Elizejā aplūkojam kristīgās ticības pamatus. Varētu to saukt par iesvētes mācību, taču šo nodarbību mērķis nav pievienošanās kādai konkrētai draudzei, bet iespēja sistemātiski pārdomāt svarīgākos kristietības aspektus – mācību un praksi.

Jautājumi par garīgo dzīvi un Dievu nerodas tukšā vietā. Tie izriet no dažādiem laikmetiem un kultūrām piederīgu cilvēku centieniem iespējami vispusīgi un dziļi ieskatīties realitātē, lai meklētu atbildi uz lielo noslēpumu un paradoksu – cilvēka paša eksistenci. Cilvēks pats sev ir pirmā un pati neatliekamākā mīkla un uzdevums!

Vai par Dieva esamību ir iespējams būt pārliecinātam? Ko īsti saprotam ar šo vārdu? Ja mēs varam droši zināt par Dieva esamību, kāpēc tad runāt par "ticību"?

Ko īsti nozīmē ticēt, ka “Dievs ir radījis šo pasauli”? Vai šāda pārliecība ir savienojama ar zinātnes atziņām? Vai Dievs darbojas arī tagad?

Ko nozīmē apgalvojums, ka Dievs ir personisks? Vai un kā Dievu var iepazīt vai sastapt? Vai iespējams būt “personiskās attiecībās” ar Visaugstāko?

Kā šodienas pasaulē saprast un pielietot ar daudziem negatīviem stereotipiem aizsegtos vārdus “baušļi” un “grēks”?

Kāda nozīme kristietībā tiek piešķirta Jēzum no Nācaretes? Kā var saprast apgalvojumu, ka Viņš ir “glābējs”? No kā un kādā veidā glābšana notiek?

Kā var saprast jēdzienu “gars”? Un kas ir “Svētais Gars”? Kā notiek sastapšanās ar Dievu?

Vai rakstīts teksts var iemiesot Garu? Kā tuvoties Bībelei atbildīgā un jēgpilnā veidā?

Kāda ir rituālu un ceremoniju nozīme garīgajā ceļā? Kā tas saistīts ar Baznīcas “litruģisko gadu”?