Šogad mūsu valsts galvaspilsēta Rīga svin jau 825 gadadienu kopš savas dibināšanas.  Vairāki nākamie raidījumi būs veltīti Rīgas vēsturei. Šajā reizē vēlamies pieskarties tam, kas šeit, Daugavas grīvā, un arī plašākā reģionā bija pirms Rīgas un kāpēc varbūt Rīga radās tad, kad tā radās un tieši šeit.

Sarunu biedrs studijā ir vēsturnieks, arheologs, akadēmiķis, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks Guntis Zemītis.

Spēlē piedalās: Reinis Bērziņš, Roberts Veics, Vita Zalcmane, Gints Rasa.

Raimonds Staprāns "46 epizodes ar un bez ironijas”. Viņš ir gleznotājs, kurš gleznoja lēni. Viņš ir dramaturgs, kurš rakstīja lugas sava drauga Laimoņa Siliņa teātrim Sanfrancisko. Savus topošos memuārus viņš lasīja priekšā draugiem bezgala skaistā mājā pie okeāna Sīrančā. Viņš rakstīja, bet vispirms – ļoti daudz lasīja. Rakstīja un šaubījās, līdz beidzot grāmatā ir šīs "46 epizodes ar un bez ironijas”.

Grāmatas literārā redaktore Ieva Struka uzsver – ir ļoti svarīgi, ka šie stāsti ir nonākuši līdz publicēšanai, kaut gan no trim autors tomēr ir atteicies.

Dzimis 1926. gadā Rīgā, ārsta un sociāldemokrāta Teodora Staprāna ģimenē, kara gados caur Vācijas bēgļu nometnēm nonācis Amerikā, skolojies glezniecībā un dramaturģijā, dzīves lielāko daļu pavadījis Sanfrancisko, Raimonds Staprāns aizgāja mūžībā šā gada janvārī. Ironisks un pašironisks ir viņa skats gan uz savām gleznotāja gaitām, gan uz trimdas sabiedrību, gan uz izstāžu atklāšanām, gan vadonības idejām, gan iespaidiem padomju un vēlāk – atjaunotajā Latvijā.

Raimonda Staprāna grāmatu "46 epizodes ar un bez ironijas” izdevis "Aminori”. Tās atvēršana notika, kā jau duālistam Staprānam pieklātos, viņa izstādē „Klusuma arhitektūra”.  

Raidījumu atbalsta:

Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" līdz 18. oktobrim skatāma Kristas Vindbergas-Auznieces personālizstāde "Circles Are Better Than Lines" (oda pieskārienam)” – izstāde, kurā fotogrāfijas no ģimenes arhīviem pārtapušas lielformāta ogles zīmējumos. Pastaigā pa ekspozīciju māksliniece Dāvim Eņģelim stāsta par savu vecmāmiņu Valliju Vindbergu (1929–2013), kuras dāvinātā pūdernīca izstādē kļuvusi par sava veida personiskās atmiņas centru. "Aizmirstība man ētisku, estētisku un cilvēcīgu apsvērumu dēļ ir tikpat būtiska kā atcerēšanās," saka māksliniece, kurai interese par fotogrāfiju sākusies bērnībā – brīdī, kad vecmāmiņa ar fotogrāfiju palīdzību palīdzējusi atgūt sajūtu par piederību ģimenei. Arī tagad Krista fotogrāfijās meklē nevis perfektu attēlu, bet detaļas, kurās iespējams sajust cilvēka klātbūtni – rokas, auduma krokas, priekšmetus, gaismu un kustību.

Māksliniece atzīst, ka viņas izmantotais materiāls – ogle – ļauj atteikties no pilnīgas kontroles: "Tajā ir iekšēja kustība un vibrācija." Darbi no attāluma var izskatīties gandrīz fotoreālistiski, taču, pienākot tuvāk, atklājas materiāla nepilnības, cilvēka rokas klātbūtne un neskaitāmas nianses. Vindbergai-Auzniecei būtiski ir arī tas, ka skatītājs pats veido stāstu: "Skatītājs ir liela daļa no darba radītāja. Tāpēc viņa neuzspiež vienu iespējamo interpretāciju – katrs skatītājs fotogrāfiskajā atmiņas fragmentā var ieraudzīt savu pieredzi, bērnību, cilvēkus un sajūtas. Izstādes noslēgumā šai personiskās atmiņas un pieskāriena dramaturģijai pievienojas arī mākslinieces kādreizējās klavieres "Izolde" – kluss vērotājs, kas nu atkal kļūst par daļu no izstādes pieredzes.

Vairāk – audioierakstā. 

Kopā ar mākslinieku, kuratoru, radošās laboratorijas "Roja Art Lab" vadītāju Māri Grosbahu kājojam pa Roju, piestājot pie dažādiem mākslas darbiem, ko radījuši mākslinieki, iedvesmojoties no apkārtējās ciema vides un vēstures: meklējam laika ritumu bijušā zvejnieku kolhoza ēku drupās, skaitām sivēnus uz veikala jumta un apbrīnojam "Zilo Cerību Sivēnu" pludmalē. Bet Rojas zvejniecības muzejā kopā ar muzeja galveno speciālisti Madaru Tālbergu uzzinām vairāk par latviešu gleznotāju un grafiķi Mariju Mucenieci-Induss un viņas darbu likteni 1944. gadā, dodoties bēgļu laivā uz Zviedriju.

Studijā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Rinalds Grants.

Ciemojamies pie Ineses Rudzes Talsu novada Mērsraga pagasta "Priežlejās". Inese ar vīru Udo Kārkli uz Mērsragu pārcēlās kovida pandēmijas laikā, un tagad dažas dienas strādā Rīgā, bet pārējā laikā nodarbojas ar piekrastes zveju un kūpina zivis. Inese cep kūkas un uzņem tūristus viesu mājā un koka namiņos. Abi ir mednieki un aktīvi iesaistās Mērsraga kopienas dzīvē.

"Es domāju, ka māku uztaisīt svētkus cilvēkiem, jo viņos ieklausos un tas ir mans lielais trumpis," saka izdevēja Santa Anča un ir pārliecināta, ka internets žurnālus neizkonkurēs. Kāpēc viņa vairās no politikas, bet pati intervijas raksta vismaz divreiz, kā avarēja Repšes džipā un kopā ar Paulu izdzīvoja Krājbankas krahu, arī par sētas bērniem Liepājā un teātra spēlēšanu, vairāk sarunā ar Santu Anču Laikmeta krustpunktā.

Viņai nepatīk, ja viņu salīdzina ar Emīliju Benjamiņu, pirmskara Latvijas preses karalieni. Viņai varbūt nepatīk, ja kāds pavaicā – kāpēc jūs uz sava žurnāla vāka izvēlaties likt tikai skaistas un veiksmīgas sievietes. Un viņai pavisam noteikti nepatīk cilvēki, kuri daudz runā un maz dara. Viņa ir Santa Anča, izdevniecības "Santa" un viesnīcas "Villa Santa" līdzīpašniece. Latvijas veiksmīgākā preses izdevēja jau kopš 90 gadu sākuma.

Santa reiz ir teikusi: “Man visu laiku nav miera, nezinu kur un kā to mieru varēšu atrast. Tāpēc man patīk Raimonda Paula “Mēmā dziesma”.”

Santas saknes ir no Liepājas puses. Viņas senči bija vienkārši zemnieki un diez vai pat Santas vecāki varēja nojaust, ka mazā Santa reiz dienās būs svarīga dāma Rīgā, brauks pa Francijas vīna dārziem un Satversmes tiesas priekšā stāsies kopā ar maestro Raimondu Paulu.