latvijasradio.lsm.lv - RSS

Pēc Latvijas vārda parādīšanās amerikāņu dzimumnoziedznieka Epstīna lietā, arī Latvijā tiek jautāts – kā pasargāt bērnus no seksuālās ekspluatācijas. Par to šodien, 17. februārī, diskutē Saeimas Cilvēktiesību komisijas sēdē. Iekšlietu ministrija un arī policija pauž, ka Latvijā regulējums bērnu aizsardzības jomā patlaban ir pietiekams un pasargā bērnus arī no seksuālās ekspluatācijas. Vienlaikus ministrijā atzīst, ka biežākie noziegumi pret bērniem ir saistīti tieši ar seksuālu izmantošanu. Tikmēr bērnu tiesību eksperti un nevalstiskās organizācijas aicina ne vien domāt par bērnu un vecāku izglītošanu, bet arī uzlabot atsevišķus normatīvus.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Lieni Ozoliņu par demokrātiju un nevienlīdzību, emocijām, ideoloģiju un sabiedrības iespējām vienoties.

Šajā ģeopolitiskā situācijā nedrīkst kritizēt valsti. Taču Latvijas elektorāta uzticība valsts varai jau vairāku gadu garumā mērījumos tiek uzrādīta kā samērā zema. SKDS socioloģiskā aptauja pagājušā gada nogalē rādīja, ka pilnīgi visu Latvijas partiju atbalstītāju vidū jautājumā par valdības darbu summāri ir vairāk dusmu un pesimisma, nevis optimisma un apmierinātības. Līdzīgs vērtējums ir redzams mērījumos par Saeimas darbu, kad vaicāja, vai šī Saeima darbojas labāk nekā iepriekšējā. 

Tajā pašā laikā "Politico" pagājušā gadā publicēja drūmuma indeksu par dažādām Eiropas valstīm, kur tikai 52% respondentu Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Francijas, Beļģijas vai Nīderlandes iedzīvotājiem, domā, ka viņu valsts attīstās nepareizajā virzienā. Tur šī neapmierinātība ar virzienu ir par 20% lielāka. 

Vēlēšanu gads, neizdevušās valsts retorika Krievijas informatīvā kara operācijās, valsts varas kritika un demokrātija - par to saruna ar Lieni Ozoliņu. 

Kā tu skaidro šīs samērā, es teiktu, pretrunīgās tendences iedzīvotāju attieksmē? Viens ir dusmu un pesimisma emocijas, kuras ir raksturīgas visiem, sākot no "Vienotības" elektorāta līdz Rosļikova elektorātam. Tajā pašā laikā šis paradokss, ka drūmumu indeksā puse Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar virzienu, kurā attīstās valsts. Tāds uztveres paradokss.

Liene Ozoliņa: Tiešām ļoti spēcīgas negatīvās emocijas. Mēs arī dažādos socioloģijas, antropoloģijas, politoloģijas pētījumos Latvijā redzam, ka pat nav lielas atšķirības dažādu partiju elektorātā. Tas noteikti mums rāda, ka sociālais līgums, kas ir principā liberālas demokrātijas pamatā, tāda nerakstīta vienošanās, uzticēšanās, ka politiskā elite pārstāvēs sabiedrības intereses un strādās sabiedrības labā, Latvijā ir ļoti vājš. Mēs no tāda ļoti augsta punkta tad, kad mēs atguvām neatkarību, ātri iekritām ļoti zemā punktā. (..)

Tas ir tieši saistīts ar to attīstības un ekonomikas modeli, kādu Latvija izvēlējās 90. gadu sākumā. Tā arī nebija atrauta, Latvijai unikāla izvēle, tas bija dominējošs attīstības modelis tajā laikā globāli, ko mums arī skaidroja un palīdzēja ieviest dažādas starptautiskās institūcijas, kā Pasaules Banka, Valūtas fonds un citas. Bet Latvija to īstenoja tiešām tādā šoka terapijas veidā.

Mums ir bijušas vairākas šoka terapijas šo desmitgažu laikā, kur, cenšoties liberalizēt, modernizēt ekonomiku, cenšoties ieviest it kā pareizu modeli, kā valstij, ekonomikai jāstrādā, tas ātri noveda pie tā, ka jau 90. gadu sākumā ļoti liela sabiedrības daļa nonāca milzīgā sociāli ekonomiskā nedrošībā un nabadzībā. Mums ir, protams, auguši IKP rādītāji, taču vēl joprojām, un tas ir saistīts ar to, ka ik pa laikam mums ir bijuši tādi šoka terapijas viļņi, kad ir kaut kādas krīzes bijušas. Visspilgtāk [tas izpaudās] 2008.-2009. gada globālajā ekonomikas krīzē, uz ko Latvija izvēlējās atbildēt ar šoka terapiju - milzīgu taupības režīmu, kas principā glāba lielās bankas, lielākajai sabiedrības daļai uzspieda milzīgu jostu savilkšanu.

Tā nabadzība un nedrošība ir turpinājusies. Tā [situācija] it kā relatīvi ir uzlabojusies, bet vienalga ir liela daļa dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, un nevienlīdzība turpina būt ļoti augsta.

Bērna krūts barošana nav vien fizioloģisks process un to mēdz pavadīt daudz un dažādas emocijas - gan pozitīvas, gan negatīvas? Ko ar šīm emocijām darīt pašai un kādos gadījumos jāiesaistās līdzcilvēkiem?

Ģimenes studijā diskutē PEP mamma un zīdīšanas konsultante Baiba Kauliņa, VCA Ginekoloģijas virziena vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Karlīna Elksne un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Elīna Zelčāne.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču no olimpiskajām spēlēm izsauca sašutumu un neizpratni. Īpaši jau tādēļ, ka sportisti no Krievijas neitrālā statusā spēlēs piedalās. Liels sašutums bija arī Latvijā, kur pat Saeima pieņēma paziņojumu, nosodot šo lēmumu. Tomēr dzīve rit tālāk, spēles arī turpinās, arī Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā, kas šo lēmumu formāli pieņēma, atbildīgos amatos darbu turpina Latvijas pārstāvji. Vai olimpiskās spēles varam turpināt skatīt atrauti no ģeopolitiskās situācijas un notikumiem? Par to diskusija Krustpunktā.

Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents Kaspars Rožkalns, bobsleja leģenda Jānis Ķipurs un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas deputāts Lauris Lizbovskis.

Kad runājam par varu Eiropas Savienībā, parasti domājam par samitiem, sankcijām, paplašināšanos vai veto tiesībām. Taču patiesībā viens no ietekmīgākajiem dokumentiem Briselē ir Eiropas Savienības daudzgadu budžeta finanšu shēma (Multiannual Financial Framework) jeb MFF.

Kad Eiropas Savienība vienojas par savu ilgtermiņa budžetu, tā vienkārši nelemj par to, cik daudz naudas tērēt. Tā nosaka savas prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem un principā Eiropas Savienības daudzgadu budžets nosaka gada izdevumu griestus politikas kategorijām. Priekšlikumu sagatavo Eiropas Komisija. Tas jāpieņem vienbalsīgi Eiropadomē un tam nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Jāpiebilst, ka pašreizējais daudzgadu budžets aptver 2021.–2027. gadu periodu. 2018. gada cenās tā apjoms ir 1,074 triljoni eiro. Pašreizējās cenās – aptuveni 1,2 triljoni eiro. Tas ir aptuveni 1–1,1% no ES kopējā nacionālā ienākuma.

Papildus šai summai tika izveidots pagaidu atveseļošanas instruments „NextGenerationEU”, reaģējot uz Covid-19 krīzi. Tas ļāva Eiropas Komisijai aizņemties līdz 750 miljardiem eiro 2018. gada cenās, aptuveni 806,9 miljardus eiro pašreizējās cenās laika posmā no 2021. līdz 2026. gadam. Šī kopējā parāda atmaksa sāksies 2028. gadā un turpināsies līdz 2058. gadam. Saskaņā ar Komisijas aizņemšanās plāniem un 2020. gada Pašu resursu lēmumu, ikgadējie atmaksas maksājumi var sasniegt 15 līdz 25 miljardus eiro gadā, atkarībā no refinansēšanas nosacījumiem un jauno ieņēmumu avotu apjoma. Un tieši šīs saistības tiešā veidā ietekmēs 2028.–2034. gada daudzgadu budžetu.

Čehova teātra galerijā aplūkojama mākslinieces Kristas Vindbergas-Auznieces izstāde "OSCULUM. BASIUM. SUAVIUM" jeb "Skūpsts". Izstāde piedāvā skatījumu uz pieskāriena, laika un tuvības nozīmi laikmetīgās mākslas kontekstā. Kultūras rondo uzklausām mākslinieci.

Latvijas Nacionālajā operā šovakar, 17. februārī pirmizrāde Pjetro Maskanji operai „Zemnieka gods” un Rudžero Leonkavallo darbam „Pajaci”. Mūžīgs stāsts – kaislības, greizsirdība un neuzticība. Abi iestudējumi ir 19. gadsimta itāļu operas, spilgti verisma piemēri. Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā „Zemnieka gods” piedzīvos pirmizrādi, savukārt „Pajaci”  ir 2019. gada iestudējuma atjaunojums. Radošajā komandā arī scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Liene Grava un videomākslinieks Artis Dzērve.