"Dieviņš pillā" un "Latviešu mīlestība", "Dublinieši Miera ielā" un "Ekspedīcija "Jāzeps"", "Oņegins. Komentāri", "Oblomovs" un "Divpadsmit krēsli" - šīs Jaunā Rīgas teātra izrādes sanāk pieminēt vai izcelt teātra zinātnieces Ievas Strukas sarunā ar grima mākslinieci SARMĪTI BALODI.

Patiesībā izrāžu, kuru tapšanā Sarmīte piedalījusies un kurām aktierus grimē gandrīz ik vakaru, ir ļoti daudz! Pavisam tiešā nozīmē var sacīt – viņa rada (zīmē un līmē, iekrāso, aizkrāso, tonē un pūderē, redz un spodrina, maina un no jauna izceļ) Jaunā Rīgas teātra seju.

Teātrī Sarmītei patīk uz izrādi ejamais ceļš: "Ir režisora vēlmes, un ir aktieris ar savām sajūtām un to, ko viņš grib. Es viņiem – pa starpu. Bet man tas patīk – sabalansēt vienas prasības ar otrām. Saka – režisors ir dievs, tev jākalpo režisoram. Bet es mazliet blēdos – es tomēr kalpoju aktierim (..) Un lielākais prieks man ir tad, ja patīk režisoram, patīk aktierim un – man arī patīk. Ja ir šī trīsvienība, esmu laimīga!"