Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Lūdzoties neesiet daudzrunīgi kā pagāni. Viņi domā, ka savas daudzrunības dēļ tiks uzklausīti! Tāpēc nekļūstiet viņiem līdzīgi! Jūsu Tēvs taču zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs Viņu lūdzat. Tāpēc lūdzieties tā: “Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes! Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!” Ja jūs cilvēkiem piedosiet viņu grēkus, tad Debesu Tēvs piedos arī jums. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jūsu grēkus.” Mt 6, 7-15

Jēzus lūgšana jeb Tēvs mūsu lūgšana nav vēl viena lūgšana mana kolekcijā: tā izsaka mana dzīves butību un man dot iespēju to īstenot. Kungs Dievs, esi mūsu Tēvs, mans Tēvs! Es izvēlos Tevi, kas esi dzīvības avots, mans Radītājs. Lai tava griba piepildās manī, lai es dzīvotu pilnīgā veidā, prieku būt par tavu bērnu.

Lūgšana, ko mēs izsakām Dievam, nav lai Viņš zinātu par mūsu vajādzībām –Viņš to jo zina-, bet lai mēs pielāgotu mūsu sirdi Dieva sirdim. Jo “svētums ir pievienoties Dieva gribai” (G. Džakvinta). Vienīgai īstais lūgums ir lai mēs būtu bērni, kas ir sapulcējuši ap Tēva. Tāpēc ir arī daudz īsām lūgšanām, ko varam izteikts Dievam dienas laikā; piemēram: Es pateicos Tev, mans Tēvs, ka leitas nenotiek pēc mana prāta! Vai Tēvs, tā kā Tu gribi un zini, jo es zinu, ka Tu mani mīli!

Dzīvosim to, ko svēt māte Terēze no Kalkutas rakstīja: “Lūgsim Tēvs mūsu lūgšanu! Izdzīvosim to, un tad mēs būsim svēti. Jo tajā ir viss. Dievs, mēs paši, mūsu tuvākais. Ja cilvēks piedod, viņš spēj būt svēts, spēj lūgties. Viss sākas pazemīgā sirdī: ja mūsu sirds būs pazemīga, mēs mācēsim mīlēt Dievu, paši sevi un savu tuvāko.

Lūgsimies. Abba, Tēvs, dāvā mums spēju mīlēt Tevi ar tādu maigumu, ar kādu Tevi mīlēja un piesauca Tavs Dēls! Dāva mums žēlastību saprast kaut dzirksti no tās mīlestības, ar kādu Tevi mīlēja Tava meita Marija.

Tēvs, Tu pat mūsu matus esi saskaistījis – māci mums paļauties uz Tavu palīdzību.

Tēvs, Tu vienmēr dāvā pārpilnībā tiem, kas Tevi lūdz, -dāvā mums žēlastību pilnīgi paļauties uz Tevi.

Tēvs, Jēzus Tevi piesauca Ģetzemanes dārzā un uz krusta – esi mūsu spēks ciešanu stundā.

Tēvs, lauj mums Tevi uzrunāt ar lūgšanu, kuru mums iemācīja Tavs Dēls.

Pārdomas sagatavoja Liliane, Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate

“Un Kungs atbildot viņiem sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40)

Līdzībā par avīm un āžiem Jēzus sevi identificē ar “mazajiem”. Jēzus mums katram caur šo līdzību saka, ka Viņš ir ikvienā cilvēkā, kurš ir “mazs”. Bet ko tad nozīmē būt mazam? Atbildi mēs atrodam šīs dienas Evaņģēlijā: mazais ir tas, kas ļauj sevi apģērbt, apmeklēt, paēdināt, padzirdīt. Tātad mazais ir tas, kuram ir nepieciešama palīdzība un kurš to arī pieņem. Vai es esmu šis “mazais”? Vai es ļauju sev palīdzēt? Lai Dievs mūs dziedina no pašpietiekamības, lai mēs spējam pazemīgi pieņemt sava tuvākā palīdzību, kas atklājas dažādos veidos. Cik labi ir būt mazam ne tikai savās un tuvākā acīs, bet arī Dieva acīs!

Pārdomas sagatavoja māsa Tabita

Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un četrdesmit naktis un tika sātana kārdināts; un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus atnāca uz Galileju, sludinādams Dieva valstības evaņģēliju. Un Viņš sacīja, ka laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam! Mk 1, 12- 15.

Tūdaļ pēc Kristībām Gars “izmeta” Jēzu tuksnesī – tādā veidā var saprast grieķu tekstu. Pēc tā, kad Tēvs pasludināja Jēzu par mīļoto Dēlu, Viņš atradās nevis Debesu valstības paradīzē, bet tuksnesī. Tas, kuram kalpo eņģeļi un mežonīgie zvēri ļauj sevi glāstīt – līdzīgi Ādamam pirmatnējā paradīzē, gandrīz kā Isajas pravietojumā, bet ar vienu būtisku atšķirību - šīs pasaules tuksnesī. Kāpēc? Viņu, Tēva mīļoto Dēlu, Jauno Ādamu Gars “ izmeta” tuksnesī, lai tur meklētu un satiktu no paradīzes " izmestus" Dieva bērnus, kas iedzimtā grēka dēļ klaiņo pa šīs pasaules tuksnesī.

Mums katram ir savs tuksnesis. Un katru Ādama bērnu agrāk vai vēlāk Gars izmet tuksnesī. Tas varbūt tādi dzīves brīži, kad liekas - viss ir nomiris. Kad dienas ir pelēkas, kad nav ne pacēluma, ne mierinājuma… Nav nekādu jūtu - ne sāpīgu, ne priecīgu… Liekas ka pati dzīves jēga ir pārvērtusies par bezjēdzīgo tuksnesi. Dažreiz tuksnesis ir smagāks par sāpēm, jo cilvēka dabai riebjas tukšums. Bet izrādās, ka arī šeit Viņš tevi gaida. Arī šeit Viņš ir iegājis un palicis – mūsu pasaules tuksnesī. Latvijas pelēkajā krāsā. Un kad Tu iegremdējies līdz pat savas dvēseles tukšuma dibenam, kur ir vistumšāk un vistukšāk, Tu satiec pēkšņi mīlošās acis: ”Jau sen tevi gaidīju šeit, tavā izkaltušajā dvēseles zemē, lai to pārvērstu par brīnišķīgo paradīzes dārzu, par manām debesīm. Mani neapmierina ne eņģeļu sniegta barība, ne tuksneša zvēru paklausīgi glāsti. Tikai viens man dod mierinājumu - Tava ticības nopūta, kad esam kopā tuksnesī un kad četrdesmit dienas liekas ka ilgst visu mūžu.”

Kas ir manas dzīves tuksnesis? Kur manā dvēselē ir neapdzīvotās vietas, kurus nedz pats gribu redzēt, nedz Jēzum tās rādīt? Jēzu, lūdzu Tevi, iemājo manā tuksnesī, piesavini manus mežonīgus zvērus, pārvērt manu tukšumu Tavās Debesīs! Varbūt tieši tas nozīmē atgriezties un ticēt Labai Vēstij?

Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

Tajā laikā Jēzus ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžam pie muitas galda un sacīja viņam: “Seko man!” Un tas, atstājis visu, piecēlās un Viņam sekoja. Lk 5, 27 -28

Vai Tu pazīsti muitnieku Levi? Es ne. Un es tiešām tiešām nemāku teikt, cik ilgi viņš tā jau bija sēdējis pie sava muitas galda, līdz sastapa Jēzu. Es nezinu arī to, vai viņš bija apmierināts ar savu dzīvi vai vienkārši samierinājies un pieradis pie lietu kārtības (vai nekārtības). Tikpat labi viņa sirds jau sen varēja būt izmisusi, gaidot, kad beidzot notiks kādas pārmaiņas. Es zinu tikai to, ka muitnieki tolaik bija jūsu nicināti un uzskatīti par grēciniekiem, jo tie sadarbojās ar romiešiem (un Levi bija muitnieks).

Visdrīzāk Levi tika aicināts negaidīti, un viņš to ne ar ko neizpelnījās. Tas vienkārši notika, un Levi aicinājums bija tīrā Dieva žēlastība un žēlsirdība.

Līdzīgi kā Levi, kurš sēdēja pie muitas galda (iespējams jau gana ilgi), - cik gan reižu arī mēs neesam sēdējuši pie dažādiem galdiem - darbā, mājās, ciemos, viesos... kopā ar citiem vai vieni paši, iegrimuši ikdienā. Un arī pie mums žēlastība un žēlsirdība atnāk negaidīti, un visbiežāk - bez mūsu nopelna.

Pārdomāsim: Atcerēsimies kādu brīdi savā dzīvē, kad žēlastība nāca pie mums (manis, tevis) "negaidīti un bez paskaidrojuma", un kā uz to reaģējām. Šodien būsim jūtīgi iepretim labām iedvesmām, ja pamanīsim mūsos dzimstam labu domu vai ideju, tad centīsimies to realizēt. Arī tas var būt aicinājums no Jēzus un veids, kā Viņam sekot.

Pārdomas sagatavoja māsa kalpone Ginta

Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus tiem sacīja: “Vai kāzu viesi var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs. Mt 9:14-15

Gavēnis un Līgavainis

Šī Jāņa mācekļu saruna ar Jēzu notiek tieši pēc mielasta Mateja namā, kur farizeji uzbrūk Jēzum par to, ka Viņš ēd kopā ar grēciniekiem. Interesanti , ka Jāņa mācekļi novieto sevi vienā līmenī ar farizejiem gavēņa jautājumā: "mēs un farizeji". Abi divi ir Vecās Derības pārstāvji. Atbildot, Jēzus nosauc sevi par Līgavaini un līdz ar to norāda mums uz Jaunas Derības gavēņa izpratni, kas būtiski atšķiras no Vecās Derības likuma burta. Jēzus kā Līgavainis ir viens no iemīļotajiem tēliem gan Baznīcas tēvu, gan visu laiku Mistiķu rakstos. Kristus ir Baznīcas Līgavainis un arī katras dvēseles, ar kuru Viņš ir savienojās Kristības Sakramentā, Līgavainis. Šis tēls ir galvenā atslēga kristīgā gavēņa izpratnei.

Pirmkārt, tas ir mīlestības attiecību konteksts. Kristīgā gavēņa būtība nav priekšrakstu izpildīšanā, kā tas ir bijis Vecajā Derībā. Gavēņa motivācija kristietim ir nevis kļūt pilnīgam un nevainojamam likuma priekšā, bet ilgas pēc vienotības ar Līgavaini. Tātad gavēņa centrā ir Kristus Persona un dzīvās attiecības ar Viņu. Laulība ir mīlestības pilna savienošanās, un viss kas traucē šai vienotībai atņem man Līgavaini. Gavēnis nozīmē ieklausīties viens Otrā un darīt to, kas patīk tam, kuru mīlu, kā arī nedarīt to, kas Viņam nepatīk.

Otru svarīgu kristīgā gavēņa īpašību atklāj nākamais pants, kas diemžēl nav iekļauts šodienas lasījumā: neviens nešuj jaunu ielāpu uz vecām drēbēm un arī jaunu vīnu nelej vecajos traukos. Jaunās Derības gavēnis nav iedomājams bez Svētā Gara jaunā vīna. Ielietā mūsu sirdīs Svētā Gara mīlestība ir kristīgā gavēņa galvenais dzinējspēks.

Apcerot šo fragmentu, apsēdīšos kopā ar Jēzu pie grēcinieku galda un uzdošu sev jautājumu: Kāda ir manu gavēņa apņemšanos motivācija - kļūt pilnīgākam, vai tuvoties Līgavainim? Paskatīšos Jēzum acīs un Viņam jautāšu: Jēzu, kas man traucē mīlēt?

Jo skaidrs mērķis ļauj atrast attiecīgus līdzekļus.

Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. Un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

"Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko man!” Lk 9:23

Mūsdienās diezgan bieži var pamanīt cilvēkus, kas ir nomocīti ar stresu, nemitīgu steigu, bet vēl vairāk – cieš no sevis nepieņemšanas, nomāktības, nespējas tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem. Atnākot uz baznīcu, viņi bieži vien uztver tās mācību kā papildus prasību, papildus nastu, kuru tie vairs nav spējīgi nest un tiem "nolaižas rokas". Tieši šie cilvēki ir šodienas Evaņģēlija komentāra adresāti. Psiholoģija daudz runā par sevis pieņemšanu, mīlestību uz sevi pašu. Vai tas būtu pretrunā ar Jēzus Vārdiem "lai aizliedz pats sevi?

Patiesībā šodienas fragmentā vairāk runa ir par pieņemšanu nevis par atteikšanos. Domāju, ka mūsdienu garīgumā būtu dziedinoši runāt par savas ikdienas realitātes pieņemšanu un tās savienošanu ar Jēzus Krustu. Ko tas nozīmē, praktizēt realitātes pieņemšanas garīgumu? Tas nozīmē, ka ikdienā nav jāmeklē nekādu īpašu mērdēšanas veidu, lai līdzinātos Krustā sistajam Jēzum. Labāk savu enerģiju virzīt tajās sāpīgajās vietās, kas Tevi ikdienā nomāc: slimībās, neveiksmēs, attiecībās, kas sāpina, pazemojumos, vientulībā, cīņā ar atkarībām, vienu vārdu sakot, tajā visā, kas veido grēka ievainotu mūsu ikdienas realitāti. Un tad var izrādīties, ka visgrūtākais garīgajā dzīvē ir pieņemt un pacelt līdz Jēzus Krusta augstumiem tieši šis " sāpīgās vietas". Cik daudz "atteikšanās no sevis paša" prasa pieņemt, ka ir lietas dzīvē, kas sāp katru dienu un kas netiek dziedinātas! Tieši šajā vietā Jēzus aicina mūs ieiet tajā, kas ir visdārgākais Viņa Sirdij – Krustā, kas Viņu savienoja ar mums un mūs savieno ar Viņu. Jēzus jau ir iegājis visas pasaules sāpīgajās vietās un mēs nekad neesam tur vieni paši. Atliek vien pieņemt ikdienas krustu un vienot to ar Jēzus Krustu. Tik maz un tik daudz…

Kas ir šis sāpīgās vietas, mans ikdienas krusts, kuru man joprojām ir grūti pieņemt? Pieņemt un paņemt savās rokās, lai atdotu Jēzum? Mans Jēzu, tieši tā ir mana satikšanās vieta ar Tevi, mīlestības mierinājums, kas plūst no mūsu vienotības! Tevī mana nasta kļūst viegla.

Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

"Bet tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās". Mt 6:4

Kad tu dari labu, dod nabagiem atbalstu, gavē vai lūdzies, necenties to reklamēt, kā to dara liekuļi. Labā darīšanai nevajag uzmanību, bet tavu gatavību atvērties uz otra vajadzībām. Evaņģēlija aicinājums māca, ka patiesai labdarībai nav vajadzīga auditorija. Tas liecina par dziļu pārmaiņu tajā, kā mēs uztveram un iesaistāmies labestības jeb žēlsirdības darbos. Mūsu labajiem darbiem vērtību piešķir nevis publiskie apbalvojumi vai sociālajos tīklos ieliktais "patīk", bet gan sirsnība un pašaizliedzība, ar kādu mēs tos veicam. Un tas ir tas izaicinošākas laikā, kad viss tiek vērtēts atpazīstamības, slavas, sociālo tīklu sekotāju skaitā un daudz kā citādi ar mērķi iegūt personīgo labumu.

Šāda evaņģēlija pieeja sniedzas pāri virspusējam slānim, kad tiek meklēts apstiprinājums no citiem, un tas skar pašu cilvēka kodolu. Tas veicina kopienas un savstarpējās saiknes izjūtu, kad uzmanība tiek pievērsta nevis "es", bet "mēs". Šādā veidā katrs mazais labestības akts kļūst par rezonances pieredzi, kas spēj radīt pārmaiņas, kas sniedzas tālu pāri konkrētā darba ietekmes sfēras.

Turklāt doma, ka par šādu nesavtīgu rīcību cilvēks tiks atalgots, bet nevis ar pasaulīgiem ieguvumiem, bet gan ar iekšējo mieru un garīgo piepildījumu, liek aizdomāties par patiesas laimes būtību. Tā liek domāt, ka ceļš uz personīgo un kolektīvo labsajūtu un pat laimi nav bagātību vai uzslavu uzkrāšana, bet gan gara bagātība, kas rodas, dodot.

Mūsdienu nemierīgajos laikos, kad šķelšanās ir dziļa un nesaskaņu troksnis apslāpē jebkuru balsi, šāda klusa, pašaizliedzīga labdarība, lūgšana un upurēšanās gavēnī, patiešām varētu būt pārmaiņu veicinātājs. Iespējams tad katrs cilvēks kļūst par cerības un miera vēstnesi. Tieši ar šiem neskaitāmajiem neredzamās labestības darbiem, kas nav vērsti uz manu savtīgu interešu apmierināšanu, tiek likti pamati līdzjūtīgākai un saprotošākai pasaulei.

Uzsākot šo gavēņa laiku, Jēzus aicina jūs, mūs, atgriezties pie cilvēcīgas pieklājības un līdzjūtības pamatiem. Tas ir aicinājums noņemt egoisma un iedomības slāņus, kas bieži vien aizēno mūsu rīcību, un pieņemt patiesāku attieksmi pret sevi un citiem. Turklāt to darot, mēs ne tikai bagātinām apkārtējo dzīvi, bet arī atrodam dziļāku jēgu un piepildījumu savā dzīvē. Un vai tas, iespējams, nav vislielākais atalgojums, ko varam vēlēties?

Šī gada gavēņa kalendāra devīze ir "Cerības un miera svētceļnieki". Es aicinu jūs, Radio Marija klausītāji, kļūt par šādiem cerības un miera svētceļniekiem ejot kopā ar Latvijas konsekrētām māsām un brāļiem šis gavēņa pārdomas un darot mazus labestības darbus u žestus.

Jezuītu priesteris Jānis Meļņikovs sj

Mt. 28: 5.-6. Bet eņģelis uzrunāja sievietes un sacīja: Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto.

Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis. Nāciet un aplūkojiet to vietu, kur Kungs bija nolikts!

Jņ. 19: 38. Bet pēc tam Jāzeps no Arimatejas (tāpēc ka viņš bija Jēzus māceklis, bet slepenībā aiz bailēm no jūdiem) lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesas un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesas.

Jņ. 19:28 Pēc tam Jēzus, zinādams, kas viss jau ir izpildīts, lai piepildītos Raksti, sacija:"Man slāps".