latvijasradio.lsm.lv - RSS

Risks, kas var novest pie satiksmes krīzes. Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija ir satraukta par Tuvo Austrumu konflikta dēļ radīto degvielas cenu pieaugumu. Ja valsts nerīkosies maksimāli ātri, pārvadātājiem varot nākties pārtraukt pasažieru apkalpošanu. Asociācijā norāda, ka viņiem jau tā šogad trūkst 15 miljonu eiro, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu, bet krasais degvielas sadārdzinājums, viņuprāt, radīs vēl lielāku deficītu. Vai Satiksmes ministrija ir gatava rīkoties?

5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs. 

Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām.

Spēlē piedalās Uldis Priekulis, Inga Štrāle, Uldis Siliņš, Sanda Dīcmane.

Šoreiz vēl uz brīdi pakavējamies atmiņās par aizvadītajām Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēm. To darām kopā ar kalnu slēpotāju Lieni Bondari, kura Itālijā aizvadīja savas otrās olimpiskās spēles un slalomā abos braucienos sasniedza finiša līniju. Ne tikai par kalnu slēpošanu, bet arī par tenisu, veikbordu un studijām augstskolā sarunā ar Lieni.

Nedēļas notikumu izlasē:

Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm?  Vai (atmetot ekonomiskos faktorus) varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu valstij un lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”.  Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti.

Inta Lehmusa-Briede savējās noslēdz tā, kā varētu noslēgt arī šo grāmatu: „Tas viss ir tiesa, tikai man negribētos, ka 90. gadus pasniegtu kā medus maizi bez garozas. Tādas maizes nemēdz būt”.

90. gadi Latvijas presē ir laiks, kad valda gan jaunatgūtā preses brīvība un valsts, gan ekonomiska nestabilitāte un vēlāk – konkurences pieaugums. Preses nams kā teju visu preses žurnālistu darbavieta ar savu bohēmu un paradumiem; laikrakstu numuru nodošanas laiki un poligrāfiskās problēmas; janvāra barikādes, augusta pučs; „smalko aprindu” hronika; jauni mediju patērēšanas paradumi (tādu jēdzienu gan laikam vēl nelietoja); laikrakstu rašanās, izdzīvošana un arī to pēdējie numuri;  pēdējā greznā jaunlaiku Preses balle 1994. gadā Kongresu namā.

Grāmatas „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos” sastādītāji ir Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis un Osvalds Zebris. Divi no viņiem – Ēriks Hānbergs, kurš bija Andra Jakubāna redaktora biedrs ‘’NeCīņā”, un Osvalds Zebris, kurš 90. gadu vidū kā ļoti jauns cilvēks sāka strādāt „Neatkarīgās Cīņas” ziņu dienestā, ir mūsu sarunu biedri par trakajiem deviņdesmitajiem Latvijas presē. Kā šai ainai balansēt starp „atmiņu ugunskuriem”, dokumentiem, publikācijām un pētījumiem, par to varat pārliecināties, lasot grāmatu „Latvijas prese trakajos deviņdesmitajos”, kuru izdevuši „Latvijas Mediji”. Grāmatu ievada profesores Vitas Zelčes raksts „Latvijas avīžniecības pēdējais zelta laikmets”.

Apjukuma laiks, kurā bija liels pieprasījums pēc autoritātēm – tā 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu raksturo Osvalds Zebris.

Raidījumu atbalsta:

13. martā plkst. 19.00 VEF Kultūras pils Kamerzālē norisināsies teicējas Margaritas Šakinas dziesmu koncerts "Skaņu balseņu palaidu". Koncertā piedalīsies "Saucējas", "Grodi", "Upīte", "Burdons" un "Vilkači".

Pievēršoties Ziemeļlatgales mantojuma un tradīciju kopšanai šodien, attālinātā sarunā tiekamies ar nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" direktoru Andri Slišānu, bērnu folkloras kopas "Upīte" vadītāju Kati Slišāni un Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāju Ligitu Spridzāni.

Ar sarunas viesiem runājam par Margaritas Šakinas repertuāra nozīmi šodien, folkloras kopu iemīļotākajām dziesmām. Tāpat atskatāmies uz nesen notikušo muzikantu un dancotāju simpoziju, kā arī ieskicējam gaidāmos pavasara notikumus.

Pirms pavasaris pilnībā uzplaukst, rubrikā "Etnovēstu vārdene" ielūkojamies pelēkās krāsas nozīmē latviešu folklorā un tradicionālajā kultūrā, balstoties pētnieces Ieva Pīgozne pētījumā par pelēko krāsu tautasdziesmās un apģērbā. Uzzinām, kā pelēkais folklorā saistās gan ar ikdienas apģērbu, pelēkiem mēteļiem un aitām, gan arī ar simboliku – piemēram, precību gados esošiem puišiem.

Ar Emmu runājam par to, kas ir plogings un kas ir ebru, kā arī domājam par to, kas pasaulē būtu jāmaina. Lasām Dainas Tabūnas krāšņo grāmatu "Aspazija" ("Latvijas Mediji") un Julijas Kolomojecas iedvesmas grāmatu "Neparastie vaļasprieki" ("Baltais Valis").

Tiekamies ar Latvijas Kultūras koledžas direktori Diānu Čivli, lai runātu par koledžas astoņdesmitgadi, par to, kā šī mācību iestāde gadu gaitā ir mainījusies un pielāgojusies mūslaiku prasībām un kā veicies ar tās pievienošanos Latvijas Kultūras akadēmijai.

Ieva Zeidmane: Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža, tolaik gan ar citu nosaukumu, tika izveidota 1946. gadā. Tātad šis gads koledžai rit 80. jubilejas zīmē. Jūs to tā arī izjūtat?

Diāna Čivle: Jā, mēs tiešām to ļoti izjūtam! Kopš esam atgādinājuši par šo zīmīgo skaitli un par faktu, ka koledža kā viena no ilglaicīgākajām augstākās izglītības iestādēm šobrīd svin 80 gadu jubileju,

absolventi, kas beiguši vai nu Latvijas Kultūras koledžu, vai nu Latvijas Kultūras skolu, vai arī Latvijas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu – tās visas ir iestādes, kas saistās ar Latvijas Kultūras koledžu –, arvien vairāk ir ieinteresēti kaut kādā veidā dalīties atziņās par šiem laikiem.

Jo tie ir bijuši ļoti mainīgi, vētraini, savdabīgi laiki, kam koledža izgājusi cauri, un tieši tāpēc ne tikai koledžas vēsture, bet arī laiks, kurā tā ir mainījusies, transformējusies un attīstījusies, ir ļoti būtisks un interesants Latvijā kopumā.

Tātad šīs jubilejas kontekstā jūsu audzēkņi veikuši pētījumus un strukturējuši pieturpunktus?

Ne tikai audzēkņi! Esam ieguvuši finansējumu zinātniskam pētījumam, kurā tiek izpētīta un digitalizēta vēsture, kas līdz šim nav apkopota. Ar ļoti lielu interesi pētām, kādi dažādos laikposmos bijuši akcenti, kādas bijušas izglītības programmas, kādi vispār bijuši kultūras darbinieku jaunās audzes veidošanas principi.

Tā zināmā mērā ir arī mūsu kultūras jomas vēsture, kam šobrīd ejam cauri.

Mūslaiku kontekstā lūkojoties, atslēgas punkti ir trīs: 2002. gada 1. janvāris, kad tapa Latvijas Kultūras koledža – tieši ar šādu nosaukumu; tad nāk 2012. gada 1. janvāris, kad Latvijas Kultūras koledža kļuva par Latvijas Kultūras akadēmijas aģentūru, iegūstot pilno nosaukumu – Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža, savukārt 2025. gadā Latvijas Kultūras koledža ieguva jaunu statusu, kļūstot par Latvijas Kultūras akadēmijas struktūrvienību.

Patiesi, skatoties vēsturē, bija divas iestādes – Latvijas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums un Kultūras skola, kas ir Kultūras koledžas institucionāli vēsturiskie priekšteči. Tā ir daļa no koledžas vēstures, jo, arī pētot dokumentus, institucionālā pāriešana no vienas iestādes uz otru bijusi diezgan pamatota. Tiešām varam uzskatīt, ka abas šīs iestādes – gan Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums, gan Kultūras skola – pēc būtības jau bija Latvijas Kultūras koledža. 2002. gadā Kultūras koledža nonāca Kultūras ministrijas pārziņā un kļuva par augstākās izglītības iestādi, jo līdz tam apmācības vairāk bija orientētas uz tehnikuma līmeni – tur mācījās vidusskolēni.

Šobrīd Latvijas Kultūras koledža ir augstākās izglītības iestāde, un tieši pagājušais gads patiesībā ir jauns un būtisks solis tās tālākajā attīstībā, jo,

kļūstot par daļu no Latvijas Kultūras akadēmijas jeb ieejot Latvijas Kultūras akadēmijas ekosistēmā, Kultūras koledža, no vienas puses, saglabā savu seju, stilu un atmosfēru, kādā veidā mēs strādājam, bet no otras puses – esam kļuvuši par būtisku daļu no kultūras izglītības sistēmas augstākās izglītības līmenī.

Līdz ar to, ka Kultūras koledža ir Latvijas Kultūras akadēmijas akadēmiskā struktūrvienība, jauniešiem dodam iespēju apgūt pirmo īsā cikla augstākās izglītības līmeni.

Kāda ir Latvijas Kultūras koledžas seja?

Atšķirīgos laika posmos tā bijusi dažāda, tomēr

ir lietas, kuras nemainās. Nemainās dzīvelīgais radošums.

Nemainās tas, ka atšķirībā no akadēmiskas izglītības, Kultūras koledžas audzēkņi mācās praktiski, darba vidē: vai nu tas ir pasākumu producents vai tehniskais producents, bet viņš mācās tieši pasākuma laikā savu mentoru un pasniedzēju vadībā. Darba vidē integrētā izglītība jau no pirmā brīža paredz praktisku darbošanos kultūras jomā un atrašanos kultūras atmosfērā.

Radošums un radīšanas gēns šeit ir klātesošs jau no pirmā brīža, no pirmās dienas, ienākot Latvijas Kultūras koledžā.

Jo tie, kas šeit studē, jau mācību laikā sāk strādāt kultūras jomā – dažādās radošajās industrijas, paralēli gan apgūstot zināšanas, gan uzreiz tās jau praktiski pārbaudot reālā darbībā.

Pilnu interviju klausieties audioierakstā!