Jēzus teica: «Ej. Tavs dēls dzīvo». Cilvēks ieticēja vārdam, ko Jēzus viņam pateica, un aizgāja. Jņ 4, 50

Ja mēs – konsekrētās personas – paraugāmies uz sevi lūgšanas vai adorācijas laikā, tad bieži vien redzam, ka tā ir kļuvusi kā tāda pienākuma izpildīšana. Esam nolēmušas tik un tik lūgšanas noskaitīt, un tamdēļ visa uzmanība tiek veltīta šī uzdevuma veikšanai, nevis tam, ar kādu ticību un paļāvību to darām.

Uz jautājumu – kāpēc tas tā notiek? – Jēzus šodienas Evaņģēlijā atbild: «Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat». Tātad ja mēs uzreiz neizjūtam vai neredzam lūgšanas augļus, ja lūgšanas laikā esam sagurušas vai mums neizdodas sakopot domas, tad uzreiz sākam šaubīties, vai mūsu lūgšana ir bijusi sekmīga. Tāpēc, kā ķēniņa ierēdnim no Kafarnaumas, arī mums pēc katras sarunas ar Dievu ir jāaiziet ar ticību, ka tieši šīs lūgšanas laikā, tieši šai stundā, šajā brīdī, mēs tikām uzklausīti. Un šai pārliecībai ir vērtība tad, ja to sasniedzam ar ticību, nevis balstoties uz izjūtām, zīmēm vai brīnumiem. Un kā ir mūsu kopienās? Kā ir manā sirdī? Lai ticība un cerība pārveido manu dzīvi par mīlestības kalpojumu saviem brāļiem un māsām!

Pārdomas sagatavoja māsa Silvija Krivteža

Tajā laikā Jēzus sacīja Nikodēmam: “Tāpat kā Mozus pacēla uz augšu čūsku, tā arī jātiek paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai katrs, kas tic, iemantotu mūžīgo dzīvi. Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi. Jo Dievs sūtīja Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli nevis tiesātu, bet gan lai pasaule caur Viņu tiktu atpestīta. Kas tic Viņam, tas netiek tiesāts. Bet, kas netic, tas jau ir notiesāts, tādēļ ka nav ieticējis Dieva viendzimušā Dēla vārdam. Bet tiesa ir šāda: pasaulē ienāca gaisma, bet cilvēki vairāk iemīlēja tumsu nekā gaismu, tāpēc ka ļauni bija viņu darbi. Jo katrs, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un netuvojas gaismai, lai viņa darbi netiktu nopelti. Bet, kas dara patiesību, tas tuvojas gaismai, lai atklātos viņa darbi, jo tie ir Dievā darīti.” Jn. 3:14-21

Ļoti interesants ir Nikodēma un Jēzus nakts dialogs. Kāpēc tieši naktī? Droši vien tāpēc, ka Nikodēms, kurš bija jūdu priekšnieks, negribēja, lai farizeji pamanītu viņu, runājot ar Jēzu. Jēzus dialogā ar viņu saka patiesību. Viņš viņam atklāj savu nāvi pie krusta (kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam); un Viņš parāda, kā to, kas notika Vecajā Derībā, Cilvēka Dēls (Jēzus) piepilda.

Un Jēzus piebilst: Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.

Nikodēmam nebija viegli mainīt savu domāšanu; viņam bija jāatdzimst no augšienes, kā Jēzus viņam bija teicis.

Jā, Jēzus mūs aicina, kā Viņš teica Nikodēmam, iziet no tumsas un pieņemt gaismu, kas ir Jēzus. Gavēņa laikā esam aicināti atrast laiku būt klusumā Dieva priekšā un atzīst mūsu tumsības, lai atļauj Jēzus gaisma mūs apgaismo. Atļausim Jēzu runā ar mums arī mūsu ‘naktī’ un Viņš mūs parada tik daudz Viņš mūs mīļ.

Tu mani mīli par daudz, mans Kungs,

Manis dēļ Tu atdevi visu,

un tagad Tu lūdz,

lai sirds mana pazīst vien Tevi.

Vēl pirms iemirdzējās

zvaigznes debesīs.

Tu sapņoji par mani

un izloloji savā sirdī.

Kā puķe izdīgst no zemes,

Tu piedzimi no Mātes,

un gaidīji mani kā brāli,

bagātu vien nabadzības.

Kopš mana pirmā kliedziena

es tiku piepildīts ar dāvanām,

un visa mana mūža garumā

Tu esi līdzās - gaisma, mīlestība, miers.

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta

Šodien atradīsim laiku būt klusumā ar Jēzu un Viņu klausīties. Lai Jēzus gaisma stiprina mūsu attiecību ar Jēzu un atzīstam mūsu tumsības, lai Jēzu pārveido visu!

Pārdomas sagatavoja Pro Sanctitate Apustuliskā oblāte Rita

Es jums saku: “ Viņš aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs nē, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts." /Lk 18, 14/

Šodienas Evaņģēlija fragments stāsta mums par lūgšanu. Par manām attiecībām ar Dievu. Tā var būt pašapmierināta lūgšana, kur viss grozās ap mani un labiem darbiem, kurus esmu paveicis. Tad centrā esmu es pats. Vai arī pazemības pilna lūgšana, kura ir vērsta uz Dievu un pilna pateicības par Viņa vadību un dāvanām. Tad es esmu patiess Dieva priekšā un centrā ir Dievs.

Farizejam nav patiesu attiecību ar Dievu, viņš To nav iepazinis tuvāk. Jo uzskaita Dievam savus labos darbus un pie tam paaugstina sevi pāri citiem. Farizejs domā, ka pats ar saviem spēkiem ir to visu sasniedzis. Sv. Pāvils vēstulē korintiešiem raksta: “Lai neviens savā uzpūtībā nepaceļas pāri otram! Jo kas, tad tevi izceļ? Un kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet ja esi saņēmis, kāpēc tad kļūsti lepns, it kā nebūtu saņēmis”.

Gavēņa laiks ir iespēja ieskatīties dziļāk savā sirdī un sirds grēkos, no kurienes viss sākas. Muitnieks pazina sevi un zināja, ka viss labums un piedošana nāk no Dieva. Tāpēc viņa lūgšana bija pazemības un patiesības pilna. Tieši viņš aizgāja attaisnots. Pazemība un patiesība nes līdzi svētību un muitnieks to saņēma. Tāpēc nenocietināsim savas sirdis, bet ieklausīsimies Kunga balsī, kuru var sadzirdēt klusumā! Mēģināsim brīžiem apstāties šajā steigas pilnajā pasaulē un palikt klusumā, lai sadzirdētu Kungu!

Un šīs pārdomas es vēlos beigt atkal ar sv. Pāvila vārdiem: “netiesājiet nevienu pirms laika, kamēr Kungs atnāks. Viņš apgaismos to, kas apslēpts tumsā, un atklās siržu nodomus. Tad katrs saņems uzslavu no Dieva.”

Jēzu, lēnprātīgais un pazemīgu Sirdi.

Veido mūsu sirdis pēc savas Sirds.

pārdomas sagatavoja m.Marika

Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt. Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. /Mt 5, 17-19/

Ko nozīme, ka “no baušļiem nepāries neviena jota un neviena zīmīte”? Vai mums joprojām jāievēro visi 613 Vecas Derības baušļi? Man šķiet, ka tā fragmenta interpretācijas atslēga atrodas pirmajā teikumā: “es neatnācu atcelt, bet izpildīt”. Jēzus ir tas, kur dod jaunu jēgu Vecai Derībai: Dievs mīl savu tautu, cilvēku un savā Dēlā izpildīja visu, ko daļējā veidā Viņš gribēja par sevi atklāt patriarhiem un praviešiem. Jēzus ir īstais Dieva Vārds – ne tikai jota vai zīmīte. Tas vārds ir Mīlestība, ar kuru viņš ir miris un augšāmcelies mūsu atpestīšanai. Tas nozīme arī, ka viņš dod jaunu vērtību mūsu garīgām un morālām piepūlēm, kuru centrā ir mīlestība nevis bailes.

Vai es pildu baušļus ar mīlestību?

Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Āmen.

Pārdomas sagatavojis t. Tadeušs Cieslaks, jezuīts

Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. (Mt 18, 23-25)

Kungs, vai tas ir par mani? Lai atlīdzinātu manu parādu Tev, būtu jāpārdod viss, kas man ir? Bet man nekas nepieder, esmu mūķene. Ja nu vienīgi mana kailā dzīvība.. tomēr pat tā nepieder man, Tu man to tikai aizdevi uz šīs dzīves laiku, lai saņemtu atkal atpakaļ. Ko tas nozīmē? To, ka esmu parādā Tev visu.. Jā, mēs zinām, ka ķēniņš vēlāk atlaiž parādu, jo kalps viņu karsti lūdz. Bet mēs zinām vēl vairāk. Zinām, ka mūsu parāds tiek atlaists, jo Kāds cits to samaksāja. Samaksāja pilnīgi, neatgriezeniski, Viņš to neatsauks nekad. Bet vai es spēšu to pieņemt? Pieņemt, ka Dievs manis dēļ atdeva Savu Dēlu šausmīgām ciešanām un nāvei, jo cilvēki nepieņēma Viņa atnākšanu, Debesu valstības sludināšanu. Pieņemt Viņa dzīves Upuri par maniem grēkiem. Atzīt, ka šis Upuris bija nepieciešams, ka manu grēku parāds citādi nevarētu tikt izdzēsts un man būtu jāmirst bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Pieņemt, ka Dieva Mīlestība uz cilvēku tika atlīdzināta ar krusta nāvi. Ja es to pieņemšu, to noteikti sajutīs daudzi – visi, kurus uzskatu par saviem parādniekiem. Vismaz tie, ar kuriem eju kopā. Ja man izdosies ieiet Dieva Sirds “loģikā”, Viņa tēvišķās un mātišķās Sirds kustībā, kas labprātāk cieš pati (cik nu par Dievu var sacīt, ka Viņš cieš), nekā redz savu bērnu ciešam, pat ja pelnīti. Bet vai tad var piedot zīdaiņu sadedzināšanu, rīkļu pārgriešanu nevainīgiem cilvēkiem, sieviešu izvarošanu, svešu teritoriju iekarošanu? Man jau gribētos teikt, ka nevar. Bet Jēzus nāve pie krusta ir atbilde – gan man, gan tev. Atbilde uz visu – atbilde uz manu postu, uz cilvēces pagrimumu, uz mūsu nespēju mīlēt, jo mīlēt nozīmē dot, piedot. Bet ko varu darīt es, ja tā mīlēt vēl nespēju? Es sākšu ar pateicību. Par atlaisto parādu un par katru elpas vilcienu, ko esmu parādā Dievam.

Pārdomas sagatavoja m. Estere

Nonācis Nācaretē, Jēzus sinagogā sacīja ļaudīm: «Patiesi es jums saku: neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā» Lk 4, 24

Dievs visos laikos izvēlas no cilvēku vidus savus praviešus, kurus diemžēl mēs nepieņemam un neuzklausām, jo daudzi apgalvo, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Tomēr tajā pašā laikā šie Dieva gribas paudēji ir atšķirīgi no pārējiem ar to, ka viņi ar saviem vārdiem vai uzvedību iedveš bailes un nemieru cilvēkos, kuri grib dzīvot kompromisā ar grēku, bet reizē viņi arī ienes cerību, parādot veidu kādā cilvēks var atgriezties.

Evaņģēlijs mūs aicina izdarīt kādu nopietnu izvēli. Tajā redzam, kā Dievs visos laikos mēģina caur sirdsapziņu un dažādiem notikumiem uzrunāt cilvēku. Savukārt mums vienmēr ir tik grūti pieņemt patiesību, īpaši tad, ja tā mudina izdarīt kādu pārmaiņu mūsu dzīvē. Līdz ar to Jēzus reti tiek pieņemts starp savējiem, jo ne vienmēr ticam, ka tie esam mēs, ne vienmēr ticam, ka Viņš dzīvo mūsu vidū, un ka ikviens cilvēks ir Viņa tēvija. Reizēm grūti ir arī pieņemt Viņa pestīšanas plānu, jo tas neatbilst mūsu iecerēm un vēlmēm. Šodien mēs atkal dzirdam šo Evaņģēlija fragmentu, un atkal stāvam izvēles priekšā. Caur Kristības sakramentu esam kļuvuši par Dieva bērniem, tāpēc šajā gavēņa dienā lūgsimies, lai Dievs dāvā spēku Viņu pieņemt, mīlēt un liecināt ar vārdiem, smaidu un maziem darbiem.

Padomāsim, kāda ir mūsu – konsekrēto personu, reakcija uz citu cilvēku kritiskām piezīmēm, aizrādījumiem, nesapratni? Skabarga savā acī ļoti sāp. Kungs Jēzu, lai šie Evaņģēlija vārdi pieskaras mana grēka nervam un palīdz apzināties, ka sekla garīgā dzīve nespēj piepildīt dvēseles ilgas. Jēzu, dziedini mani!

Pārdomas sagatavoja māsa Silvija Krivteža