Es vienmēr esmu bijis kompromisu cilvēks – saka arhitekts, bijušais diplomāts un ministrs Jānis Dripe. Par paša projektēto baznīcu Maskavā un savu tēvu rakstnieku Andreju Dripi, kā izrādīja Rīgu tagadējam karalim Čārlzam un pieveica 90 kilometru slēpojumu Zviedrijā. Arī par Gaismas pili un koncertzālēm reģionos saruna ar Jāni Dripi Laikmeta krustpunktā.
Jānis – profesionālis kultūras apvārsnī. Tajā viņš ir arhitekts, bijušais kultūras ministrs, diplomāts un pasniedzējs. Izglīto un vēsta par arhitektūru, iestājas par tās nozīmi mūsu tautas un jebkuras sabiedrības dzīvē. Tas viņa dzīvē nesis arī dažādus amatus kultūrpolitikas jautājumos, algotā un arī sabiedriskā kārtā. Ko Jānis Dripe vēl gribētu projektēt un redzēt to topa un vai ar viņam piemītošā diplomāta dotībām ir kāds, ar kuru nav izdevies atrast kopīgu valodu?
Jūsu darba mūžs ir piepildīts ar darbu Latvijā, arī ārpus Latvijas, un bija laiks, kad jūs, metaforiski sakot, skicējāt un īstenojāt Latvijas kultūras ministra uzdevumus. Tad nonācāt diplomātiskajā dienestā un bijāt Rīgas galvenais arhitekts. Un darbs valsts un pašvaldības labā un radošie projekti ir bijusi visa jūsu ikdiena dzīvē. Katru no šiem punktiem nedaudz pieskarsimies sarunā, bet kāda ir šī brīža jūsu aktualitāte?
Jānis Dripe: Šobrīd es baudu to situāciju, ka esmu starp gudriem cilvēkiem īpašā ēkā. Un tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Es kādu savu darba daļu arī esmu veltījis – un jūs jau pieminējāt periodu Valdemāra ielā 11, Kultūras ministrijā. Tolaik bija dzīva ideja par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Vajadzēja izvēlēties, kas uzraudzīs šo procesu. Un tolaik mēs izvēlējāmies starptautisku kompāniju "Hill International", ko nekad nenožēloju, jo mazā korporatīvā valstī ir ļoti labi, ka kāds procesus un sarežģītus procesus pieskata no ārpuses. Tas šodien ir aktuāli arī "Rail Baltica" gadījumā. Bet jā, atrašanās Nacionālā bibliotēkā, svinēt Birkerta simtgadi un baudīt šo ēku kā patiesu kultūrvietu un izziņas vietu, un gudras kolēģes sev apkārt – tā ir sava veida laime.
Es jau uzskaitīju jūsu darba dzīves posmus. Kurš jūsuprāt, ir bijis visnozīmīgākais, kas ir visvairāk ietekmējis?
Jānis Dripe: Es pārliecinājos, ka arhitekta izglītība dod diezgan labas iespējas. Protams, tās ir dzīves sakritības, un man šie dažādie darbi ir nākuši kā piedāvājumi. Nekad īpaši tos neesmu pats meklējis. Šo pēdējo darbu ieskaitot. Bet kaut kāds brieduma periods, sapratne, ka kaut ko tu jau šajā dzīvē zini, un tajā pašā laikā tas ir pilnīgi jauns lauks, pilnīgs izaicinājums bija pieci gadi Zviedrijā vēstnieka amatā. Es tolaik novērtēju, ka valsts sekretārs Māris Riekstiņš un tolaik ārlietu ministrs Valdis Birkavs man uzticēja šo darbu. Tā bija drosme no viņu puses. Bet viņu tolaik rekrutēja dažus bijušos ministrus – Andris Piebalgs kļuva par vēstnieku Igaunijā, pēc tam Briselē. Pēc tam divi termiņi komisāra amatā. Es gribu teikt Andris jau tolaik tā kā bija mazliet mirdzēja starp mums pārējiem un skaidrs, ka Tallina viņam par šauru.
Jā, Zviedrija, tas bija kaut kas skaists, skaista zeme ar tradīcijām, arhitektūru, ar latviešu kopienu. Man kaimiņos Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš, izcils dizainers. Visa tā iepazīšanās ar diplomātijas niansēm – tas vēlāk dzīvē lieti noderēja. Varbūt gaišākais periods manā darba dzīvē.
