latvijasradio.lsm.lv - RSS

Всего-то баночка румян, но в рассказе английского новеллиста и философа Олдоса Хаксли в ней умещаются две такие разные жизни.

Rūdolfs Evardsons Dobeles novada Bikstu pagasta zemnieku saimniecībā "Cīskas" sāka saimniekot 20 gadu vecumā un kopā ar sievu Gitu turpina vecāku Andra un Indras iesākto - audzē Ziemassvētku eglītes, ābeles, ķiršus, zemenes, ogulājus un siltumnīcā tomātus. 35 hektārus senču zemi Zebrus ezera krastā 90. gadu sākumā atguva Rūdolfa tēvs un uzcēla māju, jaunie saimnieki attīsta saimniecību, rakstot projektus.

Jaunās sezonas iesākumā raidījuma vadītāja teātra kritiķe Zane Radzobe tiekas ar trim Latvijas teātru direktoriem: Evitu Ašeradenu no Valmieras Drāmas teātra, Juri Žagaru no Dailes un Māri Vītolu no Nacionālā teātra.

Iepriekšējā sezona noslēdzās ar secinājumu, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi izprot savu lomu Latvijas mākslā, estētiku un darba metodes. Vai skatītājs būs ieguvējs no "teātru kariem"? Un kā saprast, kur meklēt teātri, kas patiks tieši jums?

Zane Radzobe: Šis raidījums pašreklāmā mazliet izaicinoši tiek pieteikts kā raidījums par teātru kariem. Man šis nosaukums patīk, jo "Klasikai" piedien koru kari, un kāpēc lai nekarotu arī teātri? Šī metafora ir ļoti daudzpusīga, jo, kā rāda pēdējās sezonas, teātri patiešām arī sacenšas – gan par skatītājiem, gan par māksliniekiem. Bez tam aizvien izteiktāk iezīmējas tas, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi saprot, kādai vajadzētu būt mākslai, un skatītājus tas reizēm ļoti mulsina. Tāpēc "Šņorbēniņu" rudens cēlienu sāksim ar sarunu, uz kuru esmu aicinājusi trīs Latvijas lielo teātru direktorus: Evitu Ašeradenu no Valmieras, Māri Vītolu no Nacionālā un Juri Žagaru no Dailes teātra. Līdz ar to, ka šis ir teātra sezonas sākuma raidījums, varbūt jūs varētu atgādināt mūsu klausītājiem, ko viņi jūsu teātros šajā sezonā var gaidīt? Kāds katram no teātriem ir caurviju motīvs?

Evita Ašeradena: Viena lieta ir tos motīvus noformulēt, bet cita lieta – pēc tam sasniegt. Sezonas kvalitāte nav atkarīga no tā, vai vadmotīvs ir vai tā nav: reizēm visu noformulē brīnišķīgi, bet īsti neizdodas.

Valmieras teātra šīgada uzstādījums ir šāds: ja iepriekšējā sezona bija vīriešu sezona un atgriešanās mājās sezona, tad šī ir par atbildību. Vairāk atgriežamies pie tā, ka saruna ir par vīriešu atbildību pret pasauli, pret sievieti un arī to, kāds tam visam ir rezultāts.

Mūs pamudināja arī demogrāfijas situācija: var par to skaļi runāt, var piešķirt milzīgas naudas, bet var arī mainīt domāšanu. Skatāmies uz to, kas notiek ar pamestiem bērniem brīdī, kad cilvēki izšķiras: tūkstoš laulību pie mums gadā reģistrē, un piecus simtus izšķir... Kaut kāds iemesls tam ir. Raudzīsim, kā uz to var paskatīties mākslā. Mēģināsim aptvert visas iespējamās paaudzes.

Juris Žagars: Mums īsti nav vienas īpašas tēmas;

nekad tādā veidā neesam pat domājuši, un es pat neprotu tā domāt – ka izvēlamies sezonas tēmu un tad tai pieskaņojam izrādes. (..) Jo galu galā mūsu uzdevums ir apkalpot sabiedrību. Mūsu uzdevums vai direktora uzdevums – uzminēt to, ko sabiedrība "ēd", ko skatītāji ir gatavi nopirkt un kas viņus interesē.

Ņemot vērā, ka šobrīd sabiedrībā nedominē viena interešu zona, mums jāseko pieprasījumam. Kopīga tendence, ko esmu novērojis visā pasaulē – ka politiskās un kara tēmas, kas bija aktuālas pēc Ukrainas kara sākuma, ir aizgājušas ēnā. Šobrīd lielie meistari, pasaules klases režisori, runā par personiskām, cilvēciskām lietām, caur kurām, iespējams, var pastāstīt kaut ko vairāk par pasaules kārtību; par to, kas tajā notiek.

Māris Vītols: Es tomēr uzskatu, ka tas ir ļoti labs intelektuāls izaicinājums – mēģināt atrast metaforisko ietvaru vai caurviju tēmu visai sezonai: tas dod plašāku kontekstu sezonas griezumā – ja varam padomāt par kādām lietām kopumā, katru izrādi iestudējot kopā arī aktieriem, ar māksliniekiem, kam mēs vēlamies veltīt uzmanību šajā sezonā.

Šajā sezonā kā metaforisko ietvaru esam izvēlējušies kvēlās ugunis: pievēršamies vienai no dabas stihijām – uguns tēmai. Uguns ir ne tikai siltuma un gaismas avots; tā simbolizē arī mīlestību, kaislību, un kara laikā mīlestību un kaislību ir jēgpilni pretstatīt naidam un neiecietībai, vienaldzībai.

Ne velti sezonu sākam ar Raiņa lieldarbu, ar "Induļa un Ārijas" iestudējumu, jo Rainim mīlestība vienmēr bijusi sabiedrības virzītājspēks – viņš to vienmēr stādījis augstāk par naidu. Tas ir svarīgi – skatītājam pavērt plašāk domu apvāršņus un ideju horizontus. Protams, būs arī ļoti tieši mīlestības ugunskuri, kuri degs šajā sezonā: kā Blaumaņa "Ugunī" un ne tas vien. Manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mēs mēģinām kontekstualizēt visu sezonu kopumā.

Mazliet nekaunīgs jautājums: kas ir tā viena īpašā izrāde, kuru katrs no jums kā direktors savā teātrī šosezon gaidāt visvairāk?

Evita Ašerandena: Pirmkārt, ir ļoti riskanti to nosaukt, jo tad ir tās gaidas... Es jau dzirdu, ko saka kritiķi, ko viņi gaida no sezonas, uz ko viņi liek [galveno kārti]. Tas ir tāpat kā ar zelta medaļu gaidīšanu sportā – sportistam tiek uzlikta papildus emocionālā slodze. Otra lieta – direktoram uzmanība un cerība jādod visiem, tieši tāpēc mēs zinām, ko mēs darām, mēs arī saprotam, kas varētu būt mūsu virsotne, bet lai paliek tā, kā izdosies. Un skatītāji, kritiķi un visi pārējie lai lemj paši.

Māris Vītols: Arī man visas repertuāra vienības, sezonu uzsākot, ir vienlīdzīgās starta pozīcijās. Svarīgākais, domājot par repertuāra izvēli – lai būtu kvalitatīva daudzveidība: lai būtu izrādes jauniešiem, lai būtu muzikālas izrādes, lai būtu izrādes, kas runā par šodienu un šodienas aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Kvalitatīvā daudzveidība, kur tiešām mēs rūpējamies par kvalitāti katrā niansē – tā ir tā latiņa, par ko jātur rūpe teātra direktoram.

Juris Žagars: Es tomēr reaģēšu uz jautājumu, kas bija ļoti precīzs. Kuru izrādi mēs, direktori, gaidām ar interesi? Man noteikti tāda ir! Vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka nostrādās "Orākuls" – tas arī nostrādāja tā, kā bijām gaidījuši. Vairāk vai mazāk ir skaidrs, kā nostrādās Daniela Regeta "Sapņu novele" – tur arī nezināmo nav tik daudz. Ir pilnīgi skaidrs, kā nostrādās "Rīkojums Nr. 2" Valtera Sīļa režijā par Zatlera rīkojumu atlaist parlamentu.

Bet nav skaidrs, kā nostrādās Viestura Kairiša "Pirmavots". Vai viņam patiešām šoreiz izdosies pastāstīt personisku stāstu par mīlestību, vai atkal viņš aizies plašākos ūdeņos un stāstīs par lielām idejām? Šo izrādi gaidu ar vislielāko interesi, jo ar Viestura iestudējumiem vienmēr ir tā, ka absolūti nav prognozējami biļešu ieņēmumi un skatītāju interese.

Citreiz liekas – izrādi nepirks, un pēkšņi pērk; citreiz liekas – šim nu gan ir jānostrādā, bet nenostrādā.

Evita Ašeradena: Vai tu, Juri, domā, ka izrādes kvalitāte vienmēr ir saistīta ar biļešu pirkšanu?

Juris Žagars: Viennozīmīgi, simtprocentīgi un vienmēr. Protams, tas nenozīmē – ja biļetes pērk, tad noteikti ir arī laba izrāde. Bet –

ja biļetes nepērk, tu nevari teikt, ka tev ir laba izrāde. Jo mēs tomēr strādājam sabiedrībai. Mākslas patērētājs ir sabiedrība. 

Evita Ašeradena: Bet reizēm sabiedrība arī jāizglīto un jārāda kaut kas nesaprotams.

Juris Žagars: Es tam nepiekrītu. Nekādā gadījumā negribētu lietot šo teicienu! Nedomāju, ka esam kaut kādi guru, kas tagad nu izglītos sabiedrību, kas nav tik gudra kā mēs, un tad nu mēs viņiem kaut ko mācām...

Evita Ašeradena: Es gan tieši tā neteicu! (Smejas.)

Juris Žagars: Jā, bet man negribas lietot šo jēdzienu – izglītot sabiedrību. Mēs varam dažādot piedāvājumu un skatīties, vai sabiedrībai interesē tas, ko piedāvājam. Bet, ja nepērk biļetes, domāju, tev kā direktoram ir ļoti grūti iestāstīt sabiedrībai, ka tev ir laba izrāde. Tu mēģināji kādu izglītot, bet redzi, ka viņi nav izglītojami…

Evita Ašeradena: Nē, nav pat runa par izglītošanu.

Arī Valmieras teātrī ir izrādes, par kurām pilnīgi droši zinu: ja tās rādītu Rīgā, tās aizietu, jo Rīgā ir lielāka auditorija.

Juris Žagars: Protams, ja skatāmies uz ļoti mazo teātra patērētāju skaitu, kas ir Latvijā, tad atsevišķi nišas produkti ir daudz grūtāk pārdodami, nekā tas ir Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur uz tavu nišas produktu ir pietiekoši daudz skatītāju, lai šis produkts varētu izdzīvot ilgāku laiku. Pie mums tā nav.

Māris Vītols: Manuprāt, mākslā un arī teātra mākslā riska apetīte pieļaujama augstāka nekā jebkurā citā ekonomikas jomā, un tas ir pareizi, ka, veidojot repertuāru, varam un spējam pieņemt arī drosmīgus un ambiciozus lēmumus, nerēķinoties ar to, kādi būs vai nebūs šīs izrādes nosacītie ekonomiskie panākumi. Jo

pēc būtības mākslā nevajag aizrauties ar rēķināšanu: panākumi var atnākt, bet tos nevar izrēķināt uz priekšu – tu nevari kā matemātikā šeit paredzēt: sak’, te visas būtiskās komponentes sakritušas, lai gūtu panākumus.

Bet riska līmeni ir pieļaujams uzturēt, jo mēs, lielie teātri, tomēr saņemam valsts dotāciju. Ja to nesaņemtu nemaz, droši vien teātri nevarētu pastāvēt. Bet, ņemot vērā, ka dotācija teātriem tomēr ir, nevaram nodarboties tikai ar aprēķiniem: mums jāiet arī tādās teritorijās, kas ir riskantas, drosmīgas un ambiciozas. Manuprāt, tāds piemērs ir tieši Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde "Indulis un Ārija", kuras sakarā teātrim bija jāpieņem sarežģīti ekonomiski jautājumi: no skanējuma viedokļa Māris Sirmais izvēlējās, ka koris sēdēs partera ložās, kas aizņem lielu daļu skatītāju sēdvietu Lielajā zālē – tieši šajās vietās, korim sēžot pakava formā, iegūstam visaugstāko skanisko kvalitāti. Līdz ar to katrā izrādē noņemam lielu skatītāju sēdvietu daļu. Šeit kaut kādā ziņā kvalitāte nonāk pretrunā ar aprēķiniem.

Vienmēr, kad ir konflikts starp kvalitāti un naudu, uzskatu, ka jādod priekšroka kvalitātei.

Diskusija pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. 

Teātris kļuvis par tādu sintētisku mākslu, kas nesastāv tikai no aktiera spējām, un man tas vairs nesniedz tādu gandarījumu – saka aktieris Zigurds Neimanis. Par jokiem no skatuves agrāk un tagad, īso kinokarjeru un kā veidoja leģendāro seriālu "Dzīvoklis", kāpēc raksta grāmatas un kas kopīgs ar hokejistu Balderi saruna ar Zigurdu Neimani Laikmeta krustpunktā.

Tuvojas Latvijas Radio simtā jubileja un šīs reizes raidījumaviesi ar Radio māju Doma laukumā saista krietns radošās dzīves mūžs. Ar radio starpniecību viņš mudinājis klausītājus kaut uz brīdi pasmaidīt, aizmirst mūsu ikdienas raizes un likstas, īpaši jau 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktieris Zigurds Neimanis kopā ar kolēģiem ironiski un asprātīgi dokumentēja pārmaiņu laiku, Latvijas politisko un saimniecisko dzīvi " "Provinces dzīves ainiņās". Pārlūkojot Latvijas Radio skaņu ierakstu bagātību, fonotēkā var atrast vairāk nekā 400 ierakstus ar Zigurda Neimaņa balsi. Tie nav tikai joku raidījumi. Pie Radioteātra mikrofona ierakstīti arī lieli iestudējumi un pat dziesmas. 

Zigurdu Neimani un viņa kolēģi Voldemāru Šoriņu var saukt par pirmajiem mūsdienīgajiem pasākumu vadītājiem, izklaidētājiem un šovmeņiem Latvijā. Zigurda Neimaņa aktiera mūžs saistīts ar Nacionālo teātri, bet daudzi radoši darbi tapuši arī Latvijas Televīzijā. Ar seriālu "Dzīvoklis" tika aizsākta vakara TV seriālu ēra Latvijā. Lai arī no viņa mūždien tiek gaidīti joki, ikdienā Zigurds Neimanis ir gana nopietns. Viņa aizraušanās ir kriminālromāni un arī pats sarakstījis detektīvromānu "Dubultportrets". 

Vai jums ir atmiņā pirmie soļi Radio mājā? Daudz ir darīts, daudz ir ierakstīts, kāds bija pats sākums? Radio arhīvā dokumentēts pirmais ieraksts ar jūsu balsi 1971. gadā. Tas ir Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs", režisors Alfrēds Jaunušans. Rakstīts - Zigurdam Neimanim jaunekļa loma.

Zigurds Neimanis: Es gan nebūšu pārliecināts, ka tas varēja būt pirmais ieraksts, jo tajā laikā radio nepārtraukti tapa dažādi iestudējumi.

Tas ir senākais, kas ir dokumentēts.

Zigurds Neimanis: Varētu tā būt. Agrāk jau gandrīz visas teātra izrādes ierakstīja arī radio. Lai cilvēki, kas netiek uz teātri atbraukt un apskatīties, lai dzird pa radio. Tagad to dara televīzija arī, filmē un parāda. Bet tur acīmredzot notiek kaut kāda atsijāšana, jo visu jau nevar parādīt. Tā arī patiesībā ir viena no manām pirmajām lomām vispār teātrī.

Agrāk radio programmā humors skanēja daudz un bieži, arī raidījumos, kuros jūs piedalījāties. Šobrīd ir vien kāda reta humora pārraide. Vai tas ir tādēļ, ka mēs vairs neprotam jokot? Mēs negribam jokot? Vai arī šis ir tāds laiks pasaulē, kad varbūt prāts uz jokiem nenesas?

Zigurds Neimanis: Drīzāk pēdējais arguments man liekas, sakarā ar ģeopolitisko stāvokli. Es domāju, ka tas, ko mēs ik vakaru dzirdam ziņās, nevar rosināt uz lieliem priekiem. Bet tas jau nenozīmē, ka nenotiek dziesmu svētki vai lieli pasākumi un ka Miķeļu gadatirgus. Es domāju, ka tur arī varbūt ir radio vadības nostāja – vai tas ir vajadzīgs vai nav? Ja kāds uzskatīs, ka vajag, gan jau atrastos cilvēki, kas varētu kaut ko uzrakstīt un arī kāds kaut ko varētu smuki ierunāt. Bet varbūt arī šis ir tas gadījums, kad piedāvājumu jārada pieprasījumam. Kā jau es teicu, tā situācija patlaban, dzīvē nav tik spoža, lai mēs gribētu pieprasīt – dodiet mums jokus, dodiet jokus.

Kad skatāties vai klausāties radio ziņas vai kādu televīzijas vakara ziņu izlaidumu, tiešām ir tā sajūta, ka prāts uz jokiem nenesas? Vai dažbrīd – nezin, ja ir kāda reportāža no Saeimas – tomēr pie sevis pasmaidāt?

Zigurds Neimanis: Tas arī ir teātris. Bet olitika jau vispār ir teātris. Es domāju, ka tas ir zināmā mērā likumsakarīgi, un jābrīnās, kā mēs esam tik daudz labas "aktierus" ievēlējuši Saeimā un neesam viņus aizsūtījuši uz teātriem strādāt.

Esmu dažkārt runājis ar dažiem jūsu kolēģiem, un viņi pat aizvainojas, kad teātri salīdzina ar politisko teātri, jo īstam aktierim tā ir izglītība, tev ir ilgi jāmācās, tev ir sevi jāpierāda. Dažam labam Saeimas namā – vēl augt un augt līdz aktieriem.

Zigurds Neimanis: Var jau it kā pamanīt, ka cilvēks vienkārši runā to, kas viņam ir iedots uzrakstīts, vai kāds cits gudrāks ir pateicis pirms viņa. Bet aktieris jau arī patiesībā ir tāds, kurš ar savām domām reti kad uz skatuves kāpj. Viņš runā tekstu, ko kāds cits ir uzrakstījis. Kaut kādas paralēles vilkt var.

Kas jūs šobrīd mūsu ikdienā satrauc? Vai varbūt gluži otrādi  – dod tādu pārliecību un cerību, zinot visu, kas mums šobrīd apkārt notiek?

Zigurds Neimanis: Es laikam pēc dabas esmu optimists un man liekas, ka viss nokārtosies pats savā ceļā. Jo, manuprāt, kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka 90% problēmas atrisinās pašas no sevis, kādi 10 procenti problēmu nav atrisināmas. Un tad vai ir vērts dēļ tiem atlikušajiem 10% iespringt? Protams, varētu teikt – vēsturi veido cilvēki un visa cilvēce kopā, bet principā tie jau ir daži cilvēki, kas to vēsturi veido. Un pa lielākai daļai viņi vienmēr ir bijuši psihopāti. Tas ir vienkārši dīvaini, kā tas var būt. Laikam to cilvēku ambīcijas ir tik lielas, ka viņi vairs nevalda paši pār sevi.

Bet kā savaldīt šos psihopātus? Viņi ir daži, kuri šobrīd nosaka to pasaules toni.

Zigurds Neimanis: Man gribas domāt ķecerīgi – viņiem nav gadījušās īstās sievietes. Nē, nopietni! Man liekas, ka sieviete var ļoti ietekmēt vīrieti un, ja viņiem ir, kā saka, blakus sieviete, kuru viņš mīl un ciena, viņam ir grūti būt nelietim, vienkārši tas pēc definīcijas neiet kopā. Ja tiem tagadējiem dižgariem, ja tā var izteikties, būtu laimējies dzīvē ar sievietēm, man liekas, stāvoklis varētu nebūt tik traģisks. Bet varbūt es kļūdos.

Oktobra mēnesis Siguldas novadā ir Krišjāņa Barona mēnesis, jo šogad Dainu tēvam atzīmējam 190. gadskārtu. Visa mēneša garumā gan Turaidas muzejrezervātā esošajā Dainu kalnā, gan Baronu dzimtas mājās „Dainas”, kā arī Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos norisināsies vairāki pasākumi un pastaigas, lai no jauna gaismā celtu gan pašas dainas, gan Induļa Ojāra Rankas leģendārās skulptūras un vēlreiz atgādinātu Ziedoņa un Barona lielumu.

Par plašo oktobra piedāvājumu saruna ar Turaidas muzejrezervāta vadītāju Jolantu Borīti un Imanta Ziedoņa muzeja vadītāju Jāni Upmani-Holšteinu.

Ierakstā uzklausām Līgu Baroni, Baronu dzimtas memoriālās mājas "Dainas" saimnieci.

Ar Turaidā gaidāmo pasākumu programmu var iepazīties šeit.

10 лет тому назад гостья программы АС… влюбилась и круто поменяла свою жизнь. Переехала из Беларуси в Латвию, к любимому человеку. Фотохудожник Марина Квитко - в эфире АС.

Kas ir vēja slota? Šo Jāņa Eduarda Medeņa un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Kūriņu dzimtas dāmas trijās paaudzēs: Marita Mazurēviča Motte no Lēdurgas ar meitām Agneti Andersoni un Zani Martinsoni un mazmeitām Līvu (9 gadi) un Elīzu Martinsonēm (7 gadi) no Straupes.

Продолжаем познавательные уроки латышского языка с преподавателем Инесе Розе.

Inese: Labrīt, dārgie klausītāji!

Andrejs: Labrīt!

Inese:  pirms nedēļas mēs runājām par skolotājiem.

Andrejs: неделю назад мы говорили об учителях, был День учителя – Skolotāju diena. И поступил такой вопрос. Окончание ājs у профессий, образованных от глаголов. Глагол skolot еще употребляется в латышском?

Inese:  jā, vārdu ‘skolot’ lieto. Skolot nozīmē mācīt, ja runa ir par cilvēku, un dresēt, ja runa ir par dzīvnieku.

Andrejs: Jā, ir taču suņu skola!

Inese: arī suņus skolo! Un zirgus. Māca tiem, kā uzvesties, māca trikus. Kā uzvesties – как вести себя. Uzvesties, как и justies, не требует дополнения ‘себя’. Suns labi uzvedas, saimnieks labi jūtas.

Andrejs: говоря же о теме нашего выпуска – laiks rudenī – С собакой надо гулять в любую погоду.

Inese: Ar suni jāiet pastaigāties jebkurā laikā. Arī tad, kad ārā ir lietains, drēgns laiks.

Andrejs: lietains – дождливая погода, это я знаю. А что такое drēgns?

Inese: ‘drēgns laiks’ – промозглая погода: сыро и холодно. “Ārā ir slapjš un auksts laiks. Rudenī bieži var redzēt miglu.”

Andrejs: migla – туман. У машины есть ‘miglas lukturi’, противотуманные фары.

Inese: bet ārā, īpaši no rīta, ir miglains laiks. Со словом migla есть выражения. Например, в разговорном,

“Pūst miglu acīs” — лгать, вешать макароны на уши, мутить воду. Рассказывать небылицы. “Piemēram, krāpnieki iepūš miglu acīs un tad pastrādā noziegumu.”

Andrejs: мошенники навешают макароны на уши и совершают преступление.

Inese: redzēt / atcerēties kaut ko kā pa miglu — еле видеть, еле помнить.

Andrejs: как в тумане – kā pa miglu.

Inese:  Miglā tīts — неизвестен. Nākotne ir miglā tīta.

Andrejs: будущее неизвестно, неопределенно. А есть ли выражение: спадает как пелена с глаз?

Inese: Nokrīt kā migla (zvīņas) no acīm — pēkšņi es to saprotu, man kļūst skaidrs.

Andrejs: кстати, о дожде. Дождь тоже бывает разный: мелкий моросит, его еще называют – грибной дождь.

Inese: Sēņu lietus. Sīks lietus — мелкий дождь. Tas līst smalkām lāsēm jeb smidzina.

Andrejs: smidzina – моросит. Когда похолодает, будет ледяной дождь. Ledus lietus?

Inese: Tas būs ledains lietus — sīks lietus, kas ātri sasalst. Tad jāiet uzmanīgi, jo ietves un ceļi apledo.

Andrejs:  ledains lietus - ледяной дождь. Viss apledo – все покрывается льдом. А уже во время заморозков виден иней.

Inese: Tā ir sarma. Два похожих слова – sarma – иней. Salnas – заморозки.

Andrejs:  осенние заморозки – rudens salnas. Иней – sarma. Если покрывается льдом – apledo, то может покрываеется инеем – apsarmo?

Inese: Pareizi! Tu trāpīji desmitniekā! Varam secināt – можем сделать вывод, что приставка ap- и суффикс o помогают образовать глаголы, означающие покрытие слоем чего-то, повсеместное распространение чего-то. Vēl daži piemēri. Apzaļumot – озеленить. Apūdeņot – оросить. Apgaismot –

Andrejs: осветить. Ох, хорошо бы всем подключить тепло.

Inese: jā, bet tas būs cits vārds. Kad sagaidām aukstumu, tiek pieslēgta apkure.

Andrejs: pieslēgt apkuri - подключить отопление.

Inese: tā ka apkure ir dārga, kad tā tiks pieslēgta – когда будет подключена - cerēsim, ka nebūs jākar zobi vadzī.

Andrejs: jākar zobi vadzī? Зубы не придется оставить на полке?

Inese: jā. Palikt bez pārtikas, ēdamā. Vadzis – крючок.

Andrejs: kar zobus vadzī – вешай зубы на крючок. Забавное выражение!

Inese: uz redzēšanos, mīļie klausītāji!

Andrejs: uz tikšanos! Paldies par uzmanību!

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.