latvijasradio.lsm.lv - RSS

«Абсолютно неожиданные истории» - сборник повестей Роальда Даля, автора, не очень известного у нас, зато глубоко почитаемого на родине в Великобритании. Ведь именно он когда-то создал кровожадных зубастиков и колоритного Чарли - владельца шоколадной фабрики. Даль и сам очень колоритная личность. Его творчество невозможно описать в нескольких словах. В этой программе прозвучит рассказ «Кожа».

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Monikas Sīles Ogres novada Suntažu pagastā. Suntažu centrā, bijušajā pasta ēkā, Monika izveidojusi sociālo uzņēmumu - desertnīcu "Pasta māja", kur var apēst kūku un uzrakstīt vēstuli. Kopā ar vīru Kristapu viņa izveidojusi labdarības fondu "Labestības bumerangs" un uzņēmuma peļņu novirzīs, lai bērni no mazturīgām ģimenēm varētu spēlēt futbolu, mācīties mūzikas skolā vai apgūt citas prasmes.

Sarunā ar kino pētnieci un pedagoģi, profesori Ingu Pērkoni pievēršamies skatīšanās pieredzei, afektiem un atmiņām kino, kā arī jautājumam par to, kā filmas mūs ietekmē vēl pirms vārdiem un interpretācijām.

2025. gads Latvijas kino ainavā iesākās ar "Straumes" starptautiskajiem panākumiem un noslēdzas ar filmas "Dieva suns" nominācijām Eiropas Kinoakadēmijas balvai divās kategorijās: kā labākā animācijas un labākā Eiropas filma.

Pati balvu pasniegšanas ceremonija notiks jau nākamā gada sākumā, 17. janvārī. Vairākas Latvijas filmas piedzīvoja pirmizrādes Baltijas rudens festivālos gan tepat, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, gan Tallinā, festivālā "Melnās naktis" (kā Alises Zariņas filma "Nospiedumi".

Kinoteātris "Kino Bize" jau ierasti decembra sākumā turpina ikgadējo jubilejas retrospekciju tradīciju, šogad to veltot itāļu režisora Dario Ardžento daiļradei, kas ir transformējusi šausmu kino žanru, padarot to par estētisku un psiholoģisku refleksijas telpu.

Un pavisam nesen mūzikas straumēšanas platformas Spotify lietotāji varēja iepazīties ar saviem gada klausīšanās paradumu pārskatiem. Tā Latvijas topos nereti redzējām arī raidierakstu "Bezfilma", kura apraksts vēsta: "Divarpus kino entuziasti tikuši pie mikrofona un apspriež aktuālāko filmu pasaulē."

Raidījumā viesojas filmas "Nospiedumi" režisore Alise Zariņa, kinoteātra "Kino Bize" vadītājs Māris Prombergs, kinokritiķe Ieva Augstkalna un raidieraksta "Bezfilma" veidotājs Rūdolfs Deinats, lai kopīgi iezīmētu 2025. gada kino aprises, izcilības, izgāšanās, veiksmes stāstus un pārsteigumus, kā arī lai apkopotu idejas svētku laika kino vakariem. 

Raidījuma producente – Inga Saksone.

Продолжаем познавательные уроки латышского языка с преподавателем Инесе Розе.

Inese: Labrīt, dārgie klausītāji!

Jeļena: Esiet sveicināti!

Inese: Pirms nedēļas mēs runājām par laiku ziemā. Interesanti, kad gaidāms sniegs?

Jeļena: надеюсь, что на Рождество – ceru, ka Ziemassvētkos.

Inese: cerams, ka Ziemassvētkos. Cerams – можно надеяться.

Jeļena: а сегодня – выражения в латышском.

Inese: jā, tās ir tā saucamās idiomas.

Jeļena: много ли в русском и латышском схожих выражений?

Inese: да, поэтому я выбрала те, которые отличаются. В частности, с глаголом видеть – redzēt.

Jeļena: как, например, видеть лицом к лицу?

Inese: jā, redzēt vaigā. Redzēt tuvumā, saskarties klātienē. Лицезреть, видеть вживую. Es neesmu redzējusi premjerministri vaigā, bet tie, kas strādā radio, ir redzējuši gan prezidentu, gan premjerministri vaigu vaigā.

Jeļena:  Es neesmu redzējusi premjerministri vaigā – Я не лицезрела премьера.

Inese:  ir teiciens skatīt / redzēt nāvi vaigu vaigā -

Jeļena:  встретиться лицом к лицу со смертью.  Как по-латышски тет-а-тет? С глазу на глаз?

Inese:  zem četrām acīm. Man vajag ar tevi aprunāties zem četrām acīm. Redzēt velnu - побывать в переделке, быть в неприятностях.

Jeļena:  опытный человек бывал в переделках. Про такого говорят – тертый калач.

Inese:   rūdīts vilks, rūdīts zellis. Тертый калач, стреляный воробей.

Jeļena:  Rūdīts – это ведь закаленный? Rūdīt -  закалять.

Inese:   да, закаленный, отъявленный. В прямом переводе rūdīts vilks – закаленный волк, rūdīts zellis – отъявленный молодчик. Rūdīts zellis ir redzējis velnu.

Jeļena:   тертый калач бывал в переделке.

Inese:   ne acu galā negribēt redzēt, ne acu galā neieredzēt – ненавидеть, не переносить кого-то.

Jeļena: ne acu galā negribēt redzēt – в буквальном переводе – и краем глаза не хотеть увидеть.

Inese:   ne acu galā neieredzēt kādu. Tas cilvēks ir kā dadzis acī. - это человек как

Jeļena: как сказать - смотреть недобро?

Inese: skatīties ar kaulainu aci. Kaulains – костяной, костлявый.

Jeļena: смотреть костяным глазом – прямо Баба-Яга вспомнилась. Ragana skatās ar kaulainu aci.

Inese: tas pats: skatīties ar baltām acīm, skatīties ar greizu aci – skatīties dusmīgi, ar skaudību.

Jeļena: смотреть злым, дурным глазом. Greiza acs – кривой глаз. Выходит – косо смотреть. Смотреть косо, неодобрительно - skatīties ar greizu aci.

Inese: skatīties ar garām acīm – pavadīt ar bēdīgu, neapmierinātu skatienu. Skatīties neapmierināti, bēdīgi.

Jeļena: skatīties ar garām acīm – смотреть печально, недовольно. Кстати, acumirklis – момент. Это слово – мановение / мгновение ока?

Inese: да, и в латышском – ‘mirklis’ и ‘mirkšķināt’ – моргать – однокоренные слова, как и в русском.

Jeļena: а как будет - смотреть сквозь пальцы?

Inese: skatīties caur pirkstiem, piemiegt acis uz kaut ko, pievērt acis. Toties ‘skatīties (kādam) uz pirkstiem’ nozīmē uzmanīgi sekot tam, ko dara.

Jeļena: Skatīties uz pirkstiem – внимательно следить за чьими-то действиями. А как будет – смотреть в оба (очень внимательно)?

Inese: ņemt acis pirkstos. Ņem acis pirkstos un pārbaudi tekstu! - Смотри внимательно и проверь текст!

Jeļena: неожиданно. Что-то это мне напоминает ...

Inese: ņemt kājas pār pleciem?  Бежать?

Jeļena: точно! Ņemt kājas pār pleciem – skriet. Ну, и напоследок – как говорят про невнимательного человека?

Inese: Vai viņam acis ir pakausī? Ja kāds ir nevērīgs, neredz kaut ko.

Jeļena: у него что, глаза на затылке? Кстати, в русском это значит ровно противоположное. Это об умении замечать все. Аcis ir pakausī.

Inese: Vai jums, klausītāji, arī bija daudz jaunu teicienu?

Jeļena: Jā, varbūt šī tēma ir jāturpina.

Inese: Taču mūsu raidījums ir galā. Uz redzēšanos, mīļie klausītāji!

Inese: Uz redzēšanos! Visu labu!

Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves, bet ja nedziedātu, būtu dakteris vai detektīvs – saka dziedātāja Olga Rajecka. Sevi sauc par Imanta Kalniņa meiteni, arvien plāno "Eolikas" koncertus, vienmēr ir formā un visvairāk lepojas ar meitu Mariju. Saruna ar Olgu Rajecku Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viešņai jaunībā esot patikusi amerikāņu dziedātāja Tīna Tērnere – viņas spēcīgā balss un vitālā enerģija. Viņa bieži esot domājusi – es arī gribētu šādi, ja varētu dziedāt līdz 60 gadu vecumam, tas būtu sasniegums. Olga Rajecka dzied arī pēc 60. Dzied par to, ka vairs nebūs sešpadsmit, un arī paaudze, kurai tagad ir sešpadsmit, labi pazīst Olgas balsi un viņu pašu. Olgas mūža komponists Imants Kalniņš, bet 14 gadu vecumā nodziedātā Raimonda Paula dziesma par Abavas ozolu vainagiem palīdzēja viņai apliecināt savai skolotājai mazajā Kaibalas skoliņā, ka viņa grib, var un dziedās visu savu mūžu.

„Ikreiz, kad tu man pretī nāc, es uzplaukstu līdzīgi kā puķe,” dzied Olga  Imanta Kalniņa dziesmā „Svētku diena”.

Tev ir dziesma "Svētku diena", bet tagad visas dienas ir drūmas un pelēkas. Ko šādā pelēkumā dara Olga, lai kaut nedaudz būtu svētku diena? Uz sarunu esi saposusies kā koša Ziemassvētku eglīte.

Olga Rajecka: Tieši tā jābūt, jo katrā dienā ir jārada brīnums. Katra diena ir jādzīvo, iepriekšējā jau ir vēsture. To, kas mums būs rītdien, tas būs rītdien. Bet šodien ir jādzīvo un katru dienu jāatrod tā saulīte, tas prieks, tas stariņš. Man tagad ir ļoti daudz rūpes, jo man iznāk atkal jauns albums un man ir jauna grupa "Pērle", un ir jaunieši atkal, kurus es gribu izlikt tajā saulītē, lai visi viņus redz, jo viņi ir ļoti talantīgi. Man ir iznācis atkal vēl viens muzikāls klips. 

Paldies visiem, kas ar to strādā. Un es viņiem arī dodu to stariņu un kaut kādu prieku, ka tas būs un notiks. Tie ir svētki, jo katrs albums ir kā mazs bērns, kas piedzimst. Tie ir lieli svētki un liels notikums.

Tev šobrīd galīgi nav laika domām par pelēkumu un nomāktību.

Olga Rajecka: Nē. Es no paša rīta jau domāju – labi, lai ir apmācies, dažas stundas būs gaišas. E vēl tikko atlidoju no Amerikas un man ir vispār 10 stundu starpība. Es nesaprotu, cik es guļu, kad es guļu, kad es mostos. Un vispār kas tagad ir. Atkal ir tumsa, bet es varu to saules stariņu cauri tumsai tomēr dabūt ārā.

Ko Olga darīja Amerikā?

Olga Rajecka: Es tikos ar latviešiem, arī ar Armandu Birkenu tikos un ļoti daudziem latviešiem, ar deju kolektīvu "Mantinieki", ar bērniem, ar maziem bērniem, ar bērnudārza bērniem, kas runā latviski, saprot latviski. Arī ar Veltas Sēles dēlu Nilu tikos Nešvilā un biju pa Nešvilas klubiem, tur, kur spēlē īstu mūziku, īsts kantrī un īsts roks. Kur spēlē tik labi, nezinu – tik labus mūziķus es biju redzējusi tikai lielajos koncertos – kā Nešvilā.

Tavs brauciens sakrita arī ar valsts svētkiem.

Olga Rajecka: Nešvilā es nosvinēju arī valsts svētkus. Pēc tam tikos ar latviešiem Čikāgā un Indiānā, un Lasvegasā, un Sanfrancisko. Es izbraucu pusi Amerikas. Paldies viņiem!

Ar Amerikas latviešiem runāji arī par politiku? Šis mums ir ļoti dabā pelēks laiks, bet arī pasaulē diezgan drūms un pelēks. Tāds neziņas pilns laiks.

Olga Rajecka: Ar tiem, ar kuriem es tur tikos ne jau pirmo reizi, jo es biju kādu piekto reizi Amerikā. Tie, kas sāk nomelnot manu zemi, manu dzimteni, es saku – klusu, es to negribu dzirdēt. Protams, varbūt tas cilvēks grib kaut ko izpausties, bet es uzreiz aizstāvu savu zemi, jo es šeit dzīvoju.

Tā nomelnošana kā izpaužas, ka Latvijā viss ir slikti un neizdevies?

Olga Rajecka: Jā. Viņiem raksta un sūta, ka viss ir slikti... Es saku, varbūt tiem slikti, kam nav darba un kas neko negrib darīt. Man tā liekas. Protams, mēs gribētu labāk un gribam labāk, un vēlamies labāk. Un es vienmēr ticu, ka maniem bērniem un mazbērniem būs labāk. Ticība ir mans mērķis, un vajag ticēt, mīlēt un gaidīt. Vai ne? Es ticu, ka viss būs labi. Vai esi dzirdējis, ka es par kaut sūdzos? Varbūt kādreiz es pasaku kā ir.

(..)

Nesen tu kādā sarunā stāstīji, ka arvien kāp uz skatuves arī jauno dziedātāju dēļ, arī Ances Krauzes, Aijas Andrejevas dēļ. Kāda tev ir doma, kas ir tas stimuls?

Olga Rajecka: Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez skatuves. Un skatuve mani stimulē. Viņa man liek pucēties, būt formā. Zini, kas ir formā? Tas ir – būt dzīvai, vienkārši dzīvot. Jo, ja tu iesēdīsies kaut kur kaut kādā dīvānā, paņemsi telefonu un sāksi rakstīt "Facebook" komentārus par jaunajiem mūziķiem, tad viss, tad tu esi beigts. Tad rododendros vai hortenzijās nofotografēsies un rakstīsi kļauzas visiem par visiem. Bet, ja tev ir dzinējs šī skatuve un ja vēl kāds tevi klausās, jo kādam tu vēl patīc, tad tas ir vienkārši… Visiem tas nav dots.

Es vienmēr saku – jaunība ir visiem, nu 80% cilvēku. Vecumu vajag nopelnīt, tas ir tikai izredzētajiem. Vecums ir izredzētiem cilvēkiem. Un es vienmēr saku, ka vajag novecot tā, kā tu noveco, jo tas ir ļoti skaisti. Un tie cilvēki, kuriem ir 90 gadi, 85 un vēl – viņi to ir pelnījuši. Un ja vēl viņi ir formā un ja vēl viņi uziet uz skatuves, tas ir dzinējs, lai mēs visi līdzinātos viņiem, lai mēs nesēdētu šajos dīvānos, bet kaut ko darītu, lai mēs būtu… Tad arī valstij būtu labāk, jo mēs visi darītu, mēs visi strādātu un censtos, lai šī valsts arī plauktu un zeltu. Tieši tā.

(..)

Imantu Kalniņu var saukt par tavu mūža komponistu?

Olga Rajecka: Es esmu Imanta Kalniņa meitene. Tas ir uz mūžu, un tas ir kaut kas tāds, kas visiem nav dots. Nodziedāt to, kas tieši tev ir uzrakstīts. Tu vari pēc tam atdziedāt, bet kad tieši tev uzraksta, tas nav visiem. Un man ir palaimējies, ka tieši manai balsij tika uzrakstītas tik daudz dziesmas.

"Svētku diena" ir viena no tām visīpašākajām? 

Olga Rajecka: Protams. "Svētku diena", "Buramdziesmiņa". Nerunāsim par "Nelaid bērnus mežā" un "Trollis", un viss pārējais, tur ir kaudze vesela. Tur ir lielās dziesmas. Un, protams, "Apvij rokas". Bet šo dziesmu jādzied, es izdomāju pati. Bija tā, ka Imants Kalniņš iedeva notis. Un ko lai es tur daru? Es neko nesaprotu. Man ļoti patika tajā laikā Keita Buša, es klausījos ļoti daudz Keitu Bušu un viņa arī ļoti līdzīgi dzied. E izdomāju, kāpēc man jāloka kā "Menuetam" tas viss, es gribu vieglāk, lai cilvēkiem ir viegli. "Menuets" kolosāli visu izdzied, smagi un tā pa taisno. Es domāju, lai cilvēkiem liktos, ka tas ir viegli, ir jānodzied ļoti viegli, lai cilvēks domā, ka viņš arī to var nodziedāt. 

Ko nozīmē dziedāt Imanta Kalniņa dziesmas. 

Olga Rajecka: Tas ir just. Un ir ļoti jāmīl Imanta Kalniņa mūzika. Tad tu vari arī nodziedāt. 

(..) Galvenais, kā Imants Kalniņš saka vienmēr - bērniņi, jums jāsaprot, par ko jūs dziedat, jums nosniņas jādzied, jums ir jāelpo un jādzied ar sirsniņu un viss. Jo viņam jau tas nāk no kaut kurienes. 

Zini kā "Svētku dienu" sarakstīja? Mēs braucām ar žigulīti toreiz uz Inešiem, Igors [Miglinieks] bija pie stūres, kaut kāds 1986. gads un bija lieli putekļi, kā jau pa visiem Vecpiebalgas ceļiem. Pēkšņi ImKa saka - apstājāmies. Es saku - Kas noticis? Viņš apstājas un vienkārši pieraksta notis. Un viņš saka - Man jums ir tapusi dziesmiņa. Viss.

Turpat Inešos, ceļa malā.

Olga Rajecka: Jā. "Svētku diena".

Arvo Perta jubilejas gadu Latvijā noslēdz pārsteidzoša grāmata – Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām". Stāsts par komponista Arvo Perta ceļu līdz savai skaņu valodai. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu, kurai arī jautājam par īpašām mūzikas pieredzēm, un atgādinām, ko par Perta mūzikas krsāsainību un dziļumu teica diriģents Kaspars Putniņš un pianists Georgijs Osokins.

Šis ir Arvo Perta gads. Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā, kas atrodas mežā netālu no Tallinas. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan pieredzējis atgriešanos Igaunijā. Šoruden viņš svinēja 90. dzimšanas dienu, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu.

Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām" stāsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas Igaunijā 1935. gadā un savas balss un ceļa meklējumiem mūzikā līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt – Perta mūzikas nonkonformistiskā un reliģiozā rakstura dēļ.

Sildre radījis vizuāli piesātinātu stāstu par nemierpilnu mākslinieku, kurš nevairās no konfrontācijas ar valsti, lai paliktu uzticīgs sev par katru cenu. Grāmatas neparastā un svaigā vizuālā valoda pierāda, ka pat melnbaltas līnijas var izstarot mūzikas krāsainību un dziļumu.

Jonass Sildre (Joonas Sildre) ir igauņu komiksu mākslinieks, ilustrators un grafiskais dizainers. "Starp divām skaņām" tulkots angļu, čehu, lietuviešu, somu, ungāru un vācu valodā un saņēmis apbalvojumus Igaunijā un ārvalstīs – zelta medaļu gan "IPPY Awards" grafisko romānu kategorijā, gan "IBPA Benjamin Franklin Award" grafisko romānu kategorijā u. c.

Lasīt un skatīties Jonasa Sildres grafisko romānu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai" ir neparasta pieredze. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Amori".

“Dod pieci!” stikla studijā viesojas apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis. 

#DodPieci

Asa ASV valdības kritika pret Eiropas Savienību un tās līderiem aizvadītajās dienās daudzus mūsu kontinentā nepatīkami pārsteidza un pat aizvainoja. Tomēr Eiropas politisko līderu atbilde uz ASV prezidenta Donalda Trampa nediplomātiskiem izteikumiem pārsvarā bija visnotaļ atturīga. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena vien sacīja, ka tikai Eiropas pilsoņi var lemt par to, kuri politiķi pārvaldīs mūsu valstis. Medijos tiek pieļauts, ka šis kapa klusums varētu būt saistīts ar vēlmi nesabojāt attiecības ar Trampu laikā, kad notiek sarežģītas sarunas par Ukrainas nākotni.

Lai apspriestu ASV un Eiropas attiecības, saruna ar Vašingtonā bāzēto ASV Vācijas Māršala fonda eksperti Kristīni Bērziņu.