Lielākā muļķība ir cirst kokus, aizbildinoties ar cilvēku glābšanu - neviens dižozols cilvēku nav nositis, par arboristiem sašutis dabas pētnieks Guntis Eniņš. Par izglābtajiem dižkokiem un to patieso vecumu, par atklātajām alām un akmeņiem, par rīta vingrošanu, politiku un arī dzeju saruna ar vienmēr smaidīgo Gunti Eniņu Laikmeta krustpunktā.

Ja kāds var saniknot pētnieku Eniņu, tie esot arboristi. Kāpēc  tā?

"Arboristi un dabas "aizsardzībnieki", kas ieņem amatus. Tā vietā, lai sargātu dižkokus, viņus ņem un nobende," bilst Guntis Eniņš.

Padomju laikos izglābis vairākus dižkokus. Rīgā bija Duntes ielā dižozoli, ko Pēteris I stādījis. Atminas kādu gadījumu no padomju gadiem, ka armijas vīri ļāvuši apskatīt kādus ozolus pat armijas daļā. Un pēc aizrādījuma, ka viņu daļā atrodas cara Pētera I stādīti ozoli, pasaudzējuši to, ko vēlējušies nozāģēt. Bet arboristi nozāģēja!

"Tagad brīvās Latvijas laikā, pēc 20 gadiem atnāca. Tur uzceltas mājas, militāro vairs nav," norāda Guntis Eniņš.

"Kad ozolu nozāģēja, tur bija tie bluķi, tos Julita Kluša nofotografēja, neviena trupējuma nav. Tie ir vairāk nekā 200 gadu veci koki. Es arī domāju, ka viņi ir iztrupējušie, lielie ozoli var būt iztrupējuši, bet ka var šādu te... Tur tak vajadzēja iesūdzēt attiecīgi par šo neizdarību," uzskata Guntis Eniņš. 

"Arī Jelga­vā tādā veidā nocirta dižozolu, kas bija no hercoga laikiem, arī pieci metri resns, ka dobums ir. To viens varens arborists sastādīja uz četrām lappusēm aktu un tomēr nozāģēja. Sāka zāģēt kā malēnieši noaugšas. Tagad guļ tas ozols it kā tāpēc, ka viņam dobums, gaisma spīd cauri," turpina Guntis Eniņš.

"Arboristu lielākā muļķība ir, ka jāzāģē cilvēku glābšanai. Vēl pagaidām neviens dižozols nav cilvēku nositis," pauž Guntis Eniņš.