latvijasradio.lsm.lv - RSS

Stāsta diriģents Andris Veismanis

1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas.

Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem.

Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks.

Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo...

Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā!

Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija.

Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp!

Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju.

Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu.

Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim.

Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu…

Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk.

Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri.

Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet

pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks,

mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto...

Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca.

Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

Valdība apstiprinājusi Finanšu ministrijas izstrādātos jaunos Rīgas pašvaldības obligāciju izlaišanas noteikumus. Tie ļaus pašvaldībai izlaist zaļās obligācijas un piesaistīt finansējumu, lai attīstītu dažādus investīciju projektus, kuru pašvaldībai ir gana daudz.

Kurus projektus iecerēts finansēt un vai Rīgas piemēram varētu sekot citas valstspilsētas? 

Pašvaldības aizņēmumus var ņemt Latvijā vai ārvalstīs, izlaižot vērtspapīrus vai noslēdzot aizņēmuma līgumus. Līdz šim pašvaldības dažādu projektu finansēšanai līdzekļus piesaistījušas ar aizņēmuma instrumentiem, piemēram, no Valsts kases, kredītiestādēm vai starptautiskajām finanšu institūcijām, ievērojot likumos noteikto aizņemšanās kārtību. Tagad Rīgas pašvaldība varēs piesaistīt naudu, izlaižot obligācijas.

Iedzīvotāji pagaidām ir piesardzīgi vērtējumos, vai iegādāsies obligācijas.

Rīgas pašvaldības izpilddirektors Jānis Lange skaidro, ka pirmā Rīgas kapitālsabiedrība, kura jau ir izlaidusi vērtspapīrus, ir „Rīgas ūdens”, bet tagad to varēs darīt arī pašvaldība.

Kas tiks finansēts ar obligāciju tirdzniecībā iegūtajiem līdzekļiem? To noteiks, pamatojoties uz informāciju par pašvaldības attīstības programmā iekļautajiem stratēģiski svarīgiem infrastruktūras investīciju projektiem, ko sagatavojusi nozares ministrija sadarbībā ar pašu pašvaldību.

“Опыт Бривибас” - так называется интерактивная выставка, которая при помощи художественных средств обращает внимание на проблемы главной улицы Риги с позиций пешеходов. Что не так с Бривибас? И что следует сделать, чтобы она стала лучше? - в своём сюжете рассказывает корреспондент LSM+ Даниил Смирнов.

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā sestdien, 18. oktobrī, Latvijas pirmizrādi piedzīvos itāļu kinorežisora Lukas Gvadanjīno filma “Pēc medībām” (After the Hunt). Filmas nosaukumu iedvesmojis leģendārā valstsvīra Oto fon Bismarka teiciens: “Cilvēki nekad nemelo tik daudz kā pēc medībām, kara laikā vai pirms vēlēšanām”. Filmas kontekstā tas tulkojams kā komentārs par to, ka mēs nevaram būt patiesi un taisnīgi pret citiem, ja tādi pirmkārt neesam paši pret sevi.

Par darbu filmā kinožurnāliste Kristīne Simsone iztaujāja ASV kinoaktrisi Džūliju Robertsu.

Filma “Pēc medībām” ir itāļu kino meistara Lukas Gvadanjīno raksturīgajā izsmalcinātajā vizualitātē ieturēts stāsts par Jēlas universitātes akadēmiskās filosofijas apcirkņiem 2019. gadā. Gvadanjīno ir labi pazīstams kino gardēžu lokos – viņš ir uzņēmis izcilo pieaugšanas stāstu “Sauc mani savā vārdā” ar Timoteju Šalamē, kā arī pasaulīgo baudu drāmu “es esmu mīlestība” ar Tildu Svintoni.

Galveno lomu filmā “Pēc medībām” atveido oskarotā un daudzās leģendārās filmās, piemēram, “Jaukajā sievietē” un “Erinā Brokovičā” spēlējusī amerikāņu kinozvaigzne Džūlija Robertsa (Julia Roberts). Viņai līdzās ir trīsdesmitgadnieku paaudzes aktrise Ajo Edebiri, kas pazīstama no populārā ķēķa seriāla “Lācis” (The Bear). Robertsas varone ir klusi ambicioza filosofijas profesore, kurai ir ciešas attiecības gan ar vienu no kolēģiem, gan vienu no savām studentēm – Edebiri spēlēto Megiju. Gluži vai hičkokisks saspīlējums sākas brīdī, kad Roberstas varone Irma Imhofa uzzina to, ka viņas kolēģis pēc kādas hēdonistiskas ballītes ir smagi pārkāpis robežas attiecībās ar Megiju. Gan studentes, gan apkārtējo gaidas pret to kā Robertsas varonei būtu šajā situācijā jārīkojas, kāpina spriedzi. Taču vai morāles un ētikas normas, par kurām tiek diskutēts akadēmiskajā vidē un pie smalkas vīna glāzes ir tik viegli attiecināmas uz realitāti, īpaši, ņemot vērā to, ka dzīvojam nebūt ne perfektā pasaulē, un mūs ir veidojušas pieredzes, kas ne vienmēr bijušas labvēlīgas?

Kristīnei Simsonei bija iespēja filmu noskatīties Britu Filmu institūta rīkotajā Londonas kinofestivālā, kur viņa satika arī filmas radošo komandu, toskait aktierus. Lai arī žurnālistu lielā pieprasījuma dēļ intervijai atvēlēts vien pavisam īss laika sprīdis, pagūstu aktierus iztaujāt par to, vai filma savā ziņā ir uztverama kā konkrētā laika iemūžinājums, jo pasaule šo sešu gadu laikā ir tik neatgriezeniski mainījusies, ka filmas notikumi, iespējams, ritētu citādāk, ja norisinātos mūsdienās; lūk, ko saka Robertsa:

“Manuprāt, 2019. gads bija interesants tālab, ka tas bija laiks pirms kovida. Tad piedzīvojām pēdējās liberālās, brīvās vides atblāzmas, ko neviens no mums līdz galam nenovērtēja, līdz brīdim, kamēr netikām ieslodzīti savos mājokļos. Es domāju, ka tieši tas lielā mērā ietekmēja šī konkrētā laika izvēli. Bet tas, ko jūs jautājat, vedina uz īstu domu virpuli.”

ASV prezidentam Donaldam Trampam pēdējās nedēļas laikā ir sevišķa tendence pārspīlēt savu ietekmi uz procesiem pasaulē, taču ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu Tramps, visticamāk, runās citā tonī, it sevišķi ņemot vērā Krievijas acīmredzamās bažas par to, ka Ukraina drīzumā varētu papildināt savu bruņojumu ar amerikāņu spārnotajām raķetēm "Tomahawk". Tādu vērtējumu Latvijas Radio raidījumā Labrīt pauda politologs un Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs no "Latvijas attīstībai".

Viņš gan izteicās, ka ASV administrācijai aizvien ir pārāk lielas ilūzijas par to, ka Putins būtu noskaņots uz kādu mieru.

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Šodien, 17. oktobrī, Ropažu novadā noslēgsies jauno mājokļu projekta “Dreilinga mājas” būvniecība. Sešu gadu laikā nekustamā īpašuma attīstītājs „Bonava Latvija” uzbūvējis 16 daudzdzīvokļu mājas ar 751 dzīvokļiem, līdz ar to radītas mājvietas teju 2000 iedzīvotājiem - aptuveni tikpat, cik šobrīd dzīvo kādā no Latvijas mazpilsētām. Pierīgā populārākais mājokļu segments joprojām ir privātmājas, savukārt pašvaldībām nepieciešami īres dzīvokļi speciālistiem. 

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma.

Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras.

Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri.

Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu.

Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa?

Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu.

Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama.

Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu.

Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.

 Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums.

Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta.

Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta.

Guntis Kuzma:

Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties.

Tā ir klasiska sonātes forma?

Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus.

Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.