Laikmeta krustpunktā

Es no sava tēva nevienu brīdi neesmu kaunējusies, jo zinu, ko viņš drošības komitejā darīja – atzīst televīzijas žurnāliste Maija Migla-Streiča. "Panorāmā" lauku reportāžas viņa veidoja vairāk nekā 40 gadu, ir vārdu autore pazīstamām Imanta Kalniņa dziesmām, bet tagad raksta dzimtas vēsturē balstītus bestsellerus. Saruna ar Maiju Miglu-Streiču Laikmeta krustpunktā.

Marts ir Latvijas Televīzijas "Panorāmas" jubilejas mēnesis. "Panorāma" ik vakaru ir ēterā jau 65 gadus. Par aktualitātēm tā skatītājus informē kopš tālā 1958. gad 19. marta. "Panorāmas" vēsture ir Latvijas vēsture. Padomju okupācijas gados tā, protams, bija ideoloģiskās un propagandas frontes pirmajās pozīcijas. Bija cenzūra, čekas uzraudzība un stingri ievērota partijas līnija. Atmodas laikā "Panorāma" kļuva par svarīgu neatkarības alku vēstnesi. Pamorāmieši dokumentēja Tautas frontes dibināšanu, Baltijas ceļu, barikādes un augusta puča dienās redakcijā palika līdz pēdējai ētera sekundei, kad omonieši ar ieročiem ielauzās Zaķusalas ēkā. "Panorāma" ir dokumentējusi Brežņeva laikus un jaunos laikus, "Panorāma" ir fiksējusi visu svarīgāko, ko esam pieredzējuši gan smalkās pilīs, gan lauku būdiņās.

"Panorāma" ir arī Laikmeta krustpunktā vadītāja Arņa Krauzes žurnālistikas skola, viņš sāka strādāt Latvijas TV ziņās 20 gadu vecumā un Zaķusalā nemanot paskrēja 15 gadi. Saruna ar kolēģi, kura var sevi saukt par īstu panorāmieti un ir pieredzējusi televīzijā abus laikus – pirms un pēc neatkarības atgūšanas. Vien no trīs vārdiem viss kļūst skaidrs  – Maija Migla, "Panorāma".

No darba "Panorāmā" Maija Migla-Streiča aizgāja, sākoties Covid pandēmijai. Tas sakrita arī ar laiku, kad viņa bija sākusi rakstīt savu pirmo grāmatu.

"Jutu, ka ir īstais brīdis pievērsties grāmatai, jo nevienam sižeti par laukiem vairs neinteresēja, tur bija tikai medicīna, tikai Covid, lauki vairs nē," stāsta Maija Migla.

Protams, ziņām viņa turpina sekot.

"Ziņu cilvēks nevar atslēgties no ziņām pilnībā, vēl šodien sekoju visām ziņām, vispirms "Panorāmu", tad TV3 ziņas. Tāpat arī ar bijušajiem kolēģiem un operatoriem sazvanāmies, viss vēl sirdī un prātā, bet ilgošanās vairs nav, jo esmu pievērsusies rakstīšanai un esmu tajās grāmatās iekšā," bilst Maija Migla-Streiča.

Maija Migla-Streiča ar "Panorāmu" bijusi saistīta kopš 1978. gada. Kāda tā bija, kad sāki strādāt?

Maija Migla-Streiča: Kad es sāku strādāt, "Panorāma" bija interesanta, man, jaunai sievietei, bez īpašas pieredzes Jānis Dimants uzticēja zvejniecību un jūrniecību. Varbūt izklausās dīvaini, nezinu, ko viņš ar to domāja. Varbūt viņš domāja, ka esmu sieviete un alkoholu nelietoju, tad varu droši braukt pie zvejniekiem un jūrniekiem un viss būs kārtībā. Tā arī bija. Mēs ļoti labi sapratāmies un sadraudzējāmies ar zvejniekiem, līdzi jūrā zvejot nebraucu, bet ar kuģiem gan paspēju kaut kur aizbraukt.

Tas viss man bija interesanti. Mums bija, šķiet, 11 zvejnieku kolhozi un apbraukājām visus, tur bija tādas personības kā "Brīvajā vilnī" Šlesers un Lisments Rojā. Visus jau nevaru saukt, es daudzus atceros un visi viņi televīziju uzņēma labi.

Protams, tie sižeti no tagadējiem atšķiras kā diena pret nakti, tur jau bija noteikts, kas jāstāsta un viņi stāstīja – šogad izpildījām piecgadi jau savlaicīgi, trīs mēnešos padarījām to, kas bija jāpadara gada laikā. Atnāca kuģis un atveda kravu tik un tik tonnas, kas pārsniedza normu par tik un tik procentiem. Tādi teksti bija, tur neko nevarēja darīt. Būtu, protams, interesantāk stāstīt par tiem cilvēkiem, kas uz kuģiem, kas laivās brauc jūrā. 

Uz partijas sapulcēm, paldies dievam, nebija man jābrauc. Tur bija citas personas, kas to darīja, un darīja ar prieku. Ja nu kādreiz kāds apslima, tad aizsūtīja, bet es īsti tā neatceros.

Kā izpaudās cenzūra vai pašcenzūra?

Maija Migla-Streiča: Cenzūru es nejutu, vienīgi ko – kad atnāca meitene no "glavļita" un tad viņa teica – kā jūs tur no augšas. No 2.stāva loga bija kaut kas nofilmēts. No augšas taču to nevar rādīt, kā jūs nesaprotat, ka to nevar rādīt. Un tiltam abus galus nedrīkst rādīt. Tas bija jums jāzina. Es teicu, ka teicu diemžēl nezināju un dabūju pārmontēt. Bet tie bija tādi nieki.

Vai bija sajūta, ka, strādājot "Panorāmā", esi vienā no propagandas līdzekļiem līdzās "Cīņai" un citiem izdevumiem?

Maija Migla-Streiča: Nē, man liekas biju pārāk naiva, lai to izjustu, lai ietu ar tādu apziņu. Es zinu, esmu notēmējusi, ka braukšu uz Jūrmalu, uz zvejnieku kolhozu "Uzvara", kur būs priekšsēdētājs Bumburs, un tad mēs filmēsim to, kas ir, kā zivis kūpina, kā ko. Tad parunāsim. Braucu ar prieku, nedomājot par politiskām lietām, ka es esmu tas rupors.

"Panorāma" bija tā laika partijas un valdības rupors?

Maija Migla-Streiča: Protams. Tikai tie, kas strādājām par zinātni, kultūru, zvejniecību, laukiem – tie cilvēki to tā neizjuta, katrs savā jomā centāmies rādīt to, kas ir. Bet tur bija atsevišķi žurnālisti, kuriem tas bija jārāda.

Kāds Latvijas TV darbinieks ir ierakstījis 80. gados gandrīz visas LTV sapulces. Tas nav darīts slepeni. Tās ir dokumentētas un ieraksti saglabāti. Vēsturnieks Toms Zariņš šobrīd strādā pie doktordarba par Latvijas TV līdz atmodai. Tās ir vēstures liecības par to, cik ideoloģiski stingros rāmjos un apstākļos televīzijai bija jāstrādā, kā kolēģi izvērtē cits, cita darbu, par ko kritizē, par ko uzslavēja. Bija izcili kultūras raidījumi, bet bija arī stingri rāmji, kuros televīzijas darbiniekiem turēties. Vai piedalījās šādās sapulcēs?

Maija Migla-Streiča: Man liekas, es tajās nepiedalījos, bet mums

"Panorāmā" bija tāds darba apkopojums, nezinu, reizi mēnesī, reizi nedēļā. Tad dalīja vimpelīšus labākajiem žurnālistiem. Man par godu vai man par kaunu jāsaka, es nekad nevienu vimpeli neesmu dabūjusi, es nekad nebiju labākā. Tur parasti to dabūja kolēģe, kas atainoja partijas dzīves norises.

Vairāk nekā tūkstotis Maijas Miglas veidoto sižetu glabājas "Panorāmas" arhīvā. Savu darba mūžu aizvadījusi kā žurnāliste, bet jaunībā studējusi Liepājas Universitātē. Vai ar mērķi būt par skolotāju?

Maija Migla-Streiča: Nē, nebija tāds mērķis. Es beidzu 10 klases, toreiz bija eksperimentāls gads, kad bija 10 gadi nevis 11 jāmācās, man bija 16 gadi. Man ļoti patika medicīna, bet tādā vecumā vecāki mani uz Rīgu vienu pašu nelaida un teica; studē vien tepat Liepājā. Tad es arī studēju Liepājā, īpaši nedomājot ko. Rakstīšana man bija asinīs, mazliet kaut ko rakstīju vietējai avīzei, vēlāk kādam žurnālam.

Pirmā publikācija bija 1969. gada 21. martā "Padomju Jaunatnē", raksts "Pasaulē labākā fakultāte". To parakstījusi Maija Līcīte. Tagad Maija Migla-Streiča vērtē, ka rakstītais bijusi liela liekulība, tāpēc pati neatceras tādu, acīmredzot kādam tas bija vajadzīgs. 1969. gadā presē publicēts arī Maijas Līcītes dzejolis, par kuru šodien pati bilst: ak vai, ak vai, te nu nav ko teikt, pirmais kucēns… Dažus gadus vēlāk tapa dzejoļi Liepājas teātra iestudējumam "Brēmenes muzikanti". 

"Tas nāca no sirds, dvēseles, pati nezinu kā to uzrakstīju, kopā ir 14 dziesmas, bet tās citas bija atsevišķi priekš zvēriņiem, tas nebija nopietni, bet trīs bija tās nopietnās," atzīst Maija Migla-Streiča.

Kad Maija Migla-Streiča aizgāja no darba "Panorāmā", viņa pievērsās rakstniecībai un viņas pirmā grāmata bija "Matildes gadsimts".

Maija Migla-Streiča: Tā ir par manu dzimtu, to rakstīju nevis kā grāmatu izdošanai, gribēju izsekot saviem senčiem, kā viņu dzīves sākušās, veidojušās un paralēli meklēju atsauces laikrakstos. Un tā kā bija pieejami digitāli materiāli Nacionālajā bibliotēkā, tad diezgan daudz izdevās atrast par tiem gadiem, kad dzīvoja mani senči. Bet negribu teikt, ka šī ir tikai biogrāfiska grāmata, senči - tā līnija ir izvilkta, tas viss, kas tajos gados uzklausīts no stāstiem un atmiņām par to, ko stāstīja.

Rezultātā iegrimu tik dziļi tajā grāmatā, ka vairs nevarēju tikt ārā, kā iegājis būtu kādā labirintā un apmaldījies, kā paralēlā pasaule, kurā es dzīvoju. Vēlāk, aizejot uz 60.gadiem, kad es jau biju tāda meitene, tur ir mana daiļrade, ne tikai biogrāfija. Katrā ziņā tas tāds Matildes gadsimts, viņas gadsimts, vēstures posms, kuru esmu varējusi parādīt.

13. martā iznāks signāleksemplārs Maija Migla-Streiča trešajai grāmatai – "Sapnis par sargeņģeli". 

Maija Migla-Streiča: Par bērniem, bet ne bērniem. Es mazliet atgriežos "Matildes gadsimtā", atgriežos 60. gados, kad pati biju meitenīte, gāju skolā. Iztēlē pavēroju savas klasesbiedrenes. Katram bērniņam ir savs liktenis un ja nav tas sargeņģelis, tad ir smagi un grūti. Tur ir arī skumji stāsti.

Es nevaru bez datora, piesēžos un tad jau pirksti paši klibina. Nevaru atklāt, vēl mētājos. Iesāku vienu it kā vēsturisku, nopietnu stāstu, bet tad pēkšņi domāju kāpēc nevarētu par kaut ko citu. Bet kaut kas top vienalga.

Es neesmu aktieris, esmu gadījuma cilvēks, kas ejot garām teātrim aiz spītības tur nonācis – par sevi saka Juris Strenga. Par krievu pasauli un kāpēc tagad lasa tikai burlaku romānus, par svešzemnieku un jukušu profesoru lomām, un arī šņabja dzeršanu saruna ar Juri Strengu Laikmeta krustpunktā.

Kad aktieris Juris Strenga pēc vidusskolas stājies Konservatorijas Teātra fakultātē, leģendārā pasniedzēja Vera Baļuna viņa esot teikusi: "Mīļais cilvēk, ar tik lielām ausīm teātrī nav ko darīt. Ejiet mācīties mūziku, vai ko citu." Vēlākie gadi apliecināja, ka Vera Baļuna ir kļūdījusies. Ar ausīm Juris Strenga ir sadzirdējis to, kas daudziem paslīdēja garām, ar lielo prātu viņš tiek dēvēts par vienu no intelektuālākajiem aktieriem mūsu teātrī.

Juris Strenga visbiežāk redzams ar grāmatu rokās, tomēr, braucot no Klapkalnciema uz interviju Latvijas Radio, viņš nelasīja. Laiks ir ieviesis savas korekcijas. Tagad ik rīts Jurim Strengam sākas ar Jāņa Slaidiņa veidoto raidījumu par aktualitātēm Ukrainā.

"Tas pārvilka svītru visām pārējām manām nodarbēm, kā grāmatu lasīšana, interesēšanās par politiku. Viss kļuva bezjēdzīgs,

vairāk es nekādus filozofiskus traktātus nelasu, es lasu burlaku romānus, jo tas kaut kā saiet kopā ar karu," atzīst Juris Strenga.

"Mana māte, kura bija dzimusi 1900. gadā, nomira 98 gadu vecumā. Tad viņa teica: Jurīt, es gribu redzēt tikai to, kā tā šļura beigsies. Tas bija attiecībā uz Padomju Savienību. Viņa sabruka, un māte to redzēja. Es arī šodien varu teikt to pašu - es arī gribu redzēt, kā šī šļura, kas ir ievārīta mums austrumos, beigsies."

Salīdzinot ar tēliem un lomām, Putins ir mūsdienu Moriartijs.

Juris Strenga: Es ļoti nožēloju, ka noņēma krievu kanālus, kur uzstājās tie propagandisti. Kas tās bija par "biļinām", šie "biļinu" stāstītāji, ko viņi katru dienu izdomāja! Varu iedomāties, kādās sprukās viņi bija. (..) Es gribētu redzēt, ko viņi tagad stāsta.

Tas ir briesmīgs temats, par to var runāt stundām, bet izbeigsim par to. Viņi visi nobeigsies, tas ļaunums sakritīs čupiņā, tāpat kā Hitlera ļaunums.

Juris Strenga atzinīgi vērtē Ukrainas prezidenta Zelenska mainību.

Juris Strenga: Viņa pārvērtība no komiķa un prezidenta lomas spēlētāja filmā ir apbrīnojama. Kā šis mazais cilvēks spēja saņemties. Viņš tagad iemieso visu tautu, visa tauta skatās uz viņu. Viņš apbrīnojami vada visu šo lietu. Nezinu, kā vienā cilvēkā var kaut kas tāds pēkšņi uzplaiksnīt. Tātad viņam bija tie iemesli, viņam bija kaut kāds Branda iesākums, viņš nebija apmierināts ar savu komiķa lomu. Viņš tiecās tālāk uz neiespējamo. 

Aktieris atzīst, ka apbrīno Latvijas tautas atsaucību ziedot un palīdzēt.

Juris Strenga: Tas aizrāva mani tik tālu, ka es arī pa reizei piezvanu pa telefonu. Kā pensionārs es nevaru sevišķi piedalīties un tanku nopirkt es arī vairs nevaru. Arī nekad neesmu varējis, jo aktieri Padomju Savienības laikā, lai gan daudz filmējās, es braukāju pa visu savienību un ar daudz krievu aktieriem biju pazīstams, brīnišķīgiem cilvēkiem. Tie bija brīnišķīgi laiki, bet naudas ziņā tas viss palika vietējās kneipēs un restorānos. Līdz mājām tas neatnāca un nekādu labu neienesa. (..) Ko šie cilvēki dara tagad, es nezinu, bet kaut kas ir pārtrūcis. Acīmredzot nebūs iespējams šīs saites ar Krieviju tik ātri atjaunot.

Kino Juris Strenga ir gana daudz spēlējis nacistus, fašistus.

Juris Strenga: Krieviem vajadzēja radīt ienaidnieka tēlu, kas viņiem nepārtraukti ir nepieciešams. Pašus krievus jau neizmantoja, izmantoja mūs, baltiešus.

Pietiekoši riebīgs mans paskats - kārns un garš un nekur neliekams, acīmredzot ļoti atbilda fašistam. Es spēlēju fašistu gan igauņu, gan lietuviešu, gan ukraiņu filmās. Daudz filmējos Odesā. (..) Bijuši kapteiņi, leitnanti. Uzpleči bija ļoti daudz.

Runājot par Latvijas politiku, Juris Strenga atzīst, ka jūt sarūgtinājumu.

Juris Strenga: Politika ir tikai sarūgtinājums, lai tam sekotu un par to uztrauktos, es izvairos no tā. Man pietiek skatoties, kas notiek ar cilvēkiem, kas mani vienmēr interesējis. Kas ir cilvēks, kāda ir viņa psiholoģija. Šīs izmaiņas... (..)

Rūgta atziņas par cilvēka dabu kā tādu man tikai vairojas, ko šis karš nebūt neuzlabo.

Par politiku minējāt, ka daudz ir vilšanās. Tā ir tik liela, ka neejat arī uz Saeimas vēlēšanām?

Juris Strenga: Es eju un vienmēr vēlēju par jaunu partiju un vienmēr viļos, jo beigu beigās izrādās, ka tie ir tie paši, tikai nosaukums ir drusciņ izmainīts.

Šis ir arī prezidenta vēlēšanu gads, vai prezidentam Levitam vajag dot vēl vienu iespēju?

Juris Strenga: Es ar viņu drusciņ esmu pazīstams, bet es domāju, ka nevajadzētu mētāties un meklēt citu labāku, jo Latvijā ar izcilām personībām ir baigi švaki. Tā ir arī izglītība. Kas pirmās Latvijas laikā bija, kādi izglītoti cilvēki ar Pēterburgas, Maskavas, ar Eiropas izglītību bija. Kas tie bija par večiem, kas tās bija par personībām. 

Personības vairs nevar izaudzināt. Ar šādu izglītības sistēmu, kāda ir tagad, nekas labs nav paredzams, arī augstskolām ir beigas. Sākot no bērnības, kad vecāki nelasa pasakas priekšā bērniem, sākas izglītības krahs. (..)

Ir jāizlasa milzum daudz grāmatu, lai saprastu, kas ir labs un kas ir slikts. Arī sliktās grāmatas ir jālasa. Es lasu visus tos burlaku romānus un pieķeru rakstniekus, pieķeru psiholoģiskos arī tīri tehniskā ziņā, kur viņi pārrēķinās, bet ir sevi jātrenē pie domāšanas, nevis bakstot telefonus. 

Bija Kārļa Auškāpa kurss, kur man atļāva ar jaunajiem aktieriem pastrādāt, iestudējuma mazu ludziņu. Pirms sākām iestudēt, es neesmu pedagogs, es neesmu arī aktieris, esmu gadījuma cilvēks, kas ejot garām teātrim ir kaut kādā veidā tur nonācis, aiz spītības. (..) Es viņiem teicu, ka obligāti, sākot ar Kantu, eksistenciālismu, Sartru, amerikāņu filozofiem, tas jums ir jāzina. Kaut vai izziņas līmenī kaut kas jāpalasa. Nevar būt aktieris uz skatuves, domājošs cilvēks, kuram nav plašs skata leņķis. Bet šodien jaunais aktieris tiek triekts, viņš ir uz skatuves, spēlē no vienas lugas uz otru, viņam nav laika lasīt. Viņš saņemt kaut kādas sēnalas ātrumā, pāris teikumus no visa. Nē, bez lasīšanas tas neiet cauri!

Sarunā Juris Strenga vairākkārt piemin laiku, kad nebija lomu teātrī, kad vairāk filmējies un veltījis laiku pašizziņai.

Juris Strenga: Es esmu vienkārši gulējis uz lauriem un ticis cauri ar loģiku, kas ir pats galvenais manā mūžā bijis, un arī tālāk, kad es skatījos Ventas Vecumnieces izrādes un domāju, kāpēc es to nevaru izdarīt. Tās bija padomju ludziņas, brīžiem bēdīgā stāvoklī, domāju, vai es to nevaru izdarīt, ja viņa to dara tik nemākulīgi un neloģiski. Es ar savu loģisko domāšanu taču to varu darīt? Pētersons [Pēteris] man palīdzēja izvēlēties, lai es kaut ko iestudēju, tad es lēnām klusiņām sāku. Bet

režija nebija mans aicinājums, arī aktieru lieta nav mans aicinājums. Mans aicinājums ir būt par klātesošu liktens novērotāju un liecinieku visā tajā lietā, kas notiek apkārt. Ar prieku pieņemu man dāvāto uzticību un ceru arī izvilkt vēl kādus gadiņus, jo dikti gribas redzēt, ar ko tā šļura beigsies.

Sarunā nevaram nepieminēt 1975. gadu un Latvijas kultūras kanonā iekļauto Dailes teātra izrādi "Brands". Lilija Dzene tolaik rakstīja, ka pēc Branda lomas Juris Strenga savā dzīvē neko labāku nenospēlēs.

Juris Strenga: Tā bija un tad, kad viņa to uzrakstīja un arī man teica to, es jutos ļoti neomulīgi, bet izrādījās, ka tā tas arī bija. Jo tālāk arī ar teātri viss gāja savādāk.

Vai tiesa, ka Branda lomu režisors Arnolds Liniņš sākumā bija iecerējis Harija Liepiņam?

Juris Strenga: Aina Matīsa Radio stāstīja šādu versiju. Bet es varu izstāstīt citu versiju, tā man liekas ticamāka, jo tā nāk no Ilmāra Blumberga. Viņš teica: "Tu nebiji, Juri, paredzēts šai lomai dublēt." Haris bija pirmais. Bija paredzēts Jānis Plēsums, kurš bija Liniņa favorīts, izskatīgs, bet kā vēra muti vaļā, tā pilnīgas šausmas. 

Blumbergs kopā ar Modri Tenisonu, kuri abi kopā uztaisīja šo izrādi, vairāk pat kā Liniņš. Es domāju, ka Kārlis Auškāps, Modris Tenisons ir visvairāk ielikuši šajā darbā, Liniņš bija kā tāds pārraudzītājs un galvenais, vadīja visu milzīgo izrādes tapšanas procesu. Īstie gara ielicēji bija Kārlis kopā ar Modri. Viņi teica, ka bez Strengas mēs to nedarām. Nebiju pirms tam neko spēlējis, tikai padomju ludziņas kaut kādas mazas lomiņas. Tas nebija nekas. Reizēm vāri ieminējos, ka gribētu kaut ko nospēlēt, bet tas tā arī palika gaisā karājoties.

Kā vērtē Branda atgriešanos Dailes teātrī un savu atgriešanos šajā izrādē?

Juris Strenga: Man ir citāda attieksme pret to. Es, būdams mēģinājumos zālē, nepārtraukti dzirdēju savas un Ausmas [Kantānes] intonācijas. Pie tam dzirdēju dzeju, jo toreiz mēs iestudējām poēmu.

Pašlaik šis "Brands" ir pēc režisora norādes melodrāma. Tas manā saprašanā neiet nekā kopā.

Arī tas, ka ir ritmizēta valoda, poēma, tas piedod plašumu šai domai, piedod kaut kādu distanci visai problēmai, bet, mēģinot viņu padarīt šodienas jauniešiem tuvāku – nezinu, vai šāds  piegājiens… kur ieguvumi, kur zaudējumi.

Tie, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, nav godīgi līdz galam, pārliecināts skeletona treneris Dainis Dukurs. Par Ukrainas karogu pie mājas un sportistiem frontē, krievu dopinga skandālu un liktenīgo virāžu Siguldas trasē saruna ar Daini Dukuru Laikmeta krustpunktā.

Ko nozīmē – cīnīties un nepadoties? Kā uzvarēt pretinieku, ja viņš izmanto aizliegtas metodes? Kas dod ticību un pārliecību par uzvaru un taisnību? Šie jautājumi gadu garumā ir izdoti mūsu izcilajiem sportistiem – skeletonistiem brāļiem Dukuriem un viņu tētim un trenerim Dainim Dukuram. 

Ja domājam par karu Ukrainā, tad vārdi – cīnīties un nepadoties ir ukraiņu vadmotīvs jau gada garumā. Arī viņi pieredz pretinieka negodīgās metodes, zemiskumu un pats galvenais – nežēlīgo agresiju. Mūsu skeletonisti bija pirmie, kuri 2016.gadā parādīja savu stingro mugurkaulu un paziņoja, ka pēc krievu dopinga skandāla uz Sočiem startēt nebrauks. 

Sports un politika. Latvijas skeletona pagātne un nākotne. Saruna ar ilggadējo Siguldas ledus trases direktoru, arī bobsleja kamanu izgatavotāju un jaunībā bobslejistu – Daini Dukuru.

"Latvija, ne tikai Latvija, arī Lietuva, Igaunija varētu būt tie, kas šo kustību pret piedalīšanos starptautiskajās sacensībās visvairāk atbalsta. Arī Polija. Man patikas Latvijas Olimpiskās komitejas nostāja, tā bija momentāla un arī ir viedoklis par to, ka nepiedalīties. Bet man sarūgtina Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta Baha kunga retorika," norāda Dainis Dukurs, vērtējot diskusijas par to to, vai Krievijas un Baltkrievijas sportisti varētu atgriezties starptautisko sacensību apritē.

"Tas, ko viņš mēģina pateikt, ka tiek diskriminēti Krievijas un Baltkrievijas sportisti un viņiem tiek pāri nodarīts. Tā nav pāri nodarīšana, ja netiec pielaists pie kādām sacensībām. Pāri nodarīšana ir tas, kas notika Bučā, tas, kas notika Mariupolē. Tā ir pāri nodarīšana. Tās sagrautās mājas, nogalinātie cilvēki. Karavīriem ir kaut kādi kodeksi, ir kaut kāda kārtība, kā karo, bet šāvieni pakausī cilvēkiem, kam ir sasietas rokas aiz muguras, tas neliecina par godīgu karošanu un šis karš 21. gadsimta ir absolūta traģēdija.

Tie cilvēki, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, ka Krievijai un Baltkrievijai ir jāpiedalās, tie nav godīgi līdz galam. Arī visa šī retorika mainījās, kad tie cilvēki, kas no sākuma bija vienaldzīgi, tie bija varbūt tādu valstu kā Vācija, Francija, Itālija vadītāji, kas mēģināja pateikt - nē, nav jau tik traki. Kad viņi aizbrauca uz vietas, ieraudzīja šīs briesmas, saprata, ka tas ir karš ar ļoti nežēlīgu agresiju un ļoti negodīgu rīcību."

Kāds bija 24.februāris pirms gada, kādu atminas?

Dainis Dukurs: Mazliet samulsums. Bija nojausma, ka varbūt kaut kas līdzīgs kā 2014. gadā Doneckā un Krimā, ka tik skarbi sāksies un notiks, galvā gribējās iztēloties, ka tas paies garām un nesāksies karš.

Mēs savulaik strādājām kopā ar ukraiņu sportistu un dažas dienas pirms 24. februāra olimpiādes laikā Vlads Heraškevičs (Vladyslav Heraskevych) pēc finiša izvilka no kombinzona A4 formāta lapu, manuprāt, Ukrainas karoga krāsās, kur bija uzrakstīts "Ukrainai - karam nē". Viņi, acīmredzot zināja vairāk, viņi nojauta, un es sapratu, ka pēc šīs darbības viņam bija pārmetumi no Starptautiskās olimpiskās komitejas. Beigās viss beidzās laimīgi. Es tajā pašā dienā aizbraucu uz trasi, palūdzu Ukrainas karogu un pacēlu mastā.

Ukrainas karogs plīvo mastā pie manas mājas Turaidā gandrīz gadu. Pirmais karogs bija mazliet pabalējis, es aizbraucu, nopirku Rīgā jaunu karogu. Nomainīju un joprojām šis karogs plīvo pie manas mājas.

Kādas ir prognozes, cik ilgi tas vēl būs pie jūsu un mājas un kad tas būs ne tikai solidaritātes, bet arī uzvaras karogs?

Dainis Dukurs: Situācija ir smaga un sarežģīta. gribētos, ka viss beidzas ātrāk, kaut vai šodien, un Krievija nāk pie saprāta, iziet no okupētajām teritorijām. Bet domāju, ka šobrīd visa pasaule un tie, kas dzīvot tuvāk Krievijai, kam ir robežas ar Krieviju, gaida šo gadskārtu. Zinot šo valsti, kas mīl dažādus apaļus datumus un atzīmēšanos, arī to, ka viņiem paredzēta Valsts domes sēde, var gaidīt vēl kādu pavērsienu. Ar cerībām jādzīvo, jādomā, ka varbūt kaut kas mainās uz labo pusi. Jo ātrāk šis beigtos, jo lielāka pasaules daļa būtu ieguvēji.

Viens no mildronāta izgudrotājiem. Ķīmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bijušais Organiskās sintēzes institūta direktors, vairāk nekā 500 zinātnisko rakstu un vairāk nekā 500 patentu un patentu pieteikumu autors Ivars Kalviņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.

Līdz šim raidījumā vēl nav bijusi saruna ar kādu zinātnieku. Šoreiz tikšanās ar cilvēku, kuru var saukt par vienu no pasaulē atzītākajiem Latvijas pētniekiem un izgudrotājiem. Viņa mūža darbs zinātnē ir jaunu zāļu radīšana, īpaši tādu, kas apturēt vēža postu cilvēka organismā. Ja min ķīmisko savienojumu trimetilhidrazīnija propionāta dihidrāts, tas reti kam kaut ko izteiks, bet ja nosauc šī savienojuma aktīvo vielu meldonijs jeb mildronāts, daudziem pirmā asociācija ir ar Ivara Kalviņa vārdu.

Kas ir Latvijas zinātnē aktuālie notikumi, ko gribētu pieminēt? Ivars Kalviņš norāda uz Organiskās sintēzes institūta profesora Edgara Sūnas vadībā veiktu pētījumu ciklu kopā ar ārvalstu kolēģiem, meklējot, kā bloķēt aizsardzības spēju [baktērijām], nevis domāt par jaunu antibiotiku meklējumiem.

Ivars Kalviņš: Jaunas antibiotikas atrod ļoti reti. Tādas, kas nogalina, tādas varam atrast ātri. Tādas, kas nogalina tikai baktērijas un nekaitē cilvēkam, tas ir pavisam citas klases uzdevums. Domāju, ka farmaceitiskās firmas šo atradumu attīstīs tālāk, protams. Publiskais sektors ir atstājis zāļu radīšanu tikai un vienīgi komercsektoram, un jebkuras farmaceitiskās firmas īpašnieka sapnis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk. Ja izstrādā jaunas zāles, nav garantēts, ka būs komerciāla veiksme, ja iegulda veco zāļu reklāmā, tad ar garantiju ir peļņa. Tāpēc daudzas farmaceitiskās firmas necenšas laist pie teikšanas jaunus atklājumus.

Vai tas ir viens no iemesliem, kādēļ zāles retajām slimībām ir salīdzinoši maz, jo tas ir bizness, un ja slimība ir reta, zāles maz kurš pirktu?

Ivars Kalviņš: Taisni tāpēc arī nav zāļu retajām un tām slimībām, ar kurām pārsvarā slimo nabadzīgo zemju iedzīvotāji.

Par kurām zinātnes nozarēm varam teikt – Latvija ir pasaules līmenī?

Ivars Kalviņš: Esam veikuši izpēti, kur ir vērts ieguldīt, un ir vērts ieguldīt, kur jau ir kādi sasniegumi. (..) Mums jāatīsta biomedicīnas joma, kas ietver arī biotehnoloģijas, arī cietvielu fiziku, kas rada, jaunus materiālus un citus interesantus produktus, piemēram, saules baterijas un termoregulējošos pārklājumus.

Tie, kas saņems pērnā gada zinātnisko atklājumu balvas, tie visi ir labā līmenī. (..) Mums ir plejāde ļoti labu jauniešu gan ķīmijā, biomedicīnā, fizikā, inženierzinātnēs. Negribu nevienu saukt vārdā, bet ir rinda kopā ar vecākajiem kolēģiem. Tas ir būtiski, jo nevajadzētu domāt, ka jaunie zinātnieki ir tie, kas šobrīd virza zinātni, bet mums jāpalīdz viņiem par tādiem kļūt, kas nākotnē virzīs.

Kādēļ mūsdienu laikmetā, kad tik daudz ir atklāts un cilvēks tik daudz spēj, arvien ir slimības, pret kurām zāles nav izgudrotas?

Ivars Kalviņš: Mēs jau līdz galam neizprotam, kas ir cēlonis tai vai citai slimībai. Cēlonis nemēdz būt viens. Ja runājam par audzēju – tas ir sarežģītāk nekā aizlidot uz Mēnesi.

Apkarojot vēzi, kaut vai kādu indikāciju, vai tas ir krūts vēzis vai prostatas vēzis, kas ir visplašāk izplatītie, nelaime ir tā, ka katram viņš ir individuāls, kaut vienādi nosaucam. Otrkārt, viņš mainās laika gaitā, vēzis, attīstoties, maina to, kā viņš funkcionē, kā aizstāvas pret imūnsistēmu un kas pie visa tā notiek. Tāpēc neder vienas un tās pašas zāles, kas ir pirmai, otrai vai trešai stadijai. 

Ņemot vērā, ka mērķu, kas var kalpot vēža apkarošanai, ir vismaz 10 - 20 tūkstoši, un tā ir ģenētiska rakstura saslimšana, jautājums ir ko darīt – izgriezt gēnus jeb aizvērt vārtus uz šiem gēniem, neļaut audzēja šūnai nolasīt informāciju brīdī, kad viņa dalās? (..)

Pēdējās hipotēzes ir tādas, ka var izrādīties, ka vēzi izraisa olbaltumvielas. Tāpat kā to trako govju slimību un dažas citas lietas. Nevis vīruss, ne baktērija, bet olbaltumviela. Tas nozīmē, ka visa līdzšinējās pieejas var izrādīties cīnīšanās ar sekām, nevis ar cēloni.

Ivara Kalviņa vārds ir cieši saistīts ar mildronātu. Pienāk brīdis, kad ir milzīgs skandāls saistībā ar sportu un sporta medicīnu, Ivaru Kalviņu intervē visi, arī lielie starptautiskie mediji. Beigās pašam mildronātam tas tracis nāca par labu.

Ivars Kalviņš: Ražotājam jau tas nesa tikai labumus – tirgoja internetā un viltoja.

Man aizvainojums bija tas, ka daudziem radās nepareizs priekšstats, ka mildronāts tāpat kā dopingi ir kaitīgs. Tādā veidā tiem, kas ārstējās ar to pie stenokardijas vai sirds mazspējas, sāka rasties pārdomas, vai viņiem nebūs arī tādas blaknes, kādas ir pēc dopinga.

Žurnālisti to nosauca par dopingu, tā ir viela, kas koriģē vielmaiņu, un to nedrīkst darīt sportists. Tas nav dopings, bet viela, kas palīdz pārvarēt kaitīgās pārslodžu sekas, koriģē vielmaiņu tā, ka mazāk rodas pienskābe un muskuļi netiek bojāti. Jā, viņš palīdz sportistiem, bet nepalielina rezultātus.

Vai top vēl kaut kas efektīgāks par mildronātu?

Ivars Kalviņš: Mēs Organiskās sintēzes institūtā mildronāta jaunās paaudzes molekulu atklājām, izpētījām un valdības nepareizās politikas pēc visas tiesības tika atdotas "Grindex". Viņi veica pirmās fāzes pētījumus, kas noslēdzās pēc septiņiem gadiem. Šobrīd vairs neturpina tālāku izstrādi, jo nebūs pietiekoši liela peļņa. Patiesībā, tas preparāts pēc efektivitātes ir 40 reizes stiprāks nekā mildronāts. Pie viena tas būtu lielisks līdzeklis miokarda infarkta slimnieku ārstēšanai. 

(..) Mildronātā esmu ieguldījis visvairāk, bet ja runā pasaules mērogā par kādām mūsu laboratorijā radītām zālēm, kur arī esmu līdzautors, protams, belinostats (Beleodaq)  – tas ir pretvēža preparāts retai asins vēža formai. Tas ir viens no preparātiem, kuru pārdod šobrīd visā pasaulē.

Vai pats arī lietojat savas zāles [mildronātu]?

Ivars Kalviņš: Lietoju, bet man tāpat kā visiem citiem viņš ir jāpērk. Tas ir tā jocīgi. Bet ražotājiem laikam neienāk prātā, ka arī izstrādātājam ir sirds. Pirmais orgāns, kas cilvēkam sāk uzdot, ir sirds. Kā ir, tā ir, paldies dievam, es to varu atļauties.

Pret daudzām kaitēm ir zāles jālieto, kuru recepti ieteiktu, kad ir grūti, kad nav spēks, kad nevar sagaidīt sauli un pavasari? Kādas aptiekā neiegūstamas zāles ieteiktu, lai skats uz dzīvi būtu daudz gaišāks.

Ivars Kalviņš: Tas, ko es teikšu, nav zinātniski pamatots.

Es uzskatu, ka pasaule ir radīta un es vēršos pie Radītāja. Tas man dod cerību, spēku, pārliecību, ja tu darīsi labu, tad arī saņemsi labu – ko sēsi, to pļausi. Mēģiniet palīdzēt cits citam...

Lai arī Ivars Kalviņš ir vairāk nekā 500 zinātnisko publikāciju autors,  pirmā publikācija ar viņa vārdu ir fiksēta 1963. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne", kad Ivaram Kalviņam ir 16 gadi un viņš ir Ogres 1. vidusskolas komjaunatnes sekretārs, un tā ir par mūziku. Pats arī nereti savā CV min, ka hobijs ir mūzika. Nošu atslēgas un ķīmijas formulas – vai tajā ir kaut kas kopīgs?

Ivars Kalviņš: Domāšanā droši vien, jo 

mūzika māca cilvēkiem to, ko parasti ikdienā neapgūstam – dzīvot pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi un darboties ar visām maņām un visiem roku pirkstiem. Tas māca koncentrāciju, vispārinātību un radošumu. Ķīmijā jau arī bez radošuma nekur.

Mūzika jau man patīk ļoti, tikai talants nebija tādā mērā iedzimis un arī attīstīts, tāpēc nedomāju, ka tajā nozarē varētu būt izcilnieks.

Sākumā spēlējis klarneti, tad saksofonu. Savulaik arī rakstījis vēstuli Latvijas Radio, mudinot atskaņot vairāk estrādes mūzikas. Tajā laikā arī pats vēl muzicēja Ogres kultūras nama estrādes ansamblī.

Ivars Kalviņš: Kādu laiciņu atpakaļ kundze man uzdāvināja saksofonu, tad sāku atcerēties jaunības blēņas. Dvēselei – jā, kāda improvizācija priekš sevis, bet publiskai klausīšanai gan nav domāts.

To neīstumu, kad cilvēks mānās, ļoti labi var saskatīt caur kameras aci, un tādus filmēt man nepatīk, atzīst operators Raits Valters. Par neiešanu padomju armijā, par Gunāru Astru, par kuldīdzniekiem un kur grib uzcelt velniņa pieminekli tēvam Ēvaldam Valteram – saruna ar Raitu Valteru Laikmeta krustpunktā.

Saruna ar vienu no patriotiskākajiem un Latviju mīlošākajiem cilvēkiem. Par mūsu vēsturi, senču tradīcijām, atmodas laiku, brīvības cīnītājiem, dienestu Zemessardze, ziemas peldēšanu, kino un TV operatora darbā pieredzēto viņš var runāt stundām un dienām. Raidījuma viesis balstās uz stipriem un stabiliem pamatiem - viņa tēvs ir leģendārais Ēvalds Valters, mamma – aktrise Vera Gribača.

Raitam Valteram jau vairāk nekā 40 gadus uz pleca ir kamera – vispirms kino, tagad video kamera. Arī uz interviju viņš atnācis ar kameru, jo šajā nedēļā ir dežurējošais operators kanālā TV3 , kur šobrīd strādā. Viņš savām acīm pieredzējis vēsturi, to arī fiksējis. Īpaši vērtīgi ir atmodas gados uzņemtie kadri.

Arī šodien daudz filmē. Kādu redz šodienas Latviju un tās cilvēkus? 

Raits Valters: Ir ļoti dažādi cilvēki, ir cilvēki, kas mani uzrunā, tie ir lauku ļaudis, ir cilvēki vēlētos amatos - vadībā, Saeimā, kas mani neuzrunā vairs. Tāpēc atteicos no ziņu sižetiem un vairāk filmēju "Bez tabu" un "Degpunktā" sižetus, jo tur cilvēkiem var palīdzēt, viņus uzklausot, varbūt atrisināt kādu problēmu. Parādīt kādu laimīgu stāstu. Mani vairāk vilina pozitīvi, stipri cilvēki, kas iesakņojušies laukos.

Kas licis vilties?

Raits Valters: Neīstums. Caur kameras aci, man iemācīja Juris Podnieks, var ļoti labi saskatīt, vai cilvēks mānās. Tā ir vairākas reizes bijis tajā pašā Ministru kabinetā, kur kultūras ministre no Nacionālās apvienības, kad atbrauca no Austrālijas un teica, ka ļoti smagi strādājusi. Tajā pašā laikā viņa tur bija ar vīru un mainīja viesnīcas. Kad ar kolēģiem uzdevām jautājumus, viņa apsviedās un aizgāja prom no sarunas, nepabeidzot to. Laikam Žanete viņai bija vārds.

Man ir ļoti nepatīkami filmēt un intervēt cilvēkus, kas nav pārliecināti vai nevar atzīties par savām kļūdām vai izdarībām.

Sākoties Krievijas karam Ukrainā daudzi devās iestāties Zemessardzē, bet Raits Valters ar Zemessardzi ir saistīts teju no tās pirmsākumiem.

Raits Valters: 1992. gadā iestājos Zemessardzē, 6-7 gadus nostrādāju štābā, tad paliku ārrindā – regulārā Zemessardzē, kas pilda uzdevumus ikdienā. Vēl joprojām esmu tur, vēl divi gadi palikuši līdz pilnīgai atvaļināšanai.

Esmu Kuldīgas 45.bataljona zemessargs Štāba apsardzes rotā, virsleitnants. Mācības ir ļoti daudz un bieži, pagājušajā gadā bija vismaz 20, vēl nedēļu bijām palīdzēt uz austrumu robežas ar Baltkrieviju. Es to daru ar prieku, mācos vēl aizvien. Jābūt fiziski labā kondīcijā, citādi nevar pavilkt, līdz ar to sportoju – daudz skrienu, peldu, vingroju no rītiem. Katru rītu aplejos ar aukstu ūdeni – tas man tā iegājies, lai būtu možums. Man nav vārdu nevaru vai negribu. Es nevaru sev pieļaut, ka es būtu izsists no strīpas. Pēc diviem gadiem man būs ļoti skumīgi, kad man pateiks pietiek – 65 gadi būšu tikai veterāns.

Ja pienāks x stunda, kāds būs tavs un arī tavs kā zemessarga rīcības plāns?

Raits Valters: Nezinu, vai to varu teikt skaļi, man ir sistēma, kā es to darīšu, katrā gadījumā es pretošos. Tādas kļūdas kā 40. gadā netiks pieļautas. Arī tagad ir Valsts aizsardzības koncepcija, ko pieņēma pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa, ka nevar būt tāda veida komandas, nodevības – paliksiet savā vietā... Tagad ir automātiska pretošanās arī tad, ja netiec uz štābu un nevari saņemt savu ieroci. 

Es zinu, kā es rīkošos, man ir ļoti stipra aizmugure, cilvēki, bunkuri, proviants, jo mans draugs ir Bērs Grilss, ar kuru es lepojos. Viņa grāmatas vajadzētu katram tagad izlasīt, lai zinātu kā izdzīvot jebkurā vietā jebkuros laika apstākļos. Būt gatavam jebkurā laikā, ja ienāktu naidnieks.

Ir svēta pārliecība, ka ir jāturas un jāatbild. Es nevarētu iedomāties padošanos, kāda bija 40. gadā, kad viens no robežsardzes komandieriem par labāko izeju uzskatīja nošaušanos savā kabinetā. Domāju, ka ir jāpretojas.

Cik daudz tēvs [Evalds Valters] stāstīja par karu?

Raits Valters: Tēvs sāka stāstīt par Pirmo pasaules karu, kad mani bija kādi 14 gadi. (..) Tēvs  nekad neuzskatīja sevi par "sarkanu", kaut viņš gāja sarkanajiem [strēlniekem] līdzi. Man bija liels lepnums, ka es uzzināju kādā 1995./ 96. gadā, ka viņš ir izslēgts no 5. Zemgales strēlnieku pulka par dezertēšanu. (..)

Tēvs nekad nav teicis, ka viņš ir dezertējis, bet es viņu tagad izprotu no tāda viedokļa, ka viņš "sarkanajiem" negribēja kalpot. Arī aizbraucot uz Maskavu un iepazīstoties ar boļševikiem, redzot Ļeņinu un citus, Jukums Vācieties piedāvāja viņam virsnieka izglītību. Viņš atteicās, viņš aizgāja tajā pašā 1918. gadā uz studiju "Tvorčestvo" pie Vahtangova. Aizgāja tikai pa radošo ceļu.

1923. gadā viņš atgriezās Latvijā, tad viņu Politpārvalde paņēma uz divām nedēļām pārbaudīt, vai viņš tiešām nav "sarkans". 

Viņš nelielījās, jo viņam karš bija sāpes. Viņš atbrauca no Maskavas 1916. gadā, divas nedēļas pēc tam, kad paziņoja, ka strēlniekos var stāties. Viņš iestājās, līdz tam strādāja Maskavā vīna fabrikā. Viņš arī bija patriotiski noskaņots, gribēja cīnīties par savu zemi un pret mūžsenajiem ienaidniekiem – vāciešiem. To varēja saprast. Pēc tam, kad viņus apmuļķoja, "Iskostrels" bija un visādi kongresi strēlniekiem, saprata, ka viņus ievirza citā gultnē, viņš laicīgi notinās. Par ko man ir prieks, es būtu darījis, acīmredzot, tāpat, es arī padomju laikā nesekoju iesaukumiem, izvairījos no dienesta apzināti.

Man patīk militārās lietas un stingrība, bet es nekad nevarētu sevi iedomāties, ka es ietu "krievos karot". Un 16 gadu vecumā es to pateicu kara komisariātā, un tas bēdīgi beidzās.

Es pateicu, ka "krievos" neiešu un pēc pāris nedēļām atbrauca uz skolu "bobiks" un aizveda mani uz psihiatrisko slimnīcu. Ne mani vienu, vēl vienu manu klasesbiedru paņēma. (..) Skolu nebeidzu tajā gadā, paliku uz otru gadu, karaklausības biļetē bija iespiests, tas, par ko mani brīdināja tie Krievijas karakungi – tu nekad nemācīsies un nebeigsi augstskolu, tev vienmēr būs kods.

Lai vai kā, es negribēju dienēt padomju armijā.

(..) Tēvs man atklāti neko daudz nestāstīja, bet mums bija bibliotēka un varēju visu lasīt pats atklāti, es biju ļoti kārs uz vēsturiskām grāmatām. (..) Viņš drīzāk mani drusku sargāja, lai neizpļāpājos.

Bija arī sods skolā, bija diezgan lielas nepatikšanās, kad  es izrunājos. Sods bija ļoti bargs - man aizliedza klausīties radio "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balsi", es klausījos kopā ar tēvu, kad man bija kādi 15-16 gadi. Tas bija bargs sods, es to pārdzīvoju.

Ko varam no ukraiņiem mācīties un varbūt ir kādas kļūdas, kas jāņem vērā, ja tāda nepieciešamība būs?

Raits Valters: Ukraiņi ir ļoti stipri savā garā. (..) Ja viņi vēl taktiski mācētu, ielaižot ienaidnieku iekšā un „iemidzinot”, tad nakts laikā iznīcināt, tas būtu perfekti. Šobrīd arī Ukrainas pusē daudzi krīt. 

Ja es būtu kādus 20 gadus jaunāks un man nebūtu tik foršu mazbērnu, es labprāt noliktu Zemessardzes apliecību un arī brauktu, jo man pilnīgi asins kūsā, kad es redzu tos kadrus un nevaru būt mierīgs, kad šo tautu iznīcina. Man tas ļoti sāp.

(..) Mans tēvs arī gāja cauri Ukrainai, 1917. gadā līdz Perekopai strēlnieku gaitās.

Godinot Raita tēva - aktiera Ēvalda Valtera – piemiņu ir uzstādīta skulptūra Kuldīgas centrā, savukārt Rīgā ir Ēvalda Valtera vārdā nosaukta iela.

Raits Valters: Man netīk tā vieta, tur bieži deg miskastes, tur ir sociālās mājas, kas ilgi stāvēja novārtā. Ielai pat nebija nosaukuma, mājas atjaunoja un tad pirms kādiem 15 gadiem māti uzlūdza uz atklāšanu. Man tas balagāns nepatika. Arī tagad domāju, ka viņam varēja iedot mazu pieklājīgu ieliņu Pārdaugavā, viņš būtu bijis apmierināts, nevis ar tādu degradētu vietu, kur deg miskastes. Tēvs jau nebija pilsētas cilvēks, lai arī dzīvoja, viņam lauki bija tuvāki, mazpilsētas.

Kuldīgā viņa ielas nav, bet ir piemineklis. Cilvēki priecīgi, var apsēsties blakus, jaunākie pat iesēžas klēpī un taisa selfijus. Piemiņa ir, patīkami. Bet vispār toreiz konkursā sākumā vinnēja viens cits darbs ar soliņu, ar uzkalniņu: gaismiņas, zirnekļu tīkli, putniņi, uz soliņa sēž mazs cilvēciņš ar velnam līdzīgu ģīmi, kā tēvam, jo tēvs bija "Liepājas līkais velns", kā nosauca viņu Harijs Liepiņš un Mudīte Šneidere grāmatā. Bet to nepieņēma, tur bija kristīgie un to konkursu izbrāķēja. Darbs ļoti interesants, domāju, ka savos "Ostos" kādreiz realizēšu – kalniņu, velniņu, soliņu, varbūt pat tēva balsi palaidīšu debesīs.

Beidzot jūtos brīvs, pārāk ilgi biju tāds staigājošais simbols tautu draudzībai, saka nu jau bijušais "Saskaņas" līderis Jānis Urbanovičs. Par meliorāciju un komjaunieša karjeru, Krieviju, Elksniņu un godīgumu pret vēlētājiem un to, ko darina savā galdnieka darbnīcā saruna ar Jāni Urbanoviču.

Neviens no līdz šim raidījumā Laikmeta krustpunktā intervētajiem nevar lepoties ar tādu politisko stāžu, kāds ir Jānis Urbanovičam. Kopš neatkarības atgūšanas viņš ir bijis deviņu Saeimu deputāts, viņš ir vadījis politisko spēku, kuram nosaukumi ir mainījušies, taču nemainīgi "Saskaņa" bija vēlēšanu uzvarētājs un partiju reitingu līderis. 

2011. gada 11. Saeimas vēlēšanās Jānis Urbanovičs saņēma visvairāk plusu no visiem politiķiem, kas kandidēja – gandrīz 50 tūkstošus. Pēdējās Saeimas vēlēšanās 2022. gada rudenī bija vien nepilni seši tūkstoši plusu un politiskā sagrāve – "Saskaņa" Saeimā neiekļuva. 

Par kāpieniem un kritieniem politikā, par latviešiem un krieviem, par komjaunatnes vadītāja karjeru un arī par tiem laikiem, kad gados ļoti jaunais Jānis Urbanovičs bija priekšzīmīgs Rēzeknes 22. pārvietojamās mehanizētās kolonnas jeb melioratoru darbu vadītājs ar inženiera-hidrotehniķa augstskolas diplomu saruna ar Jānis Urbanoviču.

Jānis Urbanovičs vairs nav aktīvajā politikā un arī vairs nav partijas "Saskaņa" vadībā. Vai pēc 30 gadiem aktīvajā politikā sākat sarast ar domu, ka ir arī dzīve ārpus Saeimas un politikas?

Jānis Urbanovičs: Ir un daudz labāka un brīnišķīgāka [sajūta]. Mani kolēģi juta un redzēja, un es neslēpu, ka nemaz nevēlos mēģināt laimi šajās Saeimas vēlēšanās. Taču es arī negribēju traucēt, tāpēc arī piedalījis. Es piedalījos kā stūmējs, citiem palīdzētājs, nevis vilcējs, ko dara līderi. (..) Es biju neizdevīgs kā līderis, jo negribēju būt par Saeimas deputātu.

Šis brīdis, kāds man ir tagad, nav negaidīts, tas ir gaidīts. Esmu sen pelnījis šādu brīvību.

Vienā brīdī tu zaudē vēlēšanās un tu esi brīvs, brīvs no tām atkarībām, ko nes katrs cilvēks. Ciest nevaru konfliktus, līdz pēdējam ciešos, pirms šķiros ar kādu kolēģi. Domās un vārdos es nekad neesmu bijis izvēlīgs un nebremzēju, bet kaut kādā šķiršanās pasākumā es velku līdz pēdējām.

Es esmu neatkarīgs tagad un izbaudu to, man patīk tas stāvoklis, ka no manis nekas nav atkarīgs un varu neuztraukties. Es izmantoju šo iespēju un nekādā gadījumā ne ar padomiem vai kritiku netraucēšu. Ceru, ka drīz saviem radiem un draugiem vairs nebūšu politiski ietekmīga persona, lai viņiem netraucētu.

Glorija Grevcova - vēl pirms gada praktiski nevienam nezināma tika Saeimā, Jānis Urbanovičs – nē.

Jānis Urbanovičs: Tas ir tikai godīgi, es esmu apnicis savam vēlētājam un mans vēlētājs ir apjucis arī pēc Ukrainas nelaimes, kur es izvēlējos viennozīmīgu pozīciju. Sapratu, melnbaltais laiks ir sācies, nevaru būt pa vidu, bet varu izvēlēties kaut kādus bet, tāpēc agri, jau 24. [februāra] rītā, dodoties uz plenārsēdi, uz Vanšu tilta tos trīs teikumus uzrakstīju.

Gribēju to izdarīt ātri, lai nebūtu tas, kuram žurnālisti jautās, kāds ir jūsu viedokli. Neviens no valdošās koalīcijas ministriem un deputātiem to neizdarīja ātrāk. Es ar to lepojos.

Otrs iemesls bija daudz praktiskāks. Es zināju, kāda man ir valde, kurā būtu jāapspriež šādi paziņojumi, baidījos, ka debates ievilksies. Viņu dēļ uzņēmos šādu risku, tāpēc mani ienīda, mani nolādēja mani bijušie atbalstītāji. Tad sākās iešana projām. Tad nāca klāt vēl dažādas lietas, šis bija tas, kas iekustināja. Mēs retorikā Latvijas krieviem bijām neefektīvi – visu laiku piedāvājām dialogu, bet latviešu galā sarunu partneri neradās, latviskās partijas drīzāk to uzskatīja par vājumu, ka gājām uz kompromisu. Efektīvi mēs nebijām. Mēģinājām un centāmies, bet tas apnīk cilvēkiem, un arī sejas apnīk.

Jaunie drosmīgie tad nāca – nav svarīgi, vai viņiem noticēja, vai tā ir Glorija Grecova vai Rosļikovs vai citi. Viņi runā drosmīgi, bet vismaz viņiem ir duka, nevis par šitiem, kuri tur gulšņā.

(..) Man gribējās paskatīties uz politiku no malas un pamēģināt sevi citās jomās, pierādīt pašam sev un citiem, ka neesmu "mēbele parlamentā", kuram atliek uztetovēt tikai inventarizācijas zīmi.

Bez tam ievēroju, ka man krīt uz nerviem – mainās cilvēki, runas nē un darbi arī nē. Vajag paiet malā un lai nāk tie, kas tic. Es sāku vienubrīd neticēt, ka parlamentārisms ir spējīgs vadīt procesus Latvijā.

2022. gada 24. februāra rītā Jānis Urbanovičs paziņoja: "Mūsdienu Krievijas vara ir apzināti izvēlējusies sākt karu Eiropā, ar ieročiem vērsties pret saviem brāļiem un māsām Ukrainā. Veselais saprāts nav uzvarējis. Ceru, ka Ukrainas tautai pietiks spēka aizstāvēt savu zemi un savu cilvēkus. Sagaidu, ka visa Eiropa vienota un bez vilcināšanās nostāsies Ukrainas atbalstam.”

Šie vārdi - jūs pats sapratāt, ka tas ir jāpasaka un apzinājāties, ko tas var nozīmēt vēlēšanu gadā? Kā jūs pie šiem vārdiem nonācāt?

Jānis Urbanovičs: Tā nav vienīgā reize, kad es sev uzsitu uz pleca. Bet jau teicu – nesapņoju par politiskās karjeras turpināšanu un vienkārši godīgi pildīju savus deputāta pienākumus. Varbūt tādēļ biju brīvāks par citiem. Bet tajā brīdī, kad sāku formulēt un diktēt šo domu sekretārei, es vispār neko nedomāju, man bija skaidrs, ka tas vienkārši jāizdara. Turklāt jāizdara man. Jo es biju tāds kā staigājošs simbols tautu draudzībai, vēlmei veidot iespējami labākas attiecības ar Krieviju. Es 20 gadus vadīju domnīcu "Baltijas forums", kur brauca no Rietumiem un Krievijas delegācijas, kas savā starpā varbūt nesveicinājās, kur mēģinājām būt lietas kursā, kas notiek Krievijā. Ne tāpēc, ka gribēju patikt Krievijas krieviem, bet tāpēc ka blakus liels kaimiņi – milzīga tautsaimnieciska govs, kur mēs varam visu nopirkt un pārdot utt.

No kolēģiem bija vai nu atbalstoša reakcija vai nebija.

No kuriem nebija reakcijas?

Jānis Urbanovičs: Esmu sev pateicis – netraucēšu partijai, es nedošu viņiem padomus, neuzbāzīšos un ne publiski. Es zinu, cik viņiem tagad ir viegli. Es nejokoju, viņiem tagad ir vieglāk nekā tad, ja mēs būtu tikuši Saeimā ar kādu mazāku skaitu. Turpinātos slinkošanas un politiskās patērēšanas laiks. Citiem tas ir sen pierasts, citi pie tā pieradīs. Negribēju, lai "Saskaņa" nomirtu tādā lēnā nāvē, labāk lai ir šis te stress.

Ar ko beigsies karš Krievijā, karš Ukrainā?

Jānis Urbanovičs: Gribētu lai karš beidzas ar izmainītu Krieviju, bez tā nebūs labi nekam, īpaši jau Krievijai. Bet tad būs arī Latvijas krieviem labi, mainīsies tā dzimtene, kurā viņi nav bijuši. Tas būtu liels atspaids. Tikai man liekas, ka tas karš būs garš diemžēl un mums pašiem šeit būs jāizcīna savas cīņas par saticību. Reālas cīņas par saticību, par integrētu pilsonisku sabiedrību, kurā visi ir svarīgi, vēlami, gaidīti un cienījami.

Ceru ka nākošajā kadencē, lai kurš kļūtu par valsts prezidentu, viņš beidzot par šo mudinās visus varnešus darboties. Ceru ka izdosies, nesagaidot kara beigas, izkarot šo karu par mieru Latvijai. 

Runājot par dzīvi pēc politikas, jau 80. gados kādā intervijā teicis, ja būs neinteresējoši procesi, griezīs koku. 

Jānis Urbanovičs: Pilna māja ar tādiem mošķiem, ko esmu uztaisījis pa šiem gadiem, gan Rīgā, gan Rēzeknē. Man tas ļoti patīk. Nekad nezini, ko uztaisīsi, kad sāc, ar nazīti sākumā, pēc tam vajag kaltu, tad urbi, pēc tam ēveli. Nezini, kas būs , bet tā pati darbošanās ar pirkstiņiem man patīk.

Paralēli augstskolai pabeidzu arī kursos daiļgaldnieka profesiju, mēbeles tur taisījām. Mans diplomdarbs bija zārks.

(..) Man ir neliela darbnīciņa, kur esmu biežs viesis. Nav apkurināma, tāpēc gaidu kad būs pavasaris, es atkal varēšu kaut ko sameistarot.

Arī radikāliem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem parlamentā un viņiem jāļauj izteikties. Ja šādas iespējas nav, viņi radikalizējas, uzskata bijušais politiķis Kārlis Leiškalns. Par lobismu un nacionālismu, par Lembergu un draudzību ar Gerkenu un kāpēc dāvināja gleznu Saeimai, saruna ar Kārli Leiškalnu Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz daudz runājam par politiku, gan par šī brīža aktualitātēm, gan ielūkojoties trauksmainajos 90. gados, kad Latvijas politikā dominēja "Latvijas ceļš" un vēlāk Tautas partija. Raidījuma viesis ir bijis abu šo spēku rindās. Kā deputāts bija pazīstams ar saviem košajiem izteicieniem, bet viņa biogrāfijā ir ne tikai politika. Arī gleznu kolekcionēšana un uzturēšanās mākslinieku aprindās, makšķerēšana un draudzība ar 90. gadu miljonāru Raimondu Gerkenu. Oficianta un bārmeņa darbs, matrozis, maizes cepējs, veikala vadītājs, slaucējs un arī ganu puika. Šis uzskaitījums noteikti nav pilnīgs.

Kārlim Leiškalnam ir pieredze darbā trīs Saeimās.

"Es neesmu iedziļinājies," bilst Kārlis Leiškalns, jautāts, kā vērtē 14. Saeimas darbu, lai gan arī atklāj, ka vēl pirms vēlēšanām ziedojis savam znotam Edgara Jaunupam, kurš startēja no "Attīstībai/ Par!" saraksta.

"Es biju ieinteresēts, lai viņi ir, jo ir vairāk vai mazāk ir liberāļi. Un es esmu liberālis. Es biju nacionālists kaut kādos 60. - 90. gados," turpina Kārlis Leiškalns.

"Pēc tam kad zaudēju absolūti tautas uzticību, visas saeimas sēdes noklausījos, noskatījos, pat polemizēju ar viņiem savā prātā. Šobrīd nē. No viņiem manā dzīvē ārkārtīgi maz kas būs atkarīgs. Un sabiedrības dzīvē. Var pieņemt vienus vai otrus pabalstus, finansējumu vienai vai otrai lietai. Bet izmainīt mūsu vektoru vairs nav iespējams. 5. Saeimai un 6. Saeimai bija milzīga nozīme. Ar visām tām muļķībām un stulbajām runām no tribīnes, viņu nozīmīgums bija saprast, kas ir mūsu tā laika mērķi, kas ir vēl joprojām šodienas mērķi.

Līdzīgi kā Vudro Vilsons 1918. gadā izdeva aktu par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Tas nebija domāts Baltijai, bet Baltijas valstis to izmantoja. Tas bija jāizdara. Ukraina to neizmantoja. Viņi pat nodibināja savu republiku, bet neizturēja komunistisko Krieviju."

Kā raugāties uz jauno paaudzi, kas ienāk politikā?

Kārlis Leiškalns: Viņi ir citādāki, viņi ir pragmatiski, viņiem nav pagātnes pieredzes, nav nākotnes ilūzijas, kādas bija 5. - 6. Saeimai. Tad bija ilūzija, tad bija jāsasniedz konkrēti mērķi. Bija neiedomājams darbs sagatavot Eiropas Savienībai atbilstošu likumdošanu. (..) Mēs varējām nebūt ne tajā ES ne tajā NATO. Tieši tāpat kā tajā 1918.gadā. Ja tu to izmanto, dari visu pareizi un strādā tajā virzienā ar visu nopietnību, tu tur nonāc. A viņiem tas, ka mēs tur esam vai neesam... Kā Birkavs [Valdis] teica - kā milzīgā putekļu sūcējā mūs sūc. Putekļu sūcējam tās "šnābeļa" gals var būt vienā pusē vai otrā, ja mēs neizpildītu priekšnosacījumus, lai mūs uzņemtu, tad varbūt Igaunija un Lietuva uzņemtu, mūs ne. Varbūt mūs ar Lietuvu neuzņemtu. Bet tur bija jānokļūst. Tikai 2014.gadā un vēl vairāk tikai 2022.gadā saprotam, kas būtu, ja mēs nebūtu Ziemeļatlantijas aliansē.

Man ir ārkārtīgi pozitīva attieksme pret parlamentu un pret jebkuru tās pārstāvi. Izņemot visus tos ākstus un to meiteni, kas vienkārši nepieklājīgi jau ākstās. Tas ir murgaini. Bet citādāk viss tas ir. 

Ja mēs gribam domāt, ka Grevcova ir vienīgi Grevcova un aiz viņas nestāv kupls vēlētāju pilsoņu un nepilsoņu nevēlētāju atbalstītāju pulks, mēs dziļi maldītos. Arī radikāliem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem parlamentā, viņiem jānokļūst līdz debatēm, jo ja tas netiek risināts, ja izstumj no pārstāvnieciskās politikas atsevišķas domu grupas, tad viņi radikalizējas. Tā viņa atnāk, izspļauj savu žulti, norunā savus murgus un tad Purvciemā kāds kasa vēderu un ir ļoti apmierināts – "vot devuška skazala".

(..) Parlamentā jābūt viedokļiem, bet nevar būt klaji likumpārkāpēji. Tas ir viedoklis šajā parlamentā un šajā sabiedrībā – koncentrētā veidā "Purčikā" un Ziepniekkalnā ir. Ko tad mēs gribam izlikties, ka viņa tur nav? "Doždj" mēs aizklapējām, bet Latvijas pilsoņus aizklapēt nevaram. Bet ja kāds to runā, apzināti pārkāpjot savas valsts likumus, tad viņš tieši tāpat kā jebkurš cits nonāk tiesu varas rokās. Es neatbalstu to dīvaino meiču, bet viedoklim ir tiesības būt.

Kuri ir tie "ķieģeļi", kurus esat iemūrējis Latvijas politikā un mūsu valsts veidošanā kopš 90. gadiem? Vai visi bijuši pamatīgi un vai tomēr kāds ir sadrupis?

Kārlis Leiškalns: Es vairāk esmu smērējis, nekā mūrējis, lējis to javu un stiķējis kopā. Nav tādi mūrnieki, nav tādi brīvmūrnieki Latvijas parlamentā, kas kaut ko konkrēti, arī visā Latvijas politikā nav neviena. Bija izdevies Birkavs, īstajā laikā un vietā, Šķēle, patīk vai nepatīk, arī bija īstajā laikā, īstajā vietā. Arī viņi neko nav iemūrējuši, viņi tikai smērējuši, sagatavojuši sabiedrisko domu, parlamenta atbalstu, lai tā ēka tiek būvēta uz stipriem pamatiem un ar skaistu nākotni.

(..) Neesmu nekāds baigais Latvijas valsts mūrnieks. Paldies dievam mums nav arī sava Ulmaņa tādā stājas nozīmē, Vīķe-Freiberga uz to nedaudz atsita.

(..) Droši vien daudz vajadzēja darīt savādāk un daudzreiz kļūdījos. Nekad neesmu domājis par savu nozīmību šajā procesā. Esmu toreiz sagatavojis un iesniedzis likumprojektu, kas ļauj strādājošajiem pensionāriem pārrēķināt pensijas. Diezgan nozīmīgi. (..)

Esmu iesniedzis daudzos likumos simtiem un simtiem priekšlikumu, slīpējot to, ko piedāvā valdība. Tas bija mans darbs, mans darbs nebija iejāt baltā zirgā un pasludināt ko jaunu. 

Jautāts, kā šobrīd jūtas, Kārlis Leiškalns atsaucas uz amerikāņu rakstnieka Ivlina Vo darbiem un min, ka ir "savas stundas gaidītājs". Notikumiem politikā šobrīd seko 8-10 stundas diennaktī.

Kārlis Leiškalns: Aktīvi sekoju tam, kas notiek Ukrainā vai ap Ukrainu, jo tas var mainīt mūsu dzīvi, nākotni, bērnu nākotni. To, kas notiek Latvijas politikā, neko mainīt nevar. Tas var būt labāk vai sliktāk, bet mēs esam savā rāmīti, ceļā, varbūt pat grāvīti, par kuru tipinām uz priekšu, reizēm skatoties atpakaļ. 

Runājot par notikumu attīstību Ukrainā, Leiškalns izsaka cerību, ka vismaz aktīvā kara darbība beigsies jau pavasarī.

"Kļūs līdzīgāks tam, kas notika pēc 2014.gadā. nepašaubāmi, tas beigsies ar Krievijas sakāvi, iespējams, sagrāvi. Īstenībā tur citu variantu nav, jautājums tikai par laiku," vērtē Kārlis Leiškalns un arī atzīst, ka Ukrainai pēc uzvaras būs daudz problēmas.

"Es domāju tas beigsies. Ukraina ir bagāta valsts. Nezinu kā ar tiem maršala plāniem, bet ja viņi sakārtos likumus un savstarpējās attiecības, tad viņi ātri attīstīsies un būs bagāta Eiropas Savienības dalībvalsts," tā Kārlis Leiškalns.

Atminoties bērnību un jaunību, Kārlis Leiškalns atzīst, ka ir bijis materiāli grūti, bet cilvēkam ir jābūt laimīgam. 

Kārlis Leiškalns: Nevienam nebija viegli. Kaulu buljons bija parasta darīšana, sameta iekšā klimpas no kviešu otrās šķiras miltiem, un pat no rudzu miltiem, kas man vēl tagad garšo. Rudzu milti tagad reti kur ir, bet melleņu klimpas ar rudzu miltiem ir mana delikatese. Viss ir normāli, visu pārdzīvojām. Balonu vietā, kādi nu tur tie svētki bija, prezervatīvus uzpūta. Un kā desertu apēda, un kas man garšo un tagad vairs nav – tirgū pirktus pīrādziņus par 4 kapeikām.

Viss tas ir skaistums. Es atceros kā es sēdēju upītes malā – Ābiķis vienmēr saka, ka es meloju – kāds bija izbēris pārskābušu gurķu burku, es zvejoju, nāk tāds saules riets pēcpusdienā, un es graužu tos gurķus un esmu laimīgs. Man vienmēr ir pieticis ar to kas ir. Es esmu daudz ko pārdzīvojis, man ir bijis smagi, grūti, bet es… (..) pārmest var riebeklības vai tādas tīri sadzīviski, ko esmu darījis, tas kad uzaust atmiņā, tad gan es sarkstu, pārdzīvoju un ir grūti, bet tā – ka bija jāēd pīrādziņi par 4 kapeikām, tā nav nekāda grūtība.

Apskaut, piespiest sev klāt un varbūt tā dot spēku - tādas sajūtas ir aktrisei Lilitai Ozoliņai, kura kādai ukraiņu bēglei ir bijusi visas Latvijas simbols. Par lomām teātrī un kino, popularitāti bijušajā Padomju Savienībā un kādēļ Harijs Liepiņš viņu sauca par Vinniju - saruna ar Lilitu Ozoliņu Laikmeta krustpunktā.

Ziemeļnieciskais šarms - ar šādu raksturojumu grāmatā par simts izciliem Latvijas aktieriem tiek ievadīts stāsts par aktrisi Lilitu Ozoliņu. Grāmatā fiksēts teātra, kino, radio, televīzijas iestudējumu uzskaitījums. Ja tagad sāktu visas Lilitas Ozoliņas lomas nosaukt, tas paņemtu jau piecas minūtes no raidījuma.

Lilita Ozoliņa ir daudz intervētā presē, ir bijuši daudzi radio un televīzijas raidījumi, dokumentālās filmas. Aktrisei intervijās ir uzdoti simtiem jautājumu, un šķiet, pats klasiskākais – ko jums radošajā dzīvē nozīmē Martas loma filmā "Ilgais ceļš kāpās".

Cenšoties neietekmēties no daudzajām intervijām, sarunai Laikmeta krustpunktā izvēlēti jautājumi, kas Lilitai Ozoliņai vēl nav uzdoti vai uzdoti ļoti sen. Cienot aktrises ziemeļniecisko šarmu un talantu, domājam, lai aktrisei un arī pašiem saruna būtu interesanta.

"Mums jālepojas pašiem ar sevi, nevajag sevi noliegt, tas nav labi. Jā, daudz kas nav labi, bet mēs esam kolosāli!" vērtē aktrise Lilita Ozoliņa.

Viņa atzīst, ka bijis liels gods kopā ar aktieri Ģirtu Jakovļevu vadīt Dziesmu svētku koncertu 1990. gada svētkos, kad pēc padomju okupācijas gadiem atkal svētku koncertā skanēja "Dievs, svētī Latviju!". To, ko dod Dziesmu svētki, nevar vārdos izteikt, to jūt kaut kur iekšā.

Aktrises spēka vārdi šobrīd.

"Visu laiku galvā varēju sakārtot mazliet, bet tagad ir mazlietiņ par daudz. Reizēm ir tā, ka es netieku galā, tad cenšos nesekot ziņām, lai mazlietiņ pasaudzētu sevi," atzīst Lilita Ozoliņa. "Nevajag zaudēt ticību, iekšēju harmoniju un savu vērtību un apzināties to.

Visiem cilvēkiem šobrīd ir grūti. Ir grūti, bet mēs to izturēsim. Mēs daudz kam esam gājuši cauri. Gan mani vecāki. Un tad, kad sākās karš Ukrainā, atcerējos, kā mana mammīte teica – meitiņ, nekas nevar būt briesmīgāks pasaulē par karu. Un tagad es to piedzīvoju. Un cilvēks var to izturēt, un cilvēks var stāvēt tam pāri. Tā es domāju," atzīst Lilita Ozoliņa.

Šobrīd Lilitai Ozoliņai ir atbildīgs laiks – uz Dailes teātra skatuves atgriežas leģendārais Ibsena "Brands". 1975. gadā izrāde, ko veidoja Arnolds Liniņš un Kārlis Auškāps, ir ierakstīta Latvijas kultūras kanonā. Toreiz titullomās bija Juris Strenga un Harijs Liepiņš. Uz skatuves zemnieces lomā bija arī Lilita Ozoliņa. Tagad "Brands" atgriežas Viestura Kairiša režijā un Lilita Ozoliņa atveidos Ārsti, fogta sievu.

"Sajūtas ir kolosālas, jo darba atmosfēra fascinējoša, neparasta man," pāris nedēļas pirms pirmizrādes atzīst aktrise Lilita Ozoliņa. "Kā tiek veidota izrāde – arī tas man ir liels pārsteigums. Viss kopā rada lielu prieka momentu. Man vispār, ja es daru kādu darbiņu, ja es tajā atrodu tajā kādu prieka kripatiņu, tad viss ir kārtībā." 

Latvijas Radio raidījumā Ģimenes studija kāda sieviete no Ukrainas, kuras ģimene te radusi patvērumu stāstīja, ka viņai Latvija saistās ar Lilitas Ozoliņas balsi un dziesmu "Dzied circenītis aizkrāsnē".

Lilita Ozoliņa: Kad man to izstāstīja, es domāju... Nē, neteikšu neko, tad es sākšu raidāt. Man ļoti gribējās šo sievieti satikt, apkampt, piespiest sev klāt, un pateikt, lai viņa turas, jo sievietēm vienmēr… bērni… par to ir jārūpējas un šajā situācijā tas ir... Es savā galvā nesaprotu, kā 21.gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Es saprotu, ka var visas tehnoloģijas, aparāti brukt kopā un viņus var nīcināt ārā. Jā, lūdzu. Bet ka tā notiek ar cilvēkiem, tas man nav saprotams. Man nav pieņemams, tā nevar būt.

(..) Man gribētos šo sievieti vienkārši, man pat negribas viņai teikt nevienu vārdu, man gribētos viņu apskaust, piespiest sev klāt. Sajust, ar tādu apskāvienu dot viņai spēku un izturību.

Daudz esat tikusies ar kolēģiem Krievijā, daudz bijusi Krievijā, jūs saprotat krievu cilvēkus. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ liela daļa Krievijas sabiedrības šo karu un Putinu atbalsta?

Lilita Ozoliņa: Krievu cilvēks manā uztverē līdz šim – droši vien mana attieksme varbūt mainīsies – līdz šim likās, ka krievu cilvēks savu dvēseli uzliek uz plaukstas un pasniedz. Tas likās silti, mīļi. Tagad tas ir mazliet mainījies. Tagad kolēģi, ar kuriem esmu kopā filmējusies, ir ļoti dīvaini – ir cilvēki, ar kuriem es kontaktējos un viņi lūdz neminēt viņu vārdu, ka mēs runājam, un mēs kontaktējamies pēc iespējas mazāk. Es saprotu, kādas sekas var būt, ja cilvēki runā. Un ļoti daudzi vispār vairs neatbild ne zvanam un vispār… no 24.februāra, kad viss sākās.

Tādi cilvēki, kuriem es arī šodien varētu uzticēties, viņi to neatbalsta, bet viņu vārdus es nesaukšu. Viņi saka, galvenais ir izturēt. Jautāti, kāpēc nekas netiek darīts, atbild – tas ir bezjēdzīgi. Tā sistēma ir tik nostrādāta un tik dziļi ieēdusies šajā nevar teikt zeme, nevar teikt valsts, nezinu kas tā ir … ka tas nav iespējams. Ir jādomā par savu dzīvību, tas ir tiesa.

Neviena saruna neiztiek, nepieminot filmu "Ilgais ceļš kāpās". 

Lilita Ozoliņa: "Ilgais ceļš kāpās" man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. (..) "Ilgais ceļš kāpās" ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem. 

Līdz šai filmai savu vecāku dzīvi es uztvēru kā filmu, neesot tajā iekšā, bet skatoties kā kadrus, uzzinu šo to jaunu, šo to, ko jau zināju. Bet izprast, sāksim ar tēvu…

Man bija jāraksta paplašinātās biogrāfijas, lai tiktu uz ārzemēm, un kad man pretī stāvēja tēvs un teica: meitiņ, piedod, es esmu sabojājis tavu biogrāfiju, tad es šiem cilvēkiem teicu, nerakstīšu nekādas paplašinātas biogrāfijas, no tēva nekaunos un nekur nebraukšu. Man tas nav vajadzīgs.

Toreiz tas pirmais brauciens bija uz Somiju, kuru viņi apmaksāja un bija jābrauc tam, kuru viņi pieprasīja.

Attiecībā uz manu mammu… Mana vecākā Vija māsa šajos ceļos kopā ar vecākiem saslima un nomira.

Ar šo filmu, Martas lomu es it kā iekšā man pavērās… tāda īpaša … siltuma strūkla, kas atļāva sajust, ko nozīmē pazaudēt savu bērnu.

Es domāju, ka šajos gados bija jāsaka paldies Oļegam Rudņevam, ar kura palīdzību šajā filmā varbūt tikai viena vai divas epizodes tika mainītas vai izgrieztas, bet pamatā palika viss, kā iecerēts. No šīs filmas patiesībā daudzi vispār uzzināja par mūsu vēsturi.

Stāstot par Aloiza Brenča filmu "Kad lietus un vēji sitas logā", kurā Lilitai Ozoliņai bija pirmā lielā kino loma, aktrise atklāj, ka viņas izmisuma brīžos aktieris Harijs Liepiņš viņu saucis par Vinniju Pūku.

Lilita Ozoliņa: Man viss bija pirmo reizi. Man pirmo reizi bija loma, ne es Teātra fakultātē biju mācījusies, ne es teātrī strādāju, es biju tikai pirmo gadu iestājusies Tautas kino aktieru studijā. Tur es satikos ar Aloizu Brenču, viņš mani, tādu svaigu gurķīti, neko nezinošu cilvēciņu paņēma uz provēm un apstiprināja šai lomai. Lai es teiktu, ka es zinātu kaut ko un būtu sagatavojusies šai lomai, tie būtu meli. To, ka es zinātu, kā veidot šo lomu, kā ķerties pie lomas klāt un sākt kaut ko darīt, ja teiktu, ka to zināju, tie arī būtu meli. Es esmu ļoti pateicīga Harijam Liepiņam. Viņš mani sauca par Vinniju Pūku. Kā iegāju Kinostudijā, Brenčs man kādu asāku vārdu pateica, tā  es tik raudāju un raudāju. Un tad Harijs teica – Vinnij, tu vispirms sāc kaut ko darīt un tad raudi. Bet man tas bija liels neziņas periods.

Manī iekšā sēž kolekcionāra gēns un vēlme dabūt to, kā nav nevienam citam – saka Jānis Rukšāns par savu mūža aizraušanos ar sīpolpuķēm. Par ekspedīcijām un jaunām krokusu sugām, dalību Tautas frontē un korupciju Latvijā, kā arī to, kāpēc negrib siltu un agru pavasari saruna ar Jāni Rukšānu Laikmeta krustpunktā.

Tiekamies ar cilvēku, kurš pat ziemas aukstumā un tumšajos vakaros domā par ziedēšanu un saules doto dzīvību zemei. No sastinguma un tumsas viņš reiz modināja arī Latvija. Viens no atmodas kustības aizsācējiem, viens no pirmajiem, kas vēl okupācijas gados kāpa tribīnē un runāja par neatkarīgās Latvijas atjaunošanu. Viņš modināja Latviju 80.gadu beigās un jau drīz viņš sāks modināt savas puķes, savu lielo mūža bagātību.

Jāņa Rukšāna kolekcijā ir ap 5000 dažādu ziedu, starp tiem 1700 krokusu. Tā ir pasaulē vislielākā sīpolpuķu un krokusu kolekcija. Arnis Krauze viesojas pie Jāņa Rukšāna viņa saimniecībā "Jaunrūjas" Cēsu pusē. 

Ko selekcionāri dara ziemas tumšajās dienās?

Jānis Rukšāns: Ziema paiet pie datora, pie rakstāmgalda. Jāsaved piezīmes kārtībā un jāraksta. Tikko atdevu salicējiem krokusu monogrāfijas pielikumu, pagājuši pieci gadi, kopš iznāca monogrāfija. Šajā laikā daudz jauna atklāts - 31 jauna suga, apmēram puse ir mani atklājumi. Šis tas jauns noskaidrots par audzēšanas īpatnībām. Bija daži krokusi, kas neparko negribēja augt, tad pārbaudīju savvaļā apstākļus un izrādījās, ka ir krokusi, kuriem vajag ļoti skābu zemi. Nomainīju zemi un sāka augt. Ko darīt ir vienmēr.

Arī ziemā Jānis Rukšāns reizēm ieiet siltumnīcā. "Ieeju tad, kad ir bijušas ļoti aukstas naktis, bet visi krokusi ir podiņos, viss nosegts ziemas miegam, bet ik pa brīdim kontrole vajadzīga. Varbūt vajag vēl kādu sedziņu uzlikt," atzīst Jānis Rukšāns.

Jānis Rukšāns: Attiecībā uz krokusiem lielais brīnumu laiks ir viss marts. Ja ņem vērā pārējās sīpolpuķes, kas ir kolekcijā, tad kā sākas marta sākumā un tad apmēram līdz maija beigām. Tad gandrīz katru nedēļu kaut ko var redzēt jaunu, kas nav iepriekš bijis. Kolekcija ir liela, un augi pārstāvēti no visas pasaules, kur aug sīpolaugi.

Nesen veicis nelielu inventarizāciju, paskatījies starptautiskajā sugu nosaukumu reģistrā, kuru uztur Kew botāniskais dārzs Anglijā.

Jānis Rukšāns: Izrādījās, ka esmu pa šiem gadiem aprakstījis 80 jaunas sugas. Nezinu vai Latvijā ir kādam tik daudz jaunumu atklāti. Var jau gadīties, ka kāda no tām kļūdaini aprakstīta, ka tā, izrādās, ir tikai kāda īpaša citas sugas forma. Viena nelaime ir tā, ka man nav pieejamas dna analīzes un es nevaru pārbaudīt viņu ģenētiku. Esmu vecās paaudzes cilvēks un man mācīja, ka jāatšķir pēc ārējām, morfoloģiskajām pazīmēm, un visi mani sugu apraksti balstās tieši uz morfoloģiju. 

Tiesa,

daudzas ir pārbaudītas arī ģenētiski, Vācijā, piemēram, kur strādā arī mani konkurenti, kas pētī krokusus. Viņi allaž apstiprinājuši, ka tiešām manas atklātās sugas ir reālas sugas. Tur vienmēr ir konkurence, dažkārt arī skaudība. Daudzas sugas man aprakstītas no Turcijas un turku botāniķi cenšas aprakstīt, ka tā nav taisnība, bet nu ģenētika ir ģenētika.

Jānis Rukšāns šogad bija plānojis braukt uz Irānu, bet saņēmis no draugiem ziņu, ka sakarā ar protestiem ārzemniekiem ierašanās var būt bīstama, ka var paņemt kā ķīlniekus. Turp viņš bija domājis doties kopā ar ukraiņu kolēģi Dmitriju Zubovu, kurš raksta, ka diez vai ukraiņiem vispār būs iespējams doties uz Irānu. 

Jānis Rukšāns: Protams, tā situācija ir ļoti traģiska. Es šogad esmu noziedojis jau trīs savas pensijas Ukrainai. Esmu nolēmis arī savu automašīnu ziedot Azov pulkam, man tikai jāiegādājas, ar ko braukt pašam šeit. Tā kā man ir četru riteņu piedziņas "Skoda Yeti", tad esmu nolēmis to atdot Azov pulkam.

Krievijas sāktajam karam nav izskaidrojuma, vērtē Jānis Rukšāns un atzīst, ka internetā seko ukraiņu raidījumiem.

Jānis Rukšāns: Es dažreiz domāju, ja es būtu jaunāks, droši vien arī dotos kā brīvprātīgais uz turieni, lai gan armijā nekad neesmu dienējis.

(..) ukraiņi jau cīnās par mums, tas karš, ko viņi izcīna, ir arī karš par Baltiju. (..) Skaidrs, ka krievi plānoja iekarot arī Baltiju. bet viņi neplānoja, ka Ukrainā dabūs, pa zobiem. Ceru, ka viņi kārtīgi dabūs pa zobiem un necelsies ilgi augšā. Esmu pārliecināts, ka tā beigsies.

Kāda krokusu suga Grieķijā Karpatos salā ir nosaukta Jāņa Rukšāna vārdā, šo vārdu sugai devis viņa ukraiņu kolēģis Dmitrijs Zubovs, jo reizē, kad abi devušies krokusu meklēt, tieši viņš to atradis.

Jānis Rukšāns: Ar Dimu esam ļoti daudz ceļojuši kopā. Viņš nāk no Doneckas, tagad dzīvo Kijevas pievārtē. Pēdējais, kur mēs bijām kopā Ukrainā, bija Krimā tieši pirms Krimas okupācijas. No turienes es aprakstīju krokusu Puringe, tas ir latviešu botāniķis, kas strādāja Krimā pagājušā gadsimta pašā sākumā un aprakstīja tur augošo Krimas krokusu.

2022. gada Saeimas vēlēšanās no "konservatīvajiem kandidēja arī Jānis Rukšāns. Viņš pārliecināta, ka tas, ka netika ievelēti "Konservatīvie", ir ļoti liela Latvijas nelaime, jo tā bija partija, kas turēja to līnija. Vienlaikus atzīst, ka bijušas arī daudzas kļūdas.

Jānis Ruksāns: Tas, ka nav "Konservatīvo" valdībā, ir liels trūkums. Tā būtu liela bremze, un

par daudziem ievēlētajiem koalīcijas deputātiem man ir tāds diezgan slidens viedoklis. Man nepatīk viņu iepriekšējās rīcības un darbība agrākajās viņu partijās. Man bailes, ka tiks pazaudēta tā cīņa pret mūsu valsts galveno ienaidnieku – korupciju.

Es priecājos, ka nav "paristi", lai gan tur bija mana meita [Dace Rukšāne]. Es par to priecājos, jo ārkārtīgi nevarēju ciest Plešu. Esmu absolūts azartspēļu pretinieks un arī tad, kad kandidēju šeit uz novada pašvaldību, programmā rakstīju, ka cīnīšos, lai tiktu slēgtas visas azartspēļu zāles Cēsu novadā. Faktiski paristi darbojās kā azartspēļu lobisti.

Apmēram 12 gadu vecumā, var teikt, sāku audzēt savus augus dārzā, atminas Jānis Rukšāns. 

Jānis Rukšāns: Kāpēc selekcionārs? Manī iekšā dziļi sēž kolekcionāra gēns. Esmu krājis gan alus pudeļu etiķetes, gan sērkociņu kastīšu etiķetes, pastmarkas. Ko tik neesmu kolekcionējis dzīves laikā. Tad pārgāju pie augu kolekcionēšanas. Kas ir kolekcionāru būtība – dabūt kaut ko tādu, kas nav citiem. Tas ir ekspedīcijas, kalni, kur atrodi kaut ko jaunu, bet visvieglāk to darīt krustojot, izaudzēt jaunu šķirni, tā būs tad tikai tev. Tas arī bija viens no stimuliem, kāpēc nodarboties ar selekciju.

Bet selekcijas darba sākums, ja neskaita to agro posmu, kad gāju uz mežu un meklēju kaut ko atšķirīgu, bija mans diplomdarbs Lauksaimniecības akadēmijas beigšanai, kur tēmu izvēlējos savvaļas tulpju starpsugu hibrīdi. Tad krustoju, kuras ar kurām var sakrustot, radās sēklaudži un no tiem radās pirmās šķirnes. Kā mana diplomdarba blakusprodukts. Kad jau vienreiz esi sācis, tad aiziet.

(..)

Darba turpinājums ir lielākā Latvijas dārznieku, selekcionāru traģēdija. Cerēju ka bērni kāds gribēs, bet viņi saka - redzējām, ko tas no tevis prasa, darbs no gaismas līdz gaismai bez atpūtas, bez brīvdienām. (..) Vienmēr domāju, kas notiks ar augiem, ar kolekciju. No vienas puses, kad skatīšos no apakšas uz tiem augiem, tad man būs vienalga. Ļoti ceru, ka LU Botāniskajam dārzam tomēr izdosies atrast finansējumu (pašlaik Teterevu fonds ieinteresējies), lai uzceltu speciālu siltumnīcu maniem augiem, jo esmu nolēmis savu kolekciju LU Botāniskajam dārzam dāvināt. Kolekcijas pamatdaļu pārvest jau uz turieni, tikko būs tam uzcelta siltumnīca un, pats galvenais, ja atradīsies cilvēks, kas gribēs ar to. Tas arī svarīgi, lai tas nebūtu tikai tavs atalgotais darbs astoņas stundas dienās, un pulkstenis nozvana pieci un dodies projām. 

Es atceros, kā mani uzskatīja par traku, es strādāju vienu gadu LU Botāniskajā dārzā, biju rožu dārznieks. Iznāku vakarā no teātra, izeju ārā, skatos ir mīnus 10 grādi, ir sācies sals, bet man vēl rožu potcelmi nav sagriezti, jo visu laiku bija silts. Tā vietā, lai dotos mājup, ar visu uzvalku kāpju tramvajā un Pārdaugavu, uz Botānisko dārzu, un visu nakti griežu rožu potzarus, lai tie neapsaltu.

Man vienmēr pienākumu apziņa bijusi ļoti liela.

(..)

Šogad būšu visu laiku pie saviem augiem un esmu nolēmis ļoti stingri pastrādāt pie tiem, kas jāpēta. Nekādas izklaides, tikai tas, kas šajos gados iekavēts.

Siltu un agru pavasari gan negribu, galvenais, lai nav straujš. Gadās, ka viss sāk ziedēt, tik daudz sazied uzreiz, tad man uznāk depresija, es netieku galā, nezinu no kura stūra pie kura ķerties. Tad atnāku, apguļos gultā un nedaru neko. No tā ir noteikti jāizvairās, tas jāpārvar.

Laikmeta krustpunktā desmitiem izcilu Latvijas cilvēku dalījušies ar savām pārdomām. Rakstnieki un politiķi, uzņēmēji un aktieri, komponisti, bijušie prezidenti, arī ģenerāļi, žurnālisti, diriģenti un mācītāji. Karš ar bērna acīm un tagad; kā nezaudēt cerību un kur rast spēku – spilgtākās atziņas šoreiz raidījumā.

Gada garumā esam iztaujājuši gandrīz 50 cilvēkus no dažādām jomām. Tie ir rakstnieki un politiķi, uzņēmēji un aktieri, komponisti, bijušie prezidenti, arī ģenerāļi, žurnālisti, diriģenti un mācītāji. Tie ir ļaudis, kuri veidojuši Latvijas vēsturi, kuri zinoši var spriest par šodienu un kuriem ir savs skats uz Latvijas nākotni.

Kā jau daudzus, arī mūsu raidījumu būtiski ietekmēja 24.februāra rīts – Krievijas iebrukums Ukrainā. Kopš šīs dienas ar katru no mūsu raidījuma viesiem esam runājuši par Ukrainu, par mūsu atbalstu ukraiņiem, esam novērtējuši, ka šobrīd varam dzīvot drošībā un kara šausmas nav jāpiedzīvo. Bet daudzi Laikmeta krustpunktā sarunas dalībniekiem karu jau reiz ir pieredzējuši savām acīm. Aktrise Olga Dreģe raidījumā atminējās, kā maza būdama, bēgot no uzbrukuma, pakritusi uz kāda nomiruša karavīra. Režisors Ivars Seleckis stāstīja, ka pats pieredzējis krievu tanku ienākšanu Rīgā 1940. gadā. Ausma Kantāne spilgti atcerējās dienu, kad nomira Staļins.

Šoreiz raidījumā vēlreiz satiksimies ar vairākiem mūsu raidījuma viesiem – Ausma Kantāne un Edgars Račevskis jau ir aizsaukti mūžībā.