"Kam nāci tu, vilks?" ir pirmā rindiņa no baltkrievu tautasdziesmas. Eva Vežnaveca šo rindiņu likusi grāmatas nosaukumā. Autore strādāja neatkarīgajā žurnālistikā, kad tas bija iespējams Baltkrievijā, tad aizbrauca uz Varšavu un tur arī nodzīvoja vairākus gadus. Arī grāmata "Kam nāci tu, vilks?" iznāca ārpus Baltkrievijas – izdevniecībā, kurā izdod tikai sieviešu radītus romānus.

Šajā grāmatā nav aktuālu politisku ideju, taču ir vilku vārdi un maģiskie akmeņi, ir tāls ciems Baltkrievijā, uz kuru brauc galvenā varone Irina – Rina, jo jāapbērē vecmāmiņa, kas viņu uzaudzinājusi.

Priekšvārda autors Andrejs Hadanovičs "Kam nāci tu, vilks?" velk paralēles un atšķirības ar "alkoholiskajām Odisejām", taču tulkotājai Mārai Poļakovai ir citas literārās paralēles.

Un tagad laiks atklāt arī baltkrievu tautasdziesmas otro rindiņu: 

Evas Vežnavecas grāmatu "Kam nāci tu, vilks?" Māras Poļakovas tulkojumā izdevuši "Latvijas Mediji".

Raidījumu atbalsta:

Ar Druvi runājam par bikšu uzvilkšanas instrukciju un jauno ģeogrāfu sasaukšanos. Domājam arī par to, ko pasaulē mēdzam nepamanīt. Kopā lasām Viestura Ķerus "Es meklēju Teodoru" un Andra Akmentiņa dzejas grāmatu "Klātbūtne" ("Liels un mazs").

"Mēs darām to, kas pašiem ir interesanti, un mēģinām uzkurbulēt cits citu, lai rastos sajūta, ka kopīgas lietas var bagātināt dzīvi." Tā saka publiciste, dokumentālo filmu autore un "Piebalgas kultūrtelpas" vadītāja Elvita Ruka. Kopā ar Elvitu un kultūrtelpas pārstāvi Dāvi Smelteru ejam uz vietu, kur senči skatās uz Gauju, klausāmies "Jaunseviķu" mājas stāstu un uzzinām, kā Dāvja divgadīgais dēls iedvesmoja jauna objekta parādīšanos ceļmalā Zosēni-Abrupe.

Septembris skaņ latgaliski – tai jaunū sezonu aizsuokuse Latgolys viestnīceiba GORS, eipaši izceļūt latgalīšu volūdu, Latgolys kulturu i cylvākus. Pavysam dreiži – 18. septembrī tī pyrmatskaņuojumu pīdzeivuos ari muzikalais stuosts „Poema par O. R.”, kas īzeimēs latgalīšu rakstnīka, pedagoga, dirigenta, komponista i sabiedriskuo darbinīka Ontona Rupaiņa 120. jubileju, reizē atkluojūt ari 14. Starptautiskū teatra festivalu „Soli pa solim”. Ontona Rupaiņa personeiba ītekmiejusi daudzus procesus latgaliskajā kultūrā, koru kusteibā i muzykys atteiteibā Latgolā. Muzykalais uzvadums nu jauna dasadurs temom, kas aizviņ aktualys – par identitati, atbiļdību, kūpeibys spāku i cylvāka vītu sovā zemē. Pi muzykaluos poemys par Ontonu Rupaini struodoj divys pedagogis – Latgolys viestnīceibys GORS vadeituoja, komponiste Ilona Rupaine i dirigente Lāsma Zunda.

Rodūšais process veicynoj jaunīšu izaugsmi, „kūpumā komanda ir apmāram pīcdesmit cylvāki, kas aktivi pīsadola izruodē. Caur itū izruodi Latgolys jaunīšim pošim ir īspieja ari apsazynuot i īpazeit sovus prīkštečus muzykā i Latgolys kulturys veiduošonā,” izsver Lāsma, koč i vuiceibu vide ir cīši svareiga, tok „teiši praktiskuo koncertdarbeiba i seviški sadarbeibā ar komponistim, ar režisori, tys vyss atteista vēļ vairuok, nakai vuiceibu process.”

Izruodē akteri ir jaunīši i dzīd jaunīšu kors, deļ tam ka izruodis mierkis ir paruodeit jaunekleigu, dzeiveigu Ontonu Rupaini, stuosteit „par jaunu cylvāku, kas ar sovu divritini brauc pa Latgolys cīmim, organizej korus, dūmoj par itū cylvāku atteisteibu, muzykalū atteisteibu, roksta sovus romānus,” muzykalajā poemā īsaver Ilona Rupaine. 

„Muzikaluo poema nav gara, i eistineibā ituos poemys laikā mes varam tikai tai īsavērt caur durovu aili Ontona Rupaiņa dzeivē, i taidus golvonūs pīturpunktus īraudzeit,” secynoj Lāsma Zunda.

Raidījums "Stiprie stāsti" ciemojas Talsu novada Rojas pagasta Ķirķragā pie piekrastes zvejnieka Ervīna Vilciņa. Ervīns ir zvejnieks jau trešajā paaudzē un pats zvejot sācis 10 gadu vecumā. Rudenī un ziemā viņš zivis zvejo kopā ar vēl trīs vīriem Ventspils pusē, bet gada siltajā sezonā ir piekrastes zvejnieks un jūrā dodas viens pats. Ervīns uzņem tūristus arī Mājas kafejnīcas dienās un cienā ar zušu zupu, kas ir viņa meistarstiķis.

Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, atbalsojas tepat Šķērsielā, kur tagad dzīvo arī bijušā diktatora Huseina pulkveža dēls – saka leģendārais dokumentālists Tālivaldis Margēvičs. Kāpēc vidēji izglītoti cilvēki ar augstāko izglītību ir visgarlaicīgākie un kā filmēja Zilākalna Martu, kā savulaik publicēja Ļeņinam veltītu dzejoli un kāpēc narkotiku tableti sauc par vienu no tuvākajām dāvanām – saruna ar Tālivaldi Margēviču Laikmeta krustpunktā.

Tālivaldi, ja jums šodien būtu jāizvēlas viena Latvijas vieta un tajā jānofilmē cilvēki tā, kā jūs savulaik filmējāt "Šķērsielu". Kur jūs dotos, ko jūs meklētu?

Tālivaldis Margēvičs: Nav nekur jāiet, turpat Šķērsielā.

Bet tur jau ir jaunas paaudzes.

Tālivaldis Margēvičs: Kad "Šķērsiela" tā plašāk izgāja pasaulē, visi teica: "Tādu filmu var uztaisīt jebkurā ielā." Nevar uztaisīt jebkurā. Tomēr Šķērsiela ir īpaša, jo tai tomēr ir arī sava neparasta vēsture. Šajos 800 metros pašā nabadzīgajā nomalē dzīvoja gan pozitīva personība – rakstnieks Jānis Veselis, gan GULAGa dibinātājs Eduards Bērziņš.

Ielai pa vidu scenārists Tālivaldis Margēvičs.

Tālivaldis Margēvičs: Lai cik tas dīvaini nebūtu, savulaik ar Šķērsielu Vilnis Baltiņš bija saistīts, viņa sievas māsa Dzintra Vilks, tekstilmāksliniece. Pie tam neviens to neorganizēja, tas vienkārši kaut kā tur krājās. Šai mazajā, pie tam izcili necilajā it kā ielā. Tur visu laiku kaut kas notiek. Tagad, protams, Šķērsiela jau ir kā tāds brends, kas pievelk daudzus. Tur saliek stabiņus pirmos Rīgā. Nevajadzīgi. Ko tik tur nedara! Tad politiķi izmanto savā reklāmā Šķērsielu, ka tur nav kas. Kritizē tos, kas ir pie varas. Redz, kā salika stabiņus... Vienmēr atrod, kāpēc tur ir bijuši, sākot no Šlesera, beidzot diez ar ko. Bez tam tur tomēr tas laikmets joprojām parādās. Pilnīgi neiedomājama lieta – mana mazdēla draugs, kas bieži pie mums nāk, pagalmā rotaļājas. Vienreiz viņa vecāki grib atnākt pie mums ciemos, paskatīties, pie kā dēls tik bieži ciemojas. Un ierodas pāris, kas mani nošokēja. Tas patēvs ir Sadama Huseina uzticamā pulkveža dēls, musulmanis, kas izgājis daudz kam cauri, ar rētām. Tāds būdīgs. Viņš tagad dzīvo Šķērsielā.

Nopietni?

Tālivaldis Margēvičs: Nopietni! Tā pasaule atkal nāk Šķērsielā iekšā. Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, pat no tik tālām zemēm atbalss ir Šķērsielā. Tādu gadījumu tur ir daudz. 

2026. gada Dzejas dienas turpinās. Neparasts notikums bija Muzeju krātuvē. Tā bija “Skaņu dzeja”. Vispirms dzejnieka un atdzejotāja Guntara Godiņa lekcija “Skaņu dzeja”. Pēc tam – dzejas lasījumi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Iedvesmojušies no skaņu dzejas, nākamajā dienā ar pieciem dzejniekiem tikāmies Latvijas Radio studijā. Lasāmo dzeju un skanošo dzeju lasa dzejnieki Elīna Vendija Rībena, Patrīcija M. Keiša, Māra Ulme, Valters Liberts un Aleksandrs Barons.

Esiet gatavi skaniskiem un cita veida pārsteigumiem!