latvijasradio.lsm.lv - RSS

Kopā ar Martu atklājam jaunus, nedzirdētus svētkus. Lasām Aijas Lazdiņas un Elzas Krūmiņas „Svētku darbiņus" („Baltais valis"). Bet lasot Tīnas Lānemas „Nora nobur skolu" („Zvaigzne ABC"), domājam par to, kā lai nobur kādu, kas nepatīk.

Kā skan desiņfagots, vai iespējams izgatavot instrumentu no aitas kaula un kura pūšaminstrumenta tembru mīlēja Bahs?

Lai iepazītu nelielu daļu no Ievas Nīmanes bagātīgās instrumentu kolekcijas, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas durvis ver Teodors un Alfrēds.

YL100 LR - šādu kodu Latvijas Radioamatieru līga raidīs visās radioamatieru frekvencēs mūsu radio jubilejas nedēļā. Par radiotorņu cēlājiem Latvijas vēsturē un par "samīlēšanos radiolietās", godinot tos speciālistus, kas izveidoja un apkalpoja šo Latvijas radiotīklu, saruna ar radioamatieriem - liepājniekiem Oskaru Cēberu un Andri Rozentālu un dundadznieku Ervīnu Kristiņu un rīdzinieku Andri Bruņenieku.

Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī.

Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā".

Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks.

Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts.

Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties.

Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top?

Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk...

Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums?

Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā.

Kas tas bija?

Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu.

Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums. 

Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais.

Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu?

Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju]. 

Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties...

Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā.

Vairāk – ierakstā.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Ventspils novada Tārgales pagasta "Kliņģeros" - bioloģiski sertificētā saimniecībā pie Janas un Andra Berkiem. Viņi ir bijušie ventspilnieki, kas nopirkuši māju laukos, kur augt viņu četriem bērniem. Saimnieki jau vairāk nekā 10 gadus audzē Romanovas šķirnes aitas - gan vaislai, gan gaļai. Jana ir arī mājražotāja un gatavo liofilizētus aitas gaļas čipsus un citus dabisko pļavu produktus.

Profesionālā ētika un autortiesības arhitektūras nozarē: tādas ir šīsreizes tēmas, kurās iedziļināmies kopā ar zvērināto advokātu Agri Bitānu, uzņēmēju, arhitektu un dizaineru Aldi Circeni un arhitektu, Arhitektūras padomes priekšsēdētāju Gati Didrihsonu, kurus uz saruinu aicinājusi Ilze Martinsone.

Es ceru uz Saeimas veselo saprātu - tā par izdienas pensijām baletdejotājiem saka horeogrāfs Aivars Leimanis. Kā sāka dejot un kuru sapņu lomu nepiepildīja, par bērnību kino aizkulisēs ar leģendārajiem vecākiem un uzstāšanos ārzemēs padomju gados, un kāpēc uz Aivariem viss operas teātris ēd līdaku kotletes – saruna ar Aivaru Leimani Laikmeta krustpunktā.

Saruna šoreiz ar cilvēku, kura dzīvē kājas ir ne vien stabilas dzīves balsts, bet arī viņa profesionālā mūža darba svarīgākais atbalsts. Viņš ir baletdejotājs un pierādījis, ka svarīgas ir gan kājas, gan galva. Diez vai savādāk būtu Latvijas Nacionālā baleta priekšgalā jau trīs desmitgades. Viņa vecāki arī ir bijuši krietns pamats dzīvei un profesijai - aktrise Baiba Indriksone un režisors Aleksandrs Leimanis. 

Vienā no savām pirmajām intervijām 80. gados tolaik jaunais baleta mākslinieks Aivars Leimanis stāsta: "Tēvs mani vienmēr vilka uz kino, māte - uz dramatisko teātri. Negribēju apbēdināt ne vienu, ne otru un izvēlējos kaut ko pa vidu - deju." Bet turpat intervijā Aivars dalās arī ar savām bērnības atmiņām. Viena - kā maziņš puika bijis ar deju ansambli "Dzintariņš" viesizrādēs Moldovā. Puikas uzlīduši kokā pēc persikiem. Saimnieks palaidis suņus. Mazais Aivars šļūcis lejā no koka un visa āda gar sāniem noberzta kā ar šrubi. 

Un tad vēl stāsts: "Bērnībā man visvairāk garšoja kartupeļi ar krējumu un biezpienu. Mana mamma reiz mani aizveda uz kafejnīcu "Luna", savulaik glaunāko kafe Rīgā. Mamma prasa, ko ēdīsi, un es teicu - tikai kartupeļus ar biezpienu." Vai arvien tas ir mīļākais ēdiens pēc visa, kas ir pasaules koncertturnejās ar mūsu baletu baudīts dažādās virtuvēs? Arī to varbūt pavaicāsim Aivaram Leimanim. 

Šis ir laiks, kad Latvijas Radio sagaida savu simto jubileju, un, sagaidot jūs pie radio durvīm un dodoties uz ierakstu studiju, jums arī bija interesants stāsts, jo, protams, jūsu mamma Baiba Indriksone daudz ir strādājusi arī pie Radio mikrofona. Arī jūs jau kā mazs puika šeit bijāt dramatiskajā ansamblī. Bet izrādās, ka tas jūsu ģimenes stāsts un saistība ar radio māju ir pat vēl senāks. Tas ir pirmskara stāsts, Ulmaņlaiku stāsts?

Aivars Leimanis: Jā, šeit bija banka. Mans vecaistēvs ieņēma diezgan augstu ierēdņa amatu bankā, un mamma šad tad pie viņa te bija.

Ir varbūt kādas bildes no tā laika palikušas, kā tolaik izskatījās. Te nebija vēl radio, te bija komercbanka.

Aivars Leimanis: Tas vienīgi bija manas mātes atmiņās. Vispār man tagad ļoti daudz ko žēl, ka es esmu palaidis garām, ka es neesmu pierakstījis, jo daudz ko viņa ir stāstījusi. Tanī brīdī it kā atceries. Un pēc tam… kā tur bija? Tajās pašās "Lāmās", cik saimniecībā bija govis – 30 vai 60? Taču liela saimniecība bija, un es tagad neatceros. Tas nav būtiski. Bet ir daudz būtiskākas lietas arī, kas kaut kā diemžēl ir pagaisušas. Jo likās, ka viņa vienmēr būs blakus, bet jau pusotru gadu viņas nav.

Bet ļoti garus garus gadus bija blakus.

Aivars Leimanis: Jā.

Kādas jūsu paša atmiņas par Radio namu, jo Radio fonotēkā atradu - pats pirmais jūsu ieraksts, kad jums bija seši gadi. Bet kā jūs atceraties 60. gadu sākumu, kad kā ļoti mazs puika ienākat radio mājā pirmoreiz.

Aivars Leimanis: Ja pavisam godīgi, neatceros. Es atceros kinostudiju, kad es dublēju filmas. Es atceros televīziju, kur bija gan lugas, gan arī pārraides, gan pirmā Intervīzijas pārraide, kur mēs bijām kopā ar Mihailu Barišņikovu. Bet radio māju es tiešām kā pa miglu atceros.

Bet to, ka bijāt dramatiskajā pulciņā ar citiem bērniem. Pilnīgi zudis?

Aivars Leimanis: Acīmredzot, ja jau jums tā piefiksēts, tad jau laikam.

(..) Un tā bija, ka tēvs, tā kā vairāk uz to kino virzīja un mamma uz teātra pusi.

Aivars Leimanis: Godīgi sakot, tā man tāda atruna toreiz vairāk bija. Dejošana jau kaut kā bija ļoti iepatikusies. Tēvs gan par to īsti pat dzirdēt negribēja, bet tā bija mana izvēle. Viens no retajiem gadījumiem, kad bērns pats aiziet uz eksāmenu baleta skolā.

(..)

Sāksim varbūt ar aktuālo - ar jautājumu, kas skar izdienas pensijas. Cik daudz jūs iesaistāties šajās diskusijās, zinot, ka tās skar arī jūsu kolēģus baletdejotājus?

Aivars Leimanis: Tas ir jau trešais piegājiens, jo pirmais bija pagājušā gadsimta beigās, kad gribēja mums atņemt izdienas pensijas, tad bija tas Viņķeles laikā un tagad atkal. Es te radio mājās pie jums uzstājies citā raidījumā arī. Mēs tiešām aizņemam no tām izdienas pensijām proporcionāli, ļoti, ļoti maza daļu kaut kādas tur nepilnus 2%. Baletdejotāju nav tie, kas grauj izdienas pensijas.

Jūs arī esat šādā izdienas pensijā?

Aivars Leimanis: Biju un tomēr cilvēkiem tas ir, kad aiziet pensijā, tas ir ļoti svarīgs atbalsts, jo vai nu tu pārkvalificējies kaut kad 28-30 gados un pamet profesiju. Bet, ja tu esi nostrādājis līdz beigām, tad pārkvalificēties kardināli kaut kādā citā profesijā ir ļoti grūti. Ne visi var būt pedagogi, ne visi var būt horeogrāfi, lai turpinātu kaut kur baletā vai kaut ko saistībā ar deju. Un šīs izdienas pensijas nav lielas, bet tas ir ļoti svarīgs atbalsts, lai tu vari kaut ko tālāk darīt.

Lai ļaudīm ir priekšstats, par ko ir runa, tie 500 vai 1000 eiro?

Aivars Leimanis: 1000 [eiro] tie noteikt nav, senāk tie bija 200-300, tagad kādi 500-600 eiro. Tas ir tāds pabalsts, lai tu varētu sākt kaut ko citu darīt, strādāt. Un es ļoti ceru uz Saeimas veselo saprātu, ka tomēr baletam šīs pensijas saglabās.