
Sign up to save your podcasts
Or


Šoreiz aicinām Rēzeknē svinēt pilsētas svētkus trīs dienu garumā, tradicionālo mūziku, dejas, amatniecību izbaudīt Ziemeļlatgalē V Starptautiskajā folkloras festivālā “Ļipa kust”, bet Daugavpilī ar radošām notikšanām un degustācijām svinēt Šmakovkas muzeja 10. jubileju.
Šajā nedēļas nogalē Rēzeknē tiek svinēta pilsētas 741. gadadiena. “7 pakalni un 41 “jā” vārds Rēzeknei. No 31. jūlija līdz 2. augustam aicinām ikvienu piedzīvot trīs piepildītas dienas, kas būs bagātas ar mūziku, kultūru, sportu un kopā būšanas prieku,” mudinot piedzīvot, izgaršot un izjust Rēzekni, teic Rēzeknes Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece Olita Kuksa. “31. jūlijā pie Rēzeknes pilskalna atdzims Rositten amatnieku ciematiņš ar seno amatu demonstrējumiem, keramikas cepļa atvēršanu un svētku kūkas degustāciju, bet vakara koncertā – “Dabasu Durovys”, “Borowa MC” un “Skyforger”.” Un svētku galvenā diena (01.08.) būs piepildīta no rīta līdz vēlai naktij: “Būs Tūrisma ideju parks, svētku tirgus un aktivitātes ģimenēm, aktivitāšu rallijs ģimenēm, Latgales auto moto klubs svinēs savu 10 gadu jubileju. Vakarā mūs gaida krāšņs svētku gājiens “Rēzekne kadrā”. Vakara koncertā “Nekur nav tik labi kā mājās” skanēs maestro Raimonda Paula dziesmas, un pēc šī koncerta uz skatuves kāps viesmākslinieki “El Alma”, “Dziļi Violets” un viesi no Ukrainas “Quest Pistols”. Dienu noslēgs svētku uguņošana un nakts diskotēka,” bet svētdien (02.08.) aktivitātes bērniem, kā arī mierpilni koncerti baznīcās un sinagogā.
Savukārt izbaudīt tradicionālo mūziku, dejas un amatniecību iespējams Ziemeļlatgalē, kur norisinās V Starptautiskais folkloras festivāls “Ļipa kust” (29.07.–02.08.). Un sestdien (01.08.) plkst. 10.00 Viļakas katoļu baznīcā mierpilns koncerts, godinot izcilo Ziemeļlatgales teicēju Margaritu Šakinu, turpina viens no organizatoriem Andris Slišāns: “Mēs, kopas no Latvijas, dziedāsim un celsim saulītē Margaritas Šakinas dziesmas, un tā kā mums ir gosti no Polijas un Indijas viņi kuplinās ar savām dziesmām šo ļoti labo un sirsnīgo pasākumu. Bet svētdien (02.08.) mēs noslēgsim “Ļipa kust”, tepat Upītē, pie NKMC “Upīte” noslēguma koncerts, kur parādīsim gan kopējās dejas, ko esam iemācījušies, gan kopējās dziesmas un muzicēšanu, gan katrs savu individuālo prasmi. Būs ļoti labs un izbaudāms koncerts!”
Savukārt Daugavpilī svētdien (02.08.) no plkst. 11.00 Kulinārā mantojuma centrs “Šmakovka” aicina kopīgi atzīmēt centra 10 gadu jubileju. “Norisināsies gan radošās darbnīcas visai ģimenei, gan arī šmakovkas ražotāju prezentācijas,” iepazīt Latgales kulināro mantojumu, nogaršot šmakovku, satikt tās darinātājus un radoši pavadīt laiku aicina Kulinārā mantojuma centra “Šmakovka” vadītājs Raivis Malnačs. “Visas dienas garumā par muzikālo noskaņu rūpēsies DJ Dāvids Pikšis. Pasākums būs divās daļās no plkst. 11.00 pie mums viesosies Viktors Petaško ar putuplasta griešanas darbnīcu, un norisināsies šmakovkas meistarklase. Savukārt līdz plkst. 19.00 norisināsies korķa rotaļlietu izgatavošanas darbnīca ar Elitu Poļakovu un pie mums viesosies šmakovkas ražotāji. Un atcerieties, ka alkohola lietošanai ir negatīva ietekme!”
Lai notikumi un emocijas Latgalē atstāj tikai un vienīgi pozitīvu ietekmi uz jūsu organismu!
Kāpēc cilvēki dodas svētceļojumos un kāpēc šī izvēle daudziem ir tieši Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš? Vai tie ir centieni sadziedēt savas dvēseles rētas vai norūdīt sevi fiziski? Vai varbūt kādam tas ir garīgu meklējumu ceļš un, kas zina, pat dievišķa atklāsme. Santjago ceļš - iesim pa to un runāsim par to raidījumā Kā labāk dzīvot.
Stāsta komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore ceļotāja Zane Eniņa, Santjago ceļa izveides autore Latvijā Sandra Rone un Inga Grencberga, kura nesen veikusi Santjago ceļu Portugālē.
"Kad es devos savā pirmajā ceļā, es arī "nesu" mugursomā ļoti daudz šaubu," atzīst Zane Eniņa. Viņa atklāj, ka ceļā devusies pēc veselības sarežģījumiem un pašai sevi bijis jautājums, vai varēs to izdarīt, bet jāmēģina.
"Man liekas, ka vislabāk ir iet bez gaidām," vērtē Zane Eniņa. "Es nez kāpēc biju iztēlojusies, ka es tajā pirmajā ceļā domāšu tādas cēlas domas un ļoti dziļas. Bet viss, par ko es domāju ejot, bija netīras zeķes, šausmīgs nogurums, tad tulznas, tad gribas ēst, tad sāp gūža, tad sāp celis, tad sāp galva, tad vēl kaut kas sāp. Principā tu esi tā nomocījies, ka neviena cēlā doma galvā nenāk. Bet vienā brīdī... Tāpēc es uzskatu, ja vien dzīve ļauj, tomēr iet mēnesi, jo vienā brīdī tomēr atnāk tā tukšā galva un tā sajūta, ka ķermenis beidzot ir norūdījies, un pārņem kaut kāda cita veida sajūta. Fiziskās problēmas atkāpjas otrajā plānā, un tad tu vari ieiet kaut kādā no, es gribētu, te gandrīz nākamajā līmenī. Bet jā, tās atbildes vai tās sajūtas, es atceros, ļoti ilgi, pēc tam nāca. (..) Man liekas, vēl vairākus mēnešus staigāju tādās ceļa jūtīs, un varbūt tās domas pēc tam vairāk piemeklēja, nekā pašā gājumā."
Inga Grencberga papildina, ka visgrūtākais ceļā bija atļaut sev apstāties, piemēram, dienas vidū pēc noietiem tikai pieciem kilometriem pateikt sev - šoodien nebūs vairāk, tagad pietiek, ir jāatpūšas.
"Tu jūties vainīga par to, ka neej, jo tu taču esi atnākusi iet. Ceļš ir arī par spēju apstāties un varbūt arī par atnākt atpakaļ un sagaidīt nākamo brīdi, kad ir jāiet. Tikpat nozīmīgi ir iet, kā arī apstāties un pabūt ar sevi ne tikai emocionāli, bet arī fiziski novērtēt, ko tu vari un ko tu arī nevari beigu galā," papildina Inga Grencberga.
Sandra Rone tomēr rosina iet vairāk nekā divas dienas, jo ceļā veidojas īpaša kopiena, notiek saliedēšanās ar citiem ceļiniekiem.
Santjago ceļa maršrutu ir bezgala daudz. Šādi ceļi vijas cauri visai Eiropai.
"Var iziet pa mājas durvīm, arī no Latvijas vairāki ļaudis tā ir aizgājuši, un tad principā pa jebkuru Eiropas valsti kā tāds asinsvadu tīkls vijas šis ceļa maršruts," bilst Zane Eniņa.
Šovasar gleznainajā Jūrkalnes stāvkrastā sākusies cīņa ar padomju armijas noraktajiem atkritumiem. No bijušās militārās raķešu bāzes ar vēsturisko nosaukumu “Raķešnieki” sāk spraukties un pa stāvkrastu krist lejā plēves, metāla priekšmeti un citi atkritumi. Vietu apsekojis Valsts vides dienests, un atkritumu vākšanu uzsākusi pagasta pārvalde. Līdzās šai problēmai turpinās regulāra no jūras izskaloto un cilvēku nomesto atkritumu vākšana.
Ar sienas gleznojuma atklāšanu Smiļģa ielā un Kreisā krasta svētkiem rīt, 1. augustā, sāksies Rīgas 825.dzimšanas dienas svinības, kas notiks visu augustu un aptvers visu pilsētu. Kreisā krasta svētki rīt notiks Uzvaras parkā un piedāvās ļoti daudzpusīgu programmu no 12 dienā līdz 11 vakarā. Tieši pēc nedēļas būs Labā krasta svētki, bet augusta vidū abi krasti satiksies Rīgas centrā, kur 14. un 15.augustā notiks svinību kulminācija. Svētku moto ir – ”Atver Rīgu! Kods: 825!”, kas aicina Rīgu ieraudzīt un atklāt no jauna.
Mākslīgais intelekts arvien vairāk ienāk arī vēlēšanu procesos – no dezinformācijas un dziļviltojumiem līdz individuāli pielāgotām ietekmes kampaņām. Vai mākslīgais intelekts spēs ietekmēt mūsu izvēles arvien nemanāmāk un kā stiprināt sabiedrības noturību laikā, kad ietekmēšana kļūst arvien precīzāka un personiskāka? Gaidot Saeimas vēlēšanas, par šīm tēmām saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Kādi ir galvenie riski, ar kuriem mēs varētu saskarties pirmsvēlēšanu periodā un vēlēšanu laikā?
Jānis Sārts: Manuprāt, ir diezgan daudz jārunā par to, kādi ir tie riski un kādiem riskiem mēs gatavojamies. Šeit ir tie klasiskie riski, bet mēs redzam, tātad pirmais ir, kā militāri teiktu, kinētiskais risks – ka kaut kas notiek vēlēšanu laikā. Vai tas ir drons, par to arī tagad tiek runāts, jeb kaut kāds lielāks incidents, kas „sašūmē” sabiedrību. Tā ir viena lieta, kas ir iespējama, – tātad hibrīduzbrukums.
Otra lieta, kas ir iespējama, ir mēģinājums, teiksim, kiberuzbrukumu veidā uzbrukt šīm [vēlēšanu] sistēmām. Atkal – vai tas ir veiksmīgs vai neveiksmīgs, bet var radīt priekšstatu, ka ir veiksmīgs.
Trešais ir dažādas informatīvas kampaņas. Mēs zinām, diezgan plaši izplatīti ir bijuši dažādi robotizētie tīkli, algoritma nolaupīšana – Rumānijas gadījums.
Visbeidzot pēdējais – tas ir, kur mākslīgo intelektu jau izmanto. Vai tie ir dziļviltojumi, vai tā ir datu indēšana priekš lielajiem valodas modeļiem, kas sāk dot pilnīgi savādākas atbildes par, piemēram, politiku, nekā dabiski viņi būtu atbildējuši. Un visas šīs lietas ir tās, ar ko mēs varam saskarties priekšvēlēšanu vai vēlēšanu mirklī.
Kam mūsdienās uzticamies vairāk – medijiem vai cilvēkiem, kas tajos strādā? Par žurnālista lomu sociālo tīklu laikmetā saruna ar "Re:Baltica" žurnālisti Inesi Braži.
Opermūzikas svētki Siguldā jau vairāk nekā trīs desmitgades ir viens no nozīmīgākajiem vasaras klasiskās mūzikas notikumiem Latvijā, pulcējot gan uzticīgus operas cienītājus, gan klausītājus, kuri opermūziku izvēlas iepazīt brīvdabas atmosfērā. Gaidot šī gada festivālu, kas notiks no 31. jūlija līdz 2. augustam, diriģenti Jānis Liepiņš un Atvars Lakstīgala stāstīja par gaidāmajiem koncertiem un Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" iestudējumu, festivāla tradīcijām un to, kas Opermūzikas svētkus padara īpašus.
Abi diriģenti atzīst, ka festivāls kļuvis par nozīmīgu vasaras kultūras dzīves sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot uzticību klasiskai operas interpretācijai. Šī gada programma veidota ciešā sadarbībā ar festivāla dibinātāju Daini Kalnu, kura ierosinājumiem joprojām ir nozīmīga loma repertuāra un solistu izvēlē. Jānis Liepiņš uzskata, ka viena no festivāla lielākajām vērtībām ir iespēja uzrunāt arī tos klausītājus, kuri operu ikdienā neapmeklē:
"Tā ir brīnišķīga iespēja cilvēkiem, kuri varbūt ne tik bieži iet uz operu, nepiespiestā atmosfērā paklausīties skaistu mūziku labā izpildījumā."
Runājot par Pučīni operas brīvdabas iestudējumu, Jānis Liepiņš pauž pārliecību, ka operas emocionālais spēks nezaudē savu iedarbību arī zem klajas debess, īpaši izceļot Jūlijas Vasiļjevas sniegumu titullomā. Diriģenti arī uzsver, ka Opermūzikas svētku neatņemama vērtība ir īpašā vide Siguldas pilsdrupu estrādē un publikas atsaucība, kas gadu gaitā veidojusi festivāla raksturu. Atvars Lakstīgala aicina apmeklētājus pilnvērtīgi izbaudīt šo pieredzi: "Tā ir atmosfēra, kuru aicinu klausītājus noteikti izbaudīt."
Vai nacionālajai aviokompānijai „airBaltic” beidzot pavērsies ceļš vēl citiem privātajiem investoriem? Valdība lemj par aviokompānijas jauno biznesa plānu.
Ceturtdienas rītā Polijas austrumos uz laiku tika iedarbināta gaisa trauksme, Krievijai veicot masveida uzbrukumu Ukrainas pilsētām netālu no robežas ar Poliju.
Nacionālā sporta padome lemj par naudas balvām un starptautisku sacensību rīkošanu Latvijā.
Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna par iespējamām Krievijas režīma akcijām pret NATO teritoriju - pret Baltijas valstīm un Poliju. Runājam par to, kas jau tiek apspriests kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, bet pēdējos mēnešos būtiski atkal aktualizējies mediju vidē. Analizē politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Sandis Šrāders.
Par iespējamām Krievijas akcijām pret NATO pēdējā laikā tiek runāts tajā kontekstā, ka Krievijai pavisam militāri neklājas spoži, triecieni pa Krievijas iekšieni kļūst arvien pamanāmāki, frontē nekādu spožu panākumu nav. Putinam ir tāda īpašība, ka viņš mēdz laikā, kad viņam diez ko neiet "uz viena spēles galdiņa", pārcelt spēli uz nākamo. Savā laikā, kad Ukrainā pirmās kara fāzes situācija bija it kā iesprūdusi, Putins aktīvi iesaistījās Sīrijā pilsoņu karā, kas nešķita tajā brīdī ļoti loģiski, bet Krievija tur sevi militāri un ģeopolitiski sāka apliecināt.
Cik nopietni vērtējama kāda konvencionāla iebrukuma iespēja?
Sandis Šrāders: Militārie plānotāji saskata Krieviju kā draudu no 1994. gada, kad tika izvesta Krievijas armija. Būtībā visu laiku, kamēr Krievijas armija ir mums blakus, tā ir militārs drauds, jo vienmēr pastāv iespēja, ka tā varētu tikt pielietota.
Par pašreizējiem notikumiem. Ir pilnīgi skaidrs, kā stratēģiskā situācijā Ukrainas un Krievijas attiecībās ir mainījusies, jo Ukraina spējusi kara laikā attīstīt industriju, kas ļauj tai izdarīt to ar pašu mājās saražotajiem ieročiem, ko vienmēr Ukraina ir lūgusi no Eiropas, no Amerikas Savienotajām Valstīm. Ir pilnīgi skaidrs, ka piektais [kara] gads un laiks, kas ir pavadīts Krievijai tā saucamajā speciālajā militārajā operācijā, liek Krievijā ļoti daudziem militāristiem un politiķiem, un plānotājiem, stratēģiju un filozofiem uzdot jautājumu - uz kuru pusi virzās Krievija? Vai tā joprojām ir speciālā militārā operācija, kuras mērķis bija dažu dienu laikā sagrābt Ukrainu? Skaidrs, ka tas ir pilna mēroga karš, kā tas tiek uztverts Ukrainā un arī Eiropā, un citās valstīs. Krievijā, ja tas ir karš, tad tas noteikti ir pret NATO, demokrātijām un visām lietām, kas Krievijai un Krievijas sabiedrībai vienmēr nav bijušas pieņemamas.
Lai Krievija mainītu kaut ko šī kara laikā, kura dinamika pamazām, bet pakāpeniski pāriet Krievijai nelabvēlīgā situācijā, ir jādestabilizē. Viena iespēja ir horizontālā destabilizācija. Attiecībās pret Ukrainu Krievija vienmēr ir izmantojusi vairāk ieroču, vairāk pārkāpusi noteikumus, gājusi vairāk likumpārkāpumos un teroristiskos aktos pret Ukrainu savā karadarbībā nekā Ukraina.
Lai destabilizētu vai mainītu kara gaitu, protams, ir pieļaujama, un daudzi analītiķi un arī izlūkdienesti ir teikuši, ka Krievija varētu veikt hibrīdoperāciju - īsu, limitētu karu pret kādu no NATO dalībvalstīm, kādu Baltijas valsti vai Poliju, kas varētu pārbaudīt NATO vienotību. Ja NATO nav vienots, tad skaidrs, ka mēs kā bloks esam ievainojami un Krievija savas militārās spējas var pārvirzīt uz kādu citu mērķi, sakot, ka Ukraina patiesībā ir izdevusies operācija, ka Krievija sasniegusi [mērķus], lai arī tā nav.
Eiropas valstīm, protams, ir jāraugās uz papildu riskiem, uz ko jau norādījuši arī Polijas līderi, uz ko norādījuši Latvijas izlūkdienesti, arī britu un amerikāņu izlūkdienesti. Bet ziņas, protams, nav tādas, kādas bija pirms 2022. gada februāra, kad indikācijas bija neapstrīdamas. Un mēs redzam, ka tas noveda pie pilna mēroga kara pret Ukrainu.