Nekrietni domājošie sevī sacīja: “Uzbruksim no visām pusēm taisnīgajam, jo viņš mums nav derīgs! Viņš pretojas mūsu darbiem, pārmet mums grēkus pret Likumu un atgādina mums mūsu ieradumu kļūdas. Viņš apgalvo, ka pazīstot Dievu, un sevi sauc par Dieva bērnu! Viņš ir kļuvis par apsūdzību mūsu nodomiem. Mums ir neciešami viņu pat uzlūkot, jo viņa dzīve nelīdzinās citām un atšķirīgi ir viņa ceļi. Viņš mūs uzskata par atkritumiem un atturas no mūsu ceļiem kā no netīrības. Taisnīgo pēdējās lietas viņš teic esam svētīgas un lepojas, ka viņa tēvs esot Dievs. Paskatīsimies, vai viņa vārdi ir patiesi, pārbaudīsim, kas būs, viņam aizejot bojā. Jo, ja viņš patiešām ir Dieva bērns, Dievs viņam palīdzēs un viņu atbrīvos no pretinieku rokām. Papētīsim viņu ar ņirgām un mocībām, lai uzzinātu viņa lēnprātību un pārbaudītu viņa pacietību. Pazudināsim viņu kaunpilnā nāvē, jo saskaņā ar viņa vārdiem viņam nākšot glābiņš!” Tā viņi domāja, bet maldījās, jo viņus darīja aklus pašu ļaunums. Un viņi neizprata Dieva noslēpumus, negaidīja atlīdzību par svētumu un nenovērtēja neaptraipītu dvēseļu godu.

/Gudr 2, 1a.12-22/

Kā lai dzīvo saskaņā ar Dieva vārdu?

Gudrības grāmatas vārdi vēlreiz apstiprina to pieredzi, kas gūta kopš laika sākuma un turpinās arī šodien: dzīve saskaņā ar patiesību, taisnību, žēlsirdību un mieru negarantē dzīvi mierā, kas ir visu mīlēta un cienīta. Gluži pretēji. Ikdienā šķiet, ka pārsvaru ņem ļaunie, viltīgie, negodīgie, kas tiecas pēc tā, lai mēs nerēķinātos ar vērtībām, kas ļauj nodrošināt taisnīgumu. Dzīvot godīgi, kas ir saskaņā ar Dieva nodomu, ir drosmīga izvēle: vienīgā, kas ļauj mums nodrošināt Dieva klātbūtni un kopā ar viņu būvēt Viņa Valstību. Taču tā ir izvēle, kas var novest līdz nāvei: ļaunums, diktatūra, fanātisms un reliģiskais fundamentālisms mēdz iznīcināt tos, kas mīl taisnīgumu. Pat Jēzus, runājot skaidri, patiesībā varenajos rosina nodomu viņu ieslodzīt un iznīcināt.

Varam droši apgalvot, ka Dievs pieļauj Viņu turpināt nogalināt visos laikos. Daudzi Viņu nogalina savā dvēselē. Līdz ar to viņi vēlas Viņu nogalināt arī citu dvēselēs, īpaši to dvēselēs, kas ir vājāki par pašiem. Viņi izmet Kristu no publiskās telpas, kuru viņi vēlētos padarīt par uzvaras vietu tiem, kas ir bezdievīgi un pretojas Dievam.

No kurienes šis naids pret Dievu? Daži, bet tikai daži, tā reaģē savas nožēlojamās kalpības ļaunumam pret cilvēkiem dēļ, kas nav īpaši lielāki par sevi. Citi, būdami naidīgi pret Dievu, cenšas apslāpēt sirdsapziņas balsi, kas atgādina par to grēkiem. Vēl citi pauž savu patiesi velnišķo nostāju tā dēļ, ka viņi paši nav Dievs.

Un Dievs? Ja viņš tiek nogalināts vairāk nekā vienu reizi, tad tikai tāpēc, ka viņš pats to pieļauj. Atcerēsimies, ka cilvēki daudzkārt gribēja nogalināt Jēzu. Bet viņi to nogalināja tikai tad, kad Dievs tam piekrita.

Lielais gavēnis ir laiks, kad mācāmies ļaut Kristum dzīvot, ļaut dzīvībai uzvarēt nāvi.

Kā tu tuvojies Dievam?

Ar kādiem lēmumiem tu esi vairojis Dieva klātbūtni?

Vai esi gatavs Dievā ieguldīt savu cerību?

Tajās dienās Kungs sacīja Mozum: “Dodies, kāp lejā! Tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir sagrēkojusi. Ātri viņi atkāpās no ceļa, kuru Es viņiem norādīju, un sev pagatavoja no metāla izlietu teļu, un to pielūdza, un nesa tam upurus, sacīdami: “Šie ir tavi dievi, Izraēl, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes.”” Un atkal Kungs sacīja Mozum: “Es redzu, ka šī tauta ir ar cietu skaustu; liec mani mierā, lai mans niknums varētu iesvilties pret viņiem un Es viņus iznīcinātu, bet tevi padarītu par lielu tautu.” Bet Mozus sāka lūgt Kungu, savu Dievu, sacīdams: “Kāpēc, Kungs, Tavs niknums iedegas pret Tavu tautu, kuru Tu izvedi no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? Ak, lai ēģiptieši nesaka: “Viņš ir tos izvedis ar viltu, lai kalnos viņus nonāvētu un izdeldētu no zemes virsas.” Lai norimst Tavas dusmas! Piedod savas tautas ļaunumu! Piemini Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pats pie sevis, biji solījis, sacīdams: “Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes un visu šo zemi, par kuru esmu teicis, Es atdošu jūsu bērniem, un jums tā piederēs vienmēr.”” Tad Kungs iežēlojās un nenodarīja postu, kuru bija nolēmis uzsūtīt savai tautai.

/Izc 32, 7-14/

Mozus ir ciešā tuvībā ar Kungu. Viņš nezin par tautas nodevību. Tauta ir nogurusi gaiot mozu, tāpēc ir radījusi un pielūdz zelta teļu. Dievs liek Mozum doties pie tautas, kura ir sagrēkojusi. Dievs saka, ka tauta ir ar cietu skaustu. Šis apzīmējums liek domāt par stūrgalvīgu cilvēku, kurš par spīti visam turas pie sava. Viņš nespēj ieraudzīt Dieva brīnumus un klātbūtni savā dzīvē. Šī rakstura iezīme iet roku rokā ar muļķību. Tā ir būtne, kas nespēj domāt un izmantot Dieva doto spēju atklāt patiesību, realitāti. Būtne ar cietu skaustu nespēj ticēt tam, kas nav redzams. Tā jūta drošāk, kad redz savā priekšā kādu elku - cilvēka paša radīts Dieva tēls, ar kuru ir droši un komfortabli. Otra lieta, ko Dievs pavēl Mozum, ir likt Viņu mierā, lai dusmās var iznīcināt tautu. Mozus šeit saskata iespēju atklāt Kunga žēlsirdību un lūgt piedošanu par tautas ļaunumu. Gavēņa laikā esam aicinati atklāt Dieva vaigu, būt ar Viņu. Mēs ilgojamies lai mūsu cietās sirdis tiek pārveidotas mīlestībā. Lūgsim pēc sirds gudrības, kas ļauj pazīt patieso Dieva balsi, Viņa vaigu. Neļausim manipulēt ar Dieva Vārdu, aizstāvot savu komfortablo skatījumu uz Dievu un Baznīcu. Tēvs Smelters mēdza atgādināt: "Neveido Baznīcu pēc sava tēla un līdzības, bet ļauj, lai Kristus Tevi vada mīlestībā un patiesībā."

Kāds ir mans Dieva tēls?

Kā es redzu Baznīcu?

Vai ļauju Dievam ārveidot manu skatienu, kas ne vienmēr sakrīt ar manām interesēm?

Tā saka Kungs: “Žēlastības laikā Es uzklausīju tevi un tev palīdzēju pestīšanas dienā. Es pasargāju tevi un tevi nostādīju par derību tautai, lai tu atjaunotu zemi un sadalītu izkaisīto mantojumu, lai pateiktu gūstekņiem: “Izejiet brīvībā!” – un tiem, kas ir tumsībā, sacītu: “Rādieties ārā!” Viņi ganīsies blakus ceļiem, un uz visiem no kokiem brīviem pakalniem būs viņu ganības. Viņi neizsalks un nepazīs slāpes, un viņus nemocīs nedz tveice, nedz saule, jo viņus vadīs viņu apžēlotājs un aizvedīs pie ūdeņu avotiem. Visus savus kalnus Es pārveidošu par ceļiem, un manas taciņas pacelsies augstāk. Lūk, šie pārnāks no tālienes, un, lūk, tie – no ziemeļiem un jūras, un vēl citi – no Sinimas zemes. Gavilējiet, debesis, un priecājies, zeme, skaniet gavilēs, kalni, jo Kungs ir iepriecinājis savu tautu un ir apžēlojies par saviem nabagiem! Bet Siona bija teikusi: “Kungs mani atstāja, un Kungs mani aizmirsa.” Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu.”

/Is 49, 8-15/

Dievs ir blakus, pat tad, kad mēs par to šaubāmies. Kad dzīvē parādās grūtības, mēs katrs uzvedamies citādāk. Daži cilvēki paļaujas tikai uz saviem spēkiem, bet citi meklē palīdzību. Vienam ir svarīgi just tuvumu un atbalstu, bet citam tas nav nepieciešams. Izraēlieši daudzkārt ir bijuši sarežģītās situācijās, bet Dievs vienmēr ir bijis ar viņiem un viņus izglābis. Domājot par mierinājumu, tu vari atcerēties notikumus no bērnības, kad mamma atrada pareizos vārdus un mierinot tevi apskāva. Viņa uzmanīgi klausījās, kad tu stāstīji viņai par savām nepatikšanām. Viņas klātbūtne un mīlestība deva tev pārliecību, ka problēma tiks atrisināta. Bet pat, ja tev nav bijusi šāda pieredze, tu vari atrast mierinājumu pie Dieva. Tieši par to runā šodienas Dieva Vārds. Dievs tevi pazīst. Viņš pārzina tavas vēlmes, vajadzības, bailes un rūpes. Viņš ne uz mirkli neaizmirst par tevi. Jo Svētie Raksti saka: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” saka Kungs (sal. Is. 49:15). Dieva mierinājums ir lielāks par cilvēku sniegto mierinājumu. Tas vienmēr ir ar tevi, pat ja tava rīcība atgrūž tavus tuvākos. Par to mēs lasām Svētajos Rakstos, kur Kungs tiek saukts par uzticīgo un patieso Dievu. Jēzus apsolīja

saviem mācekļiem būt vienmēr līdzās (sal. Mat.ev. 28:20) un nekad nav lauzis savu solījumu. Varbūt tu arī to zini, taču dzīves grūtības atkal un atkal pārbauda tavu ticību. Pat tad, kad tu šaubies par Dieva tuvumu, Viņš cenšas tev palīdzēt. Tāpēc nebaidies pastāstīt Jēzum par saviem priekiem un bēdām! Nebaidies atklāt Viņam savas visslēptākās domas, pat ja tās atspoguļo bailes, kaunu, trauksmi, rūgtumu vai dusmas. Tu nekādā gadījumā Viņu nepārsteigsi un neatbaidīsi. Gluži otrādi, tieši tādos brīžos tu sajutīsi Viņa tuvumu un mierinājumu. "Kungs Jēzu Kristu, Tu zini manas bēdas un problēmas. Esi mans mierinājums šodien! Stiprini manu ticību tam, ka Tu vienmēr esi tuvumā! Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā t Āmen agad un mūžīgi mūžos.."

Kur tu parasti meklē mierinājumu kad esi satraukts?

Kur meklē palīdzbu ja piedžīvo bēdas?

Vai Tu mēdz Jēzum stāstīt savus priekus un bēdas?

Tajās dienās eņģelis aizveda mani pie Kunga nama durvīm, un, lūk, no svētnīcas sliekšņa apakšas izplūda ūdeņi uz austrumiem, jo svētnīcas priekšpuse bija vērsta pret austrumiem, un ūdeņi plūda no svētnīcas labās puses dienvidos no altāra. Un viņš mani izveda ārā pa ziemeļu vārtiem un aiz mūriem mani aizveda pa ceļu līdz ārējiem vārtiem, kas bija vērsti uz austrumiem. Un, lūk, ūdeņi plūda no labās puses. Tad šis vīrs, kam rokā bija mēraukla, devās uz austrumu pusi, atmērīja tūkstoš olekšu un pārveda mani pa ūdeni, kas sniedzās līdz potītēm. Pēc tam viņš atkal nomērīja tūkstoš olekšu un mani pārveda pa ūdeni, kas sniedzās līdz ceļiem. Viņš nomērīja vēl tūkstoš olekšu un pārveda mani pa ūdeni, kas sniedzās līdz īkstīm. Un atkal viņš atmērīja tūkstoti; tur bija upe, kuru es vairs nevarēju pāriet, jo ūdens bija dziļš, tāds ūdens, ka nāktos peldēt; tā bija upe, kurai nevarēja pārbrist pāri. Un viņš man sacīja: “To nu tu esi redzējis, cilvēka dēls.” Tad viņš mani veda atpakaļ gar upes krastu. Kad es atgriezos, lūk, upes abos krastos bija ļoti daudz koku. Un viņš man sacīja: “Šie ūdeņi, kas plūst uz austrumu pusi un aiztek lejup uz Arabu, ieplūdīs jūrā, sāļainos ūdeņos, un ūdeņi kļūs veselīgi. Un ikviena dzīva būtne, kas kustas, dzīvos, kur vien aiztecēs upe. Ļoti daudz būs arī zivju pēc tam, kad uz turieni aizplūdīs šie ūdeņi, un visi dzīvos un būs veseli – visi tie, pie kuriem nonāks šī upe. Un upes abos krastos izaugs dažādi augļu koki. Tiem nenobirs lapas un nepietrūks augļu: ik mēnesi tie nesīs jaunu ražu, jo upes ūdeņi izplūst no svētnīcas. Un to augļi derēs par barību, bet lapas – par dziednieciskām zālēm.”

/Ez 47, 1-9.12/

Gavēnis ir iespēja apzinātā veidā atjaunot attiecības ar Dievu. Šīs dienas lasījums ir pilns prieka un cerības. Vai es pamanu ikdienā Dieva providenci un pateicos par to? Vai esmu pateicīgs par iespēju sākt no jauna? Udeņi kļūst par lielu upi, jo Dieva žēlsirdība ir bezgalīga. Dievs neprasa uzreiz peldēt dziļos ūdeņos, bet gan iebrist un smelt, nevis palikt upes krastā. Jo vairāk atveros attiecībām ar Dievu, jo vairāk saņemu Viņa žēlastības. Mums ir tendence meklēt lielus brīnumus, bet nepamanām Dieva delikātos pieskārienus mūs ikdienā. Viņš zina vislabāk, kas mums nepieciešams. Brīnumi notiek, bet bieži vien tos nepamanām. No Kristus sāna izplūda asinis un ūdens. Mēs saņemam vislielāko dāvanu - Svēto Garu, kurš mūs aizstāv, iedvesmo un dod padomu. Sakramentos jau viss ir pieejams. Atvērsimies šai dziedinošajai žēlastībai. Mums ir tikai jasper mazi soļi - iesākt dienu ar lūgšanu, svētdienā aiziet uz Misi. Dievam ir svarīga mūsu sirds nostāja.

Vai es pamanu ikdienā Dieva providenci un pateicos par to?

Vai esmu pateicīgs par iespēju sākt no jauna?

Kāda ir mana sirds nostāja dotajā brīdī?

Tā saka Kungs: “Redzi, Es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un agrākais vairs netiks pieminēts un neienāks vairs prātā. Bet viņi priecāsies un līksmosies uz mūžiem par to, ko Es veidoju, jo, lūk, Jeruzalemi Es pārveidoju par līksmību un viņas tautu – par prieku. Un Es līksmošu par Jeruzalemi un priecāšos par savu tautu, un tajā nebūs vairs dzirdama nedz asaru, nedz vaimanu balss. Nebūs tur vairs zīdaiņa, kas dzīvotu tikai dažas dienas, nedz sirmgalvja, kas nepiepildītu savu mūžu, jo visjaunākais būs tas, kas nomirs simts gadu vecumā, un tas, kas nebūs sasniedzis simts gadus, tiks uzskatīts par nolādētu. Un viņi uzbūvēs namus un dzīvos, un stādīs vīnadārzus, un baudīs to augļus.”

/Is 65, 17-21/

"Tā saka Kungs, redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi". Mūsu ticības apliecībā sakām, ka ticam uz Dievu - Debesu un zemes radītāju. Dievs nav tāds radītājs, kas vienreiz radījis pasauli, atstāj to novārtā; Viņš to tuprina radīt savā Gara spēkā. Dievs ir vienmēr radošs. Kaut pasaule ir kritusi grēkā, Dievs iziet pretī savai tautai sūtot savu Dēlu, lai atjaunotu savu radību caur krustu un augšāmcelšanos. Grēkā kritusī cilvēce lūdz kopā ar psalmistu: "atjauno manī stipru garu, radi manī šķīstu sirdi". Tas ir grēku nožēlas psalms, kurā saucam pēc Gara, kas atjauno visu, ko skāris grēks. Filmā Kristus ciešanas ir epizode, kurā Jēzus sastop savu māti. Tur Viņš mātei saka: "lūk es visu radu jaunu". Tā mums atgādina, ka Kristus ciešanas un krusts veic cilvēces atjaunošanas darbu. Dievs ne vien atjauno Viņš rada jaunu. Tā ir augšāmcelšanās perspektīva. Tas, kurš tic uz Dievu Radītāju, tiks atjaunots, piedzīvos dzīvības pilnību. Šodien lūgsim: es salikšu Dieva Radītāja rokās visu pasauli, kura joprojām cieš no ļaunuma un grēka. Kristus brucēs paslēpšu ukraiņu brāļus un māsas, arī manas ciešanas un pārdzīvojumus. Es visu ļaušu pārveidot Dievam Radītājam.

Kā es piedzīvoju Dieva spēku savā dzīvē?

Kā izpaužas mana ticība Dievam Radītājam?

Tajās dienās Kungs sacīja Jozum: “Šodien Es no jums esmu nocēlis Ēģiptes kaunu.” Tāpēc tā vieta tika nosaukta vārdā Gilgala līdz pat šai dienai. Un Izraēļa dēli apmetās Gilgalā un mēneša četrpadsmitajā dienā, pienākot vakaram, svinēja Pashu Jērikas līdzenumā. Otrā dienā viņi jau ēda no tās zemes augļiem neraudzētu maizi un tajā pašā dienā – grauzdētas vārpas. Un ar nākamo dienu, kad viņi bija sākuši ēst no tās zemes augļiem, izbeidzās manna. Un Izraēļa dēli šo barību vairs nelietoja, bet pārtika no Kanaānas zemes augļiem tajā gadā.

/Joz 5, 9a.10-12/

Izraēla dēli 40 gadus staigāja pa tuksnesi, jo nebija klausījuši Dievam. Ir kāda spēle, kur ar auklu in norobežota teritorija. Cilvēkiem ar aizsietām acīm ir uzdevums izkļūt no teritorijas. Pašu spēkiem tas nav iespējams, tāpēc, lai spēli pabeigtu, ir jālūdz palīdzība. Visbiežāk dalībnieki padodas un kādā brīdī paceļ roku. Vadītājs tos tūdaļ izved. Nereti gadās, ka cilvēki stūrgalvīgi paši cenšas atrast izeju. Katram ir savs tuksnesis un nebrīve: attiecības, atkarības, egoisms, mantkārība, pornogrāfija, vardarbība, skaudība, nosodīšana. Vienīgā iespēja ir padoties un lūgt palīdzību Dievam. Mums ir jāatzīst, ka esam tuksnesī, ne apsolītajā zemē. Mēs neesam laimīgi, piepildīti. Mūsos ir alkas pēc kaut kā lielāka un varenāka. Tās ir Dieva ieliktas ilgas mūsos. Dievs runā klusi un ir devis brīvo gribu paklausīt. Kad mēs paklausām un lūdzam palīdzību, Viņš mūs ved brīvībā. Tāpēc mums ir jānoklust, jāsauc pēc palīdzības. Neļausim lepnībai un stūrgalvīgai mums nolaupīt apsolīto zemi. Bez Dieva mēs neko nevaram. Mēs pat nevaram mīlēt otru kā sevi. Viss ir viņa žēlastība. Tāpēc sadzirdēsim, padosimies, paklausīsim. Tad mēs būsi brīvi.

Kā es paklausu Dievam? Kas ir mans tuksnesis, no kura es gribētu izkļūt?

Nāciet, atgriezīsimies pie Kunga! Viņš mūs savainoja, un Viņš arī dziedinās, Viņš mūs sasita, un Viņš arī aprūpēs. Viņš mūs atdzīvinās pēc divām dienām, trešajā dienā mūs piecels, un mēs dzīvosim Viņa priekšā. Iepazīsim un centīsimies iepazīt Kungu! Viņa atnākšana ir tikpat droša kā rīta ausma, un Viņš nāks pie mums kā agrīnais lietus un kā vēlīnais lietus, kas atveldzē zemi. Ko lai Es daru tev, Efraim? Ko lai Es daru tev, Jūda? Jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rīta rasa, kas ātri nozūd. Tādēļ Es šaustīju viņus ar praviešiem, nonāvēju ar savas mutes vārdiem un mans Likums uzausa kā gaisma. Jo Es vēlos mīlestību, nevis kaujamo upuri un Dieva pazīšanu vairāk nekā dedzināmos upurus.

/Os 6, 1-6/

Dieva Vārds šodien liek apdomāt cilvēka personisko atgriešanos pie Dieva. Tas šodien mums atgādina, ka Dievs dziedina cilvēku. Dievs ir tas, kurš dara dzīvu, veldzē cilvēka sirdi, kura ir grēka skarta. Meklējot Dievu cilvēks var tikt dziedināts. Saņemot dziedināšanu, cilvēks katru mirkli spēj atcerēties par Dieva klātbūtni un veikt darbus mīlestībā. Vēl šīs dienas fragments mums norāda upura nozīmi. Svarīgs ir upura došanas motīvs, nodoms. Dievu iepriecina atteikšanās cita labā, atteikšanās no nosodīšanas, atteikšanās no tā, kas attālina no Dieva. Mums ir jāmācās atklāt šos šķēršļus.

Kāda ir mana motivācija veicot gandares darbus?

No kā man būtu jāatsakās, kas mani šķir no Dieva?

Kā es varu gandarot kalpot citiem cilvēkiem?

Tajās dienās Kungs runāja, sacīdams Jūdas ķēniņam Ahazam: “Prasi no Kunga, sava Dieva, sev zīmi vai no pazemes dziļumiem, vai no debesu augstumiem.” Bet Ahazs atbildēja: “Es nelūgšu un nekārdināšu Kungu.” Tad Isajs sacīja: “Tad klausies, Dāvida nams! Vai tad jums nepietiek ar cilvēku apgrūtināšanu, ka jūs kļūstat nepanesami arī manam Dievam? Tāpēc Kungs pats dos jums zīmi. Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārds būs Emanuēls.”

/Is 7, 10-14/

jeruzaleme piedzīvo uzbrukumu, bet Dievs caur pravieti atklāj, ka nekas no uzbrucēju nolūkiem neizdosies. Dievs aicina ķēniņu lūgt zīmi, kas dotu drošību par Dieva aizsardzību. Ķēniņš no šī piedāvājuma atsakās, bet Dievs pats izvēlās dot zīmi: pasaulei tiks dots glābējs, kura vārds būs Emanuels, kas nozīmē Dievs ir ar mums. Tas ir apsolījums par pestīšanu, ko dod Jēzus Kristus tiem, kuri tic Viņam. Šodien, tāpat kā Isaja laikā, ir cilvēki, kas ir nobijušies un sauc uz Dievu. Tādi ir bijuši visos laikos. Vienmēr ir bijuši kari, slimības un bēdas. Vienmēr cilvēki vairak krīt ceļos bēdu laikā. Un vienmēr bēdu laikā ir bijusi cerība. Cerība uz Glābeju. Kad tu esi uz ceļiem Dieva priekšā, atceries Dieva apsolījumu, kuru vari saņemt šeit un tagad: mums ir glābējs Jēzus Kristus. Lai kas ar mums notiktu, Jēzus mūs nekad neatstāj, mēs varam viņam droši uzticēties. Ja es plānoju savu dzīvi kopār ar Dievu, tad par visu, kas notiek un visu ko daru, varu būt drošs, ka tas notiek pēc Dieva labā un mīlestības pilnā plāna. Ja Dievam uzticu visu, varu būt drošs, ka pat sastopot bēdas un nelaimes, es esmu Dieva mīlošajās rokās. Šodien svinam Kunga pasludināšanas svētkus. Mēs katrs varam to piedzīvot savā sirdī. Tas ir iespējams, kad apzināmies, ka arī man ir dots šis apsolījums par Glābēju. Glābēju, kurš sargā, vada, piedod, kurš gādā par mani un nekad mani neatstās. Viņš var dot manai sirdij mieru.

Kas mani satrauc?

Par ko ir nemierīga mana sirds?

No kā es baidos?

Kur meklēju mierinājumu un drošibu?

Tā saka Kungs: “Es viņiem devu pavēli, sacīdams: “Klausiet manai balsij, un Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsiet mana tauta. Un staigājiet katru ceļu, ko Es jums pavēlēšu, lai jums labi klātos.” Taču viņi neklausījās un pat nepievērsa savu ausi, bet rīkojās pēc sava prāta un pēc savas ļaunās sirds samaitātības. Un viņi ir gājuši atpakaļ, nevis uz priekšu kopš tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz pat šai dienai. Un Es sūtīju pie jums visus savus kalpus praviešus. Ik dienas rīta agrumā cēlos un sūtīju. Taču viņi manī neklausījās, pat nepievērsa savu ausi, bet nocietināja savu skaustu un rīkojās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi. Un tu sacīsi viņiem visus šos vārdus, bet viņi tevī neklausīsies; tu sauksi viņus, bet viņi tev neatbildēs. Tad tu viņiem pateiksi: “Tā ir tauta, kas neklausīja Kunga, sava Dieva, balsij un nepieņēma pamācību. Uzticība ir pagalam un ir nozudusi no viņu lūpām.””

/Jer 7, 23-28/

Pravietis šodien saka: "Es jums devu pavēli, klausiet manai balsij". Lai mēs varētu dzīvot harmonijā, esam aicināti klausīt Dievu. Ko tad Dievs mums saka gavēņa laikā? Gavēnis ir laiks, kad ieklausāmies Dieva Vārdā, atjaunojam attiecības ar Viņu, varam pārskatīt, kas mums traucē šajās attiecībās. Gavēņa laiks ir atgriešanās laiks, kad apzināmies, ka mums nepieciešama Dieva piedošana. Šo laiku varam izmantot, lai izsūdzētu grēkus, gavēt, lūgties, veikt žēlsirdības arbus, atlīdzināt nodarīto ļaunumu. Gaveņa laiku raksturo Dieva klātbūtnes apziņa un sirsnība pret līdzcilvēkiem. ŠĪ brīža notikumi mums atgādina, ka ļaunuma sakne ir novēršanās no Dieva. Tāpēc esam aicināti uz atgriešanos, pievēršanos Dievam. Atjaunojot attiecības ar Dievu mums jāatceras, ka nevaram ielaisties nekādos kompromisos ar ļaunumu. Sakārtojot attiecības ar Dievu, mēs kļūsim tuvāki arī citiem cilvēkiem. Izmantosim šo laiku, lai klausītos. Klausies, ko Dievs tev saka. Dievs ir pacietīgs un gaida tavu atgriešanos. Viņš vēlas tevi svētīt. Gavēnis ir žēlastības laiks, kurā piedzīvot atgriešanos.

Vai tev ir laiks lūgšanai gavēņa laikā?

Kā tu klausies un atpazīsti Dieva balsi?

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Bet tagad, Izraēl, klausies likumus un pavēles, kurus es tev mācu, lai jūs, tos pildīdami, dzīvotu un ieejot iegūtu īpašumā zemi, ko Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir nodomājis jums dot. Lūk, es mācīju jums baušļus un likumus, kā man to bija pavēlējis Kungs, mans Dievs, lai jūs tos pildītu zemē, kura būs jūsu īpašums. Ievērojiet tos un izpildiet darbos! Jo tie ir jūsu gudrība un prātīgums ļaužu priekšā, lai viņi, dzirdot visus šos likumus, sacītu: “Lūk, šī lielā tauta – gudri un saprātīgi ļaudis!” Jo kur gan ir cita tik liela tauta, kurai būtu tik pretimnākoši dievi kā Kungs, mūsu Dievs, kas uzklausa visus mūsu lūgumus? Un kur gan ir vēl cita tik slavena tauta, kam būtu tik taisnīgi likumi un pavēles, kāds ir viss šis Likums, ko šodien es lieku jūsu acu priekšā? Tāpēc rūpīgi sargā sevi un savu dvēseli, lai tu neaizmirstu lietas, ko ir redzējušas tavas acis, un lai tas neizietu no tavas sirds visās tava mūža dienās! Tev būs to mācīt saviem dēliem un mazdēliem!”

/At 4, 1.5-9/

Gavēnī varam atskatīties uz savu ikdienu, atteikties no tā, kas ieņem Dieva vietu lai varētu pavadīt apzinātāku laiku ar Dievu. Šīs dienas fragments mums rāda Mozu, kas skaidro jaunajai Izraēla paaudzei likumu un lūgšanu. Mozus skaidro jauniešiem rīcību un ieradumus, kas traucē būt pilnvērtīgās attiecībās ar Dievu, kā arī kā šīs attiecības atjaunot. Ar ko Dieva tauta atšķiras no citām tautām? Šīs dienas fragments mums saka, ka "ar gudrību un saprašanu, kas nāk no Dieva". Neskatoties uz citu rīcību mēs varam varam sekot Dieva padomam un mainīt savu rīcību, ieradumus. Vislabākais paraugs ir pats Jēzus, Tur, kur citi nosoda, atstumj, Jēzus pieņem un piedod, kur cilvēkiem ir jautājumi, Jēzus skaidro, kur ir lepnība, tur Jēzus atver acis uz grēku. Jēzus katru dienu pavada lūgšanā, kaut pats bija Dievs. Ja Jēzum tas bija nozīmīgs ikdienas ieradums, cik gan nozīmīgam tam jābūt mums.

Kādus ieradumus Tu gribi nodot nākamajām paaudzēm?

Kādus ieradumus Dievs Tevi aicina mainīt šajā gavēnī?