"Mezglu kalendārs" ir tapis kā veltījums Valdai un Zigmundam Skujiņiem. Autore ir viņu meita Inga Skujiņa, tekstilmāksliniece, kas stelles nolika malā, lai daudz sava laika veltītu tēva – rakstnieka Zigmunda Skujiņa –pēdējiem mūža gadiem. Un šai grāmatai.

"Ļoti strauji mainījās laikmeta krāsas. Nebija šaubu, ka vecie laiki aiziet. Nav runa par padomju laikiem, Latvijas valsts laikiem, krievu caru vai vācu muižnieku laikiem. Vecie laiki šoreiz ir 35 gadi kopš Latvijas otrā valstiskuma atzīšanas. Viss liecināja, ka uz priekšu, visticamāk, nebūs ne valstu, ne tautību, ne nacionālu vērtību. Būs kaut kas cits", tā Inga Skujiņa raksta grāmatas "Mezglu kalendārs" ievadā, pieminot arī, ka grāmatas tapšanā būtiska loma ir mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei.

Radio mazā lasītava studijā tiekas ar Ingrīdu Burāni, bet ar Ingu Skujiņu sazinās viņas lauku mājās.

Lasot šo grāmatu par cilvēkiem un lietām, kas veido mūžu, rodas sajūta ne tikai par Ingas vecākiem, bet par paaudzi, par pārmaiņām, "jaunām dekorācijām" un Rīgu, kuras ielās rakstnieks Zigmunds Skujiņš bija neapšaubāms elegances etalons.

Ingas Skujiņas "Mezglu kalendāru" izdevis "Jāņa Rozes apgāds".

Raidījumu atbalsta:

Šoreiz raidījumā “Ķepa uz sirds” runājām par kādu kaķi, kurš jau sen vairs neiekļaujas priekšstatā par tipisku dīvāna murrātāju. Kaķis Antoška dodas izbraucienos, iepazīst jaunas vietas, piesaista apkārtējo uzmanību un, šķiet, dzīvi izbauda ar īpašu stilu. Bet vai tas ir kaķa raksturs, saimnieces nopelns vai abu neparastā draudzība?

Studijas viesi ir Anita Zaharenko ar savu kaķi Antošku un dzīvnieku aktieru trenere Daina Matskina, kura labi zina, ko nozīmē sagatavot suni, kaķi, zirgu un pat žurciņu darbam kameras priekšā un kā atpazīt īstu dzīvnieka talantu. Daina pazīst arī Antošku, jo kaķis jau ir arī paspējis darboties kā filmu aktieris.

Ar Jurģi runājam par to, kā meklēt zagļus, par jūras piesārņošanu, Zemeslodes bojāšanu un lielīšanos. Lasāmm Sabīnes Jergas grāmatu "Dzīves gudrības. Pazudis divritenis!", ko izdevusi "Zvaigzne ABC", kā arī Viktorijas Ameļinas "Ekskavatora Ekas e-e-ēstāstus", ko izdevis "Liels un mazs".

Valkas kultūras namā tiekamies ar Valkas folkloras dziesmu draugu kopu "Nāburgi" un sarunās ar omulieti, turnēnieti, rancēnieti, ienācēju no Alūksnes puses un vienu Valkas iedzimto izzinām, kādi ir šīs puses cilvēki, kā Igaunijas tuvums iekrāso Valku un valcēniešus. Klausāmies arī šīs apkaimes izloksnē un, protams, "Nāburgu" dziesmās.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki.

Itūreiz par grupys „Patrioti.LG” albumu „Latgaleite” (2012), kas ir spūdrys pīmārs latgaliskuos ideņtitatis kluotyn byušonai muzykā – jimā apvīnuota kai latgalīšu volūda, tai nūvoda patriotismys i ari cylvākim tyvs i saprūtams stuostejums. Albuma skaniejumā dominej šlagermuzykai rakstureiguos īzeimis i vīglai saprūtama nūskaņa, kas daudzuos vītuos baļsteita iz pazeistamom vierteibom i pīdareibys sajiutu. Tok kluotyn īrostajam skaniejumam klauseituoju sagaida ari puors nagaideiti muzykali pagrīzīni i puorsteigumi, kas ļaun iz albumu pasavērt plotuok i īt tuoļuok par stereotipiskajim žanra prīškstotim.

Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „pēc manām domām, manuprāt”. Itai lobuok – pa munam, pa manim.

Var saceit pa munam i pa tovam, i var saceit ari pa manim, pa tevim. Pa manim itai nav pareizi dareits, a kai pa tevim?

Piec munom dūmom – tys jau ir otkon puorlykums nu latvīšu literaruos volūdys. Nav juosakauna nu latgaliskuos runys, bet vysleidza, kod esi publiski koč kur, tev vairuok juopadūmoj, kaidim vuordim tu izasoki. I tod cylvākam nazkaidys barjerys suocās, tod jam suoc ruodeitīs, ka tys, kai es sātā runoju, nav pareizi, tod maņ vajaga runuot gruomotu volūdā. A tei gruomotu volūda parosti saīt tys tulkuojums nu latvīšu volūdys. Tod tei ir, tai saucamuo, trešuo izlūksne, kas atsaškir tikai fonetiski. I taida latgalīšu volūda nivīna nainteresātu, nivīns rītumu profesors koč kaidā augstškolā napieteitu taidys volūdys, ka jei byutu tikai fonetiski puorlykumi nu latvīšu literaruos volūdys. Mums ir divejis sistemys, i mums obejis sistemys byutu juokūp. I latgaliskuo seviški partū, ka tei latgaliskuo ir nūturiejuse vairuok arhaismu, vairuok senejuo, nakai latvīšu literaruo volūda – tradiceja, kura jau ir apcierptuoka, kura, prūtams, ir vajadzeiga, par kuru mes ari stuovim sardzē. Bet ari tei ūtra – latgalīšu literaruo ci rokstu volūda, kai myusu volūdys boguoteibu ruodeituoja, juotur.

Katuoļu prīsters Lauris Kārklis ir vikars Ludzys, Raipolis i Rundānu draudzēs. Vosorā Latgolā aizviņ dzeiva ir kopusvātku tradiceja, kas vīnoj lyugšonu par aizguojiejim, dzymtys sasatikšonu, i ari pīdereibu sovai vītai. Prīsteram Laurim Kārklim itūvosor pīrūbežā juobyun 28 kopusvātkūs, kur reizem sabrauc vaira cylvāku nakai apleicīnē dzeivoj iz vītys, „kur ruodīs, ka ir tikai kopsāta, tok cīši leli kopusvātki, cīši plotai apmaklāti. Tys nūzeimej, ka tur kuodreiz cīši daudz ir dzeivuojuši cylvāki, i jim ir sasaglobuojuse vēļ tei saikne ar vītu, ar saimis saiknem, i jī dūdās tī i lyudzās.”

Tyvuoki i tuoluoki radinīki meklej sovu dzymtys sakņu i goreigū spāku, i caur koposvātkim var īraudzeit saimis attīceibu stuostus i ticeibys dziļumu, stuosta vikars Kārklis: „Atbrauce saime nu Luksemburgys. Cylvāks dzeivuoja Ludzā, i jis jau izveiduojs gimini Luksemburgā. Jis tī dzeivoj i struodoj, bet jis vad sovu bārnu kristeit iz Latgolu. Jis soka: tei ir muna bazneica, tei ir muna bierneiba, tuos ir munys atminis, es grybu, lai muns bārns tyktu nūkristeits ite, munā dzimtinē. I tei saikne daudzim ir sasaglobuojuse, i taišni caur gareigū daudzi cylvāki meklej sovys saknis, i taidu gareigū smāku smeļ.”

Ludzys pusē ir stypra draudze, tok vīns nu myusdīnu izaicynuojumim ir sabīdreibys vīntuleiba i dzeivuošona tikai sev, izsver prīsters: „Cīši vylynūši, tok daudz kur tī poši skaitli ruoda koč kū pretejū – par cylvāku vīntuleibu. Niu cīši izteikti, ka jaunīši jiutās vīntuli. Deļ tuo Latvejā, par nūžālu, ir vīns nu augstuokajim pusaudžu pašnuoveibu skaitim. Tei sovys vītys naatrasšona, taida bezcereiba. It kai dzeivoj kai gribi, dori kū gribi, bet tys ir ar sekom. Tu navari dzeivuot vīns, tu navari byut vīns. Ari kristīts tei ir kūpīna, kristīteiba suocās giminē, tei ir taida mozuo bazneica. Niu izpalīk giminis lyugšona. Patīseibā kūpīnu vajag i daudzi jū meklej.”

Dzeivojūt pīrūbežā, satraukumu cylvākūs jiut, tok „vairuokums tūmār sagloboj īškejū mīru, taidu vasalū sapruotu.” Ticeigajim itymā geopolitiskajā situacejā ir vīgluok panest puorbaudejumus, skaita prīsters: „Tragedeja ir kod mes pazaudejom sovu dvēseli. Styprajam nikod nauzbryuk. Uzbryuk tim, kuri ir vuoji – kod vuoja sabīdreiba, vuoja tauta, vuoja ticeiba. Breiveiba īt kūpā ar atbiļdeibu i ar atbiļdeibys uzajimšonu.”

Latvijas Teātra darbinieku savienības projekta raidījumu cikls "Teātra garša". Latvijas teātra skatuves mākslinieku sarunas par svarīgo teātrī un ārpus tā. 2026. gada sezona. Tiekas režisors un pedagogs Pēteris Krilovs un Latvijas Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika.