Laikmeta krustpunktā

Es pats vienmēr par sevi smaidu, tāpēc drusku varu pasmaidīt arī par citiem – saka komiķis un pasākumu vadītājs Valters Krauze. Par parodijām un kāpēc pats neies politikā, par kāzām, pasākumiem zoomā un to, kas ir ķopsis – saruna ar Valteru Krauzi Laikmeta krustpunktā.

Gada pēdējā dienā tiekamies ar cilvēku, kurš uz šo pasaulē trako gadu, uz notikumiem mums apkārt var paraudzīties gan nopietni, gan ar humoru. Tas ir cilvēks, kurš dažādos humora šovos ir parodējis arī vairākus raidījuma Laikmeta krustpunktā viesus, bijušos un esošos politiķus. Pasākumu vadītājs, radio un televīzijas raidījumu vadītājs, pēc dabas ļoti nopietns cilvēks, bet apkārtējie no viņa vienmēr gaida kādu joku, – Valters Krauze.

Šī saruna nav radu būšana, lai arī raidījuma viesim un tā vadītājam ir viens uzvārds un abi ir pusbrāļi. Turklāt dzīvē abiem nemaz tik bieži nesanāk tikties klātienē, šogad tāda reize vēl nav bijusi, kur nu vēl saruna abiem stundas garumā. 

Vērtējot šo gadu, Valters Krauze atzīst, ka tas bijis labs. "Man bija daudz darba vasarā. Nu jau trešo gadu, audzējot tomātus siltumnīcā, apmēram esmu sapratis, ko labāk jā, ko nē, tieši cik dienas var nelaistīt un iet vēl cerīgi siltumnīcā skatīties," atklāj Valters Krauze.

Jau piekto gadu viņš dzīvo Siguldā.

Valters Krauze: "Man ļoti patīk tas mazais zemes pleķis. Divi pandēmijas gadi, kad nevarēja tikties, tomēr savs pagalms ziemā vai vasarā, piecas hortenzijas vai no rīta apiet ar polietilēna maisu, lai "suņa priekus" savāktu."

Vēlējums ar skatu uz nākamo gadu.

Valters Krauze: "Negribas atkārtoties un teikt to, ko daudzi pirms manis ir teikuši, bet ja citus gadus akcenti vairāk bija uz veselību, smaidu un kādu mazu iekrājumu, tad

nākamajā gadā miers ir tas pirmais vārds, ko es saku, un tad jau katrs pats var piemeklēt sev klāt, ko vien vēlas. Bet par to smaidu arī nekad nevajag aizmirst! 

Nav tā, ka es pats eju pa ielu un visu laiku smaidu..., bet daudzas lietas, runājot ar otru cilvēku, ir vieglāk izdarīt. Pat maizes kukuli veikalā nopirkt. Tā kā – smaidām, mīļie!"

Valters Krauze neslēpj, ka beidzamo gadu lielie notikumi raito soli, pārdomas, notikumu sijāšanu darīja citādāku.

"Es nevarēju izlikties, ka nekā nav un man vienīgajam iet forši," bilst Valters Krauze. "(..) Kaut agrāk biju iedomājies, ka 50 gadu jubileju svinēšu kā balli, kā to darījuši mani vecāki un draugi. Bet nevarēja nekā un arī nākamo nekādi nevarēja Covid dēļ. Kāds teica – varbūt kaut ko nelegāli, tad domāju – kāpēc, var arī 55."

Atskatoties uz Covid laiku, Valters Krauze ir gandarīts, ka saņēmis kompensācijas, jo vienmēr bijušas oficiālas darba vietas.

Valters Krauze: "Man bija bail fiziski nomirt, jo neviens nesaprata, kas ir Covid. Pirmajā vilnī ar Siguldas draugiem aizbraucām uz dažām dienām uz Latgali, kur bezmaz skafandros braucām uz veikalu pēc produktiem. Rokas no spirtiem un līdzekļiem bija pilnīgi jēlas. Tā es to laiku pavadīju. Tad parādījās vakcīnas, man ir visas trīs. Bet nu, kad man pēdējo reizi bija kovids – novembrī. Tagad arī oficiālās analīzes kārtībā un neesmu bīstams citiem."

Covid laikā vadījis arī pasākums zoom un neslēpj, ka tas bijis grūti. 

Valters Krauze: "Mainās viss, mainas korporatīvo pasākumu svinēšanas ritms, cilvēki vispār svin tagad nedaudz citādi. Vēl pirms 10 gadiem cilvēki novērtēja, ka viņiem uzņēmums dāvina tādu balli ar ēdieniem, bāru un māksliniekiem, bet šobrīd, telefonu laikmetā, puse no tiem cilvēkiem nav klāt tajā pasākumā. Tomēr esot uz vietas, reizēm nedaudz palūdzoties, to rezultātu var panākt. Uzņēmuma vadība, piemēram, iecerējusi tādu akciju vai spēli, ko viens nevaru izspēlēt. Reizēm cilvēki, dodoties uz pasākumu, domā, reku, Krauze, tad jau dziedās, dejos un visu pārējo, bet es esmu tas, lai jūs to darītu.

Par tiem zoom – glāze telefons un cilvēks – tās ir trīs nešķiramas lietas. Jā, daļai cilvēku ir interesantāk tajā telefonā nekā būt klāt. Un tad to visu pārcelt… Es sēžu mājās pie datora, tēloju, ka man ir jautri, tur pretī tie cilvēki, viņš var būt gultā, viņš var būt virtuvē, var būt bērni riņķī. Līdzdalību nav iespējams panākt. Bet arī tā strādāju, arī tādā veidā savus komunālos maksāju."

Šobrīd Valtera Krauzes rīts sākas ar datora atvēršanu, nav bijusi diena, kad neieskatītos, kas pasaulē notiek.

Valters Krauze: Kad sākās karš Ukrainā, es skatījos "Doždj", vēl visu to pirmo laiku. Jā, es ļoti baidījos. Tās tādas tīri cilvēcīgas bailes, jo es ļoti labi apzinos, kur mēs esam.

Pēc visa šī ārprāta, kas notiek Ukrainā šo ilgo laiku, atziņa ir tikai viena – nenormāls cilvēks nenormālu cilvēku grupā, un visa pasaule zina, ka tas ir slikti, un visa pasaule neko nevar izdarīt. Tas tā ļoti skarbi.

Protams, ir cerība, ka tas beigsies kaut kādā mierizlīgumā un nāks pie prāta, diemžēl ne man, ne tev neviens nejautās, kā pabeigt visu šo situāciju."

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāk no nozares, kurā darbojas Valters Krauze. Sākotnēji viņu izsmēja, kā komiķis vadīs valsti, bet ko redzam tagad – grūti iedomāties, kāds būtu ukraiņu cīņas spars, ja viņu priekšā nebūtu tieši Zelenskis. "Pie kam, labs komiķis," novērtē Valters Krauze. 

Kādas komiķa īpašības palīdz valsts prezidenta darbā?

Valters Krauze: "Manuprāt, viņš ļoti labi saprot cilvēkus, ilgus gadus dažādās etīdēs un projektos, kas ir ne tikai kino, bet reālās auditorijas priekšā – ar ko auditoriju var uzrunāt, kā auditorija uz kaut ko reaģē. Tas, kas, manuprāt, mūsu prezidentiem pietrūkst pēc Vairas [Vīķe-Freberga] – skaidra galva un ļoti mīļa valoda, saprotama.

Nu nav jāsaka desmit teikumi, lai pateiktu, ka, mīļā tauta, jūs esat forši. Vairai Vīķei-Frebergai tas izdevās vienkārši lieliski, un visi ticēja. Un es pieņemu, ka kaut kas no visa šī ir Zelenskī šobrīd.

Arī pašos pirmsākumos tajā pašā "Doždj" lika likmes, vai viņš aizlaidīsies, viņam piedāvāja daudz kur braukt prom no Ukrainas, viņš to neizdarīja un nav izdarījis līdz šim brīdim. Tas viņa akcijas ļoti ceļ.

Bet ja tu velc tādās līdzības, ka, re kur, komiķis un prezidents, nē, man nekad nav bijušas tādas ambīcijas un nebūs.

Es pat pašvaldības deputātos tā īsti negribu soļot iekšā, kur nu vēl Saeimas. Ir piedāvāts, tas gan. Bet kādus tik brīnumus mēs tur neesam redzējuši, arī no cienījamiem cilvēkiem – sportistiem, aktieriem, mūziķiem. Es pēc dabas esmu ļoti emocionāls, tas ir viens aspekts. Man nav zināšanu jurisprudencē, kaut gan man mamma ir advokāte, bet tas nepārmantojas diemžēl.

Vai kaut kādās biznesa izpratnes… nu tas nav mans. Es nevaru apgalvot, ka būtu tik veiksmīgs kompromisa meklētājs. Un būt vienam no, kad tev jebkurā brīdī frakcijas vadītājs vai kāds pelēkais kardināls var pateikt – nu, ko tu tur vispār rausties, kāds tavs viedoklis, nekas tāds neinteresē, re kā vajag. Man liekas es tos četrus gadus varu interesantāk nodzīvot. Tas ka pensija lielāka... Esi paskatījies "latvija.lv", kāda tev pensija draud? Es paskatījos, man pašam bija interesanti. Nu, nepietiek komunālajiem… es runāju par 30 gadu darba stāžu."

Valters un Arnis vienojas, ka tāpēc abiem ir siltumnīcas. Lai arī Valters atzīst, ka šovasar nav uztaisījis "ķopsi" – lečo no tomātiem, kabačiem, jo nebija vaļas, Arnis sola padalīties ar krājumiem, jo viņam ir pilns pagrabs.

Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un redz kā tas noderēja – adu zeķes ukraiņu karavīriem, saka aktrise, daudzu labestības akciju vadītāja Katrīne Pasternaka. Par mīļākajām lomām, Lidiju Freimani, ģimenes likteni un vakcīnu pret sociālajiem tīkliem saruna ar Katrīni Pasternaku Laikmeta krustpunktā.

Ir kāda balss, kas saistās ar Ziemassvētku laiku, tā ir pieklusināti samtaina, to dzirdot, ir miers un drošības sajūta. Šī balss daudziem ir sava veida Ziemassvētku balss, jo tā vairākus gadus ir skanējusi labdarības pasākumos, aicinot ļaudis palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem, īpaši bērniem.

"Kad redzēju viņas acīs asaras, televīzijas tiešraidē paziņojot, cik naudas ir saziedots slimiem bērniem, asaras acīs bija arī man," atzīst raidījuma veidotājs Arnis Krauze.

Viņa ir aktrise, viņa ir radio balss un viņas dzimtas stāsts ir vesela laikmeta stāsts - tas ir Latvijas vēstures stāsts ar baltām un melnām lappusēm.

"Ziemassvētku vakars būs skaists, jo būs kopā ar bērniem un mazbērniem pie viņiem. Un ja godīgi – šie būs pirmie Ziemassvētki bez eglītes," sarunas iesākumā atklāj Katrīne Pasternaka. "Šogad kaut kā nenesas uz svinēšanu, jo viss tas, kas notiek apkārt, ir stipri noparalizējis sirdi un prātu. Un man negribas eglīti. Es nezinu, varbūt tas ir muļķīgi, bet mēs tieši ar Juri [aktieris Juris Kalniņš, aktrises dzīvesbiedrs] par to vakar runājām – ja negribas, tas nevajag, nākošgad būs. Es ceru. Šogad būs mazs zariņš."

"Varbūt nodeldēta frāze, bet tik svētīga – lai miers uz zemes, cilvēkiem labs prāts un gods Dievam augstībā," jau sarunas beigās bilst Katrīne Pasternaka.

Kāda ir ikdiena šobrīd?

Katrīne Pasternaka: Ceļos līdz ar vistām [smejas]. Neatkarīgi no tā, vai esmu pensijā, ceļos ļoti agri, ap pieciem, un diemžēl mans rīts sākas ar internetu, ziņām, informāciju, ļoti smagi atslēdzos no tā. Cenšos slēgt sevi nost, adot zeķes ukraiņu karavīriem. Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un redz kā tas noderēja.

Kāds kopumā bijis šis gads Katrīnei, kad varējām atgriezties ierastajā ritmā pēc pandēmijas? Protams, Krievijas sāktais karš daudz ko izmainīja...

Katrīne Pasternaka: Droši vien grēks sūdzēties, Tas bija mans pirmais pensijas gads, to ilgi gaidīju un biju iedomājusies drusku citādu. Pateicoties ģimenei un draugiem, man bija iespēja izrauties no absolūtās ikdienas un aizbraukt kaut kur pasaulē – aizbraucām ar vīru uz Vīni, nebijām tur bijuši. Otrreiz ar draugiem iekāpām mašīnā un aizbraucām uz Elbas salu ciemos pie Napoleona. Nesaprotu, kāpēc viņš no turienes aizbēga, varēja jau nosēdēt tajos klinšainajos krastos.

Kad tu izraujies no ikdienas, tu izraujies no tā apmātības riteņa klausīties, analizēt, domāt tulkot.

Šis gads, no vienas puses, bijis labs, bet ar fonu visu laiku.

(..) Karš ir neiedomājams absurds 21.gadsimtā. Karš nekad nav loģisks, bet šis ir tik bezjēdzīgs, ar tik abstraktiem, izdomātiem melu mērķiem, un jo īpaši tāpēc tas ir tik aizvainojošs, ļauns un nekrietns.

Par karu zināju no tēva un mammas stāstiem. Es ļoti cerēju, kaut gan zinu teicienu, ka katrai paaudzei ir savs karš, bet es ļoti cerēju, ka karš mūsu paaudzi un mūsu bērnu un mazbērnu paaudzes nepiemeklēs. Bet tā tas nav.

Es iekšēji ļoti esmu pateicīga visiem cilvēkiem gan Latvijā, gan citur pasaulē, kuri saprot, ka tā nasta, kas ir jāiznes mums šobrīd, ir tīrais nieks un bez čīkstēšanas to nes. Un man ir vienalga, cik maksās gāze. Es palikšu parādā, es samaksāšu, bet mutes ir jātur ciet, mēs nedrīkstam čīkstēt par to.

Katrīni Pasternaku var dēvēt par labdarības akciju vienu no krustmātēm Latvijā. 2000. gados tieši viņa uzrunāja tūkstošus un tūkstošus ziedot. Ar akciju un raidījumu starpniecību ir vairākiem desmitiem bērnu palīdzēts.

Katrīne Pasternaka: Uzreiz teikšu, tas nav mans nopelns, ideja pieder LNT producentiem un Andrejam Ēķim. Nokļuvu tur gandrīz gadījuma pēc.

Es neesmu publisks cilvēks, nezinu kāpēc, bet es vienmēr nonāku kaut kādā redzamā pozīcijā, kas nav mans mērķis. Tāpēc baudu to, kā ir šobrīd. Bet tie bija 10 gadi pavasaros un Ziemassvētkos, un esmu ļoti laimīga par to, ka ir palīdzēts bērniem. 

Zinu, ka bija daudz runu par to, kāpēc vākt naudu un palīdzēt bērniem, kas nekad nebūs veseli. Bet katram priekšstats par rezultātu ir dažāds. Vienam rezultāts ir uzvara olimpiskajās spēles, otram – pašam pacelt un ielikt karoti mutē. Esmu pateicīga, ka cilvēki nejautāja, cik daudz šie bērni dos atpakaļ, bet ka viņi palīdzēja vecākiem, šiem bērniem.

(..) Ir vēl viena lieta ko gribu pateikt, to es teicu jau saņemot Trīs Zvaigžņu ordeni – nekad es šo ordeni neesmu piespraudusi un arī to mazo zīmīti nē, jo uzskatu un tāda būs mana vēlēšanās, ka šis ordenis kādreiz glabāsies "ziedot.lv" birojā. Tas ir visas Latvijas ordenis, nevis manējais un es to nekad tā neesmu uztvērusi.

Tāpēc arī tagad, runājot par šo periodu, kas nebija viegls, un liekas, ka visus vārdus jau esi pateicis un vairs nezini, kā uzrunāt cilvēkus. Tāpēc arī pārtraucu un lūdzu lai mani atbrīvo no šī pienākuma. Nevar ieeļļot ratus un rullēt pāri un cauri visam. Ir jābūt kaut kam jaunam, kaut kam īpašam, kā cilvēkus uzrunāt. Esmu pateicīga par to, kas bija, esmu pateicīga, cik daudziem cilvēkiem ir palīdzēts, un faktiski ar to varu likt punktu šai tēmai. Un pateicīga visiem tiem, kas rakstīja tās cūcības, jūs mani padarījāt stiprāku, paldies.

Latvijas Radio arhīvā glabājas daudzi Katrīnes Pasternakas balss ieraksti. Viens no tiem - 1991. gadā, Barikāžu laikā, ierunājusi lietuviešu tautas pasakas.

Katrīne Pasternaka: Es pat atceros to laiku, kā nācu, kā te viss izskatījās.

Ja runā par teātri, tad balss joma, piemēram,

Radioteātris vai radio lasījums, vai grāmatu lasīšana, to es labprāt darītu. Tā ir lieta, kas man ļoti patīk, kur faktiski var izdzīvot visu to pašu mehānismu kā teātrī. Bet teātri vairs negribas un kino vairs negribas.

Tas nav tāpēc, ka esmu veca kļuvusi, tas ir normāli, mēs visi kļūstam vecāki, man nav bail ne no krunkām, ne sirmiem matiem, vienkārši vairs nav vēlēšanās bīdīties uz skatuves.

Man tur nekad nekas nav piederējis, bet tur pieder mana sirds, tā infektoloģe Baiba Rozentāle saka par savu mūža darbavietu. Par ārstu zelta rokām, iešanu politikā un vilšanos Ušakovā, vakcīnu skeptiķiem un ķiploku krellēm saruna ar Baibu Rozentāli Laikmeta krustpunktā.

Jau kopš 90. gadu vidus nav bijis tāds gads, kad plašsaziņas līdzekļos neizskanētu Baibas Rozentāles vārds. Iemesls tam ir viņas mūža darbs - infektoloģija, un, protams, arī ikgadējā gripas sezona. 

Baiba Rozentāle daudzu gadu garumā ir izglītojusi, informējusi, skaidrojusi visus jautājumus, kas ļaudīm ir būtiski saistībā ar infekciju slimībām, sākot no iesnām un beidzot ar vēl nedzirdētām aizjūras saslimšanām. 

Covid pandēmijas karstākajā brīdī viņa vadīja ārstu darbu Infektoloģijas centrā un dara to joprojām. Vēl pirms Covid profesore Rozentāle ir gadiem ilgi centusies cilvēkus pārliecināt, ka vakcinēšanās var glābt dzīvību.

"Esmu ātra pēc savas dabas," tā par sevi saka Baiba Rozentāle. Šī straujā daba ir viņu "inficējusi" ar politiku. Ir nomainītas vairākas partijas, strādāts arī veselības ministres amatā. Par pandēmijām, infekcijām un vīrusiem saruna ar profesori, Latvijas Infektoloģijas centra vadītāju un galveno ārsti Baibu Rozentāli. 

Ziemas sezonā Baibai Rozentālei runāt ar žurnālistiem ir ierasta lieta, tomēr šogad ir citādi.

"Gripas epidēmija ir sākusies. Savā mūžā tik ātru gripas epidēmiju es neesmu piedzīvojusi. Pati agrākā bija 31. decembrī, lai sabojātu, kā es saku, cilvēkiem Jaunā gada svinības," atklāj Baiba Rozentāle.

Protams, saruna ne tikai par aktuālo gripas vīrusu, bet arī Covid. Baiba Rozentāle atzīst, ka par šo vīrusu speciālisti nezinājuši, kā tas attīstīsies. 

"Latvijas laime ir tā, ka mums praktiski pirmā viļņa nebija," vērtē Baiba Rozentāle. "Marts, sākās pēc tam siltais laiks un noplaka. Tas, kas notika rudenī - delta variants - tās bija briesmas."

Ikdienā redzēja slimības realitāti, bet interneta komentāros varēja lasīt, ka Covid nav un tas ir izdomājums.

"Es nelasīju šos komentārus," norāda Baiba Rozentāle. "Tas, ko es teicu no pirmā brīža - ja man būtu bijusi teikšana, būtu ar likumu aizliegusi politisko mērķu un popularitātes iegūšanas vārdā reklamēt sevi caur Covid. Tā taču bija ļaunprātīga reklāma un cilvēku maldināšana par vakcīnām. Kad pirmā vakcīnā Eiropa tika veikta mediķi nešaubījās nevienu brīdi. (..) Ja sabiedrībā cienījami cilvēki, mūsu eksprezidenti gribēja rādīt piemēru, viņi  gribēja kā labāk izradīt tajā brīdī. Teica - kā viņi negaida rindā! Tad, kurā brīdī ir jāgaida rindā, kur nē.

Nekonsekvence un savtīgums, kad iet runa par cilvēku dzīvību, mani patiešām kaitina. Domāju, ka vispār tur bija par daudz politikas. Sākot ar to, ka nozari vadīja absolūti neprofesionāls cilvēks. Tas bija ļoti slikti. Nav jālepojas ar to, ka strādā pa naktīm (..) un visu cieņu Kariņam, kurš bija spiests ņemt to savās rokās."

Ko Covid laikā valsts darīja nepareizi, un ar ko var lepoties par epidēmijas laikā paveikto?

"Par labo lietu varu pateikt, ka mēs neiedomājami ātri izvērtām daudz gultas visos piecos Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāros un pie katras gultas bija skābeklis nodrošināts (..), un tā absolūti nesavtīgā sadarbība," atzīst Baiba Rozentāle. "No valsts puses vajadzēja atmest jelkādas politiskās peripetijas, lai gan tas nebija tik vienkārši - saturēt kopā šos piecus tik dažādus spēkus. Es nepiederu pie kritizētājiem arī tāda aspekta dēļ, ka tāda situācija negadās visiem dzīvē. Pēc kara jau visi gudri, bet tajā brīdī, es pieļauju, ka nezināja, ko darīt." 

Gadiem mudina ļaudis vakcinēties un redz arī lielo vakcinācijas skeptiķu skaitu Latvijā.

"Latvijā cilvēki ir saprātīgi - vienu runā, citu dara. Lai tā būtu. Latvijā ir ja ne pats labākais, tad gandrīz labākais bērnu imunizācijas kalendārs, ar ko ļoti lepojos. (..) Domāju, ka viena liela daļa nebaidās [no potes], varbūt tā vairāk ir poza, varbūt viņi ir tādā vidē," uzskata Baiba Rozentāle.

Prognoze, ar ko Covid beigsies?

"Pavisam vīruss nekur neaizies. Domāju, ka mums ir nākusi klāt vēl viena vakcīna. Vakcīnas mainīsies un būs cilvēka organismam maigākas (..) Covid nepazudīs, bet tas vairs nebūs tik smags," norāda profesore.

Daudz runājusi medijos par gripu, jau 1999. gadā Baiba Rozentāle aicinājusi vakcinēties pret gripu. Bet jau studiju laikā viņai iemācīts, ka jālieto ķiploki.

"Ķiplokos ir fitoncīdi. Daļa jauno ārstu par mani smejas, bet varu pateikt, ja mājās ir mazs bērniņš, mēs esam vakcinēti, bet viņu nevar vakcinēt un varbūt negribēs tik maziņu bērniņu. Vajag ķiploku krellītes. Bet ne jau uz visu sezonu vienas," skaidro Baiba Rozentāle. "Pa divām – trīs dienām čakli, es pati to esmu darījusi, apkārt gultiņai smuki uz rupja diega.

Daiviņas notīra, pārgriež divās, trīs daļās. Pie lampas piekarina, pie ratiņiem. Dārziņos paši saver un liek kaklā, man to stāstīja audzinātājas. Izdalās šie fitoncīdi un tie vīrusi, kas nāk, aiziet bijā. Ja vīruss netiek iekšā šūnā, viņš nevar vairoties un nekādu patoloģisko procesu (slimību) nevar ierosināt."

Kāda būtu enerģijas vitamīna recepte vai uzmundrinājums gadu mijā?

"Būt savā starpā iejūtīgiem un laipniem, vienkārši pieklājīgiem, to, ko sauc par audzinātu cilvēku," bilst Baiba Rozentāle. "(..) Mums savā starpā ir jābūt cilvēcīgām attiecībām. Jūs jautājāt, kur mēs tā steidzamies? Kad bijām aģentūra, teicu – kolēģi, Adventē mēs nekur nesteidzamies, ir tikai viena steiga – pacients, viņa veselība un dzīvība. Dokumentus sakārtosim pēc tam vai līdz tam.

Adventei ir jābūt apcerīgam laikam. Otrs – vienmēr jābūt kaut kādai aizraušanai, vai patīk mūzika, vai ir draugu loks. Nākamā gadā mums būs Dziesmusvētki Eiropas labākajā estrādē! Nezinu, vai man būs biļete, bet man ir televizors vai radio. Un, protams, man jau ir arī dzeja."

Esmu laimīgs cilvēks un ir sajūta, ka mani kāds vienmēr pieceļ pēc klupiena, saka aktieris Rūdolfs Plēpis, kurš par savu lielāko panākumu sauc bērnus un mazbērnus.

Par aģitbrigādi Atlantijas okeānā, sarunām ar mācītāju Rubeni, kinolomām un Pifa dziesmu ierakstīšanu naktī - saruna ar Rūdolfu Plēpi Laikmeta krustpunktā.

Daudzi par viņu teikuši - Dieva dots aktieris, kuram piemīt absolūtā teātra dzirde. Viņš pats savā autobiogrāfiskajā grāmatā savu dzīvi salīdzina ar riču-raču spēli - spēles kauliņš tevi vienu brīdi uznes augstu virsotnē, bet nākamajā brīdī jau nosviež lejā.

Rūdolfs Plēpis savā radošajā un personiskajā dzīvē ir piedzīvojis daudz izcilu virsotņu un daudz smagu kritienu, bet viņš pats arī citē Zentas Mauriņas teikto: "Lai cik reizes tu būtu pakritis, ir jāceļas, ir godīgi jāturpina dzīves gājums."

Saruna ar aktieri noris nevis Radio studijā, bet viņa šī brīža mājvietā Zilākalna pagastā.

"Esam pansionātā .. ikdiena tāda – grābstos. Bet ikdiena te ir ierīkota tā, lai visiem būtu labi un varētu uzturēties tie, kuriem ir tāda vajadzība pienākusi. Visi apčubināti un apmīlēti. Katram jau savas problēmas, bet paldies, ka ir tādi cilvēki un vieta, kur tu vari netraucēt. Daudz jau var runāt par visādām veselības problēmām, bet galvenā jau ir tā, ka tu normāliem cilvēkiem traucē, saviem tuviniekiem, ar savu fizisko nevarību. Tas tomēr ir liels traucēklis tuviniekiem. Viņiem ir smagāk nekā man, godīgi sakot," savu ikdienu raksturo Rūdolfs Plēpis.

Ar savu pieredzi - kādas ir vecumdienas ļaudīm Latvijā?

"Kā nu kuram. Es uzreiz tādu lielu salīdzinājumu vilkšu – kā nodzīvoja savas vecumdienas Ēvalds Valters, pie pilna prāta, saprašanas un ar humoru, un kā nodzīvo 40 gadīgs cilvēks, kurš aiziet savā jaunībā jau pie dieviņa. Dažādi cilvēki un dažādi dzīves gājumi," vērtē Rūdolfs Plēpis.

Politiķus iedalu divās kategorijās - vieni profitē uz šī statusa, otri strādā uz rezultātu, saka bijušais premjers Andris Bērziņš, kas sevi pieskaita otrajiem. Par tikšanos ar Putinu, ekonomisko grupējumu ietekmi, arī par dušām Rīgas domē un zilonīti Zuzīti saruna ar Andri Bērziņu Laikmeta krustpunktā.

Lielisks  kompromisu meistars, tā raidījuma viesi vērtējuši gan viņa politiskie konkurenti, gan politikas procesu vērotāji.

Rīgas mēra amatā viņš spēja savaldīt politiski ļoti raibo 90. gadu beigu Rīgas pašvaldību. Ministru prezidenta krēslā viņš bija laikā, kad Andra Šķēles un Aivara Lemberga tā saucamie grupējumi dalīja Latviju politiski un ekonomiski. 2000. gadu pašā sākumā viņš kļuva par vienu no ilglaicīgākajiem Latvijas valdības vadītājiem pēc neatkarības atgūšanas. 

"Šai valdībai būs ļoti daudz jādara, lai atgūtu tautas uzticību un atbalstu Latvijas politiskajai varai," tā 2000. gada 5. maijā teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, atklājot nupat ievēlētā Ministru prezidenta Andra Bērziņa valdības pirmo sēdi. 

Viņa ievēlēšana Saeimā gan nedaudz aizkavējās, jo Latvijas ar 3 : 2 pasaules čempionātā hokejā uzvarēja Krieviju un arī Saeimā visa uzmanība bija pievērsta spēles tiešraidei. Kopš vēsturiskās spēles un vēsturiskajiem notikumiem, kurus Andris Bērziņš pieredzēja Rīgas mēra un valdības vadītāja amatā aizritējuši jau vairāki gadu desmiti. Tos arī atceramies sarunā ar bijušo Ministru prezidentu, Rīgas mēru, vairāku valdību ministru, arī vēstures skolotāju un govju ganu uz Ogres salas - Andri Bērziņu.

Vērtējot topošo koalīciju, Andris Bērziņš atzīst, ka būs grūti strādāt ar 54 balsīm.

"Domāju, pirms Saeimā kāds parakstīs komandējuma apliecību, jāskatās, lai pie viena koalīcijas deputāta divi opozīcijas deputāti tiktu komandēti līdzi, lai balsu proporcijas saglabājas," vērtē Andris Bērziņš. "Tas būs sarežģīts stāsts. No otras puses tas ir labi, tas ļauj opozīcijai būt klāt pie lēmumu pieņemšanas un kaut kādas sadaļas Saeimā vadīt. (..) Liels izaicinājums būs, kā šī koalīcija strādās, vai Ministru prezidents un visas viņa institūcijas spēs nodrošināt tik perfektu kontaktu ar koalīcijas frakciju vadītājiem un pašiem koalīcijas cilvēkiem, lai viņi vienmēr un visos gadījumos balsotu, kā koalīcija ir izlēmusi."

Nākamā gada vasarā gaidāmas Valsts prezidenta vēlēšanās, vai redz Egilu Levitu arī turpmāk kā valsts prezidentu?

"Es domāju, ka Egils Levits ļoti cenšas pašlaik, viņš mēģina turēt roku uz pulsa. Vai nav pārāk daudz uz tā pulsa, vai kā, tas ir cits jautājums. Jāsaka, viņš labi izskatās, gan starptautiski, gan iekšpolitiski, bet tas nav arguments. Latvijā jau politikā reizēm - patīk, nepatīk, bet tās ir emocionālas lietas," norāda Andris Bērziņš.

Viņš arī atminas vairākus starpgadījumus par to, ka pats saņēmis apsveikumus par ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā toreiz, kad par Valsts prezidentu kļuva cits Andris Bērziņš.

Bet šis Andris Bērziņš arvien turpina arī dziedāt korī, šobrīd tas ir koris "Vaivari" un 2023. gadā būs Dziesmu svētku kopkorī. Pirmie svētki, kuros viņš piedalījies, bija 1973. gadā - Dziesmu svētku simtgade, nākamā gadā svinēsim svētku 150. gadskārtu. Arī Andris Bērziņš varēs svinēt jubileju - 50 gadi, kopš piedalās dziesmu svētkos.

Ja kāds man piedāvātu taisīt filmu "Viss ir slikti", es to nedarītu, jo tā tas nav, saka dokumentālists Ivars Seleckis, kurš pasauli caur kameru fiksē jau vairāk nekā 60 gadus. Arī par darbu kinohronikā un radniecību ar Kārli Ulmani saruna ar Ivaru Selecki Laikmeta krustpunktā.

Tiekamies ar cilvēku, kurš kino kameru dokumentējis Latviju vairākus desmitus gadu un turpina to darīt. Viņš fiksē laiku, un tāds ir dokumentālista galvenais uzdevums. Viņam bija seši gadi, kad pa Marijas ielu Rīgā stacijas virzienā brauca krievu tanki, viņš savām acīm 1940. gada 17. jūnijā redzēja Marijas ielā redzēja Latvijas okupāciju un kā bērns atminas, ka tankos sēdējuši noputējuši krievu karavīri ar šautenēm.

Padomju gados kā Rīgas Kinostudijas režisors un operators fiksējis dzīvi okupācijas laikā, protams, ar visiem cenzūras likumiem. Bet pa vidu padomju ideoloģijas nodevām tapa un vēsturē paliks izcili kino kadri, dokumentālas liecības, laikmeta portrets. Viņa filmas ir Latvijas dokumentālā kino zelta fondā, tās godalgotas arī pasaulē un arī šobrīd, 88 gadu vecumā, turpina dokumentālista mūža aicinājumu - fiksēt laiku. Kino operators un kino režisors Ivars Seleckis.

Nesen teicis, ka jūtas kā papagailis, jo pēdējā laikā bijis daudz interviju saistībā ar jauno filmu "Zemnieki". Sarunā pieminām arī Ivara Selecka filmas, bet pamatā runājam par veselu laikmetu Latvijas kino, tas ne velti, jo kādā publikācijā pieteikts kā "vecākais aktīvi strādājošais Latvijas kino klasiķis, kurš 50 gadus dokumentējis Latvijas cilvēkus". 

Kādu redz Latviju šodien?

Ivars Seleckis: Jāatgriežas pie "Zemniekiem", tas ir pēdējais, ko esmu redzējis. Tagad jaunā paaudze, septiņi gadi ir pagājuši, top jaunā filma "Turpinājumam" vajag turpinājumu.

Var redzēt, ka Latvija attīstās, cilvēki atrod savu vietu, dažiem ir grandiozi plāni, vispār enerģijas trūkums nav jūtams. Ja cilvēks kaut ko ir iecerējis, viņš arī cenšas realizēt. Tās optimistisks priekšstats par Latviju palicis. Vienīgi, kur ir daži tukši apgabali, kas nav apdzīvoti, bet tur pašvaldību vaina. Tos apgabalus vajag pieskatīt vairāk.

Filmu ar nosaukumu "Viss ir slikti" noteikti neveidotu.

Kas ir jūsu mūžīgais dzinējs, kas mudinājis tik daudzus gadus fiksēt dzīvi ar kameru?

Ivars Seleckis: Pats nesaprotu, kā viss sākās, man nebija par kino nekāda interese, bet tā iegrozijās apstākļi, ka mamma uzdāvināja fotoaparātu, sāku fotografēt un Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē bija ļoti laba atmosfēra un gudri pasniedzēji, viņiem vajadzēja kādu, kas filmē. Tā tas viss aizgāja.

Ivara Selecka pirmā izglītība ir pārtikas tehnologs.

Ivars Seleckis: Ar to arī viss sākās, ja nebūtu uz to fakultāti aizgājis, droši vien nebūtu ar kino nodarbojies. Man ir kaut kādi krustceļi, kur vienmēr esmu nogriezies pareizajos virzienos. Tas ir neticami. Kas attiecas uz to, kāpēc tas tā ir iznācis, - gribas, ka to, ko var saskatīt un kas citiem var būt ir interesants, lai paliek vēsturei. Vizuālā vēsture mūs visus nomocīja hronikā, mums visiem tāda misijas apziņa, kas tur strādāja,  - katrs ir darījis ko varējis, lai kaut kas paliktu vēsturei.

Starp tūkstošiem kadru, ko esat fiksējis, kura pirmā nāk prātā, ko sauktu par veiksmīgāko?

Ivars Seleckis: Pats svarīgākais ir pats sākums. Mums bija redaktors Jānis Brencis, kurš mūs ar Aivaru Freimani savienoja un teica, ka mums filma jātaisa kopā. Tas bija veiksmīgs salikums. 

Aizbraucām uz jūrmalu, mums bija jāfilmē, tā filma saucās "Krasts" (1964). Mums bija daudz brīva laika, jo pie jūras netikām, jūra "bija aizslēgta", tikai no rīta un vakarā tos vārtus atvēra, kad zvejnieki izbrauca vai atgriezās. Mēs iedziļinājāmies tādā vietā, kur nekas nenotiek un sapratām, ka visu var uzfilmēt, tikai jāskatās zem cita leņķa. Tur radās metaforas, tur radās detaļas, pieeja cilvēkiem. Tā tas ir gājis cauri visus šos gadus. Jūtu, ka tas, kas tur atrasts, ir palicis uz visiem laikiem - ieskatīties cilvēkos un ieskatīties apkārt visur, kur kas notiek.

Oktorba sākumā bija Ivara Selecka filmas "Zemnieki" pirmizrāde. Šobrīd viņš strādā pie filmas "Turpinājums" turpinājuma jeb otrās daļas un darbam jābūt gatavam 2023. gada beigās. Lai tas taptu ir jādodas uz skolu un arī jāsēž vairākas stundas klasē.

Lietas uzlabojas, bet savstarpējās uzticības gan pietrūkst - atzīst bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Kāpēc nokļuva čekas pagrabos un kā no slēpņa filmēja padomju cietumus, arī par Brīvās Eiropas balsi, neatkarības atjaunotāju nesaskaņām un sieviešu ordinēšanu saruna ar Pāvilu Brūveru Laikmeta krustpunktā.

Sprediķī 11. novembrī 2011. gadā Doma baznīcā Pāvils Brūvers kritiski vērtēja situāciju Latvijā, norādot, ka tiem, kas padomju gados cīnījās par Latvijas brīvību, sāpes un vilšanos sagādā mūsdienu Latvijā notiekošais - "Latvija zaudē savu neatkarību ne ar militāru spēku, bet lēnā ideālu sabrukšanas procesā. Valsts izzagta, tauta kļūs apātiska, cinisms kļūst par normu, pastāv draudi, ka varam zaudēt arī savu valodu, tūkstošiem cilvēku devušies trimdā, lai te nekad vairs neatgrieztos. Tā vien šķiet, ka šobrīd stāvoklis ir smagāks, nekā toreiz, kad pie Daugavas krastiem stāvēja Bermonts ar saviem algotņiem. Toreiz vismaz bija skaidri redzams pretinieks, lai arī liels un spēcīgs, tomēr ne neuzvaram."

Arī Pāvils Brūvers pats ir starp tiem, kas par Latvijas brīvību cīnījās tumšākajos okupācijas gados. 70. gadu vidū viņu arestēja čeka, ielika aiz restēm un vēlāk izraidīja no Latvijas. Par paša pieredzēto ceļā uz neatkarīgu Latviju un Latviju, kādā dzīvojam šodien, saruna ar Pāvilu Brūveru.

"Vairs neesmu tik pesimistisks kā toreiz, jo redzu, ka lietas uzlabojas. Vēlētu, lai vairāk esam vienoti, vairāk viens otram uzticamies. Jūtu,

kāpēc mums neiet īsti labi uz priekšu, mēs viens otram neuzticamies. Partijas savā starpā plēšas, ar valdības sastādīšanu neveicas. Pietrūkst uzticības. Ja mēs viens otram spētu uzticēties, tad daudz un labus ātrus panākumus gūtu," atzīst Pāvils Brūvers.

Ko teiktu šobrīd sprediķī, saistībā ar visu, kas notiek pasaulē un Ukrainā?

Pāvils Brūvers: Es katru dienu lūdzos par Ukrainu, lai Dievs dara galu šim postam. Tas man īsti prātā nelien, tas posts, tā šausmīgā nežēlība.

Es nezinu, kas tas ir, kas Krieviju ir pārņēmis. Es arī tur saredzu garīgas saknes. Viņi tagad sākuši cīnīties it kā pret sātanismu, man liekas, ka viņi ir pilnīgi sātana apsēsti. Es ceru, ka Dievs palīdzēs. Dievs ir palīdzējis arī tagad, kad Hersona tik viegli atgūta. Gaidīju, ka tur būs milzīga asins izliešana, ielu kaujas, kad daudzi cilvēki mirs. Bet pilnīgi brīnums notika. Gandrīz tāpat, kā mēs atguvām neatkarību, pēkšņi viņi ņem un aiziet.

Domāju, ka tas ir lūgšanu spēks.

Pareizticīgo mācītāji sūta ar Dieva vārdu tankus uz Ukrainu.

Pāvils Brūvers: Es domāju viņi īsti neapjēdz, kas tur notiek. Viņi ir noticējuši tam, ka tas ir svēts karš par Krievijas varenības atjaunošanu, viņi varbūt tic kaut kādam Krievijas mesiānismam, ka Krievija nesīs mieru un stabilitāti visā pasaulē, tāpēc tas jādara. Viņi ir kaut kādā veidā ļoti apstulboti.

Saistībā ar Ukrainu Latvijas cilvēki parādījās citā gaismā. Kādus ieraudzījis Latvijas ļaudis pēc 24. februāra?

Pāvils Brūvers: Domāju, ka tādi esam vienmēr bijuši, kad nāk kaut kāda liela vajadzība, ka visi saredz nepieciešamību, kas mūs vieno... Tāpēc svarīgi būtu arī saskatīt politisko mērķi, kas mūs vieno un nekašķēties un iet uz priekšu. Šajā gadījumā visi saskatīja to, cik ļoti nepieciešama Ukrainai ir palīdzība. Tā jau arī mani uzrunāja, arī pie manis pusgadu bija bēgļi no Ukrainas. Viņi arī aicināja mani palīdzēt viņu draugiem, piekrāmēju mašīnu un jūlijā devos uz Kijevu un tur izdalīju palīdzību.

Būtu grūti neko nedarīt, tas būtu pret sirdsapziņu. Sirds visu laiku lika kaut ko darīt, un tad vēl liekas nav pietiekami. Domāju pat iet karot, bet mani tur neviens neņems, jo neesmu ne reizi mūžā nevienu ieroci rokās turējis, kā tikai mazkalibra šauteni kādreiz jaunībā.

Daudz sprediķos runājis par paša pieredzi, par Latvijas pieredzi, kāds šodien ir tavs skats uz mūsu valsts nākotni?

Pāvils Brūvers: Esmu ļoti, ļoti optimistisks [par mūsu valsts nākotni]. Mēs pamazām attīstāmies uz labo pusi. It sevišķi mani iepriecināja, kad biju savā amatā, bija vizitācijas - es aizbraucu uz kādu draudzi, kur mācītājs kalpo, un es gribēju redzēt visu sabiedrību. Īpaši man patika skolas.

Es gāju klasēs un runāju ar skolniekiem, kas tie par foršiem jauniešiem, kas aug. Viņi nebija bikli, uzdeva man jautājumus, es viņiem jautāju. Man ļoti patīk mūsu jaunatne. Lai Dievs dod, ka viņus nesamaitā tā korumpētā vēl mūsu paaudze, kas vēl nav aizgājusi. Lai Dievs viņus pasargā no tā, ka tiek ievilkti dažādās shēmās. Gan jau kāds kritīs, bet vairākums, domāju, ir ļoti pozitīvi. 

Esmu ļoti priecīgs, ka esmu Latvijā un varu palīdzēt šiem jauniešiem saskatīt pareizo patiesības ceļu.

Dotējot kultūru, mēs kustinām ekonomiku un tam ir milzīgs efekts - pārliecināta bijusī kultūras ministre Kārina Pētersone.

Par slavenajiem vecākiem un taisnīguma izjūtu, ko upurēja darbam Saeimā, un kā nekļuva par prezidenti, arī par Obamas grāmatām saruna ar bijušo politiķi, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni Laikmeta krustpunktā.

Viņas dzimta ir daļa no Latvijas laikmeta un Latvijas vēstures, tajā pieredzēts gan ceļš uz brīvu Latviju, gan neatkarības gadi un pēc tam Sibīrijas šausmu ceļi. Kārina Pētersone pieredzējusi, kā mūsu valsts atguva neatkarību un pieredzējusi augusta puča dienas. Kad apkārt vēl siroja omonieši, viņa parlamenta ēkā no latviešu valodas uz angļu tulkoja nupat pieņemto paziņojumu par pilnīgu Latvijas neatkarību. Dzimtas saknes, pašas ceļš politikā, esot arī ministre amatā, tēvs - izcilais režisors Pēteris Pētersons un izglītība - angļu filologs. Izcili tulkojumi. Daudzi sarunu temati raidījumam.

Atminoties Augusta puča dienas, Kārina Pētersone atzīst: Tās bija satraucošas dienas. Tas brauciens uz Maskavu, kad Jeļcins [Boriss], tā teikt, uzdāvināja Latvijai pelnīto brīvību. Faktiski visām trim Baltijas valstīm vienā dienā tas notika. Tā bija brīnišķīga un neaizmirstama sajūta, un tas satraukums, un pacilātība, tie ir neaizmirstami mirkļi. Šis notikums sekoja ļoti saspringtiem brīžiem Latvijā, tas bija 19. augusta puča sākums,

tās bija divas neziņas pilnas dienas, kad faktiski, tikai raugoties uz Maskavā notiekošo, ko ik pa pusstundai pārraidīja CNN, kurš nezin kāpēc Augstākās padomes vienā kabinetā bija redzams caur kaut kādu satelītu, kur es varēju ziņot deputātiem un Augstākās  Padomes vadībai, ka vēl mēs esam relatīvā drošībā. Tad 21. augusta saspringtais balsojuma brīdis, kad pie Augstākās padomes bija piebraukuši bruņu transportieri. Kad faktiski varēja izšķirties viss, vai būt, vai nebūt. 

Jūs bijāt iekšā?

Kārina Pētersone: Es biju trešā stāvā, uz kuru arī bija pagriezti tie stobri, pacelti uz augšu. Man bija ļoti ātri jāiztulko Konstitucionālais likums angliski, jo faktiski telefona līnijas bija slēgtas, mēs nevarējām sazināties ar pasauli.

Par jums vaicāju, jo ne visi drosmīgie vīri tajā brīdī bija parlamenta ēkā.

Kārina Pētersone: Tobrīd parlamentā bija kvorums plenārsēdē, uz balsojumu bija daudz deputātu sanākuši. Nakti varbūt visi nepalika, es arī abas naktis nepaliku tieši parlamentā, tāpat aizgāju uz māju pagulēt.

Anatolijs Gorbunovs pirmo nakti pavadīja parlamentā, otrā naktī viņu paslēpa mežā. Viņam taču draudēja, viņu apcietināt. Viņš par ar revolveri sēdējā kabinetā, ja nu nāktu kāds, viņš teica, ka bez cīņas nepadosies. Notikumi bija dramatiski. 

Ilgus gadus Kārinas Pētersones darbs bijis saistīts ar Saeimu. Kad redzat aptaujas, ka cilvēki netic valdībai, parlamentam, kādas ir sajūtas.

Kārina Pētersone: Man pašai ir ļoti liela bijība un cieņa pret šo namu, esmu tur pavadījusi kādus 15 gadus un šī ir vieta, kas raisa spēcīgas emocijas pozitīvā nozīmē. Man no ģimenes ir ieaudzināta atbildīga cieņa un prasīgums pret valsts augstākām institūcijām. No otras puses, ja esi pats tur esi tik ilgu laiku atradies, negribi būt viegli kritiska vai paviršs. 

Kārina Pētersone vērtē, ka jaunajā Saeimā ir labs salikums, lai būtu pamats veidot kaut ko darbīgu un konstruktīvu, bet ir pavisam citādi. Viņa bilst, ka gaida atbildīgu rīcību tuvākajā laikā.

Daudz tulkojusi un tie arvien novērtēti kā izcili. Viens no pēdējiem Mišelas Obamas grāmata "Izaugt". 

Kārina Pētersone: Man visvairāk aizkustināja viņas atklātība un spēja paironizēt par sevi. Par Baraku viņa runā ar ārkārtīgu mīlestību un es caur viņas skatījumu iemīlēju Baraku kā politiķi. Man bija pēc tam interesanti tulkot Baraka Obamas "Apsolīto zemi", tā ir pirmā daļa viņa atmiņām par Baltajā namā pavadītajiem astoņiem gadiem. Tagad es tulkoju Mišelas nākamo grāmatu "Gaisma, ko sevī nesam", kas ir atskats uz pandēmijas laiku un ko tas viņai mācījis, kā tikt galā ar raizēm un satraukumu. Pa starpu bijis tāds interesants darbs, sāku tulkot, nebiju visai augstās domās par to grāmatu. Tāda izaugsmes grāmata. Autore ir Meja Maska, kad jau biju pie beigām, paskatījos internetā, kas viņa ir, izrādās - Ilona Maska mamma. Man tā darīšana vairāk ir valstsvīriem. 

Tulko citu atmiņas un memuārus, vai ir uzmetumi saviem memuāriem?

Kārina Pētersone: Viens mēģinājums ir bijis, vairāk koncentrējoties uz Anatolija Gorbunova personību un gājumu cauri 50 gadu Latvijas vēstures stāstam dažādos laika periodos. Viņam ir bijis ļoti izaicinošs darba mūžs. Grāmata ir jau kādus trīs gadus iznākusi "Valstsvīrs - Anatolijs Gorbunovs". 

Pašas pieredzētais?

Kārina Pētersone: Tas laiks, kas bija 90. gadiem, no 4. maija sākot, tas tur ir aprakstīts. Latvijas atjaunošanas stāsta tā daļa, ciktāl man bija lemts un tā privilēģija tur piedalīties. Dažas interesantas un saspringtas epizodes ir manām acīm skatītas.  

Kā notika satikšanās ar Anatoliju Gorbunovu?

Kārina Pētersone: Es tolaik strādāju Svešvalodu fakultātē, mācīju vecāko kursu studentiem teksta analīzi, kas labi uztrenēja valodas līmeni. Daudz strādāju ar vārdnīcām, mēs jau nebijām saskārušies ar dzīvu valodu. Man gan laimējās trīs mēnešus 1989. gadā pavadīt Anglijā, kur tiešām dabūju dzīvo valodas sajūtu.

Mēs bijā 4-5 cilvēki no Svešvalodu fakultātes, kas piedalījās, gan Tautas frontes kongresā mēs tulkojām ārvalstu žurnālistiem, gan 4. maija sēdi. Tā bija mana pirmā saskarsme ar Augstākās Padomes, vēlāk Saeimas namu. 4. maija sēdēs sajūtas vispār ir neaizmirstamas. Bet ar pašu Anatoliju Gorbunovu es nekad dzīvē nebiju tuvu saskārusies, mani uzaicināja viņam tulkot 1991. gada februārī.

Pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai savu cieņu bija ieradies apliecināt Dānijas parlamanta prezidijs un prezidija priekšsēdētājs. Bija saslimis Augstākā Padomē tulks, man bija 9 no rīta jāierodas un

tā burtiski mani iestūma Baltajā zālē, kur nekad nebija būts. Tieši šī augsta līmeņa saruna un pēc tam sarunas turpinājums plenārsēžu zālē ar uzrunām, ar televīzijas klātbūtni, kas bija uz vietas jātulko uz abām pusēm. Acīmredzot manā uzvedībā bija kaut kas tāds, kas lika just drošību vai paļāvību, jo pēc tam, kad formēja Saeimas delegācijas braucienu atpakaļvizītē uz Dāniju pēc mēneša, es saprotu, tieši Augstākās Padomes priekšsēdētājs bija teicis - atrodiet, man te bija tāds cilvēks, viņš gan lietoja citu vārdu, laika būtne.

Es atgriezos pie šiem uzdevumiem, bija jāpatulko kādas vēstules, jāatnāk uz sarunu tulkošanu, arvien vairāk mani iesaistīja tā valsts atvēršanās, ārvalstu sakariem, saspringtā situācija, kurā atradāmies, arvien vairāk bija jārunā ar ārvalstu vadītājiem, parlamenta vadītājiem. Sapratu, ka nevarēšu to apvienot ar pasniedzējas darbu. Jūnijā man bija jāizšķiras un pilnībā kļuvu par palīdzi, tad padomnieci.

Tās ir tikai 50 sekundes, bet slodze ir nereāla, atzīst bobsleja leģenda Jānis Ķipurs. No kā bija jāšķiras, nonākot bobslejā, par latviešu būvētām kamanām un kritieniem, par dopingu un arī par sievietēm bobslejā Laikmeta krustpunktā saruna ar Jāni Ķipuru.

Šoreiz Laikmeta krustpunktā saruna par sportu. Atbilstoši sezonai, izvēlējāmies kādu ziemas sporta veidu un tas ir bobslejs. Latvijā šis sporta veids aizsākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un viens no pirmajiem jaunās komandas dalībniekiem bija tolaik 20 gadus vecais Jānis Ķipurs, kurš laikrakstā "Sports" izlasīja sludinājumu ar aicinājumu pieteikties pārbaudes treniņiem. Tolaik celtnieks un krāsotājs Jānis Ķipurs diez vai varēja paredzēt, ka 1988. gadā ziemas olimpiskajās spēlēs Kalgari divnieku ekipāžā izcīnīs pirmo un vienīgo PSRS zelta medaļu šajā sporta veidā.

Atgūstot neatkarību, tieši Jānim Ķipuram uztic nest brīvās Latvijas karogu 1992. gada olimpiskajās spēlē Albērvilā, Francijā.

Vērtējot Latvijas bobsleja nākotnes izredzes, Jānis Ķipurs bilst - pie perspektīvas ir jāstrādā.

Jānis Ķipurs: Šobrīd mums ir kritums bobslejā, ir aizgājuši mūsu čempioni, beiguši karjeru. Viņi savu darbu ir izdarījuši,

ir jānāk nākamajiem - nākamajiem entuziastiem, nākamajiem motivētajiem sportistiem. Jāmēģina viņus atrast, tas nav viegli, dot viņiem zināšanu un tehnisko bagāžu, kas Latvijā ir, lai viņi spētu izaugt par nākamajiem čempioniem. Tas ir iespējams. Es absolūti ticu.

Pēdējais brauciens ar bobsleja kamanām Jānim Ķipuram bijis jau pirms vairākiem gadiem un beidzies ar kritienu. Piedalījies Latvijas senioru meistarsacīkstēs, bijusi problēma ar ķiveri, braucot pa trasi tieši sacensībās, kad lielāks ātrums, ķivere noslīdējusi uz leju un aizsegusi acis. Līdz finišam ticis uz sāniem... Aktīvajās sporta gaitās kritienu pieredzēts daudz, kāds beidzies arī ar samaņas zaudēšanu.

Jānis Ķipurs: Tas bija Sibīrijā, Urālu kalnu reģionā, kur bija uzbūvēta ļoti neprofesionāla trase, kuru beigās paši sportisti pilnveidojām, mēģinājām savest kārtībā, lai pa viņu var nobraukt. Vienās sacensībās, tā bija PSRS tautu spartakiāde, bija situācija, ka ātrākie un labākie finišēja uz sāniem. Kas brauca lēnām, veiksmīgāk tika cauri.

Kritiens bija tāds, ka neko neatceros. Kad finiša mājā pamodos, tiku tikai tik tālu un joprojām neesmu tālāk ticis, ka atceros pēdējo brīdi, kad ielecu kamanās. Kā esmu izbraucis pirmo, otro virāžu, neko neatceros. Melna bilde. Tikai atceros, kā atmodos finiša mājiņa ar ledu uz galvas.

Pirmie lielākie panākumi Jānim Ķipuram ir lodes grūšanā, bet trauma traucējusi turpināt startēt ar panākumiem šajā disciplīnā.

Jānis Ķipurs: Es jau laicīgi biju sapratis, ka izcils lodes grūdējs es dienās nekļūšu, bet gribēju izpildīt sporta meistara normatīvu. Tas bija tāds kā prestiža jautājums un es turpināju trenēties. (..) Ja biju iesācis, gribēju līdz kādam punktam novest. Trauma traucēja. Drīz vien pēc tam parādījās bobslejs, kur trauma netraucēja.

Jānis Ķipurs atklāj, ka pirmajā pasaules čempionātā, kurā piedalījies, kritis četras reizes, vienmēr finiša virāžā, kur vislielākais ātrums. Bet doties apskatīties, kas ir bobslejs un kas Murjāņos notiek, pamudinājis istabiņas biedrs tehnikumā.

Jānis Ķipurs: Es jau biju aktīvi beidzis vieglatlētiku, nepiedalījos sacensībās traumas dēļ. Aizbraucu, tur aktīvi vieglatlēti, tie, ar kuriem esmu sacenties. Domāju, ko es te darīšu. Biju jau uzaudzējis 18 cm garu bārdu, izskatījos kā tāds onkulītis starp tiem atlētiem. Bet ja jāpiedalās, piedalīšos visos vingrinājumos. Izgāju visus testus, beigās bija trešais rezultāts. Upatnieks [Rolands] apskatīja rezultātu tabulas un pa vienam labākos sauca iekšā pie sevis uz pārrunām. Iesauca mani, brīnās, skatās papīros, skatās uz mani, netic, ka šitais onkulītis ir tikai 20 gadus vecs. Pirmais uzreiz bija: ja tu gribēsi palikt bobslejā, tad tev no bārdas ir jāatvadās. Tas būs traucēklis aerodinamikai

Ko Jānis Ķipurs dara šobrīd, dažās intervijās 90. gadu sākumā teicis, ka ir sapnis par savu zemes pleķīti, uzņēmējdarbību.

Jānis Ķipurs: Man jau patīk uzstādīt tādus lielus, dažreiz arī attālus mērķus un soli pa solim uz to iet. Pa lielam tā ir arī sanācis. Vienīgā saite ar bobsleju šobrīd man ir ziemā pakomentēt, palīdzēt Mārim Rīmenim. Par tehniskām niansēm pakomentēt, kā sportisti brauc, kur kļūdas, ko izdara labi, ko nepareizi. Citādi esmu iegājis pensionāra režīmā, dzīvoju Cēsu pusē meža būdiņā, mēģinu kaut ko remontēt. Savs dārzā ir pie mājas, man patīk iziet no rīta no mājas un noplūkt savā dārzā salātus un dillītes, no plūkt savus tomātiņus.

Vēl man ir tāds neliels biznesiņš, šauras nišas biznesiņš – jaucu vecas koka būves, tos kokmateriālus sagatavoju otrreizējai lietošanai un eksportēju tos uz Šveici. Tur tie ir iecienīti, kas 100 un vairāk gadus nokalpojuši kādā būvē Latvijā, bet vēl ir noderīgi turpmāk.

Brīnišķīga sajūta tagad iet pa Meierovica bulvāri, saka slavenās dzimtas pārstāve Ingrīda Meirovica, atzīstot, ka šis vārds bieži tiek locīts arī nevietā. Par karu, Austrālijas viesmīlību, darbu radio "Brīvā Eiropa" un cīņu ar prusakiem, atgriežoties Latvijā, saruna ar Ingrīdu Meierovicu Laikmeta krustpunktā.

"Mans dzīves piepildījums ir tas, ka varētu atgriezties Latvijā. Šī zeme man ir kā enkurs, šeit visi mani senči ir dzimuši, cīnījušies un strādājuši. Es šeit piederu," tā teikusi Ingrīda Meierovica.

No Latvijas viņa aizbrauca kā desmitgadīga meitene Ingrīda Tuktena 1944. gadā, tuvojoties padomju okupācijai, arī Tuktenu ģimene devās bēgļu gaitās. Sākumā Vācija, tad Austrālija un Amerika. Uz dzīvi Latvijā Ingrīda atgriezās pēc 50 gadiem jau kā Meierovicas kundze. 

Izcilā Latvijas diplomāta Zigfrīda Annas Meierovica vedekla, viņa dēla Gunāra sieva. Ar romāņu valodu un politoloģes izglītību un darba pieredzi žurnālistikā, strādājot radio "Brīvā Eiropa" latviešu redakcijā. Viņa ir pieredzējusi pirmskara brīvo Latviju, redzējusi kara šausmas, dzīvi trimdā un arī okupēto Latviju 70. gados. Ko nozīmē dzīvot ar uzvārdu, kurš ir viens no neatkarīgas Latvijas simboliem, par Latvijas vēsturi un mūsu valsts nākotni saruna ar Ingrīdu Meierovicu.

"Man gribētos cilvēku lielāku iesaistīšanos politiskā dzīvē, bet pozitīvā veidā, nevis visu nepārtraukti kritizējot, uz ko mums latviešiem ir tendence. Visi zinām, kā labāk un tā, bet kad jānāk pie darīšanas, tad – es nē," šodienas situāciju vērtē Ingrīda Meierovica. "Ļausim cilvēkiem darīt to darbu, kas viņam padodas, ja viņš ir politikā, lai viņš arī darbojas politikā. Ja viņš ir kurpnieks, lai taisa kurpes, ja ir zemnieks, lai strādā uz lauka," komentējot šī brīža aktualitātes, atzīst Ingrīda Meierovica.

"Es domāju, ka bieži vien cilvēki iesaistās politikā, kur viņiem nevajadzētu būt, ka tas neatbilst viņu spējām. (..) katram cilvēkam ir sevi jāizvērtē, ko viņš spēj un ko nespēj."

Ingrīda Meierovica: Koalīcijas valdība nav tas vienkāršākais veids, kā pārvaldīt valsti, bet mūsu apstākļos tas ir vienīgais veids. Tagad faktiski esam nonākuši situācijā, ka ir runa par eksistenciāliem jautājumiem, nevis par sīkumiem, kurš sēdēs kurā pusē Saeimā. Tas ir izsmiekls, ja runājam par krēsliem, vai jūs sēdēsiet man labajā pusē vai kreisajā. Mēs iestiegam tādos sīkumos, kas nav primārā lieta, par ko tagad jāsatraucas. Mums vajag stabilu valdību ar cilvēkiem, kas ir pieredzējuši, mums ir svarīgs drošības jautājums, ārpolitika. Nevaram atstāt arī novārtā iekšpolitiku un ekonomiku, jo viss ir saistīts kopā, bet ļausim cilvēkiem strādāt un nesāksim tūlīt kritizēt. (..) Kāpēc mums vienmēr kaut kas ir jāatstumj ārā – ja četras veido stabilāku valdību, tad, lūdzu, lai viņi to dara, bet tikai tad, ja neizdodas, tikai tad kritizēt.

Jums bija iespēja redzēt, kā Latvija tika atjaunota 90. gados.

Ingrīda Meierovica: Kā notika mūsu atgriešanās Latvijā. Ar kādu aizrautību mans vīrs toreiz iesaistījās visos procesos. Man nebija pārāk viegls šis solis. Man bija jārūpējas par ikdienu, tā bija praktiskā puse, kuru vīrs neredzēja. Kad es pārcēlos no Minhenes, pielādēju savu automašīnu, caur Zviedriju ar prāmi atgriezos Latvijā, mums nebija kur dzīvot. Vīram bija ierādītas telpas Valdemāra ielā valdības viesnīcā (..), kas tobrīd bija diezgan bēdīga vieta, kur apmesties. Mans vīrs to neredzēja, jo visu dienu bija aizņemts, bet

man bija jācīnās ar prusakiem un to, ka nebija siltā ūdens. Tas iekārtojums mani ērcināja, nebiju redzējusi tādas kombinācijas – pulētas mēbeles ar satīna pārvalkiem, kaut kāds zaļš un sarkans, kaut kas briesmīgs. Mēģināt kaut ko pagatavot ēst no kaut kā uz mazas elektriskās plītiņas.

Viens kuriozs stāsts. Man bija jāgatavo vakariņas. Domāju, ko es varu uztaisīt uz tāda viena elektriskās plītiņas riņķa. Domāju - vārīšu spageti un uztaisīšu tomātu mērci. Tas notika uz grīdas. Paklāju avīzi, uzliku elektrisko plītiņu, katli man bija, spageti var novārīt, mērce ilgāk jāgatavo. Tā sāk burbuļot un vārīties, aptašķī sienu. Domāju - nomazgāšu, jo tā tak nevar viesnīcas istabā. Izrādās tapetes nebija mazgājamas un viss musturs nonāk nost. Paliek liels balts pleķis uz sienas. Domāju, kā lai to nosedzu. Neatceros, kas ar vakariņām iznāca, bet galu galā pavilku mazu galdiņu ar televizoru un noliku priekšā, lai nosedz balto plankumu uz sienas.

Otrs bija mana cīņa ar prusakiem. Es šausmās, ka prusakus nebiju redzējusi laikam no nometnes laikiem Vircburgā, lai gan tur bija blaktis, nevis prusaki. Noeju lejā pie viesnīcas reģistrācijas un saku man ir prusaki, ko lai es dar?. Man saka - tas nekas, tūlīt tiksim galā. Kaut kādi jocīgi krītiņi bija, tā kundze uznāca augšā, novilka uz grīdas strīpas, kur tie prusaki nāca, tiem uzreiz ķepiņas gaisā. Tādi bija mani pirmie piedzīvojumi Rīgā.

Kāda ir sajūta iet pa Meierovica bulvāri Rīgā?

Ingrīda Meierovica: Brīnišķīga, jo šis nosaukums neatgriezās  atpakaļ tik viegli. Sākumā pēc neatkarības atgūšanas daudzas Rīgas ielas atguva savus sākotnējos nosaukumus, bet Meierovica bulvāris bija iela, kur pagāja labs laiks. Mēs ar vīru nevarējām ilgi saprast, kāpēc tā un kas tur lika šķēršļus, lai šī iela nedabūtu atpakaļ savu seno nosaukumu. Kaut kas neizprotams tur palika. Mans vīrs aizgāja mūžībā un tad pēkšņi vienā jaukā dienā iela atkal bija Meierovica bulvāris.

Kā es par to uzzināju – ļoti dīvaini. Toreiz piedalījos Rīgas Internacionālajā sieviešu klubā, un kluba prezidente mani ikmēneša tikšanās reizē apsveica ar puķu pušķi. Kad es brīnījos – kāpēc, viņa teica – a, jūsu vecmāmiņas vārdā ir nosaukts bulvāris. Vecmāmiņas vārdā bulvāris? Es nesapratu sākumā.

Izrādās divi pārpratumi – vārds Anna lika šīm dāmām domāt, ka runa ir par dāmu. Zigfrīds kaut ko kaut kā. Tad es izskaidroju, ka tā nav mana vecmāmiņa, bet tas ir mans vīratēvs, kura vārdā bulvāris nosaukts. Tā es uzzināju, ka pēkšņi šī iela ir dabūjusi atpakaļ savu nosaukumu.

Bieži vien, runājot ar ārzemju diplomātiem, man ir mazs jociņš, es saku – man nav vizītkartes, jo man ir iela Rīgā. 

Jūs esat pieredzējusi varu maiņas Latvijā, karu kā bērns. Kādas ir atmiņas par to laiku?

Ingrīda Meierovica: To, kā mainījās vara, kas notika Latvijā, man nebija īsti saprašanas par to, jo pirmās pārmaiņas jau notika ar padomju karaspēka ienākšanu. Es atceros, kā tie karavīri izskatījās, tad nākošie, atkal citas uniformas, citi karavīri, cits maršēšanas veids. Pie Brīvības pieminekļa vairs nestāvēja godasardze, arī to es atceros.

Pirmās atmiņas par okupācijas laiku bija tās, ka tas bija tāds čukstēšanas laiks, kad cilvēki izvairījās runāt skaļi, arī ģimenes lokā daudz ko pārrunāja klusām.

Cilvēku ģērbšanās stils arī bija mainījies – dāmas, kuras agrāk gāja uz ielas ar cepurēm galvā, pēkšņi lika lakatiņus. Man no agras bērnības interesēja, kā cilvēki ģērbjas, kā izskatās. Arī par uniformām – pirmie padomju okupantu karavīri bija tādi nošļukuši, bet mūsu karavīri vienmēr bija braši, skaisti un eleganti apģērbušies.

Palicis atmiņā kontrasts, ka pirms okupācijas Rīga bija latviska pilsēta, dzīvelīga pilsēta, bija vienmēr uz ielām cilvēki, čalas. Palicis atmiņā noskaņojums, kas pēc tam mainījās un arvien vairāk likās, ka viss kļuva nospiestāks, pelēkāks un tumšāks.

Tad, kad nāca vācu armija, viņi soļoja braši, bija skaisti ieģērbti, stalti jauni puiši. Tas bija liels kontrasts ar iepriekšējiem.

(..) Tās īstās kara šausmas mēs piedzīvojām Vācijā, tas bija kara beigās. Tās atmiņas, no kā man visvairāk bija bailes – no tumsas un sprādziena trokšņiem. Un līdz šai dienai tas man saglabājies, man nepatīk pagrabtelpas, kur mums parasti bija jāskrien slēpties, un sprādzieni, kad pēkšņi krīt apmetums, nevar elpot un pazūd elektrība.

Gaidīju, kad būs tas sprādziens. Bieži varēja dzirdēt, kā bumbas krīt. Tās nāca ar īpašu troksni un man no tā bija bailes. Bet tēvs teica, ja mēs to dzirdam, tās kritīs blakām, bet tās, kas trāpītu mums, mēs nedzirdētu.