latvijasradio.lsm.lv - RSS

Автовладельцы продолжают переобувать свои машины, создавая традиционные очереди в шиномонтажных мастерских. В некоторых запись на ноябрь уже закончилась. Но если хорошо поискать, то можно найти варианты на конец этой недели. Или - поменять летние покрышки на зимние самому. С первого взгляда, всё, как всегда. И тем не менее, эксперты, которых выслушала и записала Агния Лагздиня, хвалят большинство водителей.

 Поменять шины прямо сейчас не получится  — ближайшие свободные записи на шиномонтаж доступны только через четыре-пять рабочих дней. В Риге. В других городах переобуть автомобиль получится лишь через неделю. А то – и полторы. Как говорят шиномонтажники, ничего не изменилось и в этом году  - ажиотаж начался с падением температур и первым снегом. 

По сути, все упущено, зимние шины уже должны быть установлены, и если синоптики начинают говорить о первых обледенениях, то обязательно нужно начинать записываться на замену покрышек.

Когда температура воздуха начинает опускаться днем ниже 10 градусов, а ночью ниже пяти — это самый-самый последний момент, когда действительно нужно отправляться на замену шин".

По наблюдению Ирбитиса, ситуация в Латвии в целом улучшается –  водители становятся более сознательными, хотя в больших городах все еще можно наблюдать случаи, когда люди меняют шины по календарю, а не по погодным условиям. Это абсолютно недопустимо, подчеркивает эксперт, напоминая, что безопасность на дороге является первоочередной, и шины не та вещь, на которой стоит экономить. В противном случае расходы могут быть еще выше.

Все очень просто! Аргумент: или ты на дороге, или в — канаве.

На летних шинах на льду удержаться невозможно. И ещё нужно помнить, что это угроза не только для самого водителя, если он вылетит с дороги. Что произойдет, если он въедет на встречную полосу и там произойдет фронтальное столкновение? Это - риск, который человек берет на себя, управляя автомобилем в плохих погодных условиях с неподходящими шинами. И не важно, что 1 декабря еще не наступило. Если есть обледенение, если есть снег, то человек, если он принимает на себя этот риск, он уже серьезно угрожает и другим. В сущности, это такой потенциальный убийца".

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Centrālā statistikas pārvalde 19. novembrī informēs par Latvijas viesnīcu un citu tūrisma mītņu darbības rezultātiem šī gada 3. ceturksnī. Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Andris Kalniņš Latvijas Radio sacīja, ka situācija pamazām uzlabojas, taču joprojām nav sasniegti pirmspandēmijas rādītāji.

Pēc Kalniņa sacītā, kaimiņvalstis vairāk investē savas valsts popularizēšanā. Viņš arī norādīja, ka liela problēma ir ēnu ekonomika ēdināšanas uzņēmumos.

Andris Kalniņš uzsvēra, ka PVN samazināšana ēdināšanai veicinātu ēnu ekonomikas mazināšanu.

Kas vieno Vinsentu van Gogu ar Vilhelmu Purvīti un Deividu Hokniju ar Johanu Valteru? Monsas mākslas muzeja direktors ir pārliecināts, ka tā ir mīlestība pret dabu. Šajā Beļģijas pilsētā pašlaik ir skatāmi gan šo, gan vairāku citu ievērojamu mākslinieku darbi. Izstādes nosaukums ir „Deivids Hoknijs. Dziesma par zemi”.

Ienākot Monsas mākslas muzeja izstāžu zālē, apmeklētāji dzird nedaudz pieklusinātu mūziku. Tā ir Gustava Mālera „Dziesma par zemi”. Turpat stāv arī tēlnieka Ogista Rodēna veidotais Mālera krūšutēls. Šis skaņdarbs deva nosaukumu arī izstādei. Tās centrā ir slavenais britu mākslinieks Deivids Hoknijs, kuram pašlaik ir 88 gadi.

„Mēs domājām, ka ainavu glezniecība jau ir pagātnē. Bet Deivids Hoknijs mums parāda, ka tas tā nebūt nav, jo no vienas puses viņš tiešām zīmē ainavas, kokus, bet tas, kā viņš to dara ir ļoti īpaši.”

Mani pavada Monsas pilsētas muzeju direktors Gzavjē Rolāns. Viņš saka, ka Hoknija mīlestība pret dabu rosināja izstādes veidotājus parādīt gan dažādu mākslinieku attiecības ar dabu, gan arī to, kā cilvēks izmanto dabu. Te runa, piemēram, ir par lauku strādniekiem un pat ogļračiem. Īpaši tiek izceltas paralēles starp Hokniju un Vinsentu van Gogu.

Nonākot otrajā telpā, blakus van Goga darbiem ir redzama slavenā Johana Valtera glezna. Savukārt jau dažus metrus tālāk apmeklētājiem ir iespēja salīdzināt Hoknija un Vilhelma Purvīša krāsu paleti.

Ja kādreiz veselības apdrošināšanas polise bija īpašs bonuss, ko saviem darbiniekiem nodrošināja darba devēji, tad tagad polise jau ir pamatprasība. Veselības apdrošināšana ir populārākais un straujāk augošais apdrošināšanas veids Latvijā un polišu skaits aug jau pēdējos 10, 15 gadus. Tam ir divi galvenie iemesli – garās rindas uz valsts apmaksātiem medicīnas pakalpojumiem spiež iedzīvotājus doties uz privātām medicīnas iestādēm.

Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins stāsta, ka veselības apdrošināšana šobrīd aizņem 23% no kopējā apdrošināšanas tirgus un polišu kopējā vērtība sasniegusi 185 miljonus eiro.

Apdrošināšanas akciju sabiedrības "Balta" Veselības produktu un risku parakstīšanas pārvaldes vadītāja Sandra Pietkēviča skaidro, ka šobrīd situācija ir tāda, ka polišu un parakstīto prēmiju skaits aug, bet vēl straujāk palielinās izmaksātās atlīdzības.

Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektore Ināra Pētersone stāsta, ka veselības apdrošināšanas polises saviem darbiniekiem pērk ne tikai lielie, bet arī mazie uzņēmēji, kas ir LTRK biedri.

Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins vērtē, ka veselības apdrošināšanas polišu skaits palielināsies arī turpmāk.

Darba devēji šobrīd veselības apdrošināšanas polises nopirkuši 480 000 darbinieku un tikai 2000 iedzīvotāji polises iegādājušies paši. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē.

Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu. 

Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti. 

Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta? 

Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti. 

Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi. 

Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm. 

Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē? 

Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams. 

Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā. 

Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība.

--

Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Журналист Сергей Крук в августе 1991-го был юным выпускником университета, который в дни путча вел первые в своей жизни радиоэфиры. Официальное радио тогда было отключено, но существовала подпольная радиостанция, которую оборудовали его коллеги. Сегодня Сергей Крук -  профессор Рижского университета им. П. Страдыня, доктор наук в области информационных и коммуникационных наук.

Мара Эглите более 25 лет проработала диктором радионовостей, но вот уже более 10 лет руководит радиотеатром.

Юрий Кушпело более 40 лет проработал на радио, был и диктором, и продюсером, и актером, и радио- и телеведущим.

Эти люди - гости сегодняшнего “Открытого разговора”. Будем говорить об истории радио и о его роли в восстановлении независимости Латвии.

Svinīgā Saeimas sēde par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 107.gadadienai. Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas uzruna.