Dzimtas saknes

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga.

Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē.

Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”.

“Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.”

“Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits.

“Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.”

“No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits.

Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi.

“Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida.

Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli.

“Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.”

Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši.

“Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids.

Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga.

Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus.

Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm.

“Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece.

Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi.

"Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts.

Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums."

Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

Mākslinieki trijās paaudzēs - tāda ir Zariņu dzimta. Gleznotājs un pedagogs Indulis Zariņš aizsācis dzimtas mākslinieku līniju, ko turpina viņa dēli Kristaps un Kaspars, arī viņu sievas ir mākslinieces un mazmeita Paula Zariņa-Zēmane tāpat. Taču raidījumā iepazīsim piecas šīs dzimtas paaudzes, arī vīrus ar inženierprasmēm un sievas, kuru dzīves piepildījumu ir rūpes par ģimeni.

Dažādās situācijās, arī dažādās vietās - gan Mākslas akadēmijā, kur strādā vairāki no šīs dzimtas, gan veikalā „Pedants”, kur saimnieko Kaspars Zariņš, gan mājās pie Paulas, gan Radio studijā tiekamies ar dažādu paaudžu Zariņiem.

Šī gada pavasarī lībiešu un angļu valodā nāca klajā mūsdienu lībiešu dzejas krājums, kurā lasāmas arī mākslinieces Baibas Dambergas dzejas rindas. Savukārt septembrī atklāja Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu, par kuru droši vien ļoti priecātos viens no šīs tautas valodas kopējiem – kultūras darbinieks teicējs un dzejnieks Pēteris Dambergs. Par lībiešu Dambergu dzimtu stāsta Pētera Damberga dēls, ārsts Valdis Dambergs, Pētera Damberga brāļa meita – māksliniece Baiba Damberga, viņas meita modes blogere Anete Ozoliņa. Ierakstā skan paša Pētera balss un Baibas Dambergas meitu dziesmas lībiešu valodā.

Pēteris Dambergs, kura 110. dzimšanas dienu pieminēs nākamajā gadā, ilgstoši strādāja par skolotāju dažādās skolās, bet sākot  no pusaudža  gadiem pats sāka pierakstīt lībiešu valodas paraugus, gan lībiešu folkloru. Dzīves laikā izdevis lībiešu sarunvalodas grāmatu, pētījusi šo valodu un darbojies pie  lībiešu vārdnīcas sastādīšanas. Tāpat arī  ļoti aktīvi iesaistījies lībiešu kultūras dzīves veidošanā un lībiešu valodas mācīšanā. Viņš bija aktīvs ansambļa „Līvlist”  dalībnieks, arī rakstījis dzejoļus lībiešu valodā un atdzejojis. Lībiešu kultūras centra veidotajā interneta lapā livones.net var lasīt, ka, pateicoties Pētera Damberga ieguldījumam lībiešu valodas leksikas apkopošanā, ir bijis iespējams 2012. gadā izdot „Lībiešu–igauņu–latviešu vārdnīcu”, kas ir līdz šim lielākais lībiešu leksikas avots.

Mutvārdu vēstures pētniece Māra Zirnīte par viņu rakstījusi: „Viņš bija neuzbāzīgs, smalkjūtīgs, lībiešu kultūras bruņinieks, kas savu pārliecību aizstāv nevis ar dūrēm, bet nelokāmi - ar visu dzīvi.”

Pētām, kā veidojies Kļavu dzimtas muzikālais ciltskoks, kura šodienas pamatni veido pazīstamā altiste Benita Strautmane, džeza pianists Juris Kļava, obojists, Latvijas vēsturisko mūzikas instrumentu ekspozīcijas izveidotājs Elmārs Zemovičs. No šīm saknēm izaudzis diriģents Sigvards Kļava, altiste Ilze Kļava, kā arī orķestra "Kremerata Baltica" mūziķe Zita Zemoviča un pa kādam jaunākam "zariņam”.

Mākslinieks un scenogrāfs Oskars Muižnieks (1922 – 1984), viens no tuvākajiem Eduarda Smiļģa palīgiem režisora pēdējā radošajā posmā. Muižniekam tāpat kā Smiļģim īpaši patikuši lielinscenējumi, jo interesanti bijis meklēt izrādes atslēgu. Par teātra vēsturē paliekošiem jāmin tādi iestudējumi kā „Ziedošais tuksnesis”, „Pazudušais dēls”, „Marija Stjuarte”, „Gesta Berlings” un „Normunda meitene”.

Savukārt Oskara Muižnieka dzimtas ceļi ļauj ielūkoties Latvijas vēsturē no dzimtbūšanas laikiem, no 1905.gada notikumiem un pasaules kariem līdz mūsu dienām. Ar dzimtas aizsākumu saistīts arī kāds līdz galam nepierādīts, tomēr ticams stāsts par Napoleona armijas karavīru, kas varbūt ievijis kādu cittautu iezīmi šīs dzimtas pārstāvjos.

Raidījumā “Dzimtas saknes” tiekamies ar brāļiem – Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku un mākslinieku Ģirtu Muižnieku, uzklausām Oskara Muižnieka pēdējās sievas Rūtas Muižnieces atmiņas un ielūkojamies viņas nopietnajā pētījumā par Muižnieku dzimtu.

Skan arī paša Oskara Muižnieka balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs, kā arī viņa sievas dramaturģes un režisores Noras Vētras-Muižnieces (1919 – 2005) sacītais.

Arī ar dažām Latvijas pilsētām un mazpilsētām šai dzimtai īpašs sakars, un te būs stāsts par Mazsalacu, Daugavpili un Rīgu. Savukārt Lāčplēša iela Rīgā Muižnieku dzimtai ir bijusi nozīmīga un tāda ir joprojām.

Fragments no Rūtas Muižnieces grāmatas „Oskarī, alū-ī! Jeb Stāsts par Oskara Muižnieka dzimtu un dzīvi”, kad Oskars Muižnieks drīz vien kļūst par scenogrāfu Dailes teātrī, kas toreiz atradās Lāčplēša ielā 25.

„..Pazīstamais nams Lāčplēša ielā. Izrādes viņš te bija daudzkārt skatījies. Ka namam arī ar dzimtas vēsturi kāds sakars, nebija ne jausmas: tad to vēl neiezīmēja granīta plāksnes ar apliecinājumiem, ka 1905.gadā te notikuši divi ceļā uz Latvijas tapšanu svarīgi kongresi, kur klāt bija Šveices Jānis un Apsīšu Jānis. Ieiešana šoreiz nebija kā izrādes skatītājam, bet garām dežurantam, pa šaurām, stāvām kāpnēm augšup līdz aktieru ģērbtuvju gaiteņiem, bet, pirms kādā no tiem iet, pēkšņi bija jāienirst durvīs, kas tajā vietā nemaz īsti nevarēja būt. Smiļģa kabinets.”

Kuplās Kārklu ģimenes zars ir viens no auglīgākajiem spēcīgās un tradīcijām bagātās Vaivodu dzimtas kokā, kas savas saknes dziļi laidis Vārkavas novada Vanagos, kur Jāņa un Ksavērijas Vaivodu ģimenē piedzima un uzauga kultūras darbiniece, tradicionālās kultūras kopēja un folkloras kopas “Ceiruleits” dibinātāja un vadītāja, Lielo folkloras gada balvu laureāte Anna Kārkle, viņas māsa folkloras ansambļa „Vōlyudzeite” vadītāja Helēna Ērgle un brālis Juris Vaivods, komponists, diriģents un Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs. Mūzikas, folkloras un tradicionālās kultūras pazinēju vidū šobrīd tālu izskanējušas arī Annas Kārkles bērnu balsis – etnomuzikoloģe Kristīne Kākle-Kalniņa, kopā ar brāli Edgaru Kārkli muzicē apvienībās “Brāļi un māsas” un “Raxtu Raxti”, bet kopā ar māsu Agnesi Kārkli visi trīs viņi savu bērnību un jaunību izdzīvojuši kā “ceiruleiši”, kur tagad savas gaitas uzsākuši arī nu jau nākamā paaudze – viņu bērni.

Šoreiz raidījumā ielūkosimies šajā tradīcijām bagātajā Vaivodu dzimtā, kurā mūzikai, dziedāšanai, folklorai, tradīcijām, kā arī ģimeniskai kopā būšanai gadskārtu svētkos atvēlēta īpaša vieta.

2018.gada maijā svinam režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Latvijas kultūras kanonā ierakstīts viņa Dzejas teātris un izrāde „Spēlē, Spēlmani!”, bet viņa dzimtā ierakstīti daudzi, kuri jau kopš bērnības elpojuši inteliģenci. Raidījumā „Dzimtas saknes” tiekamies ar Pētera Pētersona meitu Karinu Pētersoni un mazdēliem Dāvi un Tomu Auškāpiem.

Raidījuma ievadā skan viņa balss, kas iemūžināta Pietuka Krustiņa lomā filmā „Mērnieku laiki”, bet viņā pašā bija daudz no tautas gara modinātāja. Goda mielasts ar augstām dzejām, koriem, lašiem, aktieriem un dziesmām varētu sākties, svinot Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Mēs varētu svinēt, ja vien – tajā naktī, braucot uz Apšuciemu no Jelgavas, kur viņš saka runu Alunāna jubilejā, 1998. gadā autoavārijā neietu bojā Runcis, kā viņu visi sauca, un Nora, viņa sieva Eleonora. Kaut gan – kā vēlāk teiks mazdēls Toms, viņi jau nekur nav aizgājuši… Būtu pagodinoši domāt, ka Runcis un Nora piekoriģē arī mūsu mēģinājumu radiofoniski ieskicēt dzimtu.

Pēteris Pētersons (1923–1998) – dramaturgs, režisors, aktieris, teorētiķis, publicists, tulkotājs no franču un vācu valodas… cilvēks ārpus rāmjiem un robežām. Fantasts, romantiķis, dēkainis. Ja gribētu dramatizēt viņa dzīvesstāstu, tur nebūtu grūti atrast traģiskus mezgla punktus – tēva, dramaturga Jūlija Pētersona izsūtījums Kanskā; Smiļģa – Pētersona sarežģītās attiecības; Pētersona – Dailes teātra stāsts; dēla Uģa nāve un jau pieminētā autoavārija… Mēs nedramatizējam, bet ļaujam stāstīt Karinai, Dāvim un Tomam.

Aprīļa beigas Latgalē zīmīgas ar vairākus gadu desmitus izkoptām Podnieku dienu tradīcijām. Kāda krietna Latgales podnieku dzimta – Ušpeļi – ir aktīvi piedalījušies šīs tradīcijas iedibināšanā un ir ikgadēji Latgales podnieku dienu dalībnieki. Meistaru - Pētera, Aivara un Vēsmas, Antona un Andra mājās ir kurējušies Podnieku dienu centrālie cepļi.

Ušpeļu dzimta ir Latvijā vienīgā, kurā nu jau sestajā paaudzē tiešā pēctecībā atrodami vairāki spilgti podnieki. Lai arī dziļajām podniecības saknēm nav taustāmu pierādījumu, stāsti, kurus dzimtas ļaudis stāstījuši cits citam, viennozīmīgi to apliecina. Savukārt dokumentētajā informācijā pirmās ziņas par Ušpeļu keramiku meklējamas tālajā 1800. gadā un stāsta par Antonišķu muižas Dubu sādžā dzīvojošā Ignata Ušpeļa radošo darbošanos. Šī, no podniekiem slavenā Silajāņu pagasta nākusī dzimta, sevī slēpj daudz interesantu un laikam zīmīgu cilvēkstāstu.

Vazdiku dzimtas fenomens latviešu teātrī. Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika un viņu bērnu - Ilzes un Ulža Vazdiku radīto dažādo tēlu un raksturu nospiedumu Latvijas skatuves mākslā.

Fenomens latviešu teātrī – četri aktieri Vazdiki. Hermanis, īstā vārdā Ērmanis Vazdiks (1906-1994), liepājnieks, kas Rīgā nonāca pēc Liepājas strādnieku arodbiedrības kursiem un Strādnieku teātra kursiem. Pēc tam strādāja Daugavpilī. Tur iepazinās ar tikko Dramatiskos kursus beigušo jauno aktrisi Vilmu Lasmani (1917- 1991). Lomas Raiņa „Pūt vējiņi” iestudējumā viņus satuvināja – viņš bija Gatiņš, viņa Baibiņa. Tā satuvināja, ka pēc tam Hermanis Vazdiks Silvijas Geikinas grāmatā par Vazdiku dzimtu atzina: “Nu tā samīlējos, nu varbūt saspēlējos.” Bet abi ļoti vēlējās strādāt Rīgā, vispirms paveicās Hermanim, viņš nonāca Dailes teātra mazajā ansamblī. Pēc gada viņam Rīgā un tajā pašā teātrī pievienojās Vilma. Viņi strādāja slavenajā Smiļģa atmosfēras radītājā Dailes teātrī.

Vecākiem nezinot, viņu bērni, kuri dzima ļoti bargajā laikā – 1941. un 1943. gadā, Uldis un Ilze arī vēlāk nonāca Dailes teātra studijā un kļuva par aktieriem. Un tā no 1962. gada Dailes teātrī bija četri Vazdiki – Ilze Vazdika, Hermanis Vazdiks, Uldis Vazdiks (1941-2006) un Vilma Lasmane.

E. Smiļģa teātra muzejā pie saimes galda, uz kura ir Hermaņa Vazdika izšūts galdauts, sarunai par dzimtu, kas radījusi pamatīgu nospiedumu latviešu teātrī, tiekas viņa meita Ilze Vazdika, Raimonda Vazdika, Ulda Vazdika vedekla, un Baiba Bīviņa, Ulda Vazdika audžumeita.

 

Raidījumu veidoja E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs, profesors Jānis Siliņš. Raidījumā izmantoti ieraksti no Latvijas Radio arhīva. Dzimtas saknes saka paldies par sadarbību raidījuma tapšanā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam.

Viņš bija spilgta personība Latvijas kino – scenārists, režisors, operators, sportists, rakstnieks, ceļotājs – un arī šīs vēl nebūt nav visas darbības jomas, kas raksturo Ansi Epneru.

Viņš ir neparasta personība Latvijas kino pasaulē, jo vienmēr neapslāpēta radošuma urdīts, arī kino iespējās meklēja jaunus ceļus. Režisoru interesēja filmu montāžas vēl neizzinātās iespējas, jaunas vēstījuma formas, savas kino valodas izkopšana, ko viņš meistarīgi attīstīja.

Anša Epnera intereses kino bija ļoti daudzveidīgas: kultūra un sports, vēsture, latviskā identitāte un pasaules izzināšanas iespējas. Viņš kļuva par Latvijā pirmo profesoru kino jomā, nacionālās kino izglītības pamatlicēju un Anša Epnera vadībā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēja pirmie Latvijā izglītotie filmu režisori – paaudze, kas tagad veiksmīgi turpina savu misiju kino.

Pagājušajā gada oktobrī Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu un Latvijas Kinematogrāfistu savienību svinēja Anša Epnera 80. dzimšanas dienas gadskārtu, aicinot uz pasākumu ciklu “Dzīve Nr.1. Ansis Epners”. Bet raidījumā Dzimtas saknes iepazīstam Anša Epnera dzimtu, tiekoties ar viņa dzīvesbiedri - rakstnieci Aldu Darbiņu-Epneri, Anša dēlu mākslinieku Kristapu un viņa sievu Ievu Epneri, kuras mākslinieciskais rokraksts labi pazīstams kā Latvijā tā ārvalstīs. Tiekamies arī ar Anša meitu Dagniju Tuču un trim mazbērniem – Matīsu un Laumu Tučiem un trīsgadīgo Karlīnu Epneri, kuru šīs sarunas laikā vairāk gan interesēja citas radošas nodarbes.