latvijasradio.lsm.lv - RSS

No Jūrmalas mēra amata šodien, 30. oktobrī, atkāpās Gatis Truksnis no Latvijas Zaļās partijas, jo nav saņēmis pielaidi valsts noslēpumam. Viņš ir kļuvis par pirmo pašvaldības vadītāju, kurš ir saņēmis negatīvu Valsts drošības dienesta atzinumu. Truksnis tam nepiekrīt un sola dienesta atzinumu apstrīdēt. Tikmēr turpinās citu pašvaldību vadītāju un viņu vietnieku izvērtēšana pielaides piešķiršanai.

Par savu atkāpšanos no amata Truksnis paziņoja šorīt domes sēdes sākumā. Viņš nolasīja iesniegumu, ka 29. oktobrī saņēmis paziņojumu no Valsts Drošības dienesta, ka pieņemts lēmums, ar kuru viņam tiek liegta pieeja valsts noslēpuma objektiem un netiek izsniegta speciālā atļauja, kas paredz tiesības izmantot klasificēto informāciju.

Truksnis arī sacīja, ka šādu Valsts drošības dienesta lēmumu apstrīdēs likumā noteiktajā kārtībā, jo tam nepiekrīt.

Jūrmalas domes sēdi šodien turpināja vadīt priekšsēdētāja vietnieks Jānis Lediņš. Viņš turpmāk pildīs Jūrmalas domes priekšsēdētāja pienākumus. Lediņš vēl gaida VDD lēmumu attiecībā uz pielaidi valsts noslēpumam, jo dienests esot pagarinājis pārbaudes termiņu attiecībā uz viņu, vēsta LETA.

Nogalinātās Justīnes tēvam un pamātei palielina cietumsodus līdz 23 un 20 gadiem.

No Jūrmalas mēra amata šodien, 30. oktobrī, atkāpās Gatis Truksnis no Latvijas Zaļās partijas, jo nav saņēmis pielaidi valsts noslēpumam.

Saeima galīgajā lasījumā lemj, vai Latvija izstāsies no Stambulas konvencijas.

Pēc tikšanās ar Ķīnas līderi, Tramps sola mazināt Pekinai noteiktos tarifus.

Slimību profilakses un kontroles centrs kampaņā izglītos par savlaicīgu insulta simptomu atpazīšanu.

Šonedēļ uz Kur kritiķiem nav vietas sarunu galda izklāti divi aktuāli kinodarbi, kas nesen izrādīti Venēcijas kinofestivālā. Pirmais – Holivudas klasiķes Ketrīnas Bigelovas “bez piecām minūtēm pasaules gala” trilleris “Dinamīta nams”, kas skatāms straumēšanas platformā “Netflix”. Otrais – grieķu savādnieka Jorga Lantima konspirācijas teorijās un medū izmērcētais darbs “Bugonija”, kas ir nonācis uz Latvijas kinoteātru ekrāniem.

Bigelova (“Sapieris” (2009), “Zero Dark Thirty” (2012) u. c.) ir ASV kino klasiķe, kura arī ir pirmā sieviete, kas saņēmusi labākās režijas “Oskaru”, un jaunākais darbs ir precīzs, lai gan koncepcijā repetetīvs, filmas otrajā pusē pazaudējot savu skatītāju.

Radījumā Kurp griezies, pasaule runājam par Vāciju. Par tās neseno, pašreizējo un, domājams, perspektīvo iekš- un ārpolitiku. Analizē politologs Ojārs Skudra. 

Vācijas politika, sevišķi drošības jomā, dažus pēdējos gadus, faktiski kopš Krievijas pilna mēroga agresijas Ukrainā, saistās ar tādu apzīmējumu kā "Zeitenwende". Tas ir jēdziens, kas latviski visdrīzāk laikam ir tulkojams kā "laika grieži". To savā uzrunā Bundestāgam izteica Olafs Šolcs, bijušais Vācijas kanclers, visai loģiski un pareizi sakot, ka laiki mainās, ka mēs piedzīvojam laika griežus, un Vācijai ir jārīkojas turpmāk citādi. Bet lielā mērā šo jēdzienu vai apzīmējumu globālā un arī mediju diskursā saista ar šīs politikas īstenojumu, par kuru ir tas lielais jautājums, cik lielā mērā vārdi atbilst darbiem?

Droši vien, ja mēs runājam par Vāciju kopumā, tad šai sakarā var teikt, ka arī Šolca nomaiņa ar Frīdrihu Mercu arī zināmā mērā ir apliecinājums tam, ka Vācija kopumā kaut kādus secinājumus izdara.

Ojārs Skudra: Es atļaušos citēt abus kanclerus: bijušo un pašreizējo. Jēdzienu "Zeitenwende", ko var tulkot kā laika grieži vai kā laikmetu grieži, viņš lietoja 2022. gada 27. februārī kā kanclers, sniedzot valdības paziņojumu. Es atkārtošu galvenos punktus, lai būtu skaidrs, kāpēc, teiksim, šodien uz tiem punktiem pašreizējais kanclers Mercs skatās mazliet citādāk. 

Pēc Šulca domām, pamatā tas ir jautājums: vai vairāk drīkst lauzt tiesības, vai Putinam tiks atļauts pagriezt pulksteni atpakaļ uz laiku, kāds tas bija 19. gadsimtā, un lielvaru attiecības 19. gadsimtā. Trešais - vai mēs - šajā gadījumā domāta Vācija un Rietumi jeb Transatlantiskā kopiena un Eiropas Savienība, vai mēs varam ierobežot Putinu kā kara kurinātāju? 

Viņš izvirzīja piecus uzdevumus: pirmkārt, atbalsts Ukrainai, otrkārt - panākt, ka Putins novēršas no kara kursa, treškārt, jautājums par to, kad un kā mēs pildām savu pienākumu NATO ietvaros sniegt savstarpējo palīdzību. Ceturtais punkts - Bundesvēra spēju stiprināšana, un noslēgumā kā piektais punkts - Eiropa kā Vācijas rīcības ietvars vai satvars. 

Kas attiecas uz pašreizējo kancleru Mercu, atļaušos atkal īsi nosaukt viņa viedokli, kuru viņš izklāstīja šogad 8. septembrī, kad uzrunāja vācu diplomātus vēstnieku sanāksmē. Trīs pamata tēmas šajā runā: miers un drošība, kā to nodrošināt; ārpolitika un drošība visās politikas jomās. Te jāteic, ko kritiķi dažkārt viņam mēdz pārmest, tai skaitā no akadēmiskajām aprindām, Mercs nenodala iekšpolitiku no ārpolitikas, uzskatot, ka iekšpolitika, ekonomiskā politika, tirdzniecības politika, aizsardzības politika - visām ir ārpolitiskā un drošības politikas dimensija. Un trešā tēma - konkurētspēja, ko, manuprāt, Latvijā arī vajadzētu biežāk un vairāk uzsvērt. 

Viņš arī pievērsās diskusijai par to laiku maiņu, un viņš interpretē to savādāk, nekā Šolcs to darīja. Tiesa gan, laiks ir pagājis, un acīmredzot arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc var tagad interpretēt savādāk. Viņš runāja par to, ka Rietumi izjūt spiedienu un to spiedienu izjūt tā dēvētā liberālā pasaules kārtība, ar to domājot to kārtību, kas pastāvēja, vienkāršoti sakot, aukstā kara gados. Viņaprāt, ir runa par jaunu sistēmu konfliktu, divu sistēmu konfliktu. No vienas puses, liberālās demokrātijas, no otras puses - autokrātiju ass jeb koalīcija. Parasti tajā koalīcijā ietilpst Ķīna, Krievija, Ziemeļkoreja un Irāna. 

Runa ir par to, ka top jauna drošības arhitektūra pasaulē. Viņas nav viņa top. Runa ir par atklātu sistēmu konkurenci, tās autokrātijas kā sistēmas konkurē ar demokrātiju. 

Kas attiecas uz mērķiem no Vācijas, un arī domājot par vismaz Eiropas Savienību, jo viņš uzskata Vāciju par globālo aktoru un Vāciju viņš raksturo kā lielāko, spēcīgāko ekonomiku Eiropā līdz pat Urāliem, kas atbilst patiesībai. Un Franciju un Vāciju kā Eiropas sirdi, izvēloties tādu anatomisku apzīmējumu, nevis kaut kādu tehnisko. 

Viņa ārpolitikai, ko stāstīja saviem vēstniekiem un sūtņiem, ir seši mērķi: Pirmkārt, miers, brīvība un labklājība iekšpolitiski ir jānodrošina ārpolitikai. Otrkārt, pārstāvēt Vācijas intereses un vērtības. Treškārt, padarīt Vāciju un Eiropu nākotnē drošāku un konkurēt spējīgāku. Ceturtais mērķis - Vācijai jābūt daļai no spēcīgas Eiropas, nevis kaut kādas sadrumstalotas, fragmentētas vai tamlīdzīgi. Piektais mērķis - Eiropa un Vācija kā Eiropas daļa veido jaunu kārtību, pretēji tai kārtībai, kura mēģina uzspiest autokrātiju alianse. Jaunā kārtība būtu balstīta normās un noteikumos, nevis patvaļā un spēcīgākā tiesībās. Visbeidzot sestais mērķis - brīvas tautas miermīlīgi un demokrātiski dzīvo vienā pasaules kopienā.

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad pievēršas tieši kustībai kā mūsu ikkatra dzīves pamatnepieciešamībai. Savukārt Veselības ministrijā savukārt top jauns rīcības plāns sabiedrības veselības uzlabošanai un tieši aptaukošanās mazināšanai. Tā veidotāju skats, izrādās, ir pavērsts ne tikai uz mums, tādiem dažkārt ļoti kūtriem pieaugušajiem, bet arī uz skolu vidi. Ir iecerēts ne tikai uzlabot bērnu ēdināšanu izglītības iestādēs, bet arī veicināt un iekļaut vairāk kustību ikdienas mācību procesā. Ko tas nozīmē, kā izskatīsies dabā un kā to iespējams īstenot.

Ģimenes studijā diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Valsts izglītības attīstības aģentūras vecākā eksperte, valsts metodiķe vispārējā izglītībā Gita Pērkone, Rīgas 49. vidusskolas direktors Imants Mednis un Līvānu 1. vidusskolas direktors Gatis Pastars. 

Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un citām aktualitātēm Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri. 

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis un žurnāliste Inese Helmane. 

Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un protams arī citām aktualitātēm šodien iztaujāsim tieslietu ministri Inesi Lībiņu Egneri.

Многие наверняка заметили, что этим летом в магазинах сети Rimi стали работать люди с ограниченными возможностями. Они раскладывают овощи и фрукты, убираются, обслуживают таромат. Но они работают не одни - им помогают рабочие менторы, которых ищет и обучает социальное предприятие Ligero. О возможностях трудоустройства людей с ограниченными возможностями и об их наставниках в программе “Домская площадь” рассказала глава предприятия Лиене Рейне-Митева.

Lai mazinātu vardarbīgu uzvedību, pērn 1028 cilvēki Latvijā izgāja speciālus sociālās rehabilitācijas kursus. 433 no viņiem to darīja piespiedu kārtā.

Ivars, apmeklējis kursus vardarbīgas uzvedības mazināšanai: „Es, protams, uzskatu, ka man viņi nebija nepieciešami, ka vairāk šādi te kursi būtu nepieciešami otrai pusei.”

Tiesa, kad lemj par pagaidu aizsardzību, var uzlikt par pienākumu cilvēkiem apmeklēt šādus kursus jau pēdējos četrus gadus. Dažiem tie bijuši tikai ķeksītis, citiem – „jauns ierocis”.

Iluta Lāce, biedrības "Centrs Marta" vadītāja: „Viņi pat vēl ir iedrošināti vērsties pret cietušajiem.”

Kursu apmeklētāju skaits ar katru gadu pieaug, līdz ar to arī tiem tērētā valsts nauda. Tomēr neviens līdz šim vēl nav vērtējis, vai programma patiešām dod rezultātu.

Inga Martinsone, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte: „Nevar uzskatīt, ka šis pakalpojums pats par sevi ir kaut kāda panaceja.”

Šajā Atvērto failu pusstundā pētām, vai obligātie kursi varmākām, kurus rīko jau vairākus gadus, patiešām palīdz mazināt vardarbību?

3. novembrī - Emīla Dārziņa 150. dzimšanas dienā – Latvijas Radio 1. studijā un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē visas Dārziņa solodziesmas izdziedās soprāns Elīna Šimkus un baritons Rihards Millers, bet pie klavierēm būs Ērika Millere. Līdzās vokālajai lirikai dziedātāja būs arī "Melanholiskā valša" pārlikums klavierēm un kordziesmas "Minjona" aranžējums, ko veidojis Vestards Šimkus. Koncertu vadīs Orests Silabriedis.

Sarunā ar Elīnu Šimkus un Orestu Silabriedi - par to, ka iecere vienā koncertā izdziedāt visas Dārziņa solodziesmas pieder Elīnai, bet mistifikācijas ap Dārziņa dzīvi būs Oresta pārziņā. Viņš izvairīsies no klišejām un kategorismiem, bet katra nākamā solodziesma ar savu stāstu ļaus nokļūt citā pasaulē. 

Elīna Šimkus: Ar Emīla Dārziņa atstāto vokālās daiļrades mantojumu, kuru iepazīstam jau studiju gados, katrs latviešu akadēmiskās dziedāšanas pārstāvis šajā jubilejas gadā var izrādīt komponistam godu un cieņu. Tā var būt arī pateicība par skaisto daiļradi, ko varam atskaņot koncertos.

Jubilejas gadā man ir tāda īpaša sajūta, ka šīs dziesmas varu atklāt it kā no jauna, ar nobriedušāku balsi un citu skatījumu, ar citām krāsām balsī un citu attieksmi pret tekstu.

17 dziesmas nebija sarežģīti izvēlēties, jo tas ir dziesmu krājums, kas no Emīla Dārziņa šobrīd ir pieejams. "Mātes dziesmu" no iesāktās un nepabeigtās operas "Rožainās dienas" tomēr neiekļāvām šajā programmā, jo šķita, ka tā muzikāli un žanriski atšķiras no visām pārējām dziesmām, kaut gan dziesmu krājumā tā ir iekļauta.

Ko jaunu vēl var pateikt par Emīlu Dārziņu? Ir pieejama Zanes Gailītes apjomīgā grāmata. Orest, kādas būs tavas funkcijas pirmdien?

Orests Silabriedis:

Man šķiet, ka kaut ko jaunu par Emīlu Dārziņu varēs pateikt tad, ja kāds atradīs "Vientuļo priedi" vai atklās, ka opera "Rožainās dienas" pavirzījās daudz tālāk, nekā mēs domājam.

Zanes Gailītes grāmatu es ļoti gribētu ieteikt visiem, kas interesējas par latviešu mūzikas vēsturi vispār. Noteikti jāizlasa paša Emīla Dārziņa raksti - gan pētījumu raksti, gan recenzijas, bet Zane jau rāda gan Dārziņa dzīvi, gan laikmeta ainavu. Ir daži beletristikas darbi, kuros Dārziņa dzīve tiek apskatīta mazliet no bulvārpreses viedokļa, bet arī tādam viedoklim, protams, ir tiesības eksistēt. Es, savukārt, ļoti gribu nodarboties ar mistifikāciju.

Mēs vispār par maz spēlējāmies ar mistifikācijām, ar izgudrojumiem, ar tām robežzonām, kur īstenība kļūst par leģendu un leģenda iegūst līdz tam nebijušus pagriezienus.

Tādēļ vienpersoniski nolēmu - un mūziķi pagaidām nav skaļi protestējuši - iedzīvināt arī koncertformātā to ideju, kas savulaik bija izstādē Rīgas Mākslas telpā kopā ar Robertu Rubīnu un vēl citiem uzticamajiem domubiedriem, kad mēģinājām izdomāt Dārziņa dzīvi - kā būtu, ja viņš būtu palicis dzīvs. Kas notiktu ar Dārziņu tālāk? Viņš uzrakstītu operu vai nē? Mūsu versijā viņš nodzīvo Latvijā līdz pat 50. gadu sākumam, sagaida vēl padomju laikus. Kas tālāk? Pirmdien jāklausās, ko tad viņš īsti darīja visu šo laiku.