Turpinot divdaļīgo sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”, šoreiz pievēršoties paša darba saturam, tēliem, vēstījumam un galvenajām tēmām. Saruna sākas ar Dantes simbolisko maldīšanos dzīves mežā 35 gadu vecumā, kur viņš satiek romiešu dzejnieku Vergīliju, epa “Eneīda” autoru, kurš kļūst par Dantes pavadoni viņsaulē. Dantes ceļa mērķis ir dvēseles glābšana, parādot trīs dvēseles stāvokļus. Abi runātāji Dantes darbu raksturo kā simbolisku pasaules karti, kur Dante ar apbrīnojamu topogrāfisku precizitāti apraksta elles, šķīstītavas un paradīzes līmeņus. Sarunā analizēta elles struktūra, tās piltuvveida uzbūve un morālā loģika, kas sakņota Aristotela “Nīkomaha raksturmācībā”, sodus proporcionāli pielāgojot grēkiem un netikumiem. Apspriesti arī konkrēti elles iemītnieki: nožēlojamie, miesaskārie, vardarbīgie, pašnāvnieki, sodomīti, augļotāji, meļi un nodevēji. Šķīstītavu Dante apraksta kā laikā ierobežotu pārejas posmu, kurā svētās dvēseles tiek šķīstītas mīlestības ugunī, līdz tās nonāk zemes Ēdenē. Sarunas beigu daļā apskatīti iemesli, kāpēc daudzi lasītāji pamet grāmatu, pirms tikuši līdz “Paradīzei”, un uzsvērts, ka šī teksta daļa, pat ja sarežģīta ar savu kontemplatīvo sholastiku un pieskaršanos valodas un saprāta robežām, var kalpot kā ietekmīgs evaņģelizācijas līdzeklis. Paradīzi Dante attēlo kā dzīvu, gaismas caurstrāvotu un mistisku atklāsmju pilnu – ar dvēseļu un debesu sfēru hierarhijām, ar ķermenisku klātbūtni un pat poētiski attēlotu iemiesotu prieku. Sarunas noslēgumā raksturots Dantes darba mērķis, kas ir dziļi praktisks: pārveidot cilvēku, mācot viņam no haosa nonākt līdz gudrībai.

Literatūra:

Dante Alighieri, La Divina Commedia, Milano: BUR Grandi classici, 2007, 654 p.

Dante’s Divine Comedy, Translated and Annotated by Anthony Esolen, New York City: Modern Library, 2005, 560 p.

Paul A. Pearson. Spiritual Direction from Dante, Volume 1: Avoiding the Inferno. Gastonia, NC: TAN Books, 2019, 372 p.; Volume 2: Ascending Mount Purgatory, Gastonia, NC: TAN Books, 2020, 390 p.; Volume 3: Yearning for Paradise, Gastonia, NC: TAN Books, 2022, p. 512.

Sarunas pirmo daļu var noklausīties šeit: https://telos.lv/saruna-par-dievisko-komediju/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

@Aizsākot divdaļīgu sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”. Saruna iesākas ar Dantes personīgās un pasaulvēsturiskās nozīmes apcerēšanu, uzsverot Dantes noturīgo vietu gan rietumu tradīcijas kanonā, gan pāvestu apustuliskajās proklamācijās. Tad Rudevskis pievēršas 13. gs. Florencei kā Dantes mājām un izraidītājām, apskata Itālijas sašķeltību, Dantes ģimeni un izcelsmi, kā arī skaidro gvelfu un gibelīnu ideoloģiskās atšķirības un cīņu par Itālijas nākotni starp dažādām pāvestu, Vācu svētās Romas imperatoru un Itālijas pilsētvalstiņu interesēm. Tālāk apskatīta Dantes dalība aptiekāru ģildē, Florences valdībā, bērnības iemīlēšanās Beatričē Portināri, kas iedvesmoja Dantes pirmās darbības posma vainagojumu, dzejojumu “Jaunā dzīve” (La Vita Nuova). Saruna turpinās par Francijas intervenci un režīma maiņu Florencē un Dantes nelaimīgās, bet literāri auglīgās Veronas trimdas sākumu 1301. gadā, pēc kura līdz pat nāvei no malārijas Ravennas apkārtnē viņš tā arī vairs nekad nedrīkstēja atgriezties Florencē. Tālāk Rudevskis pievēršas trimdas laikā sarakstītajiem Dantes traktātiem par laimi, itāļu tautas valodas aizstāvību aristoteliskas argumentācijas gaismā un monarhiju. Irbe pievērš uzmanību “Dievišķās komēdijas” tapšanas garīgajiem priekšnosacījumiem Dantes dzīvē, izceļot laikmeta reliģiskās kustības un paša autora piedzīvotās politiskās sakāves izraisīto sarūgtinājumu. Rudevskis atgādina, kāpēc bija trīs, nevis viena renesanse un kāpēc robežšķirtne starp viduslaikiem un renesansi ir diskusiju priekšmets: trešo jeb 15. gs. humānistisko renesansi noteica kritiskā attieksme pret “barbaru” radīto pārrāvumu starp antīkās pasaules mantojumu un kristietību, savukārt Dante uzskatāms par otrās jeb viduslaiku sholastiskās renesanses pārstāvi, kas savā dzejā izsaka Akvīnas Toma teoloģiski-filozofisko sistēmu, tātad pārstāvot sintezētu pēctecību starp antīko un kristīgo mantojumu. Sarunas pirmās daļas noslēgumā Rudevskis paskaidro, kāpēc darba nosaukumā ir gan “dievišķā”, gan “komēdija” un raksturo darba uzbūvi, skaitļu simboliku un Dantes izvēlēto tolaik eksperimentālo trīsrindu pantu – tercu.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe sarunājas ar ģimenes tiesību juristu Kasparu Herbstu un pāru mentoringa programmas izstrādātāju, kādreizējo sociālo darbinieci Elīnu Kārklu, sarunā apskatot laulību šķiršanas statistiku Latvijā un galvenos cēloņus; Civillikuma liberalizāciju, to pielāgojot “sociālajai realitātei” un lielākam respektam pret cilvēka izvēles brīvību; attiecību kopšanas izpratnes un prasmju trūkumu; negatīvās sociālās sekas, ko rada nereti naidpilns šķiršanās process un augstais ārlaulībā augošo bērnu skaits; preventīvu pasākumu trūkumu; pētījumus par vecāku šķiršanos kā traumu bērniem un uzaugšanu ar abiem bioloģiskajiem vecākiem kā “privilēģiju”, kas bērnam sniedz reālas priekšrocības dzīvē, kā arī iemeslus, kāpēc konfesionālie pirmslaulību kursi tiem, kas tos apmeklē, pilda nozīmīgu informatīvu funkciju.

Literatūra

Judith Wallerstein, Julia Lewis, Sandra Blakeslee, The Unexpected Legacy of Divorce. A 25 Year Landmark Study, USA: Grand Central Publ., 2001.

Melissa S. Kearney, The Two-Parent Privilege: How Americans Stopped Getting Married and Started Falling Behind, Chicago: University of Chicago Press, 2023.

Bridget Phetasy, “How divorce never ends. It will affect your kids for the rest of their lives”, The Spectator, June 17, 2024: https://thespectator.com/topic/how-divorce-never-ends/

Sarunu par šo eseju var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=9q6ORVMseI4

No Telos arhīva iesakām noklausīties arī:

https://telos.lv/saruna-par-gramatu-kas-ir-lauliba/

https://telos.lv/saruna-par-gramatu-berni-vispirms/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe iztaujā Andri Amoliņu un Ventu Zvaigzni par kristīgās liturģijas vēsturi, sarunā vispirms apskatot upurēšanas tradīciju un prasību pagānu tautās un Vecajā Derībā, augsto priesteri Melhisedeku kā simbolisku tiltu starp Veco un Jaunu derību, kaujamo “Lieldienu jēru” jūdiem un kristiešiem, izmaiņas, kuras atnes Kristus upuris, un tad pievēršoties liturģijas vēstures galvenajiem punktiem no 7. gs. liturģijas grāmatām caur Tridentas koncilu (16. gs.) līdz Vatikāna II koncilam (1962–1965) un tā pēctecībā konstatējamai situācijai, kuru atzinis arī pāvests Francisks, ka reāli katoļu baznīcā pastāv divi riti – vecais un jaunais. Sarunā apskatītas atšķirības starp šiem ritiem un noslēgumā runāts gan par personīgajiem iemesliem, kāpēc daļa ticīgo interesējas par senākām liturģijas formām, gan arī par ārpus Latvijas nereti piedzīvoto liturģisko patvaļu baznīcās un tās iespējamiem cēloņiem un sekām.

Literatūra:

Erick Ybarra, Melchizedek and the Last Supper: Biblical and Patristic Evidence for the Sacrifice of the Mass. Classical Christian Thought Publishing Company, 2022.

www.unavoce.lv

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru 18. gs. nogales un 19. gs. pirmās puses idejvēsturisku periodu, kas spēcīgi ietekmējis un turpina ietekmēt modernā cilvēka pašizpratni. Aplādes sākumā runātāji iezīmē romantisma vēsturiskās robežas un meklē kopīgo visiem dažādajiem nacionālajiem un eiropeiskajiem romantismiem. Bičevskis romantisma kodolu saskata jaunu mitoloģiju veidošanā un ironijā. Romantisma filozofiskais pamats, pēc Bičevska domām, meklējams Johana Gotlība Fihtes filozofijā, kurā pašradošais un darbīgais absolūtais “Es” pašrefleksijā atrod savu brīvību. Lācis norāda uz romantisma paradoksu: no vienas puses Hēgelis romantismu definē kā “absolūto iekšējību”, bet no otras puses romantiķi meklē jaunu un nepastarpinātāku pieeju īstenībai un lietām. Lācis un Bičevskis apcer romantismā vienlaikus dzimušo ārējā un iekšējā ceļojuma ideju, kas ļauj apzināt un poetizēt arī cilvēka tumšās dziņas, tomēr Irbe runātājus atgriež uz zemes, norādot uz romantisma metafizisko un epistemoloģisko nabadzību, iestigšanu neatrisināmā paradoksā, kas ir krasā pretstatā klasiskajai filozofijai. Bičevskis izceļ romantiķiem raksturīgo visu atbilžu nepilnību, paša universa ironiju un neizzināmību, kas tomēr neļauj romantismu pilnībā vienādot ar postmodernismu. Sarunas otrajā pusē apskatītas romantisma pasaules uzskata pozitīvās un negatīvās puses – nacionālās identitātes ciešā saistība ar tautas kultūras atklāšanu, agrīno romantiķu kultivētās cildenās izjūtas un pietāte pret pasauli kā noslēpumu, izsmalcināta mākslinieciska gaume un romantisma paradigmas milzīgā ietekme uz mūsdienu izpratni par mīlestību.

Literatūra:

Berlin, Isaiah. The Roots of Romanticism. Princeton University Press, 2013.

Blanning, Tim. The Romantic Revolution. Hachette UK, 2012.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu "Makbeta traģēdija" (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu "modernumu", gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki. Pēc lugas satura pārstāsta Lācis uzsver, ka Makbets ir nešķīsto spēku upuris un salīdzina raganu darbu ar sātana kārdinājumiem Vecās Derības Ījaba grāmatā. Irbe turpretī uzskaita trīs paša Makbeta pieņemtus lēmumus, kuri visi bija brīvi, un atgādina par Benkvo klātbūtni, kurš, dzirdot tos pašus spocīgos pareģojumus, nepievērsa tiem uzmanību. Lācis paceļ jautājumu par sievas nelietīgo ietekmi savtīgos nolūkos, bet Irbe domā, ka lēdijas Makbetas motivācija ir atstāta neskaidra, tāpēc dažādi lugas ekranizētāji un uzvedēji ir mēģinājuši to papildināt ar tekstā neatrodamiem elementiem. Abi analizē Makbetu laulātā pāra attiecības, pieminot kritiķi Haroldu Blūmu, kurš Makbetus nosauca par "iespējams, laimīgāko laulību Šekspīra lugās".

Saruna pievēršas teksta vēsturiskajai dimensijai: Anglijas karalis Džeimss I sēdēja zālē lugas pirmizrādē, un, lugu skatoties, nevienam nebija iespējams nedomāt ne par Šaujampulvera sazvērestību pret Angijas troni, kas notika tikai gadu iepriekš, ne par smago pēcreformācijas posmu, kura sakarā garāmejot pieminēts arī interesantais jautājums par paša Šekspīra konfesionālo piederību. Analizējot raganu un raganošanas dimensiju lugā, Irbe īsi komentē tolaik svaigo Skotijas raganu tiesāšanas prāvu, kurā jau minētais karalis Džeimss, darba "Demonoloģija" autors, spēlēja centrālo lomu. Sarunas nobeigumā abi slavē japāņu režisora Akiras Kurosavas ekranizāciju "Asiņu tronis" (1957) un skaidro, kāpēc mūsdienu anglosakšu mēģinājumi uzņemt Makbeta filmu lielākoties izgāžas.

Literatūra:

1) Viljams Šekspīrs. Kopoti raksti, V sējums, “Makbets”. Sast. Kārlis Egle, tulk. Fricis Adamovičs. Rīga: Liesma, 1965.

2) https://en.wikipedia.org/wiki/Witch_trials_in_early_modern_Scotland

3) Critical Essays on Macbeth, William Shakespeare, Harlow: Longman, 1988.

4) Twentieth Century Interpretations of Macbeth: A Collection of Critical Essays, ed. by Terence Hawkes, Englewood Cliffs, N.J.: Prentice-Hall, 1977.

5) Harold Bloom, Macbeth: A Dagger of the Mind, Scribner, 2019.

6) Peter Lake. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016.

7) Throne of Blood, dir. by Akira Kurosawa, 1957: https://www.imdb.com/title/tt0050613/

8) The Tragedy of Macbeth, dir. by Joel Coen, 2021: https://www.imdb.com/title/tt10095582/

9) Macbeth, dir. by Justin Kurzel, 2015: https://www.imdb.com/title/tt2884018/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 1879. g. romānu “Mērnieku laiki” – pirmo mākslinieciski augstvērtīgi nostrādāto latviešu lielapjoma romānu. Sarunu aizsāk Zvaigznes skaidrojums, ko īsti nozīmē kāda klasiska darba pārcelšana “vieglajā valodā”. Tad Zvaigzne iepazīstina ar pašiem vēsturiskajiem mērnieku laikiem Vidzemes laukos un dažādiem zemes izpirkšanas aspektiem laikā pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tālāk sarunā no dažādām pusēm aplūkotas atbildes uz jautājumu, vai un kāpēc “Mērnieku laiki” uzskatāmi par Eiropas klasiķu mēroga romānu, iztirzājot darba unikālo sentimentalitātes, mīlas un blēžu romāna, asredzīga humora un skolmeistariskas nopietnības sakausējumu, ko pavada panorāmisks divu Vidzemes pagastu sadzīves, tikumu un netikumu traktējums veselas paaudzes garumā, lielu laikmeta pārmaiņu mijā. Sarunā arī uzdots jautājums, vai liberāļi pamatoti izmanto Oļiņietes kopumā traģisko tēlu, lai kritizētu Latvijas reliģiski konservatīvos, un apspriests brāļu Kaudzīšu veikuma izteikti kristīgais gaišums iepretī franču un krievu laikabiedru romānu eksistenciāli drūmajai cīņai ar nihilismu. Noslēgumā Lācis, citējot Edvarta Virzas pret Kaudzītēm izteikto kritiku, jautā, vai darbs savā naturālismā un kriticismā “nepārspīlē”, uz ko Irbe atbild, ka darbs tikai vairo mīlestību pret latviešu tautu, savukārt Zvaigzne aicina pievērst uzmanību romāna sākuma ainai, sarunai starp diviem lauku skolotājiem, kas kalpo kā atslēga visa pārējā stāsta saprašanai.

Literatūra:

Kaudzīte, R. un M. Kaudzīte, "Mērnieku laiki", 5. izdevums, "Latvijas" grāmatu un nošu spiestuve, Rīga, 1923.

Skat. arī: https://kulturaskanons.lv/archive/brali-kaudzites/

Virza, E. Jauniznākušās grāmatas: R. Kaudzīte “Izjurieši”, Brīvā Zeme, 1929., 1 februāris, nr. 26.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem. Saruna par Trampa fenomenu iepretim citiem republikāņu un demokrātu kandidātiem, liberāļu radikālismu un politiskā piedāvājuma trūkumu, dažādām par Trampu nobalsojušām demogrāfiskajām grupām un to apsvērumiem, kā arī par politiskās retorikas lomu un mēģinājumiem saprast vidusmēra amerikāņa ģeopolitiskā izolacionisma tendences.

Skatīt arī:

https://edwardfeser.blogspot.com/2024/09/trump-buyers-guide.html

Frēnsiss Fukujama par Trampa uzvaru: https://www.ft.com/content/f4dbc0df-ab0d-431e-9886-44acd4236922

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu. Sarunā apskatīts Glika darbības Vidzemē konfesionālais un politiskais ietvars robežjoslā starp luterisko Zviedriju, pareizticīgo Maskaviju un katolisko Poliju, Glika izglītība Vitenbergā un Leipcigā un Glika nopietnā pievēršanās grieķu, senebreju un latviešu valodas studijām. Izvērtētas gan Glika latviešu valodas īpatnības, gan viņa teoloģiskais novietojums starp luterisko ortodoksiju un piētismu. Tāpat apskatīta Zviedrijas karaļa aizgādība par latviešu zemnieku garīgo un tiesisko stāvokli, Glika aktīvā iesaiste latviešu zemnieku tautskolu izveidē, kā arī viņa pārraudzītā pirmās rietumnieciskās ģimnāzijas nodibināšana Maskavā.

Literatūra:

Helmut Glück, Ineta Polanska. Johann Ernst Glück (1654-1705): Pastor, Philologe, Volksaufklärer im Baltikum und in Russland. Wiesbaden: Harrassowitz, 2005.

Christiane Schiller, Mara Grudule (Hrsg.) "Mach dich auf und werde Licht. Celies nu un topi gaišs": Zu Leben und Werk Ernst Glücks (1754-1705). Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai in Halle (Saale). Wiesbaden: Harrassowitz, 2010.

L. Bērziņš, Ernsts Gliks. Rīga: Latvijas ev.-lut. Baznīcas virsvalde, 1935.

E. Dunsdorfs, Pirmās latviešu Bībeles vēsture. Minneapolis: Latviešu Ev.-lut. Baznīca Amerikā, 1979.

G. Hilners, Ernsts Glucks, latviešu Bībeles tulks, miera darbos un kara briesmās, Rīga: W. F. Häcker, 1918.

K. Karulis, Glika Bībeles valoda un stils: https://telos.lv/glika-bibeles-valoda-un-stils/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu.” Sarunas iesākumā Irbe izceļ Kanta vēsturisko nozīmi un abi norāda, ka daudzi tradicionālistu un konservatīvo iebildumi Kanta ētikai “aizšauj garām”, jo nepietiekami pievērš uzmanību tam, ko Kants pats mēģina aizstāvēt savā tekstā. Turpinot aizstāvēt Kantu pret mūsdienu kristiešu kritiku, Irbe uzsver Kanta sirdsapziņu kā prāta, nevis jūtu daļu, savukārt Lācis pielīdzina Kanta radikāli iekšējo labās gribas noteiksmi viduslaiku ētikas teorijām. Abi apspriež Kanta izcelšanos no piētistu vides, viņa izglītību un iespējamos iemeslus, kāpēc Kants nepārzināja klasiskās grieķu filozofijas avotus un argumentus. Tālāk Irbe izklāsta “Tikumu metafizikas pamatojuma” galvenās domas, pievēršoties Kanta uzskatiem par pašvērtīgi labo, gribas brīvību, prāta valdīšanu pār jūtām un kaislībām, kā arī rīcības maksimām un morālo pienākumu universālumu. Irbe kritizē Kanta pārspīlēto duālismu, un Lācis kritizē Kanta pretestību cilvēka dabas nojēgumam, kas paredz no iemiesotības izrietošo bioloģisko vajadzību labumu. Turpmākajā sarunā Irbe skaidro kategorisko imperatīvu, bet Lācis vairākkārt jautā, kas tieši cilvēkam liek paklausīt šim imperatīvam. Aizstāvot Kantu pret tomistiem tradicionālistiem, Irbe uzsver, ka prāts kā likumdevējs Kanta sistēmā neparedz indivīda “personīgās morāles” uzburšanu no zila gaisa, jo cilvēks nerada racionalitāti un tās formu. Tā kā amorāla rīcība Kanta izpratnē ir nesaprātīga un loģiski pretrunīga, Lācis mēģina iebilst, ka cilvēka ētisko rīcību diez vai var motivēt loģikas likumi. Tāpat Lācis piespēlē Alisdēra Makintaira novērojumu, ka Kanta ētika parazitē uz jau dotas sociālo un morālo pienākumu sistēmas, savukārt Irbe izceļ Kanta vēlmi pārformulēt un piedāvāt racionālu, “uzlabotu” morāles zelta likuma formulu. Tuvojoties sarunas noslēgumam, Lācis bažījas, vai Kanta priekšrakstītā saprāta autoritāte gadījumā nerelativizē Jēzus Kristus dievišķo morālo imperatīvu autoritāti. Irbe mierina Lāci, ka morālais likums mūsos jau ir, cilvēki to jau zina, ļaundara sirdsapziņa jau liecina pret viņu, un Kristus šo aprioro morāles balsi tikai izvērš uz āru. Noslēgumā Irbe kritizē modernos 21. gadsimta kantiešus, kuri bez tradicionālās metafizikas un sociālo pienākumu seguma nonāk pie diametrāli pretējām rīcības maksimām nekā pats Kants, savukārt Lācis slavē Kanta lielāko sasniegumu: apgaismības absolūtā skepticisma un visa apšaubīšanas apstākļos nonākt līdz absolūti validajam, nepieciešamajam un neapšaubāmajam. Saruna noslēdzas uz Kanta pazemības, misticisma un robežu ierādīšanas nots, kopā ar Kantu brīnoties, kā vispār iespējama brīvība.

Literatūra:

Imanuels Kants, Tikumu metafizikas pamatojums. No vācu val. tulkojis R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2020.

Agnese Irbe, Pavadonis Kanta ētikā, Telos: https://telos.lv/pavadonis-kanta-etika/

Edward Feser, "The Catastrophic Spider", https://edwardfeser.blogspot.com/2010/10/catastrophic-spider.html

MacIntyre, Alasdair. A short history of ethics: a history of moral philosophy from the Homeric age to the 20th century. Routledge, 2003.

Gilson, Etienne, The Spirit of Medieval Philosophy, University of Notre Dame Press, 1991.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.