13. jūnijā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā notiks fonda “Sibīrijas bērni” rīkots Latvijas Radio kora koncerts “Aizvestajiem”, kas veltīts 1941. gadā 14. jūnijā uz Sibīriju aizvesto Latvijas bērnu piemiņai. Latviešu komponistu - Ādolfa Ābeles, Riharda Dubras, Andra Dzenīša, Ērika Ešenvalda, Romualda Jermaka, Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna, Jāņa Mediņa, Pētera Vaska un Andra Vītoliņa - darbu programmā piedalīsies arī ērģelniece Kristīne Adamaite, diriģēs - Sigvards Kļava.
Katru gadu fonds “Sibīrijas bērni” rīko gan koncertu, gan arī citas norises. Šogad Rīgas Latviešu biedrībā 13. jūnijā notiks konfrenece-tikšanās “Aizvestajiem” un būs skatāma izstāde “Pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju”.
Režisore un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātāja Dzintra Geka-Vaska uzsver: “Koncerts “Aizvestajiem” ir ne tikai piemiņas brīdis tiem, kuri cieta un gāja bojā izsūtījumā, bet arī dzīvs apliecinājums viņu gara spēkam. Ar mūziku mēs atveram durvis uz atmiņām un sirdsapziņu.
Šis koncerts ir kā klusuma un pateicības brīdis tiem, kuri izdzīvoja, un tiem, kuru ceļš palika sniegā. Mans pienākums un mana sirdslieta ir atgādināt, ka viņi nav aizmirsti.”
Sarunā ar Intu Zēgneri Sigvards Kļava atklāj, ka 14. jūnija notikumiem veltītais koncerts Latvijas Radio korim vienmēr ir ārkārtīgi būtisks: "Īpaši tagad šī atcerēšanās un šī apstāšanās, manuprāt, ir daudz svarīgāka mums pašiem, ne tikai Sibīrijas bērniem un aizvestajiem. Skaidrs, ka klausītāju loks šajos koncertos mainās, tas ir neizbēgami, bet viņu dzīvesstāsti, viņu ceļi - tā ir mūsu vēstures skaudra lappuse, kura, es domāju, katram spēj palīdzēt būt stiprākam un nečīkstēt par sīkumiem, par kuriem ikdienā kļūstam ērcīgi.
Man šis koncerts ir lūgšana spēkam, lūgšana cerībai.
(..) Cilvēkam, kurš tikai no nostāstiem ir dzirdējis tos milzīgos Golgātas ceļus, tomēr ir distancēta sajūta. Jā, esmu kopā ar fondu "Sibīrijas bērni" devies uz Sibīriju un redzējis visas tās vietas un tās šausmas. Esmu redzējis, kur mājo nāve, bet tomēr tā ir tikai mēģināšana pieskarties. Kopā ar šiem cilvēkiem, kuri tur dzimuši un auguši un kuriem šis stāsts ir ar pilnīgi atšķirīgu dziļumu. No vienas puses man drīzāk gribētos, lai koncerts būtu kā dāvana, dziedāt viņiem šo dziesmu, no otras puses, visiem komfortā mītošiem uzsaukt - hei, skatiet. Kad pierodam pie briesmām, ka kaut kur blakus sprāgst, nogalina un notiek iznīcība. Tik ātri pie visa pierodam, ka vismaz mans personīgais iekšējais gars arvien vairāk sāk pretoties tai apātijai, kas ir visapkārt. Te nav runa vienkārši par pārdzīvojumu vai sāpēm, te ir runa par līdzcietību, par ļoti cilvēcībai būtiskām lietām.
