Ukraiņu tautas pasaku "Āzis un Auns" Andreja Jesena tulkojumā 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš.

Sirsnīgs stāsts par to, ka dūša nav jāzaudē, pat vilku barā nonākot. Esi drosmīgs! Pat tad, ja tāds neesi, izliecies! Jo tāpat neviens nespēj to atšķirt.

... Kādam vecītim un vecenītei ir āzis un auns, kurus vieno cieša saprašanās: kurp āzis iet, turp arī auns. Ja āzis sakņu dārzā kāpostos, auns arī uz turieni. Ja āzis izdomā augļu dārzā pacierēt, auns tam pakaļ... Viendien vecītis to neiztur un saka vecītei, ka jādzen šie abi projām, citādi nespēšot ne augļu, ne sakņu dārzu nosargāt.

Neko darīt... Āzis un auns pašuj sev tarbiņu un smagām sirdīm dodas ceļā. Te lauka vidū atrod vilka galvu. Kurš to pacels un tarbā ieliks? Auns ir spēcīgs, bet nav drošsirdīgs. Āzim tieši otrādi: drosmes tam netrūkst, bet spēki par švakiem. Pēc īsas ķildas galvu tomēr paceļ abi kopā un iebāž tarbā.

Taču nakts nāk virsū, un naktsmājas vajag kā ēst - citādi vilki apēdīs. Ierauga uguntiņu, taču ko abi ceļabiedri ierauga gaidītā patvēruma vietā? Trīs vilki omulīgajā namiņā putru vāra un piedraud abus ceļiniekus gardu muti notiesāt!

"Ņem nu laukā, auniņ, brālīt, vilka galvu. Nē, šo ne, velc lielāko," āzis nolemj izpēlēt teātri. Kad no maisa itin kā tiek izvilkta trešā, pēc lieluma piemērotākā galva, vilki pa kārtai ņem kājas pār pleciem. Bet, brītiņu padomājuši (sak', ko gan šiem var nodarīt tādas diegabikses kā āzis un aunelis?), pieņem lēmumu atgriezties. Vai tas kāds šķērslis, ka abi ceļinieki, viņu vārīto biezputru izēduši, nu augstā kokā uzrāpušies? Pasēdēs zem koka un pagaidīs!

Kāds ir āzīša un auniņa nākošais attapīgais gājiens, lai padzītu vilkus uz visiem laikiem? Klausies pasaciņu!