Ministru prezidente Evika Siliņa no “Jaunās Vienotības” izturējusi jau piekto neuzticības balsojumu. To rosinājusi opozīcijā esošā Nacionālā apvienība, pamatojot ar valsts finansējuma piešķiršanu Latvijas Sabiedriskā medija veidotam saturam krievu valodā. Šoreiz koalīcija vienprātīgi balsoja pret, bet daļa opozīcijas balsojumā nepiedalījās.

Vienlaikus atsevišķi opozīcijas deputāti sēdē lika noprast, ka demisijas pieprasījumi Siliņai var sekot arī turpmāk. To pieļauj arī politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, norādot, ka pirms Saeimas vēlēšanām opozīcija arvien aktīvāk pārbaudīs koalīcijas izturību un demonstrēs vēlētājiem savu pozīciju.

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas apskata divus Baltijas valstu darbus – Latvijas režisora Dāvja Sīmaņa dokumentārā esejas filma “Frankenšteins 2.0” atklāj dzīvildzes entuziastus ASV un Krievijā, tikmēr lietuvieša Karola Kaupina “Janvāra gaisma” pievēršas televīzijas darbinieku bada streika aizkulisēm pirms 35 gadiem, 1991. gada janvārī.

Bieži neapzināmies, cik daudz unikālu vēstures stāstu ir mums apkārt. Kāda bija skola vecmāmiņas jaunībā? Un kā vectētiņš varēja pats uzcelt māju? Kā varēja turpināt mācīties kara laikā? Un kā laikā, kad vēl nebija mobilo telefonu, cilvēki precīzi zināja, kur un cikos jābūt Baltijas ceļā? Kā kopējās, tā personīgās vēstures stāsti meklējami jau ģimenē. Kā sākt sarunu ar vecvecākiem un kāpēc tas svarīgi?

Ģimenes studijā sarunājas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Ieva Garda-Rozenberga, dzimtu izpētes entuziaste, "Facebook" grupas "Dzimtas detektīvs" izveidotāja un administratore Linda Sirsniņa, Ulbrokas vidusskolas vēstures skolotāja Neila Krave un nemateriālās kultūras mantojuma centra "Upīte" direktors Andris Slišāns.

Ierakstā uzklausām dundadznieci Kristu Ludeviku, kurā no vecāsmammas mācas dundadznieku izloksni.

Kredīti un aizņemšanās, budžets, valsts fiskālā politika, finanšu izaicinājumi un Eiropas Centrālās bankas lēmumi. Krustpunktā izvaicājam Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas TV žurnālists Krišs Kairis.

Pieaugot to jauniešu skaitam, kuri Valsts aizsardzības dienestam piesakās brīvprātīgi, augstskolām nākas uzņemt arvien vairāk studentu ārpus konkursa – budžeta vietās.

Indra Treija, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju departamenta direktore: „Tas būs arvien lielāks slogs augstskolām nodrošināt šīs te budžeta vietas.”

Taču jauniešiem, kuri dienestam piesakās šodien, joprojām nav skaidrs – kad un ar kādiem nosacījumiem viņi varēs iestāties augstskolā.

Gustavs (vārds mainīts), brīvprātīgi pieteicās Valsts aizsardzības dienestam: „Tā arī dzīvojām šajā lielajā priekā līdz sākās pirmās problēmas.”

Atbildīgās ministrijas aizbildinās ar „komunikācijas izaicinājumiem” un atzīst, ka sistēma vēl ir tapšanas procesā.

Liene Levada, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore: „Katrai jaunai iniciatīvai, katrai jaunai reformai ir savas augšanas sāpes.”

Atvērto failu pusstundā pētām, kāda ir realitāte jauniešiem, kuri pēc Valsts aizsardzības dienesta vēlas uzsākt studijas.

Par “Dejas māja Rīgas cirkā” pilota gadu un Rīgas cirka un Dejas mājas mijiedarbību Kultūras rondo saruna ar Horeogrāfijas asociācijas valdes priekšsēdētāju Agnesi Bordjukovu, dejas kritiķi un kuratori, “Dance.lv Žurnāls” redaktori, Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi un Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu.

“Dejas māja Rīgas cirkā” ir jauna laikmetīgās dejas iniciatīva, kas 2026. gadā tiek īstenota kā pilota programma. Tās mērķis ir stiprināt laikmetīgās dejas pamanāmību, profesionālo kapacitāti un atpazīstamību Latvijas un starptautiskajā skatuves mākslas vidē, vienlaikus veidojot stabilu, ilgtspējīgu platformu nozares attīstībai.

Programmas pilota gads ir vērsts uz kvalitatīvu, redzamu un profesionāli pārliecinošu rezultātu sasniegšanu — mākslinieciskā, organizatoriskā un komunikācijas līmenī. Šie rezultāti ir būtisks pamats ilgtermiņa sadarbībai starp laikmetīgās dejas nozari un Rīgas cirku, kā arī programmas turpmākai attīstībai plašākā mērogā.

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci.

Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja.

Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi?

Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā.

Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai.

Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Troksnis ir būtiska problēma ne tikai noteiktās darba vidēs, bet arī citur. Cik ļoti cilvēku var ietekmēt troksnis, kādu iespaidu tas var atstāt uz veselību un kā radušās problēmas risināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Par trokšņa ietekmi stāsta Dr.med, asociētais profesors, Rīgas Stradiņa univeristātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis.

Ierakstā uzklausām Latvijas Akustiķu apvienības pārstāvi Jāni Ankipānu. Viņš skaidro, kā mūsu dzīvi ietekmē dažādi trokšņi, sākot ar pavisam maziem bērniem un skolēniem.

"Jāatceras, ka arī skaņa, kura nav troksnis, patīkama skaņa, arī tā tomēr ietekmē veselību. Mūziķi, kuri spēlē pašu izpratnē skaistu mūziku, arī var sabojāt dzirdi, ja tās skaņas ir par daudz. Respektīvi, ja troksnis ir nevēlams, nepatīkams, nevajadzīgs un lieks tajā brīdī skaidrs, tas rada gan bojājumus dzirdes orgāniem, gan diskomforta sajūtu. Pat ja tā skaņa patīk, arī tad tā var būt kaitīga," norāda Ivars Vanadziņš.

Ivars Vanadziņš arī atgādina, ka mūzikas klausīšanās austiņas arī var būt kaitīga, ja trokšņa intensitāte ir pārāk augsta.

"Ja arī skaņa ir patīkama vai interesē, arī tad tā, protams, var dzirdi bojāt," atzīst Ivars Vanadziņš.

Ilgtermiņā ir kaitīgs arī zems vides troksnis, tāpēc raidījuma viesi norāda, ka vides troksnis ir problēma, ko nevajadzētu ignorēt.