Gavēņa kalendārs

“Jēzus sacīja farizejiem: Bija kāds bagāts cilvēks, kas ģērbās purpurā un smalkos audumos un ikdienas lepni dzīroja. Bet pie viņa durvīm gulēja kāds nabags, vārdā Lācars. Viņš bija pārklāts vātīm un ilgojās remdēt izsalkumu, ar to, kas nokrita no bagātnieka galda. Bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus.” (Lk 16, 19-21)

Bagātnieka grēks nav bagātība, bet aklums un nespēja veidot attiecības. Pēc nāves viņš atcerējās par saviem brāļiem, bet dzīves laikā bija koncentrējies uz sevi. Cilvēks ir Dieva mīlestības attiecību auglis. Tādēļ esam aicināti jau šeit uz zemes dzīvot mīlestības attiecībās, kas vēlāk turpināsies mūžībā. Dažreiz attiecībās mēs kļūstam līdzīgi Lācaram, kurš bija pārklāts ar vātīm un izsalcis. Savstarpējās attiecības ir ceļš un process, kurā mēs mācamies arvien vairāk pieņemt savu nabadzību un otra cilvēka mīlestību. Krustā Sistais Jēzus savās vātīs jeb rētās ir paņēmis mūsu attiecības ar ģimeni, draugiem, darbabiedriem un līdzcilvēkiem. Viņš mums ir izlūdzis no Tēva draudzīgu un patiesu attiecību žēlastību!

Pārdomas sagatavoja māsa Tabita

Jēzus pieaicināja savus mācekļus pie sevis un sacīja: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām. Starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! Jo Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai. /Mt 20, 25-28/

Cik labi mēs zinām šo patiesību par politiku: “valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām”! Lai gan pats vārds “politika” attiecas uz kopīgo labumu, visi redzam cik grūti ir pārvarēt cilvēciskus ierobežojumus arī demokrātijā. Tomēr vieglāk ir kritizēt cilvēkus, kas ir pie varas, nekā pamanīt sevī kādus netikumus. Bet Jēzus nekritizē politisko sistēmu vai konkrētu valdnieku. Viņš vienkārši saka: “Starp jums tas tā nebūs” un aicina mācekļus ļoti konkrēti, lai viņi sekotu viņam: kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai. Jo “kalpot” nozīme “atdot dzīvību”: savas ambīcijas, pretenzijas, komforta alkas. Jo mērķis ir liels – atpestīšana.

Vai gribi kalpot?

Pārdomas sagatavojis t. Tadeušs Cieslaks, jezuīts

Visu, ko tie jums saka, to dariet un paturiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši nedara.

Tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. /Mt 23, 3;5;8/

Šodien Jēzus saka farizejiem, ka tie darot visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis viņus redzētu. Šie ir vieni no smagākajiem vārdiem, kurus Jēzus saka. Kristus runā par “farizejiskuma” garu. Viņš norāj cilvēku liekulību. Cilvēki nereti izmanto reliģiju, lai paceltos savā lepnībā, lai būtu kaut kas. Varam pajautāt sev: Vai mana reliģiozitāte – dievbijības formas nav izrādīšanās? Kādas ir patiesās motivācijas manai ticībai? Ko es meklēju- savu vai Dieva godu?

Vēlētos arī izcelt Jēzus vārdus: “Nesauciet nevienu par mācītāju” – jebšu, skolotāju. Arī es esmu skolotāja; stāstu citiem par Dievu. Un šodien Jēzus man jautā: Vai mani darbi saskan ar maniem vārdiem? Vai esmu tajā pret sevi prasīga? Kādu piemēru, liecību es dodu? Katra ziņā, lielāks spēks ir liecībai, nevis daudziem vārdiem.

Kādam svētajam jautāja: “Ko tu darītu, lai šo pagānu padarītu par kristieti?” Svētais atbildēja: “Lai viņš gadu padzīvo kopā ar mani, vērojot manu dzīvi, manus darbus.”

Pāvests Francisks uzsver, ka mūsdienās ir vajadzīgi liecinieki, nevis skolotāji! Tāpēc šodien lūdzu Tevi, Kungs, lai es spēju liecināt par Tevi! Lai es nemoralizētu, bet gan ar savu dzīvi parādītu Tavu mīlestību!

Pārdomas sagatavoja māsa Marija Stefana

“Dodiet un jums tiks dots: labs piespaidīts, sakratīts un pāri plūstošs mērs tiks sabērts jūsu klēpī.” (Lk 6,38)

Mēs saņemam un dodam vienlaicīgi. Un jo vairāk mēs esam atvērti saņemt, jo vairāk mēs esam spējīgi dot, un arvien lielāks kļūst mūsu mērs un klēpis, kurā notiek šī apmaiņa. Jēzus saka, ka tas ir “pāri plūstošs mērs”. Ļausimies Dieva dāsnumam! Viņš mums ik mirkli dod savas žēlastības! Kā Dieva Tēva mīļotie bērni, kas ir saņēmuši visu, dāvāsim dāsni un augstsirdīgi savu smaidu, labu vārdu un palīdzīgu roku savam tuvākajam!

Pārdomas sagatavoja māsa Tabita

Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās to priekšā. Un Viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt. Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!". /Mk 9, 2-3;7/

Jēzus kāpj augstā kalnā kopā ar saviem mācekļiem. Kāpjot kalnā nav viegli runāt, visdrīzāk Viņi klusē un domā katrs savu domu. Vientnē, nošķirtībā un ceļā. Nereti tādos brīžos iekšējās sāpes atrod ceļu no sirds dziļumiem uz apziņu.

Mācekļos uzvirmo nemiers – pārāk daudzi sak nostāties pret Viņu mācītāju. Par ko domā Jēzus? Vidrīzāk ir nogrimis sarunā ar savu Debesu Tēvu – par savām skumjām, ļaužu cietajām sirdīm, par tautas nebeidzamo postu, par ciešanām, kuras Viņš ir gatavs uzņemties par viņiem, un kuru ēna kā smags melns mākonis gulstas pār viņa sirdi.

Kalna virsotnē Tēvs atbild. Jo neviens nestāv Dieva vaiga priekšā nesadzirdēts. Spožā gaisma, seno praviešu atbalsts, dziļš mierinājums, gaišs mākonis un Tēva balss.

Viņi visi kāpj lejup no kalna pārveidoti. Sagatavoti, kā karavīri, kas drīz dosies pēdējā cīņā. Ar uzvaras redzējumu un apsolījumu.

Šodien jautāsim sev: kādas domas pēdējā laikā mūs visbiežāk pārņem, kad paliekam vienatnē, klusumā? Vai mēs ļaujam, lai mūsu dzīvē būtu klusuma brīži, varbūt baidāmies no tiem?

Nostāsimies kopā ar Jēzu Tēva vaiga priekšā. Jo neviens nestāv Dieva vaiga priekšā nesadzirdēts.

Pārdomas sagatavoja Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsa emanuēla

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: “Tev būs mīlēt savu tuvāko un ienīst savu ienaidnieku.” Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu sava Tēva bērni, kurš ir Debesīs, jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem. (Mt 5, 43-45)

Jēzus nenoliedz, ka šajā pasaulē mums ir un būs ienaidnieki. Ticīgais cilvēks nav aicināts dzīvot rozā krustiņu pasaulē, aizbēgot no realitātes mānīgā reliģiozitātē.

Pasaulē pastāv ļaunums un cīņa. Jēzus aicina nevis noliegt ienaidniekus, bet gan tos mīlēt. Tas nozīmē – lūgt un vēlēt viņiem labo, vēlēt viņem brīvību un svētību... piekrītot pretī nesaņemt neko.

Lūk, tas atšķir draugu mīlestību no ienaidnieku mīlestības. Lūdzoties par draugiem un labiem cilvēkiem, mūsu sirdis piepilda siltas emocijas, laba darba sajūta. Un tas ir mūsu ieguvums. Attiecības ar tiem, kurus mīlam un kuri pret mums ir labi, ir viens no lielākajiem laimes un piepildījuma avotiem. Savukārt ienaidniekus esam aicināti mīlēt, tas ir vēlēt tiem labu, neskatoties uz neskaitāmajiem tarakāniem , kuri grauž mūsu sirdis, neskatoties uz smagām emocijām, piedošanas grūtībām, pārtrauktām attiecībām.. šajā pasaulē, iespējams, nesaņemot neko.

Un saņemot visu – Debesu Tēva svētību.

Lūgsim tagad kopā par tiem, kurus visgrūtāk mīlēt.

Šīs dienas pārdomas sagatavoja māsa Emanuēla

Bauslis nenogalini jeb tev nebūs nokaut ir ‚loti skaidrs, tas liedz darīt skaidru un konkrētu ļaunumu. Taču kalna sprediķa fragmentā, kuru šodien dzirdējām, skan Jēzus „bet es jums saku“. Šis Jēzus bet neatceļ bausli, Jēzus noteikti nav situāciju morāles sludinātājs. Jēzus ved mūs uz dziļumu, uz radikalitāti, uz īstumu. Kāpēc cilvēki nogalina: fiziski vai emocionāli? Kur ir šī ļaunuma sakne? Ļaunuma sakne ir dusmas, kas ir vērstas pret otru cilvēku, vēl vairāk: iekšējā nostāja pret kādu.

Savukārt nosaukt otru par nelgu un bezdievi ir jau kas vairāk nekā dusmas – tā jau ir noniecināšana. Lai kādu nogalinātu, sākumā to vajag noniecināt, sirdī vai atklāti pasludināt par mazāk vērtīgu, nevajadzīgu, vai pat vēl neeksitējošu cilvēku – kā abortu gadījumā.

Jēzus šodien mums saka, ka Citu cilvēku Noniecināšanas ceļš ir ļoti bīstams, kaut arī nereti tas ir apslēpts dziļi mūsu sirds nodomos.

Atvērsim godīgi savas sirdis mūsu Dieva priekšā> Kas ir cilvēks vai varbūt cilvēku grupa, kuru es sirdī vai vārdos noniecinu? Kāds ir manas runas veids par šo cilvēku, cilvēkiem?

Lūgsim gaismu, piedošanu un glābšanu, lai caur nicināšanas grēku mēs nekļūstam par savu brāļu un māsu slepkavām.

Šīs dienas pārdomas sagatavoja māsa Emanuēla

“Vai tad starp jums ir cilvēks, kurš savam dēlam dotu akmeni, kad viņš lūgtu maizi? Vai arī pasniegtu čūsku, kad viņš lūgtu zivi? Tātad, ja jūs, kaut arī esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, tad jo vairāk jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz.” (Mt 7, 9-11)

Gavēnī tik ierasti ir domāt par atteikšanos, par mērdēšanos un sevis aizliegšanu. Pirmā nedēļa jau iet uz beigām. Vai zinu jau, ko darīšu un ko noteikti nedarīšu? Tomēr šodienas Evaņģēlijs runā par dāvanām, it kā mēs gatavotos Ziemassvētkiem. Dievs ir Mīlestība. Mīlestība ir labums, kas izplatās, kas sevi dāvā. Dāvā kā mazu Bērniņu, dāvā kā mīlošu apskāvienu Garā, dāvā kā gādīgu Tēvu, kuram nepaslīd garām neviena bērna vajadzība. Dāvā kā labāko Draugu, kā Brāli, kurš vienmēr ir līdzās, kā Pestītāju, kurš manis dēļ bija gatavs nomirt šausmīgā nāvē un augšāmcelties, lai man vairs nekad no nāves nebūtu jābaidās. Dievs nevar nedot, tas ir pretēji Viņa būtībai.

Cik bieži es turu Dievu aizdomās, ka Viņš grib ņemt; atņemt man kaut ko dārgu, aizliegt kaut ko patīkamu, uzlikt smagas ciešanas, jo nekā laba taču neesmu pelnījis. Ar manu dzīvi, ar maniem grēkiem… Kas gan tur labs sagaidāms? Un tomēr Evaņģēlijs saka, ka vienīgais nosacījums, lai saņemtu no Tēva, ir lūgt. Lūgt, klauvēt, meklēt. Bet es taču lūdzu, katru dienu esmu baznīcā! Ķēniņiene Estere šodienas pirmajā lasījumā karsti lūdz Dievu, apstiprinot, ka Viņš ir izpildījis to, ko reiz solījis. Vai es ticu Viņa apsolījumiem? Vai es vispār esmu dzirdējis Viņu kaut ko man solām? Un tomēr gribas vēlreiz uzdrīkstēties noticēt un paļauties, ka šajā Gavēņa laikā man netrūks ne maizes, ne zivju, jo es lūgšu Tēvu, kas ir Debesīs. Bet es lūgšu ne tikai maizi un zivis, un ne tikai sev, jo Viņš ir Tēvs, kam ir daudz bērnu, manu brāļu un māsu. Un varbūt tad arī vairosies mans prieks no kaut kā atteikties citu labā, mīlestības dēļ, nevis lai mīlestību saņemtu – tā ir par velti un jau dota. Vai tu tam tici? Ko tu lūgsi Tēvam šajā Gavēnī?

Pārdomas sagatavoja māsa Estere.

Tajā laikā, ļaudīm pulcējoties kopā, Jēzus sāka runāt: “Šī cilts ir samaitāta cilts. Tā prasa zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā tikai Jonasa zīme. Jo, tāpat kā Jonass bija zīme ninīviešiem, tā Cilvēka Dēls būs šai ciltij. Dienvidu ķēniņiene piecelsies tiesā pret šīs cilts vīriem un viņus notiesās, jo viņa gāja no pasaules malas klausīties Salomona gudrību, bet šeit, lūk, ir vairāk nekā Salomons. Ninīves vīri piecelsies tiesā pret šo cilti un to notiesās, jo viņi, Jonasam sludinot, atgriezās no grēkiem, bet šeit, lūk, ir vairāk nekā Jonass. /Lk 11, 29-32/

Viens no Lielā Gavēņa aspektiem ir ne tikai garīgā un morālā atgriešanās, bet arī Dieva nodoma saprašana. Evaņģēlijā Jēzus atbild uz farizeju provokāciju, kurā viņi prasa kādu “zīmi”, tas nozīme kādu brīnumu viņš izdarīs. Tomēr brīnumus var vienmēr apšaubīt vai samazināt tikai uz sensāciju un emocionālu pārdzīvojumu. Runājot par Jonasu un Sābas karalieni, Jēzus rāda, ka īstenībā ticības darbs ir klausīt Dieva balsi un saprast, ka Viņš mūs aicina mainīt savu dzīvi un atrast tās jēgu. Tāpēc Jēzus piedāvā dubulto dinamiku: no sludināšanas uz atgriešanos (Jonas un ninīvieši) un no gudrības meklēšanas uz tās atrašanu (dienvidu karaliene un Salomons). Un jāņem vērā, ka “šeit, lūk, ir vairāk kā Jonass un Salomons”. Ir pats Dieva Dēls, kas mūs meklē, aicina atgriezties un dod mums gudrību lai pieņemtu Viņu savā dzīve un saņemtu mūžīgo svētlaimi.

Vai es gribu doties ceļā uz atgriešanos un gudrību?

Pārdomas sagatavojis t. Tadeušs Cieslaks, jezuīts

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Lūdzoties neesiet daudzrunīgi kā pagāni. Viņi domā, ka savas daudzrunības dēļ tiks uzklausīti! Tāpēc nekļūstiet viņiem līdzīgi! Jūsu Tēvs taču zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs Viņu lūdzat. Tāpēc lūdzieties tā: “Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes! Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!” Ja jūs cilvēkiem piedosiet viņu grēkus, tad Debesu Tēvs piedos arī jums. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jūsu grēkus.” Mt 6, 7-15

Jēzus lūgšana jeb Tēvs mūsu lūgšana nav vēl viena lūgšana mana kolekcijā: tā izsaka mana dzīves butību un man dot iespēju to īstenot. Kungs Dievs, esi mūsu Tēvs, mans Tēvs! Es izvēlos Tevi, kas esi dzīvības avots, mans Radītājs. Lai tava griba piepildās manī, lai es dzīvotu pilnīgā veidā, prieku būt par tavu bērnu.

Lūgšana, ko mēs izsakām Dievam, nav lai Viņš zinātu par mūsu vajādzībām –Viņš to jo zina-, bet lai mēs pielāgotu mūsu sirdi Dieva sirdim. Jo “svētums ir pievienoties Dieva gribai” (G. Džakvinta). Vienīgai īstais lūgums ir lai mēs būtu bērni, kas ir sapulcējuši ap Tēva. Tāpēc ir arī daudz īsām lūgšanām, ko varam izteikts Dievam dienas laikā; piemēram: Es pateicos Tev, mans Tēvs, ka leitas nenotiek pēc mana prāta! Vai Tēvs, tā kā Tu gribi un zini, jo es zinu, ka Tu mani mīli!

Dzīvosim to, ko svēt māte Terēze no Kalkutas rakstīja: “Lūgsim Tēvs mūsu lūgšanu! Izdzīvosim to, un tad mēs būsim svēti. Jo tajā ir viss. Dievs, mēs paši, mūsu tuvākais. Ja cilvēks piedod, viņš spēj būt svēts, spēj lūgties. Viss sākas pazemīgā sirdī: ja mūsu sirds būs pazemīga, mēs mācēsim mīlēt Dievu, paši sevi un savu tuvāko.

Lūgsimies. Abba, Tēvs, dāvā mums spēju mīlēt Tevi ar tādu maigumu, ar kādu Tevi mīlēja un piesauca Tavs Dēls! Dāva mums žēlastību saprast kaut dzirksti no tās mīlestības, ar kādu Tevi mīlēja Tava meita Marija.

Tēvs, Tu pat mūsu matus esi saskaistījis – māci mums paļauties uz Tavu palīdzību.

Tēvs, Tu vienmēr dāvā pārpilnībā tiem, kas Tevi lūdz, -dāvā mums žēlastību pilnīgi paļauties uz Tevi.

Tēvs, Jēzus Tevi piesauca Ģetzemanes dārzā un uz krusta – esi mūsu spēks ciešanu stundā.

Tēvs, lauj mums Tevi uzrunāt ar lūgšanu, kuru mums iemācīja Tavs Dēls.

Pārdomas sagatavoja Liliane, Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate