Gavēņa kalendārs

Jāzeps, [Marijas] vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt. Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties, pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, ir no Svētā Gara. Mt 1, 19-20

Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis.

Gavēņa laika vidū Baznīca mūs aicina svinēt Sv. Jāzepa svētkus. Jāzeps ir liels svētais, kas palīdz mums iet dziļumā mūsu iekšējā un garīgajā dzīvē. Iesim kopā ar viņu Gavēņa laikā, lai no viņa mācītos kļūt pazemīgi, klusi un uzticīgi lūgšanas cilvēki. Ar visu Baznīcu varam atkārtot vārdus, ko bieži vien lūdzamies, godinot Svēto Jāzepu: “Pie tevis, Svētais Jāzep, mēs steidzamies, savās bēdās, (..), paļāvīgi lūdzam tavu aizbildnību”.

Jāzepa vārds nozīmē “Dievs piebilst”. Jāzeps ir kā paaugstinātā vērtība –kad viņš ir blakus kādam citam, viņš palielina tā vērtību.

Šodienas Evaņģēlijā dzirdam, ka Jāzeps saņēma eņģela vēstījumu sapnī. To dzirdot viņš atteicās no saviem sapņiem, bet Dievs uzdāvināja Savu sapni – būt par Dieva Dēla audžutēvu. Kad Jēzus piedzima, Jāzepa rokas kļuva par Kristus Miesas pirmo monstranci.

Vēl viena īpašība, ko atradām Jāzepa dzīvē, ir klusums. Klusums nav ne vārdu trūkums, ne kautrība. Klusums ir spēja klausīties. Jāzeps klusē visa evaņģēlija garumā. Nav ziņu par nevienu viņa vārdu. Tomēr viņš netērē nevienu vārdu, ko Dievs viņam saka. Viņš klausās un izpilda.

Šajos svētkos ieklausīsimies vārdos: „Ite ad Joseph! Ejiet pie Jāzepa!”, kas “atsaucas uz badu Ēģiptē, kad cilvēki lūdza faraonam maizi, un viņš atbildēja: "Ejiet pie Jāzepa un dariet visu, ko viņš jums teiks" (sal. 1. Mozus 41, 55)” (Pāvests Francisks, "Patris corde" nr. 1).

“Iesim pie svētā Jāzepa, lai iemācītos ikdienas svētumu. Jāzeps ir neapšaubāmi garīgi bagāts cilvēks, bet viņa svētums ir ikdienišķs, ārpus brīnumdaru shēmām. Viņš mīl Kungu, ir atvērts Viņa gribai. Tātad, iesim pie viņa ne tikai lai izlīdzinātu, bet arī lai viņš mums iemāca ikdienišķo svētumu, kas ir intimitāte ar Jēzu un ar Mariju.” (G. Džakvinta)

Guglielmo Džakvinta labi raksturoja Sv. Jāzepa svētumu rakstīdams: “Svētums nepasastāv tājā, ka cilvēks daudz runā, daudz raksta, bet gan no daudz mīlestības, Dieva gribas pildīšanas, un Svētā Gara saldāko augļu īstenošanas savā ikdienas dzīvē”.

Šodien nebaidīsimies pieņemt pie sevis Mariju, tā kā Jāzeps to darīja, un kopā ar viņiem lūgsimies par tēviem, lai viņi apzinātos, cik svarīga loma viņiem ir bērna audzināšanā, tad ar Svētā Jāzepa palīdzību viņi stāvēs klāt, būs blakus saviem bērniem.

Pārdomas sagatavoja Liliane, Apustuliskās Oblāte Pro Sanctitate

Jēzus viņiem sacīja: “Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu.” Palika Jēzus viens pats un sieviete, kas stāvēja vidū. Tad Jēzus sacīja: ‘’Arī es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs.’’ Jņ 8,1-11

Cik ātri mēs esam, lai mestu apsūdzības akmeņus uz tuvāko un paši uz sevi,- pārmetot, notiesājot, atstumjot… Dievs nekad neapsūdz. Viņš aizstāv, piedod, izlej Savu žēlsirdību pār pakritušo cilvēku, to pieceļ un rada no jauna Savās Asinīs.

Mūsu svētā māte Terēze no Jēzus aicina: ‘’Raudzīsimies uz savām, nevis citu kļūdām. Cilvēki, kuru dzīve ir ārkārtīgi nevainojama, bieži vien izjūt sašutumu par visu, ko tie redz. Taču no tiem pašiem cilvēkiem, kurus mēs kritizējam, mēs bieži varētu mācīties būtisko. Kungs pats parūpēsies par šīm dvēselēm.’’ (No ‘’Dvēseles pils’’ 3. mājokļa.)

Jau pavisam drīz Lielajā Piektdienā mēs pagodināsim Krustu, skūpstot Jēzus Brūces. Ieliksim šajā skūpstā Jēzum visu savu mīlestību, pazemīgi lūdzot piedošanu, un uzticēsimies Viņa Asiņu spēkam, kas mūs mazgā baltākus par sniegu.

Vai es uzticos Jēzus Asiņu spēkam? Vai apskauju Viņa Krustu, ļaujot Viņa Asinīm plūst pār mani, pilnībā šķīstījot un atbrīvojot mani no ikvienas vainas?

Pārdomas sagatavoja Ikšķiles Baskāju karmelīšu ordeņa māsa Marija Benedikta no Svētā Gara.

“Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis.” Jņ 12, 32

“Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis”, saka Kristus. Ko tas nozīmē? Lai mēs varētu būt kopā ar Jēzu un Viņu iepazīt, Viņam pašam mūs jāpievelk pie sevis.

Atcerēsimies, ka Dievs pirmais mūs ir mīlējis un joprojām mīl mūs kā pirmais. Tādēļ arī mēs varam atbildēt ar mīlestību. Viņš mūs mīl, ļauj mums ieraudzīt un sajust Viņa mīlestību, un no šīs “primārās” Dieva mīlestības kā atbilde var dzimt mīlestība arī mūsos. Tātad Kristū mīlestība vairs nav bauslis, bet gan atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs nāk pie mums.

Visas mūsu pūles – labu ceļvežu meklēšana, radikāla cīņa ar grēku vai Dieva izvirzīšana pirmajā vietā – tas ir par maz, lai vadītu mūs uz dzīvām attiecībām ar Dievu.

Mēs nevaram nopirkt Dieva dāvanas ar saviem labiem darbiem. Mēs bieži vien domājam: ja es kaut ko došu Dievam, tad arī Viņš dos man. Taču Dievs ir mūsu Tēvs un Viņš vienmēr ir pirmais, kurš dāsni mūs apber ar savām dāvanām. Bet ir viens būtisks nosacījums, ja mēs dalāmies ar citiem. Visu, ko esam saņēmuši, esam saņēmuši arī priekš līdzcilvēkiem. Svētā Gara dāvanas mums tiek dotas, lai mēs ar tām kalpotu citiem – sabiedrības kopējam labumam. Ja mēs atsakāmies to darīt, ja negribam dalīties ar citiem un negribam piedot, tad aizslēdzam savas sirds durvis Kungam. Mūsdienu sabiedrībā pieaug tendence noslēgties, ierauties sevī, aizslēgt durvis, caur kurām Dievs ienāk pasaulē.

Kristietība ir Labā vēsts, jo tā nes sevī apsolījumu, mīlošā Dieva pieredzi, kurš neatstāj mūs vienus dzīves izaicinājumos. Kā lūgšanā teica svētais Augustīns: “Dievs, dod man, ko pavēli un tad pavēli, ko Tu gribi.” Kad Dievs dod man spēku, tad varu izpildīt visu, ko Viņš vēlās.

Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu. Vai jautāju citiem cilvēkiem par Viņu? Vai mācos no viņiem Dieva ceļus? Vai cīnos ar grēku un vai Dievs tiešām ir pirmais un svarīgākais dzīvē?

Dārgie draugi, ļausim Dievam mūs pārsteigt ar savu mīlestību!

“Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis.”

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

“No pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: “Viņš patiesi ir pravietis!” Citi teica: “Viņš ir Kristus – Mesija!”.” (Jņ 7,40-41) “Kas man ir Jēzus? Kādu vietu Viņš ieņem manā dzīvē?” Šis ir ļoti personisks jautājums, ko Kristus uzdod arī katram no mums.

Viena lieta ir zināt, ka Viņš bija Jēzus no Nācaretes; cita lieta ir ticēt, ka viņš ir “mans Kungs un mans Dievs.” Jēzus ne tikai māca, bet arī glābj. Viņš ne tikai fiziski dziedina, bet arī piedod grēkus. Viņš ne tikai atver aklajiem acis, bet arī garīgi augšāmceļ mirušos. Viņa sludinātais Vārds ne tikai informē, bet arī veido, ne tikai izskaidro, bet arī darbojas.

“Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Otrais virziens Dieva meklējumu ceļā ir saistīts ar to, ko Jēzus teica grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt. Jēzus uzreiz, nekavējoties izvirza augstas prasības. Viņš saka: kas grib Man sekot, tam tas jādara radikālā veidā. Ja meklēsim kompromisus, tad nekas nesanāks.

Tāpat notiek arī mūsu ticības dzīvē. Dievu patiesi atrodam tad, kad pieņemam lēmumu būt ar Viņu gan priekos, gan bēdās. Diemžēl daudzi no mums gadiem ilgi nāk pie grēksūdzes ar vieniem un tiem pašiem grēkiem, un, lai gan mēs sakām, ka gribam atgriezties, tomēr darām ļoti maz, atstājot sev dažus ērtus grēkus. Bet Jēzus skaidri saka: “Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens.” Ticības dzīvē ir jāmirst grēkam un visām pārējām lietām, kas neatbilst Jēzus mācībai.

Nesen kardināls Ranjero Kantalamessa vadīja gavēņa rekolekcijas Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš norādīja, ka katram no mums ir kāds grēks, pie kura esam pieķērušies. Un pat tad, ja mēs tajā atzīstamies grēksūdzē, tomēr mūsos nav stingras apņemšanās, lai no tā atteiktos.

Biogrāfiskā darbā “Atzīšanās” (Confessiones) svētais Augustīns raksta par savu cīņu, lai atbrīvotos no seksuāla grēka. Viņa dzīvē bija tāds brīdis, kad viņš lūdza Dievu, sakot: “Kungs, dāvā man šķīstību un atturību!” Bet kāda cita balss sacīja: “Bet ne tagad!” Tomēr pienāca brīdis, kad viņš pats sev sacīja: “Kāpēc tikai rīt, kāpēc ne tagad?” Viņš pats sev pateica: “Pietiek”, un tad jutās brīvs.

Paskatīsimies uz savu dzīvi un izvērtēsim, vai mēs cīnāmies ar grēku un vai esam pieņēmuši lēmumu ierādīt Dievam pirmo vietu dzīvē? Kad Dievs ir mūsu dzīves centrā, tad viss kļūst iespējams.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus. Tad daži no jeruzalemiešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.” Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.” Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Jņ 7, 1-2,10,25-30

Šīs dienas Evaņģēlija fragments stāsta par Jeruzalemes iedzīvotājiem, kuri strīdējās par Jēzus personu un daudzi bija pārliecināti, ka Viņu pazīst. Taču Jēzus mēģina atvērt viņiem acis un atklāt patiesību, sacīdams: “Jūs nepazīstat ne mani, ne manu Tēvu, kurš mani ir sūtījis” (Jņ 8,19). Bībelē iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko zināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības.

Daudzi kristieši, īpaši jaunieši, mums, garīdzniekiem, bieži vaicā: “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Jāņa evaņģēlijā ir trīs ceļi, kas ved tuvāk Dievam.

Pirmais – Evaņģēlijā minētie cilvēki, kuri vēlējās satikt Jēzu, vispirms bija daudz dzirdējuši par Viņu. Te nav runa par to, ka mums ir vajadzīgi starpnieki, lai veidotu attiecības ar Dievu, bet gan par to, ka daudz vieglāk un ātrāk mēs varam Viņu atrast un iepazīt, ja kāds mums kaut nedaudz pamāca par attiecībām ar Dievu.

Reiz Kiko Arguelo, Neokatehumenālā ceļa dibinātājs, sacīja: “Neviens nekļūs par kristieti, ja nesatiks citu patiesu kristieti.” Pirmā lieta, kas mums jādara, meklējot Dievu, ir jāatrod gudrs ceļvedis, garīgais vadītājs, īsts kristietis, ar kuru varētu parunāt par to, kā būt kopā ar Dievu un kā Viņu iepazīt. Zinu, dažreiz tas nav viegli, jo mūsu draudzēs ar to ir dažādi un bieži vien tas, ko mēs tur redzam, drīzāk mūs attur, nevis iedvesmo meklēt Dievu. Nav vērts ieļaunoties, – tikai jāturpina meklēt.

Kaut arī apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, kristīgās dzīves liecība un Baznīcas autoritāte. Garīgās vadīšanas būtība nav veidot emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo atbalstu, kas stiprinātu dialogu ar Dievu. Garīgā pavadītāja lomu varētu salīdzināt ar Jāņa Kristītāja misiju: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man jāiet mazumā.” (Jņ 3,30) Šajā procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, kuru viņš pavada, jāaug ticībā, uzticībā un draudzībā ar Dievu. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Patiesi, patiesi es jums saku: Kas manus vārdus klausa un tic uz To, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība; un viņš tiesā nenāk, bet no nāves pāriet dzīvībā. Jņ 5, 24

Ļoti bieži domājam, ka pateicoties mūsu ticībai un paklausībai Dievam varam sev garantēt labklājību: labu veselību, ilgu un bagātu dzīvi, laimi. Jēzus tomēr runā par citu realitāti: klausīt Viņa vārdus un ticēt tām dod daudz vairāk, jo tās sargā mūs no tiesas un no mūžīgas nāves. Tiesa nozīmē ne tikai mūsu darbības morālo novērtējumu bet attiecas uz ticību. Kam es ticu? Dievam, kas man ir radījis un grib mani izglābt, vai savai pilnībai, kura ir arguments, lai Dievs man atalgotu ar laimi? Tie, kuri bija pārliecināti par savu pilnību beigu beigās piesprieda Jēzum nāves sodu. Bet pateicoties savai uzticībai Tēvam Jēzus no nāves augšāmcēlās jaunai dzīvei un šo jaunu dzīvi Viņš var dot arī mums.

Vai gribam klausīt Jēzus vārdus?

Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Āmen.

Pārdomas sagatavojis t. Tadeušs Cieslaks, jezuīts

“Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas uzklausīs manus vārdus un tic Tam, kurš mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība”. Jņ 5, 24

Šodien Evaņģēlijs mums runā par to, ko Jēzus atbildēja tiem, kas Viņu apsūdzēja par to, ka Viņš izdziedināja paralizēto sabatā. Jēzus Kristus izmanto šo kritiku, lai apliecinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls un tāpēc arī sabata Kungs. Vārdi, kuri kļūs par sprieduma iemeslu Kaifasa namā. Jo kad Jēzus pateica, ka Viņš ir Dieva Dēls, augstais priesteris iesaucās: “Viņš zaimo! Kāpēc vēl mums vajadzīgi liecinieki? Tagad jūs dzirdējāt zaimus, kā jums šķiet?”

Jēzus vairākas reizes atsaucās uz savu Tēvu, bet vienmēr arī uzsvēra atšķirību: Diev Tēvišķība, attiecībā pret Kristu un ja iet runa par cilvēkiem. Un jūdi, kuri Viņu klausījās, pilnīgi Viņu saprata: Viņš nav Dieva Dēls, kā visi citi, bet radniecība, kuru Viņš apliecināja ir dabiskā radniecība. Jēzus apliecina, ka Viņa daba un Tēva daba ir tāda pati, kaut arī Viņi atšķiras kā Personas. Tāpat Viņš arī izceļ savu Dievišķību. Šis Evaņģēlija fragments ir ļoti interesants, jo atklāj Vissvētās Trīsvienības noslēpumu.

Starp daudzām lietām, kādas saka Kungs, ir arī tādas, kuras attiecās īpaši uz visiem tiem, kas laiku gaitā Viņam ieticēs: klausīties Jēzu un Viņam ticēt jau nozīmē iemantot mūžīgo dzīvi. Protams, tā vēl nav noslēguma dzīve, bet jau ir līdzdalība apsolījumā. Ir nepieciešams, lai mēs ar to dzīvotu un censtos klausīties Jēzus vārdus, kā tādus, kādi Viņi patiesībā ir: Dieva Vārdus, kas mūs atpestī. Svēto Rakstu lasīšanai un apcerei ir jākļūst daļai no mūsu reliģiskās dzīves. Tur mēs dzirdēsi Jēzus vārdus, nemirstības vārdus, kas atver mums durvis uz mūžīgo dzīvi. Kā mūs māca sv. Efrēms, Dieva Vārds ir neizsmeļams dzīvības avots.

Mirstot pakļāvās nāves likumam, kas tika atcelts augšāmceļoties. Tādā veidā pārrāva nāves mūžību un no mūžīgās pārveidoja par laicīgo. “Kā visi mirstam Ādamā, tā visi Kristu būs dzīvi” (Sv. Leons Lielais).

Kristus ir Dievišķais Tiesnesis ar cilvēcīgu sirdi, Tiesnesis, kurš vēlas dāvāt dzīvību. Tikai cilvēks spītīgi paliekot ļaunumā, var padarīt neiespējamu pasniegt šo dāvanu, kuras dēļ Viņš nešaubījās doties nāvē (Sv. Jānis Pavils II). Kristus ir mūžīgās dzīves Kungs. Pilnīgas tiesības izteikt galīgo spriedumu par cilvēku darbiem un sirdīm pieder Viņam, kā pasaules Pestītājam. (…)Taču Dēls nav nācis, lai tiesātu, bet gan glābtu un dāvātu dzīvību, kas ir Viņā pašā. Noliedzot žēlastību šajā dzīvē, ikviens jau pats sevi tiesā, saņem pēc saviem darbiem un var pat sevi pazudināt uz mūžiem, atraidot mīlestības Garu. (KBK 679).

Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Jēzus redzēja viņu guļam (…) un viņam jautāja “Vai tu gribi kļūt vesels?” Jņ 5, 6

Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs sastopam Jēzu pie Betsata dīķa. Tā vieta drīzāk atgādina lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļu: “Tur gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto” un tur iegāja Jēzus.

Tas ir ļoti interesanti, ka Jēzus vienmēr ir tur, kur ir kāda problēma. Visur tur, kur kāds ir “jāatbrīvo”, vai tur kur cilvēki ir jādara laimīgāki, mēs vienmēr Viņu tur atradīsim. Bet farizeji domāja tikai par to, ka ir sabats. Viņu nepareizā ticība nogalināja garu. Nepareizi bija viņu uzskati. Nav neviena kurlāka par to, kas nevēlas saprast.

Brīnuma galvenais varonis slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Viņam Jēzus jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Viņš jau ilgāku laiku centās, bet nebija sastapis Jēzu. Beidzot atradās Cilvēks. Piecas nojumes piepildīja Mācītāja balss, izsakot vārdus: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Tas notika vienā mirklī.

Jēzus balss ir Dieva balss. Tanī vecajā paralizētajā cilvēkā, kas jau bija noguris no savas bezcerības, viss kļuva jauns. Vēlāk svētais Jānis Hrizostoms teiks, ka Betsatas dīķī slimie tika dziedināti miesā, un kristības sakramentā atjaunojas dvēselē; tur tas notika tikai dažreiz un vienam slimajam. Kristības sakramentā uz visiem laikiem un visi. Abos gadījumos Dieva spēks atklājas ūdenī.

Vai bezpalīdzīgais paralizētais pie dīķa tev neatgādina pašam savu nespēju darīt labu? Kā vēlamies risināt paši pārdabiskas lietas? Vai neredzi katru dienu ap sevi bariem paralizēto, kuri daudz “dara”, bet nespēj atbrīvoties no savas slimības? Grēks paralizē, saista, nogalina. Mums vajag pacelt savas acis uz Jēzu. Tas ir nenovēršami, lai Viņš – Viņa žēlastība – iegremdētu mūs lūgšanas, grēksūdzes, gara atvērtības ūdeņos. Tu un es varam būt mūžīgi paralizēti, vai arī kļūt par gaismas apustuļiem un rīkiem.

Domas par Evaņģēliju

“Kad grēkojam, mums nav līdzības pašiem sev, jo Dievam nav līdzības grēkam. Bet, ja mēs neesam bez grēka, vismaz tanī būsim līdzīgi Dievam, ka mums nepatiks tas, kas nepatīk arī Viņam” (sv. Augustīns)

“Baznīcas durvis vienmēr ir atvērtas. Tā ir Jēzus māja, un Jēzus aicina. Ko Jēzus dara ar ievainotiem cilvēkiem? Vai viņus rāj? Viņš to nedara, bet ņem viņus savos apskāvienos. Un tāda ir žēlsirdība” (Francisks).

“Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzina cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzu cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un viņu notiesāja kā zaimotāju” (KBK 594).

Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Jēzus teica: «Ej. Tavs dēls dzīvo». Cilvēks ieticēja vārdam, ko Jēzus viņam pateica, un aizgāja. Jņ 4, 50

Ja mēs – konsekrētās personas – paraugāmies uz sevi lūgšanas vai adorācijas laikā, tad bieži vien redzam, ka tā ir kļuvusi kā tāda pienākuma izpildīšana. Esam nolēmušas tik un tik lūgšanas noskaitīt, un tamdēļ visa uzmanība tiek veltīta šī uzdevuma veikšanai, nevis tam, ar kādu ticību un paļāvību to darām.

Uz jautājumu – kāpēc tas tā notiek? – Jēzus šodienas Evaņģēlijā atbild: «Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat». Tātad ja mēs uzreiz neizjūtam vai neredzam lūgšanas augļus, ja lūgšanas laikā esam sagurušas vai mums neizdodas sakopot domas, tad uzreiz sākam šaubīties, vai mūsu lūgšana ir bijusi sekmīga. Tāpēc, kā ķēniņa ierēdnim no Kafarnaumas, arī mums pēc katras sarunas ar Dievu ir jāaiziet ar ticību, ka tieši šīs lūgšanas laikā, tieši šai stundā, šajā brīdī, mēs tikām uzklausīti. Un šai pārliecībai ir vērtība tad, ja to sasniedzam ar ticību, nevis balstoties uz izjūtām, zīmēm vai brīnumiem. Un kā ir mūsu kopienās? Kā ir manā sirdī? Lai ticība un cerība pārveido manu dzīvi par mīlestības kalpojumu saviem brāļiem un māsām!

Pārdomas sagatavoja māsa Silvija Krivteža