Tā saka Kungs: “Lūk, mans kalps, kuram Es palīdzu, mans Izvēlētais, kas patīk manai dvēselei. Es viņam devu savu Garu; viņš nesīs tautām taisnību. Viņš neklaigās un nepacels balsi, viņa sauciens nebūs dzirdams uz ielas. Aizlūzušu niedri viņš nenolauzīs un nenodzēsīs tikko kvēlojošu dakti; viņš spriedīs tiesu pēc patiesības. Viņš nezaudēs degsmi un nepagurs, līdz nostiprinās virs zemes taisnību; un salas gaidīs viņa pamācību.” Tā saka Kungs Dievs, kas radīja un izplēta debesis, kas nostiprināja zemi un to, kas no tās izaug, kas ļaudīm virs zemes deva elpu un dvašu tiem, kas pa to staigā: “Es, Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un tevi audzināju, un liku tevi ļaudīm par derību un tautām – par gaismu, lai tu atvērtu aklajiem acis un no nebrīves izvestu gūstekņus un no cietuma – tos, kas sēž tumsā.”

/Is 42, 1-7/

Pravietis Isajs runā par mieru, taisnību un zēlsirdību. Dieva žēlsirdība izpaužas tajā, ka Viņa kalps nes upuri mūsu vietā. Dievs runā par savu kalpu, kuru ir izredzējis, kurš Viņam patik un kuram dod savu Garu, lai nestu tautām taisnibu. Kad Jānis Kristītājs negribēja kristīt Jēzu, Jēzus sacīja, ka tam tā jānotiek, lai izpildītu visu taisnību. Kad Dieva Gars nolaidās pār Jēzu, piepildījās Isaja vārdi. Jānis Kristītājs sacīja par Jēzu: "Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus", kas nozīmē, ka Jēzus nes mūsu, ne savus grēkus. Viņš upurē sevi, lai attaisnotu mūs. Pravietis arī apraksta Jēzus raksturu. Viņš nebrēks, netrokšņos, kvēlojošu dakti nenodzēsīs, nepagurs un nekritīs. Šo vārdu piepildījumu redzam Jēzus krusta ceļā. Jēzus arī nenodzēš tikko kvēlojošu dakti - Viņš piedod laupītājam uz krusta, kurš lūdz, lai Jēzus par Viņu neaizmirst. Šis teksts ir arī par mums. Kristus ir īstais Jērs, kurš upurēja sevi, izlēja savas asinis un dibināja jaunu derību. Mēs, kas esam vienoti ar Viņu kristībā, dzīvojam ticībā, esam šajā derībā. Mēs esam Kristus miesa pasaulē ar uzdevumu būt par gaismu pasaulei. Lai Dievs piepilda mūs ar savu Garu, ka mēs varētu turpināt Baznīcas misiju.

Kādas sajūtas manī raisa Kristus ciešanu laiks?

Kā es varu turpināt Baznīcas misiju būt par gaismu pasaulei?

Tajā laikā Jēzus gāja uz Jeruzalemi. Un notika, ka, tuvojoties Betfagai un Betānijai, pie kalna, kas saucas Eļļas kalns, Viņš sūtīja divus mācekļus, sacīdams: “Ejiet uz ciematu, kas ir pretī! Tajā ieiedami, jūs atradīsiet piesietu ēzeļmātes kumeļu, uz kura neviens no cilvēkiem nekad nav sēdējis. Atraisiet to un atvediet šurp! Un, ja kāds jums jautātu: “Kādēļ jūs raisāt vaļā?” – sakiet tā: “Tas ir vajadzīgs Kungam.”” Sūtītie aizgāja un visu atrada tā, kā Viņš bija tiem teicis. Bet, kad viņi raisīja vaļā ēzelīti, tā saimnieki viņiem sacīja: “Kāpēc jūs atraisāt kumeļu?” Bet viņi atbildēja: “Tas ir vajadzīgs Kungam.” Un viņi to atveda pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja uz tā Jēzu. Un, Viņam jājot, tie klāja uz ceļa savas drēbes. Bet, kad Viņš jau tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi slavēt Dievu skaļā balsī par visiem brīnumiem, kurus bija redzējuši. Viņi sacīja: “Slavēts lai ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā! Miers Debesīs un gods augstumos!” Bet daži farizeji no pūļa sacīja Viņam: “Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Viņš atbildot teica: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad sauks akmeņi.”

/Lk 19, 28-40/

Šis fragments ir pravietojums par Jēzu Kristu. Viņš bija tas, kurš nāca stiprināt visus bēdu piemenklētos, Viņš bija ļoti uzmanīgs uz katru Svētā Gara ievesmu, Viņa ausis bija vienmēr bija atvērtas uz Debesu Tēva sacīto. Šis pravieotjums ir arī par Jēzus ciešanām. Ar šo tekstu varam identificēties katrs kristietis. Esam aicināti katru dienu atvērt savas ausis Kungam un jautāt Viņam: "Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru?" Esam arī aicināti, lai ar savu runu stiprinatu ikvienu līdzcilvēku šajā trauksmainajā laikā. Svarīgi ir atvērties uz Dieva doto gudrību, nodot tālāk Dieva Vārdus citiem, padarīt tos pieejamus pasaulē. Pēdējie panti šajā pravietojumā parāda, ka Jēzus nenovērsās no sava ceļa grūtību priekšā. Par Jēzu evaņģēlijā ir teikts, ka uzsākot ceļu uz Jeruzalemi, Jēzus nocietina savu seju. Arī mēs esam acināti iet līdz galam, būt uzticīgiem Dieva Vārda klausītājiem un izpildītājiem, neskatoties uz pretestību, kuru sastapsim ceļā.

Kā es klausos Dieva Vārdu savā dīvē?

Kā es izpildu Dieva Vārdu savā dzīvē?

Ar kādu pretestību esmu saskāries ticības dēļ?

Tā saka Kungs Dievs: “Redzi, Es paņemšu Izraēļa dēlus no pagānu vidus, pie kuriem viņi bija aizgājuši, un viņus sapulcināšu kopā no visām malām, un aizvedīšu viņus uz savu zemi, un viņus padarīšu par vienu tautu zemē, Izraēļa kalnos. Un būs viens ķēniņš, kas valdīs pār visiem, un vairs nebūs divu tautu, nedz viņi vairs dalīsies divās valstīs. Un viņi vairs neapgānīs sevi ar saviem dievekļiem, ar saviem riebīgajiem darbiem un ar visām savām negantībām. Un Es viņus atbrīvošu no visas viņu neuzticības, ar kādu viņi grēkoja, un viņus šķīstīšu. Un viņi būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Un mans kalps Dāvids būs ķēniņš pār viņiem, un tiem visiem būs viens gars. Un viņi staigās pēc maniem likumiem un ievēros manas pavēles, un tās pildīs. Viņi dzīvos zemē, kuru Es devu savam kalpam Jēkabam un kurā dzīvoja jūsu tēvi. Viņi dzīvos tajā, viņi paši, viņu dēli un viņu dēlu dēli uz mūžiem. Un mans kalps Dāvids uz mūžiem būs viņu valdnieks. Un Es noslēgšu ar viņiem miera derību. Tā būs mūžīga derība. Un Es viņus nostiprināšu un vairošu skaitā, un savu svētnīcu novietošu viņu vidū uz mūžiem. Mans mājoklis būs starp viņiem, un Es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta. Un pagāni zinās, ka Es esmu Kungs, Izraēļa Svētdarītājs, kad mana svētnīca uz mūžiem būs viņu vidū.”

/Ez 37, 21-28/

Dievs caur pravieti dod apsolījumu, ka tauta piedzīvos mieru. Tas būs miers starp Dievu un cilvēku. Šīm miera sarunām iniciators ir pats Dievs. Kaut tauta pēc taisnīguma to nav pelnījusi, Dievs parāda, ka vienīgais ceļš, ko iet, lai neiznīcinātu viens otru, ir piedošana un žēlastība. Dievs nāk pretī cilvēkam. Šie pravieša vārdi ir apsolījums un cerība arī mums. Lai kādi mēs būtu, Dievs vienmēr uzņemas iniciatīvu, Viņš vēlas piedalīties mūsu dzīvē, jo Viņš ilgojas, lai mēs būtu Viņa ļaudis. Tas noīmē dzīvot pēc Dieva paredzētā nodoma. Tikai ar šādu attieksmi mēs varam apturēt karus, iznīcību, naidu, ciešanas, sāpes. Apstiprinājums Dieva ilgām būt attiecībās ar mums ir Jēzus Kristus, kurš atdeva sevi visu, lai ļautu musm ieraduzīt mūsu grēku un tajā pašā laikā piedzīovt to, ka esam mīlēti.

Kādas ir tavas attiecības ar Dievu?

Kā esi piedzīvojis, ka Dievs uzņemas iniciatīvu veidot attiecības ar tevi?

Ko tev nozīmē būt par Dieva bērnu?

Es dzirdēju daudzus sakām melus: “Briesmas visapkārt! Apsūdziet, apsūdzēsim viņu!” Visi mani labvēļi vēroja manu kritienu: “Varbūt viņš tiks piekrāpts, un mēs viņu uzveiksim un viņam atriebsimies.” Bet Kungs ir ar mani kā varens karotājs. Tāpēc tie, kas mani vajā, kritīs un kļūs vāji. Viņi nonāks lielā kaunā, tādēļ ka viņiem nav veicies. Tas būs mūžīgs negods, kas nekad netiks izdzēsts. Un Tu, debespulku Kungs, kas pārbaudi taisnīgo un kas redzi nieres un sirdi, ļauj, lūdzu, man redzēt Tavu atmaksu viņiem, jo Tev es atklāju savu lietu. Dziediet Kungam, slavējiet Kungu, jo Viņš izglāba nabaga dzīvību no ļaundara rokas!

/Jer 20, 10-13/

Šodien esam aicināti ieklausīties Jeremija saucienos uz Kungu. Ieklausīsimies viņa vārdos, kā Jeremija runā ar Kungu. Varam iztēloties šo pravieti, kas Dievam izteic savas raizes, sirds domas. Tu vari iedomāties, kur viņš atradās, šo vietu, kurā Jēremija runā. Jeremija dzird savu vajātāju runas, nodomus, pat atriebības vēlmi. 10 pantā dzirdam: “Visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu! Apsūdzēsim viņu! Tālāk viņš pat saka: ‘’Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību.” Vai šodien arī Tu esi kādas situācijas priekšā, kurā tu vari justies tāpat kā Jeremija? Kādas iekšējas sajūtas Tevī raisa šī Jeremija pieredze ar vajātājiem? Kā Tu par to jūties? Ar saviem vārdiem arī Tu vari vērsties pie Dieva, lai ar Viņu runātu un gaidītu palīdzību no Viņa.

Tālāk mēs redzam Jeremija lielo ticību, neskatoties uz to, ko viņš redz vai dzird. Jēremija paļāvība uz Dievu ir lielāka, kā vajātāju nodomi. Ieklausies Jeremija ticības apliecinājumā, viņš saka: “Bet Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens.” Kādas pārdomas Tevī raisa Jeremija ticība? Kā tā Tevi ved tālāk par to ko redzi vai dzirdi?

Visbeidzot Jeremija Tevi šodien iedrošina ieiet Dieva slavēšanā: “Dziediet Tam Kungam, slavējiet To Kungu! Jo Viņš izglāba nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas!”

Kāda šodien ir Tava slavas dziesma Dievam? Par ko Tu vēlies Viņam pateikties?

Tajās dienās Ābrams noslīga zemē uz vaiga. Bet Dievs viņam sacīja: “Lūk, mana derība ar tevi. Tu kļūsi daudzu tautu tēvs, un tavs vārds vairs nebūs “Ābrams”, bet gan “Ābrahams”, jo Es tevi iecēlu par tēvu daudzām tautām. Un Es tev likšu pieaugt ļoti lielā skaitā un tevi iecelšu par tēvu tautām, un no tevis izies karaļi. Un Es noslēgšu savu derību starp mani un tevi, un taviem pēcnācējiem pēc tevis visās paaudzēs kā mūžīgu derību, lai Es būtu tavs un pēc tam tavu pēcnācēju Dievs. Un Es atdošu tev un pēc tevis taviem pēcnācējiem zemi, kurā esi apmeties, visu Kanaānas zemi mūžīgā īpašumā. Un Es būšu viņu Dievs.” Un Dievs atkal sacīja Ābrahamam: “Bet tu un tavi pēcnācēji pēc tevis visās paaudzēs sargājiet manu derību!”

/Rad 17, 3-9/

Dievs debesu un zemes radītājs dod apsolījumu Ābrahamam un slēdz ar viņu derību. Tas nav nejaušas izvēles rezultāts. Dievs pazina Ābrahumu, Viņš zināja, ka šis vīrs ir uzticams. Tas nav viss. Brīdī, kad Dievs dod solījumu, ka viņš būs tēvs daudzām tautām, Abrahamam ir 99 gadi. Skaidrs, ka pats saviem spēkiem Abrahams nevar šos apsolījumus piepildīt. Abrahams var paļauties vienīgi uz Dievu. Abrahams šaubās pats par sevi, bet nešaubās par Dieva apsolījumu patiesumu un spēju tos istenot. Apustulis Pāvils par Ābrahamu saka, ka viņš pretēji cerībai cerēdams, ir ticējis, ka kļūs daudzu tautu tēvs. VIņš nešaubījās par Dieva apsolījumiem un būdams stiprs ticībā atdeva Dievam godu. Abrahama nešaubīgā ticība un paļāvība pagodināja Dievu un tādēļ Dievs pagodināja Abrahamu. Ja baiļu un nedrošības brīžos mēs saglabājam cerību un paļāvību uz Dievu, par spīti savām vājībām mēs nepārstājam ticēt Dieva spēkam un mīlestībai, mēs esam Abrahama garīgie pēcnācēji, kurš nepaļāvās uz sevi, bet gan Dieva doto vārdu.

Kas ir tavs izaicinājums šodien, kur Dievs tev pieprasa Abrahama paļāvību un ticību?

Tajās dienās ķēniņš Nabuhodonozors sacīja: “Vai tas tiesa, Sadrah, Mesah un Abed-Nego, ka jūs negodināt manus dievus un nepielūdzat zelta tēlu, ko es uzstādīju? Vai tagad jūs esat gatavi krist uz vaiga un pielūgt tēlu, kuru es pagatavoju, tiklīdz izdzirdēsiet taures, stabules, cītaras, arfas, kokles un dūdu skaņas un visu veidu mūzikas instrumentus? Bet, ja jūs to nepielūgsiet, tad tajā pašā stundā tiksiet iemesti kvēlojošas uguns ceplī. Un kurš tad dievs jūs spēs izraut no manas rokas?” Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego atbildot sacīja ķēniņam Nabuhodonozoram: “Mums nav vajadzības tev atbildēt par šo lietu: jo, ja mūsu Dievs, kuru mēs godinām, spēj mūs izraut no degošas uguns cepļa, tad Viņš atbrīvos, ķēniņ, arī no tavas rokas. Bet, ja Viņš to negribēs, tad lai tev, ķēniņ, ir zināms, ka mēs tavus dievus negodinām un zelta tēlu, kuru tu uzstādīji, mēs nepielūdzam.” Tad Nabuhodonozors aizsvilās niknumā un viņa vaiga izskats pārmainījās pret Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Un atbildot viņš pavēlēja, lai ceplis tiktu sakurināts septiņkārt stiprāk, nekā parasti tika kurināts. Un visstiprākajiem vīriem no sava karaspēka viņš lika Sadrahu, Mesahu un AbedNego sasiet un iemest viņus degošās uguns ceplī. Te ķēniņš Nabuhodonozors pārsteigumā sastinga, tad steigšus piecēlās un vērsās pie saviem padomniekiem, sacīdams: “Vai tad ne trīs vīrus mēs sasietus iemetām uguns vidū?” Viņi atbildot ķēniņam teica: “Jā, ķēniņ.” Bet viņš atbildēja un sacīja: “Lūk, es redzu četrus vīrus atraisītus staigājam uguns vidū, un viņiem nekas nekait, bet ceturtā izskats ir līdzīgs dievu dēlam.” Un Nabuhodonozors iesaukdamies sacīja: “Lai slavēts ir viņu, Sadraha, Mesaha un Abed-Nego, Dievs, kas atsūtīja savu eņģeli un izglāba savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un, pārkāpuši ķēniņa pavēli, atdeva savu miesu, lai tikai nekalpotu un nepielūgtu nevienu dievu, izņemot savu Dievu!”Dan 3, 14-20.91-92.95/

Šodien varam pārdomāt pirmo bausli: "Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man." To varam saprast tikai ar ievadu, ko Dievs sacīja: "Es esmu Kungs, Tavs Dievs". Youcat saka: "Tā kā isvarenais Dievs atklājis, ka ir mūsu Dievs un Kungs, tad mēs nedrīkstam neko citu vērtēt augstāk par Viņu, uzskatīt par svarīgāku nekā Viņš un dot priekšroku nevis Viņam, bet kādai lietai vai cilvēkam." (Youcat 352). Šodienas stāstā redzam, cik svarīgi visiem trim jaunekļiem ir godināt vienigo Dievu un Viņam vienam klanities. Viņu paļāvība uz Dievu ir tik liela, ka viņi pat nebaidās mirt. Svētais Pāvils saka, ka esam tā vergi, kam paklausām - vai nu grēkam, vai Dievam. Lai šis atlikušais gaveņa laiks mums palīdz mums atrast sevi Jēzus skatienā no krusta, kurš izgāja cauri ciešanām pilnīgā paļāvībā uz Tēvu.

Kas ir mans Kungs?

Kam es atdodu godu?

Kādi ir citi dievi manā dzīvē?

Vai draudi man neliek klanīties citiem Dieviem?

Kāda ir mana paļāvība uz DIevu?

Tajā laikā izraēlieši no Hora kalna devās ceļā, kas veda uz Sarkano jūru, lai apietu Edoma zemi. Bet ceļā tauta sāka kļūt nepacietīga. Un viņi kurnēja pret Dievu un Mozu un sacīja: “Kāpēc tu izvedi mūs no Ēģiptes? Lai mēs tuksnesī nomirtu? Nav ne maizes, ne ūdens. Mums jau apriebusies šī pārlieku vieglā barība.” Šī iemesla dēļ Dievs uzsūtīja tautai ugunīgas čūskas, kas sakoda ļaudis; un daudz ļaužu no Izraēļa nomira. Tad viņi gāja pie Mozus un sacīja: “Mēs sagrēkojām, jo kurnējām pret Kungu un pret tevi. Lūdzies, lai Viņš attālinātu no mums čūskas!” Un Mozus lūdzās par tautu. Tad Kungs viņam sacīja: “Pagatavo ugunīgu čūsku un uzstādi to par zīmi! Sakostais, to uzlūkojis, dzīvos.” Un Mozus pagatavoja vara čūsku un uzstādīja to par zīmi, kuru uzlūkodami sakostie palika dzīvi.

/Sk 21, 4-9/

Šīs dienas lasījuma fons ir vilšanās. Izredzētā tauta ir ceļā uz jaunu zemi, jaunu sākumu, taču ceļš ir daudz izaicinošāks un ilgāks, nekā gribētos. Nupat ir saņemts aizliegums iet pa taisnāko ceļu un dota pavēle iet ar līkumu. Nav brīnums, ka ceļš sāk apnikt un kļūst smagāks. Arī maize vairs negaršo tik labi. Līdz ar to parādās nepateicība, kurnēšana un pārmetumi Mozum un Dievam. Tas mums norāda, ka nepateicībai un kurnēšanai ir sekas. Tās var būt tik pat bīstamas kā čūskas kodiens. Šeit Izraēls kalpo kā ticīga cilvēka prototips. Arī mūsu dzīve ved pa dažādiem līkločiem, tā nav viegla. Arī mēs kļustam nepacietīgi, neapateicīgi, kurnam. Paldies Dievam par ugunīgām čūskām, kuras mūs atmodina un norāda uz mūsu grēku. Tās nav beigas, jo Dievs ir žēlsirdīgs. Tādu Viņš sevi atklāj šajā notikumā. Sakostajam ir tikai jāuzlūko Mozus pagatavoto čūsku un viņš kļuva vesels. Tas bija tik vienkārši, jo tas bija paša Dieva risinājums. Arī pie mums Dievs nāk ar savu risinājumu, tur, kur pašiem nav risinājuma un cerības. Viņš pats uzkāpa uz krusta, lai dāvātu mums pestīšanu.

Kad es varu ieplānot dažas minūtes uzlūkot mūsu Pestītāju uz krusta?

Tajās dienās Babilonas trimdā Izraēļa sapulce notiesāja uz nāvi Zuzannu, ko bija nepatiesi apsūdzējuši divi vecākie. Bet Zuzanna iesaucās skaļā balsī un sacīja: “Mūžīgais Dievs, kas pazīsti apslēptas lietas un kas visu zini, pirms tas notiek, Tu taču zini, ka viņi pret mani ir devuši netaisnu liecību! Un, lūk, es mirstu, lai gan neko tādu netiku darījusi, ko viņi ļaunprātīgi pateica pret mani.” Un Kungs uzklausīja Zuzannas balsi. Kad viņa tika vesta uz nāvi, Dievs pamudināja svētu garu kādā jauneklī, kura vārds bija Daniēls. Un viņš iesaucās skaļā balsī: “Es neesmu vainīgs pie viņas asinīm!” Un visa tauta, pievērsusies viņam, jautāja: “Kas tie par vārdiem, kurus tu pateici?” Viņš, stāvēdams to vidū, sacīja: “Vai tad tik neprātīgi jūs esat, Izraēļa dēli? Neizpētījuši un neizsprieduši, kur ir patiesība, jūs pazudināt Izraēļa meitu! Griezieties atpakaļ uz tiesu, jo tie pret viņu ir devuši nepatiesu liecību!” Tad visa tauta ar steigu griezās atpakaļ, bet vecākie viņam teica: “Nu, tad nāc, apsēdies mūsu vidū un izskaidro mums, tādēļ ka Dievs tev deva vecākuma privilēģijas.” Bet Daniēls sacīja: “Nošķiriet viņus tālu vienu no otra, un es viņus iztiesāšu.” Kad tie bija nošķirti viens no otra, viņš pasauca vienu no viņiem un tam sacīja: “Tu, ļaunumā par veci kļuvušais! Tagad nāk atklātībā tavi grēki, ko tu iepriekš darīji, spriezdams netaisnīgu tiesu, apspiezdams nevainīgos un atbrīvodams vainīgos, lai gan Kungs bija sacījis: “Nevainīgo un taisnīgo tev nebūs nonāvēt!” Tāpēc tagad, ja viņu tiki redzējis, tad saki: zem kura koka tu redzēji viņus sarunājamies?” Viņš atbildēja: “Zem mastikas koka.” Bet Daniēls sacīja: “Pareizi! Tu sameloji pats pret savu galvu, jo, lūk, Dieva eņģelis, saņēmis no Dieva spriedumu, pārplēsīs tevi uz pusēm.” Aizsūtījis to projām, viņš lika atvest otru un tam teica: “Kanaāniešu, bet ne jūdu pēcnācēj, skaistums tevi pievīla, un iekāre sagrozīja tavu sirdi. Tā jūs darījāt ar Izraēļa meitām, un viņas baidīdamās neatteica jums, tomēr Jūdas meita nepacieta jūsu nekrietnību. Bet tagad saki man: zem kura koka tu pieķēri viņus sarunājamies?” Viņš atbildēja: “Zem ozola.” Bet Daniēls viņam sacīja: “Pareizi! Tu sameloji pats pret savu galvu, jo Dieva eņģelis gaida ar zobenu, lai tevi pārcirstu uz pusēm un jūs nonāvētu.” Tad visa sapulce iesaucās skaļā balsī un slavēja Dievu, kas izglābj tos, kuri paļaujas uz Viņu. Un viņi visi cēlās pret abiem vecākajiem, jo Daniēls tos ar viņu pašu muti bija atmaskojis nepatiesas liecības došanā. Un ar viņiem tika izdarīts tāpat, kā viņi tika ļaunu darījuši tuvākajam, – ar viņiem tika izdarīts pēc Mozus Likuma, un viņi tika nonāvēti. Un tajā dienā tika izglābtas nevainīgas asinis.

/Dan 13, 41c-62/

Šodien Svētie Raksti mums stāsta par Suzannu un netaisnīgiem tiesnešiem. Šis arī ir stāsts par uzticību Dievam un par patiesību. Suzannas vecāki bija taisnīgi un audzināja meitu saskaņā ar Mozus likumu. Viņi mācīja, ka Zuzanna ir ne tikai vecāku, bet arī Dieva meita. Abi vecāki rūpējās par Zuzannas audzināšanu un stāstīja viņai, kas viņa ir. Tas ir visu vecāku aicinājums - audzināt bērnus saskaņā ar Dieva likum un stastīt, kas viņi ir. Zināt, kas mēs esam, nozīmē kādas ir mūs saites ar Dievu un zināt kā respektēt šo patiesību par sevi un Dievu. Tas ir visas cilvēces dzīves pamats. Tikai zinot kas mēs esam, mēs varam zināt, kurp doties. Savukārt zinot galamērķi, mēs zinām ceļu, pa kuru iet. Cilvēks ir Dieva ra'dita būtne, līdzīga Viņam. Tā ir patiesība. Respektēt patiesību par sevi un Dievu, nenozīmē, ka būsim pasargāti no netaisnībām. Suzanna mums rāda piemēru: "labāk krist jūsu rokās, nekā sagrēkot Kunga priekšā." TAs atgādina Jēzus vārdus, kas saka, ka mums nav jābaidās no tā, kas var nokaut miesu, bet nepazudina dvēseli, drīzāk mums ir jābaidās no tā, kas var pazudināt mūsu dvēseli. Nebīsimies no Dieva, kas ir Dzīvība.

Kādās situācijas tev ir izdevies būt uzticīgam Dieva likumiem?

Kā tu apzinies to, ka esi Dieva bērns?

Tā saka Kungs, kas pavēra ceļu pār jūru un pār lielajiem ūdeņiem – taciņu; kas izveda kaujas ratus un zirgus, karapulkus un varenus spēkus; tie visi ir krituši un vairs necelsies, tie ir satriekti un izdzēsti līdzīgi daktij. “Nepieminiet bijušos notikumus un nedomājiet par sen pagājušām lietām! Raug, Es daru ko jaunu, un tagad tas parādās. Vai tad jūs to nepazīstat? Es veidošu tuksnesī ceļu un upes vientuļā stepē. Mani teiks lauka zvēri, šakāļi un strausi, ka Es došu ūdeni tuksnesī un upes vientuļā stepē, lai ļautu padzerties manai tautai, manai izvēlētajai. Šo tautu Es sev esmu izaudzinājis, viņi teiks manu godu.”

/Is 43, 16-21/

Dzīve ir kā ceļojums uz apsolīto zemi. Mums šajā ceļojumā nereti patīk skatīties atpakaļ. Īpaši situācijās, kad nākotne biedē. Lai justos drošāk, mēs atskatāmies atpakaļ uz to, kas ir zināms. Izredzētā tauta arī ceļa grūtībās sāk kurnēt pret Dievu un atceras, cik "labi" bija Ēģiptē. Mēs arī bieži nepamanām Dieva darītos brīnumus mūsu dzīvē, īpaši ciešanās, šaubās, ticības krīzēs. Svētie Raksti saka, ka tauta bieži padevās izmisumam, šaubām, skumjām. Tāpēc Dievs tautai sūta praviešus, lai tie atgādinātu par Dieva paveiktajiem brīnumiem, viņa klātbūtni. Pravieši bieži sacīja: "Atceries!" Šodien Isajs mums saka: nepieminiet pagājušo. Vai tad šeit nav pretruna? Jo Dievs visu darīs jaunu. Dievs nesaka, ka atjaunos visu. Viņš saka, ka dara visu jaunu. Dievs ir visvarens, tāpēc viņš var tuksnesī sataisīt ceļu, tuksnesī dot ūdeni; visu, kas šķiet neiespējams, Dievs paveic. Dievs to vēlas arī tavā dzīvē. Tāpēc ir svarīgi, lai tu neskatītos uz to, kas ir bijis, esi gatavs piedzīvot kaut ko jaunu. Kas ir nepieciešams, lai tas notiktu? Sv. Pāvils liek visu pagājušo atstāt uzskatot to par mēsliem, aizmirst to, kas pagājis un raudzīties uz to, kas priekšā, skriet uz mērķi, lai iegūtu balvu - Kristu Jēzu. Skriet, ne stāvēt, atksatoties uz to, kas pagājis.

Uz ko man patīk atskatīties pagātnē?

Kas man dod drošības sajūtu?

Kā es varu šodien vairāk tuvoties Jēzum un ļaut viņa mani pārsteigt?

Tu, Kungs, mani pamācīji, un es sapratu. Tad Tu parādīji man viņu darbus. Un es kā lēnīgs jērs, kas tiek vests kaujamam upurim, pat nezināju, ka viņi perina pret mani ļaunus nodomus: “Nocirtīsim koku vēl viņa spēkā un ar saknēm viņu izrausim no dzīvo zemes! Un viņa vārds vairs netiks pieminēts.” Un Tu, debespulku Kungs, kas tiesā taisnīgi un izpēti nieres un sirdi? Kaut es redzētu pār viņiem Tavu atmaksu, jo Tev es uzticēju savu lietu!

/Jer 11, 18-20/

Pravietis Jeremijs lūdz Dievu. Dievs viņam bija atklājis skumju patiesību. Pravieša uzdevums bija brīdināt tautu. Viņam bija jāatgādina, ka ienaidnieku draudi var novest pie Izraēla iznīcināšanas. Pravietis bija kļuvis tik nepopulārs, ka pat radinieki mēģināja viņu nogalināt. Pravietis piedzīvo, ka pat viņa personiskā pasaules drošība tiek sagrauta. Viņš ir apjucis un dusmīgs. Vispirms jau uz sevi. Jeremijs tomēr spēj uzticēt sevi Dievam un lūdz Viņam nodrošināt taisnīgumu. Jeremijs mums ir paraugs kā atpazīt Dieva mīlestību pat nepatīkamās patiesībās un vilšanās brīžos. Šīs dienas Raksti mūs aicina būt pacietīgiem un nebaidīties nākt pie Dieva ar visām savām emocijām, ļaut Dievam sakārtot mūsu dusmas, lai mēs tās nevērstu ret sevi. Centīsimies šodien vairāk vietas dāvāt patiesībai, lai cik tā neērta nebūtu.

Kas tavā dzīvē šobrīd ir neērta patiesība, ko grūti pieņemt vai atzīt?

Kas tevi šobrid sadusmo?

Vai esi runājis ar Dievu par to kā tu jūties?

Kā Viņš tev atbildēja?