Priesteris kā ikviens kristietis ir saņēmis žēlastību, neatkarīgi no cilvēciskā vājuma, tiekties pēc pilnības. Bet priesterim kā bīskapa līdzstrādniekam, kā Kristus priesterības rīkam vēl jo vairāk ir jātiecas pēc pilnības lai Kristus darbs varētu turpināties. Šo pilnības aicinājumu īsteno caur askēzi un sevis veltīšanu kalpošanai cilvēkiem. Liturģija un kalpojums vērš priesteri uz pilnību, kas sekmē viņa kalpojuma auglīgumu. Priesteris var tiekties uz pilnību jeb svētumu caur Dieva Vārda, liturģisko un Dieva tautas vadītāja kalpojumu, kas ietver upuri un askēzi lai vairāk atklātos Dievs.

Priestera kalpojums izpaužas trīs veidos: Pirmkārt, Dieva Vārda jeb evaņģēlija sludināšana sprediķojot, mācot ticības mācību, uzrunājot dažādos citos veidos kā ticīgo tā arī neticīgos un ticībā atsalušos. Otrkārt, sakramentālā kalpošana starp ko īpaši jāizceļ sv. Mise kā visas Baznīcas dzīves centrs, bet tas ietver arī citus sakramentus kā kristības, slimnieku sakraments, grēksūdzes sakraments. Treškārt, draudzes vadītājs, kas tiek īstenots kā audzinātāja pienākums rūpējoties par ticīgo garīgo izaugsmi veicināt vispār cilvēcīgu attīstību, piemēram, mācot nedzīvot tikai sev, rūpēties par nabadzīgajiem un kopienas veidošana. Priestera kalpojums ir ļoti daudzpusīgs un atbilstoši apstākļiem un vajadzībām arī veicams.

Vatikāna II koncila dokuments Presbyterorum ordinis pārdomā par priestera dzīvi un kalpojumu pilnīgi izmainītā pastorālajā un cilvēciskajā vidē.