Laikmeta krustpunktā

Parlamenta aizstāvēšana puča dienās, sprādziens universālveikalā "Centrs", tiesneša Laukrozes slepkavība un citas skaļas lietas deviņdesmitajos. Sarunājas ar bijušo Valsts policijas priekšnieku Juri Rekšņu.

Mēs neatkāpsimies, tā augusta puča trauksmainākajā dienā, 1991. gada 21. augustā, stāvot pie toreizējās Augstākās Padomes ēkas, laikrakstam "Diena" teica toreizējai Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes operatīvās reaģēšanas speciālās nozīmes rotas komandieris Juris Rekšņa.

Atjaunotajā Latvijā viņš kļuva par vienu pirmajiem policijas ģenerāļiem, bijis Valsts priekšnieks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs. Tas ir laiks, kad Latvija piedzīvo tiesneša slepkavību, sprādzienu universālveikalā "Centrs", spirta rūpnieka nogalināšanu un citus skaļus noziegumus.

"Policija ir dzīves aicinājums, dzīves stils," atzīst Juris Rekšņa, jautāts, ko dara ģenerāļi, kad vairs nestrādā policijā. Un atzīst, ka turpina strādāt, darīt citus darbus.

Policijā var ātri aiziet pensijā un var pamēģināt ko citu, piemēram, atcerēties bērnības sapņus. 

"Nezinu nevienu policistus, kurš nostrādājis, piecus, desmit gadus, saka, viss, man tas ir pieriebies, es eju prom, es sapņoju to un to," bilst Juris Rekšņa. "Kad aizej, ir visas iespējas sevis izmēģināt pilnīgi citos laukos."

Tikko aizgājis no darba policijā, Juris Rekšņa strādāja Latvijas neatkarīgajā televīzijā (LNT), divus gadus bija konsultants.

Desmit gadus strādājis uzņēmējdarbībā. Bija savs bizness - apsardzes bizness. Viņš bijis saistīts arī ar Tukuma lidostas projektu.

"Interesanti, ka esi valsts pārvaldē, tad pārej uz otru pusi un no biznesa viedokļa skaties uz valsts pārvaldes lēmumiem, to salikt kopā ir ļoti interesanti. Gadās pat situācijas – kas tas par likumu, kas tas par idiotismu, paskaties, kas viņu ir akceptējis, ka esi pats uzlicis parakstu, tad tādi nervozi smiekliņi parādās," atklāj Juris Rekšņa.

Lai arī likums ļauj svētkos uzvilkt formu, Rekšņa atklāj, ka ģenerāļa formu pēdējo reizi uzvilcis vēl dienestā esot. Tagad tā būtu arī jāpāršuj. Tā stāv skapī.

Rekšņa atklāj, ka turpina sekot policijas darbam, tiekas arī ar saviem bijušajiem kolēģiem. 

"Skatoties no malas, varu teikt, pa šiem gadiem policija ir fantastiski izaugusi," vērtē Juris Rekšņa.

Tāpat Rekšņa atzīst, ka ir mainījusies situācija Latvijā, salīdzinot ar tiem laikiem, kad viņš strādāja un teju katru dienu notika smagi noziegumi – slepkavības, laupīšanas, sprādzieni. Salīdzinot ar 90. gadiem, šodien ir cita situācija.

Mūžu mūžos būs dziesma – šī dziemusvētku himna maestro Edgara Račevska vadībā iedvesmojusi tūkstošiem kordziedātāju. Mūzika arī viņu pašu iedvesmo visas dzīves garumā. Par gatavošanos nākamajiem dziesmusvētkiem, kandidēšanu Saeimas vēlēšanās un optimisma recepti – Laikmeta Krustpunktā saruna ar Edgaru Račevski.

Bijis augstos amatos jau padomju gados, balsojis par Latvijas neatkarību, bijis Saeimas priekšsēdētājs, pazīstams ar savas runas tiešumu, skaidro valodu un arī aso meli. Nav vairījies no savas tautības un izcelsmes – pēc tautības baltkrievs un viņa pirmā profesija ir diplomēts traktorists. Par politisko kultūru, Krieviju un Lukašenko un par savu aizraušanos – medībām Laikmeta krustpunktā stāsta Alfrēds Čepānis.

"Varētu teikt, ka tīri pieņemami," uz jautājumu, kā Jums  šobrīd klājas, atbild Alfrēds Čepānis. "Manā vecumā ar manu veselību un pārējo, ka es vēl varu kustēties, aizbraukt uz mežu, tikties ar draugiem un radiem, varētu teikt ka, labi."

Ar medībām viņš aizraujas jau vairāk nekā 50 gadus un medības un mežs Alfrēdu Čepāni interesē arvien. Tāpat viņš arvien interesējas par politiku, tagad gan informāciju iegūst no medijiem. 

"Dažkārt gan par notiekošo aptekās dūša. Kad balsojām par Latvijas neatkarību, bijām iedomājušies, ka būs drusciņ savādāk, ka turēsimies kopā kā toreiz, un visiem bija viens mērķis - atgūt Latvijas neatkarību," vērtē Alfrēds Čepānis. "Dzīve ir dzīve un katram savs krekls tuvāk un paputēja vienotība."

Aicināts izteikt pārdomas par Latvijas politikā notiekošo, Alfrēds Čepānis neslēpj, ka ar draugiem ir pārrunājuši, vai šodien dotos uz barikādēm un tik vienoti balsotu par tagadējo Latvijas varu - laikam nē. 

"Kaut gan ne brīdi neesmu nožēlojis, ka esmu to izdarījis," atzīst Alfrēds Čepānis, bilstot, ka viņš bija iedomājies citādu Latvijas attīstību, politiķu attieksmi pret cilvēkiem, tautu un valsti.

No politikas tāpat kā no viesībām jāprot aiziet laikus – tā saka pirmā un līdz šim vienīgā Latvijas premjere. Par politikas aizkulisēm tolaik un kā viņa vadītu Covid krīzi tagad – saruna ar Laimdotu Straujumu.

Bijusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma pēc aiziešanas no politikas atradusi laiku tam, kam iepriekš, darbojoties politikā, neatlika laika. Viņa aizraujas ar ārstniecības un garšaugu audzēšanu, sava dzimtas koka pētīšanu un atmiņu grāmatas rakstīšanu.

Dzejas dienās septiņdesmitajos, lielās politikas priekšplānā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, dziesmās un grāmatās visus šos gadus. Laikmeta krustpunktā saruna ar dzejnieku, publicistu, vēstnieku, sabiedrisko darbinieku Jāni Peteru.

Sarunas beigās pārsteigums. Maestro Raimonds Pauls uzrakstījis dziesmu dzejnieka Jāņa Petera pašam pirmajam publicētajam dzejolim - "Kaist pīlādzis sniegā" un par dziesmas "krusttēvu" kļuvis žurnālists Arnis Krauze.

Dziesma izskan gan raidījumā, gan to var noklausīties arī atsevišķi:

Rakstniece, publiciste un žurnāliste, reiz arī PSRS Augstākās Padomes deputāte no Latvijas Tautas frontes saraksta. Viņas gaitas cieši saistītas ar Latvijas Radio – gan trauksmainajos Atmodas gados, gan vēlāk strādājot Latvijas Radio krievu raidījumu redakcijā. Viņas atdeve Latvijai savulaik novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet pats galvenais – ar cilvēku cieņu. Raidījumā saruna ar Marinu Kosteņecku.

Bez viņa Latvijas Radio fonotēka ir neiedomājama, viņa ieraksti veido lielu daļu Latvijas Radio skaņu arhīva un joprojām katru dienu viņš ir pie klavierēm. Viņš turpina radīt un otra tāda mums, latviešiem, nav. Raidījuma Laikmeta krustpunktā pirmais viesis – Raimonds Pauls.

Ielūkojamies Latvijas Radio arhīvā esošajās liecībās un sarunājamies ar Maestro – par mūziku, ģimeni un politiku.