Dzimtas saknes

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis.

“Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem.

Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""}

Jānis Nīmanis juniors.

Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""}

Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki.

“Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads. 

Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā

Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas.

Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""}

Ieva Nīmane

Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku.

“Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane.

“Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane.

Saimnieki dzimtas mājās

Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās.

Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus.

Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis.

„Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā.

„Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""}

Matīss Nīmanis

„Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem.

Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites.

Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.”

Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis

Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""}

Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis.

“Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem.

Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere.

Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos.

1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene.

„Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""}

Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi

Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus.

1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""}

Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem

Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši.

Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts.

Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”

Dzejniece Veronika Strēlerte, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons un viņu dēls dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ir ģimene, kas rosina izzināt vairāk par viņiem pašiem un viņu saknēm. Dzimta, kura stipri turas Latvijā, taču pasaules notikumi abus vecākus Veroniku un Andreju 1945.gadā pārceļ uz dzīvi Zviedrijā, tur 1947.gadā piedzimst dēls Pāvils. Laima Slava aicina doties līdzi dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu.

Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem

Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa starp citu ir dramaturģe, rakstījusi arī kino scenārijus. Bet šīs dienas stāsts galvenokārt ir par Pāvilu Johansonu un viņa vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu.

Tīkama mājas atmosfēra, nesteidzīgas sarunas un ģimenes albumu šķirstīšana palīdz iepazīt šīs dzimtas senākos pārstāvjus. Pāvila tēvs Andrejs Johansons kādā no fotogrāfijām redzams kopā ar saviem vecākiem.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="153126" layoutid="0" layout="" static=""}

“Rīga ir viņa pilsētā, viņš bija īsts rīdzinieks,” tā par savu tēvu Andreju Johansonu bilst Pāvils Johansons. Viņš savulaik mīlējis daudz staigāt ar savu tēvu kopā pa Rīgu, arī viens. Arī Andreja Johansona vairākas grāmatas saistās ar Rīgu.

“Vārds Johansons ir neparasts Latvijā, nav neiespējami, ka tas nāk no zviedru laikiem, kad Gustavs Ādolfs bija karalis, kad Rīga bija faktiski Zviedrijas lielākā pilsēta. Tēvs izpētīja dzimtu līdz 1790. gadam, kad esot bijis viens Johansons Grašu muižā Vidzemē dārznieks. Bija ļoti grūti izsekot senčus, jo pierakstīja vārdus baznīcas grāmatās, bet kara laikos daudz pazuda,

Savukārt Pāvila māte Veronika Strēlerte nāk no kuplas ģimenes. Radio ir tā brīnišķā iespēja glabāt atmiņu stāstus, arī balss ierakstus, un tā 1989. gada Rīgā Veronikas Strēlertes dzejas vakarā Anna Egliena dzejnieci mudina pastāstīt par dzimtu.

“Māte esot jaunībā bijusi glīta, ar labu balsi apveltīta, piedalījusies dziesmu svētkos, ar tēvu kopā bijuši čakli teātra spēlētāji.

Māte bija mājas cilvēks, neatceros tādus gadījumus, kad būtu pārnākusi mājās un mātes nav. Māte vienmēr bija mājās. Mēs kā bites lipām viņai apkārt, viņa par visiem gādāja.

(..) Svētdienas tēvs spēlēja korāļus un māte dziedāja,” stāsta Veronika Strēlerte.

“Strēlerte ir jaunākais bērns Strēlertu ģimenē, kurā ir pieci bērni. Gadu starpība ar vecākajiem bērniem ir liela. Rudīte ir tāds vēlo gadu bērns vecākiem. Viņa dzimusi rudenī, tāpēc tēvs vēlējies saukt par Rudenīti, bet mātei tas licies pārāk drūmi meitenei, tā radās vārds Rudīte. Tas ir Strēlertu ģimenes pirmdarinājums. Viņai savs vārds ne visai patika, viņa pieņēma pseidonīmu, tā iegājās, ka viņa ir Veronika,” literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas atklāj par Veronikas, īstajā vārdā Rudītes, kuplo ģimeni.

Andrejs Johansons: īsts grāmatnieks, vienreizējs novērotājs

Izdevumā „Jaunā Gaita” Pāvils Johansons atmiņās par vecākiem raksta: „Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā.”

Gan Veronika Strēlerte kā dzejniece, gan Andrejs Johansons Latvijā jau bija sevi apliecinājuši. Andrejam kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. gadā bija iznācis dzejas kopkrājums. Taču dzīve bija jāturpina svešumā.

“Kaut cik laimīgi vecāki nonāca Gotlandē, tad dzīvoja pa nometnēm, ar laiku dabūja darbu. Tēvs strādāja ārpus Stokholmas dārzniecībā, un viņam tiešām nebija zaļie pirkstiņi. Viņš labprātāk rakstīja. Mamma dabūja darbu Vaksholmas viesnīcā. Tajā laikā Zviedrijā nevarēja tikties, kā grib, vajadzēja īpašu atļauju, jo viņi bija bezpilsoņi. (..) Pamazām viss atvieglojās un viņi sāka dzīvot kopā. Labvēlis katoļu prāvests Vilnis sagādāja divistabu dzīvokli, kur mitinājāmies kādus 18 gadus,” par pirmajiem dzīves gadiem Zviedrijā stāsta Pāvils Johansons. “Manu bērnību, lai dzīvojām trūcīgi, uzskatīju par laimīgu. Sapratu, ka māte ir dzejniece, bet tas bija kaut kas abstrakts. Vairāk konkrēti bija tas, ka viņa strādāja vienkāršus darbus, lai būtu iztika. Kad tēvs rakstīja, tas bija vispār noslēpumaini. Viņš arī vēlāk neko nestāstīja.”

“Viņš bija īsts grāmatnieks,” tā par savu tēvu bilst Pāvils Johansons.

Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš augstu vērtē Andreju Johansonu un joprojām uzskata par vienu no gudrākajiem latviešiem. Viņš pats Zviedrijā ieradies no Amerikas tieši Andreja Johansona dēļ. Tikšanās atstājušas dziļu iespaidu.

“Ļoti daudzplākšņains. Kā šādi cilvēki mēdz būt, ļoti savdabīgs. Bija ļoti rezervēta personība, izņemot šaurākā lokā varēja atraisīties,” Jānis Krēsliņš raksturo Andreju Johansonu. “Vienreizējs novērotājs.

Izcils stilists, viņa rakstītais vārds ir tik īpašs, ir maz tādu, kas ar viņu varēja sacensties esejas laukā. Tas prasa milzīgu disciplīnu. Ne par velti viņš ļoti lēni rakstīja. To Strēlerte arī apgalvoja. Teksti lēni tapa un principā naktī. Viņš nebija dienas cilvēks.”

“Man šķita pievilcīgs viņa plašais skats, viņš varēja novērtēt mūsu rakstniecību, mūsu kultūras vēstures īpatnības. Viņš nebija šauri nacionāls, viņš saprata, kas vēsturiskā Latvijas teritorija bija bijusi. Šodien retajam ir tāda izpratne,” uzskata Jānis Krēsliņš. “Viņa stāstītāja talants bija liels. Spilgtākais, kas spējis uztriept, kas ir Rīga, Ja palasa Johansonu, redzam, cik īstenībā mums ir šaurs skats uz Rīgu.”

Pāvils tikšanās reizē rādīja glīti un mākslinieciski iesietas grāmatas, kas piederējušas tēvam. Un arī Jānis Krēsliņš viņu raksturo, kā īstenu grāmatnieku. “Viņš cienīja grāmatu, tas arī nozīmēja, ka viņš iesēja grāmatas. Grāmata bija vairāk kā teksts vai vārdu savirknējums. Tā nebija tukša bijība pret kaut svētu. Viņš saprata un izjuta, kas ir grāmata, kāda ir tās nozīme, kādām grāmatām ir jābūt pa rokai, lai cilvēks varētu būt,” bilst Jānis Krēsliņš.

Turpinot par tēvu, Pāvils Johansons atklāj, ka sadzīve viņš nav bijis praktisks, uzticējis darbus amatniekiem un arī ļoti cienījis amatniekus un viņu veikumu. Lai arī mēdzis burkšķēt, ka viņam dzīvē ir citi uzdevumi, vienkāršas pusdienas abiem ar dēlu mācējis pagatavot, kad māte pa dienām strādāja.

Veronika Strēlerte: tieša zemgaliete, dzejā lakoniska

Savās atmiņās par vecākiem Pāvils apraksta arī braucienus uz Latviju kopā ar māti: „Šis brauciens, salīdzinājumā ar šodienu ilga vairāk nekā civilizētā pasaulē uz citu kontinentu…Tomēr māte un es, vismaz savā nenobriedušajā dzīvē, visu pieņēmām, uzdrīkstējāmies kopā parādīties tajā laikā stipri krieviski ietekmētajā Rīgā.”

Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma glabātāja rakstniecības krātuvē Anna Egliena atceras, kā pirmo reizi sastapusies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Tas bijis 1988. gada vasarā, pēc gada jau bijusi nākamā tikšanās jau pavisam drīz pēc Baltijas ceļa. “Viņa bija ļoti tieša,” Strēlerti atminas Anna Egliena.

“Strēlerte man iemācīja ar patiku skatīties uz Zemgales līdzenumu,” atzīt Ieva Kalniņa.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="152793" layoutid="0" layout="" static=""}

“Paliekošākais devums latviešu literatūrā ir viņas dzeja, uzskatu, ka viņa ir viena no labākajām latviešu dzejniecēm. Pirmais iespaids, saskaroties ar viņas dzeju, varētu būt, ka viņa ir nedaudz atsvešināta, ne tik emocionāla, kā daļai lasītāju gribētos,” vērtē Anna Egliena.

“Strēlerte ienāk dzejā kā “gatava dzejniece”, to atzīmē arī recenzenti. Viņas dzejas sākotnēji formā ir skaidra, tīra, lakoniska. Tas lakonisms, spēja izvēlēties īstos vārdus un ar nedaudziem vārdiem atklāt kaut ļoti būtisku saglabājas arī turpmākajā dzīvē.”

Stokholmas universitātes lektore Baltu valodās Lilita Zaļkalne var liecināt, kā Veronika Strēlerte attiekusies pret tiem it kā ne tik radošiem darbiem, ko veikusi Zviedrijā – un tie bija korektūru lasīšana un rediģēšana. Viņa rāda vairākus „Dzimtenes kalendāra” izdevumus.

“Man šķiet, ka Veronika Strēlerte no pašā sākuma deva savas dzejas šim izdevumam. Tas nebija kalendārs tradicionālā nozīmē, izdevējs Kazimirs Vilns gribēja arī no kultūrvēstures, kultūras, no citām jomām. Beigās šis izdevums izrādījās svarīgs literatūrzinātnisks izdevums, kas iznāca līdz 1990. gadam trimdā,” min Lilita Zaļkalne.

Viņa arī stāsta, kā kopā strādājušas pie izdevuma “Dzimtenes kalendārs” veidošanas un nekad nav jutusi, ka dzejniece ar nepatiku darītu mazos darbiņus, tieši pretēji – ar lielu interesi.

Pāvils Johansons: Muzikalitāte ir no mammas

No Veronikas Strēlertes vēstulēm ģimenei var uzzināt, ka viņa pratusi spēlēt klavieres, labprāt apmeklējusi koncertus. Mūzika un dzeja ir tuva arī Pāvilam Johansonam.

“Mamma bija muzikāla. Viss, kas saistās ar mūziku, nāk no mātes. Tēvs bija gandrīz atonāls. Viņš zināja tekstus no galvas, viņam bija brīnišķīga atmiņa, bet dziedāt viņš neprata.

Tāpat kā Uldis Ģērmanis (vēsturnieks), viņa sirdsdraugs, kad viņi satikās, vajadzēja padziedāt, bet bija tā nekā, vairāk murmināšana,” atminas Pāvils Johansons. “Sapratu, ka viņas dzeja ir piemērota dziesmām, daudzi komponisti ir izmantojuši viņas dzejas, bet tad iedomājos, ka to varētu izmantot arī popmūzikā. Tīri labi brīžiem izdevās. Viņa arī palīdzēja, kad mēs draugi – Juris Kronbergs, Jānis Zālītis un es spēlējām grupā “Dundurs”, viņa arī uzrakstīja tekstus mūsu meldijām, bija pretimnākoša.”

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="151396" layoutid="0" layout="" static=""}

Pāvils Johansons ir strādājis un augstu vērtēts arī kā pedagogs, 10 gadus viņš bijis skolas direktors. Strādājis arī ar grūti audzināmiem bērniem. Pats izgājis latviešu sestdienas skolu, lai strādātu par skolotāju un vēlāk arī par tās vadītāju. Vasaras skolas vajadzībām arī šo to sacerējis, piemēram, šūpļa dziesmu, kas skan raidījuma izskaņā.

“Man liekas, tā apstākļu sakritība un pirmo reizi neatkarīga valsts, ka tas viss bija, kas kopumā izraisīja tādu mīlestību pret savu zemīti, pret savu dzimteni. Apbrīnojami. Un arī tie latvieši, kas bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm tajā 1944. gadā. Tāpat joprojām viņi turas pie tā latviskuma. Tas latviskums viņiem bija ļoti svarīgs,” patriotisms un bezgalīga mīlestība pret savu dzimteni. Tieši tā stipro Skrindu dzimtu raksturo māksliniece, gleznotāja Silva Linarte, dzimusi kā Silvija Skrinda.

Māksliniece Silva Linarte – Antona Skrindas meita, ir galvenā stāstniece Dzimtas saknēs, kas atklāj dažas no būtiskākajām lappusēm Skrindu dzimtas vēsturē.

 “Skrindu ģimene bija ļoti pārliecinoši tendēta uz izglītību, pamatā uz izglītību, jo tur viņi redzēja nākotni Latgalei, Latvijai. Un, kad mēs nonācām Sibīrijā, tādos pilnīgi necilvēcīgos apstākļos. Vienalga, mammai bija absolūti skaidrs – salā, izmisumā, badā, bet skolā,” stāsta Silva Linarte.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149739" layoutid="0" layout="" static=""}

Māksliniece Silva Linarte.

Skolotāju dzimta, kurā arī ārsti un garīdznieki

Silva Linarte saskaitījusi Skrindu dzimtā 24 skolotājus vairākās paaudzēs. “Visādā ziņā no šīs Skrindu daļiņas, aizvadītajā vasarā tā paskaitīju - 24 skolotāji. Pirmkārt jau tante, tēva māsa, viņa Višķu skolu nodibināja. Tur tā situācija bija tāda, ka tanī laikā situācija labi ja nu dēli izrāvās mācīties. Un kā es tagad saprotu, lasot vienu otru grāmatu, daudzi Latgales puiši brauca uz Pēterburgu mācīties. Un grūti viņiem gāja gan materiāli, gan citādi,” tā Silva Linarte.

Plašāk Skrindu dzimta Latvijas un Latgales vēsturē iezīmējusies ar trīs spilgtām personībām – ārstu un publicistu, pirmo drukāto preses izdevumu celmlauzi Latgalē Antonu, garīdznieku un laikraksta “Drywa” redatoru Kazimiru, priesteri un Viļānu klostera priekšnieku Benidiktu, plašāk pazīstamiem kā brāļiem Skrindām, kuri cita starpā bijuši vairāku latgaliešu valodā izdotu grāmatu un publikāciju autori. Pazīstamākās no tām – “Latiwskaja gramatika” (Latviešu valodas gramatika), “Kūkle”, “Atmiņas par Kazimiru Skrindu”, kā arī vesels grāmatplaukts ar reliģiska satura grāmatas.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149733" layoutid="0" layout="" static=""}

Latgaliešu dzejas antoloģija "Kokle", kas izdota Antona Skrindas izdevniecībā.

Toreiz Līksnas pagasta “Liepas Mukānu” saimnieku Donata un Apalonijas ģimenē viņi kopā bija septiņi bērni, kas, neskatoties uz tā laika drukas aizliegumu Latgalē, beiguši Līksnas pamatskolu. Praktiski visi dzīves laikā sevi parādīja kā svarīgi Latgales garīgās Atmodas kustības dalībnieki. Lai arī vairāk tiek minēti trīs brāļi Antons, Kaazimirs un Benedikts, viņi visi ticēja - tikai caur zināšanās Latgalē var ienest gaismu. Skrindas daudz darījuši Latgales un latgaliešu valodas labā, kā arī bijuši aktīvi cīnītāji par Latvijas valstiskuma izveidi. 

Pie Valentīnas un Broņislavas Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos

Anna Lazdāne ir Skrindu dzimtas muzeja vadītāja, kopā ar viņu Latvijas Radio devās pie māsām Valentīnas un Broņislavas, kuras dzīvo sava vectēva Jāņa Skrindas mājās, Daugavpils novada Vaboles pagasta Zabaltišķos. Viņu vectēvs Jānis Skrinda ir viens no jau pieminētajiem septiņiem Skrindu bērniem.

Pa salijušu, mazu lauku celiņu, gar skaistu liepu aleju iebraucam sētā. Pagalmā mūs sagaida - saimniece Broņislava un viņas brāļa sieva Lidija. Saimniecība ir paliela un sakopta. Sētā jūtams senatnīgums. Kā stāsta pašas saimnieces daudz kas šeit ir vectēva rokām darināts.

Broņislava un Valentīna ir vienas no vecākajām dzimtas turpinātājām, abas jau pārkāpušas 80. gadu desmitu. Lai gan Valentīna tikšanās dienā nejūtas labi, sarunai tomēr piekrīt – ir smaidīga, joko un cik nu atceras, spītējot savam cienījamajam vecumam, stāsta par vectēvu Jāni, labu saimnieku un prasmīgu amatnieku, viņa brāļiem un piedzīvoto.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149710" layoutid="0" layout="" static=""}

Broņislava un Lidija Skrindas pie klēts un vectēva Jāņa taisītā sola

“Vectēvs bija tas, kas ļoti daudz palīdzēja visiem, organizēja tajā laikā ciematos iziešanu, un palīdzēja visiem saņemt savu zemi un iekārtot saimniecības. Te viņam daudz jāpateicas. Saimnieki bija nodibinājuši biedrību, lai aizstāvētu savas intereses. Vectēvs bija tās priekšsēdētājs,” stāsta Valentīna, kas pati visu dzīvi nostrādājusi par vēstures skolotāju. 25 darba gadus aizvadījusi Stendē, pēc tam Valentīna strādājusi Daugavpils vakarskolā, tad Vabolē.

Valentīnas brāļa Jāņa sieva Lidija arī nāk no Skrindām. Arī viņas dzimtas koka zarā ir ļoti daudz skolotāju, kas vēlreiz atgādina paaudžu paaudzēs pārmantoto izglītības nozīmi šīs dzimtas vēsturē. Par Lidijas tēvu kā skolotāju atceras Valentīna, “viņas tētis bija mans, kā lai to saka, elks. Visi uz pirkstu galiem gāja satīties, kur iet skolotājs Skrinda. No viņa mēs baidījāmies un cienījām viņu. Viņi visa dzimta bija skolotāji. Viņi skaitījās mūsu inteliģences zieds”.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149706" layoutid="0" layout="" static=""}

Broņislava Skrinda

Broņislava nav diez ko runīga, vairāk vēro no malas. Savukārt Lidija ir smalka un aša, nemaz neizskatās pēc 80 gadus vecas kundzes. Stāsta gan par viņu ģimenes sūro likteni Sibīrijā, gan vīra Jāņa Skrindas ieguldījumu Latvijas Kara skolas dibināšanā, kuras tradīciju turpinātāja un pārmantotāja mūsdienās ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija.

Lai gan vairāki Skrindu dzimtas ļaudis tika vajāti un nolūkoti izsūtīšanai, tā nu sanāca, ka izveda tikai Lidijas ģimeni, turklāt, divas reizes.

“Mamma nomira 1956. gada aprīlī. Viņa jau bija slima ar asins vēzi un tad 1956.gada februārī pienāca ziņa, ka viņu un Silvu reabilitē. Viņas tad varēja braukt uz Latviju, bet mani un vecāko māsu Ģertrūdi neviens nelaida. Tas viņai bija vēl lielāks trieciens, un aprīlī viņa nomira. Tad Silva aizbrauca atpakaļ uz Latviju, bet mēs ar māsu vēl veselu gadu tur dzīvojām,” Lidija turpina par savu ģimeni - vecākiem un māsām.

“Nevar jau sevi tā lielīt, bet patiešām kaut kāda tāda uzņēmību un reizē arī patriotisma, nedod dievs, ka kaut kas... Gan dzīvojot Sibīrijā, gan desmit gadus ar vīru nodzīvojot Jaroslavļā, mēs abi divi tikai skatījām tās dienas, kad varēs tikt līdz Latvijai. Katru gadu braucām atvaļinājumā, tad viņš sāka rakstīt visādas vēstules, lai pārceļ uz Baltijas kara apgabalu, tā viņš toreiz saucās. [..] Viņš aizbrauca pirmais, mēs ar bērniem vēl palikām, tad 1973. gada februārī atbraucām arī mēs.” Lidija atbild, jautāta, kāda ir Skrindu dzimta.

Lidija stāsta, ka viņu ģimenē teju vai visi ir bijuši skolotāji, daži strādā vēl joprojām. Piemēram, dēls Jānis šobrīd ir Daugavpils novada sporta skolas direktors.

 “Mana izglītība pavisam švaka,” sarunā iesaistās arī Broņislava. Viņai svarīgi uzsvērt ģimenes iedoto darba tikumu, jo tieši viņa viena uzturēja un kopa vectēva Jāņa Skrindas māju.

Dzimtas sākums

Atgriežoties pie saknēm ir vērts pieminēt arī māju, kur meklējams šīs dzimtas sākums – “Liepu Mukāni”. Iebraucot Daugavpils novada Vabolē ceļa malā var manīt norādi Skrindu dzimtas māju piemiņas vieta. Te kādreiz bijusi dzimtas māja, bet nu jau 27 gadus tās sākotnējā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens, krusts un iestādīti koki.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149711" layoutid="0" layout="" static=""}

Norāde uz Skrindu dzimtas māju piemiņas vietu.

“Kad Pirmā pasaules kara laikā tika sabombardēta Līksnas baznīca un tika nojaukts viens tornis, un tur bija bīstami uzturēties, Kaizmirs bija tas, kas šeit, savās mājās turēja Svētās mises. Viņu māja bija kā baznīca,” stāsta Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne.

Skrindu brāļu - Antona, Kazimira un Benidikta padarītais valodas un vietējās kultūras attīstībā ir nenovērtējams.

“Paši ar rokām rakstīja un pārrakstīja lūgšanu grāmatas, tad jau nebija kopēšanas iespēju, viss tika darīts ar rokām. Kazimira Skrindas pseidonīms, ar kuru viņš parakstās, bija “Skudra”, jo viņš jau nekas cits kā skudra arī nebija - čakls, darbīgs un strādīgs. Antons Skrinda atkal, viņš bija kara ārsts, pirmais izglītotākais ārsts Latgalē, viņš bija arī publicists, dzejnieks, tulkotājs, bet viņš aizgāja mazliet citu ceļu,” par slavenākajiem dzimtas pārstāvjiem stāsta Anna Lazdāne.

Dzimtai savs muzejs, skola, iela

Šī Latvijā iespējams ir vienīgā dzimta kurai ir savs muzejs. Jau no 1996. gada muzejs iekārtots vienā no 19. gadsimta sākumā celtajām grāfa Plātera-Zīberga muižas ēkām. Šobrīd muzeja ekspozīcija un visi par dzimtu pieejamie materiāli atrodas trīs nelielās telpās. Lai arī šobrīd Skrindu dzimtas muzeja vadītāja ir Anna Lazdāne, muzeja dibinātāja un lielāka krājuma vācēja bijusi Felīcija Serdika - vācu valodas skolotāja un Skrindu dzimtas pētniece. Viņai ar pašu dzimtu gan nav nekādas radniecības tieši tāpat kā Annai.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149727" layoutid="0" layout="" static=""}

Anna Lazdāne

Skrindu dzimtas muzeja vadītāja Anna Lazdāne ir ne vien šo ģimeni daudz pētījusi, bet redz arī no malas un ir kļuvusi par Skrindu draugu. Un varētu teikt, tādu kā dzimtas kopā saturētāju.

Skrindu dzimtas gara darbs ir laikraksts “Drywa”. Tas bija visplašākais un ilgāk pastāvošais laikraksts latgaliešu valodā, izdot to sāka 1908. gadā un bez pārtraukumiem pastāvēja teju desmit gadus. Mācītājs Kazimirs Skrinda bija šīs avīzes redaktors. Viņam palīdzēja arī brāļi un māsa Monika. Avīze iznāca pateicoties ziedojumiem un milzīgam brāļu Skrindu pašu ieguldījumam.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149729" layoutid="0" layout="" static=""}

Laikraksts "Drywa" , kura redaktors no 1908. - 1917. gadam bija Kazimirs Skrinda.

“Kā redzat avīze bija tā, kas stāstīja par skolu nepieciešamību, nepieciešamību iegūt izglītību. Un tikai izglītots cilvēks spēj radīt zināmas kultūras vērtības,” stāsta Anna.

Redzēt nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties ieguldījumu nākotnē

Daugavpils goda pilsone, izcilā mākslas pedagoģe Silva Linarte, viena no atpazīstamākajām Skrindu dzimtas turpinātājām, ir arī pati piedalījusies Skrindu dzimtas muzeja tapšanā un arī tagad neizlaiž nevienu šeit notiekošo aktivitāti, kas ļauj noprast, ka dzimtas un tās personību dzīvesstāsti viņai svarīgi. Un tiem ir iespēja dzīvot arī nākamajās paaudzēs. Muzejs ļauj ne vien viņai, bet arī citiem atklāt dzīves laikā neiepazītos Skrindas. Diemžēl dzīves laikā arī pati Silva nepaspēja iepazīt savu tēvu.

Toties nesen Silva uzzinājusi, ka viņas tēva brālēns Jāzeps Skrinda pēc studiju uzsākšanas Pēterburgā tur arī palicis uz dzīvi un apprecējies. Otrā pasaules karā pilsētas blokādes laikā bijis atbildīgs jau par visas toreiz jau Ļeņingradas gaisa aizsardzību. Šo stāstu viņa izstāstījusi māksliniekam no Krievijas Duhavinovam, kurš palīdzējis atrast datus un ziņas par radinieku.

Šodien, nu jau trešā, ceturtā un piektā Skrindu dzimtas paaudze dzīvo ne vien Vabolē, bet arī citviet Latvijā un tālu aiz tās robežām - Beļģijā, Kanāda, Vācijā. Padomju varas vajāti Otrā pasaules kara beigās daži no viņiem, tāpat kā daudzi citi tautieši, izbrauca un tā arī neatgriezās atpakaļ dzimtenē.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149735" layoutid="0" layout="" static=""}

Mākslinieces Silvas Linartes mājas "Skrindas" Vaboles pagastā.

Šķiet, viņi visi un ik katrs Skrindu dzimtas pārstāvis esot savā vietā redzēja nedaudz plašāk un dziļāk, apzinoties savas darbības ieguldījumu nākotnē - laikraksta “Drywa” redaktors Kazimirs, publicists un ārsts Antons, mācītājs Benidikts, viņu brāļi kas vietējo ļaužu vidū izcēlās kā prasmīgi saimnieki, skolotāja un vairāku skolu dibinātāja Tekla Dubrovska, Kara akadēmijas dibinātājs Jānis Skrinda, mākslas pedagoģe, gleznotāja Silva Linarte. Šo sarakstu pavisam noteikti varētu vēl turpināt. Tāpat te ir svarīgi pieminēt, ka šodien dzimtas stāstu turpina arī viņu bērni – Daugavpils novada Sporta skolas direktors Jānis Skrinda, Ilūkstes mūzikas un mākslas skolas direktore Ilona Linarte-Rūža, viņas dvīņu māsa, māksliniece un izglītības darbiniece Dace Pudāne, kino režisore Astra Zoldnere un daudzi citi izglītības un kultūras darbinieki Skrindu dzimtas turpinātāji.

Vai esat pamanījuši, ka neviena Latvijas valstij svarīga diena neiztiek bez brāļu Mediņu mūzikas – bez Jāņa Mediņa dziesmas “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”, bez viņa slavenās "Ārijas", bez Jāzepa Mediņa “ Latvju kapričo” un “Sapņojuma”, bez Jēkaba Mediņa “Leģendas”. Latvieši ir bagāti ar mūziķu un gleznotāju dzimtas kokiem, un šajā mākslinieku dzimtu mežā Mediņu dzimtas saknes, kas latviešiem devušas trīs izcilus komponistus, ļāvušas dzimtas muzikālajam kokam, ko mūsdienās turpina Jēkaba Mediņa mazmazdēls Ernests Mediņš, uzpotēt arī interesantu glezniecisku zaru, ko pārstāv Ernesta māsa - talantīgā gleznotāja Alise Mediņa.

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes.

Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā.

Armitstedi ierodas Rīgā

Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā.

Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā.

Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā.

Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds.

Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums

Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna.

Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners.

Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas.

Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu.

Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēlā: Džeimss Armitsteds

Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.”

Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz.

Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs

Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija.

1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis.

Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu.

Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā

Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars.

Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti

Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu.

Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors.

Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs.

Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.”

Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem.

Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst

Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa.

Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku.

Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā.

Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa.

Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda

“1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa.

“Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa.

Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām

“Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki.

Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks.

Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.”

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""}

Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme.

“Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.”

Rīga, Rindzele, Jaunmokas

Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.”

Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju.

Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa.

Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles.

Dzimta pulcējas Jaunmokās

Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi

Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna.

“Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.”

“Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta.

“Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.”

Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem

Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu.

“Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem.

“Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī.

“Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs.

“Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta.

“Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs.

Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka.

“Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta.

Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns.

Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties.

Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram,

par kādu zādzību…

Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan.

“Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām.

Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā.

Dzimtas koks

Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem.

“Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns.

Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts.

“Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns.

Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem.

“Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere.

Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils

Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule.

Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne. 

Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""}

Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā.

Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika.

“Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas.

Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.”

Stāstiņi ap Melngalvju namu

“Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.)

Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns.

Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām.

“Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns.

Papiņš

Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu.

“Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.”

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""}

Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī.

“Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere.

"Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā.

Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm.

“Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne.

Juris Jurjāns

Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.”

Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""}

Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura.

Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši...

Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses.

Mākslas gēns

“Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns.

“Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes.

Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.”

Pašlaik Kaselē (Vācija) muzeja “Grimmwelt” telpās prestižajā mākslas izstādē “Documenta 14”, kuru Vācijas prese dēvē par „Mākslas olimpiskajām spēlēm” pirmo reizi vienkopus izstādīti Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138976" layoutid="0" layout="" static=""}

Un šī ekspozīcija arī Latvijā aktualizē teātra režisores un skatuves mākslas teorētiķes Annas Lācis personību un dzimtu. Raidījumā Dzimtas saknes stāsts par viņas vīru Jūliju Lāci, publicistu, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku, par meitu Dagmāru un viņas vīru Vili Ķimeli Jaunatnes teātrī, par mazmeitām režisori Māru Ķimeli un vēsturnieci Gundegu Ķimeli un un par Jūlija Lāča meitu laulībā ar Rūtu Skujiņu – Lalitu Muižnieci, kura ir dzejniece, folkloriste, valodniece , Rietummičiganas emeritētā profesore.

Par dzimtu stāsta Māra Ķimele, Gundega Ķimele un Lalita Muižniece, stāstā par Jaunatnes teātri palīdz teātra zinātniece Silvija Geikina. Savukārt žurnāliste Ruta Rikše, Latvijas Radio arhīvā ir sameklējusi ierakstus ar ļoti svarīgām balsīm. 

Jūlijs Lācis – vismīļākais tētis

Jūlijs Lācis – latviešu žurnālists, literāts, sabiedriskais darbinieks, izdevumu “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” līdzstrādnieks. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas saeimas deputāts, arī ministrs.

“Man bija pieci gadi, kad tēvu apcietināja, jūnija izveda, decembrī viņš jau bija miris. Mēs par to nezinājām. Dagmāra bija pirmā, kas bija uzzinājusi par šo it kā nāves datumu,” stāsta Lalita Muižniece. “No mana piecgadīga bērna atmiņām viss, ko varu teikt, ka man bija vismīļākais tētis.

“Mammiņai [Dagmārai] arī vismīļākais bija tētis,” piebilst Māra Ķimele.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138977" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēla: Annas un Jūlija meita Dagmāra ar pusmāsiņu Lalitu un tēvu Siguldā 1940. gada septembrī dažas dienas pēc atgriešanās no Maskavas, kur viņa pavadījusi trīspadsmit gadus.  Foto no archiv.org.lv/ Māras Ķimeles arhīvs.

Kāda bija oficiālā apsūdzība Jūlijam Lācim?

“Varbūt mana māte zināja, bet viņa atsacījās par šo laiku runāt. Es zinu tikai to, kas vēlāk parādījās presē,” norāda Lalita Muižniece. “Kad jau biju ASV, man atrakstīja kāds Upītis, kas bija strādājis Izglītības ministrijā kopā ar tēti 1940. gada. Viņš rakstīja, ka pēc viņa domām,

Jūliju Lāci apcietināja tāpēc, ka tad, kad viņš kļuva par izglītības ministru, bija pavēles visu iepriekšējo literatūru noslaucīt, un viņš sācis protestēt. Vienu reizi, otru. Un tad 7. janvāra naktī..., nākama rītā viņš darbā neatgriezās. Bet tās ir viena cilvēka atmiņas. Esmu manījusi arī citas līdzīgas versijas. Kura ir patiesība. Varbūt visas.”

“Oficiālajā apsūdzībā vēl ir tas, ka “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”, kad viņš tur strādāja, ir publicēti raksti, kas nomelno Padomju Savienību,” skaidro Māra Ķimele.

Anna Lācis – šerpa vecmāmiņa, filozofa Valtera Benjamina ietekmētāja

Jau sarunas sākumā Māra Ķimele min, ka vecmāmiņa bijusi nešpetna, to apliecina arī māsa Gundega.

“Egoistiska, ļoti šerpa, pieprasīja uzmanību pret sevi, visādos veidos pakalpot viņai: ēst gatavot, acīs zāles pilināt, Raihītim kājas siltā ūdenī mazgāt,” atmiņās par vecmāmiņu dalās Gundega Ķimele.

“Raihītis ir Annas Lācis otrais vīrs Bernhards Raihs, brīnišķīgs profesors no Vīnes, kurš devās Asjai [Annai] līdzi visās gaitās uz Padomju Savienību, uz Maskavu, kur satikt Asju aizbrauca arī filozofs Valters Benjamins,” stāstu par ģimeni turpina Māra Ķimele. “Tādā duelī Asju sev izcīnīja Raihs. Viņi kļuva par dzīves biedriem uz atlikušo mūžu, izņemot tos desmit gadus, kad abi atradās apcietinājumā lēģerī – vecmamma Karagandā, Raihītis visbriesmīgākajā Staļina koncentrācijas nometnē ar numura zīmi bez uzvārda. Viņš bija ebrejs un viņu apsūdzēja kā vācu spiegu, Anna Lacis – jo latviete. Tad [ 1938. gadā] visus latviešus Maskavā apcietināja no apkopējas līdz komisāram.”

Gundega Ķimele stāsta, ka visvairāk no vecmammas šerpās dabas ģimene dabūjusi ciest viņu mamma Dagmāra – Annas Lācis meita. Viņai nācies skriet pusdienas laikā mājās ēst gatavot un citādi pakalpot. Dagmārai mammas pietrūcis bērnībā, viņa gandrīz vienmēr bijusi prom, tāpēc nācies palikt pie svešiem cilvēkiem, jā, tie bijuši Annas Lācis draugi, sākot ar Linardu Laicēnu, kas viņu pieskatījis, bet mazajai meitenei svešinieki.

Kad Anna Lācis atgriezās Latvijā, viņa strādāja Valmieras teātrī. No 1948. gada Anna Lācis strādāja Valmieras teātrī, bija tā galvenā režisore (1950–1957).

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138971" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēlā: Anna Lācis (centrā), kreisajā pusē režisors Ž. Vīnkalns un labajā - aktieris E. Kagainis. Foto no valmieraszinas.lv/ Valmieras muzeja krājums.

“Viņai nebija tiesības strādāt, bet uz ielas bija satikusi Andreju Upīti. Visi jau zināja, ka tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma, nebija tiesības dzīvot Rīgā. Andrejs Upīts viņu iekārtoja Valmieras teātrī, kaut viņa nedrīkstēja strādāt, tas bija ideoloģiskais darbs. Ir grūti saprast, kādas mokas viņi izgājuši, cik ļoti bija iebiedēti, bailes visdziļākajā šūnu līmenī,” bilst Māra Ķimele.

Literatūrzinātnieces Beata Paškeviča pēta Annas Lācis devumu, viņas teiktais palīdz noskaidrot Annas Lācis nozīmi Eiropā un attiecībās ar Eiropas intelektuāļiem. Taču stāsts sākas ar kādu personisku epizodi, kas risinājusies Kapri salā, kur Anna Lācis iepazinusies ar filozofu Valteru Benjaminu.

“Valters Benjamins tajā brīdī strādā pie disertācijas par baroka drāmu un pēkšņi viņa dzīvē parādās cilvēks, kas reāli strādā ar teātri, bet kuram ir pilnīgi savādāks priekšstats par teātri un citi uzskati par teātri, nekā Valters Benjamins ir izdomājis savā galvā,” atklāj Beata Paškeviča.

“Anna Lācis ir teātra režisore, tomēr ļoti svarīga persona, pētot dažu vācu intelektuāļu daiļradi. Bez viņas nekādi neiztiek pasaulē. Viņa ir vairāk zināma šajā kontekstā varbūt ne tik daudz Latvijā, kā Eiropā un pasaulē šajā kontekstā. Pirmkārt tā ir Valtera Benjamina pētniecība, viņš ir atzīsts vācu ebreju cilmes filozofs.

Anna Lācis arī šajā kontekstā parādās, bet interesantā gaismā - kā Valtera Benjamina ietekmētāja.

Tas viņai kā sievietei ir ļoti interesants fenomens, jo sieviešu ietekme – ne tikai erotiski vilinošā, bet arī ideju un uzskatu paudējas ietekme ir būtiska un modernajā 20. gadsimta beigu kontekstā ir no jauna atklājama un būtiski svarīga.”

Dagmāra un Vilis – Ķimuļi nevis Ķimeļi

Kā liecina Silvijas Geikinas rakstītais grāmatā par Jaunatnes teātri, bez Jūlija Lāča personiskās iniciatīvas Jaunatnes teātris nemaz nebūtu nodibināts. Dagmāra Lāce un Vilis Ķimelis satikās Jaunatnes teātrī.

“Radinieki ir izpētījuši, ka esam nevis Ķimeļi bet Ķimuļi,” atklāj Māra Ķimele. “Ķimulis ir tāds mazs putniņš, kuram otrs nosaukums ir dadzītis. Papiņš sauca mammu par Dadzīti, jo Dagmāra, izrādās uzvārds arī ir dadzītis.”

“1940. gadā, kad Dagmāra atbrauca no Maskavas, es ieraudzīju, ka man ir vēl viena māsa, bez manas mazās māsa Māras. Ilgu laiku tā arī palika, tad daudzus gadus vēlāk satikāmies ar Dagmāru jau pieaugušas un es uzzināju tālāk tos stāstus par Ķimeļu dzimtu,” stāsta Lalita Muižniece.

1944. gadā Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru devās trimdā. Taču Lalita Muižniece stāsta, ka vēl pirms aizbraukšanas ir tikusies gan ar Dagmāru, gan ar viņas mazajām meitiņām – Gundegu un Māru. Nākamā tikšanās ar Dagmāru bijusi jau 70. gados, kad Lalita nolēmusi uz Latviju atvest savas meitas, lai parādītu, kā šī zeme ir patiesībā, ne tikai nostāstos un atmiņās.

“Tad satikāmies arī ar Dagmāru, bija prieks redzēt, ka no kautrīgās meitenes bija izveidojusies pašapzinīga sieviete,” bilst Lalita Muižniece.

“Mums bija ļoti krietni vecāki, godīgi čakli, tas pāriet mantojumā,” savus vecākus raksturo Gundega un Māra Ķimeles.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138978" layoutid="0" layout="" static=""}

Attēlā: Vilis Ķimelis

Par tēti, jeb kā pati viņu dēvē, papiņu aktieri Vili Ķimele bilst, ka viņš bijis ārkārtīgi jauneklīgs, izskatījies jauns vēl līdz 50 gadiem, tādēļ viņam bija problēma, kura visiem jauneklīgajiem aktieriem un aktrisēm, ka nevar pāriet uz mātes un tēvu lomām, nevar spēlēt vecāko paaudzi. Savukārt Gundega Ķimele norāda, ka tētis bijis labs aktieris, bet vēlējies arī jaunajiem dot iespēju, tāpēc, kad pavērsās iespēja kļūt par direktora vietnieku, viņš aizgāja no aktiera darba.

“Lāču - Ķimeļu dzimtu ir unikāla, atšķirīga no citām. Pasaulē ne mazums ir aktieru un rakstnieku dzimtas, kur bērni turpina vecāku profesiju. Šī dzimta, sākot ar Annu Lāci, vēlāk Dagmāra un Vilis Ķimelis, viņi ir jaunu, nebijušu ceļu aizsācēji,” vērtē Silvija Geikina.

“Anna Lācis ir jaunas teatrālās izteiksmības meklētāja. Mani fascinē kā Anna Lācis Orlā darbojusies ar bērniem bezpajumtniekiem. Tā nebija tikai laika pavadīšana kopā, bet iepazīstināšana ar mākslu. Šis ir gadījums, kad māksla palīdz cilvēkam ne tikai garīgi, bet arī fiziski izdzīvot.

Dagmāra un Vilis Ķimeļi ir bijuši pie Bērnu un jaunatnes teātra dibināšanas. Dagmāra Lācis kā politiskā audzinātāja, kas daudz stāstīja par mākslu un Maskavu, un Vilis Ķimelis, kā pirmo lielo lomu attēlotājs. Kā pirmais Buratino.

Radošiem cilvēkiem, kas no sirds velta sevi mākslai, bieži iznāk ģimenei pāri nodarīt. Arī Dagmāras un Viļa gadījumā. Viņiem nebija laika apprecēties, bija satuvinājušies, iemīlējušies, bija mēģinājumi, Dagmārai savas nodarbības, nebija minūtes, kad aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu.

Mākslas mīlestība un atdeve darba, tā nāk no Annas Lācis caur ģimeni. Mārai [Ķimelei] arī pirmā vietā māksla, teātris, viņa turpina jaunu ceļu meklējumus. Tas man patīk šajā ģimenē. Viņi nav turpinātāji, viņi ir pirmatklājēji.” 

Bet dzimtā ir ne tikai teātrnieki. Ja runā par Lāču – Ķimeļu dzimtu “paplašinātajā variantā”, kā bilst Māra Ķimele, tad minans arī tēva brālēna dēls dzejnieks Māris Melgalvs. Arī Lāču dzimtā ir talantu pēctecība - Lalita Muižniece ir ne vien profesore un valodniece, bet arī dzejniece, un viņas meita ir dzejniece un gleznotāja. Savukārt Lalitas māsa, arī Māra, ir talantīga rakstniece, viņai ir tēva iedzimtais talants.

„Visa Latvija ir šo tēlnieku brīvdabas izstāžu zāle”, tā atzīst mākslas zinātnieki. „Latgales Māra” Rēzeknē, Lāčplēsis Jelgavā, Čakstes piemineklis Meža kapos, Brāļu kapu ansamblis Cēsīs, piemineklis Kauliņtēvam, Laika vecis - tie tikai daži no tēlnieku Jansonu darbiem, ko uzreiz atpazīstam.

Viena no spilgtākajiem Latgales Silajāņu keramikas meistara Polikarpa Čerņavska darbnīcā tiekamies ar dzimtas tradīciju un aroda turpinātājiem – viņa bērniem Valentīnu un Jāzepu, znotu Jāzepu Caicu un mazmeitas vīru Raivo Andersonu.

No tautasdziesmu teicējām Grievaltā 20. gadsimta pirmajā pusē līdz mūzikas balvu laureātēm Latvijā un Katalonijā mūslaikos. Par komponista, kritiķa un folklorista Jēkaba Graubiņa dzimtu un saņemto mūzikas mantojumu stāsts raidījumā Dzimtas saknes.