Laikmeta krustpunktā

Sasist viņa armiju lupatās, vismaz atpakaļ līdz Ukrainas robežām - tas ir vienīgais veids, kā Putinu apturēt, uzskata bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga, kura ar Putinu tikusies vairakkārt. Saruna ar Vairu Vīķi Freibergu un Imantu Freibergu. 

Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs šobrīd mīt savās lauku mājās Īvandes pagastā, rūpējas par pavasara puķēm dobēs un stādiem. Imants Freibergs kārto ģimenes praktiskās lietās, kas saistītas ar datoru un zināmā mērā uzņemas sievas sekretāra pienākumus. Savukārt Vairai Vīķei-Freibergai daudz jārunā - sēdes, paneļi, runas uzrunas, intervijas. Reizēm pat vairāki dažādi pasākumi dienā pie datora.

"Mute darba nepiekusa, bet mugura darba piekusa," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.

Savukārt Imants Freibergs bilst, ka nav tādu momentu, ka nebūtu ko darīt - vai darbi pie datora, vai pārvaldības darbi mājai. Brīvu brīžu nav. Tāpat viņš labprāt lasa vakaros. Tāpat viņš turpina sekot IT jomas attīstībai un mainībai, jomai, ar kuru saistīts viņa darba mūžs. Imants Freibergs arī atklāj, ka raksta memuārus.

Sarunā, protams, pieskaramies trauksmainajiem notikumiem pasaulē. Gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Imants Freibergs ir reiz dzīvē jau pieredzējuši, ko nozīmē iznīcinošs karš. Kādas bija pirmās emocijas, uzzinot par Krievijas iebrukumu Ukrainā?

"Sajūtas bija diezgan satriecošas, jo tāpat kā visi, mēs  nevarējām ticēt, ka kaut kas tik pretējs starptautiskai likumībai un kārtībai varētu notikt mūsdienās. Tā groteskā ironija tāda, ka ANO Krievija ne tik vien sēdēja savā krēslā kā viena no pastāvīgiem locekļiem Drošības padomē, bet arī prezidēja Cilvēktiesību komisiju," stāsta Vaira Vīķe-Freiberga. 

Viņa min vairākas starptautiskas organizācijas, kurās piedalās un kuras runā par starptautisku tiesību kārtības pārvaldītu pasaules iekārtu, kur valdītu tiesiskums un valstīm vajadzētu būt vienādām tiesībām, kur nenotiek savas gribas uzspiešana kaimiņam, jo lielākam un spēcīgākam tā iepatīkas.

"Ar šo Putina soli, man tāda sajūta un daudziem maniem kolēģiem radās, ka viss mūsu darbs ir bijis veltīgs.

Ir ļoti jauki, ka ir nopietna daļa pasaules, kas cenšas veidot tos principus, uz kuriem mēs varētu dzīvot cilvēcīgāku, normālāku dzīvi pasaulē. Virzīties tādā virzienā. Bet šis ir satriecošs solis atpakaļ uz tādu patvaļu, barbarismu, civilizāciju samīdīšanu kājām, uz starptautiskos tiesību ignorēšanu un cilvēktiesību bradāšanu ar kājām," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

Savulaik Imants Freibergs ir pieredzējis Jelgavas bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā.

"Tas atgādina bērnību. Mēs bijām Jelgavā, kad 1944. gada 27. jūlijā notika lielā bumbošana. Tad mēs naktī atstājām mājām. Tādas atmiņas atdzīvināja. Drusku arī bail palika, ka atkal jāsāk pakoties un kaut kur mukt vēlreiz. To nu gan nevar," bilst Imants Freibergs.

Vaira Vīķe-Freiberga ir vairakkārt tikusies ar Krievijas prezidentu Putinu.Kāds jūsu skatījumā ir viņa psiholoģiskais portrets?

"Viņš vispirms ir liekulis. Īstenībā nevar ticēt nevienam vārdam, ko viņš saka, jo tas sagadīšanās pēc tā varbūt un var arī nebūt. Viņš ir manipulators, absolūti profesionāli trenēts manipulators, un es to pieredzēju pēc viņa tikšanās ar maniem kolēģiem, citu valstu prezidentiem vai premjeriem – es varēju redzēt, kā viņš katram bija mēģinājis atrast to jūtīgo stīgu, uz kuras spēlēt, lai atrastu īpašu kontaktu ar viņu un censtos viņu manipulēt. Tā kā viņš ir, es teiktu, ļoti augsti apmācīts cilvēku manipulators," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

Kam ir jānotiek, lai apstātos, lai viņš šo karu beigtu?

"Vajadzētu viņa armiju lupatās sasist. Tas ir vienīgais veids. Vismaz atsist viņu atpakaļ līdz Ukrainas robežām, lai viņi, lai viņi atkāpjas," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.

Viņa vērtē, ka Putins ir drauds ne tik vien Latvijai, bet visai Eiropai, kā arī savai tautai un ukraiņiem it īpaši, kurus viņš, acīmredzami, cenšas iznīcināt.

Vai jums ir skaidrojums, kādēļ, neraugoties ne uz ko, tik daudz krievu cilvēki tic Putinam un atbalsta Putinu?

"Tas mani satriec visvairāk, jo viņš ir nogalinājis patiesību un ticību patiesībai. Cilvēki vairs netic savām acīm, savām ausīm, bet viņi tic propagandai, un tas ir, par cilvēces nākotni domājot, ļoti biedējoši," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

Vaira Vīķe-Freiberga arī neslēpj, ka savulaik arī jutusi Latvijas politiķu nostāju, ka ar Krieviju ir jācenšas uzturēt labas kaimiņattiecības, varbūt pievērt acis uz pagātnes notikumiem, jo mūsdienās sadarboties ir izdevīgi.

Kad Putinu aicināja viesoties Latvijā, tika saņemta atbilde, ka politiskais fons Latvijā nav labvēlīgs, valda par daudz pretkrieviska noskaņa, tāpēc Krievijas prezidents nevar ieraksties oficiālā vizītē.

Atceras tikai tos carus, kuri ienāk vēsturē ar asiņainām rokām - tā par Putina motīviem domā bijušais žurnālists un politiķis, viens no leģendārajiem "labvakariešiem". Raidījumā Laikmeta krustpunktā saruna ar Edvīnu Inkēnu.

Atmodas gados viņa vārdu zināja visi. 1988. gada laikraksta "Padomju Jaunatne" lasītāju aptaujā viņš tika atzīts par otru populārāko žurnālistu televīzijā. Pirmo vietu ieguva viņa kolēģis Ojārs Rubenis.

„Es esmu pensionārs. Kā rezultātā mans dzīves veids ir slinks un man viņš patīk. Ar radošo darbu, ko es pamatā nodarbojos, varu darīt lēni. Vārds pamatīgi tam tāpat piestāv,” par savu ikdienu stāsta Edvīns Inkēns.

Pēdējos 10 - 20 gadus, kad beidzās regulārie raidījumi televīzijā, viņš bija pievērsies filmu veidošanai, tie bija stāsti par latviešiem dažādās pasaules vietās. Pēdējā filma bija leģendāro latviešu uzņēmēju Šteinhaueru. Tagad Edvīns Inkēns strādā pie nākamā projekta.

Vai ir interese mediju darbu šodien?

„Dažkārt man ir skeptiska attieksme. Manuprāt, izglītība nav kļuvusi labāka, līdz ar to jaunie, kas atnāk, ir mazāk sagatavoti. Bet varbūt tā ir tāda vecu cilvēku burkšķēšana, to arī nevar zināt,” vērtē Edvīns Inkēns. „Ja paskatāmies uz profesionālo sniegumu, manuprāt, ir cilvēki, ko vajadzētu atlaist, bet viņus neatlaiž. Bet atkal – tā vienmēr ir bijis, jo kādam ar kādu ir labas attiecības.

Ja skatāmies uz laukumu kopumā, mani priecē, ka ir izaugusi jauna paaudze ar starptautiskiem komentētājiem.

Prieks ir tas, ka interneta aizpildītāji ir kļuvuši kvalitatīvāki un pamazām atsijājas galīgās sēnalas no kvalitatīvajām.”

Ja būtu raidījums un būtu jāsaka ievadvārdi vai komentārs, kas būtu galvenie punkti, kurus akcentētu par pasaulē notiekošo?

„Pirmkārt, es droši vien būtu tur,” atzīst Edvīns Inkēns. „Savā laikā, kad Krievijas karaspēks iegāja Baku, man tur bija "standaps". Es teicu – šeit no Baku iet divas ielas, viena uz Tbilisi, otra ... neatceros, uz kuru pilsētu es teicu. Un mēs nezinām, ko kuras nākamās pilsētas ies iela uz Rīgu. Jo pirms tam bija Tbilisi traģēdija, tad Baku, pēc tam bijām mēs un lietuvieši.”

„Tas galvenais, kas ir svarīgākais pašreiz Ukrainā, un to ir teikuši cilvēki simtām reižu. Tā ir kā mazliet abstrakcija – ukraiņi karo mūsu vietā, mēs to esam pieņēmuši, bet neietērpjam to taustāmās formās. Būtība pavisam vienkārša – ukraiņi samaļ Krievijas armiju.

Pat ja ukraiņi zaudēs karu, Krievijas armija būs zaudējusi spēku. Viņa būs izdvesusies uz gadiem septiņiem, desmit. Mums mierīgais periods ir paredzams ilgs uz priekšu. Un to viņi izdara ar savām asinīm,” norāda Edvīns Inkēns.

„Tas vienmēr ir tā, ka sākumā visi ir līdzjūtīgi un palīdz. Lēnām tas pāriet, jo cilvēki pierod, arī pie šausmām cilvēki pierod. Tas, kas tiks atklāts tuvākā laikā pie Mariupoles, kur arī jaunie atrastie masu kapi, cilvēkus tas neaizskars tik ļoti, kā Buča. Tāpēc, ka tas ir otrais, trešais, ceturtais. Kā izdarīt tā, lai nervi paliek atkailināti un mēs jūtam to vajadzību un līdzjūtību palīdzēt katru dienu, man atbildes nav. Bet tas būtu ļoti svarīgi,” uzskata Edvīns Inkēns.

Vaicāts, kāpēc Putins sāka karu, Edvīns Inkēns atzīst, ka Krievijas vadītājam bija mērķis.

„Es varētu piekrist tiem, kas saka, ka viņš apzinās, ka viņa mūžs nav saules mūžs. Viņš sev ir uzstādījis uzdevumu ieiet Krievijas slaveno vadītāju plejādē. Krievija jeb visi tie cilvēki, ko Krievijā atceras, viņiem taču bijuši n-tie cari, no viņiem visiem atceras tikai dažus. Tos, kas nosmērējušies ar blakus tauta asinīm. Viņš dara tieši to pašu.

Ir kaut kādi cari, kas taisīja reformas, tos neviens neatceras. Viņš grib ieiet Krievijas vēsturē un, lai ieietu Krievijas vēsturē, ir jāiekaro, jāiznīcina, jādegradē to teritoriju,” komentē Edvīns Inkēns.

Kāpēc nepietika ar Krimu?

„Es domāju, ka "apetīte rodas ēdot", otrkārt, viņam likās, ka šis būs tikpat viegls vai mazliet sarežģītāks uzdevums, un tad viņš ir Krievijas zemju apvienotājs, jo arī Baltkrievija pašreiz vasaļatkarībā no Krievijas. Trīs slāvu valstis. Krima bija vienkārši par mazu,” bilst Edvīns Inkēns.

Katram latvietim vajadzētu sadraudzēties ar kaut vienu Latvijas krievvalodīgo, sarunāties un skaidrot notiekošo. Un sabiedrībā ir pārāk maz optimisma... pierakstiet visu labo! Šāds ieteikums ir rakstniekam un publicistam Ērikam Hānbergam. Par karu, sabiedrību un grāmatām saruna ar Ēriku Hānbergu Laikmeta krustpunktā.

"Šis ir laiks, kad nav starpkrāsu, ir tikai divas krāsas - melns un balts. Jo tuvāk ir šis apdraudējums pasaulē, jo vairāk es atgriežos bērnībā," atzīst Ēriks Hānbergs. 

"Toreiz man bija 10 - 13 gadu, es piedzīvoju to karu, es piedzīvoju mūsu saimniekošanas, vecāku māju zaudējumu, es piedzīvoju bēgļu gaitas Kurzemē. Toreiz tā bija zēna romantika."

Tagad jo vairāk to atceras ar šausmām un to, kā paši riskēja.

"Katru pieredzi, kas toreiz bija, var atcerēties ar šausmām, un šīs šausmas tuvojas tagad, un pasaule cenšas šīs šausmas novērst, saprast un apjēgt. Es arī cenšos apjēgt, kā tas viss ir manas dzimtas, manas tautas, manas Eiropas, manas pasaules kontekstā," vērtē Ēriks Hānbergs.

"Es apbrīnoju šo patriotismu un varonību un šausminos līdz ar pasauli par šo slepkavnieciskumu. Es domāju, ka pasaule tieši tagad, Ukrainas kara laikā, sāk apjēgt, kas ir Krievija. Pasaule faktiski ir bijusi un joprojām ir sadalīta divās sfērās – viena, kas veicina demokrātismu, un otra, kuras priekšgalā ir Krievija, kas veicina pakļaušanu," analizē Ēriks Hānbergs. 

"Pasaule sākt apjēgt, ko nozīmē Krievija, kas ir bijusi varmācīga vienmēr," atzīst Ēriks Hānbergs, atsaucoties arī uz Staļina pārrunām ar Ruzveltu un Čerčilu Jaltā 1945. gadā.

"Neviens nevar pateikt, kad tas beigsies, bet kaut kad tam ir jābeidzas, kad Krievija kā nācija kaut kad taču attapsies, bet attapšanās nevar būt no sevis, tātad ir mums jāpalīdz attapties. Nezinu, kā tur var palīdzēt. Kļūst žēl tos krievus, kuri ir lādzīgi cilvēki, bet tā nozombēti, ka viņš pilnīgi ģībst par Putinu," vērtē Ēriks Hānbergs.

Kā uzrunāt krievu ļaudis un kā paskaidrot, ka 9. maijs mums nav Uzvaras diena, bet okupācijas diena, un savus kritušos mēs pieminām 8. maijā? Ēriks Hānbergs atgādina domu, kas viņam radusies jau padomju laikā, kad bija jātiekas ar darba kolektīviem, it sevišķi tiem, kur vairāk ir krievu tautības cilvēki.

"Ja mēs katrs apņemtos kaimiņu, vai citādā veidā kādu paziņu, vai iepazīstoties no jauna ar vienu krievu, neatkarīgi no tā, kāda gadagājuma viņš ir un kādā sakarā mēs esam tikušies vai kā, tā būtu nevis draudzības uzturēšana, bet saikņu uzturēšana. Neatkarīgi no uzskatu stingrības nemitīgi ar viņu būt kaut kādā saiknē. Varbūt, ka tā ir utopija, varbūt, ka tagad vēl to var izdarīt? Iespējams, ka jā, bet varbūt tas ir pārāk naivi, kā Ēriks Hānbergs iedomājās," stāsta Ēriks Hānbergs.

„Nav man neviena lielāka soģa un kritiķa pasaulē, kā es pats,” tā paškritiski reiz ir teicis Einars Repše. Bijušais Ministru prezidents – Laikmeta krustpunktā.

Kā jauns cilvēks par brīvu un neatkarīgu Latviju viņš drosmīgi runāja jau tad, kad daudzi 80. gadu otrajā pusē vēl piesardzīgi nogaidīja. Kad vēl nebija Tautas frontes un vārdus padomju okupācija uzdrošinājās teikt tikai retais. Neapšaubāmi, viens no redzamākajiem Latvijas politiķiem pēc neatkarības atjaunošanas. Balsojis par 4.maija deklarāciju, pirmos 10 neatkarības gadus bija Latvijas Bankas prezidents, vadījis Latvijas valdību, dibinājis partiju „Jaunais laiks”. Pazīstams arī ar savām radošajām un azartiskajām izpausmēm – aizraušanos ar gleznošanu, aviāciju un alpīnismu. Arī viņa politiskajā darbībā pieredzēti strauji kalnā kāpumi, liela sabiedrības uzticība un tad sāpīgi kritieni. Gan politiski, gan personiski.

Sarunu sākam par karu Ukrainā. Kara pirmajās dienās Einars Repše teica, ka ir notikusi tāda kā Rietumu pamošanās, lai arī diezgan lēni. Kas bija tas miegs, kurā Krievijai izdevās daudzas rietumvalstis iemidzināt?

"Mēs esam izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē "atbrīvotāji" un ko nozīmē šī bruņotā banda, kas laupa, nodarbojas ar marodierismu, pat virsnieku un valsts līmenī. Kas slepkavo, kas izvaro, tai skaitā bērnus. To mēs esam redzējuši arī Otrā pasaules kara gados Latvijā. Mums nekādas ilūzijas par šo bruņoto bandu un viņas vadītājiem nav un nevar būt un mēs negribam vēlreiz "tikt atbrīvoti"," norāda Einars Repše. "Rietumvalstis ne visas to ir redzējušas un ir aizmirsušas tās pašas kļūdas, to pašu pielabināšanās politiku, ko ir īstenojuši pret Hitleru savā laikā, kad nav varējuši apturēt viņu savlaicīgi. Tās paralēles īstenībā ir šokējošas."

Repše norāda arī, ka kopš Putina nākšanas pie varas Krievija ir drauds pārējai pasaulei un tas tiek konsekventi īstenots. Einars Repše bija premjers, kad Putins jau bija prezidents Krievijā, bet abu ceļi nekrustojās.

"Padomājiet, šis režīms, viņš ir tik daudz naudas, tērējis arī tā saucamos piektās kolonnas uzturēšanai kaimiņvalstī, dezinformācijai, meliem, ietekmes aģentu veidošanai," bilst Einars Repše. "Paradoksālā kārtā labi, ka korupcijas dēļ tas tiek arī lielā mērā izzagts, tāpēc krieviem nestrādāja piektā kolonna Ukrainā, tāpēc viņiem nestrādā liela daļa tehnikas un tā tālāk."

"Kāpēc patlaban pasaule mostas? Pirmām kārtām, demokrātijā sabiedrības attieksmei ir ļoti liela nozīme un sabiedrības noskaņojumam. Līdz ar to tie skati no Bučas, Irpiņas un no citām teritorijām, kas vēl nāks. Un arī, protams, ukraiņu varonīgā pretošanās, ļoti daudz ko izdarīt sabiedriskās domas noskaņas aktualizēšanā, mainīšanā. Tas atstāj ietekmi, protams, arī uz Rietumu valdībām," vērtē Einars Repše. "Bet trakāk.

Rietumi ir sapratuši vienu nežēlīgi skaidru lietu - būtībā trešais pasaules karš ir jau sācies. Viņš šobrīd ir agrīnā stadijā, viņš ir kaut kur Austrijas "anšlusa" un Sudetijas ieņemšanas stadijā [salīdzinot ar Hitlera rīcību 20. gs. 30. gados], bet viņš ir sācies. Viņš var beigties tikai divos iespējamos veidos: viņš var beigties ar Krievijas pilnīgu sakāvi vai ar Krievijas pilnīgu uzvaru. Trešais variants - jebkādi tur miera līgumi, pielabināšanās, vai tā tas nebūs risinājums, tā būs labākajā gadījumā tikai konflikta iesaldēšana uz dažiem gadiem."

Drīz jau noslēgumam tuvojas kara otrais mēnesis. Vērojot to, kas šobrīd notiek Ukrainā un Krievijas agresiju, uz kura varianta pusi situācija attīstās?

"Protams, ka uz Krievijas sakāvi. Tā ir arī absolūti nepieciešama, tā ir pilnīgi nepieciešama," pārliecināts Einars Repše un norāda, ka pateicoties Rietumu piekāpšanās politikai iepriekš Krievija ir  uzbrukusi sekmīgi Gruzijai, Moldovai, Krimai, Donbasam, Luhanskai, tagad visai Ukrainai.

"Viņiem nav izdevies vēl iesoļot Kijevā, tā kā Prāgā, pateicoties tiešām varonīgai ukraiņu pretestībai. Bet tātad Krievija šobrīd draud jau Polijai, Baltijai, Zviedrijai, par Gotlandi runājot, Somijai draud ar kodola triecienu. Un diskutē krievu dažādi jukušie viņu centrālajos informācijas kanālos par to, vai tas kodoltrieciens būtu pa Varšavu, pa Rīgu, vai pa Kijevu,""skaidro Einars Repše. "Tas ir neiedomājami. Bez tam šis diktators nevar apstāties, tā viņam personiska sakāve, tā ir viņam personiska iznīcināšana."

Repše norāda, ka ir analītiķi, kas saka, ja par pilnu ņem tos stratēģiskos mērķus, ko Krievija šobrīd ir stādījusi sev, tad ir dažādo tā saucamo sauszemes spraugu aizvēršana.

"Tas nozīmē, ka viņiem ir jāpaņem, lai šo stratēģisko plānu īstenotu, daļu no Polijas, Rumānija, Moldova, visas Baltijas valstis, tajā skaitā NATO teritorijas," atzīst Einars Repše. "Kā iet šobrīd izzagtajai, demoralizētajai Krievijas bruņotajai bandai, to mēs ļoti labi redzam. Tas ir milzīgs pārsteigums Rietumu izlūkdienestiem, tai skaitā. Viņi pārrēķinājās divos galvenajos jautājumos, pirmkārt, viņi pārrēķinājās ukraiņu spējā un gribā pretoties, un viņi ļoti pārrēķinājās Krievijas spējā īstenot karadarbību."

Man gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm, kāpēc viņas klusē? Tā saka rakstniece Māra Svīre, kura šo karu izjūt pavisam personiski. Par notiekošo Ukrainā, pašas savulaik piedzīvoto padomju laika cenzūru saruna Laikmeta krustpunktā ar rakstnieci Māru Svīri.

Eleganta un dzīvesgudra dāma ar trāpīgu valodu un strauju lidojumu, kā jau svīrei pienākas. Barikāžu laikā, 1991. gada 12. janvārī, viņa Latvijas Radio uzrunāja omoniešu mātes.

Ko Māra Svīre šodien sacītu krievu karavīru mātēm?

"Es arī būtu sacījusi, sauciet savus dēlus mājās. Neceriet, ka viņi tur kļūs par varoņiem. Viņiem ir jāatsakās no nevainīgu cilvēku slepkavošanas,"  atzīst Māra Svīre.

Toreiz viņa uzstājās arī krievu valodā, gribēja, lai "Omon" karavīru mātes saprot. 

"Tagad es arī labprāt runātu krievu valodā krievu mātēm, tām mātēm, kuru dēli Ukrainai šauj uz nevainīgiem cilvēkiem," atzīst Māra Svīre.

"Man ļoti gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm, jo mātes ir liels spēks, bet izskatās, ka klusē. Kad Afganistānā krita krievu karavīri, tad bija vairāk ziņu, ka mātes protestē," atzīst Māra Svīre.

"Ir pārāk grūts brīdis ne tikai Ukrainai, bet visai pasaulei," notiekošo vērtē Māra Svīre.

Viņa ir kara laika bērns. Kad sākas Otrais pasaules karš, mazajai Mārai bija četri gadi, karam beidzoties – astoņi. Māra Svīre stāsta, ka atminas Uzvaras dienu, kad visi tiešām bija priecīgi, jo ģimenēs bija daudz bēdas un daudzi bija zaudējuši tuviniekus.

"Par laimi mūsu ģimenē nē. Sagadījās tā, ka tētis bija par vecu, lai viņu iesauktu. Tomēr visas kara un pēckara grūtības. Bet es neredzēju nevienu kritušo, es neredzēju nevienu šāvienu, nevienu bumbas sprādzienu. Vienreiz kādu gabalu no mums, bet to es ar bērna acīm uzskatīju par piedzīvojumu, nevis briesmām, " atminas Māra Svīre.

"Tagad, kad mans mūžs ir jau garš, atkal ir karš. Saka tā - katrai paaudzei vajag piedzīvot savu karu. Redz, man ir jāpiedzīvo divi kari un manai paaudzei ir jāpiedzīvo divi kari. Es ļoti personiski uzņemu šo karu. Es nespēju to citādi nosaukt, kā par noziegumu, bezsirdīgu noziegumu, " vērtē Māra Svīre.

"Un atkal man visvairāk ir jādomā par cilvēkiem. Protams, par tiem, kuri cieš. Bet arī par tiem, kuri to visu ir sarīkojuši. Kas notiek viena briesmīgu ideju pārņemta cilvēka [Putina] galvā un viņa apkārtnē, ka viņam nav tādu jūtu, kā žēlums, ka doma par to, ka viņš liek citiem cilvēkiem .. miljoniem ciest. Kā viņš var naktīs gulēt? Un galu galā, ko viņam vajag – apmierināt savas lielkrieviskās ambīcijas? Tādēļ viņš ir ar mieru nopostīt pilsētas, nogalināt cilvēkus. Ja par to padomā, tas ir tik traģiski, ka vēl neko briesmīgāku nevar iedomāties."

"Vai tiešām krievu tautai nav loģiskās domāšanas, vai tiešām viņa ir tā jau ģenētiski ar visādām padomju varas represijām sabojāta, ka vienkārši tic vienai patiesībai, kas tiek pateikta priekšā.

Vai tiešām viņi paši nespēj salikt kopā, ka Ukraina, liela valsts, salīdzinot ar Latviju, bet maza valsts, salīdzinot ar lielo Krieviju, spēj apdraudēt Krieviju un par to ir jāsoda ar nāvi? Par to man ir jādomā un es nesaprotu. Varu vienīgi izskaidrot ar kaut kādu ģenētisku novirzi," turpina Māra Svīre.

Tie ir rūgti vārdi, ko negribētu teikt par visiem, bet diemžēl par vairākumu.

Dzīves gaitā rakstniece ir daudz krievu cilvēkus iepazinusi. Kāpēc cilvēki klusē?

"Cilvēkiem ir pasaglabāšanās instinkts un arī to nevar pārmest. Bet es pārmetu tiem, kuri attaisno. Tiem, kuri saka, jā, pareizi, vajag pārmācīt ukraiņus," norāda Māra Svīre. "Vēl par tiem cinka zārkiem. Gudri cilvēki saka: un kad sāks saņemt cinka zārkus. Mīļie cilvēki, vai tad, ka krievi, uzbrūkot un domājot uzvarēt pāris dienās Ukrainā, atveda līdzi tūkstošiem cinka zārku. Kādas muļķības. Neviena cinka zārka tur nav. Labi, ja grāvmalu atrod, kur aprakt."

Viņa piekrīt, ka par kara noziegumiem ir jātiesā, bet netic, ka uz apsūdzēto sola sēdēs Putins.

"Tāpēc runas par to, cik garš ir apsūdzēto sols, ir literatūra," bilst Māra Svīre.

Māra Svīre – Māra Kaijaka, Astra Priede, Māra Brīdaka – vesels laikmets, dažādi vārdi. Rakstniece, kuras stāsts "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ir ierindots Latvijas filmu kanonā, seriāla "Likteņa līdumnieki" scenārija autore scenāriste.

Eiro ieviešana Latvijā, Zolitūdes traģēdija, referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, Krievijas pirmais uzbrukums Ukrainai, okupējot Krimu – šajā laikā Valsts prezidenta amatā bija Andris Bērziņš. Par vēsturiskajiem notikumiem un pasauli tagad saruna raidījumā Laikmeta krustpunktā ar Andri Bērziņu.

Vērtējot ne tikai savu laiku prezidenta amatā, bet arī kopumā valsts vadītāja darbu, Bērziņš atzīst, ka šajā amatā ir jābūt ilgāk nekā vienu termiņu. Viņš skaidro, ka veselības problēmu dēļ izvēlējies nekandidēt uz otro termiņu. 

"Saprātīgi šādos amatos, kas prasa gan dzīves, gan situācijas izpratni, gan personīgus kontaktus, būt šajā amatā ilgāk, ko arī vēlētu visiem uz priekšu," norāda Andris Bērziņš. "Tas ir acīmredzami, kamēr tevi pasaulē nepazīst, visi izturas ļoti piesardzīgi. Kad saprot, kas tu esi un kas no tevis ir iespējams, tad var paredzēt rezultātu. Kā patreizējā situācijā, šīs te cilvēciskās attiecības [ir svarīgas] - cilvēks pret cilvēku. It īpaši tiem, kuriem ir lielāka vara iedota rokās, arī valstu līmenī. It sevišķi to valstu, kuras nosaka šo situācijas attīstību, tas ir vairāk kā svarīgi," vērtē Andris Bērziņš.

"To uzskatu neesmu mainījis, ka ir jārunā, jārunā ir konkrēti. (..) Tur arī redzu atbildi uz šo brīdi: ja tu esi tajā vietā, kurā tev ir jāatbild par visiem, tad pamatierocis ir tevi pārliecināt. Nav citu cilvēcīgu veidu. Tam kontaktam ir jābūt. Noliegt var visu," analizē Andris Bērziņš, runājot par šī brīža situāciju.

2014.gadā Olimpisko spēļu laikā Bērziņš tikās ar Putinu.

"Man tā sajūta bija, ka tas cilvēks spēj valdīt pār citiem. Viņam bija pietiekami daudz padomnieku apkārt. Viņš pār viņiem valdīja. Es jau biju viens no daudzajiem. Viņa galvenais viesis bija Ķīnas prezidents un liekāko zemju," vērtē Andris Bērziņš.

Kā cilvēku viņš Putinu raksturo kā ļoti pārliecinātu par sevi.

"Viņš tomēr ļoti precīzi situāciju turēja rokās. Man arī tagad liekas, skatoties, ka viņš ir viens pats. Tur man arī sajūta bija līdzīga (..), ka viņš pilnībā viņus pārvaldīja. Tā ir viņa stiprā puse, ja nekļūdos. (..) Es pieļauju, ka viņš var būt viens, visa viņa uzvedība un stāja to rādīja," uzskata Andris Bērziņš.

Laikmets mainās mūsu acu priekšā, mēs piedzīvojam vēsturi, mēs līdzpārdzīvojam Ukrainas liktenim. Laikā, kad Ukrainā notiek karš, kad domājam par savu drošību, Laikmeta krustpunktā esam, aicinājuši viesi, kuram ir militārā pieredze. Viens no retajiem latviešiem ar admirāļa pakāpi, kurš savulaik vairākus desmitus gadu pavadījis arī Padomju armijas jūras kara flotē. Saruna ar Nacionālo bruņoto spēku bijušo komandieri, viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu.

Ja pirms mēneša jums kāds teiktu, ka tūlīt, tūlīt Krievija iebruks Ukrainā, sāksies visīstākais karš, kādu Eiropa nav pieredzējusi gandrīz 80 gadus. Vai jūs tam ticētu?

Pirms dažām dienām vienā intervijā man prasīja, vai jūs ticējāt, ka Krievija iebruks, un uz šo jautājumu es atbildēju ļoti īsi jā, es ticēju. Ir tā lieta, ja mēs paskatāmies un analizējam, kas notiek un kas pirms tam ir noticis, tad mēs redzam, ka Krievijas uzvedībā un tajās plānošanas lietās nekas pilnībā nav mainījies. Un, ja vēl mēs paskatāmies arī tos raidījumus, kuros tagad Krievija rāda, un tie ir propagandas raidījumi, kā Putins pieņem lēmumus, savācis Drošības padomi. Visu rāda televīzijā, kā es pieņemu lēmumu atzīt republikas vai pieņemu lēmumu uzbrukt, tas ir teātris, kuru viņi rāda, lai tikai stāstītu Krievijas tautai. Un Krievijas tauta tic tam, pavisam nesen es dzirdēju, kā viens teica "Krievijas cilvēki, dzīvo televizorā".

Jaunākās aptaujas liecina, arī neatkarīgu pētnieku veiktās, ka 70 līdz 80% Krievijas iedzīvotāju šobrīd atbalsta Putinu Ukrainas kara jautājumu.

Tāpēc, ka viņi dzīvo televizorā. No otras puses, tas arī saprotams, mēs varam atgriezties pie mūsu pašu vēstures, un es atceros savu mammu un es domāju, ka būtu pagājuši vēl desmiti gadi un mēs būtu pazaudētā tauta - pazaudēti visai pasaulei un pazaudēti arī paši sev.

Tā paaudze, manu vecāku paaudze, viņi bija jau tik tālu aizvesti, ka, pirmkārt, jau viņi baidījās, otrkārt, arī vecums bija tāds. Tas bija ar mums izdarījis 50 gados, bet Krievijas tauta jau tagad vairāk nekā simts gadu... No tiem cilvēkiem nevar neko sagaidīt. Tajā pašā laikā viņi kā cilvēki ir brīnišķīgi, viņi otram palīdzēs visā, bet šī mašinērija, kas strādā uz Krievijas cilvēku, viņu ir pārveidojusi, un viņš ir tāds, kāds viņš ir. 

Pirms pāris nedēļām izlasīju: ja Napoleonam būtu tāda mašinērija propagandas, kāda ir Putina, tad pasaule vēl šodien nezinātu, ka Vaterlo kauja ir beigusies un Napoleons zaudējis.

Gaidis Andrejs Zeibots ir bijis savulaik arī atbildīgos amatos Padomju armijā, tas ļauj salīdzināt Padomju armiju toreiz un Krievijas armiju tagad, tas ļauj arī daudz labāk izprast padomju un Krievijas šī brīža militāro cilvēku komandieru domu gājienu vai viņu morāli. Viņš min savu mācību laiku savulaik Amerikas Savienotajās valstīs, viņš norāda, ka teorija, ko māca ASV un Padomju Savienības augstskolās ir līdzīga, atšķirīgs ir izpildījums.

"Izpildījums arī šodien tai Krievijas pusē ir tāds, kāds ir rezultāts to, ko mēs redzam, kas notiek Ukrainā," atzīst Gaidis Andrejs Zeibots.

Latvija mērķtiecīgi dodas ceļā uz NATO un Eiropas Savienību, finiša taisnē lielā privatizācija un savu varenību sāk izrādīt oligarhi. Par trauksmainajiem deviņdesmitajiem un toreizējo lēmumu nozīmi tagad saruna ar bijušo premjeru Guntaru Krastu.

Guntars Krasts bija piektais premjerministrs pēc neatkarības atjaunošanas un Ministru kabinetu vadīja trauksmaino 90. gadu nogalē, kad Latvija devās ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, kad finiša taisnē nonāca lielā privatizācija un savu varenību sāka izrādīt arī tā saucamie oligarhi. Guntars Krasts bijis arī ekonomikas ministrs un Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas. 

"Pamatā uzskata, ka Jeļcina Krievija bija viens tas īsais periods Krievijas vēsturē, kurā Krievija bija demokrātiska un visumā sabiedrība, kas varētu pēc kāda laika līdzināties arī pārējām Eiropas valstu sabiedrības uzbūvēm, formām gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā," analizē Guntars Krasts, vērtējot atšķirības starp Jeļcina Krieviju un to Krieviju, kādu ir izveidojis tagad Putins.

"Bet tajā pat laikā tagad, paskatot arī vēsturiski un salīdzinot tās situācijas un uzvedības modeļus, es teiktu tā, ka gluži vienkārši tai Krievijai, kas bija Jeļcina Krievija bija mazāk resursu, bija mazāk valdības resursu, valdošo šķiru resursu darbināt Krievijas mašīnu tajos virzienos, kur tā jau acīmredzami tēmēja," turpina Guntars Krasts.

"Es varu atsaukties uz savu personīgo pieredzi, kad 1998. gada martā bija nelielas nekārtības Rīgas centrā, kuru izcelsme vēl tagad nav skaidra – pensionāru nemieri it kā par elektrības cenu pieaugumu, kuri pārvērtās tādā nelielā pastaigāšans un Valdemāra ielas bloķēšanā iepretī Ārlietu ministrijai. Bet kuru filmēt bija ieradušās gandrīz visas Krievijas televīzijas studijas, un tas nebija tāds pavisam parasts gadījums, jo parasti šeit, Latvijā, bija augstākais viena studija, ja vispār uzturējās kāda ziņu aģentūra no Krievijas."

"Un tūdaļ, dažas dienas pēc šiem notikumiem, vēl bija sprādziens pie Krievijas vēstniecības, atkritumu urna tika uzspridzināta iepretī Krievijas vēstniecībai, bija sprādziens pie sinagogas, un tas bija it kā pietiekams iemesls Krievijas ārlietu ministram Kozirevam, kurš jau bija zondējis Vācijas ārlietu ministram Kinkelam Berlīnē par iespēju veikt humanitāru misija Latvijā. Tā teikt, ievest tankus, lai nomierinātu tos nemierus, kas tur veidojās, un cilvēktiesību pārkāpumus un tā tālāk," atklāj Guntars Krasts.

Tā bijusi tieša ziņa no Vācijas ārlietu ministra, kurš Krastam to pavēstīja Vācijas vēstniecībā Latvijā. 

"Tā bija neformāla ziņa, bet vēlāk visa tā reakcija, kas izpaudās kaut vai Amerikas Savienoto Valstu tūlītējā reakcijā uz Krievijas līdzīgām droši vien zondāžām kaut kur citur, tam, kas notika arī Eiropas Savienībā vēlāk, tāpat draudzīgo Skandināvijas valstu reakcija liecināja, ka tiešām situācija Krievija vērtē visai nopietni kā iespēju veikt kaut kādu intervenci Latvijā. Par ko mēs, protams, plaši sabiedrībā neziņojām, lai neradītu lieku satraukumu, jo sabiedrotie apgalvoja, ka tas nenotiks un ka tas nebūs iespējams.

Katrā ziņā tas bija acīmredzami instruments, ko Jeļcina valdība, tuvojoties defoltam, viņi juta, ka Krievijas ekonomika iet uz grunti, jo kādu pusgadu vēlāk Krievijas ekonomika bankrotēja 1998. gada augustā. Tas bija arī tas instruments, ko viņi gribēja izmantot, lai slāpētu iekšējos nemierus. Tātad es redzu tiešas paralēles ar šodienu, jo acīm redzami Putina režīma viens no galvenajiem mērķiem bija slāpēt neapmierinātību, novērst uzmanību no problēmām iekšienē," analizē Guntars Krasts.

Šogad svinam mūsu pamatlikuma - Satversmes - simto gadadienu. Tas ir dokuments, kas nosaka mūsu tiesības, brīvību, pienākumus. Satversme sargā latviešu valodu un mūsu nacionālās vērtības.  Kā tapuši būtiski Satversmes tiesas spriedumi, kā mēģināts ietekmēt tiesu, par mūsu brīvībām un pienākumiem - saruna ar pirmo  Satversmes tiesas priekšsēdētāju 4. maija deklarācijas viens no autoriem, juristu Aivaru Endziņu.

Sarunas ievadā Aivara Endziņa domas par trauksmainajiem notikumiem Ukrainā.

„Diemžēl Krievijas hunta, Kremļa Putina tuvākie līdzgaitnieki ir pārkāpuši jebkuras starptautisko tiesību normas un faktiski īsteno genocīdu pret Ukrainas tautu, pret Ukrainu kā valsti,” uzskata Aivars Endziņš. „Jau 2014. gadā, kad tika Krima okupēta, ieņemta daļa no Donbasa reģiona, tas jau bija pirmais signāls. Tad rietumi it kā nosodīja, kaut kādas sankcijas paredzēja, bet ne tik nopietni, kā tas ir šodien. Beidzot arī rietumu pasaulei ir atvērušās acis, ir kļuvušas dzirdīgākas ausis par to, kas reāli notiek, kāda ir šī politika, ko realizē Kremlis ar Putinu priekšgalā.”

„Diemžēl tikai tagad daudzi ierauga Putina patieso seju,” norāda Aivars Endziņš.

„Esmu optimists un ceru, ka visi milzīgie zaudējumi, kuri jau ir – Krievijas karaspēks ir cietis un cietīs vēl vairāk. Tas galu galā piespiedīs Krievijas tautu novākt Putinu. Tad varētu būt iespējā, kad Hāgas krimināltiesa varētu saukt viņu pie atbildības. Kamēr viņš ir pie varas, tikmēr tiesa varēs notikt, bet rezultāts nebūs,” vērtē Aivars Endziņš.

Viņš ir pārliecināts, ka Ukraina uzvarēs.

„Ukraiņi cīnās par savu dzimteni un nekad agresors nevar pakļaut tik lielu valsti ar tik daudziem miljoniem iedzīvotāju, kuri stāv un krīt par savu valsti,” atzīst Aivars Endziņš.

Viņš arī cer, ka kara raisītie zaudējumi arī Krievijas cilvēkiem atvērs acis un šajā valstī notiks revolūcija vai apvērsums.

„Arī Hitlers savulaik izmantoja propagandu, kura centās mobilizēt, bet galu galā pasaule iestājās pret fašismu un uzvarēja. Šajā gadījumā es domāju, ka arī Ukraina ar Eiropas, ASV un citu rietumvalstu palīdzību tiks galā ar agresoru,” bilst Aivars Endziņš.

Apritējuši divi mēneši, kopš mūsu vidū vairs nav Ausmas Kantānes-Ziedones. Skumjo vēsti nesa 29.maija rīts - no mums aizgāja dzirkstoša, harismātiska personība, izcila aktrise. Laikmeta krustpunktā ar viņu tikāmies februāra beigās un runājām par Ukrainu, karu un mūsu drošību, par politiku, teātri un Imantu Ziedoni. Laikmeta Krustpunktā atkārtojam Arņa Krauzes sarunu ar Ausmu Kantāni Ziedoni.

Saruna norit nedēļā, kad Krievija sāka agresīvu uzbrukumu Ukrainai un Ausma Kantāne atzīst, ka sāpīgi uztver divu pasauļu – demokrātisma un autoritārisma – lielo sadursmi.

„Ja krīt, ja zaudē demokrāti 21. gadsimtā, man liekas, tas ir milzu absurds. To nevar iedomāties, ka kaut kā tā varētu notikt. Es pilnīgi nepieļauju. Tad ar cilvēci kaut kas ļoti, ļoti nav kārtībā,” uzskata Ausma Kantāne.

Sarunā Ausma Kantāne atklāj, ka savulaik ir filmējusies Ukrainā un pat bijis jārunā ukraiņu valodā.

„Liela tauta. Pret lielām, skaistām, cēlām, svētām lietām ir ar godbijību ir jāizturas. Un tāda šī tauta ir,” uzskata Ausma Kantāne. „Tāpēc, kad viens ļaundaris grib nodarīt postu veselai tautai, tas ir kā spieķos ielikts kaut kāds koka gabals. Atkal, cik daudzus gadus atkal vajadzēs, lai izlabotu šīs kļūdas.

Es tādu apzinātu ļaunumu, tam nav nekāda pamatojuma, nekāda. Man tā kā likās, ka mūsu 21. gadsimtā kā ar lāzeri vai ko vajadzētu iznīdēt šos cilvēkus pat no attāluma. Vienkārši samazināt viņu valdīšanas kāri un uzmācības, un ļaunuma kāri noplicināt, lai viņš apjauš, ka viņš ir tikai viens no ierindas cilvēkiem pasaulē.”

 Viņa arī atzīst, ka ir sāpīgi skatīties portālos, kā raud sievietes, kas zaudējušas dēlus un vīrus.

„Ja visās šajās bēdās var teikt, ka kaut kas iepriecina, te būs tāds liels paradokss, ka es dzirdu sievietes lomu pasaules politikā. Viņa saka: mēs, sievietes, ja valdītu, mēs būtu žēlsirdīgākās, mēs būtu labākas, mēs nesteigtos tik akli, tik zemiski, tik vājprātīgi uz priekšu. Tas man liekas... Zinot, ka visur pasaulē sāk valdīt prezidents, varbūt tā ir tik tiešām arī kaut kada izeja. Vismaz viena no iespējamībām noteikti. Un noteikti tas nebūs tik ārprātīgi zvērīgi. Noteikti nē, jo viņa ir radītāja, un radītājs nav postītājs,” atzīst Ausma Kantāne.

Runājot par pasaules un arī Latvijas solidaritāti un vienprātību, nosodot Krievijas agresiju, viņa atzīst, ka tas pārsteidz un priecē vienlaicīgi.

"Tas ir tas faktiski lielākais, svētākais, un tad var piedot arī dažas kļūdas. Bet, ja tu tajā kopsummā, tajā galā nonāc, un mēs esam sadevušies rokās, tā ir liela uzvara," bilst Ausma Kantāne.