Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/

Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni un Agnesi Irbi par godalgotā franču rakstnieka Mišela Velbeka pirms 10 gadiem iznākušo romānu “Pakļaušanās”, izvērtējot romāna nezūdošo aktualitāti un autora trāpīgos paredzējumus pieaugošas Eiropas islamizācijas un sarūkošas pašpārliecības apstākļos. Saruna pievēršas dažādiem veidiem, kā Velbeks vienlaikus pārprot patiesas reliģiozitātes nozīmi un tomēr saprot reliģijas centrālo lomu jebkādas sabiedriskās kārtības balstīšanā, kā arī apskatot Velbeka apcerēto radikālo politisko pārmaiņu ticamību šodienas Francijā un citās Eiropas valstīs. Sarunā apskatīti romāna galvenie notikumi, Velbeka rakstības stils, valoda un iecere, grāmatas skandalozā reputācija, kā arī 19. gs. franču literatūras lielo autoru centrālā loma stāstījumā un vēstījumā. Lācis abiem sarunas biedriem un sev jautā, vai Velbeka iezīmētā reliģisko tradicionālistu sabiedrība gadījumā nesakrīt ar katoļu un protestantu tradicionālistu ideāliem. Sarunas beigu daļā runātāji pievēršas Velbekam tik svarīgajam jautājumam par seksualitāti, sievietēm, feminismu un bērnu radīšanu, apskatot gan paša Velbeka pieeju tēmai kā šobrīd novecojušu, gan mūsdienu transseksualitātes, digitālā satura un mākslīgā intelekta kompanjonu lielo attālumu no veselīgas, iemiesotas dzimumtieksmes.

Literatūra:

Mišels Velbeks, Pakļaušanās, tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski un Krišjāni Lāci par pirms 150 gadiem dzimušā vācu rakstnieka Tomasa Manna (1875-1955) ar Nobela prēmiju godalgoto, 1901. gadā izdoto romānu “Budenbroki”. Romānā trīs paaudžu garumā izsekots kādas Lībekas vācu tirgotāju dzimtas uzplaukumam un sairumam uz 19. gadsmita notikumu fona. Sarunā apskatīti romāna tapšanas apstākļi garā 19. gs. izskaņā, pievēršoties gan vācu kultūras tā brīža šaubām par dekadenci savu augstāko sasniegumu virsotnē, gan Tomasa Manna mainīgajiem politiskajiem uzskatiem no konservatīvā revolucionāra līdz demokrātiskam liberālim, kā arī analizējot romāna šķietamo “modernumu” jeb atvērtos jautājumus bez skaidrām atbildēm iepretim 19. gs. klasiskajiem garās formas didaktiskajiem romāniem. Tāpat sarunā iztirzātas romānā krāšņi iezīmētās 19. gs. vācu kultūras alternatīvas – apgaismības humānisms, romantiskie dzīves kāpinājumi, radošo un māksliniecisko garu meklējumi, sekošana kārtīgumam, prātīgumam, pienākumam un tikumam, Šopenhauera un Nīčes vilinājumi, kā arī tradicionālā kristīgā dievbijība, vienlaikus jautājot, vai Manns šajā darbā līdzjūtīgi un saprotoši kritizē konservatīvo pasaules uzskatu, vai tomēr atzīst tā sasniegumus, kuri mēdz prasīt lielus personīgus un pat kolektīvus upurus.

Literatūra:

Tomass Manns, Budenbroki, no vācu valodas tulkojuši L. Skalbe, K. Štrāls un Z. Krodere. Rīga: Grāmatu draugs, 1929.

https://telos.lv/vasara-pie-juras/

Gētes institūts par T. Mannu: https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/lit/26438079.html

T. Manna 150 gadu jubilejas pasākumu programma: https://mann2025.de/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

⁠https://telos.lv/ziedot/

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par skotu–amerikāņu filozofu Alesdēru Makintairu (1929–2025) – vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. morāles filozofijas pārstāvjiem, tikumu ētikas un akadēmiskā aristotelisma atjaunotāju. Saruna sākas, uzsverot akadēmiskās vides vispārējo cieņu pret Makintairu, ierakstot viņu plašākā pēckara liberālisma kritiķu tradīcijā, kā arī pievēršot uzmanību Makintaira centieniem pāraudzināt politiski kreisos lasītājus, vienlaikus pašam brīnoties, kāpēc dedzīgākie viņa darbu lasītāji ir atrodami starp amerikāņu kristīgajiem konservatīvajiem. Tālāk īsi apskatīti Makintaira intelektuālās darbības svarīgākie pavērsieni – aktīvā darbība raibajā britu pēckara marksisma publicistikā, lūzuma punkts pēc PSRS iebrukuma Ungārijā un destaļinizācijas procesa, tad Makintaira augošā interese par Aristotelu, kas vainagojās jau klasiskajā 1981. gada darbā “Pēc tikuma”, un tālāka pievēršanās kristietībai, tomismam un politisko risinājumu noraidījumam dzīves pēdējā cēlienā. Sarunā ieskicētas arī galvenās atziņas no Makintaira darbiem “Pēc tikuma” un “Kā taisnīgums? Kura racionalitāte?” – modernās morāles domāšanas saskaldītība un iekšējā pretrunība, atgriešanās pie tikumu ētikas un teleoloģiskas morālās domāšanas, morāles izcilības prakšu novietojums konkrētās sociālās institūcijās, cilvēcisko un sabiedrisko attiecību nonivelēšana līdz ekonomiskam utilitārismam, naratīvā identitāte un tradīciju racionalitāte, kā arī apgaismības un liberālās tradīcijas neitralitātes neiespējamība. Noslēgumā iztirzāta Makintaira pievēršanās tomismam, kā arī jautāts par Makintaira alerģiju pret politisko procesu un pārlieku historicisko pieeju idejām.

Literatūra:

https://telos.lv/liberalisma-kultura

Alasdair MacIntyre, After Virtue, University of Notre Dame Press, 2007.

Alasdair MacIntyre, Whose Justice? Which Rationality? University of Notre Dame Press, 1988.

Émile Perreau-Saussine, Alasdair MacIntyre: An Intellectual Biography (translated by Nathan J. Pinkoski) Notre Dame University Press, 2024.

https://www.compactmag.com/article/postliberalisms-reluctant-godfather/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

https://telos.lv/ziedot/

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par amerikāņu rakstnieka Frēnsisa Skota Ficdžeralda 1934. gada romānu “Ir maiga nakts”, kuru pats autors uzskatīja par savu labāko darbu. Lai gan šis gads Latvijā un pasaulē aizvadīts, svinot “Lielā Getsbija” – vēl viena kanoniskā amerikāņu romāna – simtgadi, dažādi literatūras apskatnieki un pētnieki izcēluši tieši “Ir maiga nakts” noapaļotību un atbilstību Ficdžeralda mākslinieciskajam un saturiskajam briedumam. Sarunas sākumā Lācis un Irbe pievēršas iemesliem, kāpēc lielās ekonomiskās krīzes laikā amerikāņu publika nesaprata it kā kārtējo Ficdžeralda stāstu par amerikāņu džeza laikmeta bagātnieku pārmērībām, ballēm un smalkajām mentālajām kaitēm, kas tiek ārstētas Eiropas privātajās sanatorijās, lai gan īstenībā Ficdžeralds kinematogrāfiski detalizētā un vienlaikus psiholoģiski trāpīgā valodā apraksta lēni izirstošas mīlestības attiecības un laulību 12 gadu garumā, pakāpenisku galvenā varoņa degradāciju, pieaugošu alkoholismu, pašdestruktīvu izvēļu sekas, psihisko slimību mistēriju un citas pārlaicīgi aktuālas augsti attīstītas, pārtikušas un pašapmierinātas kultūras blaknes. Sarunā arī aplūkota Ficdžeraldam piedēvētā mizogīnija, vīrieša un sievietes attiecību dinamika, emocionālas neuzticības sekas, Ficdžeralda grūtās attiecības ar psihiski slimo sievu Zeldu, kas tieši iedvesmoja romānu, un slavēts autors, kurš spējis sniegt skaidru, brīžiem sāpīgu brīdinājumu no dekadentas dzīves un jēgas zuduma, pilnībā atturoties no pamācoša vai moralizējoša toņa.

Literatūra: Frensiss Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. Tulk. Valda Kumuška. Rīga: Liesma, 1976.gads.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Turpinot divdaļīgo sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”, šoreiz pievēršoties paša darba saturam, tēliem, vēstījumam un galvenajām tēmām. Saruna sākas ar Dantes simbolisko maldīšanos dzīves mežā 35 gadu vecumā, kur viņš satiek romiešu dzejnieku Vergīliju, epa “Eneīda” autoru, kurš kļūst par Dantes pavadoni viņsaulē. Dantes ceļa mērķis ir dvēseles glābšana, parādot trīs dvēseles stāvokļus. Abi runātāji Dantes darbu raksturo kā simbolisku pasaules karti, kur Dante ar apbrīnojamu topogrāfisku precizitāti apraksta elles, šķīstītavas un paradīzes līmeņus. Sarunā analizēta elles struktūra, tās piltuvveida uzbūve un morālā loģika, kas sakņota Aristotela “Nīkomaha raksturmācībā”, sodus proporcionāli pielāgojot grēkiem un netikumiem. Apspriesti arī konkrēti elles iemītnieki: nožēlojamie, miesaskārie, vardarbīgie, pašnāvnieki, sodomīti, augļotāji, meļi un nodevēji. Šķīstītavu Dante apraksta kā laikā ierobežotu pārejas posmu, kurā svētās dvēseles tiek šķīstītas mīlestības ugunī, līdz tās nonāk zemes Ēdenē. Sarunas beigu daļā apskatīti iemesli, kāpēc daudzi lasītāji pamet grāmatu, pirms tikuši līdz “Paradīzei”, un uzsvērts, ka šī teksta daļa, pat ja sarežģīta ar savu kontemplatīvo sholastiku un pieskaršanos valodas un saprāta robežām, var kalpot kā ietekmīgs evaņģelizācijas līdzeklis. Paradīzi Dante attēlo kā dzīvu, gaismas caurstrāvotu un mistisku atklāsmju pilnu – ar dvēseļu un debesu sfēru hierarhijām, ar ķermenisku klātbūtni un pat poētiski attēlotu iemiesotu prieku. Sarunas noslēgumā raksturots Dantes darba mērķis, kas ir dziļi praktisks: pārveidot cilvēku, mācot viņam no haosa nonākt līdz gudrībai.

Literatūra:

Dante Alighieri, La Divina Commedia, Milano: BUR Grandi classici, 2007, 654 p.

Dante’s Divine Comedy, Translated and Annotated by Anthony Esolen, New York City: Modern Library, 2005, 560 p.

Paul A. Pearson. Spiritual Direction from Dante, Volume 1: Avoiding the Inferno. Gastonia, NC: TAN Books, 2019, 372 p.; Volume 2: Ascending Mount Purgatory, Gastonia, NC: TAN Books, 2020, 390 p.; Volume 3: Yearning for Paradise, Gastonia, NC: TAN Books, 2022, p. 512.

Sarunas pirmo daļu var noklausīties šeit: https://telos.lv/saruna-par-dievisko-komediju/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

@Aizsākot divdaļīgu sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”. Saruna iesākas ar Dantes personīgās un pasaulvēsturiskās nozīmes apcerēšanu, uzsverot Dantes noturīgo vietu gan rietumu tradīcijas kanonā, gan pāvestu apustuliskajās proklamācijās. Tad Rudevskis pievēršas 13. gs. Florencei kā Dantes mājām un izraidītājām, apskata Itālijas sašķeltību, Dantes ģimeni un izcelsmi, kā arī skaidro gvelfu un gibelīnu ideoloģiskās atšķirības un cīņu par Itālijas nākotni starp dažādām pāvestu, Vācu svētās Romas imperatoru un Itālijas pilsētvalstiņu interesēm. Tālāk apskatīta Dantes dalība aptiekāru ģildē, Florences valdībā, bērnības iemīlēšanās Beatričē Portināri, kas iedvesmoja Dantes pirmās darbības posma vainagojumu, dzejojumu “Jaunā dzīve” (La Vita Nuova). Saruna turpinās par Francijas intervenci un režīma maiņu Florencē un Dantes nelaimīgās, bet literāri auglīgās Veronas trimdas sākumu 1301. gadā, pēc kura līdz pat nāvei no malārijas Ravennas apkārtnē viņš tā arī vairs nekad nedrīkstēja atgriezties Florencē. Tālāk Rudevskis pievēršas trimdas laikā sarakstītajiem Dantes traktātiem par laimi, itāļu tautas valodas aizstāvību aristoteliskas argumentācijas gaismā un monarhiju. Irbe pievērš uzmanību “Dievišķās komēdijas” tapšanas garīgajiem priekšnosacījumiem Dantes dzīvē, izceļot laikmeta reliģiskās kustības un paša autora piedzīvotās politiskās sakāves izraisīto sarūgtinājumu. Rudevskis atgādina, kāpēc bija trīs, nevis viena renesanse un kāpēc robežšķirtne starp viduslaikiem un renesansi ir diskusiju priekšmets: trešo jeb 15. gs. humānistisko renesansi noteica kritiskā attieksme pret “barbaru” radīto pārrāvumu starp antīkās pasaules mantojumu un kristietību, savukārt Dante uzskatāms par otrās jeb viduslaiku sholastiskās renesanses pārstāvi, kas savā dzejā izsaka Akvīnas Toma teoloģiski-filozofisko sistēmu, tātad pārstāvot sintezētu pēctecību starp antīko un kristīgo mantojumu. Sarunas pirmās daļas noslēgumā Rudevskis paskaidro, kāpēc darba nosaukumā ir gan “dievišķā”, gan “komēdija” un raksturo darba uzbūvi, skaitļu simboliku un Dantes izvēlēto tolaik eksperimentālo trīsrindu pantu – tercu.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe sarunājas ar ģimenes tiesību juristu Kasparu Herbstu un pāru mentoringa programmas izstrādātāju, kādreizējo sociālo darbinieci Elīnu Kārklu, sarunā apskatot laulību šķiršanas statistiku Latvijā un galvenos cēloņus; Civillikuma liberalizāciju, to pielāgojot “sociālajai realitātei” un lielākam respektam pret cilvēka izvēles brīvību; attiecību kopšanas izpratnes un prasmju trūkumu; negatīvās sociālās sekas, ko rada nereti naidpilns šķiršanās process un augstais ārlaulībā augošo bērnu skaits; preventīvu pasākumu trūkumu; pētījumus par vecāku šķiršanos kā traumu bērniem un uzaugšanu ar abiem bioloģiskajiem vecākiem kā “privilēģiju”, kas bērnam sniedz reālas priekšrocības dzīvē, kā arī iemeslus, kāpēc konfesionālie pirmslaulību kursi tiem, kas tos apmeklē, pilda nozīmīgu informatīvu funkciju.

Literatūra

Judith Wallerstein, Julia Lewis, Sandra Blakeslee, The Unexpected Legacy of Divorce. A 25 Year Landmark Study, USA: Grand Central Publ., 2001.

Melissa S. Kearney, The Two-Parent Privilege: How Americans Stopped Getting Married and Started Falling Behind, Chicago: University of Chicago Press, 2023.

Bridget Phetasy, “How divorce never ends. It will affect your kids for the rest of their lives”, The Spectator, June 17, 2024: https://thespectator.com/topic/how-divorce-never-ends/

Sarunu par šo eseju var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=9q6ORVMseI4

No Telos arhīva iesakām noklausīties arī:

https://telos.lv/saruna-par-gramatu-kas-ir-lauliba/

https://telos.lv/saruna-par-gramatu-berni-vispirms/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe iztaujā Andri Amoliņu un Ventu Zvaigzni par kristīgās liturģijas vēsturi, sarunā vispirms apskatot upurēšanas tradīciju un prasību pagānu tautās un Vecajā Derībā, augsto priesteri Melhisedeku kā simbolisku tiltu starp Veco un Jaunu derību, kaujamo “Lieldienu jēru” jūdiem un kristiešiem, izmaiņas, kuras atnes Kristus upuris, un tad pievēršoties liturģijas vēstures galvenajiem punktiem no 7. gs. liturģijas grāmatām caur Tridentas koncilu (16. gs.) līdz Vatikāna II koncilam (1962–1965) un tā pēctecībā konstatējamai situācijai, kuru atzinis arī pāvests Francisks, ka reāli katoļu baznīcā pastāv divi riti – vecais un jaunais. Sarunā apskatītas atšķirības starp šiem ritiem un noslēgumā runāts gan par personīgajiem iemesliem, kāpēc daļa ticīgo interesējas par senākām liturģijas formām, gan arī par ārpus Latvijas nereti piedzīvoto liturģisko patvaļu baznīcās un tās iespējamiem cēloņiem un sekām.

Literatūra:

Erick Ybarra, Melchizedek and the Last Supper: Biblical and Patristic Evidence for the Sacrifice of the Mass. Classical Christian Thought Publishing Company, 2022.

www.unavoce.lv

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru 18. gs. nogales un 19. gs. pirmās puses idejvēsturisku periodu, kas spēcīgi ietekmējis un turpina ietekmēt modernā cilvēka pašizpratni. Aplādes sākumā runātāji iezīmē romantisma vēsturiskās robežas un meklē kopīgo visiem dažādajiem nacionālajiem un eiropeiskajiem romantismiem. Bičevskis romantisma kodolu saskata jaunu mitoloģiju veidošanā un ironijā. Romantisma filozofiskais pamats, pēc Bičevska domām, meklējams Johana Gotlība Fihtes filozofijā, kurā pašradošais un darbīgais absolūtais “Es” pašrefleksijā atrod savu brīvību. Lācis norāda uz romantisma paradoksu: no vienas puses Hēgelis romantismu definē kā “absolūto iekšējību”, bet no otras puses romantiķi meklē jaunu un nepastarpinātāku pieeju īstenībai un lietām. Lācis un Bičevskis apcer romantismā vienlaikus dzimušo ārējā un iekšējā ceļojuma ideju, kas ļauj apzināt un poetizēt arī cilvēka tumšās dziņas, tomēr Irbe runātājus atgriež uz zemes, norādot uz romantisma metafizisko un epistemoloģisko nabadzību, iestigšanu neatrisināmā paradoksā, kas ir krasā pretstatā klasiskajai filozofijai. Bičevskis izceļ romantiķiem raksturīgo visu atbilžu nepilnību, paša universa ironiju un neizzināmību, kas tomēr neļauj romantismu pilnībā vienādot ar postmodernismu. Sarunas otrajā pusē apskatītas romantisma pasaules uzskata pozitīvās un negatīvās puses – nacionālās identitātes ciešā saistība ar tautas kultūras atklāšanu, agrīno romantiķu kultivētās cildenās izjūtas un pietāte pret pasauli kā noslēpumu, izsmalcināta mākslinieciska gaume un romantisma paradigmas milzīgā ietekme uz mūsdienu izpratni par mīlestību.

Literatūra:

Berlin, Isaiah. The Roots of Romanticism. Princeton University Press, 2013.

Blanning, Tim. The Romantic Revolution. Hachette UK, 2012.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu "Makbeta traģēdija" (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu "modernumu", gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki. Pēc lugas satura pārstāsta Lācis uzsver, ka Makbets ir nešķīsto spēku upuris un salīdzina raganu darbu ar sātana kārdinājumiem Vecās Derības Ījaba grāmatā. Irbe turpretī uzskaita trīs paša Makbeta pieņemtus lēmumus, kuri visi bija brīvi, un atgādina par Benkvo klātbūtni, kurš, dzirdot tos pašus spocīgos pareģojumus, nepievērsa tiem uzmanību. Lācis paceļ jautājumu par sievas nelietīgo ietekmi savtīgos nolūkos, bet Irbe domā, ka lēdijas Makbetas motivācija ir atstāta neskaidra, tāpēc dažādi lugas ekranizētāji un uzvedēji ir mēģinājuši to papildināt ar tekstā neatrodamiem elementiem. Abi analizē Makbetu laulātā pāra attiecības, pieminot kritiķi Haroldu Blūmu, kurš Makbetus nosauca par "iespējams, laimīgāko laulību Šekspīra lugās".

Saruna pievēršas teksta vēsturiskajai dimensijai: Anglijas karalis Džeimss I sēdēja zālē lugas pirmizrādē, un, lugu skatoties, nevienam nebija iespējams nedomāt ne par Šaujampulvera sazvērestību pret Angijas troni, kas notika tikai gadu iepriekš, ne par smago pēcreformācijas posmu, kura sakarā garāmejot pieminēts arī interesantais jautājums par paša Šekspīra konfesionālo piederību. Analizējot raganu un raganošanas dimensiju lugā, Irbe īsi komentē tolaik svaigo Skotijas raganu tiesāšanas prāvu, kurā jau minētais karalis Džeimss, darba "Demonoloģija" autors, spēlēja centrālo lomu. Sarunas nobeigumā abi slavē japāņu režisora Akiras Kurosavas ekranizāciju "Asiņu tronis" (1957) un skaidro, kāpēc mūsdienu anglosakšu mēģinājumi uzņemt Makbeta filmu lielākoties izgāžas.

Literatūra:

1) Viljams Šekspīrs. Kopoti raksti, V sējums, “Makbets”. Sast. Kārlis Egle, tulk. Fricis Adamovičs. Rīga: Liesma, 1965.

2) https://en.wikipedia.org/wiki/Witch_trials_in_early_modern_Scotland

3) Critical Essays on Macbeth, William Shakespeare, Harlow: Longman, 1988.

4) Twentieth Century Interpretations of Macbeth: A Collection of Critical Essays, ed. by Terence Hawkes, Englewood Cliffs, N.J.: Prentice-Hall, 1977.

5) Harold Bloom, Macbeth: A Dagger of the Mind, Scribner, 2019.

6) Peter Lake. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016.

7) Throne of Blood, dir. by Akira Kurosawa, 1957: https://www.imdb.com/title/tt0050613/

8) The Tragedy of Macbeth, dir. by Joel Coen, 2021: https://www.imdb.com/title/tt10095582/

9) Macbeth, dir. by Justin Kurzel, 2015: https://www.imdb.com/title/tt2884018/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.