Projekta „Rail Baltica” turpmākajai attīstīšanai tiek sagaidīts audita ziņojums, kas ne tikai atklās pagātnē pieļautās kļūdas, bet arī pateiks, kā projekts ir turpināms un kādas saistības varam uzņemties. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt teica jaunais satiksmes ministrs Rihards Kozlovskis no "Jaunās Vienotības". Par šo dzelzceļa projektu viņš sacīja, ka savulaik esam atvēzējušies tā, kā pašlaik nevaram atļauties.

"Manā skatījumā mēs varam šo projektu virzīt tik strauji un tik ātri, cik mums ir pieejams arī finansējums ne no nacionālā budžeta. Domāju, ka būtu diezgan populistiskisolīt, ka mēs to izdarīsim 2030. gadā. Jautājums ir par 2035. gadu, tomēr es pa priekšu sagaidītu ekspertu vērtējumu, jo tas arī ir saistīts ar finansējuma pieejamību ne tikai fiziski spējām to darīt," norādīja ministrs. 

Aptuveni 50 miljoni eiropiešu ikdienā paliek mājās, lai rūpētos par slimiem bērniem vai veciem cilvēkiem. Viņu vidū arī jaunieši, kas mēdz būt spiesti pamest skolu, lai palīdzētu pieskatīt jaunākos brāļus un māsas vai pat garīgu slimus vecākus. Eiropas Parlaments aicina atzīt šo cilvēku statusu un nodrošināt, ka vecumdienās viņi necieš no nabadzības, jo oficiāli ir strādājuši mazāk nekā citi. Turklāt aprūpes pienākumi joprojām krietni vairāk gulstas uz sievietēm nekā uz vīriešiem.

Daudzās Eiropas valstīs sabiedrība noveco un līdz ar to pieaug pieprasījums pēc aprūpes. Statistika liecina, ka šobrīd Eiropā oficiāli par aprūpētājiem strādā nedaudz vairāk nekā seši miljoni cilvēku. Krietni vairāk – aptuveni 53 miljoni, šos pienākumus veic mājās un pārsvarā bez maksas.

Pieaugot lāču skaitam Latvijā, cilvēki šos dzīvniekus vai viņu pēdas biežāk arī novēro mežos vai bišu dravās, turklāt aizvadītajās brīvdienās lācis ieklīdis arī pilsētā - Jēkabpilī. Tikmēr portālā "Mana balss" maijā iesniegta iniciatīva, kas aicina ieviest limitētas lāču medības Latvijā, bet vienlaikus parakstus vāc arī tie, kas ir pret lāču medībām. Dabas aizsardzības pārvalde norāda, ka lāču medību atļaujai šobrīd nav nedz tiesiska, nedz zinātniska pamata un to liedz gan Latvijas, gan Eiropas normatīvi par sugas aizsardzību.

Saistībā ar Latvijā mītošajiem lāčiem portālā manabalss.lv patlaban atrodamas divas gluži pretējas iedzīvotāju iniciatīvas. Vienā no tām aicināts ar medībām kontrolēt brūnā lāča populācijas pieaugumu, lai no iespējamiem uzbrukumiem pasargātu atpūtniekus mežā, bišu dravas un arī lopus. Tikmēr otra iniciatīva aicina liegt lāču medības un tā vietā ieviest valsts finansētas preventīvas aizsardzības programmas un elektrožogu sistēmas, saglabājot stingri aizsargājamas sugas statusu.

Rīgas ielās sastaptie iedzīvotāju domas dalās par lāču medību jautājumiem, bet cilvēki atzīst, ka arvien vairāk aizdomājas par iespējamu satikšanos ar plēsēju un secina, ka trūkst zināšanu par to kā rīkoties šādās situācijās.

Latvijā pēdējos gados brūno lāču populācija pakāpeniski pieaug un pērn sezonas laikā (no marta līdz novembrim) Latvijā ir uzturējušies ap 190 lāči. Tas secināts dažādu pēdu mērījumos, DNS monitoringā, kā arī novērojumos, kuros konstatētas arī lācenes ar mazuļiem, stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš.

Raidījuma "Orfeja auss" fokusā nonācis šogad skanu ierakstu firmā Chandos klajā laistais britu fagotistes Eimijas Hārmanas albums The Bassoonist`s Songbook jeb "Fagotista dziesmu grāmata", kura 20 skaņu celiņos atrodam gan oriģinālmūziku fagotam un klavierēm, gan arī pārlikumus.

Skaņdarbu autoru vidū – Klāra Šūmane ar trīs dziesmu pārlikumiem, Roberts Šūmanis ar Trim romancēm obojai un klavierēm versijā fagotam, Kamils Sensānss – ar fagota Sonāti, arī Johans Sebastjans Bahs, Semjuels Kolridžs Teilors, Anrī Ditijē un Džeroms Kerns – oriģinālversijās un aranžējumos.

Raidījumā "Orfeja auss" par šo albumu Dāvis Eņģelis izvaicāja divus fagotistus: Raimondu Gulbi un Paulu Gendrikovu, un lūk, kāds bija viņu vērtējums!

Baiba Apermane "Desmit pasakas par draudzību". Lasa Ranta Brumziede. 

Lelde ar savu rotaļu lācīti Rūku pārrunā ikdienas piedzīvojumus, bet Rūks meitenītei stāsta pasakas par draudzību. Tās rosina iepazīt sevi, māca gan veidot jaunas draudzības, gan kopt un uzturēt esošās.

"Kā iegūt draugus". Lācītis Rūks Leldei stāsta pasaku, kurā Runcis Muris sadraudzējās ar Miega Peli. 

2026.gada ieraksts.

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Šoreiz piedāvājam būveksperta ieteikumus par moduļu mājas pamatnes sagatavošanas procesu, darba gaitu un būvmateriālu izvēli.

1.jautājums. Moduļa izmērs: 6×2,5m. Norakām apmēram 30cm melnzemi, iebērām smilti, virsū 6-8mm šķembas. Pieblietējām, nolīmeņojām stūros un garākajai malai pa vidu ievietojām 50×50×7cm betona blokus. Moduli uzsēdinājām uz tiem.

1.1. Kā pareizi sagatavot vietu moduļa novietošanai?

1.2. Vai ir labāk, ja apakšpuse vēdinās?

1.3. Vai papildus jāliek kādi materiāli pret mitrumu? Ziemā modulī dzīvot neplānojam, bet visādi var gadīties.

1.4. Vēl ir aktuāls jautājums par sietu pret grauzējiem.

2.jautājums. Iegādātajā īpašumā ir kūts, kas igstoši stāvējusi tukša, bet ir vislabāk saglabājusies ēka. Pamati un sienas šķietami labā stāvoklī. Sienas būvētas no betona, kas sajaukts ar keramzīta akmenīšiem. Konstrukcijā izmantoti arī ķieģeļi un gāzbetona bloki (stūros un logu ailēs). Kā Jūs ieteiktu šādu konstrukciju siltināt un apstrādāt, lai to padarītu dzīvošanai komfortablu?

3.jautājums. Ļoti veca lauku māja ar azbesta šīfera jumtu. Jumts uzklāts uz skaidām. Bija doma šīferi notīrīt un krāsot, bet tas kalpojis vairāk kā 50 gadus, un to remonta laikā var sabojāt. Domāju šīferi noņemt un uzlikt metāla jumtu. Jumta koka konstrukcijas ir labā stāvoklī.

3.1. Vai ir iespējams saglabāt veco latojumu?

3.2. Vai ir kāds materiāls kuru varētu uzklāt uz skaidām? Kā pareizi rīkoties?

4.jautājums. Divstāvu koka karkasa privātmāja ar pagrabu. Pagrabs no betona blokiem. Tajā ir iebūvēta pirts, apkures katls un pagraba telpa. Pagraba iekštelpas ir siltinātas ar putuplasta plāksnēm, bet no ārpuses pamati nav siltināti, nav arī apstrādāti. Mans jautājums: vai putuplasts no iekšpuses atbilst ugunsdrošības prasībām? Vai būtu labāk pamatus siltināt no ārpuses un putuplastu iekšpusē noņemt?

Kādā valodā runā māksla? Raidījumā Monopols saruna ar starptautiski novērtēto mākslinieku Indriķi Ģelzi par darbiem, kas neprasa tulkojumu.

Raidījumā Piespēle, protams, runājam par hokeju un pasaules čempionātu. Intervijā šoreiz par savu ikdienu un dzīvi ASV stāsta bijušais Latvijas hokeja izlases aizsargs Kārlis Čukste, kurš pirms diviem gadiem, 27 gadu vecumā noslēdza profesionālo karjeru. Tagad viņš ASV trenē mazos hokejistus. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” ilggadējais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš.

Nedēļas notikumu izlasē:

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā izcīna sesto vietu, tas ir otrais visu laiku augstākais sasniegums meistarsacīkšu elites divīzijā, vairāki spēlētāji individuāli sasnieguši valstsvienības rekordus;

4. jūnija vakarā koncertzāles ";Ave Sol" velvēs skanēs ne tikai izcila laikmetīgā kora mūzika, bet arī personīgs radošās izziņas apliecinājums – koncertcikla "Kora laboratorija" jaunākajā programmā pie kamerkora "Ave Sol" diriģenta pults stāsies jaunā diriģente un komponiste Anastasija Kildiša.

Šis koncerts, simboliski nosaukts "Lūgšana, kas skan", iezīmē nozīmīgu brīdi pašas mākslinieces radošajā un pētnieciskajā ceļā – viņa ne vien vada kolektīvu, bet pirmo reizi publiski atskaņos arī pašas sacerētu jaundarbu.

Anastasija Kildiša, kura šobrīd beidz profesionālās doktorantūras studijas, atzīst, ka diriģenta darbs ir nemitīgu pārmaiņu un iekšējas attīstības ceļš: "Diriģents mainās katru minūti. Nevar būt tā, ka esi viens vienā dienā, cits otrā – visu laiku kaut kas notiek." Šī atklātība un vēlme mācīties no katra sastapta kolektīva vai kolēģa ir viens no iemesliem, kāpēc viņas sadarbība ar "Ave Sol" kļuvusi par īpašu draudzības un cieņas caurvītu māksliniecisko platformu.

Diriģente uzsver arī koncertprogrammas veidošanas izaicinājumus: "Koncertprogrammas sastādīšana ir viena no sarežģītākajām diriģenta profesijas disciplīnām."

Šoreiz programma tapusi kā daļa no doktorantūras projekta, taču tās idejiskie pamati likti jau sen – kā sapnis, kas caur mūziku ļauj savienot laikmetīgo ar arhaisko.

Programmas kodols ir Bizantijas muzikālā tradīcija – to Anastasija atklājusi, pateicoties Andreja Selicka darbiem un iegrimstot kristīgās pasaules muzikālajos arhetipos. "Lai atklātu ko jaunu, jāatgriežas pie kaut kā ļoti arhaiska, pie kaut kā senatnīga," viņa uzsver, atgādinot, ka Bizantijas mūzika bijusi iedvesmas avots arī gregoriskajiem korāļiem un vēlākai Eiropas kormūzikai.

Šī interese kļuvusi par pamatu arī jaunradītajam skaņdarbam "Svētā saruna" – Anastasijas pirmajam nopietnajam kompozīcijas mēģinājumam. Piecu daļu ciklā, kas balstīts pareizticīgo Dievmātes pasludināšanas kanonā latviešu un grieķu valodā, dzirdamas autentiskas Bizantijas melodijas, kas izskan mūsdienīgā skatījumā. "Es mēģināju iekāpt komponista biksēs un sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli," atzīst Anastasija, raksturojot radošo procesu kā smagu, bet dziļi pašizziņas pilnu laiku.

Diriģentes daiļradē garīgā mūzika nav tikai skaņu māksla, bet arī vienotības un kopā būšanas pieredze: "Nosaukums runā pats par sevi – lūgšana, kas skan, un, ja tā skan, tad tā lūgšana vieno." Šī vienotības izjūta, kas īpaši aktuāla šodienas sašķeltajā pasaulē, caurstrāvo gan izvēlēto repertuāru, gan pašu koncertu kā rituālu, kurā klausītājs kļūst par procesa dalībnieku.

Starp citiem skaņdarbiem koncertā izskanēs arī britu un poļu komponistu darbi, kā arī Anastasijas īpaši izceltais Andreja Selicka opuss, kura dziļums un garīgums diriģentei ir īpaši tuvs. "Tiešām visi komponisti, kas skanēs, ir vienkārši pērles," viņa ar aizrautību dalās, uzsverot radošā dialoga nozīmi starp komponistu, diriģentu un izpildītājiem.

Anastasijas Kildišas ceļš spilgti iezīmē mūsdienu latviešu kordiriģēšanas un kormūzikas attīstību, kur tradīcijas pētniecība un radošums iet roku rokā. Kā pati atzīst: "Diriģents ir pētnieks. Mums jākļūst par staigājošām enciklopēdijām." Izziņas alkas viņa nodod arī saviem audzēkņiem Cēsu un Jūrmalas mūzikas vidusskolās, kur kora literatūras un diriģēšanas studijas kļūst par radošas domāšanas un muzikālās inteliģences kalvi.

Koncerts "Lūgšana, kas skan" kļūst par zīmi – brīdi, kurā seno Bizantijas tradīciju gaisma satiek laikmetīgo latviešu kormūzikas meklējumus, apliecinot, ka patiesi nozīmīga māksla dzimst dialogā starp pagātni, tagadni un personīgo pieredzi. Tā ir lūgšana, kas ar skaņas spēku vieno, stiprina un atver ceļu jaunām muzikālām atklāsmēm.