Pūcītes Ucipuci pasakas. UCIPUCI TĪĢERA ĀDĀ. Cik labi ir palīdzēt grūtā brīdī, stāsta pasaku autore Zane Zusta.

Ucipuci notīrīja slēpes, glīti sakārtoja vienu blakus otrai un atstāja priekšnamā. Uzvilkusi dienas pidžamu, pūcīte ielīda gultiņā un tūlīt pat ielidoja sapņu pasaulē. Tik nogurusi viņa bija!

– Ucipuci! No šodienas tu būsi tīģeris! – lielā zvēru sapulcē runāja balts lācis ar rozā spaini uz galvas. – Ir gana dzīvots kā pūcei – tīģeris ir stiprs, ātrs un bezbailīgs. Es tevi ieceļu tīģera kārtā! Tu mācēsi arī rūkt.

Ucipuci viegli pasmaidīja un uz visiem lūkojās it kā no augšas. Zvēri, starp kuriem bija gan zaķi ar lapsu astēm, gan lāči ar ežu adatām, aizrautīgi aplaudēja un sauca:

– Lai dzīvo Ucipuci tīģeriene! Sumināta stipro pasaulē!

Pūcītes Ucipuci pasakas. ZĪĻU VĀKŠANAS SACENSĪBAS. Cik labi pieņemt draugus tādus, kādi viņi ir, stāsta pasaku autore Zane Zusta.

Katra rudens otrajā svētdienā notiek lielās meža zīļu vākšanas sacensības. Tas, kurš savāc visvairāk zīļu, ir Rudens karalis, un par šo titulu, saprotams, ir gatavi cīnīties pilnīgi visi! Rudens karalis uz trīs rudens mēnešiem kļūst par populārāko meža iemītnieku – kā goda viesis piedalās meža grāmatu lasījumos, pārbauda sēņu un meža sūnu kvalitāti, piedalās putnu koncertos, dzeņu kalšanas ikgadējās sacensībās, mežacūku orientēšanās turnīrā un citos tamlīdzīgos priekos. Par to, ka tas ir Rudens karalis, liecina pār plecu pārlikta zila somiņa ar zīli uz tās. Nav mežā tādu iemītnieku, kuri par to nesapņotu. Nav!

Pūcītes Ucipuci pasakas. KĀ UCIPUCI GRIBĒJA BŪT ĻAUNA. Vai Ucipuci izdevās kļūt ļaunai, stāsta Latvijas Radio raidierakstu redaktors Andrejs Siliņš.

Ucipuci ir tik mīlīga, bet Halovīns jeb, kā Ucipuci to sauc, Oranžā ķirbja svētki viņā modina citas domas. 

– Visiem šķiet, ka es esmu laba, tik ļoti labiņa… Bet katram taču ir arī kādas tumšās puses! – Ucipuci runā pati ar sevi, cenšoties ar mazu nazīti izgrebt ķirbī baisu sejas izteiksmi.

– Paskat, ķirbi, tu arī biji ļoti mīlīgs, bet tagad... Tagad tu izskaties pēc ķēmrauša! – Ucipuci smejas. – Un šo neglīto pusi tevī es palīdzēju tev atklāt!

Pūcītes Ucipuci pasakas. OTO PĪRĀGĒDĀJS. Pasaku par bailēm no nepazīstamā stāsta LR3 "Klasika"žurnāliste Rūta Paula.

– Visiem no viņa ir bail! No tā Oto! – Ucipuci telefonklausulē kliedz tik skaļi, ka pelītei Frīdai gandrīz no rokām izkrīt mandele, ko viņa nule grasījās nomēģināt.

– Kāpēc? – Frīda uzmanīgi noliek mandeli uz galda.

– Nu kā... Viņš izskatās ļoti biedējoši, – pūcīte skaidro.

– Kas par to? No pelēm arī visi baidās! Vai tad es esmu biedējoša?

– Nezinu, tu esi mans draugs. Viņš nav pele. Viņš ir milzīga auguma vīrs! – skaidro Ucipuci.

– Vai tad viņš nevar būt tavs draugs? – Frīda nedaudz iekožas mandelē.

 

2024. gada ieraksts.

Pūcītes Ucipuci pasakas. BRĪNUMKABATA. Pasaku par kabatu, kura vienmēr ir pilna, ja domā par draugiem, stāsta LR3 „Klasika” vadītāja Gunda Vaivode.

Ucipuci mežā šodien ieradies slavenais Zaķveikals. Tas ir veikals, kas atrodas lielā mašīnā un pieder zaķim Edim. Zaķveikalā var nopirkt visvisādas vajadzīgas lietas – sākot no cukura, sāls, burkāniem, kāpostiem un konfektēm un beidzot ar slotām, kalkulatoriem, skrūvgriežiem un pat televizoriem. Mežs priekā nošalcās – Edis bija klāt!

--

Vai jūs zināt, kā piedzima Ucipuci? Reiz sen senos laikos... Tālajā 2012.gadā, latviešu rakstniece Zane Zusta, kopā ar ģimeni devās ceļojumā uz Itāliju, kur viņas dēls Gustavs nozaudēja savu mīļāko miega mantu. Atgriezies mājās, viņš bez tās vairs nevarēja aizmigt. Tieši tad dzima doma radīt grāmatu par pūcīti Ucipuci, kura tiek aizmirsta Itālijā un par viņas laimīgo ceļu mājup.

Pasakas lasa Latvijas Radio darbinieki un autore.

Par projekta labskanību gādāja skaņu režisori Ivo Tauriņš un Reinis Bagāts, režisore un producente Māra Eglīte, Fonotēkas vadītāja Guna Rāga. Lai viss noritētu bez aizķeršanās, rūpējās redaktore Dzintra Matuzāle.

2024. gada ieraksts.

Pūcītes Ucipuci pasakas. NEGAIDĪTĀ TIKŠANĀS. Ar ko satikās Ucipuci, stāsta Latvijas Radio 2 žurnāliste Līna Grīniece.

Ucipuci pamodās, jo pie durvīm kāds klauvēja. Pūcīte uzvilka kājās rīta čības un piegāja pie durvīm, bet... tur neviena nebija. Kad Ucipuci vārīja rīta tēju, pie durvīm atkal kāds klauvēja, bet, kad viņa atvēra durvis, tur jau atkal neviena nebija.

– Kas ar mani jokojas? – Ucipuci stāvēja durvīs un sauca. – Hallo! Lūdzu, atbildi! Kur tu slēpies, ko?

Diemžēl atbilde vēl arvien nesekoja, un Ucipuci, domīgi pārlaidusi skatienu apkārtnei, devās atpakaļ gatavot savu brokastu sviestmaizi. Nebija ilgi jāgaida, kad pie durvīm klauvēja vēlreiz.

Pūcītes Ucipuci pasakas. PĪLĒNS, KURŠ BAIDĪJĀS NO ŪDENS. Kurš patiesi baidījās no ūdens, stāsta Latvijas Radio 2 žurnāliste Nora Micpapa.

Ucipuci vakarā bija ērti iekārtojusies gultā un lasīja grāmatu. Tā bija smieklīga grāmata par skudriņu piedzīvojumiem, un pūcīte ik pa laikam sirsnīgi iesmējās. Blakus gultai bija nolikts mazs trauciņš ar veselīgām uzkodām – sagrieztām ābolu šķēlītēm, burkāniem un kāpostu lapām. Vakars likās tiešām mīlīgs – īpaši, kad Ucipuci pamanīja, ka aiz loga snieg. Lielās pārslas atgādināja mazas kaķpēdiņas. Vai varbūt arī nē… Bet tad notika kas tāds, ko Ucipuci negaidīja. Viņa izdzirdēja klusus šņukstus. Savā istabā!

Pūcītes Ucipuci pasakas. BRŪNĪŠA SMAILDEGUNA GLĀBŠANA. Vai pamestais suņuks sataps labus cilvēkus, stāstīs LR5 žurnāliste Lota Ulmane.

Ucipuci rikšoja pa mežu – viņa bija nolēmusi būt veselīga un katru rītu sākt ar nelielu skrējienu. Kad piekusa, omulīgi apsēdās uz celma un klausījās putnu čivināšanā. Bet kas tad tur? No krūmiem nāca savādas skaņas – tāda kā čabēšana, tāda kā smilkstēšana. Ucipuci uzmanīgi tuvojās krūmam un, veikli pašķīrusi zarus, ieraudzīja mazu sunīti.

Ucipuci sāka tincināt suņuku un noskaidroja, ka mazais ir nomaldījies. Lai gan Ucipuci nemaz to negribēja saukt par nomaldīšanos – cilvēki viņu bija paņēmuši, aizmirsuši pat iedot viņam vārdu un atstājuši mežā.

Pūcītes Ucipuci pasakas. PELĒCĪTIS, KUKIS UN ASARAS. Vai Pelēcītis no tiesas grib būt ļauns, stāsta LR5 žurnālists Jānis Pētersons.

Kādu dienu mežā ieradās jauns vilcēns. Viņš bija pagalam apjucis, jo neizskatījās ne ļauns, ne bīstams, ne viltīgs. Turklāt mamma dēlam bija iedevusi vārdu – Pelēcītis. “Nu, kas es par dusmīgo vilku ar tādu vārdu?” vilcēns piktojās.

Bērnībā vectēvs viņam tika lasījis pasaku par Sarkangalvīti un vilku, un Pelēcītis sapņoja, ka arī viņš izaudzis būs tikpat liels un ļauns. Apēst Sarkangalvīti gan likās mazliet sarežģīti, .taču Pelēcītis negribēja pievilt savējos – viņam bija jābūt ļaunam!

Pūcītes Ucipuci pasakas. MELNĪTIS UN TRĪS OLAS. vai melni kaķi nes nelaimi, stāsta LR5 žurnāliste Linda Samsonova.

– Kā tevi sauc? – Ucipuci vaicāja.

– Melnītis, – žēli atbildēja kaķēns.

– Neticami! Man tieši likās, ka tevi tā sauks, – Ucipuci pasmaidīja. – Kāpēc esi tik noskumis?

– Tikko garām skrēja citi kaķi un teica, ka es nesot nelaimi, – šņukstēja Melnītis.

– Kāpēc? – Ucipuci izbrīnījās.

– Jo melni kaķi nesot nelaimi, – kaķēns teica. – Man atliekot tikai pārskriet kādam ceļu, un nelaime būšot klāt.