latvijasradio.lsm.lv - RSS

"Nepolitiskās" komitejas kļūst politiskas, un Trampiem rūc puncīši.

0:00 Ievads: Jāņa attiecības ar omītēm. 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem!

Nesen Latvijas Nacionālajā bibliotēka (LNB) saņēma lielu dāvinājumu, kurš mērojis tālu ceļu no Savienotajām Valstīm. Glabāšanai un digitalizēšanai nodots Čikāgas latviešu radio arhīvs. Vairāk nekā 70 gadu skanējušā raidījuma ierakstos iemūžināta ne tikai diasporas latviešu ikdiena, bet arī daudzu ievērojamu personu balsis. 

Vienlaikus ar lieliem apkures un elektrības rēķiniem daļa iedzīvotāju Pierīgas novados saņēmuši arī lielākus maksājuma paziņojumus par nekustamā īpašuma nodokli. Savukārt Rīgā nekustamā īpašuma nodoklis daļai iedzīvotāju pat samazinājies. Tā kā 10 gadus nodokļa normatīvais regulējums nav mainījusies, rodas jautājums – kādi ir iemesli nekustamā īpašuma nodokļa samazinājumam vai palielinājumam?

Pērn 82, šogad jau 123 eiro bija jāmaksā Tomam Buliņam par apbūves zemes gabalu Mārupes novada Salas pagastā. Mārupes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Aivars Osītis skaidro, ka no pašvaldības puses nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanā nekādu izmaiņu nav un, ja iedzīvotājs ir deklarēts Mārupes novadā, viņam NĪ nodoklim piemēro 50% atlaidi. Viņš skaidro, ka nodoklis palielinās, kad jaunbūve tiek nodota ekspluatācijā.

Rīgā paziņojumi par nekustamā īpašuma nodokli izsūtīti jau 98% iedzīvotāju un Rīgas pašvaldības ieņēmumu pārvaldes priekšniece Ināra Papina skaidro, ka samazināto likmi piemēro tikai attiecīgā nekustamā īpašumā deklarētiem iedzīvotājiem.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu.

2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika".

Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu.

Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens.

Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt.

Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ.

Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras.

Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti.

Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas.

Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca.

Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem?

Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju.

Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju.

Kur jūs glabājat šo medaļu?

Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas.

Vai vēl studējat?

Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora.

Pastāstiet par savu profesoru.

Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē.

Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs.

Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize?

Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru.

Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai.

Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu.

Vai vienmēr spēlējat no galvas?

Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk.

Ko atceraties par Liepāju?

Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri.

Jā, varbūt ne šajā gadalaikā.

Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains.

Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri?

Brīnišķīgi.

Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu?

Kāda ir jūsu ikdiena Londonā?

Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem.

Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem?

Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus.

Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi?

Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija.

Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju.

Vai bērnībā jums patika mūzika?

Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja.

Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu?

Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā.

Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo?

Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu.

Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā.

Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā?

Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā.

Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk?

Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas.

Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem.

Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas?

Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst.

Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi?

Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā.

Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils.

Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem?

Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus.

Varbūt arī Silvestrovu?

Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai.

Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei?

Man patīk, jo

esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk.

Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri?

Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Latvijas sportistiem šodien, 12. februārī, startiem bagāta diena. Diena sākās ar skeletona pirmajiem diviem braucieniem kungiem, taču sacensības aizēnoja Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt ukraiņu sportistu Vladislavu Heraskeviču, kurš bija apņēmies startēt ķiverē, uz kuras attēlos godināti Krievijas izraisītajā karā dzīvību zaudējušie Ukrainas sportisti.

Runājot par pašām sacensībām, Latvijas pārstāvis Emīls Indriksons pēc pirmās sacensību dienas ierindojas 17. pozīcija. Līderis ir mūsu Martina Dukura trenētās Lielbritānijas izlases pārstāvis Mets Vestons.

Bet 10 kilometru brīvā stila slēpojumā Patrīcija Eiduka izcīnīja 15. vietu. Izrādās, sportiste varēja arī nemaz nestartēt. To īsā sarunā atklāj pati slēpotāja.

Slēpojumā piedalījās arī Kitija Auziņa, kura finišā bija 61., Linda Kaparkalēja – 94., bet Samanta Krampe – 101. vietā.

Arī Kitija Auziņa pēc finiša neslēpa emocijas. 

Bet šodien vakarā vēl vairāki svarīgi starti. Plkst. 19:30 sāksies komandu stafete kamaniņbraucējiem. Piedalīsies deviņu valstu komandas, Latvija startēs ar 6. numuru, un mūsu komandā pirmais posms Elīnai Ievai Botai, tad trasē dosies vīru divnieks Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, trešais posms Kristeram Aparjodam, bet noslēdzošo ceturto posmu veiks dāmu divnieks Marta Robežniece un Kitija Bogdanova. 

Aptuveni plkst. 21.30 sāksies izšķirošie notikumi šorttrekā, kur startēs divi Latvijas pārstāvji – Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš.

Un, protams, šovakar pirmā spēlē olimpiskajā turnīrā Latvijas hokejistiem ar ASV izlasi. Par pirmajām spēlē olimpiskajā hokeja turnīrā stāsta Maris Bergs.

Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) ceturtdien, 12. februārī, īsi pirms sacensībām diskvalificēja Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču, kurš atteicās mainīt ķiveri, uz kuras attēloti vairāk nekā 20 ukraiņu sportisti un treneri, kas nogalināti Krievijas uzsāktajā karā. Heraskevičs sola lēmumu pārsūdzēt Sporta šķīrējtiesā.

Divkosība - šis ir viens no biežāk lietotajiem apzīmējumiem par notikumiem šodien Olimpiskajā Kortīnā. Sportistam bija ļauts ar šo ķiveri piedalīties treniņos, sniegt intervijas, taču trasē ar tādu doties viņam aizliedza.

Daudzi šodien sociālajos medijos ir neizpratnē - kāpēc vieni sportisti sacensību laikā ir varējuši paust savus mirušo piemiņas vai līdzīgus vēstījumus, vēl dažam pat uz ekipējuma bija manāms agresorvalstu simbols, bet ukraiņu sportistam šāda vēstījuma paušana ir liegta.

Oficiālu protestu pret SOK rīcību iesniedza Latvijas skeletona izlases treneris Ivo Šteinbergs, kurš pirms mēneša Eiropas kausa posmā Insbrukā aktīvi protestēja arī pret agresorvalsts sportistu dalību neitrālo atlētu vidū.

Šteinbergs Latvijas Radio pastāstīja, ka bija pārsteigts, ka Heraskevičam netika atļauts aizvadīt pat pirmo braucienu.

Sociālo tīklu vietnēs to lietotāji, tostarp vairākas Latvijas valsts amatpersonas, turpina paust atbalstu Ukrainas skeletonistam un nosodīt Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu viņu diskvalificēt.

Ilggadējs Latvijas sporta žurnālists Dainis Caune "Facebook" atgādina, ka citās olimpiskās spēlēs rīkotāji un SOK nav izvairījušies no piemiņas un atceres. Viņš raksta, ka bija klāt, piemēram, Lillehameres spēlēs, kur visi kopā pieminēja asiņaino Slaktiņu Bosnijā un Hercogovinā. Bija pat izgatavotas īpašas gaismiņas, ko šim nolūkam lietot ceremonijā. Viņš Heraškeviča rīcību sauc par krietni neuzkrītošāku nekā tā kāda kādreiz bijusi. Viņš arī norāda uz SOK morāli vēl iepriekš, kad tā padomju laikā starp pirmo ziemas spēļu dalībvalstīm nav pieminējusi tobrīd okupēto Latviju.

--

Saeima atbalstīja Nacionālās apvienības un "Apvienotā saraksta" lēmuma projektu par atbalstu Ukrainas sportistiem, godinot Ukrainas aizstāvēšanas karā kritušo biedru piemiņu Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs. Par lēmuma projektu nobalsoja 81 deputāts. Nebalsoja deputāti no partijas "Stabilitātei".

SOK lēmumu vērtē arī cilvēki Rīgas ielās.

--

„Sportam nevajadzētu nozīmēt amnēziju, un olimpiskajai kustībai ir jāpalīdz apturēt kari, nevis jāpiespēlē agresoram.” Šādi savu reakciju uz SOK lēmumu sociālajos medijos ievada Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Viņaprāt, komitejas lēmums liecina par pretējo un noteikti neatbilst olimpiskajiem principiem. Reakcijas pasaulē par liegumu ukraiņu skeletonistam piedalīties sacensībās apkopojis Rihards Millers.

Olimpiskā komiteja diskvalificē ukraiņu skeletonistu Heraskeviču par nevēlēšanos mainīt piemiņas ķiveri.

Konkurētspējas veicināšana šodien ir Eiropas Savienības līderu uzmanības centrā. Politiķi ir sanākuši uz šim tematam veltīto diskusiju teitoņu ordeņa pilī Beļģijas ziemeļos.

Par jaunizveidotās Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētāju ievēlēts diriģents Mārtiņš Klišāns, bet par priekšsēdētāja vietnieku - horeogrāfs Jānis Purviņš.

Valsts kontrole: Elektroautobusu iegāde par Eiropas naudu pašvaldībās īstenota nelietderīgi.

Šīs nedēļas fokusā dienvidkorejiešu zvaigznes Čanvuka Parka jaunākā kapitālisma sistēmas kritika filmā “Citas izvēles nav”, kā arī režisora Klinta Bentlija poētiskā amerikāņu sapņa analīze “Vilcienu sapņi”, kas ir izrādījies par šīs "Oskaru" sacensības sezonas "tumšo zirdziņu".

"Citas izvēles nav" iepazīstina ar Dienvidkorejas sapņa pussabrukšanas periodu. Filmas galvenais varonis, ilggadējs papīra fabrikas darbinieks, uzzina par savu atlaišanu, un, nespējot samierināties ar pārmaiņām, sper aizvien drastiskākus soļus savas konkurētspējas uzlabošanai.

Čanvuks Parks ir viens no Dienvidkorejas kinematogrāfa spožākajiem vārdiem un viņa jaunākā filma pierāda, ka šo slavu nenodrošina vien izkopts stils, bet arī spēja spert drosmīgus mākslinieciskus soļus. Epiozodē apspriežam filmas attēla un skaņas sintētiku, vēršanos pret vidusšķiras pārticības ideāliem un to, kādēļ filma, ko sākotnēji paredzēts uzņemt ASV, tik labi strādā arī režisora dzimtās zemes kontekstā.

ASV filmdara Klinta Bentlija liegi poētiskais darbs "Vilcienu sapņi" ("Train Dreams") ir viens no pagājušās sezonas lielākajiem pārsteigumiem. Režisors savā otrajā pilnmetrāžas darbā meistarīgi savij kopā vesterna tekstūras un taktilu vizualitāti, kas caur viena varoņa prizmu atklāj vesela laikmeta garu.

Epizodē apspriežam, kādēļ citu darbi, kas tiecas aptvert veselu mūžu, nereti iekrīt patosa lamatās un atšķetinam iemeslus, kuru dēļ filmas šķietami lakoniskā forma atstāj tik spēcīgu emocionālo iespaidu.

Pašvaldības tikko lēmušas par līdzfinasējuma palielinājumu privātajām pirmsskolas mācību iestādēm. Vienlaikus ir arī pašvaldības, kas kā prioritāti izirzījuši atbalstu savām pirmsskolām, liedzot līdzfinansējumu privātajam dārziņam, ja ir vietas pašvaldības pirmsskolā. Savukārt Rīgā atsevišķus bērnudārzus plānots slēgt. Cik droši par vietu sev vēlamajā pirmsskolā var būt vecāki?

Ģimenes studijā diskutē Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja Daina Kājiņa, Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta Pirmskolu nodaļas vadītāja Iveta Nagla, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestādes "Austriņa" vadītāja Agrita Tauriņa un Ventspils pirmsskolas "Varavīksne" vadītāja Kristīne Boitmane.