Laikmeta krustpunktā

Politikā cūcības es esmu redzējis daudz - atzīst bijušais premjers Indulis Emsis. Jaunā Saeima gan izskatoties cerīgi, līdz šim tur trūka intelekta un skaidrības. Kāpēc, viņaprāt, OIK atcelšana tagad ir nepareiza, kā atšķirt īstos zaļos no "bruģa zaļajiem", par liktenīgo traktora skandālu un arī par to, ka reiz juties kā sažuvusi varde saruna ar Induli Emsi Laikmeta krustpunktā.

Indulis Emsis reiz bija pirmais "zaļais" valdības vadītājs Eiropā. Tieši Indulis Emsis 2004. gada martā Baltajā namā, Vašingtonā, parakstīja pēdējos svarīgos dokumentus, kas Latvijai ļāva pievienoties NATO un nonākt alianses aizsardzībā.

Induli Emsi droši varam saukt par Latvijas politikas veterānu - piecās valdībās bija vides ministrs un 9. Saeimā arī Saeimas priekšsēdētājs. Balsojis par Latvijas neatkarību, pirms neatkarības atgūšanas arī strādāja dabas aizsardzības jomā, ir bioloģijas zinātņu doktors.

1986. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" Indulis Emsis publicēja rakstu, kurā ceļ trauksmi par lielo atpūtnieku skaitu Jūrmalā un kaitējumu vidē. Trimdas presē tas tiek pārpublicēts, apbrīnojot, ka arī šāds kritisks viedoklis izskan Padomju Latvijā.

Kas gan tas būtu par politikas veterānu, ja garajos aktīvā politiķa gados nebūtu sakrāti skandāli, sulīgi izteicieni un arī raiba kaklasaišu kolekcija. Jā, arī ar tām Indulis Emsis izceļas starp citiem politiķiem. Par dabu, Vidzemes lībiešu saknēm, par kāpumiem un sāpīgiem kritieniem politiķa gaitās saruna ar Induli Emsi.

Runājot par šodienas politiskajām aktualitātēm, Indulis Emsis cerīgi vērtē jaunievēlo Saeimu.

Indulis Emsis: "Šī Saeima man šķiet cerīgāka, nekā tā, kas bija iepriekš. Es saredzu viņu gandrīz tādu, kāda bija Saeima, 10. vai 11., kuru prezidents Zatlers atlaida. Arī tā bija ļoti spilgta Saeima un varēja nest Latvijas politikā būtiskus pavērsienus. Diemžēl tā tika atlaista, un tālākas Saeimas vairs nebija tik atraktīvas un pievilcīgas. Šīs atkal ir tāda, kas rada simpātijas, jo vēlētājs bijis ļoti prasīgs un izdarījis nopietnus pavērsienus, kas politikā nebija sagaidāmi.

(..) Šī Saeima izskatās cerīgi, vienīgi vecajiem politiķiem, tajā skaitā Ministru prezidentam Kariņam ir jāsaprot, ka šī ir jaudīga Saeima un nevarēs strādāt kā iepriekš. Būs jaumaina savs darba stils.

(..) Tas manevrs, ko Tavara kungs, esot zaļo priekšstāvis, ir izdarījis, arī mani pārsteidz, es nebūtu tādu soli spēris. Bet politikā galvenais ir vara. Ja no šāda skatupunkta raugāmies, tad tas ir bijis pareizs solis - nokļūt pie varas. Nomainot koalīcijas partneri, aizstājot to ar jauniem partneriem, tas drosmīgs solis un šoreiz tas ir vainagojies ar panākumiem. Uzvarētājus nepeļ, tos apsveic."

Emsis atzīst, ka viņš tā nebūtu rīkoties, bet uzvarētājiem ir taisnība. Vaicāts par iespējamās valdības aprisēm, Emsis norāda, ka Krišjānim Kariņam būtu īstais brīdis sākt uzticēties jaunievēlētā parlamenta jaudīgumam.

Indulis Emsis: "Sevišķi Pīlēna kunga stratēģijai, domāšanas un intelekta spējai, kas man ārkārtīgi simpatizē. Es ilgi Latvijas politikā nebiju saskatījis azartisku un gudru priekšstāvi, programmatisku uznācienu, kas tiešām ļoti simpatizē. Tas ir intelekts. Intelekta mums trūka un skaidrības, kas bāzēta uz uzņēmējdarbībā gūtas pieredzes. Tā pļāpātuve tiešām bija apnikusi un atpalikšana no kaimiņiem ar katru gadu vairāk. Tas ļoti kremta. Ceru, ka tas periods ir garām un tagad būs spēcīga virzība.

Emsis uzskata, ka "Progresīvie" valdībā vēl nav jāņem, jo ir par jaunu, bet "viņi ir nogatavināmi", uz pusgrauda var labi strādāt Saeimā. Viņš piedāvātu jaunpienācējiem vadīt dažas komisijas, iespējams, parlamentārā sekretāra amatu. Emsis norāda, ka "Progresīvajiem" ir jāiegūst pieredze un viņiem viss vēl priekšā."

Tieši Indulis Emsis bija tas, kurš parakstīja 2004. gada martā Baltajā namā, Vašingtonā, pēdējos svarīgos dokumentus, kas Latvijai ļāva pievienoties NATO un nonākt alianses aizsardzībā.

Indulis Emsis: "Tas bija spilgts un ļoti gaidīts Latvijā pasākums. Mēs zinām, kāds ir mūsu kaimiņš, mēs to zinājām iepriekš. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, strādājot tā laika Augstākajā Padomē un gatavojot Latvijas Neatkarības deklarāciju un tās pieņemšana, pēc tam puču pārdzīvojot, un visas tā laika Krievijas izdarības un bremzējošos pasākumus pieredzot,

mēs kā caur adatas aci iegājām neatkarīgajā valstī. Tas mums prasīja milzīgu gribu, toreiz varējām paļauties tikai uz savu dziesmu spēku. Ieroču spēka mums nebija. Šodien, esot zem NATO lietussarga, drošības sajūta ir daudz lielāka, man vēl lielāku šo drošības sajutu rada tieši karš Ukrainā, jo ukraiņu tauta cīnās par mūsu visu brīvību.

Lai nu ko, bet šobrīd to jāatzīst un jāpalīdz, cik vien iespējams. Tā ir nācija, kas izcīna karu pret šo agresoru un tā pasargā mūs. (..) es saredzu, ka pēc šī kara Krievija vairs nebūs tā Krievija, no kuras mums būtu tik ļoti jābaidās. Ceru, ka kļūs par federālu valstu un kaut kādā brīdī pietuvosies demokrātiskākam statusam."

Emsis arī vērtē, ka NATO paplašināšanās Zviedrijas un Somijas virzienā padara vēl drošāku mūsu reģionu. Viņš neslēpj, ka ilgus gadus viņu pārsteigusi Zviedrijas atturīgā politika šajā jautājumā. Savulaik Zviedrijas politiķi viņam jautājuši, kāpēc Latvija izvēlas pievienoties eirozonai, vai tad gribas tik viegli zaudēt šo instrumentu - savu valūtu.

Emsis skaidro, ka atbildējis: "Mums ir tādi kaimiņi, kas prasa no mums atteikšanos no daudziem saviem egoistiskiem uzstādījumiem vienotības labā, lai mēs būtu vienoti un stiprāki. Mums jābūt stiprākiem reģionā. Arī šī valūta nozīmē ekonomisko stiprību. Tas svarīgi, lai spraugās starp mūsu valstu politiskajā atšķirībām kāds kaitnieks nevarētu bāzt pirkstu un plēst vaļā vīlītes, kas mūs šuj kopā."

Zviedrijas pārstāvis atzinis, ka laikam Latvijā labāk pazīst kaimiņu. Bet kādā citā reize viens no Zviedrijas premjeriem jautājis, vai tiešām jūs uzskatāt, ka mēs esam naivi attiecībā ar politiku pret Krieviju. Toreiz kopā bijuši visi Baltijas valsti premjeri un visi kā viens atbildējuši - jūs tiešām esat naivi, uzticoties tam, ko saka Krievijas vadītāji. 

Runājot par karu Ukrainā, Emsis vērtē, ka šobrīd notiek virzība uz labo pusi, jo ukraiņi saņem ieroču palīdzību.

Indulis Emsis: "Bīstamība ir tajā, ko es kā biologs saku dažreiz - jābūt ļoti uzmanīgam,

ja dzenat žurku stūrī, jo stūrī iedzīta žurka mēdz uzbrukt daudz spēcīgākam pretiniekam ar viņas rīcībā esošiem līdzekļiem un ne reti Krievija ir atgādinājusi. Tas nozīmē, ka Ukrainas spēkam, kurš šobrīd dominē, vajadzētu pieplusot Rietumu diplomātiju, lai mēs nenonākam līdz reāliem kodoldraudiem.

Tā barjera, kurā ieroču spēks būtu jāpieklusina diplomātijas labā. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Būtu uzmanīgs nepāriet kaut kādu robežu, kas var izraisīt pasaules katastrofu. Šobrīd svarīgi sajust to līnijas trauslumu. Ceru, ka Rietumu diplomātija domā par šo, arī NATO domā par šo, kā šo trauslo līniju nepārkāpt."

Aicinājums uz interviju Induli Emsi pārsteidzis, kad viņš sēdējis savā mini ekskavatorā un kārtojis savu lauku ainavu. Tas ir tas pats ekskavators, kura dēļ Emsis savulaik zaudēja visus politiskos amatus.

Indulis Emsis: "Skandalozais ekskavators, kura dēļ aizņēmos naudu un kura dēļ iekļuvu skandālu virknē un biju spiests no politikas aiziet. Jāsaka, ka tas bija pēc tik daudz politikā pavadītiem gadiem, ka īsti žēl šo soli nemaz nebija."

Sorosīts, kosmopolīts, tautas nodevējs - arī tādos vārdos publiski dēvēts politologs Nils Muižnieks. Viņš arī atzīts cilvēktiesību eksperts, kurš uzsver, ka cilvēktiesību jomā viss atkarīgs no konteksta un kā to pasniedzam, bet dezinformācijas pilnā vidē jābūt īpaši uzmanīgiem. Par dažādo attieksmi pret bēgļiem un krievu valodu Latvijā, par nokļūšanu Šlesera partijā un Sorosa fondā, arī par bērnības draugiem ASV - saruna ar Nilu Muižnieku Laikmeta krustpunktā.

Dzimis trimdas latviešu ģimenē Amerikā, ieguvis izcilu izglītību pasaules vadošajās augstskolās, 1993. gadā pārcēlās uz Latviju un uzreiz aktīvi iesaistījās cilvēktiesību aizsardzības jautājumos.

Viņš bijis arī īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Einara Repšes un Induļa Emša valdībās, sešus gadus ieņēmis Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatu, tagad ir "Amnesty International" Eiropas reģionālā biroja direktors.

Sarunas sākumā par Ukrainu. Kara pirmajās dienās Nils Muižnieks atzina, ka nevar iedomāties, ka 21. gadsimtā var būt šāds karš. Vai arī cilvēktiesību organizācijas līdzīgi kā vairāku Eiropas valstu valdības bija kā miegā iežūžotas un nebija pamanījušas, uz ko Krievija spējīga? 

Nils Muižnieks: Visi bija pārsteigti par katru, bet cilvēktiesību aktīvisti, īpaši Krievijā ļoti jutīgi uztver jebkuru ierobežojumu viņu tiesībās un varonīgi cīnījās pretī. Neteiktu, ka cilvēktiesību aktīvisti bija naivi par Krieviju. Domāju, ka viņi daudz vairāk zināja, kas notiek Krievijā, nekā daudzi citi, kas tam īpaši nepievērsa uzmanību.

(..) es zinu maz tādus cilvēkus, kas nebija pārsteigti par to, kas notika 24. februārī. Tajā skaitā cilvēktiesību pārstāvjus.

Nils Muižnieks atzīst, ka Krievija veic kara noziegumus, to arī dokumentējuši viņa kolēģi. Cits jautājums, vai izdosies saukt Putinu pie atbildības, gan viņu, gan daudzus karavīrus, gan kara vadoņus vajadzētu tiesāt par kara noziegumiem. Neapšaubāmi. Muižnieks gan ir bažīgs, ka līdz tiesai varētu būt jāgaida 20 gadi, ko neviens, protams, negrib.

Drīzumā nāks klajā "Amnesty International" pētījums par filtrācijas nometnēs notiekošo. Muižnieks atzīst - tur notiek baisas lietas.

Nils Muižnieks: Pats vārds filtrācijas nometnes latviešiem atgādina baisākos notikumus 20. gadsimtā. Ka tas var notikt tagad – deportācijas, spīdzināšanas, slepkavības – tas atver mūsu vecās rētas un ber sāli tajos. Tā ir trauma. Īpaši mani vecāki, kas piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas, skatās un šausminās.

Kam jānotiek, lai nebūtu 20 gadi jāgaida līdz tiesai?

Niks Muižnieks: Tas ir politiskās gribas jautājums, vai spēs izveidot bez Krievijas līdzdalības šādu tribunālu. Krievija noteikti nesadarbosies, vismaz kamēr Putins būs pie varas. Bet kā mēs redzam Serbija un citās bijušajās Dienvidslāvijas valstīs, politiskie aprēķini mainās.

Ja būs pretestība Putinam, ja kāda cita frakcija gribēs uzlabot attiecības ar Eiropu, viņi varbūt būs gatavi upurēt Putinu un dažus ģenerāļus, lai mīkstinātu sankcijas un atjaunotu attiecības ar pasauli. Tas ir reālāk, nekā ka Krievija sabruks, tiks okupēta un Putins un visa spice tiks tiesāti. Es šādam variantam īsti neticu.

Tāpēc svarīgi šobrīd vākt visas liecības un pierādījumus, fiksēt faktus, lai nākotnē kādam neizdodas pārrakstīt vēsturi.

Runājot par "Amnesty International" augustā izplatīto ziņojumu par situāciju Ukrainā, kurā daudz bija kritizēta Ukrainas rīcībā un kas raisīja asas diskusijas, Nils Muižnieks atzīst, ka ziņojums viņam bija nepatīkams pārsteigums un tur bija pieļautas vairākas kļūdas, un tam būs ļoti nopietnas sekas. 

Nils Muižnieks: Mērķis bija veicināt Ukrainas civilo iedzīvotāju aizsardzību. (..) Vai ir leģitīms jautājums prasīt – ko Ukraina var vairāk darīt vai citādāk darīt, lai pasargātu civiliedzīvotājus. Ja jautājums nav leģitīms, tad nav, ko runāt. Ja tas ir leģitīms, tad – ko vispār var darīt, lai nekļūtu par dezinformācijas spēles dalībnieku mērķa sasniegšanai.

Viņš uzskata, ka ziņojumam vajadzēja būt plašākam. Otrs jautājums ir par kontekstu – arī citas organizācijas ir kritizējušas Ukrainu, bet tas bija blakus Krievijas kritikai. Šeit vajadzēja Ukrainas rīcību ielikt kontekstā ar to, ko Krievija dara. Tāpat Muižnieks norāda, ja Ukrainas "Amnesty International" vadītāja bija spiesta atkāpties, tas liecina, ka kaut kas nav bijis kartībā ar procesu - viņi nav uzklausīti, vai nav sadzirdētas viņu bažas un viedoklis par kontekstu.

Nils Muižnieks: Cilvēktiesību jomā viss atkarīgs no konteksta, kā mēs to pasniedzam, īpaši ļoti polarizētā, dezinformācijas pilnā vidē jārīkojas ļoti uzmanīgi. Šobrīd notiek AI iekšējā izmeklēšana, kādas kļūdas pieļautas, lai varētu mācīties no šīs pieredzes.

Viņš atzīst, ka "Amnesty International" šādas kļūdas nevar atļauties, jo cilvēktiesību ienaidnieku ir daudz un mēs sev izdarām lāča pakalpojumu, palīdzot sevi kritizēt. Būs arī izmeklēšana no malas par notikušo.

Es būtu ar likumu aizliegusi nepārvēlētam deputātam reģistrēties bezdarbniekos - saka vēsturniece, bijusī politiķe Ilga Kreituse. Par ideālāko koalīciju tagad un nolemtības auru virs Saeimas ēkas, savu aso mēli, sievietes vietu politikā un Čārlza vizīti Rīgā, kā arī par to, kāpēc Rubiks viņu izslēdza no kompartijas, Laikmeta krustpunktā saruna ar Ilgu Kreitusi.

"Dievs katram cilvēkam uzliek brīdi, kad pārbauda, kas viņš tāds ir un ko viņš var. Man šāds pārbaudes brīdis sākās, kad beidzas septiņu gadu ilgais laiks Saeimā, kur es izbaudīju visu, ko vien var izbaudīt. Tad pēkšņi vienā brīdi bija jautājums - ko tālāk," tā 2000. gadā intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" teica vēsturniece un bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Viņa pierādīja, ka dzīve turpinās arī pēc politikas, un izvēlējās aktīvu pedagoga darbu. Ko īsti var izbaudīt politikā, ko nozīmē kļūt par pirmo sievieti Latvijas vēsturē augstākajā valsts amatā. Kā vērtēt tikko aizvadīto Saeimas vēlēšanu rezultātus?

Ar Saeimas velēšanām arī sākam. Vai 14. Saeimas vēlēšanās bija kas tāds, kas jūs pārsteidza?

Ilga Kreituse: Praktiski gandrīz nekas nepārsteidza. Mani ne tik daudz pārsteidza, kā es izjutu, kaut kur pat iekšēji līdzi dzīvojot "Atīstībai/ Par!". Tādu grūto ceļu neviens nebija izgājis, gandrīz 24 stundas viņi nezināja, būs iekšā vai nē. Es iedomājos šīs izjūtas – ir, ir, vai, ir un pēkšņi nav vairs. Tas ir liels trieciens cilvēkiem tieši izjūtās.

Ejot politikā un ievēlot, esmu ievērojusi, ka Latvijā ļoti bieži ievēlētais deputāts domā, ka viņš būs mūžīgs. Ļoti reti kurš ir gatavs, ka viņš nebūs. Mēs Latvijā par politiķi uzskatām jebkuru, kurš ir ievēlēts kaut kādā vēlētā struktūrā. Mēs nepieejam pie politikas kā pie darba. Tas ir darbs, kurš jādara.

(..) Tie, kas bija ievēlēti 13. Saeimā, daži darīja visu, lai viņus neievēlētu tālāk. Bet paši viņi to nejuta. 

(..) Saeimas ēkai ir zināma nolemtība – tā ir būvēta, lai uzturētu vācu virskundzību pār Latvijas tautu. Ieejot tādā vietā, nedomāju, ka ar kadiķiem jākvēpē, bet ir kaut kādas sakarības. Atceros, ka sēžot Saeimas priekšā aiz prezidija galda kaut kur pēcpusdienā, man bija sajūta, ka tajā zālē pāri ir viegla dūmaka, tā zāle ir nospiedoša vispār cilvēkiem. (..) Es teicu – Augstākās padomes gars spieda nost 5. Saeimu.

(..) Kopumā pārsteigumu nav, bet ir interesanta mācība, kas liek vēlreiz pārdomāt par par vēlēšanu sistēmu Latvijā un par to, ka diemžēl Rīga kļūst ne tikai par sava veida ūdensgalvu Latvijai valstiskā kopumā, bet Rīga sāk diktēt to, kas iekļūs Saeimā.

Klasisks piemērs ir "Progresīvie": trīs deputāti, kas tagad būs Saeimā, nav reāli ievēlēti, jo, piemēram, Latgalē savos sarakstos viņi netika pāri diviem procentiem. Bet viņi būs Saeimā. Ja "Progresīvie" saka, ka tie visi ir pārstāvētie deputāti, tad cik viņi leģitīmi? Jā, viņi atbilst, 5% partija ir pārvarējusi, bet vai šeit nav jāpārskata, vai var ienākt Saeimā no Latgales deputāts, kurš tur nav ievēlēts.

Viena mana prognoze piepildījās striktāk, nekā es domāju. Es paredzēju "Saskaņai" politikā skuju ceļu, bet noteikti ne tik smagu. Biju domājusi, ka viņiem būs kādi 5-6 procenti un kāds vēl tur būs. Ka viņi dabūs šo mācību..., lai gan tā ir godam nopelnīta. 

Vēl, analizējot "Attīstībai/ Par!" rezultātus, Kreituse bilst, kā šī ir otrā reize Latvijas vēsturē, ka partijai tik maz pietrūkst, lai iekļūtu Saeimā.

Ilga Kreituse: Pirmā reize bija "Latvijas ceļš". Tur bija vēl traģiskāk - tur bija 4,98%, te ir 4,97%. Tā ir politikas mācība, kur tev ir jāprot arī zaudēt un zaudēt ar godu. Bet sāksies liela nākamā problēma - ko darīs neievēlētie deputāti?

Latvijā es ar likumu būtu aizliegusi nepārvēlētam deputātam reģistrēties bezdarbniekos. 

Bet tā ir Latvijā piekopta prakse, ja deputātu neievēl parlamentā, viņu reģistrē kā bezdarbnieku. Var teikt, ka viņš bija uz četriem gadiem pieņemts darbā. Bet tā ir dilemma, ko vajadzētu daudziem saprast - tu ej un riskē un tev ar to ir jārēķinās. Tāpēc, vai tu saglabā savu darbu vai nē, vai esi profesionālis, protams, bet tev ar to ir jārēķinās. (..) Tā, man šķiet, ir lieta, par ko daudzi nedomā, sapriecājas, ka ir ievēlēts, vai iekļauts sarakstā - nu tik būs, kaut kas notiks!. Mums no reālpolitikas cilvēki ir diezgan tālu.

Laikam jau latvieti var tikai ar desu un šņabi iekustināt, bet ejiet vēlēt, citādi nemīlētie tiks priekšā! Tā aktieris Jānis Jarāns. Kā kļuva par Miedziņu, kur smēlās idejas Imantas-Babītes jokiem, ko čekai teica par Martinsoni un kā atrast labākās sēņu vietas, Laikmeta krustpunktā saruna ar Jāni Jarānu.

Šī ir 14. Saeimas vēlēšanu diena. Pēdējās nedēļas radio, televīzijā un internetā daudz dzirdēti politiķu solījumi, ir iztaujāti teju visi politikas eksperti, cik nu mums viņu ir. Runāts un analizēts ir daudz, tāpēc uz sarunu aicinājām cilvēku, kurš uz nopietnām lietām var paraudzīties ar smaidu un humoru.

"Es pats sevi visu mūsu esmu bijis saimnieks, tāds ir mans dzīves princips. Man nepatīk, ja kāds mani komandē, un īpaši, ja to dara režisori," saka aktieris Jānis Jarāns.

Vispirms, protams, saruna par vēlēšanām un izvēlēm. "Skumīgi un interesanti," aktieris bilst, vērtējot priekšvēlēšanu diskusijas.

"Šodien vēlēšanas, bet kas notiks rīt?" retoriski jautā Jānis Jarāns, pieminot pēdējo dienu aktualitātes saistībā ar noplūdēm no gāzes vada "Nord Stream" un Baltijas jūras ekoloģisko situāciju. "Tas jāprasa augšā tam bārdainajam onkulim, viņš vienīgais laikam redz un zina. Bet izstāsti viņam savus sapņus, viņš pasmiesies par tevi."

Lielais satraukums ir par vēlētāju aktivitāti, kādēļ tā un kā iedrošināt iet balsot.

"Laikam jau latvieti var tikai ar desu un šņabi iedrošināt. Pat uz banāniem parakstījāmies.

Mēs, latvieši, esam, diezgan bargi teikšu, stipri īpatnēja tauta, dažreiz paši nezinām ko gribam, bet katrs no mums zina, ka ir pats gudrākais – zina kā un ko vajag darīt un par ko vajag vēlēt. Tad ej dari! Nē, nē, kāpēc es, lai iet tas tur. (..) Visi zina, ko vajag un kā vajag, bet pats neko negrib darīt. (..) Un pēc tam brīnāmies – nu kā tad tā? Nu tā arī  ir – kāds pats esi, tas arī notiek tev riņķī," vērtē Jānis Jarāns.

"Tas ir katrās vēlēšanās teikts – ejiet vēlēt, tie mūsu nemīlētie tiks priekšā. Bet nav jau latvietim iestāstīt, viņš ir spītīgs. Ieņēmis galvā – neiešu vēlēt vispār. Kāds ir padomājis, kāpēc  tās citas partijas ir sadalījušās mazākās? Tāpēc, lai pēc tam varētu apvienoties izsist vispār latviešu ārā no valdīšanas. To nepadomā. Nē! Latvieši ir ļoti gudra tauta un 2. oktobrī atkal redzēsim, ko paši atkal esam ... ievārījuši," bilst Jānis Jarāns.

Raugoties uz notiekošo pasaulē, Jānis Jarāns atzīst, ka pārņem bezcerība, mazliet panika un apātija, ka ne neesi spējīgs neko.

"Ar iešanu demonstrācijā tu neko nevari panākt. Atliek vienīgi ticēt Dieviņam, varbūt, ka tas palīdzēs. Tik klajus melus, kā tas briesmīgais mazais onkulītis rīkojas. Visa Eiropa tam netic, kad stāstīja, kā esam cietuši. Kamēr pašu neskar, tikmēr netic. Tagad lēnā garā. Mums ir jābūt priecīgiem, ka varam dzīvot, par katru dienu jābūt priecīgam. Jācenšas dzīvot tā, ka tā būtu mums atļautā pēdējā diena. Un tā diena kādreiz pienāks, varbūt katram atsevišķi, varbūt visiem kopā," skeptiski vērtē Jānis Jarāns.

Krievijā izsludināta mobilizācija, cilvēki cenšas bēgt, no mūsu puses ir nostāja - neielaist. Jānis Jarāns to vērtē pozitīvi, jo ir skeptisks par to cilvēku lojalitāti, kuri šobrīd dodas prom no Krievijas. Viņš arī netic, ka izsludinātā mobilizācija būs tas, kas krievu tautai liks attapties, lai ko mainītu.

"Tā tam vajadzētu būt loģiski, bet krievu tauta jau nav izprotama ar prātu. Tu nevari izdomāt, kā viņi rīkosies. Viņiem jau sen vajadzēja tā rīkoties, bet viņi baidās no tā mazā "tarakāna". Visi baidās. Paskatījos televīzijā, tur pieci citi tādi "tarakāni" briest, ja gadījumā tas lielais krīt, tad viņi pārņems varu. Tad viņi gan parādīs... kaut kas neizbēgams. Ceru, ka nebūs nekas traks, būsim dzīvi un veseli," analizē Jānis Jarāns. "Bet šodien ir vēlēšanas, jābūt optimistiem. Rīt skatīsimies, ko esam savēlējuši."

Bet runājot par Latvijas sabiedrību Ukrainas kara laikā, Jānis Jarāns atklāj, ka arī viņam uz ielas draudēts, jo valkā jaku dzeltenā un zilā krāsā. Līdz tam jakas krāsai pat uzmanību pats nav pievērsis, turklāt iegādāta tā Zviedrijā. Viņš uzskata, ka ir jāskatās, kā ir un jānogaida.

Katru dienu sāk ar nelielu lūgumu šai diena, vakarā pasakās par to, ko diena devusi, tāpēc noslēgumā Jāņa Jarāna lūgšana mieram, domājot par to, kas notiek pasaulē.

"Mums ir jāmīl vienam otru, mums ir jāmīl, jāpiedod, jāuzklausa un jābūt laimīgiem. Kaut arī tu esi mans ienaidnieks, bet man jābūt laimīgam, ka tu esi dzīvs, ka esi vesels, jo tas viss nāk atpakaļ. Būsim veseli, laimīgi, mīlēsim viens otru un ticēsim, ka tas "mazais rupucis", ne tikai viņš, arī pārējie "kolorado", kāds viņus samīs vai iznīcinās. Un dzīvosim laimīgi," tā ar asarām acīs saka Jānis Jarāns.

Man ir princips – savā dzīvē ik pēc pieciem gadiem kaut ko mainīt. Es nevēlos rutīnu, man ar savu dzīvi ir jārīkojas vislabākajā veidā. Tā pirms 26 gadiem, aizejot no politikas, teica Māris Gailis. Viņš bija viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas valdības vadītājiem. Viņa premjerēšanas laikā Latvija spēra pirmos svarīgos soļus uz Eiropas Savienību, sāka modernizēt ierēdniecību un pensiju sistēmu, bet piedzīvoja arī banku krīzes. Bankā "Baltija" daudzi zaudēja savus mūža ietaupījumus. Tas bija laiks, kad tika spridzināta Rīgas sinagoga, tas bija reketa un negodīgas privatizācijas periods, Savu varenību vēl tikai sāka apzināties politiskie oligarhi. Tie bija 90. gadi, kas Latvijas vēsturē tiek raksturoti kā "trauksmainie deviņdesmitie". Māris Gailis tos pieredzēja kā Latvijas valdības vadītājs. 

Laikmeta krustpunktā saruna ar uzņēmēju, pasaules apceļotāju, ekspolitiķi Māri Gaili.

Runājam par 90. gadiem, bet runājam arī par agrāku laiku, piemēram, kad 1977. gadā Māris Gailis kolhozā "Padomju Latvija" no stikla šķiedra būvē vindserfinga dēļus. 80. gados vēl daudzi nezina, kas ir video, bet Māris Gailis jau veidi video projektus. Runājam arī par ebreju glābēju Žani Lipki un Vāgnera zāles atjaunošanu. Bet sākam ar šodienu, jo jau pēc nedēļas Saeimas vēlēšanas.

"Ceru, ka tas būs prognozējams iznākums, jo aptaujas rāda gluži labu situāciju. Nekad nevar zināt, cilvēki kādreiz slēpj, varbūt par kādu visur plaši norietu, nolamātu populistu varbūt nobalso vairāk, nekā mēs domājam. Tā ir ne reizi gadījies," atzīst Māris Gailis. "Šīs vēlēšanas piedzīvojam pamatīgas krīzes laikā - karš ir tepat blakus. Tas ir izsaucis papildus krīzi. Nepietika ar Covid, tagad vēl enerģētikas krīze.

Mēs pie šīs krīzes neesam vainīgi, bet krīzi ir jāmāk izmantot, jo tās laikā var risināt lietas, ko savādāk ir grūti izdarīt. Man liekas, ka šajā situācijā kaut kas labs notiek. Katrā gadījumā es priecājos, ka nepamatota vienam otra nolamāšana (..) ir aizgājusi pagātnē. Mēs sākām risināt latviešu valodas lietas.

Taisnība, mēs bijām pilnīgi vienā grāvī, es domāju krieviskošanas bija par daudz. Tagad tik neiekrist otrā grāvī, kas arī var gadīties. Bet vismaz izvilksim uz ceļa. Es domāju, ka mēs atrisināsim šīs krīzes dēļ vismaz kaut cik enerģētiskās pastāvības problēmu. Vairāk atjaunojamu resursu, tehnoloģijas ir jāievieš, tagad ir īstais brīdis to darīt."

Māris Gailis vērtē, ka ir jāskatās uz atomenerģiju, kas dod stabilitāti, jo ne vējš, ne ūdens, ne saule nevar nodrošināt pastāvīgu enerģijas ražošanu.

Krievijas energoresursi ilgus gadus bija salīdzinoši lēti pieejami un mēs "mērķtiecīgi tikām uzsēdināti uz Krievijas gāzes adatas". Aizejot no politikas arī Māris Gailis bija saistīts ar "Latvijas gāzi". Bet viņš skaidro, ka tieši šajā laikā "Latvijas gāzē" ienāca vācu partneris un mainījās īpašnieku struktūra.

"Lielākā muļķība, ko izdarīja pēc manis, ka privatizēja vai pārdeva tos atlikušos 10% (valsts daļu). Mums bija "zelta kārts". Kad es aizgāju no politikas, man piedāvāja un es neatteicos no vairākiem labiem darbiem, es biju "Latvijas gāzes" uzraudzības padomes priekšsēdētājs. Manās rokās bija "zelta kārts", Latvijai izdevīgos brīžos es varēju balsot kopā ar krieviem pret vāciešiem, vai kopā ar vāciešiem pret krieviem. (..) Tā bija lielā muļķība, ka mēs iztērējām šo iespēju turēt "zelta kārti"," uzskata Māris Gailis.

Runājot vēl par vēlēšanām, Māris Gailis atzīst, "jo mazāk cilvēku aiziet balsot, jo lielākas "šanses" ir tukšām mucām kas tālu skan nonākt pie teikšanas". 

Viņš bilst, ka ir demokrāts, bet ne visās jomās.

"Daudzās valstīs balsošana ir obligāta, arī mums to vajadzēja ieviest, nav ko baidīties. Ja esi pilsonis, tev ir jābalso, vai – administratīvais sods. 300-500 eiro būtu normāls sods, nevari aiziet – maksā, arī budžetam būtu pienesums. Cik mēs miljonus dabūtu? Diezgan," vērtē Māris Gailis.

Sapnis par pasaules apceļošanu Mārim Gailim bijis jau no jaunības. Tā kā vectēvs bijis jūrnieks un arī mamma burājusi, tas viņu saistījis. Jau 70. gados viņš domājis, varbūt kaut kas jāmaina, lai varētu nokļūt uz buru kuģa "Kruzenšterns", lai burātu apkārt pasaulei. Atnākot brīvības gadiem, bijusi doma - aiziešu pensijā un tad.

"Tad pēc kāda brītiņa padomāju, varbūt nav vērts gaidīt pensiju, 50 gadi būtu īstais brīdis. Viens no motīviem iet prom no valdības, no politikas, piecu gadu laikā ir jānodrošina pārticība, lai paliek ģimenei, un jānoorganizē brauciens. To es izdarīju," atzīst Māris Gailis.

Jahta "Milda" pasaules apceļojumā devās 2001. gada 9.jūlijā.

"Tas ir labākais piedzīvojums dzīvē. Apaļi divi gadi, brīnišķīgs brauciens," arī šodien atzīst Māris Gailis.

Brauciens maksāja apmēram pusmiljonu, starp sponsoriem bija arī Lembergs.

Šobrīd vislielākā Māra Gaiļa uzmanība pievērsta Vāgnera mājas atjaunošanai Vecrīgā.

"Dabūt uz kājām Vāgnera māju kā starptautisku kultūras objektu, tā būtu man tāda forša gulbja dziesma," vērtē Māris Gailis.

Ja cilvēks jūt, ka tur var kaut ko izdarīt un smadzenes ir priekš tā gatavas kāpēc nē, - tā par savu amata brāļu iešanu politikā saka teātra leģenda Uldis Dumpis. Kā nekļuva par ģeogrāfu un vai tagad pietrūkst skatuves, par naidu sabiedrībā, ceļošanu un dzīves vitamīniem Laikmeta krustpunktā saruna ar Uldi Dumpi.

Viņš Latvijas Radio ir pavadījis daudzas savas dzīves stundas. Pat ne stundas, ja saskaitītu visus Radioteātra ierakstus, raidlugu garumus, tie jau ir mēneši, tas ir vismaz pusgads. Tik ilgs laiks pavadīts pie mikrofona ierakstu studijā Doma laukumā.

Savā pirmajā intervijā Latvijas Radio 70. gadu sākumā jaunais aktieris Uldis Dumpis saka: "Dzīve ir viena mūžīga sākšana no gala. Šo teikumu no izrādies "Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens" es lieku par savas dzīves vadmotīvu." Vai tas ir aktiera vadmotīvs arī šodien, kad pagājis jau pusgadsimts no šīs sarunas?

"Sevi skatīties vai klausīties ir diezgan grūti, jo tev ne vienmēr tas patīk un tur neko nevar labot. To var daudzi aktieri apliecināt. Tagad, kopš no televīzijas skatītāja esmu kļuvis vairāk par radio klausītāju, šad tad 22.05 paklausos, kad ir vecie ieraksti. Ne jau tikai tāpēc, ka arī man šad tad ir kāds ieraksts, vispār interesanti veco aktieru ierakstītās lugas paklausīties," atklāj Uldis Dumpis.

Radio viņam ir galvenais informācijas avots. "Es kā kaķene viņus staipu līdzi," smej Uldis Dumpis.

Kas satrauc no dzirdētā?

"Ar radio un vispār, kas notiek ir tā - augšā, lejā, man ir daudz, kas man patīk un nomierina, kad redzu intervijas ar foršiem cilvēkiem, tas vienmēr  ir kā tāda vitamīnu šprice dzīvē. Kontakts ar foršiem cilvēkiem vienmēr ir tāda vitamīnu deva," atzīst Uldis Dumpis. "Satrauc tas, kas tajā pasaulē notiek.

Varētu teikt – vienmēr esmu bijis optimists, bet pēdējā laikā ar tādiem pesimista iekritieniem. Visvairāk mani kaitina manas paaudzes cilvēki, kuriem ir tik īsa atmiņa un kuri vairs neatceras, ka tie padomju gadi bijuši tik skaisti, tik brīnišķīgi. Cik tagad viss ir slikti…"

Ja par svarīgām un nopietnām lietām  gribētu piezvanīt uz "Brīvo mikrofonu", kas ir tas, kas satrauc? 

Uldis Dumpis: Mani satrauc tā runāšana – es neiešu, tie, kas tur tagad sēž Saeimā tiek nevienu nevēlēšu. Ir jāskatās cilvēkiem ar mazliet vērīgāku aci uz to, ko katrs darījis un sola. Jārēķinās, ka tie cilvēki četrus gadus būs pie teikšanas. Tās ir vispārzināmas lietas - vēlēšanās ir jāpiedalās un ar skaidru galvu. (..) Agri vai vēlu arī mēs iemācīsimies vēlēt un Latvijā nonāksim pie pāris lielām partijām, tikai mūsu paaudze to nepieredzēs.

(..) kritērijs man ir viens – izvēlos pēc sava ieskata, lai tie būtu gudri cilvēki. Vai viņi kļūdīsies vai nē – tā jau ir cita lieta, visādi var gadīties, bet pēc iespējas gudrus cilvēkus.

Politikā iet dažādi cilvēki, arī aktieri. Kā to vērtēt? Uldis Dumpis atklāj, ka kolēģim Ivaram Pugam, kad viņš izvēlējies kandidēt kopā ar Artusu Kaimiņu, teicis, ka no viņa nenovēršas, neatsakās no draudzības, bet politisko izvēli neatbalsta. Vai aktieriem ir jāiet politikā? 

Uldis Dumpis: Nav jau mums to speciālo politiķu, tāpēc acīmredzot tur jāiet dažādu nozaru pārstāvjiem, nav jau tā izvēle tik liela. (..) Ja cilvēks jūt, ka tur var kaut ko izdarīt un viņam smadzenes ir priekš tā gatavas – kāpēc nē.

Šobrīd Ulda Dumpja kontakts ar teātri vairs nav tik ciešs. Teātra mājaslapā viņa vārds ir atrodams pie ārštata aktieriem, bet teātra repertuārā izrādes ar viņa līdzdalību. Aktieris atklāj, ka pavasarī piedalījies "Skroderdienas Silmačos" izrādēs, bet tas jau vairāk goda pienākums tur būt. Viņš min, ka no teātra nācies aiziet vairāk acu veselības dēļ. Rūgtuma par aiziešanu nav

"Es tā diezgan lēni iepriekš sevi uz to gatavoju. Vēl Ojāra Rubeņa laikā es jau divreiz devu viņa iesniegumu, lai pārietu ārštatā. Ojārs nelaida. Labu brīdi ārštatnieks būdams, spēlēju vecās izrādes. Jaunajās tomēr nē," stāsta Uldis Dumpis.

"Pilnīgi godīgi – man it nemaz nepietrūkst šobrīd teātra. Es jau tāpat uztur kontaktus ar kolēģiem, man nav mēģinājumu, man nav izrāžu. Bet nezinu, kā būs pēc gada, varbūt pēc gada klusu šņukstēšu spilvenā.

Uldis Dumpis arī atminas savu aktiera gaitu pirmsākumus. Nav bijis tā, ka no bērna kājas gribējis kļūt par aktieri – gribējis būt ģeogrāfs, jo onkulis bijis ģeogrāfijas pasniedzējs. Bet stāties Teātra fakultātē viņu pierunājis Lāsmas Kugrēnas vecākais brālis Gunārs, kurš jau apguva aktiermākslu.

Šogad gāzes apgādē riskus neredzu, tikai cenās, saka bijušais enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, atzīstot, ka ļoti maz darīts, mazinot atkarību no Krievijas. Par stāšanos partijā un pirmo banku krahu, par darbu Eiropas Komisijā un degvielas cenām saruna ar politiķi, diolomātu, bijušo Eiropas Savienības komisāru, savulaik skolotāju Valmierā Andri Piebalgu Laikmeta krustpunktā.

Viņam bijusi iespaidīga karjera Latvijas diplomātijā un ārpolitikā. Vēl pirms neatkarības, padomju gados Andris Piebalgs bija Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vidusskolas skolotājs un arī direktors. Viņš lasīja padomju propagandas lekcijas par PSRS un ASV attiecībām gan vietējā Valmieras celtniecības pārvaldē, gan putnu fabrikā.

Latvijai atgūstot neatkarību, viņš kļūst par izglītības un finanšu ministru, tad vēstnieku Igaunijā un Eiropas Savienībā un daudzu novērtējumā - izcilu Latvijas balsi Eiropā. Saņēmis atzinību kā Eiropas gada cilvēks Latvijā. Viņš bija ES enerģētikas komisārs pirms gandrīz 20 gadiem, kad Krievija pirmo reizi sāka šantažēt Eiropu ar gāzes piegādēm. Viņš jau 2005. gadā kā Briseles komisārs brīdināja Latvijas valdību, ka nevaram sēdēt tikai uz "Gazprom" gāzes adatas.

Vai Latvija un Eiropa šoziem spēs novērst Putina plānu - likt eiropiešiem savos dzīvokļos "sajust Sibīrijas aukstumu"?

"Par šo ziemu es neredzu riskus, lielais risks ir nākamā ziema. Gāzes krātuves Eiropā ir pietiekami pilnas, ir pietiekami daudz sašķidrinātās gāzes, ir palielināta gāzes piegāde no Norvēģijas, vairāk nāk no Azerbaidžanas. Tas viss izskatās ļoti labi," norāda Andris Piebalgs.

"Bet, nenākot Krievijas gāzei, mēs esam spiesti tukšot gāzes krātuves vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Izšķirošā cīņa ir nevis ar Putinu, bet, vai mēs varam ietaupīt.

Jo tie 15%, ko dažas dalībvalstis negribīgi pieņēma, tas ir absolūti nepieciešams. Ja tas netiek izdarīts, ir problēmas nākamajā ziemā, jo strukturāli pārmainīt gada laikā nav iespējas."

"Par šo ziemu nemaz nevajadzētu satraukties, es domāju par piegādēm, cena tas ir cits stāsts. Par kopējo atkarību no gāzes, nākamais gads varētu būt visgrūtākais," vērtē Andris Piebalgs.

Cik droši varam būt Latvijā par mūsu gāzes rezervēm? Andris Piebalgs ir pārliecināts, ka gāzes pietiks, vienīgā neskaidrība ir ar "Latvijas gāzes" mistisko pozīciju.

"Valdībai ir jātiek skaidrībā, kam tā gāze pieder," atzīst Andris Piebalgs.

"Es redzu risku cenās. Cenas ir tas, kur valdība šobrīd liek pusmiljardu, kas ir daudz, vai mājsaimniecības, īpaši trūcīgākās, varēs samaksāt, tas ir cits  stāsts. Tas var radīt arī maksājumu problēmas uzņēmumiem, kas tirgo gāzi. Tās ir risināmas problēmas, tās normālus cilvēkus skars maz, tā būs valdības galvassāpe pēc vēlēšanām," analizē Andris Piebalgs.

Piebalgs vērtē, ka esam ļoti maz esam darījuši, lai būtu mazāk atkarīgi no Krievijas gāzes.

Demogrāfiskā situācija ir svarīgākais, kas tagad jārisina Latvijai, un tam vajadzīgs kārtīgs budžets un atbalsts daudzbērnu ģimenēm - uzskata uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Vilis Vītols. Par dzimtu un atgriešanos Latvijā, Likteņdārzu un izglītības nozīmi, par biznesa vidi un piedzīvoto politisko spiedienu saruna ar Vili Vītolu raidījumā Laikmeta krustpunktā.

"Pilnīgi neattaisnojama ir to tautiešu rīcība, kas brauc uz pilnīgi svešu zemi, pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, Venecuēlu un citām vietām. Šajā tālumā nevarēsim palīdzēt ne mēs, nedz to varēs prasīt viņi. Tie ir kā atgriezts rieciens no maizes klaipa," tā 1947. gadā, uzrunājot latviešu bēgļus Vācijā, teicis Vilis Vītols, tautsaimnieks, pirmskara Latvijas Universitātes prorektors, šobrīd Latvijā labi pazīstamā uzņēmēja un Likteņdārza izveidotāja Viļa Vītola vectēvs.

Likteņa ironija - jau pēc dažiem gadiem tieši Venecuēlā viņa dēls un mazdēls rod patvērumu. Viņi nekļūst par "atgrieztu maizes riecienu", gluži otrādi - no tālās Venecuēlas aktīvi iesaistās trimdas latviešu dzīvē, kļūst par veiksmīgiem uzņēmējiem. Viņa mazdēls, arī Vilis, pēc neatkarības atgūšanas ar savu lielo dzimtu atgriežas Latvijā, iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Tapis Likteņdārzs, ar Vītolu fonda palīdzību un stipendiju izglītoti simtiem Latvijas jauniešu.

Ik gadu Vītolu fonds palīdz Rīgas Stradiņa universitātē mācības uzsākt vairākiem jauniešiem. Fonds nes Vītolu vārdu, bet to atbalstījuši vairāk nekā 2000 ziedotāju.

Kādēļ jums vienmēr ir bijis svarīgi atbalstīt cilvēku izglītošanos?

Vilis Vītols: Domāju, ka šodien modernajā pasaulē izglītība ir viss. Izglītība nodrošina īstu patiesu piedalīšanos dzīves konkurencē, jo bez izglītības ir ļoti grūti kaut ko uzsākt. Lai gan ir daži piemēri, kur cilvēki, kas nav universitāti beiguši, ir izrādījušies ļoti sekmīgi biznesā. Bet tas parastais process, ka

šodien ir jāiegūst izglītība. Kam nav izdevības iegūt augstāko izglītību, viņiem ir grūtām dzīvē pēc tam.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas un kandidātu sarakstos redzam, ka katrs ceturtais deputāta kandidāts ir ar ļoti pieticīgu izglītību, 24% ir vidējā vai pat tikai pamatizglītība. Par ko tas liecina?

Vilis Vītols: Tas var būt liecina, ka tie kandidāti nav tie labākie un piemērotākie. Es domāju, ka tomēr ir nepieciešams, ka tie cilvēki, kas raksta likumus un apstiprina likumus, viņiem ir jābūt ar izglītību.

Vilis Vītols vērtē, ka valdošā koalīcija nākamā Saeimā varētu būt līdzīga šai, jo valdošās partijas ir pierādījušas, ka ir spējīgas tikt galā ar Covid krīzi, spējīgas veikt procesu, kas ir attīrīšanas no okupācijas simboliem.

"Tas neapšaubāmi visiem latviešiem patīk, man īpaši patīk, kas ir noticis ar to "okupekli"," norāda Vilis Vītols.

Runājot vēl par vēlēšanām, Vilis Vītols aicina noteikti doties balsot un atzīst, ka nevar balsot par prokrieviskām partijām.

Vilis Vītols: Tur nekā nevar darīt, Krievija ir mūsu ienaidnieks, viņa tāda vienmēr bijusi kopš Jāņa Briesmīgā laikiem, viņa tāda ir un viņa tāda būs, ja Krievija netiks sadalīta. Vienīgais risinājums, lai izbeigtos šis nepārtrauktais kara drauds, Krievija ir jāsadala.

Vilis Vītols vērtē, ka Krievija vienmēr uzbrūk kādam vājākam kaimiņam un to ir darījuši vairāk nekā 500 gadus. Viņi [Krievija] domāja, ka arī Ukrainā tā būs.

Vilis Vītols: No tās milzīgās teritorijas nav neviens pleķītis, kas būtu pievienojies Krievijai labprātīgi, visi ir ieņemti ar agresiju un brutālu varu. Krievija ir kara perēklis. Bet ļoti daudzi rietumu politiķi to nesaprot, jo viņiem nav tādas pieredzes.

Šodien saruna ar rakstnieci, tulkotāju, diplomāti Annu Žīguri, kuras dzimta ir bijusi ne vien Latvijas laikmetu lieciniece, bet pati atradusies mūsu vēstures svarīgākajos krustpunktos. Tā pieredzējusi gan neatkarīgās Latvijas dibināšanu, gan Sibīrijas ciešanas un tad atkal brīvības atgūšanu. Annas Žīgures spilgtākie dzimtas pārstāvji ir vecvectēvs, jaunlatvietis Stērstu Andrejs, vecāmāte, dzejniece, franču kultūras popularizētāja Elza Stērste, vectēvs - ievērojamais dzejnieks Edvarts Virza, vecāki - tulkotājs un teātra darbinieks Jānis Žīgurs, un mamma - kultūras darbiniece Amarillis Liekna-Virza. Šie ir tikai daži no plašās dzimtas pārstāvjiem, kuri apliecinājuši latviešu tiekšanos pēc izglītības, patstāvības, savas zemes mīlestības. Ar mīlestību un cieņu Anna Žīgure runā par saviem senčiem un pagātnē pieredzēto, bet arvien arī trāpīgi vērtē šodienas notikumus. 

Par mūsdienām Ukrainas kara ēnā runājot, Anna Žīgure atzīst, ka savā ziņā esam daudz labākā situācijā nekā agrāk. "Pašķirstiet 1939. gada laikrakstus vai žurnālus! Toreiz bija Ulmaņa izdots likums, ka jāraksta neitrāli. Par Somijas Ziemas karu 39. gada rudenī mēs varējām rakstīt, un ļoti daudz Latvijas avīzes rakstīja, bet blakus bija jādod oficiālais Padomju Savienības skaidrojums un oficiālās Padomju Savienības ziņas. Avīzē lappuse ir gandrīz sadalīta. Tāda bija situācija. Tagad mēs varam brīvi izteikt savas domas, brīvi nostāties, kurā pusē [vēlamies]. Es ceru un zinu, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa ir Ukrainas pusē. Un mēs neesam vairs tādā ziņā neitrāli kā 39. gadā, mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kas ir liels drošības garants.

Vai Latvijai gadījumā nevajadzētu atvainoties Somijai, ka mēs toreiz, 1939. gadā, negājām viņiem Ziemas karā palīgā?

Latviešiem nevajag atvainoties somiem. Es domāju, latviešiem nevienam nevajag atvainoties. Latvieši jau nebija vienīgie, kas negāja palīgā. Arī no Anglijas nāca dažas brīvprātīgo vienības, tāpat arī no Zviedrijas. Kā kādreiz izteicās Somijas parlamenta spīkere, ka tad, kad bijis grūts brīdis, zviedri atsūtījuši kādus adītus cimdus - tas ir krietni pārspīlēti, bija jau mazliet vairāk [palīdzības]. Somi palika pilnīgi vieni. Bet mums nevajag atvainoties, jo no mums nāca brīvprātīgie, bija žurnālisti - kara korespondenti, kas ziņoja avīzēs.

Par karu un kara beigām... Šī nedēļa, kad notiek mūsu intervija, ir zīmīga ar to, ka Rīgā, Pārdaugavā, novāc Okupācijas pieminekli. Vai šī pieminekļa aizvākšana lielai latviešu daļai palīdzētu neatcerēties kara pārestības un to, kas sekoja pēc 45. gada - otrreizējo okupāciju?

Es domāju, ka ne jau tikai šis piemineklis ir vienīgais, kas liek atcerēties karu. Praktiski visu Latvijas cilvēku dzimtu vēsture liek atcerēties karu - visi pazudušie, visi svešumā apraktie, visi bojā gājušie un nezin kur mirušie, visi pa pasauli izklaidētie, visi bez tēviem augušie bērni un tā tālāk, tas viss katru dienu liek par to atcerēties, vai nu cilvēks domā vai ne. Tas, kādas atziņas pauž mūsu sabiedrība, arī tā ir tālo laiku atblāzma mūsdienās.

Vai mēs kaut ko varam mācīties no igauņiem? Redzējām, ka viņi savu bronzas Aļošu no Tallinas centra aizvāca daudz agrāk, arī tagad šis stāsts ar tanku - neraugoties uz protestiem un Narvas pašvaldības attieksmi, nakts laikā tas tika aizvākts. Es īpaši novērtēju, ko igauņu dienesti dara ar dažādiem naida runātājiem internetā, no kuriem viens pavisam ātri tika notiesāts. Mums ir priekšstats par igauņu lēnīgumu, bet ir lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums.

Ir varbūt lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums, bet, no otras puses, man ir jāsaka, ka mūsu ģeopolitiskā situācija, mūsu ģeopolitiskais novietojums ir ievērojami sarežģītāks vai ievērojami grūtāks pamats labai dzīvei, nekā tas ir igauņiem. Mums ir bijuši daudz lielāki kari, kaut vai pagājušajā gadsimtā. Pirmais pasaules karš atstāja uz mums daudz lielākas pēdas, tad Otrais pasaules karš, par tālākiem gadsimtiem nemaz nerunājot. Igauņi ir bijuši vieglākā situācijā. Igauņiem arī daudz palīdzējuši somi, viņus ļoti mērķtiecīgi izglītojot, sākot ar valsts līdzekļiem, par ko nerunāja, ka tie ir valsts līdzekļi, sākot ar 80. gadu otro pusi. Šī izglītošana notika praktiski visā sabiedrībā - pagasta skolās, pagasta pašvaldībās, prezidenta kancelejā, armijā, medicīnā, uzņēmējdarbībā, visur. Tad, kad 1991. gadā mūsu valsts atjaunoja neatkarību, igauņi jau bija ievērojami labākā situācijā, jo viņi zināja, kas neatkarīgā valstī ir jādara - viņiem turpat bija Somija, kas viņus balstīja.

Raugoties nākotnē, tuvojas Saeimas vēlēšanas, mēs ar bažām raugāmies, kas notiek Ukrainā - kāds ir Jūsu skats mūsu valsts, mūsu Latvijas nākotnē?

Man nav gluži tā, kā bija manai klasesbiedrenei, kurai mans tēvs esot teicis: "Tavs nepamatotais optimisms tevi izglābs." Viņa man to vienmēr saka. Bet ar katru savu šūnu es esmu ļoti liela optimiste. Es ticu, ja mēs spēsim ievēlēt gudru Saeimu, diemžēl tas ir ne tikai atkarīgs no tā, vai visiem ir augstākā izglītība, kā mēs to zinām. Tā ir laba prasība, protams, bet mēs zinām, kādi cilvēki var būt ar augstāko izglītību mūsu pašu valstī. Ja mums būs gudra Saeima, ja mums būs gudrs premjerministrs un godprātīgs, īsts valstsvīrs - prezidents, un ministri, un valdība - ja būs tādi cilvēki mūsu priekšā, kas spēs apvienot mūsu ļoti daudzšķautņaino un dažādi domājošo sabiedrību (es nedomāju, ka visiem ir jābūt vienādiem), bet par to man tomēr ir pārliecība - ja mēs neticēsim savai zemei, savai valstij, savai tautai, savai valdībai un saviem valstsvīriem, tad kurš tad viņiem ticēs! Tas tāds ideālisms, bet es tomēr ticu, ka tas tā būs.

Rakstniece un publiciste, kura savās darba gaitās ir dokumentējusi Latvijas laikmetu un dažādus mūsu vēstures krustpunktus jau kopš sešdesmito gadu beigām. Maz ir tādu vietu Latvijā, kur viņa nebūtu bijusi ar diktofonu vai bloknotu rokās, fiksējot notikumus, ļaužu stāstus, Latvijas cilvēkus. Vēl arī viņas bagātā, skaistā un krāsainā valoda. Laikmeta krustpunktā saruna ar Moniku Zīli par sociālajiem tīkliem, taro kārtīm, raksniecību, Latgali, arī iesaistīšanos politikā.

Es negribētu sacīt, ka es esmu bijusi politiķe, nē, vispār es apbrīnoju – tagad cilvēks, kurš vispār nekad nav bijis nekādā saskarē ar politiku, viņu ievēlē Saeimā un otrajā dienā viņu jau sauc par politiķi. Nu, nav tā! Es to vienmēr saku, ka manā uztverē politiķis - tā bija Mārgareta Tečere, kura 16 gadu vecumā sāka mazgāt glāzes savas nākamās partijas birojā. Tad izaug cauri tam visam, pārzina to ķēķi. Mums tas viss pagaidām nesanāk. Arī partijām, kurām ir bijušas jauniešu organizācijas, kaut kā viss tur ir nomiris, iznīcis... Tāpēc ir tā, ka reizēm, piemēram, pagājušajās Saeimas vēlēšanās bija paziņojumi, cilvēks pēkšņi: “Tā, eju politikā!” Tas ir kā “Eju sēnēs!” Nē, nu, šausmas! Tas tā traģikomiski izskatās.

Paralēli žurnālistikas darbam astoņdesmito gadu sākumā Jūs sākat rakstīt arī stāstus, un Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāti vairāki no tiem...

Man vispār vienmēr ir patikuši darbi, kurus var padarīt ātri. Un tā ir ar rakstīšanu. Kā es smejos, mana pirmā pieredze ir no piektās klases, kad sapratu, ka doma par romānu nerealizēsies. Kad strādāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”, bija tāds žurnāls “Skola un Ģimene”, kur toreiz ar kolhoza “Ādaži” atbalstu katru gadu bija īso stāstu konkurss. Toreiz bija pierasts, ka katrā žurnāla numurā ir stāsts. Stāsti man, tā sacīt, ir "paceļami", un katru reizi es kādu stāstu arī uzrakstīju. Patiesībā es nebiju domājusi, ka varētu rakstīt romānu, jo principā esmu diezgan nepacietīga. Man vajag redzēt sākumu un galu. Šī īpašība, ka man visu gribas ātri pabeigt, nav palīdzējusi, nav veicinājusi pievēršanos latviešu sievietēm tik iecienītajiem rokdarbiem. Es esmu apbrīnojusi sievietes, kuras stāsta, kā viņas nomierina adīšana. Nu, ja man vajadzētu iecerēt kādu tādu vērienīgu terora aktu, tad, lūdzu, nosēdiniet mani uzadīt, teiksim, kādu jaku. (smejas)

Jūs netamborējat jaku, jūs tamborējat stāstus...

Nu jā, es tamborēju stāstus, bet tik viegli jau tas arī nav.

Tostarp Jums ir arī stāsts par Iju, pie kuras nāk konsultēties izmeklētāji. Vai tur varbūt ir kaut kas arī no dzīves?

Redziet, es interesējos par taro kārtīm jau ļoti sen. Man nav ne gaišredzības, ne kādu pārdabisku īpašību, nekādas auras neredzu un pie manis arī nenāk nekādi noslēpumaini sapņi, ko tulkot, bet tad, kad es strādāju laikrakstā "Padomju Jaunatne", tad visi mani padotie, ja tā varētu sacīt, bija tieši tajā vecumā, kad visas emociju un attiecību lietas ir ārkārtīgi svarīgas. Ja tā skatās atpakaļ, tad reizēm bija tā, ka no rīta atnāc un nav neviena, kas strādā. Jo tie, kas iemīlējušies, tie staigā pa mākoņiem, tiem, kuriem neviena nav, tie ir atkal tādi drūmie un depresīvie. Un vēl ir arī pamestie. Par pamestajiem vispār, tie nekam nav derīgi. Un it kā neformāli tu, būdama galvenā redaktore, nevari tādas lietas regulēt, bet esi pati tajā vecumā bijusi un tam cauri gājusi un tev gribas mazliet tai meitenei palīdzēt. Un tu sāc viņai teikt, ka nav taču no tā tur nekā, kam viņš tev vajadzīgs, bet nē, tikai viņš ar to nošļāpto bikšdibenu ir dzīves, tā sakot, galvenais saturs un, ja nav, tad nav. Bet kā tu cilvēku pārliecināsi? Es saku - es tev izlikšu kārtis! Liekam kārtis un, protams, kārtīs viss ir cerīgi, jūs varat ticēt vai neticēt, bet tas pareģojums piepildās uz līdzenas vietas! Jau pēcpusdienā Preses nama kafejnīcā tur lejā viņa jau sēž ar cigareti un viņai pretī ir tas tur. Tā ka, saprotiet, man atsevišķās aprindās bija ļoti tādas gaišreģes slava. Reizēm es izpalīdzēju arī kaimiņu "Sovetskaja Molodjoš" redaktoram.

Atgriežoties pie šodienas, vēlētos, lai jūs uzrunājat mūsu klausītājus, domājot gan par gaidāmajām vēlēšanām, gan par to, kas būs rudenī, ziemā ar apkuri un rēķiniem, gan par to, kas notiek Ukrainā. Kāds būtu Jūsu uzmundrinājums, jo, protams, daudzi uz to visu raugās ar lielām bažām un neziņu.

Ziniet, es neko jaunu nepateikšu. Kādreiz laikam māte Terēze ir teikusi, kad viņai jautāja, kā pasauli darīt labāku, tad viņa teica: "Ejiet mājās un mīliet savus tuviniekus!" Protams, manī ir bažas par visu to pašu, par ko visiem pārējiem cilvēkiem, bet es domāju, ka mēs slikti izmantojam to tagadnes emocionālo resursu, kāds mums ir. Šobrīd ir vasara - ja vien mēs varam vēl paši uz savām kājām pārvietoties, ja mēs no rīta pamostamies pie pilna prāta, ja mums ir brokastis un būs arī vakariņas, mēs zinām, tad tagadni, izbaudīt tagadni! Par pagātni, nu ko, mēs varam stāstīt, kādas bija grūtības, rūpesti un šausmas, bet, kas bijis, to nomainīt nevar. Par nākotni mēs nezinām."