latvijasradio.lsm.lv - RSS

В Латвии на улицах вы не увидите бездомных собак. В отличие от южных стран, где стаи бродячих собак - это обыденность. Но это не значит, что в Латвии таких собак нет. Люди нередко избавляются от животного, как от ненужного балласта, если в их жизни что-то меняется - развод, переезд, рождение ребенка. Бродячие собаки появляются от человеческой безответственности - убеждена соосновательница волонтерской организации “Дай лапу” Елена Устинова. О том, почему всё ещё так трудно пристроить брошеного пса в семью и какие мифы мешают людям взять животное из приюта, она рассказала в интервью передаче “Домская площадь”.

Kā savas attiecības ar mākslīgo intelektu definējuši Mākslas akadēmijas studenti un pedagogi, kuri tam pievērš uzmanību izstādē ”Laika rīki”, domājot gan par morāli ētisko jautājumu, gan radošajām iespējām.

Vēl līdz 21. novembrim Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī 4, bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, aplūkojama LMA specialitātes “Kustība. Attēls. Skaņa” studentu darbi izstādē “Laika rīki”. Tā atspoguļo procesus un darba rezultātus, strādājot ar mākslīgā intelekta rīkiem.

Šie darbi ir tikai iegansts sarunai ar Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani, LMA Profesionālās doktora studiju programmas direktoru, un izstādes kuratori Līgu Vēliņu, lai pajautātu arī, cik gatavas ir augstskolas mākslīgā intelekta rīkiem, kādas radošas iespējas tie paver un kur velkamas morāles robežas.

Viedokli izsaka jaunās mākslinieces Krista Kristiāna Mežavilka, Betija Jakaite un Ance Dālmane, kuras ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas „Kustība. Attēls. Skaņa”, 3. kursa bakalaura studentes.

Izstāde apkopo Latvijas Mākslas akadēmijas studentu animācijas, instalācijas un vizuālos eksperimentus, kā arī mākslīgā intelekta modeļu trenēšanas un citu procesu aizkadrus, kas tapuši laikā no 2022. līdz 2025. gadam. Šis periods iezīmē jaunas kultūras paradigmas maiņu — mākslīgais intelekts ir kļuvis par ikdienā lietotu rīku, radošā procesa līdzautoru un labākas dzīves apsolījumu. Tas nereti tiek uzskatīts kā rīcībspējas apveltīts antagonists, kas izaicina un apdraud cilvēka vērtības, tostarp radošajās sfērās.

Izstādē aplūkojami ne tikai studiju darbi, kuros mākslīgais intelekts izmantots pragmatiski kā tehnoloģisks instruments, bet arī mākslinieku kritiski komentāri, kas pārskata transhumāno ideju dualitāti un ticību cilvēka progresam caur tehnoloģiju attīstību kā divējādu, mītiem apvītu procesu.

Один из самых узнаваемых латвийских диджеев, продюсер, радио-ведущий, основатель музыкального лейбла Amber Muse Богдан Таран - это человек, который вот уже более двух десятилетий задаёт направление развитию клубной культуры в Риге. Как изменилась рижская диджей-сцена, что слушает публика сегодня и каким видит будущее танцевальной музыки сам диджей? Об этом он рассказал в интервью программе “Домская площадь”.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība piedāvā dažādus veidus, kā apgūt putnu sugas Latvijā. Sākot ar putnu balsu iegaumēšanu, kam speciāli izveidotas "Putnu audio apmācības", beidzot ar putnu vizuālo atpazīšanu speciālos kursos un daudz ko citu. Kā iepazīt plašo putnu pasauli un kāpēc šādas zināšanas ir tik vērtīgas dabas aizsardzībā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Andris Dekants, Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs, un Agnis Bušs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs.

Apmācību materiāls "Putnu audio apmācības" sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā putnu eksperts un Latvijas ligzdojošo putnu atlanta koordinators Andris Dekants ir atlasījis desmit putnu balsu audiopiecminūtes, kuras interesentiem ir iespējams klausīties un mēģināt atpazīt tajā dzirdamās putnu sugas. Otro materiāla daļu veido analītiskas audiosarunas par katru no putnu balsu ierakstiem, kur piedalās Andris Dekants un Agnis Bušs, analizējot audioierakstos dzirdamo skaņainavu – sugas, kuras ir sadzirdamas, versijas, ar ko konkrētās sugas un to balsis dabā visbiežāk jauc, cik precīzi putnu balsis atpazīst lietotne "Merlin" u. tml.

Kristaps Pūliņš un Zane Gradinārova mācās pazīt Latvijas putnus gan pēc to balsīm, gan dziesmām. Viņi stāsta, kas ir izaicinošākais šajās mācībās un kāpēc izvēlējušies iesaistīties.

--

Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Viņš izvēlējies grāmatu, kuru visbiežāk izņem no sava grāmatu plaukta un šķirsta arī elektroniskā vidē, ir "Zivju daudzveidība. bioloģija, evolūcija un ekoloģija" (The Diversity of Fishes: Biology, Evolution, and Ecology).

Tās pirmais izdevums iznāca jau 1991. gadā, kopš 2023. gada ir pieejams trešais papildinātais izdevums.

"Ja būtu viena grāmata jānoliek plauktā, tā būtu tieši šī," atzīst Ivars Putnis.

Число иностранных гостей в Латвии с каждым годом растет, но по восстановлению туризма после ковида мы до сих пор на последнем месте в ЕС. Хотя наши отели порой лучше, а кухня - вкуснее. Что этому мешает, в эфире “Домской площади” рассказал президент Латвийской ассоциации гостиниц и ресторанов Андрис Калниньш.

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle.

Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties.

Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām.

"Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs."

Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem.

"Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu."

"Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam.

Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums."

Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi.

"Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš

Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis".

Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs.

Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības.

Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē.

Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu.

Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā.

Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā.

Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!"

Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju.

Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt.

Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...            

Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu.

Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus.

Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai.

Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!"

Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Ierakstu sērijas „Demogrāfijas bedrē” noslēgumā runājam par tā saukto sudraba ekonomiku – tādu mērķtiecīgu sociālās un ekonomikas jomas politikas plānošanu, kas vienlaikus gan respektē, gan izmanto faktu, ka mūsu sabiedrība noveco. Kā tas īsti jāsaprot un vai tas obligāti nozīmē pensijas vecuma paaugstināšanu, vai tomēr ko vairāk par spiedienu strādāt pēc iespējas ilgāk? 

Mūsu valstī ļoti daudz pensionāru strādā. Saskaņā ar "Eurostat" datiem par 2023. gadu, 44,2 % Latvijas iedzīvotāju, kas saņem pensiju un ir vecumā līdz 74 gadiem, turpina darba gaitas, un tas ir otrais augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Šajā ziņā pirmajā vietā ir Igaunija – tur strādā gandrīz 55 % pensionāru, bet trešā vieta ir Lietuvai ar 43,7 % strādājošu pensiju saņēmēju vecumā līdz 74 gadiem.

Salīdzinājumam var minēt valstis ar vismazāko strādājošo pensionāru skaitu – Rumānijā, Grieķijā un Spānijā strādā mazāk kā 5 % pensionāru. Tomēr, kā kādā publikācijā paudis „Luminor” bankas eksperts Atis Krūmiņš, būtiski, ka liela daļa Latvijas strādājošo pensionāru atzīst – viņi turpina darba gaitas nevis tāpēc, ka ļoti mīlētu savu darbu, bet gan lai nopelnītu. Tas netieši liecina, ka strādāšana pensijas vecumā nav vis mērķtiecīgi organizēta tā sauktās sudraba ekonomikas daļa, bet gan spiesta lieta. 

Pēc dažām stundām ausīs saule. Cilvēki modīsies un ieraudzīs līķi, tāpēc, lai tas nebūtu tik atklātā vietā, viņš nogalināto paņem aiz padusēm un velk līdz atkritumu konteineriem. Tikai nonākot tur, viņam pielec, kas ir noticis. Viņš izmet slepkavības ieroci un vienu boti. 

Autori: Linda Spundiņa, Ilze Aginta, Reinis Budze un Galeniex 

Jau pēc nedēļas nākamā sērija. Seko šim podkāstam tur, kur to klausies, lai nepalaistu garām! 

Visas epizodes klausies Latvijas Radio lietotnē: https://ej.uz/navigskokteilis 

С сентября Рига ожила спортивными ритмами: проект «Мы за здоровую Ригу» предлагает жителям столицы заниматься спортом на свежем воздухе бесплатно. В инициативе участвуют люди всех возрастов - от 14-летних подростков до пожилых. Главное здесь не рекорды, а движение, здоровье и общение. Пока занятия проходят в трех локациях - на ул. Валдемара и в Гризинькалнсе по будним дням, а в Вецаки - по выходным. Организаторы уже рассматривают возможность расширения проекта и вовлечения в него новых участников. Подробности в сюжете Людмилы Пилип.