad šobrīd viņiem noteikti šis novērtējums ir pat zemāks nekā agrāk. Es domāju, ka to varētu pat skaitliski izmērīt ar aptaujām.

Šie maskēšanas manevri četru mēnešu garumā, lai nonāktu tieši tajās pašās starta pozīcijās, kā bija prezidenta ievēlēšanas brīdī, tas ir mans personīgais uzskats, tas ir mazliet iztērēts laiks. Un arī tas noteikti nav uzlabojis politiskās vides novērtējumu latviešu iedzīvotāju acīs.

Brīdī, kad Evika Siliņa tika izvirzīta un viņas vārds izskanēja, tas ļoti plaši tika apspriests arī sociālajos medijos un pirmie komentāri bija pat naidīgi, ne tik daudz saistībā ar politiku, bet ar viņas kā sievietes ārieni un tādām lietām. Vai tas ir stāsts, kur mēs vēl krietni atpaliekam no Rietumeiropas šādos izvērtējumos?

Vita Matīsa: Ņemsim Hilarijas Klintones gadījumu. Es domāju, ka mēs īpaši neatpaliekam. Varbūt mazliet. Bet sievietēm ar to jārēķinās, ka tiek apspriests izskats, teiksim, kostīmiņš, ko viņa valkā vai nevalkā, kas vīriešiem nav tik izteikti. Tā kā diemžēl, es domāju, ka sievietēm ar to ir jārēķinās, un ne viena vien ir izteikusi to, ka viņas ir iemācījušās uzaudzēt tādu biezu ādu. Bet šeit ir medaļai otra puse.

Kad tu esi politiķis un tev ir ļoti bieza āda, nu varbūt tas tev palīdz aizsargāties, bet tas tev nepalīdz uztvert iedzīvotāju attieksmi, kur  varbūt viens vai divi no tiem kritiski izteiktiem vārdiem tomēr atbilst patiesībai. Ja to norobežojies pilnībā no šīs kritikas, varbūt tu neuztver kaut kādu tomēr ļoti vērtīgu vēstījumu.

(..)

Par šībrīža valdību, kāda jums ir nojauta, kāda būs nākamā Latvijas valdība? Šobrīd daudz runāts par par to, vai vajadzēja aicināt ZZS, vai un kāda būs, piemēram, Aivara Lemberga ietekme?

Vita Matīsa: Tas, ko es konstatēju, ka Latvijā valda liels relatīvisms. Latvijā nelabprāt novelk robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ir gadiem bijis grūti novilkt to robežu ar austrumu kaimiņiem, tīri fizisko robežu, un, kā mēs redzam, šīs it kā sarkanās līnijas un robežas, kuras it kā tiek novilktas no politiķu puses, viņas izgaist. Ir šis morālais relatīvisms, ko var teikt... Latvijā valda samērā liels šis relatīvisms. Un es uzskatu, ka Latvija būtu labāka valsts, tieši ja būtu šīs spējas skaidrāk novilkt robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Kas ir tas Aivara Lemberga fenomens, ka viņa vārds ik pa brīdim izskan. Šobrīd viņš ir apsūdzēts un pirmajā instancē notiesāts, viņš ir vairs ierindas domes deputāts, bet arvien arī šobrīd valdības veidošanas procesā faktiski viņa vārds, uzvārds gandrīz katru dienu dzirdams.

Vita Matīsa: Tur ir tieši tā problēma, ka Latvijas iedzīvotāji neredz vai nevar saprast tos procesus, kas notiek politikā šeit. Izvelk vienu zaķi, trusīti ārā no cepures piektdien, izrādās, tas ir bijis nepareizais trusītis. Izvilksim vēl vienu, teiksim…

To jūs par kultūras ministru?

Vita Matīsa: Jā, tieši par kultūru es tagad runāju. Nu, satracināsim tautu mazliet. Tā ir tāda spēlēšanās, man šķiet, ar Latvijas iedzīvotājiem, kas neliecina par nopietnu attieksmi pret savu vēlētāju.

Vai tas ar nolūku darīts?

Vita Matīsa: Jā, bija tādas versijas, ka tas bija tāds maskēšanas manevrs. Satracināsim tautu ar šo Kūtra [Gunāru Kūtri no ZZS sākotnēji virzīja kultūras ministra amatam Evikas Siliņas valdībā] gadījumu, tad izvilksim īsto, kas tomēr pieņemamāks, un tad visi būs mierīgi. Ja tas tiešām bija tā, ka tas bija tāds maskēšanas manevrs, tas nav nopietni, tā ir ņirgāšanās par Latvijas iedzīvotājiem. Ja tas tiešām tā bija, ka politiķi vēroja šo šūmēšanos un teica, rezultāts ir sasniegts, tad piedodiet, tā nav cienīga politiķu rīcība.

(..)

Kas ir tas, ko jūs stāstāt, mācāt studentiem Latvijā, tas ir starptautiskās attiecības?

Vita Matīsa: Jā, un tieši publiskā diplomātija, tas, kā var pasniegt Latvijas un ne tikai Latvijas, bet dažādas valstis, vai tā būtu Vācija, Ukraina, Francija vai Latvija, kā viņi pasniedz savu tēlu pasaulē.

Viens galvenais vēstījums, ko dodu studentiem, ir, ja jums tā realitāte ir samērā čābīga, jums ar vislielākiem centieniem uzbūvēt kaut kādu spīdošu tēlu neizdosies, jo ir jābūt kaut kādai saiknei starp realitāti un to vēstījumu, ko jūs dodat uz ārpusi. Tā ir lielākā kļūda, ko parasti visi izdara ar savu ārējā tēla veidošanu, ka viņi mēģina pasaulei iestāstīt kaut ko tādu, kas nav iesakņojies valsts realitātē.

Pēdējais jautājums šajā sarunā par starptautisko situāciju, Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Ar ko šis viss, kāds ir jūsu paredzējums, beigsies Putinam, Krievijai, Ukrainai, un galu galā Eiropai un pasaulei?

Vita Matīsa: Neviens to nevar pareģot, bet iznākumam ir jābūt skaidram. Ukrainai ir jāuzvar, skaidri jāuzvar, šeit nevar būt nekādas divas domas un nedrīkst zaudēt modrību. Jau tagad mēs redzam, ka rietumvalstīs iestājās šis nogurums. Nedrīkst būt šis nogurums, un galvenokārt ir tiem krievvalodīgiem cilvēkiem jāsaprot, ka tas, ko Krievija dara šobrīd, ka tas ir nepareizi. Un nepietiek ar to, ka saka, ka grib mieru. Mēs visi gribam mieru. Ir jābūt tādai nostājai, ka tu nožēlo to, kas notiek Ukrainā tagad. Arī tāpat, kā es vienreiz teicu, ka man ir kauns par to, kas notiek Irākā, jo man ir arī Amerikas pase un es lūdzu savai Amerikas draudzenei vilcienā Šveicē, lai viņa mazliet klusāk runā angļu valodu ar stipru, skaļu amerikāņu akcentu, jo man ir šī kauna izjūta..

Kauna izjūta par iebrukumu Irākā?

Vita Matīsa: Jā, es uzskatu, ka tā bija kļūda. Kaut gan tas, ko amerikāņi izdarīja Irākā 2003. un 2004. gadā, tas, protams, netuvojās tam, ko krievi tagad dara Ukrainā. Tomēr es jau tad teicu, ka es uzskatu, tas ir nepareizi.

(..) nepietiek ar to, ka saka, jā, gribu mieru. Ir jābūt skaidrai nostājai, ka tas, kas notiek šobrīd Ukrainā, tas ir apkaunojoši no krievu valsts un armijas puses, un ka to vajag nosodīt. Ja cilvēks nav gatavs nosodīt to, ko dara Krievija tagad Ukrainā, skaidri un gaiši to nosodīt, tad man rodas jautājumi.

Un ko darīt ar tiem, kuri nav gatavi ne nosodīt, ne mācīties latviešu valodu, lai gan šeit jau visu mūžu dzīvo, bet ir paņēmuši Krievijas pasi?

Vita Matīsa: Ziniet, šeit ir arī daļēji Latvijas puses vaina, ka šī prasība netika skaidri un gaiši noteikta jau 90. gadu sākumā. Es varu tikai teikt to, ka tā institūcija, kuru es vadīju, 90. gadu sākumā, visa dokumentācija bija tikai divās valodās - latviešu un angļu. Vēlāk nāca klāt krievu valoda. Varēja to izdarīt, ja gribēja. Un es domāju, ja būtu bijusi šī stingrā nostāja jau no paša sākuma. Es saprotu visus tos iemeslus, politiskos iemeslus, kādēļ nebija, bija spiediens no ārzemēm… man arī bija spiediens, starp citu, no Ņujorkas mainīt šo manu nostāju.

Es domāju, ka šeit nevajag jaukt divas lietas. Šī nav attieksme pret krievu valodu kā tādu. Es pati esmu mācījusies krievu valodu Amerikas universitātēs, man ļoti patīk krievu autori. Bet mēs esam kara situācijā un kara situācijā visi apstākļi mainās. Neaizmirsīsim, ka Pirmā pasaules kara laikā, kad Amerika iesaistījās Pirmā pasaules kara darbībā, otrā visizplatītākā valoda Amerikā tajā laikā bija vācu valoda. Momentā Amerikā aizliedza vācu valodas mācīšanu visās skolās, jo tie bija kara apstākļi.

Arī Otrā pasaules kara laikā Alzacā, piemēram, pēckara laikā vācu valodas mācīšana tika aizliegta, tie bija kara apstākļi. Un gods kam gods, vācieši no šīs bedres izrāpās ārā. Nevienam šodien nav nekādu, teiksim, aizspriedumu pret vācu valodu, jo Vācija ir atpirkusi savus grēkus.

(..) Tas, ko es gribu teikt, ir nevajag jaukt šos divus jēdzienus. Nevienam nav nekas pret krievu valodu kā tādu, bet kara apstākļos krievu valoda ir politiska vēstījuma nesējs, tāpat kā Pirmā un Otrā pasaules kara laikā vācu valoda bija politiska vēstījuma nesējs.

Tad, kad karš beigsies, un cerams, ka karš beigsies ar Ukrainas uzvaru, tad, cerams, Krievija ies to pašu ceļu kā gāja Vācija pēc Otrā pasaules kara, atvainosies, mēģinās atpirkties, un pēc tam, cerams, vairākus gadus pēc tam arī krievu valodai nebūs šī, varētu teikt, negatīvā pieskaņa.

Mūsu šodienas viesim politiskā pieredze ir ļoti bagāta, pieredzēti augsti kāpumi un sāpīgi kritumi. Ir bijušas Saeimas vēlēšanas, kurās politiķis Kalvītis saņēmis visvairāk plusiņu, bet jau pēc pāris gadiem sekoja tautas demonstrācija Doma laukumā, pieprasot lai viņš no valdības vadītāja amata atkāpjas. Aigars Kalvītis atjaunotās Latvijas politikā ir redzējis daudz ko – arī privatizāciju, ekonomisko grupējumu cīņas, tikšanos ar Putinu un daudz ko citu. Notikumi ir bijuši tik pat spraigi kā hokeja spēle un arī par hokeju mēs šodien noteikti runāsim, jo bijušais premjers jau daudzu gadu garumā ir cieši saistīts ar Latvijas hokeja dzīvi.

“Vadot valdību, Aigaram Kalvītim laimējās, jo viņa laiks bija tāds, ka nebija jādomā, kā līdzekļus iegūt, bet kā tos tērēt”. Šādi Aigara Kalvīša laiku Ministru prezidenta amatā raksturojis cits bijušais premjers Andris Bērziņš. “Visa politika ir vieni vienīgi satricinājumi” – šie jau ir paša Aigara Kalvīša vārdi.

Ja uzzīmētu Sandras Kalnietes dzīves līniju, tā lielā mērā sakristu ar visas Latvijas likteņa līniju.

Viņas dzīvē ir bijuši skurbinošas laimes un melna izmisuma brīži, viņas dzīve ir lauzta, un viņa lauzusi sevi pati, lai izdzīvotu, lai ietu tālāk. Tā pirms vairākiem gadiem žurnālā Ieva rakstīja žurnāliste Anna Pepiņa.

Sandras Kalnietes dzīves pieredzējumus var izmantot kādam scenārijam, lai izstāstītu jaunāko laiku Latvijas vēsturi. Tajā ir Sibīrijas moku ceļi, bet pirms tam arī senču dzīve Latvijā, ka Sandrai ir izpētīta līdz pat 1700 gadu vidum.

Nez vai viņa pati zina, ka viņas vecvecāki vectēvam un vecvecākiem ir bijuši arī tādi uzvārdi kā Kalnītis, Putniņš, Cimdiņš, Eglītis, Ameriks un citi, un tas tikai pa tēva līniju.

Sandras Kalnietes stāsts ir arī Latvijas neatkarības atgūšanas stāsts.

Augstākais dvēseles lidojums, kas man ir bijis, tā aktieris Ģirts Jakovļevs saka par iespēju kopā ar Lilitu Ozoliņu savulaik vadīt Dziesmu svētkus Mežaparkā. Kā jutās latviešu čekista Petersa lomā un ar Johana Štrausa tēlu iekļuva filmā par Marisu Jansonu. Arī par mūža draudzību ar kolēģi Uldi Dumpi saruna ar Ģirtu Jakovļevu Laikmeta krustpunktā.

Drāmas teātra kroņprincis - grāmatā "100 izcilākie Latvijas aktieri" šādu virsrakstu stāstam par aktieri Ģirtu Jakovļevu izvēlējās teātra kritiķe Silvija Radzobe, rakstot, ka "Ģirts Jakovļevs ir viens no talantīgākajiem savas paaudzes aktieriem skatuves mākslā un arī kino". 

Par savu mūža darbu saņemta liela publikas mīlestība un atzinība, lai gan pats aktieris saka, ka pusaudža gados nekādas teātra būšanas neesot bijušas ne prātā. Bijusi doma par kādu praktiskāku profesiju, piemēram, inženiera darbu. Par inženieri Ģirts Jakovļevs nekļuva, bet par izcilu aktieri gan. Intervijas sniegt viņam nepatīk, vēl mazāk viņš vēlas runāt par savām izdzīvotajām lomām...

Ģirts Jakovļevs arvien ir uz skatuves, Nacionālā teātra repertuārā ir piecas izrādes, kurās viņš piedalās - "Suņa māja", "Riests", "Skroderdienas Silmačos", "Pūt, vējiņi!" un "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris", kas pieejama ierakstā.

Ģirts Jakovļevs: Vakar [dienu pirms sarunas ieraksta] bija izrāde. Visu izrādi uz skatuves, uznāku jau pirms izrādes, minūtes 10 pastaigāju, pasēžu, kaut ko tur, ko es daru, to es daru. Tad sākas izrāde, tad es bišķi pārrunāju tādu ļoti sirsnīgu stāstiņu par sevi [sunīti], un tad pašās beigās atkal tāds sirsnīgs, maziņš stāstiņš, kādas rindiņas septiņas vai astoņas. Tad izrāde beidzas, aplausi, pamatīgi aplausi, kā vienmēr. Un es ar to štoku visu laiku dzīvojos pa skatuvi. Es pats neko nerunāju, bet visi četri cilvēki, kas ir, kas to lugu spēlē, tie man nāk stāstīt savas bēdas, savus dzīves stāstus un es cenšos viņiem dzīvot līdzi, jo tas suns jau ir kā mājas dvēsele.

Raidījums skan pirmsjāņu nedēļā. Protams, Nacionālajā teātrī tas ir "Skroderdienu laiks", daudz sezonas esat bijis Dūdara lomā, bet Ģirts Jakovļevs arvien ir "Skroderdienās", tagad tautā.

Ģits Jakovļevs: Nē, nē, kāda tauta! Mēs ar Dumpi [Uldi] spēlējam lielas lomas. Es esmu Vanagu saimnieks, kur nāk visi jāņotāji. Un Uldis ir Dzelzkāju saimnieks. Es saku: Vanagi aizsteigušies priekšā, noņems lielākos siera gabalus. Uldis atkal pretim: Jā, mūsu meitas aizkavējās, jāņuzāles lasīdamas. 

Pēc tam sākas deja, kas ir ļoti interesants faktors - es ar to štoku. Un tas nav sacerēts, tā ir reāla sakritība. Es ar Māru Zemdegu daudzus gadus..., mēs dēvējam to par kadriļu. Piesaka kadriļu un sāk spēlēt. Un tagad es nevaru padejot, un tad es tur knibinos ar to štoku un tā kadriļa beidzas. Man ir teksts, kas bija arī bez štoka: "Luste, luste jaunajām, kāda vecajam, / Vecam luste aizgājuse pār kalniņu dziedādama." Precīzi tā, kā uzrakstīts priekš mana kruķa šitas danču gabals.

Kādi būtu uzmundrinājuma vārdi no Dūdara svētkos?

Ģirts Jakovļevs: Galvenais, es domāju, lai viss, kas notiek, bet lai visiem cilvēkiem būtu labs garastāvoklis. Vienkārši elementāri labs garastāvoklis, neskatoties uz to, ka ir grūti, smagi, bet mēģināt izrauties no visas tās lietas ārā un mēģināt paskatīties debesīs uz saulīti, uz koku galotnēm un iespēju robežās nojāņot tā sirsnīgi, mīļi. Jo Jāņi jau, kā saka, ir apvienojoši tautas svētki.

Pieminēju šo inženiera stāstu, bet tevi var dēvēt par tādu brīvprātīgo Brasas rajona būvuzraugu, jo dzīvojam kaimiņos uz vienas ielas, Upes ielas, vien dažas mājas mūsu starpā, un bieži redzu, kā Ģirts ar savu sunīti "inspicē rajonu", skatās, kā tiek būvēts Brasas tilts, kā tiek remontētas ielas. Vai ir pārliecība, ka līdz Dziesmu svētku tramvajs ripos pāri?

Ģirts Jakovļevs: Pa vienu līniju viņam ir jāripo, pa divām nē, to jau skaidri pateikuši, bet man tas 11. tramvajs ir ārkārtīgi mīļš un tuvs, jo es piecas minūtes aizeju līdz pieturai tilta galā un izkāpju burtiski pie teātra dienesta ieejas. Man ir astoņi soļi no tramvaja durvīm, kad esmu jau teātrī. Tagad es braucu ar autobuss, tikai tas ir sarežģītāk. 

Bet es ļoti sekoju, tiešām ar interesi skatos, kā to taisa. Sliedes jau liek. Esmu nogājis gar malu - puse gatava, otra puse nav gatava. Jāsaka, lai celtnieki strādā, tas jau būtu kaut kas neiedomājams, ja tas tramvajs uz Dziesmu svētkiem nebūtu. 

1990. gadā kopā ar nesen mūžībā aizgājušo kolēģi Lilitu Ozoliņu jūs vadījāt Dziesmu svētkus. 

Ģirts Jakovļevs: Tas ir augstākais lidojums dvēselei, kas man ir bijis.

(..) Ja mēs tagad paskatāmies atpakaļ, bijušas lielas lomas un visādi citādi pasākumi, es arī vadīju to tautas manifestāciju pēc tam estrādē. Jāpasaka paldies Pētersonam Pēterim, viņš izvēlējās mūs abus ar Lilitu. (..) caur darbu var pieminēt. Kaut vai šis mūsu augstākais lidojums - Dziesmu svētku vadīšana, un tad vēl mana pirmā kino loma. Bija tāda filma "Uzbērums" Lāča Ērika režijā, kur Lilita bija mana iecerētā. Es pats, ko atceros, tas ir tik šausmīgi sen… 

Mēs ar Lilitu dzīvojām nosacīti kaimiņos, pāris mājas tikai pa starpu, un ļoti bieži satikāmies "Rimi" veikalā. Es gāju un viņa, tad papļāpājām, jo veikals ir tāda vieta, kur satiekas fantastiski cilvēki, Streiču Jānis un ko tik es tur neesmu saticis. Tas tāds melnais humors it kā ir. Bet nu tās ir šausmas, kad tā padomā atpakaļ… Tā ir Regīna Razuma, tā ir Lilita… gadi iet, skaties filmas - tas nav, tas nav, tas nav... Briesmīgi, ja tā padomā, bet jāsaka tā… Tur nekā nevar darīt.

Bērnībā un skolas gados mamma Ģirtu Jakovļevu daudz vedusi uz teātri.

Ģirts Jakovļevs: Mēs gājām uz teātrī, uz Jaunatnes teātri, Drāmas teātri. Bet man, piemēram, doma, saistībā ar teātri, absolūti nekāda, pilnīgi nekāda nebija. Es skatījos, jā, man patika, teiksim, tur vēl aktieri grimējušies, tur Ludvigs Bārs vai kā... Tagad jau tā vairs neņemas un degunus nelipina klāt, un žokļus netaisa. 

Es pats pamatskolā spēlēju "Sprīdītī" Milzi Lutausi, un tad tā skolotāja teikusi pēc izrādes mammai - es jūs apsveicu kā nākamā Filipsona māti. Vai kaut ko tamlīdzīgi. 

Pēc tam vidusskolā arī mēs spēlējām, es arī biju pašdarbībā, bet tikai tāpēc, ka tā varēja "nošlīherēt" no stundām. Mēģinājumos tur varēja aiziet un zem skatuves noslēpāmies reizēm. Bet mēs tur spēlējām nopietnas divas lugas - Leona Paegles "Runga iz maisa" un lietuviešu autora "Jaunaudze", un abas lugas mēs parādījām televīzijā. Toreiz nebija video lentes, nerakstīja, bet dzīvais raidījums. Pamatīga pašdarbība mums bija.

Ir piedzīvotā publikas apbrīna, ir piedzīvoti arī liela tautas mīlestība.

Ģirts Jakovļevs: Jā, ir gan. Vai pelnīta, to es nezinu, bet tas trakākais ir tas, ka to nevar atmaksāt. Varbūt ar tām lomām, bet tā tiešām ir. 

Lūkojoties uz aktiera darba pirmsākumu Drāmas, tagad Nacionālajā teātrī, un runājot par režisoru Alfredu Jaunušanu, vai var teikt, ka viņš jūs kā mālu ir izmīcījis un tos pamatus ar jums ir licis?

Ģirts Jakovļevs: Absolūti, 99%, jā. Viņš ar mani ņēmies, un es pie viņa esmu spēlējis, kā saka, ļoti foršas lomas. Es jau esmu režisoru aktieris, es jau pats esmu slinks un dumjš, lai gan pats studējis režisoros.

Bet toreiz bija skaists teksts. Kad Aleksandrs Leimanis pēc otrā kursa paziņoja rezultātus, tad Putniņš - pieci, Streičs - pieci, kas tur, Lācis - četri, Liniņš - pieci. Jakovļevs - divi, nebūsi režisors. Un tai brīdī Vera Baļuna sēž tur pie tā galda, kur viss tas notiek. Vera tad saka: Mazais, Jakovļev, vai tu negribi nākt pie manis mācīties par aktieri. Es saku - jā, profesore!. Tad tu būsi tagad pie manīm.

Tā Ģirts Jakovļevs nokļuva Nacionālajā teātrī un pie Alfreda Jaunušana.

Ja skatās arhīvus un foto, var redzēt, ka ir bijuši dažādi prezidiji padomju laikā, kur Ģirts Jakovļevs arī ir sēdējis blakus Vosam [Augustam] un visiem pārējiem, un diezgan aktīva bija arī sabiedriskā dzīve. Kāda bija tā iesaiste un kas bija tas, ko tu redzēji, ko tu pieredzēji padomju sistēmā, esot blakus visiem funkcionāriem un nomenklatūrai?

Ģirts Jakovļevs: Saproti, kas par lietu ir, es negribu mazgāties tīrs un tagad teikt, jā, tolaik es sapratu šo drausmīgo varas apspiestību un cilvēku visu tādu… Es saku, tur es sēdēju, nu vienkārši, nu nekādu, politiski nekādu... Man bija jānoskaita dzejolis, bija liela manifestācija pie Strēlnieku pieminekļa, es neatceros vairs pret ko, kur visi uzstājās, un es runāju Petera [Jāņa] dzejoli. Bet es jau biju izdomājis, kuru dzejoli var skaitīt, lai nebūtu, kā saka, ka es slavinu tagad visu šo būšanu "un sarkano to svēto krāsu lāpā iet Latvija uz gadu simteni". 

Nu vai man tas izdevās, vai nē, lai gan pēc tam publikācijā jau tagad mūsu laikos bija rakstīts, ka Jakovļevs arī tur pie komunistiem manifestācijās runājis, bet iekšēji es centos… Nu jā, tā tas ir, Latvijas komunistiskā prēmija, Triju Zvaigžņu ordenis. Un Lilitai Bērziņai arī bija Ulmaņlaikā tas, vācu laikā tas un tad bija sociālistiskā darba varone. Tas tāds publisku cilvēku liktenis laikam.

Ģirts Jakovļevs ir bijis politiski aktīvs un īpaši aktīvs atmodas sākumā. Ģirta Jakovļeva balsi mēs dzirdam lielajās tautas sapulcēs un manifestācijā Mežaparkā. Jūs, Džemma Skulme, vēl daudzi no tā saucamajam radošajiem, jūs bijāt tur tautas priekšplānā šajos atmodas gados.

Ģirts Jakovļevs: Tā bija tiešām. Vai tas bija pelnīts, es domāju, ka nē. Tas bija pateicoties darbam teātrī un filmām. Tā tas ir, es domāju, jā, bet nevis pateicoties manai stingrai un striktai politiskajai pārliecībai.

"Es domāju, ka Latvija vienmēr jutīs Krievijas sānu, un no tā, kādas attiecības veidosim ar Krieviju, ir atkarīgs Latvijas būt vai nebūt," tā saka bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Par ukraiņiem un Putinu, par skatīšanos acīs nāvei un reiz piespriestajiem septiņiem gadiem cietumā, arī par poļu izcelsmi saruna ar Jāni Jurkānu Laikmeta krustpunktā. 

Raidījums skan nedēļā, kad Saeima ir ievēlējusi jaunu Valsts prezidentu. Trīs kandidātu konkurencē uzvarēja ilggadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš 90. gadu sākumā strādāja arī Latvijas Radio kā gados ļoti jauns ārzemju ziņu redaktors. Šodien uz sarunu esam aicinājuši politiķi, kurš pats kā Saeimas deputāts ir pieredzējis vairāku Valsts prezidentu ievēlēšanas procesu un pats bijis arī ārlietu ministrs. Pats pirmais atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns.

Jūs noteikti sekojām Valsts prezidenta vēlēšanu procesam. Kā raugāties uz jaunievēlēto Valsts prezidentu Edgara Rinkēviču?

Jānis Jurkāns: Es domāju, ka ir ievēlēts vislabākais no kandidātiem, kāds bija. Vispiemērotākais cilvēks vispār Latvijas politiskajā arēnā. Ko es stāstīšu, visi zina, kas ir Rinkēvičs un ko viņš zina, uz ko viņš ir spējīgs. Un man ir gandarījums, ka viņš ir prezidents. Mani tikai mulsina tas, ka viņu ievēlēja tikai ar opozīcijas balsīm.

Es nesaprotu, kāpēc pozīcijas partijas nebalsoja par Rinkēviču, jo galu galā visiem taču bija skaidrs, ka viņš ir labākais. Kāpēc tādas rotaļas ar valsti, kāpēc cilvēku nespēja domāt valstiski, viņš ir labākais, mēs par viņu balsosim neatkarīgi, kādā partijā viņš ir vai bijis. Viņš ir labākais. Tas apmēram tā, ja mēs runājam līdzībās par hokeju, būtu liels brīnums, ja Harijs Vītoliņš vārtos ieliktu kādu citu, bet ne Šilovu. Jo viņš ir labākais. Rinkēvičs ir labākais šobrīd un tāpēc man ir liela neizpratne, kāpēc pozīcijas partijas nedomāja valstiski?

Vēl man jautājums, kāpēc kandidāti paši, šinī gadījumā Pīlēna kungs, viņš taču varēja saprast, ka nevar politiskajiem spēkiem mēroties ar Rinkēviču. Viņš nav gatavs šim lielajam amatam. Bet nē, viņš tomēr domā, ka viņš var. Kāpēc viņš domā, ka viņš var? Tāpēc, ka viņš nesaprot šo žanru. Viņš nesaprot, ko nozīmē būt par Valsts prezidentu. Viņš to zina tik tā no grāmatām un žurnāliem, bet lai pildītu labi darbu situācijā, kad Eiropā karš, kad visa pasaules politiskā kultūra mainās, laikā, kad mēs nezinām, kā būs rītdien, mēs nezinām, kā beigsies karš Ukrainā un tā tālāk. Viņam taču nav tādi sakari ārzemēs, kādi ir politiskie sakari Rinkēvičam. Tāpēc es domāju, kā tu vari tā kandidēt uz tik augstiem amatiem, neapzinoties, ka tu nederētu tam amatam. 

Mums jau ir bijuši tādi prezidenti, kas absolūti neder, bet viņi gribēja būt prezidenti. Nu ar ko tas viss beidzās? Ar vienu termiņu.

Es nesaukšu uzvārdus. Mēs visi zinām, par ko mēs runājam. Man nepatīk, ka nav tādas valstiskas domāšanas, valstiskas attieksmes pret šo amatu, pret situāciju, kādā mēs visi šobrīd esam. Es domāju, politisko situāciju gan Latvijā, gan pasaulē.

Kāds ir jūsu vērtējums Egila Levita prezidentūras gadiem un kādēļ viņam neizdevās saņemt atbalstu otram termiņam?

Jānis Jurkāns: Es pazīstu Egilu Levitu kopš 1989. gada, viņš ļoti daudz palīdzēja arī man veidot ārpolitisko dienestu, viņam bija liela pieredze rakstīt dokumentus. Kā zinām, viņš arī 4. maija deklarāciju rakstīja, piedalījās tanī komandā.

Viņš bija ļoti vajadzīgs un lietderīgs tanī laikā, bet viņš nav prezidents, viņam nav prezidentam vajadzīgo kvalifikāciju. Viņš to nezināja. Viņš paļāvās tam, ka būs nācijas tēvs, visādiem tādiem lētiem lozungiem. Viņš vienkārši arī nesaprata, ko nozīmē būt par Valsts prezidentu, jo viņš nekad nav bijis tuvu tam amatam un droši vien viņa rakstura īpašības nepalīdzēja viņam, neļāva viņam būt. Viņš neauga līdz ar krēslu. Kādreiz ir tā, ka cilvēks iesēžas kādā krēslā, nav it kā gatavs šim darbam, bet līdz ar krēslu viņš izaug. Egils Levits neizauga prezidenta krēslā par prezidentu.

No jūsu iepriekš teiktā var saprast, ka jums ir pārliecība, ka Rīgas pils atslēgas turpmākos četrus gadus būs drošās rokās.

Jānis Jurkāns: Es esmu pārliecināts, jo Rinkēvičs ir stabils vīrs. Es, analizējot viņa izteikumus, viņa runas, saprotu, ka viņa pirmais uzstādījums, viens no uzstādījumiem būs - jādara kaut kas savādāk, un es pieņemu, viņš zina, kā tas ir - darīt kaut ko savādāk. 

Man nāk prātā līdzība ar Hariju Vītoliņu. Viņš pirms čempionāta ar saviem palīgiem runāja, teica - darām kaut ko citādi, mainām to, ko mēs esam darījuši līdz šim. Un viņi mainīja. Pēc tam Vītoliņš nosapņoja, ka viņiem ir medaļas. Sākumā domāja, ka tas tāds sapnis, kaut kas murgains un tā tālāk, bet tad kaut kā viena uzvara... Un jau viņš sāka ticēt vairāk tam savam sapnim, līdz beidzot viņš saprata, ka es esmu nosapņojis kaut ko, uz ko man tagad jāstrādā, un viņš strādāja, viņš strādāja. Daudz visādi piemēri, kur viņš ir minējis un stāstījis. Un

viņi dabūja medaļas tāpēc, ka viņš noticēja savam sapnim. Es pieņemu, ka Rinkēvičs arī varētu noticēt savam sapnim par Latvijas nākotni, Latvijas vietu Eiropas politikā un tā tālāk. Vismaz gribas viņam novēlēt, lai viņš dara citādāk un lai viņiem ir šis sapnis, šī vīzija. 

Runājot par Krievijas uzsākto karu Ukrainā, Jānis Jurkāns atzīst, ka nav ticējis, ka šāds karš būs, ka to varēs novērst diplomātija. Taču diplomāti izrādījās vājāki par militāristiem, kuri uzsāka karadarbību. 

Kādu jūs redzat Putina motivāciju sākt šo karu un šobrīd turpināt un cik tālu viņš ies? Mēs dzirdam arī šos draudus par kodolieroču pielietošanu.

Jānis Jurkāns: Es domāju, ka nevar uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči, tāpēc visas runas par to, ka Ukraina kaut kad, teju bez maz vai uzvarēs, es neticu. Starp citu, visi pasaules kari kas ir bijuši līdz šim, vienmēr ir izmantojuši kaut kādus jaunus ieročus. Tā tas bija Pirmā pasaules kara laikā, kad izmantoja gāzi, Otrā pasaules karā, sevišķi beidzoties, amerikāņi uzmeta Japānai atombumbas, un tas palīdzēja japāņiem ātrāk parakstīt miera līgumu. Tagad arī es pieņemu, ka,

nedod Dievs, ka Putins būs iedzīts bezizejā kaut kādā stūrī, viņš nepadosies, viņš pielietos savus taktiskos kodolieročus. Tas, ka Rietumos saka nē, nē, nu viņš baidīsies no iespējamā pasaules kara... Es domāju, ka tad, kad viņš to izdarīs, ja viņš to izdarīs, es domāju, ka tad Rietumi sapratīs, ka jārunā par pamieru.

Es nezinu tās formulas, kā tas varētu būt, bet es neticu, ka tad, kad Krievija, Putins pielietos taktiskos kodolieročus, būs atomkarš.

Jurkāna kungs, jūs pareizi sadzirdēju, jūsu vārdi bija - es neticu, ka Ukraina var uzvarēt šo karu.

Jānis Jurkāns: Jā, es neticu, jo tu nevari uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči.

Bet ukraiņi saka, viņiem pietiek ar to, ka padzen krievus no savas zemes.

Jānis Jurkāns: Es domāju, ka ar to varbūt, jā, viņiem pietiek, bet viņi jau grib atbrīvot arī Krimu. Arī grib atbrīvot pārņemt Luhansku un Donecku, tos apgabalus, kuri pagaidām ir Krievijas rokās. Ja ķersies sevišķi pie Krimas, es domāju, ka izšķirošais ģeogrāfiskais punkts ir Krima.

Ja mēģinās Krieviju padzīt no Krimas, būs atomkarš, tad krievi pielietos taktiskos kodolieročus. Manuprāt, nedod Dievs, protams. Es neticu, ka Putins vienkārši padosies un ies mājās, un pateiks pasaulei, piedodiet, es kļūdījos. Tā tas nenotiks.

--

Saruna ar Jāni Jurkānu notiek attālināti, jo viņš jau trešo gadu dzīvo Spānijā okeāna krastā. Viņš atklāj, ka Spāniju izvēlējies, jo patīk klimats, ēdiens un arī golfa sezona tur ir cauru gadu.

"Tā ir man viena no galvenajām nodarbēm - spēlēt golfu, jo tā ir nodarbe, kas palīdz novecot lēnāk," bilst Jānis Jurkāns.

"Man klājās labi, izņemot to, ka nevar nekādi dzīvot garām Latvijai. Esmu Latvijā, Latvijas politiskajā dzīvē, un, jāsaka atklāti, ļoti pārdzīvoju par to, kas Latvijā notiek, pareizāk sakot, kas nenotiek," atzīst bijušais politiķis. 

Kā jūs sekojat norisēm Latvijā, tie ir sociālie tīkli?

Jānis Jurkāns: Ir sociālie tīkli, ir draugi no iepriekšējā darba, cilvēki, kas vēl strādā Ārlietu ministrijā, valdībā un bijušie kolēģi. Daudz visādu draugu un paziņu, un cilvēki grib aprunāties.

Arī žurnālisti zvana aprunāties, prasa kādu viedokli par vienu vai otru notikumu. Tā kā es arī to izbaudu, es nemūku no sarunām par Latviju, par politiku, jo tad, kad tu esi bijis vairāk nekā trīsdesmit gadus politikā, tu jau no viņas nevar aiziet.

"Mani sāpina, ar kādu necieņu mēs izturamies pret savām personībām," saka diriģents Māris Sirmais. Par prezidenta Levita paveikto un sabiedrības vēlmi pēc kā jauna, par Dziesmu svētkiem un kāpēc diriģentiem disciplīna ir svarīga, kā arī par to, kāpēc dabūja brāzienu no Marisa Jansona, saruna Laikmeta krustpunktā ar Māri Sirmo.

Šis ir politiski trauksmains laiks. Gan domājot par Ukrainu, gan Latvijas iekšpolitiku un, piemēram, Valsts prezidenta vēlēšanām, tāpēc pēdējās sestdienās uz sarunu aicinājām ar politiku saistītus ļaudis. Bet kādus tik laikus neesam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Ir mainījušās neskaitāmas varas, ir krietni mainījusies pasaule, bet mums ir sava nemainīga un svēta tradīcija – Dziesmu svētki.

Šodien koristu un dejotāju, koklētāju un pūtēju rindās ir dažādu paaudžu, politisko uzskatu un pasaules redzējuma cilvēki, bet ir viens kopīgs pieredzējums, kurš visus reizi piecos gados vieno – un tie ir Dziesmu un deju svētki. Nu jau lielais notikums ir pavisam tuvu, tādēļ uz sarunu esam aicinājuši cilvēku, kurš par latviešu dziesmu un latviešu mūziku domā ne vien reizi piecos gados, bet katru dienu. 

Viņš ir korists īpašā virsdiriģentu korī, viņš ar savām diriģenta rokām rada to maģisko brīnumu, kad tūkstošiem balsu Mežaparka estrādē vienojas neaprakstāmā dziesmas spēkā. Savulaik prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu nodēvēja par pasaulē labākā latviešu kora labāko diriģentu – pie šī titula arī paliksim. Raidījumā Laikmeta krustpunktā diriģents Māris Sirmais.

Ko dara virsdiriģents mēnesi pirms lielā notikuma – gatavo Dziesmu svētku uzvalku, ik vakaru pārskata nošu lapas, naktī aizver acis un jau redz sevi Mežaparkā lielā kora priekšā, vai Māra Sirmā gadījumā domā, vai lielais sausums neskādēs daudzajiem sastādītajiem kociņiem lauku mājās Jūrkalnes pusē?

Māris Sirmais: Nedomāju ne par vienu no pieminētajām lietām. Arī par kociņiem nav laika domāt. Patiesībā tas laiks šobrīd vēl arvien ir ārkārtīgi intensīvs, jo ir vēl arvien ļoti daudz kopmēģinājumu. Un arī mans darbs Mūzikas akadēmijā, šobrīd ir tas lielais "pļaujas laiks", kad ir sesijas un eksāmeni, līdz ar to ir arī ļoti daudz saistībā ar izglītību jautājumi šobrīd aktuāli. 

Bet, jā, Dziesmu svētki. Protams, ka man ir aktīvs darbs, arī šovakar [intervijas ieraksta dienā] es dodos uz koncertu Rīgas Domā un man arī ir aktīvs darbs ar Ikšķiles kori. Mēs cenšamies vēl pamācīties un mazliet nostiprināt Dziesmu svētku repertuāru, jo apjoms patiešām ārkārtīgi liels šajā dziesmu svētku gadā. Nesen atgriezos no kopmēģinājumiem gan Liepājā, gan Daugavpilī. Arī Likteņdārzā, kur atklājām pirms dažām dienām Dziesmusvētku akmeni. Tas viss prasa ļoti daudz laika. 

Es arī nevaru nepieminēt ārkārtīgi interesantu pavērsienu savā radošajā dzīvē – filmēšanās filmā "Zeme, kas dzied", pirms dažām dienām bija pēdējā lielās ainas filmēšana – Dziesmu svētku Līgo karoga ienešana Latviešu biedrības namā un Dziesmu svētku atklāšanas ceremonija. Tā bija Cinevillā visas dienas garumā filmēšana.

Kad paklausās tavu dienas režīmu, prezidenta cienīgs grafiks, bet ar visu to tu pirms šiem Dziesmu svētkiem esi uzņēmies vēl viena kora vadīšanu. Tikko pieminēji Ikšķiles kori. Kādēļ tev bija svarīgi to darīt un pulcēt Ikšķilē ļaudis, lai vestu uz Mežaparku, uz Dziesmusvētkiem?

Māris Sirmais: Man dzīve, sākot jau no 1990.gada, varbūt 91.gada, ir labā līdzsvarā starp profesionālo mākslu un amatieru mākslu. Tomēr vairāk nekā 23 gadus Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un visas aktivitātes, kas saistās šo kolektīvu, tāpat dažādi orķestra projekti ar orķestriem un profesionālām vienībām. Blakus vienmēr bija "Kamēr…", kas mani turēja tādā līdzsvarā. Kā jau mums laikam katram dzīvē ir tā, ja tev ir šādi divi balsti, tad vienā iet kaut kas ļoti labi, tas tevi paceļ, otrā atkal kaut kas ļoti slikti, tas tevi gremdē, un tā tu kaut kā vari noturēt līdzsvaru. Man pēc "Kamēr..." laika bija pieci gadi, kad es arī vadīju kā Diriģēšanas katedru Mūzikas akadēmijā un arī vadīju Mūzikas akadēmijas mācību kori, kas zināmā mērā bija tāds arī labs balanss man.

Tad bija viss Covid periods, kad mēs tādi pusdzīvi jutāmies emocionāli. Pēc tam nāk dziesmu svētki, un es gribu arī vērst ar savu piemēru varbūt vairāk uzmanību jaunajiem diriģentiem, jaunajiem speciālistiem, kas ir patiešām daudz un ļoti talantīgi (..) 

Šis ir tāds laikmets, maiņu laikmets, kad ļoti viegli ir iet tādu ceļu… Tas arī nav viegli, tas nebūtu pareizi teikts. Tā arī ir liela māksla pulcēt ap sevi sava līmeņa cilvēkus, savus kursabiedrus, savus klases biedrus, kam jau ir ļoti laba muzikālā bāze, veidot tādus projektu kolektīvus vai veidot tādus kolektīvus, kas patiesībā jau ir gatavi un ar viņiem ir bauda, tāpēc, ka tas viss process notiek ātri un tu vari sasniegt brīnišķīgus muzikālus notikumus un rezultātus.

Bet man jau šķiet, ka tas pats vērtīgākais, ko es arī varu, ne tikai tādā profesionālā vidē atstāt, bet tieši tas darbs ar to visvienkāršāko cilvēku, kad tu nolaidies no tiem saviem profesionālisma augstumiem, tu aizej vienkārši, varētu teikt, pie tautas strādāt, kur tiešām cilvēki lielākoties ir labākā gadījumā savā 40-45 gadu vecumā varbūt dziedājuši kaut kad 5-9. klašu korī, kuriem tās iemaņas ir principā ļoti minimālas jeb izzudušas.

Man arī pašam kā cilvēkam ļoti svarīgi tas, ka tu, būdams visu laiku vienas profesijas vai vienu interešu sfēras cilvēku vidē, tās sarunu tēmas un viss pārējais… Ir ļoti bagātinoši man un es ceru, ka es no savas puses varu viņiem dod citu redzējumu uz radošām lietām. Tad mēs viens otru kaut kā feini papildinām. Mani tas ļoti uzlādē, pozitīvi uzlādē, un es lielākoties patiešām no tiem mēģinājumiem braucu pacilājoši, es pat nejūtu vispār, kā es nokļūstu līdz mājām, jo es esmu ļoti gandarīts.

Kas būs tavi atslēgas vārdi šajos dziesmu svētkos koristiem Mežaparka estrādē?

Māris Sirmais: Tas notiek spontāni, to nevar iestudēt, un tā arī varbūt ir patiesības atslēga, ka tu jūti, ka tev ir sajūta konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā, konkrētajos laika apstākļos jeb tavā konkrētajā emocionālajā noskaņojumā un tajā noskaņojumu, ko jūti no apkārtējam. To nekad nevar pateikt.

Man ir ļoti svarīgs tieši mēģinājuma process. Jo man liekas, ka tā ir tā lielākā vērtība, arī, iespējams, dziedātājiem, ka tu patiesībā tiecies uz kaut kādu skaidru mērķi un tu noreaģē uz konkrētu situāciju, ka strādā ar konkrētu skaņdarbu, konkrētu frāzi un ka tu patiešām spēj kaut kādā mērā ietekmēt šī izpildījuma kvalitāti.

Diemžēl ir tāda pieredze bijusi, ka ir situācijas, ka iet ļoti slikti mēģinājumā, mēģinājumā tikai "izrauj cauri" un tad vēl sliktāk iet koncertā. Tas vienkārši apliecina, ka ir ļoti svarīgs tieši tas process. Tā kā tiem kopmēģinājumiem un arī patiesībā tiem mēģinājumam, kas pirms tam, pirms dziesmu svētku lielajiem kopmēģinājumiem novados, kad sabrauc daudzi desmiti koru kopā, tas mēģinājumu process ir ārkārtīgi svarīgs. Kādu impulsu, kādu vēstījumu jeb kādu vēlējumu vari teikt cilvēkiem. Es zinu, bija daži pirms "Lauztajām priedēm" pagājušajā gadā pat ierakstījuši un sociālajos tīklos klejoja kaut kāda mana uzruna par to apņēmības pilno raksturu un par to manis pieminēto kalpotāja saliekto muguru, kad mēs spējām arī iztaisnoties. Man šķiet, ka tas nozīmīgi nostrādā kaut kādā brīdī. Es to neizrēķinu, tas vienkārši notiek un citreiz nenotiek.

Māris Sirmais sarunā atminas arī 2008. gada Dziesmu svētkus, kuros viņš bija mākslinieciskais vadītājs. Par šiem svētkiem dzirdējis daudz labus vārdus no kora mākslas vecmeistariem.

Māris Sirmais: Tieši 2008. gads bija pirmie Dziesmu svētki, es atceros, kā es cīnījos Mākslinieciskajā padomē par to, lai šajos Dziesmu svētkos būtu divas daļas: ir šis mākslinieciskais koncerts, jēgpilni garš, es gribu piezīmēt, nevis sešas stundas, bet man liekas, ka tas koncerts gāja kādas trīs stundas, varbūt nedaudz vairāk, bet tas bija izturami. Un pēc koncerta šī sadziedāšanās. Tā bija mana ideja, un cīņa par to, lai vispār šis notiktu. Tas ir kaut kas ļoti īpašs, piecos gados mēs saliedējamies. Pirmkārt, mēs pozicionējam, tie kolektīvi, kas nodarbojas ikdienā ar šo lietu, mēs parādām savu izaugsmi, savas kvalitātes, šo māksliniecisko pusi. Otra puse ir tā publikas puses, kas arī jūt šo baudu, bet mēs viņiem dodam otrajā daļā iespēju saplūst kopā šajā vienā tautā, dziedāt un tad arī iedzer to pašu... Es biju, starp citu, viens no lielākajiem ienaidniekiem, īpaši vīru koru vidū - pret alkohola pārdošanu vienkārši Dziesmu svētku mēģinājumu dienās. Protams, ka tāpat tu neizsekosi, bet nu tas kārdinājums…

Es to izjūtu ļoti sāpīgi un pazemojoši, es eju pie tautas, kas tiešām dzied un kas to dara ikdienā. Un kad viņš nemaz nevar savādāk īsti justies komfortabli, ja viņš nav tādā vieglā alkohola reibumā. Un dziedāt tādā stāvoklī "Gaismas pili", "Lauztās priedes" vai "Manai dzimtenei", vai "Saule, Pērkons, Daugava", man tas liekas tiešām nepieņemami.

 Bet ja mēs svinam, tad mēs svinam, līdz ar to tā otrā daļa man liekas, ka bija tik organiska. Un tagad vienkārši liekas, ka Dziesmu svētki īsti nevar notikt, ja nav šīs otrās daļas, bet to visi aizmirsuši.

Bet, protams, ka šī ideja un šī sajūta man nāca, pateicoties Rīgas astoņsimtgadei, šī sadziedāšanās pie Brīvības pieminekļa, ko tajā laikā veidoja Juris Vaivods, mans kursabiedrs un brīnišķīgs cilvēks. Un viņš bija tas, kas mākslinieciski veidoja šo sadziedāšanos, par ko man bija tāds..., īpaši, ņemot vērā dziesmu svētku pēc 90. gada drusciņ tādu lejupslīdi, manuprāt, jo nebija tā vairs tāda fīlinga. 

Un tas apliecināja to, ka tā tauta grib un visiem ir milzīgs pacilājums un mēs taču arī arvien mazāk dziedam ikdienā. Un līdz ar to, es Juri aicināju veidot šo otro daļu. Tās grāmatas taču līdz šim brīdim uz izķeršanu, tās grūti ir dabūt.

Šobrīd esam Valsts prezidenta vēlēšanu gaidās un visticamāk, būs tā, ka šos Dziesmu un deju svētkus atklās prezidents Levits, bet tad, kad svētki būs noslēgušies Mežaparkā, viņa termiņš būs beidzies un dziesmu svētkus noslēgs jau cits prezidents. Kurš tas būs, to mēs nezinām. Māri, Tev arī iepriekš ir vaicāts arī par to, kādu vēlētos redzēt Valsts prezidentu. Kāda tava vīzija par ideālo prezidentu šodien?

Māris Sirmais: Man ļoti sāpina un pārsteidz šī brīža attieksme, tas vairāk attiecas noteikti uz politisko vidi, jo es patiešām ļoti augstu vērtēju, īpaši vairāk iepazīstoties caur dažādiem raidījumiem, caur dažādām prezentācijām, Levita kunga ieguldījumu neatkarības stiprināšanā un viņa zināšanas, un viņu starptautiskās ietekmes ziņā. 

Es bieži saku, šis laikmets ir tāds jaunās gaļas laikmets, mums visu laiku kaut ko jaunu vajag, tā informācija tik šausmīgi strauji apmainās, un mēs visu laiku alkstam atkal ko jauna redzēt. Mēs kaut kādā brīdī patīksmināmies, un mums tas patīk, un tad mēs ļoti ātri aizmirstam. 

Ja atcerēsimies arī Vairas Vīķes-Freibergas, ja es nekļūdos, prezidentūra beidzās ar to, ka Saeimā viņai pat paldies nepateica par viņas diviem termiņiem.

(..) Man liekas, ar ārkārtīgi lielu necieņu mēs izturamies pret savām personībām, jo iespējams, ka šis laiks, kurā mēs šobrīd dzīvojam, viņš vairāk prasa mums ne tikai prezidentu, kurš var ļoti skaisti runāt, ļoti saprotami runāt, labi prezentēt, varētu teikt, mākslinieciski idejas. Bet

man liekas, mums vajag pat tādu, iespējams, tieši tādu prezidentu, kas var ļoti racionāli, ļoti lietišķi, varbūt bez kādām ārišķībām, bez tādām lielām sabiedrības simpātijām, ko mēs visi gribētu redzēt no tā prezidenta, kas var skaidri un racionāli vest Latviju un arī starptautiski, īpaši šībrīža fona situācijā.

Es gribu izteikt vienkārši pateicību Levita kungam par viņa darbu, par to, ko viņš ir darījis, un ar lielu cieņu izturēties, neskatoties uz to, ka arī varbūt man būtu vēlme redzēt citu harizmu, ja mēs runājam par tādu publisku uzstāšanos, un varbūt par kaut kādām niansēm. Bet man šķiet, ir svarīgi saskatīt arī šajās personībās tās vērtības, kuras varbūt nav tik spoži prezentētas. Tas veids, kā viņš vada šo līniju, varbūt ir tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs Latvijai. Es šaubos, vai šobrīd vispār Latvijai, kurai ir ļoti svarīga ekonomiskā attīstība, prezidentam būtu jāatbild par ekonomikas uzplaukumu. Ir tāpēc ministrijas un ir cilvēki, ierēdņi, kuru pienākums ir šo lietu vadīt un par to atbildēt.