Laikmeta krustpunktā

Balss, kas gadu desmitiem skanējusi radio, tad televīzijā, bet pēc tam no Saeimas tribīnes un kura izceļas ar perfektu dikciju un valodas kultūru. Laikmeta krustpunktā saruna par ekrāna un valodas kultūru, par patriotismu un darbošanos politikā, un – kāpēc savulaik mainīja vārdu ar Antu Rugāti, ilggadējo Latvijas Televīzijas diktori, žurnālisti, politiķi, Latgales patrioti, kura pati pēdējā laikā sevi piesaka kā "brīvbildētāju", jo bieži redzama ar fotoaparātu rokās.

"Tā bija tuvredzīga draņķība, kā deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Televīzija atbrīvojās no diktoriem," ar rūgtumu atzīst viena no leģendārajām radio un televīzijas balsīm Anta Rugāte.

90. gadi nāca ar lielām pārmaiņām un tās skara arī leģendāros diktorus, kuri vienā mirklī nebija vajadzīgi. Iemesli bija dažādi. Kā tas skāra jūs personiski?

Anta Rugāte: Pavisam īsi atbildot, tas bija divu nedēļu jautājums. 1993. gada 16.janvāris, kad pie ziņojumu dēļa parādījās sludinājums, vai rīkojums, drīzāk tā viņu varētu nosaukt, ar to, ka mēs visi tiekam "uzlikti uz konkursa". Es tieši precīzi citēju tā, kā tas toreiz tika formulēts un rakstīts, lai gan tas ir latviski pilnīgi šķērsām un nepareizi. Lai atsijātu tos, kuri paliks. Viss bija pilnīgi skaidrs, kuri būs, kuri tur paliks. Palika tie daži jaunie, faktiski mani skolnieki, bet uz īsu brīdi. Velta Sēle palika ar Mārtiņu Hofmani. Velta Sēle nebija mana skolniece, bet Mārtiņš Hofmanis bija. Un un viņa palika uz pāris gadiem ar atsevišķu raidījumu, ne jau kā diktori, kuri, teiksim, veido šo kadra saturu vai kadra kultūru. Jā, kadra kultūru.

27.janvārī ir konkurss, un 30. janvārī es teicu paldies par kopā pavadītiem gadiem. Viss. Ļoti vienkārši. Īsi, ātri, jo tās bija konkursa profesijas. 

Tas bija sāpīgi?

Anta Rugāte: Tas tā maigi teikts. Bet, protams, varbūt man vēl bija priekšā kādi gadi, man bija tikai 44 un es paliku bez darba. Es biju viena no pirmajām bezdarbniecēm Latvijas atjaunotajā neatkarīgajā valstī, par kuru es esmu 80.gados stāvējusi un un gājusi, un rūpējusi, lai būtu mums šī valsts, pašiem sava un neatkarīga no jeb kaut kādiem citādiem spēkiem, kas grib kaut kādā veidā diktēt mums to dzīves kārtību.

Bet Gerda, piemēram, Gerda [Sinkēviča] saņēma šo pavēli uz sienas 1992.gada 5.augustā. Viņa atnāca pēc atvaļinājuma uz darbu un 5. augusta pavēle tur karājās. Viņa atnāca kaut kādā 7. vai 9.augustā darbā, un viņai vairs tur nav vieta. Tas nozīmē, ka tev ir jāpagriežas uz papēža un jāiet ārā no Zaķusalas mājas uz mūžīgiem laikiem. Nu tā ir draņķība, to es savādāk neteiktu. 

Anta Rugāte min Ģirtu Dzenīti, televīzijas pētnieku jeb "urķis" - kritiķis, rakstītājs. Jā, viņš bija tā laika cilvēks, arī viņam tur var daudz ko pārmest, ka tam laikam kalpoja vai kā, bet viņš radīja vārdu "tālrāde". Tur ir ļoti grūti sabalansēt starp Zigmundu Skujiņu un Ģirtu Dzenīti, kurš tad īsti ir autors.

Anta Rugāte: Tad man jāsaka, ka šai tālrādei deviņdesmitajos gados Latvijā nāca tuvredzīgi vadītāji. Un šī tuvredzība beidzās ne tikai ar personīgām traģēdijām. Ja es vēl kaut kā tur varēju apmest kūleni un ne pirmo reizi savā dzīvē atkal kaut kā mēģināt izdzīvot, tad daudziem tas bija diezgan traģiski. Gerdu ieskaitot. Ne tikai diezgan, bet tas vispār bija fināls. Tas bija, tas bija, tas bija tik nežēlīgi un tik neganti.

Lielākā muļķība ir cirst kokus, aizbildinoties ar cilvēku glābšanu - neviens dižozols cilvēku nav nositis, par arboristiem sašutis dabas pētnieks Guntis Eniņš. Par izglābtajiem dižkokiem un to patieso vecumu, par atklātajām alām un akmeņiem, par rīta vingrošanu, politiku un arī dzeju saruna ar vienmēr smaidīgo Gunti Eniņu Laikmeta krustpunktā.

Ja kāds var saniknot pētnieku Eniņu, tie esot arboristi. Kāpēc  tā?

"Arboristi un dabas "aizsardzībnieki", kas ieņem amatus. Tā vietā, lai sargātu dižkokus, viņus ņem un nobende," bilst Guntis Eniņš.

Padomju laikos izglābis vairākus dižkokus. Rīgā bija Duntes ielā dižozoli, ko Pēteris I stādījis. Atminas kādu gadījumu no padomju gadiem, ka armijas vīri ļāvuši apskatīt kādus ozolus pat armijas daļā. Un pēc aizrādījuma, ka viņu daļā atrodas cara Pētera I stādīti ozoli, pasaudzējuši to, ko vēlējušies nozāģēt. Bet arboristi nozāģēja!

"Tagad brīvās Latvijas laikā, pēc 20 gadiem atnāca. Tur uzceltas mājas, militāro vairs nav," norāda Guntis Eniņš.

"Kad ozolu nozāģēja, tur bija tie bluķi, tos Julita Kluša nofotografēja, neviena trupējuma nav. Tie ir vairāk nekā 200 gadu veci koki. Es arī domāju, ka viņi ir iztrupējušie, lielie ozoli var būt iztrupējuši, bet ka var šādu te... Tur tak vajadzēja iesūdzēt attiecīgi par šo neizdarību," uzskata Guntis Eniņš. 

"Arī Jelga­vā tādā veidā nocirta dižozolu, kas bija no hercoga laikiem, arī pieci metri resns, ka dobums ir. To viens varens arborists sastādīja uz četrām lappusēm aktu un tomēr nozāģēja. Sāka zāģēt kā malēnieši noaugšas. Tagad guļ tas ozols it kā tāpēc, ka viņam dobums, gaisma spīd cauri," turpina Guntis Eniņš.

"Arboristu lielākā muļķība ir, ka jāzāģē cilvēku glābšanai. Vēl pagaidām neviens dižozols nav cilvēku nositis," pauž Guntis Eniņš.

Es nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju un Tarkovska filmas tikai tāpēc, ka kāds man teiks, ka viss krieviskais ir slikts. Tomēr greizo ideju par "russkij mir", kas atgādina terorisma lozungus, es nesaprotu - atzīst Laima Žurgina, kino režisore, kas dokumentējusi teju visas pēdējā pusgadsimta lielākās leģendas. Saruna ar Laimu Žurginu Laikmeta krustpunktā.

Laima Žurgina ir savulaik uzņēmusi filmu "Tie ir arī mani dēli" (1990.) Tas ir stāsts par padomju armijā bojā gājušiem  puišiem, par savu dēlu traģisko likteni stāsta mātes Krievijā, Latvijā un Ukrainā. Saistot šo skaudro stāstu ar šī brīža situāciju, Laima Žurgina atzīst, ka viņai Krievijas iebrukums Ukrainā šķitis vājprāts, kā kaut ko tādu var pieļaut visu acu priekšā. Tāpat viņa neslēpj, ka dīvains šķitis Krievijas personību atbalsts. Režisore stāsta, ka mācījusies kopā ar krievu režisoru Ņikitu Mihalkovu savulaik, ir pazīstama ar baletdejotājiem Andri un Ilzi Liepām.

"Es daudz ko zinu par šiem cilvēkiem, es nevaru saprast, kas viņus ir nozombējis," bilst Laima Žurgina. "Es pat nezinu, vai viņi skatās to realitāti, viņi vadās no kaut kādas izdomātas ideoloģijas. Mihalkovi vienmēr ir uzsvēruši, ka pārstāv krievu muižniecību, Krievijai ir savas vērtības. Domāju, ka viņš ir talantīgs cilvēks un vara vienmēr piesaista talantīgus cilvēkus. Mani tas nodarbina, kas šos visādi talantīgos cilvēkus ir novedis pie šāda vēsturiska negoda?"

"Es nezinu, ko nozīmē šis krievu "russkij mir"," turpina vērtēt Laima Žurgina. "Pa ausu galam esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka vecā Eiropa ir nogurusi, deģenerējusies un amorāla, ka krievu nācija pārstāv gaišās dvēseles un kaut ko tādu. Tad es domāju, kur es to esmu dzirdējusi vēl? Es atceros filmas par islāma teroristiem no Sīrijas, kuri apmēram to pašu apgalvo.

Tad es sāku domāt - čečeni ir musulmaņi un sīrieši karo Ukrainā. Ja apvienojas šīs milzīgās tektoniskās masas - Krievijas politiķi un nozombētie islāmisti - un visa Eiropa ir pilna ar islāma ticīgajiem, kas tur dzīvo un strādā. Es negribu būt Vanga, bet par to ir jādomā, ka varbūt arī tāds pavērsiens. Tagad tiešām notiek milzīgas tektonisko plākšņu pārbīdes."

Vēl Laima Žurgina, kura ir pabijusi daudzās vietās Krievijā, norāda, ka Krievija ir ļoti dažāda un atšķirīga un viņas, kā pati saka, vēl viens futuroloģisks prātojums vai nākotnes vīzija ir, ka Krievija var sadalīties, jo tur ir iekšējās pretrunas un vēsturiski izveidojusies ļoti raiba aina.

Saruna lielākoties bijusi par kino, par karu, par vēsturi, bet režisore atzīst, ka viņai ir aktuāli runāt par izglītību, jo pedagogi stāv pie Saeimas un lūdz naudu.

"Vajag būt kaut kādam ļoti tuvredzīgam politiķim, lai nesaprastu, ka izglītība ir pamatu pamats nācijas attīstībai. Ir notikušas daudzas optimizācijas kļūdas," vērtē Laima Žurgina.

Viņa atminas savus skolas laikus Rīgas 49. vidusskolā pie skolotājiem, kas nebija devušies bēgļu gaitās, kas ieaudzinājuši zināšanu alkas.

"Trauksmainākie punkti - skolotāja prestiža kritums, trauksmi jāsit ir par mobingu, tas ir ļaunums, kas no ģimenēm pārvietojas uz bērniem un uz skolu. Ar šausmām klausos, ka augstskolās aktuāla ir plaģiātisma problēma, tas viss ir degradējoši, tas nozīmē, ka tie cilvēki nav ne īsti ārsti, ne īsti celtnieki, viņi kaut kur kaut ko noraksta, tad nokļūst reālajā dzīvē un pieņem nepareizus lēmumus," norāda Laima Žurgina. "Es esmu pateicīga daudziem saviem skolotājiem par savām izvēlēm. Man tā liekas viena no pamatprofesijām. Otra ir medicīna."

Tur jābūt ar ziloņa ādu, diplomātiskām smadzenēm un īpašu izglītību - tāds viedoklis par politiķiem ir skatuves leģendai Olgai Dreģei, kura deviņdesmitajos gados pati iepazina politikas ķēķi arī tuvplānā. Par politiku, sabiedrību, filmām un skatītāju mīlestību saruna ar Olgu Dreģi Laikmeta krustpunktā.

Jāņu laika viena no tradīcijām ir arī filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" skatīšanās. Jau esam tikušies ar filmas režisoru Jāni Streiču, ar scenārija autori Māru Svīri, šoreiz saruna ar vienu no spilgtākajiem tēliem filmā - Tūtaru ģimenes galvu, Ērika sievu, Uģa mammu, vēsturnieci, kurai reizēm mēdzot būt salta sirds, Dagniju, jeb aktrisi Olgu Dreģi.

"Man ir laimējies ar kino režisoriem, tāpēc varbūt tās filmas ir palikušas tik ilgi skatāmās. Līdz šai dienai," vērtē Olga Dreģe.

Jau sarunā ar teātra zinātnieci Līviju Akurateri 1974. gadā aktrise piemin gan kautrīgumu, gan savu pārgalvību, kuras dzīvē bijis daudz, tagad atzīst aktrise.

"Es bērnību nodzīvoju tikai pa koku galotnēm, ieķēros kādam slaidam bērzam galotnē un tad laidos uz leju, tas bieži lūza. Cik neesmu traumas guvusi pārgalvības dēļ. Kā es šodien kolēģiem saku, es esmu gaisa cilvēks.

Pat Norvēģijā uz kraujas es nostājos uz galvas, man gribas to pasauli tā... Es uz rokām arī staigāju, mēs ar Pēteri Liepiņu abi uz rokām staigājām. To es ganos iemācījos," stāsta Olga Dreģe. "Pārgalvības manī ir daudz, bet kautrība arī.

Tur dažādi apstākļi sakrīt, gan nabadzība pēckara laikā, tā atstāj savu zīmogu. Es negāju uz skolu vai ļoti agri gāju, lai neredz, ka man nav mētelīša, ka tēva pufaikā eju, ātri noģērbties un kautrīgi klasē sēdēt, lai flaneļa biksēm neizspiežas ceļgali. Bet skolotāji mani arvien drošināja." 

Pārgalvība, bet vai kaislību arī bijis daudz? Jūs esot visas mīlestības vēstules un sarakstes sadedzinājusi laukos māsas krāsnī.

"Faktiski ir jau viss jāsadedzina aiz sevis. Ja tiem tuviniekiem kaut kas interesē un paliek, tad ir labi, bet cilvēkam jāpaliek ar savu laiku. Ar tā laika kaislībām, vēlmi, modi. Ne velti Paulam Putniņam bija teiciens - viss paiet," bilst Olga Dreģe.

Atvadoties no Ausmas Kantānes minējusi grēkus, noslēpumu, kaislības.

"Bet es esmu tanī pārliecībā, ka tam jāpaliek ar indivīdu kopā. Šodien ir ļoti modē ir visu atklāt, bet paaudze pirms manis un mana paaudze ir tā, kas sevī patur to," uzskata Olga Dreģe.

Mums katram ir jāsaprot, ka karš Ukrainā nav karš tikai pret Ukrainu, tas var atnākt arī mūsu mājās. Tieši tāpēc ir briesmīgi skatīties, ka Latvijas sabiedrība pat šajā gadījumā ir šķēlusies. Un tie nav tikai vietējie krievi un latvieši, tā ir arī daļa tieši latviešu sabiedrības. Tas sākās jau Covid laikā, tie ir visi tie, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts. Bet tie ir tie cilvēki, kuriem ir neizdevusies dzīve. Bažīga ir Aija Kuģe. Iilgus gadus viņas mājas bija Belgrada, bet darba vieta radio "Brīvā Eiropa".

Saruna ar Aiju Kuģi Laikmeta krustpunktā.

Aijas Kuģes vārds ārpus Latvijas noteikti ir vairāk zināms, nekā Latvijā. Viņa 90. gados vai ikdienas par Dienvidslāvijas karu ziņoja radio "Brīvība"(svoboda). Viņa ir piedzīvojusi savām acīm, ko nozīmē karš Eiropā 20. gadsimta beigās - naids, bumbu uzlidojumi, nāves un cik smeldzīgas ir kara sāpes un atmiņas.

Aija Kuģe ir dzimusi un augusi Latvijā, Valmieras pusē - Dikļos, bet lielu dzīves daļu pavadījusi Dienvidslāvijā. Dzīvojusi Belgradā. Viņas draugu lokā ir daudz krievu inteliģences pārstāvju, daudz žurnālistu, arī tādi, kuriem pēdējos mēnešos nācies mukt no Maskavas. 

Jau kādu laiku Aija ir atgriezusies dzimtajos Dikļos. Savulaik teikusi, ka pēc Dienvidslāvijas karā pieredzētā, filmas par karu vairs neskātas.

Filmā "Brīvība tiešajā ēterā" dokumentēta epizode, kur Aija Kuģe atradās Sarajevas apkārtnē. Viņa stāsta, ka viss apkārt zied, tikai snaiperus dzird. Viņa mēģinājusi stopēt kādā krustojumā, kur blakus bijis pasakains margrietiņu lauks. Viss balts zied. Aija Kuģe stāsta, kā salasījusi milzīgu pušķi un bijusi tik laimīga, taču, kad nākusi ārā no pļavas, kāds onkulis sāka kliegt - vai tu zini, ka tur ir mīnas. Abi gaidīja kopā transportu un uz jautājumu, kāpēc, ka ir tik skaisti, jūs karojat, viņš atbildējis: mēs karojam tāpēc, ka ir tik skaisti.

"Es neesmu sen bijusi Bosnijā, gadus piecus. Pēc kara es vēl braucu. Kad atgriezos Latvijā, kopš tā laika es neesmu bijusi. Man reizēm gan gribas un reizē arī negribas tur atgriezties. Kāpēc? Tāpēc, ka karš ir pagājis, kara sekas varbūt tā vairs nav redzamas, bet viņas jau kaut kur paliek. Un man arī tās atmiņas aiztikt negribas. Tas ir kaut kas tāds, ko es vispār vairs negribētu. Tas ir palicis manā pagātnē,

es vairs negribētu pastaigāt pa tām margrietiņu pļavām. Man karš vienmēr ir smirdējis pēc naida. Un es negribu atcerēties, kā tajā laikā tie margrietiņu lauki smirdēja," stāsta Aija Kuģe.

Vai var vilkt paralēles starp Dienvidslāvijas karu un šī brīža notikumiem Ukrainā? Arī tolaik pret Serbiju, līdzīgi kā pret Krieviju šobrīd, tika vērstas plašas sankcijas. Vai tās kaut kā ietekmēja serbu politiķus? 

Aija Kuģe: Kas attiecas uz sankcijām, kas tika vērstas pret Serbiju, viņas tik nopietnas nebija. Varbūt svarīgi tajā laikā bija, ka tika slēgta gaisa telpa. Piemēram, Ukrainas situācija būtu citādāka, ja tiktu Ukrainā slēgta gaisa telpa. Nelidoja lidmašīnas, tu varēji tikai ar kādu transportu aizbraukt uz kaimiņvalstīm. Sankcijas bija, bet Serbijai ir laba lauksaimniecība, vienmēr bija, ko ēst. Bet vienmēr trūka augu eļļas.

Aija Kuģe atstāsta kādu epizodi, kur jau pēc bombardēšanas un pirms vēlēšanām, kas bija 1999. gada rudenī, cilvēki stāvēja rinda pēc eļļas, eļļa bija izmesta visos veikalos, cilvēki stāvēja un runāja, ka mūs ar eļļu Slobadans Miloševičs nenopirks. Atmosfēra mainījās.

Aija Kuģe: Nezinu, paralēles ar Ukrainu ir grūti kaut kādas. Tikai tas, ka tas ir karš, šis ir pavisam citāds karš. Karš jau ir briesmīgs ne tikai tāpēc, ka daudz cilvēki iet bojā. Kara smagumu jau nevajadzētu vērtēt pēc tā, cik cilvēki aiziet bojā. Šī būs nodedzināta zeme.

(..) Katrs karš beidzas ar miera sarunām, vienalga, kurš uzvar. Viņam ir jābeidzas un viņš beidzas ar miera sarunām. Pat ja Ukraina uzvarēs, mēs visi to ceram, jo arī mūsu dzīve ir atkarīga no tā, tad tāpat būs kaut kādas miera sarunas, kurās grūti pat iedomāties, ka Ukraina varēs dabūt visu atpakaļ, kas viņai bija līdz 2014. gadam.

Pēckara laiks reizēm ir smagāks, kaut kādā veidā daudz smagāks. Tas, ko cilvēki gaida, kad būs miers, tas būs vēl ilgs periods, par kuru mēs nezinām, kā visu atjaunot, kā dzīvot. Ukrainā cilvēki, daļa, aizbrauks, vēl vairāk aizbrauks, daļa atgriezīsies, bet liela daļa neatgriezīsies.

Levada centra publiskotā aptauja rāda, ka 75% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka neraugoties uz sankcijām, Krievijai jāturpina iesāktais Ukrainā.

Aija Kuģe: Tas  ir ļoti daudz, bet es ticu. Sevišķi, ja Levada centrs to ir pētījis, tam vajadzētu ticēt. Mana pieredze ir tāda, varbūt tie cilvēki, krievvalodīgie vai krievu tautības, kas ir gan Krievijā, gan Latvijā, tie pieder kaut kādam kā tagad saka "manam burbulim". Viņu vidū varbūt, ka ir klusējošie cilvēki, kurus es neredzu un nedzirdu, no tādiem, kas neklusē ir paziņa, izglītota sieviete ar trim bērniem, ar ļoti bagātu vīru, pati arī raksta grāmatiņas un savā laikā saņēma Amerikas stipendiju un mācījās Amerikā.

Viņa Facebook rakstīja - kā vispār tas var būt, kādas  sankcijas, mēs ne pie kā neesam vainīgi. Rietumi grib uz mūsu rēķina iedzīvoties. Tas bija ļoti atbalstīts viedoklis.

(..) Es arvien neesmu atradusi atbildi uz jautājumu, cik tālu var iet sankcijas, vai viņas ietekmēs parastos cilvēkus. Var notikt kaut kas pretējs, tā saliedētība, kas rodas tāpēc, ka tu jūti, ka arī tev uzbrūk, kaut gan it kā neesi Putina pusē. To ļoti grūti pateikt. Tas reizēm nav taisnīgi, jautājums, cik tālu iet katra cilvēka atbildība un cik viņš pie tā ir vainīgs, kas notiek ar Krieviju.

Rietumu līderi reaģē pārāk lēni - sankcijām pret Krieviju jābūt vēl stingrākām. Par to ir pārliecināts Jūlijs Krūmiņš. Par biznesu deviņdesmitajos un tagad, par politikas aizkulisēm un skandāliem saruna ar vienu no pirmajiem Latvijas miljonāriem Jūliju Krūmiņu Laikmeta krustpunktā.

 

Arnis Krauze: Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, zinot jūsu interesi par politiku un dažbrīd arī iesaistīšanos dažādos politikas procesos, kāds ir jūsu skats uz rudeni, kāda būs nākamā Saeima? Vai kādu stutēsiet, atbalstīsiet, vai beidzot būsiet tikai vērotājs no malas?

Jūlijs Krūmiņš: Es nekad neesmu interesējies par politiku. Bet, tā kā es neinteresējos par politiku, politika interesējas par mani. Viena vai otra partija noteikti grib, lai kaut ko ieskaita. Viņi nāk, viņi kaut ko pārliecina, nē, es vairāk neiesaistos nekādās politiskās spēlēs.

Atklāti sakot, es šodien neredzu partiju, par ko es varētu balsot. Visi, kas ir nākuši pie varas, kas šodien ir, viņi neviens nav turējuši solījumu. Es vienkārši varu vēlēties, ka gribētu, lai vienreiz nāk normāla Saeima. Un Saeima tomēr pieņemtu lēmumu, ka mums ir vajadzīgs vēlēts prezidents.

Saprotiet, šodien vairāk kā 30 gadus visi, kas ir bijuši, mēs esam pēdējā vietā no Baltijas valstīm un nav neviena vainīgā. Visi, kas nāk jaunie ministri, saka, tas bija pagājušais... Būtu vismaz viens cilvēks. Es nesaku, ka pirmais prezidents būs tas, kas to darīs, bet mums vajadzīgi tādi kā Kārlis Ulmanis, kas dzīvo divistabu dzīvoklī un viņam divi uzvalciņi. Kas nedomā par to, domā par valsti. Mums vajadzīgi cilvēki, kas patiešām domā pa valsti. Mums ir visas iespējas, es esmu pārliecināts, ka latvietis ir zemnieks, viņš ir strādīgs. Viņi nav politiķi. Bet vajadzētu tomēr, lai Saeima saprastu, ka mums vajadzīgs.

Jūlijs Krūmiņš min, ka ir tapis uzņēmēju un pašvaldību pārstāvju veidots memorands, lai valdība pieņem politiskus lēmumus, bet uzņēmēju pārstāvji – ekonomiskos.

Jūlijs Krūmiņš: Mums ir jāizdzīvo. Mēs ar saviem septiņiem deputātiem, kur ir 720 citās valstīs, kas domā par savām interesēm, mēs nevaram izmainīt valsti, bet mums  ir jādomā, kā nopelnīt, kā izdzīvot, kā tam pensionāram samaksāt vairāk pensiju. Kā uztaisīt vairāk darbavietas. Tie jautājumi ir jādara. Es to varu darīt, tas ir mans, tā ir mana profesija, es esmu ekonomists. Es zinu, kas ir jādara, bet ir vajadzīgs ar ko runāt. 

Kā jūs raugāties uz tiem, kas jau ir bijuši politikā un tagad vēlas atgriezties?

Jūlijs Krūmiņš: Es neredzu, es neredzu, kas ir bijuši un vēlas atgriezties, ka no viņiem kaut kas varētu būt. Man nav ticības. Saukļi jau labi, bet kas tur notiks, es nezinu. Es neredzu nevienu tādu, kas būtu šodien ar mieru atteikties no saviem īpašumiem un strādāt 12 - 16 stundu valsts labā. Es neredzu tur nevienu tādu cilvēku.

Kādēļ gan no valsts budžeta būtu jāfinansē partija, kas atklāti nostājas pret Latvijas neatkarību, demokrātiju un tiesiskumu? Ilma Čepāne uzskata, ka Krievu savienībai valsts finansējumu atņemt var. Viņa arī atzīst - traģiski, ka jau neatkarīgajā valstī ir izaugusi vesela jauna paaudze, kurai no mazotnes iestāstīts, ka padomju armija Latviju ir atbrīvojusi. Saruna ar juristi, bijušo politiķi Ilmu Čepāni.

"Manuprāt, var jau pieņemt nezin kādu normatīvo regulējumu par latviešu valodas apguvi un par vēstures izklāstu, bet, ja, manuprāt, nav arī bijusi kontrole, iespējams, no Izglītības ministrijas, kāda ir šī situācija… Tad, kad mēs savulaik Satversmes tiesā skatījām vienu Saskaņas pieteikumu par izglītības likuma grozījumiem, tad mēs tā padziļināti pētījām, kāda ir faktiskā situācija šajās skolās. Un tas nav nemaz tik spīdoši. Es no 4. maija neatkarības kluba valdes, mēs bieži atsevišķi bijušie deputāti ejam uz skolām, arī uz krievu skolām. Es pati šogad neesmu bijusi, bet Velta Čebotarenoka šogad bija divās krievu skolās, un, ja tur klasē sēž 25 bērni un četri paceļ rokas, ka viņi saprot, kas notiek Ukrainā un pārējie visi klusē, es domāju, ka tā ir nenormāla situācija. Pilnīgi pareizi būtu pāriet uz mācībām latviešu valodā. Un arī attiecīgi uz vēstures izklāstu, jo mēs pat nezinām, iespējams, ka tiek stāstīts šajās vēstures stundās, ko tie skolotāji stāsta."

Tāpat, Ilma Čepāne atzīst, ka kamēr Putins vēl būs dzīvs un pie varas, tikmēr tur nekas nemainīsies.

Piemineklis savulaik uzbūvēts, lai daži toreizējie Latvijas kompartijas vadoņi varētu izkalpoties Maskavas priekšā. Un pilnīgi skaidrs, ka tas ir jānojauc - pārliecināts Rihards Pīks. Kinorežisors, bijušais politiķis - Laikmeta krustpunktā.

Rihards Pīks kā kino operators fiksējis daudzus Latvijas ļaudis jau kopš 60. gadu sākuma kino hronikās un pēc neatkarības atgūšanas kā kultūrās un ārlietu ministrs pats bija svarīgu vēstures notikumu dalībnieks. Memuārus gan viņš neraksta, bet mēģina kārtot atsevišķas epizodes no savas dzīves, pieraksta tās.

"Ja ne vairāk, tad jāatstāj mazbērniem, lai tie uzzina, ko vecaistēvs kādreiz darījis," bilst Rihards Pīks.

2000. gada beigās viesojās Krievijā un kā Saeimas pārstāvis ticies ar Krievijas politiķiem. Toreiz jau Kremlī jau valdīja Putins.

"Tā bija grūtākā vizīte manā politiķa karjerā," bija Riharda Pīka komentārs toreiz.

Vērtējot šodien notiekošo, Rihards Pīks atzīst, ka tie ir briesmīgi noziegumi 21. gadsimtā, bet kaut ko tādu bija paredzējis, jo visu laiku seko līdzi politikai.

"Likumsakarīgi, ka uzbruka Ukrainai, bet nebija rēķinājies, ka būs tik stingra ukraiņu pretošanās un visa pasaule nostāsies pret viņu. Tas tikai liecina, cik drausmīgi korumpēts ir režīms Krievijā. Atklājas sistēmas melīgums," norāda Rihards Pīks.

Viņš min, ka pareģim Eiženam Finkam, kad viņš atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, jautāja, kad Latvija būs neatkarīga?

"Paies gadi 50 un kā tie tanki ienāca, tāpat viņi aizies no Latvijas. Nepaies ilgs laiks un arī Krievija atgriezīsies savos vēsturiskajos apmēros. Tā teica Finks. Pirmais piepildījās, otro procesu, man liekas, Putins ir uzsācis. Tas citādi nevar beigties, neapmierinātību viņš uz brīdi apklusināja ar it kā ārējo ienaidnieku, bet tā nekur nav palikusi. Lasīju, ka Kalmikijā ir sākusies neapmierināta kustība un droši vien tas turpināsies," vērtē Rihards Pīks un arī norāda, ka nevar atcelt nekādas sankcijas, kamēr šis režīms Krievijā pastāvēs.

Jau 2004. gadā Eiropas Parlamenta debatēs kopā ar Guntaru Krastu norādījis, ka Ukrainai jādod iespēja iestāties Eiropas Savienībā. Tagad to atminoties, Rihards Pīks stāsta, ka 2004. gadā Maidana laikā ticies ar vairākiem politiķiem Ukrainā un bijis sajūtams, ka katram aiz muguras ir savi oligarhi un politiķi respektē viņu viedokļus.

Situācijai Ukrainā viņš sekojis ilgus gadus līdzi.

Ja kopš tā laika Eiropas Savienība būtu rūpīgāk palīdzējusi, varbūt tagad Ukraina būtu vēl stiprāka un Putins nevarētu tā iebrukt?

"Tā būtu bijis. Acīmredzot, kad Juščenko [Viktors] kļuva prezidents, viņš tomēr ar tiem oligarhu klaniem nevarēja tikt galā. Tas arī bija jūtams 2005. gadā, kad pēc Maidana tur bijām. Tikāmies ar Timošenko [Jūliju]. Arī ar Juščenko. Diemžēl viņš netika galā," atzīst Rihards Pīks.

Viņš arī min konferences Jaltā un mēģinājumus Ukrainu tuvināt gan Eiropas vērtībām, gan neattālināties no Krievijas.

Esiet modri un viltīgi – kā gudrais ganu puika, kas piemuļķoja velnu. Tādu vēlējumu mums atstājis kinorežisors Jānis Streičs. Arī aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedrisks darbinieks. Šonedēļ no viņa atvadāmies. Mantojumā paliks leģendārās filmas – "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Cilvēka bērns", "Teātris", bet atmiņās – Latvijas un īpaši Latgales patriota gars un šķelmīgais, optimistiskais smaids. Par to, kā vēl padomju gados filmēja Ukrainā, kāpēc negribēja būt par kultūras ministru, ko mācījies no mūsu kinodīvām Vijas Artmanes un Lilitas Bērziņas, un kāpēc Rīgai būtu vajadzīgs savs atsevišķs likums – Jānis Streičs raidījumā Laikmeta krustpunktā stāstīja pirms četriem gadiem. Pavadot leģendāro režisoru mūžībā, aicinām šo sarunu noklausīties vēlreiz.

--

Jezga ap ziedu nolikšanu ir vistīrākā provokācija un situācija Latvijā šobrīd ir tik nopietna, ka no Krievijas tā sauktajiem atbrīvotājiem mūs glābj tikai karš Ukrainā – tā uzskata kinorežisors Jānis Streičs. Par pieminekli un karu, Latgali un kino – saruna ar Jāni Streiču Laikmeta krustpunktā.

Sarunā Jānis Streičs, kurš šobrīd dzīvo Lietuvā, atminas Otrā pasaules kara noslēgumu, ko pieredzējis pusaudža gados, bet vērtējot notikumus šajā nedēļā Latvijā saistībā ar pieredzēto pie pieminekļa Pārdaugavā, atzīst, ka tā ir situācijas svarīguma neizpratne.

"Tas man atgādina krievu televīzijā redzētos raidījumus par ziemu Sibīrijā, ka visiem pārsteigums, ka pienāk ziema. Nav ne malkas, ne kurināmā, nekā. Ziema pienāk, kāds brīnums! Ko brīnāmies, tā ir normāla lieta pie tās mūsu nolaidības, vienaldzības un situācijas svarīguma neizpratnes gan valdībā, gan citur. Tas taču bija gaidāms," vērtē Jānis Streičs. "Otrs, ka ir pilns ar provokatoriem. Vai tad to nezina tie, kas par drošību atbild? Vai tad domā ar čekas maisiem ir atdoti visi aģenti, viņu ir pa pilnam šeit, Latvijā. Tie uzkūda to visu."

"Tas, kas notika ar ziedu nolikšanu, tā ir provokācija, visīstākā. Paskatieties rezultātu. (..) Provokācija, jo tika filmēts. Visīstākā provokācija, kas jāsaprot un jāizseko, kas ir šie provokatori, kas to sakūdīja," norāda Jānis Streičs. "Bezrūpīgi ir tie, kas to izlēma. Neaptver situācijas nopietnību.

Es domāju situācija ir tik nopietna, ka mūs patlaban glābj tikai karš Ukrainā. Tas [notikušais Pārdagavā] dod pamatu krieviem nākt pie mums atbrīvot, ka viņi aizstāv. Nesaprotat, uz ko tas tiek mērķēts?"

Režisors ir pārliecināts, ka situācija ir nopietna un kritiska un valsts augstākajām amatpersonām vajadzētu to paziņot arī sabiedrībai. Bet to nedara.

"Visu laiku ir gaisā jautājums, ko darīt ar pieminekli. Es arī izpētīju, paskatījos lēmumu, vienošanos ar Krieviju. Jā, tur tāds punkts ir - kapuvietas un piemiņas vietas, ka tās saglabās. Ņemiet vērā, tiklīdz mēs to nojaucam, visas Latvijas mocekļu vietas, viņas jau tiek apgānītas, bet tiks nojauktās Krievijā. Momentā. Nav šaubu," atzīst Jānis Streičs. 

"Šis piemineklis jāpakļauj Eiropas sankcijām. Jāuzliek arests piemineklim. Dīvaini izklausās. Bet

saziņā ar Eiropas Padomi iekļauj sankciju sarakstā šīs piemiņas vietas, uzliekam tām arestu, jo tās neatbilst tai armijai, kas šodien kā fašisti iznīcina Ukrainu, tiem nav nekā kopīga ar tiem karavīriem, kuri tomēr atbrīvoja Eiropu.

(..) Tas dod pamatu uzlikt arestu līdz Ukrainas pilnīgai uzvarai, par kuru mums nav šaubu, kurai mēs svēti ticam. Tad tas atrisināsies pats par sevi," piedāvā Jānis Streičs.

Karā ir skaidri jāpasaka, kurā pusē tu stāvi, un mūsu slavenāko komponistu attieksme liek vilties, saka Zigmars Liepiņš. Par drosmi, brīvību, mūziku un biznesu Laikmeta krustpunktā saruna ar Zigmaru Liepiņu.

"Tās šausmas jau ir ieilgušas. Sajūta, ka pārgājis viens otrā bez pauzes. Tikko bija Covid, divi gadi izslēgti no dzīves, tikko paspējām drusku atjēgties, tā sākās šis vājprāts, kas notiek ukraiņu zemē," pašreizējo situāciju komentē Zigmars Liepiņš. "Es nevaru komentēt savas izjūtas, jo turpinās tas, kas ir sācies.

Ar slimību vēl var cīnīties ar kaut kādiem medicīniskiem līdzekļiem, izvairīties, nebūt sabiedrībā, bet no kara nevar aizmukt nekur. Tas atstāj dziļu nospiedumu."

Zigmars Liepiņš "Facebook" visai tiešā valodā komentē dažādas aktualitātes, arī par karu Ukrainā daudz raksta. Un kādā ierakstā min: "Katrs mēģinājums pateikt, ka pie šī šī necilvēcīgā KARA ir vainīgs tikai Puķka un viņa morālo kropļu kliķe, nav tiesa. Vainīgi ir visa krievu tauta. Mūžīgi mūžos! Kā arī daži Latvijas komponisti."

"Šis ir laiks, kurā skaidri un gaiši jāsaprot, kurā pusē tu stāvi. Te nav, ka varam tā pa druskai. Te ir kā sieviete - vai nu ir stāvoklī, vai nav stāvoklī," arī šoreiz tieši bilst Zigmars Liepiņš. "Ja kāds komponists ir nostājies pusē, kurā ir Putina krekliņi, kā ir presē publicēts. Par Imantu Kalniņu konkrēti. Man ir žēl, ka tā ir. Tāpēc, ka es viņu pietiekošo labi pazīstu ļoti sen. Es viņu pazīstu no 70. gadu sākuma, no 60. gadu beigām. Vilties cilvēkā, kurš man ir bijis kā zināmā mērā... Nevaru teikt, ka būtu bijis Imanta Kalniņa sekotājs un fanātiķis, ka viņš man bijis elks. Es saprotu, ka visādos laikos vajadzēja... Bet kad tā patin atpakaļ, beigu beigās jau par Ļeņinu viņš rakstīja dziesmu svētku dziesmu. Tas stāsts ir, cik esmu dzirdējis, ka Imants Ziedonis to gabalu uzrakstīja bez tā Ļeņina. Jābūt ir tiešām..., grūti atrast tādus komentārus, kā tik ļoti."

"Es domāju arī, ka Paula pozīcija arī ir pavisam dīvaina. Tas, ka viņš tagad ar Ukrainas orķestri kaut ko uzspēlēja kopā, neko nenozīmē," norāda Zigmars Liepiņš. "Viņa pirmais paziņojums bija, ka miers ir vajadzīgs, bet principā no visa tā norobežojas. Ka viņam ir personiskas lietas, ka Lana [Raimonda Paula dzīvesbiedre] slimnīcā. (..) Visādi jau var gadīties ar slimību, bet pozīcija, teiksim, attiecībā pret šo Ukrainas karu, ir tāda, kas man liek šaubīties."

"Es tomēr domāju, ka tur lielā mērā spēlē lomu tas, ka droši vien bijušas pietiekoši labas attieksmes ar Avenu [uzņēmēju Pjotru Avenu], piemēram. Droši vien pēc tam pateikt, ka tie visi ir aplami, nav tik vienkārši. Man grūti zināt, bet man nepatīk, kas notiek," piebilst Zigmars Liepiņš.

Kas ir licis būt cerīgam saistībā ar notiekošo Ukrainā, redzot, cik daudz Latvijas ļaudis pieņēmuši ukraiņus pie sevis, cik miljonus ziedojuši.

"Tas runā par labu mūsu tautai, ka šajā spēlē mēs vēl neesam visu pazaudējuši," atzīst Zigmars Liepiņš.