latvijasradio.lsm.lv - RSS

Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnālists Kristaps Ūganis un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.

Jau gadu Latvijā ir spēkā aizliegums tirgot elektroniskās cigaretes ar aromātiem. Taču tirgū ir parādījušies dažādi risinājumi, lai to apietu,  – pārtikas un istabas aromatizētāji. Tie tagad aizpilda ne tikai specializēto veikalu plauktus, bet tos jau var nopirkt arī lielajās mazumtirdzniecības ķēdēs.

Veikala "Rimi" pārdevējs: „Mūsu ģeniālā valdība ir izgudrojusi tādu gājienu, ka cigaretes ar garšām nedrīkst būt un tad tās garšas liek atsevišķi.”

Tabakas likuma uzraudzību veic vairākas iestādes, kuras pašas atzīst – kontrole ir sarežģīta un ne vienmēr efektīva. Turklāt nevienai no tām nav tiesību bloķēt interneta mājaslapas, kur šīs preces tirgo nelegāli.

Normunds Šteinbriks, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja priekšnieks: „Ja mums būtu tas instruments, kā lai saka, ierobežot to nelikumīgo apriti būtu daudz vienkāršāk.”

Kamēr atbildīgā ministrija gatavo jaunus grozījumus, nozares asociācija apgalvo – pašreizējā aizlieguma dēļ esot pieaudzis nelegālais tirgus, ko apliecinot jauns pētījums.

Kristīna Mauere-Stendere, PVO Eiropas reģiona padomniece tabakas kontroles jautājumos: „Ļoti bieži, ja sākam skatīties, kas stāv aiz šo pētījumu finansēšanas, ļoti bieži, lai gan ne vienmēr, pavedieni aizved atpakaļ pie tabakas industrijas.”

Atvērto failu pusstundā pētām, kāpēc elektronisko cigarešu aromātu aizliegums Latvijā pastāv likumā, bet praksē tā īstenošana klibo?

Jaunā epizode ir turpinājums pētījumam par nikotīna industrijas centieniem apiet ierobežojumus e-cigaretēm.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē.

Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē.

Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem.

Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”.

Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros.

Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu. 

Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē.

Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas.

„Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”

Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

"Я не знаю, как бы я всё пережила, если бы рядом не было моего верного друга с его мокрым носом. Желание защитить его, сделать что-то полезное для своего любимца и для страны стало началом моего хобби. Может, это звучит жёстко, но собака — дорогой инструмент, который помогает украинцам в борьбе с оккупантами".

Так в разговоре с Рихардсом Плуме говорит главная героиня уличного выпуска "Drošinātājs" этой недели - Татьяна Славинская, кинолог и специалист по разминированию из Киева, чьи собачьи бронежилеты используют и военные на фронте, и охрана президента Зеленского.

Es nezinu, kā es visu būtu pārdzīvojusi, ja man blakus nebūtu mans uzticamais draugs ar savu slapjo degunu. Vēlme viņu pasargāt, izdarīt ko noderīgu savam mīlulim un valstij, aizsāka manu hobiju. Varbūt skarbi teikts - bet suns ir dārgs instruments, kas ukraiņiem palīdz cīņā pret iebrucējiem. Tā, sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas Drošinātāja iellās intervijas galvenā varone Tetjana Slavinska - kinoloģe un atmīnētāja no Kijivas, kuras izveidotās suņu bruņu vestes izmanto gan karavīri frontē, gan prezidenta Zelenska apsargi. 

Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

1Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Šogad par gada ģeovietu izvēlēta visai neparasta parādība dabā - karsta kritene Salaspilī. Šie neparastie "caurumi" zemē sastopami daudzviet pasaulē un pārsvarā rodas aktīvu pazemes ūdeņu ietekmē. Ko zinām par kritenēm Latvijā un pasaulē un kāds nepārvarams un neredzams spēks liek veidoties šīm bedrēm zemē?

Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, hidroģeoloģe Aija Dēliņa.

Salaspils karsta kritene ir unikāla ar to, ka izveidojusies nesen – 2021. gadā. Tās pamatnē zem cilvēka veidota uzbēruma un kvartāra nogulumiem atsedzas devona nogulumieži, t. sk. augšējā devona Salaspils svītas ģipši. Tā kā ģipši ir Latvijas šķīstošākie ieži, visaktīvāko karsta procesu saistība tieši ar Salaspils svītu mūsu valsts teritorijā ir acīmredzama. Salaspils svītas ģipšainie ieži ir pakļauti aktīviem karsta procesiem Skaistkalnes, Allažu, Baldones apkārtnē un citur. 

Daudziem sociālajiem kukaiņiem vairošanās pati par sevi ir visai savāda, taču Ibērijas skudra (Messor ibericus) paceļ šo dīvainību jaunā līmenī. Žurnāla “Nature” publikācijā pagājušā gada rudenī ziņots, ka šīs sugas mātītes, konkrēti karalienes, pārojas ar citas sugas tēviņiem, pēc tam tos klonē, un tas nozīmē, ka Messor ibericus ir vienīgais zināmais organisms, kas pats par sevi pavairo divas sugas. Tādējādi Ibērijas skudra nosaukta par vissarežģītāko koloniālo dzīvības formu, kas līdz šim zināma. Ne viens vien pētnieks pauž izbrīnu par šādu parādību, sakot, ka tam ir grūti noticēt un ka tas paplašina mūsu izpratni par evolucionāro bioloģiju. Vaicājam Latvijas Universitātes bioloģijas profesoram Indriķim Kramam, vai šāda skudru īpašība viņā rada pārsteigumu.

Vadīšana ir darbs, kuru kādam jāuzņemas, tomēr vadītājs arī ir cilvēks un, protams, arī darbinieks. Kādam vajadzētu būt labam vadītājam un ko mēs ar to saprotam? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē setificēta supervizore Rūta Bumbiere, emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un "Sense of Team" vadītājs Valdis Vanags.

Ierakstā uzklausām Agneses Alksnes-Bensones pieredzi. Viņa ir Latvijas korporatīvās sociālās atbildības platformas valdes priekšsēdētāja un uzņēmuma "Sustainability Partners" vadītāja. Viņas kā vadītājs pienākums ir komunicēt ar ļoti daudziem sadarbības partneriem, jo, piemēram, biedrībā gada laikā ir sadarbība ar vairāk nekā 100 partneriem.

Jana Strogonova vērtē, ka vadītājam vispirms jābūt cilvēcīgam un jāmīl strādāt ar cilvēkiem. Tas var būt liels izaicinājums, jo reizēm par vadītājiem kļūst tie, kas nemīl cilvēkus.

Vadītājam vienlaikus jāspēj būt cilvēcīgam un prasīgam. Jāspēj rast balanss.

Rūta Bumbiere atzīst, ka vadītāja darbā ir daudz bailes un nedrošības, ir jāmācās godīgi un konstruktīvi sniegt atgriezenisko saiti. Protams, ir jāstrādā ar darbiniekiem, bet vadītājam ir arī jāmāk labi vadīt savu laiku un saprast savas emocijas.

„Organizācijām vajadzētu mācīt vadītājus,” norāda Rūta Bumbiere. Kā arī bilst, ka vadītāja darbā ir daudz izaicinājumu.

Jana Strogonova skaidro, ka vadītājam ir jārunā ar cilvēkiem.

„Galvenais uzdevums, kam būtu jāaizņem 90 procentus vadītāja laika, ir komunikācija,” uzskata Jana Strogonova. "Komunikācija ir pamatprasme."

Rūta Bumbiere piebilst, ka arī klausīšanās ir būtiska prasme. Ekstravertiem vadītājiem tā ir problēma.

"Ja cilvēki baidās no vadītāja, tur nav nākotnes," vērtē Valdis Vanags.

14. februārī VEF Kultūras pilī kamermūzikas koncertu un sarunu ciklā COME PRIMA gaidāms neierasts notikums “Tikai arfas”, vienkopus pulcējot dažādu paaudžu arfistus – gan jaunos Latvijas mūziķus, gan pieredzes bagātus arfas spēles meistarus, kuri darbojas orķestros, koncertē kā solisti, strādā pedagoģijā un audzina nākamo arfistu paaudzi.

Pēcpusdienā VEF Kultūras pils vairākās zālēs un vestibila telpās norisināsies virkne 15 līdz 20 minūšu ilgu mini koncertu dažādu solistu izpildījumā, bet 16.00 Kamerzālē gaidāms centrālais notikums – koncerts “Tikai arfas”, kas  pulcēs Latvijā zināmākās dažādu paaudžu arfas solistes. Notikuma kulminācijā visi koncertā spēlējošie arfisti apvienosies kopīgā skaņdarbā.

Par pasākumu "Tikai arfas" stāsta tā mākslinieciskā vadītāja Andra Biseniece: "Runājot par fantastisko instrumentu arfu, prātā nāk šādi apzīmējumi - dievišķs, daiļš, skaists, karalisks instruments.

Skanējuma ziņā tas ir ļoti pilnasinīgs, tam ir kupla skaņa un plašs iespēju diapazons, sākot no Johana Sebastiāna Baha mūzikas līdz pat džezam mūsdienās.

Viens no galvenajiem uzdevumiem bija rādīt, ko arfisti spēj un ko var parādīt skatītājiem, cik bagātas ir niasnes arfas spēlē. Tas var būt ne tikai solo instruments, bet tam ir sava ļoti īpaša vieta arī orķestrī, kur ir daudz citu instrumentu. VEF Kultūras pils Kamerzālē esam pulcējuši piecas pieredzējušas arfistes, kaut gan Latvijā ir daudz vairāk. Kopā ar mani būs Jekaterina Suvorova, Inita Neilande, Elizabeta Lāce un Ieva Šablovska. Lielākoties spēlēsim gan duetos, gan trio, gan solo. Aicināti arī topošie arfisti. Tur būs bērni, kas spēlēs salīdzinoši mazākas arfas, kas pēc izmēra un nosaukuma vairāk saistītas ar ķeltu arfām. Būs iespēja klausīties viņu spēli un sēdēt mazajos zvilnīšos, pienākt klāt, uzdot jautājumus. Muzicēs meitenes, kas mācās dažādās mūzikas skolās, jo šis instruments kļūst aizvien populārāks arī Latvijā. Varēs sanākt kopā un palūkot, kāds ir instruments, drīkstēs tam pieskarties, paraustīt kādu stīgu un palūkot atšķirības starp lielo arfu un mazāko.