TELOS sarunas

Agnese Irbe iztaujā Andri Amoliņu un Ventu Zvaigzni par kristīgās liturģijas vēsturi, sarunā vispirms apskatot upurēšanas tradīciju un prasību pagānu tautās un Vecajā Derībā, augsto priesteri Melhisedeku kā simbolisku tiltu starp Veco un Jaunu derību, kaujamo “Lieldienu jēru” jūdiem un kristiešiem, izmaiņas, kuras atnes Kristus upuris, un tad pievēršoties liturģijas vēstures galvenajiem punktiem no 7. gs. liturģijas grāmatām caur Tridentas koncilu (16. gs.) līdz Vatikāna II koncilam (1962–1965) un tā pēctecībā konstatējamai situācijai, kuru atzinis arī pāvests Francisks, ka reāli katoļu baznīcā pastāv divi riti – vecais un jaunais. Sarunā apskatītas atšķirības starp šiem ritiem un noslēgumā runāts gan par personīgajiem iemesliem, kāpēc daļa ticīgo interesējas par senākām liturģijas formām, gan arī par ārpus Latvijas nereti piedzīvoto liturģisko patvaļu baznīcās un tās iespējamiem cēloņiem un sekām.

Literatūra:

Erick Ybarra, Melchizedek and the Last Supper: Biblical and Patristic Evidence for the Sacrifice of the Mass. Classical Christian Thought Publishing Company, 2022.

www.unavoce.lv

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru 18. gs. nogales un 19. gs. pirmās puses idejvēsturisku periodu, kas spēcīgi ietekmējis un turpina ietekmēt modernā cilvēka pašizpratni. Aplādes sākumā runātāji iezīmē romantisma vēsturiskās robežas un meklē kopīgo visiem dažādajiem nacionālajiem un eiropeiskajiem romantismiem. Bičevskis romantisma kodolu saskata jaunu mitoloģiju veidošanā un ironijā. Romantisma filozofiskais pamats, pēc Bičevska domām, meklējams Johana Gotlība Fihtes filozofijā, kurā pašradošais un darbīgais absolūtais “Es” pašrefleksijā atrod savu brīvību. Lācis norāda uz romantisma paradoksu: no vienas puses Hēgelis romantismu definē kā “absolūto iekšējību”, bet no otras puses romantiķi meklē jaunu un nepastarpinātāku pieeju īstenībai un lietām. Lācis un Bičevskis apcer romantismā vienlaikus dzimušo ārējā un iekšējā ceļojuma ideju, kas ļauj apzināt un poetizēt arī cilvēka tumšās dziņas, tomēr Irbe runātājus atgriež uz zemes, norādot uz romantisma metafizisko un epistemoloģisko nabadzību, iestigšanu neatrisināmā paradoksā, kas ir krasā pretstatā klasiskajai filozofijai. Bičevskis izceļ romantiķiem raksturīgo visu atbilžu nepilnību, paša universa ironiju un neizzināmību, kas tomēr neļauj romantismu pilnībā vienādot ar postmodernismu. Sarunas otrajā pusē apskatītas romantisma pasaules uzskata pozitīvās un negatīvās puses – nacionālās identitātes ciešā saistība ar tautas kultūras atklāšanu, agrīno romantiķu kultivētās cildenās izjūtas un pietāte pret pasauli kā noslēpumu, izsmalcināta mākslinieciska gaume un romantisma paradigmas milzīgā ietekme uz mūsdienu izpratni par mīlestību.

Literatūra:

Berlin, Isaiah. The Roots of Romanticism. Princeton University Press, 2013.

Blanning, Tim. The Romantic Revolution. Hachette UK, 2012.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu "Makbeta traģēdija" (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu "modernumu", gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki. Pēc lugas satura pārstāsta Lācis uzsver, ka Makbets ir nešķīsto spēku upuris un salīdzina raganu darbu ar sātana kārdinājumiem Vecās Derības Ījaba grāmatā. Irbe turpretī uzskaita trīs paša Makbeta pieņemtus lēmumus, kuri visi bija brīvi, un atgādina par Benkvo klātbūtni, kurš, dzirdot tos pašus spocīgos pareģojumus, nepievērsa tiem uzmanību. Lācis paceļ jautājumu par sievas nelietīgo ietekmi savtīgos nolūkos, bet Irbe domā, ka lēdijas Makbetas motivācija ir atstāta neskaidra, tāpēc dažādi lugas ekranizētāji un uzvedēji ir mēģinājuši to papildināt ar tekstā neatrodamiem elementiem. Abi analizē Makbetu laulātā pāra attiecības, pieminot kritiķi Haroldu Blūmu, kurš Makbetus nosauca par "iespējams, laimīgāko laulību Šekspīra lugās".

Saruna pievēršas teksta vēsturiskajai dimensijai: Anglijas karalis Džeimss I sēdēja zālē lugas pirmizrādē, un, lugu skatoties, nevienam nebija iespējams nedomāt ne par Šaujampulvera sazvērestību pret Angijas troni, kas notika tikai gadu iepriekš, ne par smago pēcreformācijas posmu, kura sakarā garāmejot pieminēts arī interesantais jautājums par paša Šekspīra konfesionālo piederību. Analizējot raganu un raganošanas dimensiju lugā, Irbe īsi komentē tolaik svaigo Skotijas raganu tiesāšanas prāvu, kurā jau minētais karalis Džeimss, darba "Demonoloģija" autors, spēlēja centrālo lomu. Sarunas nobeigumā abi slavē japāņu režisora Akiras Kurosavas ekranizāciju "Asiņu tronis" (1957) un skaidro, kāpēc mūsdienu anglosakšu mēģinājumi uzņemt Makbeta filmu lielākoties izgāžas.

Literatūra:

1) Viljams Šekspīrs. Kopoti raksti, V sējums, “Makbets”. Sast. Kārlis Egle, tulk. Fricis Adamovičs. Rīga: Liesma, 1965.

2) https://en.wikipedia.org/wiki/Witch_trials_in_early_modern_Scotland

3) Critical Essays on Macbeth, William Shakespeare, Harlow: Longman, 1988.

4) Twentieth Century Interpretations of Macbeth: A Collection of Critical Essays, ed. by Terence Hawkes, Englewood Cliffs, N.J.: Prentice-Hall, 1977.

5) Harold Bloom, Macbeth: A Dagger of the Mind, Scribner, 2019.

6) Peter Lake. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016.

7) Throne of Blood, dir. by Akira Kurosawa, 1957: https://www.imdb.com/title/tt0050613/

8) The Tragedy of Macbeth, dir. by Joel Coen, 2021: https://www.imdb.com/title/tt10095582/

9) Macbeth, dir. by Justin Kurzel, 2015: https://www.imdb.com/title/tt2884018/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 1879. g. romānu “Mērnieku laiki” – pirmo mākslinieciski augstvērtīgi nostrādāto latviešu lielapjoma romānu. Sarunu aizsāk Zvaigznes skaidrojums, ko īsti nozīmē kāda klasiska darba pārcelšana “vieglajā valodā”. Tad Zvaigzne iepazīstina ar pašiem vēsturiskajiem mērnieku laikiem Vidzemes laukos un dažādiem zemes izpirkšanas aspektiem laikā pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tālāk sarunā no dažādām pusēm aplūkotas atbildes uz jautājumu, vai un kāpēc “Mērnieku laiki” uzskatāmi par Eiropas klasiķu mēroga romānu, iztirzājot darba unikālo sentimentalitātes, mīlas un blēžu romāna, asredzīga humora un skolmeistariskas nopietnības sakausējumu, ko pavada panorāmisks divu Vidzemes pagastu sadzīves, tikumu un netikumu traktējums veselas paaudzes garumā, lielu laikmeta pārmaiņu mijā. Sarunā arī uzdots jautājums, vai liberāļi pamatoti izmanto Oļiņietes kopumā traģisko tēlu, lai kritizētu Latvijas reliģiski konservatīvos, un apspriests brāļu Kaudzīšu veikuma izteikti kristīgais gaišums iepretī franču un krievu laikabiedru romānu eksistenciāli drūmajai cīņai ar nihilismu. Noslēgumā Lācis, citējot Edvarta Virzas pret Kaudzītēm izteikto kritiku, jautā, vai darbs savā naturālismā un kriticismā “nepārspīlē”, uz ko Irbe atbild, ka darbs tikai vairo mīlestību pret latviešu tautu, savukārt Zvaigzne aicina pievērst uzmanību romāna sākuma ainai, sarunai starp diviem lauku skolotājiem, kas kalpo kā atslēga visa pārējā stāsta saprašanai.

Literatūra:

Kaudzīte, R. un M. Kaudzīte, "Mērnieku laiki", 5. izdevums, "Latvijas" grāmatu un nošu spiestuve, Rīga, 1923.

Skat. arī: https://kulturaskanons.lv/archive/brali-kaudzites/

Virza, E. Jauniznākušās grāmatas: R. Kaudzīte “Izjurieši”, Brīvā Zeme, 1929., 1 februāris, nr. 26.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem. Saruna par Trampa fenomenu iepretim citiem republikāņu un demokrātu kandidātiem, liberāļu radikālismu un politiskā piedāvājuma trūkumu, dažādām par Trampu nobalsojušām demogrāfiskajām grupām un to apsvērumiem, kā arī par politiskās retorikas lomu un mēģinājumiem saprast vidusmēra amerikāņa ģeopolitiskā izolacionisma tendences.

Skatīt arī:

https://edwardfeser.blogspot.com/2024/09/trump-buyers-guide.html

Frēnsiss Fukujama par Trampa uzvaru: https://www.ft.com/content/f4dbc0df-ab0d-431e-9886-44acd4236922

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu. Sarunā apskatīts Glika darbības Vidzemē konfesionālais un politiskais ietvars robežjoslā starp luterisko Zviedriju, pareizticīgo Maskaviju un katolisko Poliju, Glika izglītība Vitenbergā un Leipcigā un Glika nopietnā pievēršanās grieķu, senebreju un latviešu valodas studijām. Izvērtētas gan Glika latviešu valodas īpatnības, gan viņa teoloģiskais novietojums starp luterisko ortodoksiju un piētismu. Tāpat apskatīta Zviedrijas karaļa aizgādība par latviešu zemnieku garīgo un tiesisko stāvokli, Glika aktīvā iesaiste latviešu zemnieku tautskolu izveidē, kā arī viņa pārraudzītā pirmās rietumnieciskās ģimnāzijas nodibināšana Maskavā.

Literatūra:

Helmut Glück, Ineta Polanska. Johann Ernst Glück (1654-1705): Pastor, Philologe, Volksaufklärer im Baltikum und in Russland. Wiesbaden: Harrassowitz, 2005.

Christiane Schiller, Mara Grudule (Hrsg.) "Mach dich auf und werde Licht. Celies nu un topi gaišs": Zu Leben und Werk Ernst Glücks (1754-1705). Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai in Halle (Saale). Wiesbaden: Harrassowitz, 2010.

L. Bērziņš, Ernsts Gliks. Rīga: Latvijas ev.-lut. Baznīcas virsvalde, 1935.

E. Dunsdorfs, Pirmās latviešu Bībeles vēsture. Minneapolis: Latviešu Ev.-lut. Baznīca Amerikā, 1979.

G. Hilners, Ernsts Glucks, latviešu Bībeles tulks, miera darbos un kara briesmās, Rīga: W. F. Häcker, 1918.

K. Karulis, Glika Bībeles valoda un stils: https://telos.lv/glika-bibeles-valoda-un-stils/

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu.” Sarunas iesākumā Irbe izceļ Kanta vēsturisko nozīmi un abi norāda, ka daudzi tradicionālistu un konservatīvo iebildumi Kanta ētikai “aizšauj garām”, jo nepietiekami pievērš uzmanību tam, ko Kants pats mēģina aizstāvēt savā tekstā. Turpinot aizstāvēt Kantu pret mūsdienu kristiešu kritiku, Irbe uzsver Kanta sirdsapziņu kā prāta, nevis jūtu daļu, savukārt Lācis pielīdzina Kanta radikāli iekšējo labās gribas noteiksmi viduslaiku ētikas teorijām. Abi apspriež Kanta izcelšanos no piētistu vides, viņa izglītību un iespējamos iemeslus, kāpēc Kants nepārzināja klasiskās grieķu filozofijas avotus un argumentus. Tālāk Irbe izklāsta “Tikumu metafizikas pamatojuma” galvenās domas, pievēršoties Kanta uzskatiem par pašvērtīgi labo, gribas brīvību, prāta valdīšanu pār jūtām un kaislībām, kā arī rīcības maksimām un morālo pienākumu universālumu. Irbe kritizē Kanta pārspīlēto duālismu, un Lācis kritizē Kanta pretestību cilvēka dabas nojēgumam, kas paredz no iemiesotības izrietošo bioloģisko vajadzību labumu. Turpmākajā sarunā Irbe skaidro kategorisko imperatīvu, bet Lācis vairākkārt jautā, kas tieši cilvēkam liek paklausīt šim imperatīvam. Aizstāvot Kantu pret tomistiem tradicionālistiem, Irbe uzsver, ka prāts kā likumdevējs Kanta sistēmā neparedz indivīda “personīgās morāles” uzburšanu no zila gaisa, jo cilvēks nerada racionalitāti un tās formu. Tā kā amorāla rīcība Kanta izpratnē ir nesaprātīga un loģiski pretrunīga, Lācis mēģina iebilst, ka cilvēka ētisko rīcību diez vai var motivēt loģikas likumi. Tāpat Lācis piespēlē Alisdēra Makintaira novērojumu, ka Kanta ētika parazitē uz jau dotas sociālo un morālo pienākumu sistēmas, savukārt Irbe izceļ Kanta vēlmi pārformulēt un piedāvāt racionālu, “uzlabotu” morāles zelta likuma formulu. Tuvojoties sarunas noslēgumam, Lācis bažījas, vai Kanta priekšrakstītā saprāta autoritāte gadījumā nerelativizē Jēzus Kristus dievišķo morālo imperatīvu autoritāti. Irbe mierina Lāci, ka morālais likums mūsos jau ir, cilvēki to jau zina, ļaundara sirdsapziņa jau liecina pret viņu, un Kristus šo aprioro morāles balsi tikai izvērš uz āru. Noslēgumā Irbe kritizē modernos 21. gadsimta kantiešus, kuri bez tradicionālās metafizikas un sociālo pienākumu seguma nonāk pie diametrāli pretējām rīcības maksimām nekā pats Kants, savukārt Lācis slavē Kanta lielāko sasniegumu: apgaismības absolūtā skepticisma un visa apšaubīšanas apstākļos nonākt līdz absolūti validajam, nepieciešamajam un neapšaubāmajam. Saruna noslēdzas uz Kanta pazemības, misticisma un robežu ierādīšanas nots, kopā ar Kantu brīnoties, kā vispār iespējama brīvība.

Literatūra:

Imanuels Kants, Tikumu metafizikas pamatojums. No vācu val. tulkojis R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2020.

Agnese Irbe, Pavadonis Kanta ētikā, Telos: https://telos.lv/pavadonis-kanta-etika/

Edward Feser, "The Catastrophic Spider", https://edwardfeser.blogspot.com/2010/10/catastrophic-spider.html

MacIntyre, Alasdair. A short history of ethics: a history of moral philosophy from the Homeric age to the 20th century. Routledge, 2003.

Gilson, Etienne, The Spirit of Medieval Philosophy, University of Notre Dame Press, 1991.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu. Saruna par baznīcu šodien un padomju gados; par kristietības atšķirīgo stāvokli Rietumu kultūras areālā no vienas puses un Āfrikā un Āzijā no otras; par Rietumos jūtamā naidīguma pret kristietību cēloņiem un izpausmēm; par kreisajām kustībām, neopagānismu un okultismu; par teoloģisko spriedzi starp bauslību un bezgalīgu pieņemšanu; par dažādām konfesijām, baznīcas disciplīnu un mazajām draudzēm laukos; par latvietības attiecībām ar kristietību; un visbeidzot par Vanaga emeritēšanos un to, kas ar luterāņu baznīcu notiks pēc tam.

Sarunā pieminētie avoti:

Louise Perry: https://www.firstthings.com/article/2023/10/we-are-repaganizing

Robert Barron: https://www.youtube.com/watch?v=bBMOwZFpZX0

Demos konferences pirmā sesija: https://www.youtube.com/watch?v=qSrt0M6B940

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par amerikāņu rakstnieka Hermaņa Melvila 1851. gada episko romānu “Mobijs Diks jeb baltais valis”. Pēc īsa satura atstāsta sarunas biedri piemin karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma, Viljama Šekspīra un Džona Miltona ietekmi uz Melvila neatkārtojamo stilu, salīdzina romānu ar 19. gs. lielajiem eiropiešu romāniem un to ievieto 19. gs. amerikāņu vēstures un literatūras kontekstā, vienlaikus pamatojot, kāpēc vēriena un dziļuma dēļ “Mobijs Diks” nav uzskatāms par Džeka Londona piedzīvojumu romānu agrīnāku versiju. Tālāk saruna pievēršas darba galvenajām tēmām, mēģinot noskaidrot paša autora attapīgi slēptos uzskatus, kas nav vienādojami ar romāna galveno varoņu – melanholiski apcerīgā skolmeistara un matroža Ismaēla daudzveidību pieņemošo panteismu un fanātiskā kapteiņa, vaļu mednieka Ahāba viengabalaino un duālistisko gnosticismu. Saruna pievēršas gan ļaunuma problēmai, gan atbildes meklējumiem Ījaba grāmatā, gan vaļu medību nozīmībai un Melvila aprakstītās dabas krāšņumam un milzīgumam, kā arī amerikāņu kalvinisma ietvaros neizbēgamajam jautājumam par iepriekšnolemtību, likteni un providences visu vadošo roku. Sarunas noslēgumā runātāji atgriežas pie jautājuma par “Mobiju Diku” kā lielo amerikāņu eposu, uzsverot Melvila “amerikāņu romāna” sasaisti ar eiropeiskās kultūras stāstu, tā atverot jaunu, radošu šīs pašas kultūras lappusi otrā okeāna malā. Savukārt modernie gnostiķi tiek aicināti atturēties no Mobija Dika medībām un mācīties no Melvila saprātīgu un līdzsvarotu attieksmi pret dzīvo dabu.

Literatūra:

Melvils, Hermanis, Mobijs Diks, jeb, Baltais Valis, tulk. Dagnija Dreika, Rīga: Daugava, 2003.

Fragmentu var lasīt šeit: https://telos.lv/magiskais-udens-atspidums/

Huntington, Samuel P. Who are we?: The challenges to America's national identity. Simon and Schuster, 2004.

Chesterton, Gilbert Keith. Introduction to the Book of Job. Ravenio Books, 1916.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”. Iesākumā Irbe un Lācis cildina Šekspīra pārlaicīgo izcilību iepretī Gētem un Šilleram, kā arī iezīmē lugas tapšanas laiku un atgādina tajā notiekošo. Tālāk sarunā Irbe pievēršas Hamleta neveselīgajai, iespējams, pārspīlētajai apsēstībai ar savas mātes netiklību, kas traucē viņa atriebības uzdevumam, savukārt Lācis mēģina aizstāvēt lugas nepsiholoģiskumu, Hamleta apdomīgo racionalitāti un morālo patosu. Irbe skeptiski izvērtē Hamleta Mišela Montēņa garā ieturētos “eksistenciālos” monologus un jautā par Vitenbergas lomu lugā, bet Lācis mēģina aizstāvēt lugas kristīgās tēmas, providenciālo atrisinājumu un Hamleta dvēseles izglābšanos attiecīgā laikmeta Anglijas publiski pieļaujamo tēmu ietvaros. Sarunas beigu daļā Irbe apskata Ofēlijas stāstu kā vienīgo īsto lugas traģēdiju, uzrāda moderno uzvedumu un ekranizāciju pārpratumus un neloģiskos sagrozījumus, un Lācis piekrīt, ka Ofēlijas stāsts ir nevis nevajadzīga uzmanības novēršana, bet gan paradigmatisks nevainības un tikumības pretstats Hamleta mātei karalienei.

Literatūra:

V. Šekspīrs, Hamlets, tulk. K. Egle, Zvaigzne ABC: Rīga, 200.

https://telos.lv/hamlets-problemas/

https://telos.lv/hamlets-princis-poema/

Lake, Peter. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016.

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠.

Ierakstīts studijā “Ambona”.