Šīs dienas acīm

Šogad atzīmējam 500 gadus kopš pirmā zināmā latviešu drukas darba parādīšanās. Tas notika arī tādā ļoti zīmīgā vietā. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Hanzas savienību. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns.

Lībekā, kas ir Hanzas dibinātājpilsēta, tā pilsēta, ko min kā kodolu, no kurienes veidojās un izpletās šī tirdzniecības savienība, notiek arī mums svarīgais notikums. Tieši Lībekā 1525. gada novembrī vietējās pilsētas varas iestādes pārtver mucas ar grāmatām, starp kurām, kā ir ierakstīts attiecīgās annālēs, ir arī latviska grāmata. Visdrīzāk runa ir par sprediķu grāmatu vai kādu Bībeles fragmentu tulkojumu, varbūt kaķismu. Tobrīd Lībekā vēl pie teikšanas ir katoļi. Attiecīgi tas ir ķecerīgs darbs, tāpēc tas tiek likvidēts, visdrīzāk sadedzinot. Iespējams, pat publiski. 

Pa šiem tirdzniecības ceļiem notiek gan lietu, gan paradumu, dzīves stilā un ideju kustība vairākus gadsimtus. Lai gan jāsaka, protams, arī pirms tam priekšstats par to, ka Baltijas telpa un Austrumbaltija, tai skaitā tagadējās Latvijas teritoriju, ka tā ir bijusi kaut kāds "lāču kakts", ir aplams pašos pamatos. Kā zināms, tā sauktās velna laivas Kurzemē, kas ir saistāmas visdrīzāk ar skandināviem, ar vikingiem, kas tajā brīdī vēl nav vikingi, tiek datētas ar 7. gadsimtu. 

13. gadsimts ir laiks, kad Baltija nonāk aktīvākā Eiropas politiskajā un arī ideoloģiskajā apritē, tas ir kristianizācijas laiks šeit, un tas ir arī laiks, kad top Hanza. Faktiski abi tie procesi ir sinhroni.

Sarunas 2. daļa.

2025. gada novembrī atzīmēsim ne vien Latvijas Radio simtgadi, bet arī piecsimto gadskārtu kopš latviešu drukātā vārda aizsākumiem. 1525. gada novembrī Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, ka Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts "parastajā livoniešu valodā", kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām krietni katoļi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij.

Visdrīzāk, rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā līdz pēdējam eksemplāram. Gandrīz gadsimtam bija jāpaiet, līdz pirmie iespieddarbi latviski tika nodrukāti arī Rīgā, un šis fakts saistīts ar Rīgas pirmiespiedēja Nikolaja jeb Nikolausa Mollīna vārdu. 1588. gadā viņš, pārcēlies šurp no Antverpenes, uzsāka darbību nākamajā Latvijas galvaspilsētā. 

Par Nikolaju Molīnu stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis.

Bija jāpaiet vēl apmēram trīs gadsimtiem, līdz dominējošo vietu Latvijas grāmatniecībā ieņēma latviešu izdevēji. Šis periods iesākās neilgi pirms Pirmā pasaules kara un kulminēja Latvijas pirmās neatkarības divdesmitgadē, ko varam nepārspīlējot dēvēt par latviešu grāmatniecības zelta laikmetu. Viens no spilgtākajiem šī laikmeta censoņiem ir Jānis Rapa - viens no apgāda "Valters un Rapa" dibinātājiem un tā ilggadējais vadītājs.

Par Jāni Rapu un viņa ieguldījumu latviešu grāmatniecībā stāsta literatūrvēsturnieki Viesturs Vecgrāvis un Rasma Rapa.

18. septembris ir īpaša diena gan Latvijas ebreju kopienai, gan Latvijas vēsturnieku cunftei. Šodien savu simto dzimšanas dienu svin Marģers Vestermanis - cilvēks, kuru nepārspīlējot var dēvēt par Latvijas holokausta vēstures pētniecības patriarhu.

Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone ievadā sarunai ar Marģeru Vestermanis žurnālā "Rīgas Laiks" saka, ka viņš esot kā zivs, kura ir pati sev ihtiologs.

Būdams viens no nedaudzajiem Latvijas ebrejiem, kuram izdevās, paliekot dzimtenē, izdzīvot holokausta katastrofā, zaudējis tajā savus tuviniekus, atlikušo mūžu Marģers Vestermanis veltīja šīs traģēdijas zinātniskai izpētei, kas savu pelnīto vietu Latvijas vēstures diskursā un līdz ar to arī sabiedrības apziņā ieguva tikai pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas.

Vairākkārt vēsturnieks bijis arī sarunbiedrs raidījumā Šīs dienas acīm. Piedāvājam noklausīties Marģera Vestermaņa vēstījumu par holokausta norisēm, kas tapis no vairāku agrākos gados izskanējušu raidījumu fragmentiem.

Skan turpinājums raidījumam, kas veltīts Stepanam Banderam – ukrainu nacionālistu organizācijas un visas ukraiņu nacionālās kustības līderim pagājušā gadsimta vidū. Viņa vārds ieguvis simbolisku nozīmi Ukrainas patriotisma un valstiskuma centienu kontekstā. Par Stepana Banderas dzīvi un cīņu vēsta ukraiņu vēsturnieks Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs, vēstures zinātņu doktors profesors Volodimirs Serhijčuks. 

Atsākam stāstījumu no brīža 1941. gada jūlijā, kad nacistiskās Vācijas vara pieprasīja, lai ukraiņu nacionālās kustības vadība atceltu jūnija beigās izsludināto Ukrainas valsts atjaunošanas aktu. Nekādas nāciju pašnoteikšanās tiesības reiha kontrolētajās austrumzemēs, kas līdz tam bija Padomju savienības teritorija, nebija paredzētas.

Ukraina 24. augustā atzīmē savu neatkarības dienu. Pirms trīsdesmit četriem gadiem, brūkot Padomju Savienībai, īstenojās cerības uz suverēnas Ukrainas valsts izveidi. Tās bija briedušas līdz ar ukraiņu nācijas tapšanu jau kopš deviņpadsmitā gadsimta un pirmo reizi mēģinātas īstenot Pirmā pasaules kara izskaņā. Viena no personībām, ar kurām Ukrainas vēsturē saistās cīņa par nacionālo valstiskumu, ir Stepans Bandera. 

No sava vien 50 gadus ilgā mūža astoņus gadus viņš pavadīja vispirms Polijas, pēc tam nacistu reiha ieslodzījuma vietās, un viņa dzīvi aprāva padomju specdienestu savervēta slepkavas inde. Ukrainā Stepans Bandera daudziem kļuvis par nacionālā valstiskuma simbolisku iemiesotāju. Lai arī joprojām tiek dažādi vērtētas viņa piekoptās cīņas metodes un uzskati. Par sava veida simbolu Bandera kļuvis arī Kremļa propagandai, kura ap viņa vārdu koncentrē visu to naidu un neiecietību, kuru izplata Krievijā un pasaulē pret Ukrainas suverēno valstiskumu.

Kas bija Stepans Bandera un kā risinājās viņa cīņas 20. gadsimta vēstures kolīziju kontekstā, stāsta ukraiņu vēsturnieks, Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs profesors Vladimirs Serhijčuks.

11. augustā apritēja 105. gadskārta, kopš Rīgā tika parakstīts Miera līgums starp Latvijas Republiku 

un Krievijas Padomju Sociālistisko Federatīvo Republiku, līdz ar to noslēdzās 

Latvijas neatkarības karš. Par to mana saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālā arhīva 

vadošo pētnieku Artūru Žvinkli.

Turpinām šķetināt tematu par Otro pasaules karu, un šoreiz par Ķīnu Otrajā pasaules karā raidījuma sarunbiedrs studijā ir vēsturnieks Valdis Kuzmins. 

No Eiropas viedokļa raugoties, tā ir ne tā nozīmīgākā daļa Otrajā pasaules karā, bet, no otras puses, Otrā pasaules kara cīņas Ķīnas teritorijā arī ir tikai viens cēliens ļoti ilgā nestabilitātes, iekšēju sacelšanos un juku, ārēju agresiju virknē, kas Ķīnu plosa jau kopš 19. gadsimta vidus.

Šo procesu rezultātā iet bojā Ķīnas monarhija, kas līdz tam ir pastāvējusi tādā vai citādā formā vairākus tūkstošus gadu, tas notiek 1912. gadā. Un Ķīnas teritorijā izvērš koloniālu agresiju gan Eiropas lielvalstis, gan 20. gadsimta gaitā arvien aktīvāk līdzās esošā, jaunā, dinamiskā Japānas impērija. Ķīna karo ar Japānu jau divus gadus pirms Otrā pasaules kara sākuma Eiropā.

1975. gada 1. augustā Somijas galvaspilsētā Helsinkos tika parakstīta tā sauktās Helsinku vienošanās jeb Helsinku konferences gala dokuments. Pusgadsimts mūs šķir no tā brīža, un Helsinku gars un Helsinku principi joprojām tiek bieži piesaukti starptautiskajā politikā. Par visu, kas šai pusgadsimtā ir noticis ar Helsinku procesu, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu.

Droši vien iesākumā ir jāiezīmē process līdz Helsinkiem, respektīvi, aukstā kara, Rietumu - Austrumu pretstāves process, kāds tas bija vairākas desmitgades, jo Helsinki it kā vaiņagoja to brīdi šai procesā, kad ir iestājies tā sauktais starptautiskā saspīlējuma atslābuma periods angliski dēvēts "detente period", par kuru daži pētnieki pat uzskata, ka tas ir aukstā kara pārtraukums vai aukstā kara beigas. Kas noteica to, ka 70. gados, pagājušajā gadsimtā, iestājās tāds salīdzinošā atkušņa periods Rietumu - Austrumu attiecībās, līdz ar ko arī bija iespējami Helsinki, par ko šodien runājam.

1945. gada 6. un 9. augusts ir divi datumi, kad pirmo reizi un arī vienīgo reizi pasaules vēsturē kara apstākļos tikai lietoti kodolieroči, proti, Savienotās valstis veic Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasiki atombombardēšanu. Saruna ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

2025. gada 1. februārī apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Žanis Lipke - cilvēks, ar kuru, pirmkārt, mums saistās stāsts par ebreju glābšanu Latvijā holokausta laikā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

Runājot par Žani Lipki, viņa veikumam ir nācies ne reizi vien pieskarties mūsu raidījumos, bet šoreiz gribētu vairāk pieskarties viņa personībai un varbūt tam, ko mēs mazāk zinām. Un vispār iezīmēt to, ko mēs zinām par Žani Lipki kā par personību, kā par cilvēku. Sākot ar dzimšanas laiku un vietu. Viņš ir dzimis Jelgavā, kas toreiz ir ļoti kolorīta pilsēta 20. gadsimta sākumā, kādreizējā Kurzemes hercoga valsts galvaspilsēta un tobrīd vēl guberņas galvaspilsēta, bet salīdzinot, protams, ar pavisam netālu esošo Rīgu, zināmā mērā, var teikt, tāds Rīgas satelīts. Kāda ir tā vide, no kuras nāk Žanis Lipke?