Kas tad bija?

Vilhelms Munters bija viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas diplomātiem, ārlietu ministrs no 1936. līdz 1940. gadam. Starptautiski pat labāk zināms nekā Zigfrīds Meierovics. Tomēr gadu desmitiem viņa lojalitāte Latvijai tikusi apšaubīta. Kas tad viņš bija - nodevējs (kā raksta Armans Puče) vai vismaz mūžu mūžos aizdomīga persona (kā uzsvēris Valdis Birkavs)? Varbūt tikai spējīgs cilvēks, kura liktenī savijās daudzas 20.gadsimta vēstures pretrunas?

Vada: Gints Apals, Edvīns Evarts un Pēteris Kalniņš.

Raidījumu ciklu “Kas tad bija?” turpina raidieraksts par Jāni Pliekšānu jeb Raini. Jāņa Pliekšāna tapšana par latviešu dzejnieku nebūtu nav pašsaprotama, jo ģimenē, saimniecisku apsvērumu dēļ, izmantota vācu valodā un arī skolā mācījies vācu valodā. Studijā Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki Edvīns Evarts, Gints Apals, Pēteris Kalniņš un brīvprātīgā palīdze Elizabete Sparāne.

Mācoties Rīgas vācu ģimnāzijā, jaunais censonis pansijā dzīvojis pie Bernharda Dīriķa - pirmā Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka, kura mājās valdījusi spēcīga nacionālās atmodas piesātināta vide. Te jaunais cilvēks padziļināti sāk interesēties par latviešu folkloru. Pēc skolas, jurisprudences studijās Pliekšāns dodas uz Pēterburgu, kur iesaistās latviešu sabiedriskajā dzīvē un sāk rakstīt avīzei “Dienas Lapa”. Pēterburgā kopā ar līdzīgi domājošiem, izdod humoristisku satīras krājumu “Mazie Dunduri”, kas vērsts pret latviešu konservatīvo daļu. Vienlaicīgi tie ir arī pirmie soļi politikā.

Jau studiju laikā Pliekšāns pastiprināti interesējas par sociāldemokrātijas idejām, bet pēc atgriešanās mājās, viņš kļūst par “Dienas Lapa” redaktoru un vienlaicīgi Jaunās strāvas vienu no līderiem. Šķiet, visvairāk Pliekšānu ietekmējušas vācu sociāldemokrāta Augusta Bēbeļa idejas. Pēc Jaunās strāvas slēgšanas seko dalībnieku aresti un 1897.g. apcietina arī Jāni Pliekšānu. Viņu notiesā uz vairākiem gadiem izsūtījumā - 2000 km attālajā Slobodskas pilsētā Krievijā. Vēl Rīgā, cietumā, viņš salaulājas ar Aspaziju, kura dodas līdz izsūtījumā.

Pēc atgriešanās, 1903.g. viņš pieņem pseidonīmu Rainis. Tomēr palikt Rīgā 1905.g. revolūcijas apspiešanās gaisotnē ir bīstami, jo darbību nelegālajā sociāldemokrātu kustībā Rainis turpina. Tāpēc jau 1905.g. nogalē zem sveša vārda Rainis kopā ar Aspaziju izceļo uz Šveici un Latvijā atgriežas vien 1920.g. Tajā brīdī sākas Raina politiskā karjera un raidījumā dzirdēsim Raiņa domas - citātus, kas palīdz labāk izprast viņa domas un nostāju.

Raidījumu ciklu “Kas tad bija?” turpina raidieraksts par Jāni Čaksti. Viņa ieguldījums Latvijas valsts tapšanā ir ļoti būtisks, tomēr līdz idejai par neatkarīgu valsti bija jānonāk arī nākamajam Valsts prezidentam. Šis ceļš nebūt nebija pašsaprotams cilvēkam, kas dzimis Krievijas impērijā un apmeklējis vācu valodā darbojošos skolu. Te ir svarīgi zināt, ka bērnību Jānis pavadīja pirmās Atmodas zīmē, kas jauno skolēnu nepārprotami dziļi ietekmēja. Jau skolas laikā nācās iestāties par tiesībām runāt latviešu valodā un tieši skolā viņš apgūst argumentācijas prasmes un iegūst oratora spējas, ko vēlāk attīstījis studiju laikā Maskavā. Tur Jānis Čakste iepazīst Krišjāni Valdemāru, kurš, būdams vecāks, dod lielu ieguldījumu studenta uzskatu evolūcijā.

Pēc studijām Jānis Čakste atgriežas Jelgavā, kur turpina sabiedriskās aktivitātes un kļūst par Jelgavas latviešu biedrības vadītāju. Plašāku atpazīstamību viņš gūst organizējot Vispārējos Dziesmu svētkus Jelgavā, kurus arī daļēji finansēja. Taču politiskie uzskati manāmi mainās 1905.g. revolūcijas iespaidā. Par saviem uzskatiem J. Čakste nonāk pat uz dažiem mēnešiem cietumā, pēc kā politikā darboties ir liegts. Tomēr Pirmais pasaules karš maina visu - Čakste aktīvi ir ierauts notikumu virpulī, kas noved līdz Latvijas neatkarībai.

Raidījumā dzirdēsim Jāņa Čakstes domas - citātus, kas palīdz labāk izprast viņa domas un nostāju.

Krišjāņa Valdemāra aktīvā politiskā darbība viņu padarīja par 19. gadsimta latviešu nacionālās kustības simbolu. Plašie sakari Krievijas Impērijas valdošajās aprindās viņam deva iespēju cīnīties par latviešu tautas nākotni tādos mērogos, kādi nebija pieejami citiem pirmās atmodas darbiniekiem. Valdemārs cerēja, ka rusifikācija atbrīvos latviešus no Baltijas vāciskās muižniecības varas. Šī taktika nedeva gaidītos rezultātus, latviešu kultūras un izglītības attīstībai tā bija pat kaitīga. Valdemāra dzīves laikā Latvijas autonomijas centieni nepaspēja nobriest, valstiskuma ideja palika tālākas nākotnes jautājums.

Vada: Gints Apals un Edvīns Evarts.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns Vides un dabas aizsardzība ir ierakstīta Latvijas Atmodas stāstā ar trekniem zaļiem burtiem kā spilgta pilsoniskās pretošanās izpausme. Jau 1986. gadā sākumā tika dibināts Vides aizsardzības klubs, kura aktivitātes bija ļoti pamanāmas uz Atmodas skatuves. Tā paša gada nogalē laikraksts “Literatūra un Māksla” publicēja leģendāro Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu “Par Daugavas likteni domājot”. Taču dabas aizsardzība kā nacionālās pretošanās arēna izveidojās krietni agrāk, kad padomju okupācijas režīms vēl šķita stabils un mūžīgs.

Par to, kāpēc un kā zaļā domāšana Padomju Latvijā bruģēja ceļu uz nacionālo domāšanu, raidierakstā stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un bijušais mežkopības un dabas aizsardzības speciālists Indulis Emsis, kurš 80. gadu sākumā iesaistījās polemikā par jūrmalas kāpu un piepilsētas zaļo zonu izpostīšanu.

Raidierakstā ir izmantotas Latvijas PSR laikrakstu publikācijas, fotogrāfijas no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālās krātuves un personīgajiem arhīviem.

Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts “Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā”, projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003.

Raidierakstu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

No 1941. gada rudens nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā darbojās vairākas pretošanās kustības grupas, kas vērsās pret vācu okupācijas varas politiku un par savu mērķi izvirzīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viena no tām bija Latviešu nacionālistu savienība, kuras dalībnieki nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, uzsaukumu un nelegālā laikraksta “Tautas Balss” izdošanu. Organizācijā darbojās ap 100 cilvēku, no kuriem vismaz 65 nonāca nacistu ieslodzījumā, trīspadsmit gāja bojā kara laikā, bet vismaz septiņi no viņiem piedzīvoja arī pēckara padomju okupācijas režīma represijas.

Kāds bija Latviešu nacionālistu savienības un tās izdotā laikraksta “Tautas Balss” ieguldījums pretošanās kustībā Latvijā Otrā pasaules kara laikā un kā to novērtējam šodien, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs.

Raidierakstā izmantoti Ievas Birgeres (Lases) un Viļa Rutka videoliecību fragmenti no Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves, kā arī nezināmu autoru fotogrāfijas un dokumenti no Latvijas Okupācijas muzeja, Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīva un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas.

Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003

Raidierakstu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Raidījumu ciklā “Kas tad bija?” Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Gints Apals un Edvīns Evarts sarunājas par okupācijas jēdziena nozīmi Latvijas 20. gadsimta vēsturē un politikā.

Latvijas plašsaziņas līdzekļos un pat politiskajos vēstījumos parasti dominē okupācijas jēdziena sadzīviska izpratne. Doma, ka okupācija ir tad, ja mūsu mājās ienāk svešinieki, atņem mantu, liek strādāt savā labā, arestē, izsūta, iesloga, pat nogalina. Tas ir pretstats pieņēmumam, ka viss būs labi, ja pie varas atradīsies vietējie cilvēki. Zināmā mērā šo priekšstatu atkārto un pastiprina ziņas par karu Ukrainā, kur viss ļaunums ceļas no Krievijas agresijas un krievu karavīru rīcības.

Taču juridiskā nozīmē okupācijas jēdziens primāri attiecas uz starpvalstu bruņoto konfliktu jomu. Okupācija sākas, kad kāda teritorija tiek pakļauta naidīgai varai, un beidzas, kad tāda kontrole vairs nepastāv. Svarīgi, ka okupantam nav suverēnu tiesību, kontrole pastāv tikai uz zināmu (un parasti samērā īsu) laiku. Ja okupāciju rada agresija pret suverēnu valsti, tad arī okupācijas režīms ir prettiesisks.

Šādas situācijas Latvijas 20. gadsimta vēsturē zināmas jau kopš Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara perioda. Latvijas valsts tika nodibināta Vācijas okupācijas apstākļos, bet 1918.–1921. gadā Latvijas teritorijā pastāvēja arī citas situācijas, ko varētu saukt par okupāciju. Taču tās bija samērā īslaicīgas, noslēdzās ar varas nodošanu Latvijas valdībai un attiecību noregulēšanu sarunu ceļā. Britu, franču, poļu, igauņu un lietuviešu spēku darbību Latvijas teritorijā vēsturnieki parasti vērtē pozitīvi, jo gala rezultātā tā sekmēja Latvijas neatkarības nostiprināšanos.

Padomju un nacistu okupācijas ir kas cits, to nosaka divi iemesli.

Pirmkārt, abi totalitārie režīmi izvērsa asiņainu teroru pret Latvijas tautu un fundamentāli mainīja sabiedrisko iekārtu.

Otrkārt, šīs okupācijas kopumā ilga 51 gadu, un to radītās negatīvās pārmaiņas bija neatgriezeniskas. Latvija tika anektēta, līdz ar to šeit tika ieviestas padomju vai nacistu juridiskās normas un sociālekonomiskie modeļi.

Būtībā vienmēr, kad runājam par padomju okupāciju, vajadzētu uzsvērt vārdkopu “okupācija un aneksija”. Tieši aneksija kā ilgstošs stāvoklis radīja apstākļus Latvijas sovetizācijai – nekontrolētai migrācijai, bezjēdzīgai industrializācijai, rusifikācijai un vispusīgai individuālās brīvības apspiešanai.

Neatkarības atjaunošana Latvijai deva iespēju atkal attīstīties patstāvīgi, taču nevarēja atgriezt sabiedrību tajā stāvoklī, kas pastāvēja pirms okupācijas 1940. gadā. Pilnīgākai vēstures izpratnei būtu vajadzīga lielāka skaidrība par jēdzienu saturu un korekts to lietojums.

Saistībā ar okupācijas vārdu jau sen iesakņojušies daži pārpratumi. Piemēram, nereti dzirdamā frāze “okupācijas neatzīšanas politika”. Neatzīt okupāciju nozīmē izlikties, ka tās nebija, taču šīs vārdkopas nozīme ir gluži pretēja. Patiesībā domāta padomju aneksijas neatzīšana – fakts, ka ASV un vēl 29 pasaules valstis 51 gadu atteicās atzīt Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai par leģitīmu darbību un faktu ar juridiskām sekām.

Raidieraksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par tā saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Raidījumu ciklā “Kas tad bija?” raidījumā “Rusifikācija” saruna par rusifikācijas nozīmi Latvijas vēsturē, tās sekām un ietekmi uz latviešu valodu  un politikā 20.gs. tēmu”. Studijā LOM darbinieki – vēsturnieki Edvīns Evarts, Gints Apals un valodniece Vineta Skujiņa.

Raidījumā apspriests jēdziens rusifikācija. Galvenie jautājumi – vai rusifikācija, sovetizācija un kolonizācija ir sinonīmi un cik daudz šie jēdzieni pārklājas un papildina viens otru? Rusifikācija aplūkota hronoloģiski kopš 19. gs. vidus līdz mūsdienām.

Ar rusifikācijas sekām saskaramies ikdienas dzīvē – tā ir joprojām pastāvošā sabiedrības divvalodība un atsevišķās jomās (privātajā uzņēmējdarbībā, medicīnas, izglītības iestādēs u. c.) diemžēl sastopamais latviski runājošo tiesību ierobežojums, resp., latvietim, lietojot latviešu valodu Latvijā, iespējams nonākt kritiskās situācijās. Iemesls tam ir sarunas partneru latviešu valodas neprasme vai nevēlēšanās lietot valsts valodu.

Raidieraksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par tā saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki Gints Apals un Indulis Zālītis skaidro, ko nozīmē padomju varas profilakse.

Padomju varas smagākās represijas pret Latvijas tautu attiecās uz staļinisma laiku. Šajā periodā cilvēki tika slepkavoti bez tiesas sprieduma, viņus arestēja un sodīja ar nāvi vai ilgstošu ieslodzījumu. Daudzi tika izsūtīti piespiedu nometinājumā vai nosūtīti uz filtrācijas nometnēm. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Padomju Savienībā sākās pakāpeniska liberalizācija. Masveida terora vietā režīms pārgāja uz individuālām represijām, sabiedrības noskaņojuma kontroli, disidentu un oponentu uzvedības maiņu ar pārliecināšanas vai draudu palīdzību. Galvenais pavērsiens represīvajā politikā notika 1959. gada sākumā, kad padomju komunistu partijas XXI kongresā tās līderis Ņikita Hruščovs norādīja, ka drošības iestāžu galvenā metode darbā ar valsts iedzīvotājiem ir prevencija jeb tā saucamā profilakse.

Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, prevencijai pakļauto cilvēku loks bija daudz lielāks nekā arestēto un politisku motīvu dēļ tiesāto skaits. Tikai 5 gadu laikā, no 1971. līdz 1974. gadam, Padomju Savienībā Valsts Drošības komitejas (VDK) profilaksei tika pakļauti 63 000 cilvēku. Okupētajā Latvijā 1975. gadā profilaksei pakļāva 522 cilvēkus, bet 1982. gadā – 600, no kuriem 119 bija jaunatnes pretošanās grupu dalībnieki. Nolūkā pastiprināt profilakses efektivitāti padomju valsts ieviesa īpašu administratīvo sodu – oficiālu brīdinājumu par antisabiedriskas rīcības nepieļaujamību. Tā izteikšana nozīmēja, ka atkārtotas padomju varai nevēlamās rīcības gadījumā var tikt ierosināta krimināllieta. Gunāram Astram, Intam Cālītim, Gunāram Freimanim u.c. pretošanās kustības cīnītājiem vairākus gadus pirms aresta tika izteikti brīdinājumi – padomju tiesa šos brīdinājumus uzskatīja par vainu pastiprinošiem apstākļiem. No 1974. līdz 1981. gadam

Latvijā šāds oficiāls brīdinājums tika piemērots 202 personām, no kurām 175 – par politiskiem motīviem, bet 10 – par nodomu vai mēģinājumu bēgt uz ārzemēm.

Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Raidierakstu ciklā “Kas tad bija?” tiek aplūkota trimdā esošo un dzimušo latviešu informētība un viņu nostāju paušana par notikumiem Padomju Savienības okupētajā Latvijā laikā, kad vēl nebija paredzama PSRS sabrukšana.

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki ieskicē vispārējo situāciju Otrā pasaules kara beigās, kad Latviju gan piespiedu, gan brīvprātīgā kārtā pameta liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Mazākā daļa – nepilni 5 tūkstoši cilvēku – ar laivām devās pāri jūrai Zviedrijas virzienā, bet lielākā daļa – ap 170 tūkstoši cilvēku, no kuriem vismaz 100 tūkstoši bija civilbēgļi – nonāca Vācijā, kur kara beigās tika izvietoti ap 300 bēgļu nometnēs.

Sākot ar 1948. g. bēgļi pakāpeniski drīkstēja izceļot no kara sagrautās Vācijas. Vispirms uz Beļģiju, Apvienoto Karalisti, Kanādu, bet vēlāk arī Austrāliju, Dienvidameriku un ASV. Visvairāk bēgļu nonāca ASV – ap 45 tūkst., Austrālijā - ap 21 tūkst. un Kanādā – ap 13 tūkst. Daudzi palika Vācijā, kur Minsterē izveidoja ģimnāziju.

Nonākot jaunajās mītnes zemēs, latvieši tiecās apvienoties vispirms mītnes valsts robežās, bet vēlāk arī starptautiski – izveidoja PBLA. Pašorganizēšanās notika arī jauniešu vidū, kur jau 1952. gadā izveidojās Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienība, bet divus gadus vēlāk arī Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienība (ELJA). Tādas veidojās arī Austrālijā un Dienvidamerikā.

Pēteris Kalniņš sniedz ieskatu arī latviešu trimdas dzīves aizkulisēs, norādot, ka trimdā visa jaunatne nebūt nebija vienota - daudz kas bija atkarīgs no vecākiem. Tomēr vienojošs faktors tiem, kas mācījās t.s. svētdienas skolās, bija Latvijas vēstures apguve, ko papildināja saziņa gan ar trimdas organizāciju pārstāvjiem, gan sarakste ar Latvijā palikušajiem radiniekiem. Aktīvākie jaunieši organizēja arī dažādas akcijas, piemēram, Baltijas Brīvības un miera kuģa braucienu Baltijas jūras austrumu krastā.

Savukārt Austrālijā 1974. gadā tur dzīvojošie baltieši rīkoja sekmīgas akcijas pret šīs valsts plāniem atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Latvijas Okupācijas muzeja valdes priekšsēde Valda Liepiņa, kura arī šajās akcijās piedalījās, norāda, ka “pilnīgi iespējams, ka sekmīgai inkorporācijas atzīšanai Austrālijas gadījumā varēja sekot vispārēja Rietumu bloka valstu politikas maiņa šajā jautājumā.”

Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par saturu ir atbildīga Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Raidījumu sagatavoja un vadīja Dr. hist. Edvīns Evarts un vēstures pētnieks Pēteris Kalniņš.