Pēc velooperas "Kurzemes Šveicē" pirmizrādēm mūziķis, dziesmu un tekstu autors, libretu autors, producents un performants Kaspars Rolšteins gatavojas izrādes turpinājumam rudenī, bet vasarā Ziemeru muižā pulcēs eksperimentālās mūzikas un kino cienītājus. Sarunā Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš stāsta par mākslu ārpus institūcijām, Kurzemes iedvesmas ainavām un idejām, kas slēpjas aiz redzamās realitātes.
Neilgi pirms savas 55. jubilejas viņš atzīstas, ka apaļie skaitļi viņam nešķiet īpaši nozīmīgi. Daudz interesantāks par jubileju esot pats radošais process, kurā joprojām svarīga loma ir neparedzamībai, intuīcijai un spējai uztvert to, kas atrodas ārpus ikdienišķi redzamā.
Veloopera atgriezīsies rudenī
Nesen pirmizrādi piedzīvojusī veloopera "Kurzemes Šveicē ", kuras pamatā ir Kurzemes Šveices un velobraukšanas motīvi, pēc Rolšteina vērtējuma aizvadīta veiksmīgi. Izrādes bijušas labi apmeklētas, un biļetes izpirktas ātrāk, nekā viņš bija gaidījis.
"Tādā ziņā viss labi. Diezgan labi apmeklēts bija. Paldies visiem, kas atnāca," saka komponists.
Ņemot vērā skatītāju interesi, opera rudenī atgriezīsies Pārdaugavā, "Suns Studio" telpās. Savukārt vasarā atsevišķi tās elementi varētu izskanēt Ziemeru muižā pie Alūksnes, kur jau otro gadu notiks Rolšteina veidotais eksperimentālās mūzikas un kino projekts "Tabula Rasa".
Dzīvība svarīgāka par perfektiem ierakstiem
Runājot par operas iespējamo dokumentēšanu un ierakstiem, Rolšteins atzīst, ka pēdējos gados viņu aizvien mazāk interesē tradicionāli studijas ieraksti. Viņu vairāk fascinē koncertu dokumentācijas, kurās saglabājas telpas atmosfēra, publikas klātbūtne un dzīvais notikums.
"Reizēm fascinē ieraksti, kas veikti ar kaut ko pat nepiemērotu – video kameru koncertā. Tas nav izcili kvalitatīvs no tehniskā viedokļa, bet no mākslinieciskā viedokļa varbūt pat labāks."
Komponists arī uzskata, ka ne viss obligāti jāsaglabā arhīvos:
"Tam, kam ir jāpazūd, tam ir jāpazūd. Man liekas, ka tas, ko mēs darām, kaut kādā ziņā ir ārpus vēstures vai kultūras institucionālās nozīmes."
Trešā kultūra ārpus institūcijām
Raksturojot savu radošo vidi, Rolšteins to dēvē par sava veida "trešo kultūru" – telpu starp profesionālo un amatiermākslu.
Daudzi viņa projektu dalībnieki nav profesionāli mūziķi, savukārt tie, kuri ir saistīti ar mūziku profesionāli, bieži vien nevar iztikt tikai no šīs nodarbes.
"Tā ir kaut kāda cita puse tam, ko cilvēki saprot un sauc par kultūru. Kaut kas, kas pastāv neobligāti. Tikpat labi varētu arī nebūt."
Viņš salīdzina šādus projektus ar ziemeļblāzmu – parādību, kas uzmirdz, pārsteidz un pēc tam pazūd.
Kurzeme kā iztēles teritorija
Būtiska vieta Rolšteina daiļradē joprojām ir Kurzeme, īpaši Sabile, kur aizvadīti bērnības un jaunības gadi.
Tomēr viņu interesē ne tik daudz dokumentāla vietu atspoguļošana, cik iespēja izmantot reālus faktus kā impulsu iztēlei.
"Faktus paņemu tikai kā pirmo impulsu un ļauju vaļu fantāzijai. Beigās var uzbūvēt pavisam citu realitāti."
Komponists uzskata, ka mākslas uzdevums nav precīzi dokumentēt pasauli, bet gan uztvert to, kas ikdienā paliek nepamanīts: "Man liekas, ka mākslas funkcija ir uztvert to, ko nevar labi redzēt ar acīm, dzirdēt vai aptaustīt, bet kas tomēr eksistē."
Tieši tāpēc viņa darbos Kurzeme kļūst nevis par ģeogrāfisku vietu, bet gan par sava veida mītisku telpu, kurā iespējams sastapt idejas, atmiņas un alternatīvas realitātes.
Vasarā – Ziemeru muiža
Tuvākais notikums, uz kuru Rolšteins aicina klausītājus, būs "Tabula Rasa" pasākums 18. jūlijā Ziemeru muižā pie Alūksnes.
Tajā eksperimentālās mūzikas mākslinieki veidos skaņu celiņus mēmajām amatierfilmām, bet programmā iecerēti arī elementi no velooperas.
"Varbūt ir vērts aizbraukt kaut vai Alūksnes dēļ," smejas komponists.
Pats viņš vasaru neuztver kā atpūtas laiku: "Man liekas, ka vasara ir pareizais laiks, lai kaut ko darītu, nevis atpūstos."