latvijasradio.lsm.lv - RSS

Pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi, kopš apmeklētājiem slēgta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”. Atjaunošanai nepietiekamā finansējuma dēļ varenā 19. gadsimta sākuma būve Vecrīgā ilgāku laiku stāvēja dīkā, bet pēdējo gadu tajā norit aktīvi renovācijas darbi, ko plānots pabeigt 2028.gadā. Paredzams, ka publikai pieejamā telpu platība vairāk nekā dubultosies un „Arsenāls” pēc renovācijas varētu kļūt par plašāko laikmetīgās mākslas izstāžu telpu Latvijā.

Ķiverēm galvās un būvnieku apaviem kājās mēs „Valsts nekustamo īpašumu” speciālistu pavadībā žurnālistiem bija iespēja iepazīt „Arsenāla” telpas, kas pašlaik piedzīvo lielāko rekonstrukciju kopš ēkas uzcelšanas 19.gadsimta sākumā.

Krievu vēlīnā klasicisma stilā būvētajā muitas noliktavā pēdējos 30 gados atradās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle un krātuves, bet darbi glabājās nepiemērotos apstākļos un pati ēka bija bēdīgā stāvoklī. 2020. gadā krājuma darbus pārcēla uz jaunām telpām Pulka ielā, bet namu slēdza rekonstrukcijai.

Pašlaik „Arsenālā” pabeigti demontāžas darbi, un visas augsti velvētās zāles izskatās ļoti līdzīgi – vien ieejas zonu akcentē zīmīgās vēsturiskās koka kāpnes uz otro stāvu. Bet vienā no zālēm Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce saka: šeit agrāk bija mākslas darbu noliktava, un izstādēm šis grandiozais apjoms pa kreisi no ieejas būs pieejams pirmoreiz.

Lai jau tagad varētu iztēloties, kā pēc rekonstrukcijas izskatīsies „Arsenāla” zāles, SIA "ARH stadija" arhitektes Indra Valtere un Laila Ruža radījušas digitālu modeli. Pavēršot telefonu pret pašlaik atkailinātajām ķieģeļu sienām, gara acīm redzamas baltas velves ar minimālistiskiem interjera risinājumiem, kas viscaur kalpo kā fons mākslai.

Viens atoms ļauj ieraudzīt veselu virkni neparastu reakciju, kuras ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visdažādakajos veidos. Arī Latvijā pēta atomu uzbūvi un konkrētāk pievēršamies joniem. Pozitīvie un negatīvie joni var šķist sveši termini vairumam, taču negatīvie skābekļa joni ir galvenie svaiga gaisa ražotājs. Vai negatīvie joni tik tiešām attīra gaisu un kādi citi pielietojumi varētu būt pētījumiem par joniem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Uldis Bērziņš. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru, darba drošības un vides veselības pētnieku Ivaru Vanadziņu.

Visticamāk, Anna Brigadere, kad rakstīja savu pasaku lugu „Sprīdītis”, izmantoja ticējumu par to, ka redzot purvā maldugunis, ir jāiet turp, jo tur nauda žāvējoties. Protams, ka mūsdienās visam ir zinātnisks izskaidrojums, un ja arī neesam ķīmijas vai fizikas speciālisti, apjaušam, ka kaut kādu dabā notiekošu procesu dēļ rodas minētā spīdēšana, ne tikai zilās liesmiņas purvā, bet arī ugunis kuģu mastos vai baznīcu torņos, tā dēvētās Svētā Elma ugunis, vai spīdoši kapu krusti.

Jau pagājušajā Zinātnes ziņās bija stāsts par to, ka nesen publicēts pētījums par to, kas ierosina malduguņu spīdēšanu. Tas ir mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ. Proti, purva virsmā, paceļoties un pārsprāgstot ūdens burbuļiem, saskarsmē ar skābekli veidojas dzirkstele, kas rada maldugunīm raksturīgo zilo gaismu. Tāds ir fiziķu skaidrojums par šo tā teikt, aizdedzes procesu, bet tagad Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece Virgīnija Vītola skaidro, kādas ķīmiskās reakcijas notiek visu iepriekšminēto parādību norisē.

Bet par kādu iedvesmojošu grāmatu stāsta LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņš izvēlējies Kurta Vonnegūta darbu „Kaķa šūpulis”.

"Es kādu brīdi padomāju un izvēlējos grāmatu, kas man radījusi visvairāk emocionālo iespaidu. Tas ir Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis", kas pēc būtības ir interesanta, varētu pat teikt, daļēji zinātniskā fantastika, bet, protams, ar visu Vonnegūtam piemītošo spektru, kur ir krietna deva ironijas, absurdums," atklāj Jānis Kloviņš. "Varētu arī teikt, ka šis darbs kaut kādā ziņā mani ir iespaidojis, bet aiz visa šī stāsta vēl klāt nāk ne tikai cilvēkiem raksturīgās īpatnības un attiecības, bet arī nopietni jautājumi - kas ir zinātnes robežas, kas ir cilvēka atbildība, cik mēs ļoti turamies pie tiem stāstiem, ko mēs paši izdomājam, lai cik viņi būtu absurdi."

Поехать за границу, набраться опыта в той или иной сфере, попрактиковаться в иностранном языке, получить массу новых впечатлений и завязать новые контакты - такую возможность дают волонтерские программы. Волонтерство - это работа, которая не нуждается в оплате, потому что сама является наградой, бесценным жизненным опытом и отличным способом нестандартно провести время. А для кого-то оно, возможно, станет билетом в новую профессию. Бухгалтер Инара Занауска поработала педагогом в школе на Бали, а технический работник аэропорта “Рига” Юрий Галузо волонтерил на чемпионате мира по хоккею в Остраве. О своих впечатлениях они рассказали в программе “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Septembra beigās Latvijā risinājās sociālā akcija cilvēku ar invaliditāti atbalstam „Dažādo kurpju diena”. Par akcijas mērķiem un vai tos izdevies sasniegt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. 

Interesējamies, kādas ir darba iespējas cilvēkiem ar kādiem autiskā spektra traucējumiem, kāds ir valsts sniegtais atbalsts, cik ļoti pašmāju uzņēmumi ir iekļaujoši un kas būtu uzlabojams?  Sarunājas invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, "Reitan Conveniece Latvia" personāla departamenta direktore Ineta Vēze un SEB Bankas personāldaļas vadītāja Anita Segliņa.

Pieredzē dalās Santa Beitāne. Viņa izveidojusi sociālo uzņēmumu "Mobilizing", kurā gan māca nedzirdīgus cilvēkus braukt ar automašīnu, gan cilvēkiem ar invaliditāti organizē ekskursijas. Viņa savu darbu raksturo īsi - tas ir mans sirdsdarbs.

"Dažādo kurpju diena ir aicinājums ikvienam pievērst uzmanību cilvēku invaliditāti izaicinājumiem dzīvē un uzvilkt savādākas kurpes, iekāpt otra kurpēs, pastaigāties un mēģināt saprast, kā tas ir - būt savādākam, redzēt savādāk, sajust to, kā tas ir, kad uz tevi skatās," atklāj Ivars Balodis. "Droši vien slepenais mērķis ir tāds, ka mēs ne tikai mēģinām tās kurpes uzvilkt, bet mēģinām arī saprast kaut ko, izmainīt kaut ko un ar savu attieksmi parādīt to, ja mēs ļoti daudzus procesus nevaram izmainīt un ietekmēt, tad savu attieksmi mēs varam mainīt. Pamainot savu attieksmi, mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki ar invaliditāti Latvijā justos labāk, piedāvāt kādas darba iespējas, piedāvāt viņiem būt kopā ar mums un pašiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem, brīviem."

Viņš arī atzīst, ka šogad Dažādo kurpju dienā gājis interesanti un bijuši dažādi vērojumi. Jā, cilvēki bijuši atsaucīgi, apāvuši dažādas kurpes un publicējuši bildes sociālajos medijos, bet uz ielas cilvēki dažādās kurpēs nebija īpaši redzami. 

"Mani kolēģi kolēģi devās ielās un ar šādām kurpēm brauca vilcienos, tramvajos un saņēma ļoti daudz nosodošu skatienu," atklāt Ivars Balodis.

Tajā pašā laikā viņš uzteic kādu ēdināšanas uzņēmumu, kura reklāmu pamanījis, kas piedāvājis atlaidi tieši 27. septembrī, ja apmeklētājs būs dažādās kurpēs.

"Latvijā ļoti pietrūkst pozitīvas kampaņas, kur mēs stāstām par cilvēkiem savādākā griezumā, savādākā skatījumā. Mums ir brīnišķīgas kampaņas, kur mēs vācam naudu pirms Ziemassvētkiem, Lieldienām, bet tās nevar būt vienīgās. Ja tās ir vienīgās, tad pamazām nosēžas zemapziņā, ka ģimenes ir bēdīgas, nabadzīgas, nevar nopirkt neko. Jābūt arī kampaņām, kur mēs redzam, ka cilvēki dzīvo brīnišķīgu dzīvi - viņi lasa, viņi priecājas, viņi dzer kafiju, viņi iet uz banku un tērē naudu kaut kur, viņi pērk drēbes, viņi ir sabiedrībā. Ja mēs pamainām savu domāšanu, arī ar saviem darbiem pastiprinām to visu, tad mēs tos cilvēkus ieraugām. Cik dažāda, krāsaina dzīve paliek!" analizē Ivars Balodis.

В марте 2010 года в Резекне пропала 9-летняя Кристина. По версии полиции и очевидцев, девочка утонула в реке, но её тело так и не нашли. Спустя 15 лет мать девочки решила обратиться за помощью к волонтёрам bezvests.lv. В организации провели анализ материалов, изучили особенности реки и пообщались с людьми, которые участвовали в поисках еще 15 лет назад. И решили — несмотря на такой давний срок — шанс найти останки девочки, пусть небольшой — но есть. Подробности в сюжете корреспондента LSM+ Эмилии Гаспарян.  

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Tas, ka Latvijas Radio ēka savulaik bija Rīgas Komercbanka, bet vēlāk – Latvijas Kredītbanka, droši vien ir zināms daudziem. Ēku projektēja ebreju izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams. 1926. gadā būve tika pilnībā pabeigta un nodota bankas vajadzībām.

Prestižā ēka blīvajā Vecrīgas apbūvē pirms II Pasaules kara nebija vizuāli tik labi uztverama, kā tas ir šodien. Doma laukuma "atbrīvošana no apbūves" notika galvenokārt 1936. un 1937. gadā ar mērķi radīt plašāku laukumu ap Doma baznīcu, uzsvērt baznīcas monumentalitāti un sakārtot pilsētvidi, kā arī izveidot vecpilsētā autoritatīvā Ulmaņa režīma urbāno "vitrini" – vietu svinībām, mītiņiem un politiskai simbolikai. Pilsētvides pārveides rezultātā Komercbankas ēkas fasāde daudz labāk tika eksponēta atvērtajā pilsēttelpā, kur virs eksedras labi nolasāmas tēlnieka Augusta Folca skulptūras, kas simbolizē pārticību un labklājību, kā arī Rīgas ģerbonis.

Arhitekta Mandelštama 1913. gada sākotnējais Komercbankas nama plānojums bija apbrīnojami mūsdienīgs – ar plašu bankas operāciju telpu kā divstāvu ātriju ar stiklotu virsgaismu, brīva plānojuma, apbpusēji labi izgaismotām darba vietām, optimāli izvietotām vertikālajām komunikācijām – gan kāpnēm, gan liftiem. Arī inženiertehniskajā ziņā sākotnējais projekts bija ļoti mūsdienīgs ar gaisa ieņemšanu apzaļumotajā iekšpagalmā un gaisa kanālu pa ēkas perimetru pagraba līmenī. Sniega novadīšanai no stiklotās ātrija virsgaismas uz iekšpagalmu, bija izbūvēta speciāla sistēma. Komercbankas vajadzībām divos pagraba līmeņos bija izbūvēts seifs, kuram drošības dēļ bija izveidotas dubultās sienas.

Pēc II Pasaules kara 1946. gada 24. maijā tika pieņemts lēmums ēku pārbūvēt par Radionamu.

Topošā Radionama pārbūves darbā tika iesaistīti vācu armijas gūstekņi, kas plēsa un kala milzīgās seifu sienas, bet rūpnīcas "Radiotehnika" strādnieki saražoja jaunas raidāmās ierīces, un 1948. gada novembrī jaunā koncertstudija bija gatava. Tā aizņem daļu no bijušās Latvijas Kredītbankas milzīgās kases operāciju zāles.

Studijas sienas bija veidotas no liekta ozola finiera, aiz kura bija gumija, stikla vate, gaisa kārta, gāzbetons un divas mūra ķieģeļu kārtas, kas pasargāja telpu no ārpasaules trokšņiem. Gaišo, eleganto interjeru nomainīja slēgtas sienas ar liektajiem akustiskajiem paneļiem, stikloto virsgaismu aizvietoja ar dekoratīvajām griestu kasetēm, kur tika iestrādāti dekoratīvie ornamenti – zvaigzne (8 gab.), kokle (4 gab.), lira (4 gab) un saule (2 gab). Līdzīga tematika lietota cokolstāva griestu dekoratīvajā apdarē, bet kafejnīcas pārbūves laikā atklājās, ka padomju laikā kolonnu korintiskajos kapiteļos bija iestrādātas zvaigznes kādreizējo ziedu vietā.

No sākotnējā bankas interjera ir saglabājušās majestātiskās betona kāpnes, kas reiz veda uz plašo bankas operāciju zāli, un vestibila lēzenais kupols.

Taču bijušās Komercbankas ēkas atvērtā plānojuma darbinieku telpas tika sadalītas atsevišķos kabinetos un apkārt kādreizējam ātrijam tika izveidotas ierakstu studijas. 1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio oficiāli sāka pilnvērtīgu darbību šajā namā.

Pēdējos gados atsevišķu Latvijas Radio telpu pārbūves gaitā atklājušās vairākas interesantas nianses.

Modernizējot gaisa apmaiņas sistēmu ieraksta studijā, padomju laika vēdināšanas kanālā tika atrasts vācu karagūstekņa ieraksts, kuru 1948. gada 28. septembrī rakstījis Otto Brathering - runa ir par to, ka gūsts ilgst vēl tikai 84 dienas...

Pagājušā gada janvārī Latvijas Radio namā remontdarbu rezultātā sāka gruzdēt vate, kas radīja piedūmojumu. Darbiniekus evakuēja, un izrādījās, ka, veicot būvdarbus vienā no ierakstu studijām, sakarsušais urbis izraisījis akustisko paneļu pildījuma gruzdēšanu. Atsedzot akustiskos paneļus, izrādījās, ka akustiskais pildījums bija marlē ietīta vate...

Pēdējo gadu pārbūvju rezultātā Latvijas Radio telpās pamazām tiek atjaunoti brīvā plānojuma biroji, restaurēti logi Doma laukuma fasādē arhitektoniski vērtīgās durvis. Latvijas Radio ir simbols 100 gadu raidīšanas vēsturei, bet pati ēka savu simtgadi svinēs pēc gada.

Prognozētā demogrāfijas bedre ļoti praktiski izpaudīsies kā darba roku trūkums. Tāpēc Latvijas Radio uzrunāja gan jauniešus, kam nākotnē būs ar šo problēmu jāsaskaras, jāspēj veidot ekonomika un jāiekļaujas darba tirgū. Tāpat taujājām uzņēmējiem, kas jau pašlaik risina problēmas ar darbaspēka trūkumu. Iespējamie risinājumi ir tehnoloģijas, kas nenogurst un vienmēr gatavas strādāt, kā arī papildspēki no ārzemēm.

Plašāk Annas Apīnes ierakstā.

Klusums. Tā uzrunātie jaunieši raksturo lielāko problēmu, ar ko saskaras darba meklēšanā.

Valters pašlaik strādā jauniešu organizācijā "YoungFolks" par sociālo mediju satura veidotāju. Šo darbu palīdzēja atrast Nodarbinātības valsts aģentūra, bet šī programma drīz beigsies, tāpēc Valteram jāmeklē kas cits.

Jūlija, kura nu jau 10 mēnešus strādā Transporta un sakaru institūtā, stāsta, ka, meklējot darbu, pusgada laikā izsūtīja aptuveni 150 pieteikumus, rakstīja arī personīgi. Jūlija norāda, ka cilvēku vērtē tieši pēc pieredzes, nedodot iespēju pierādīt savu motivāciju iemācīties ko jaunu vai pielāgoties, un tas neesot godīgi.

Labklājības ministrija Latvijas Radio gan reālu un sistēmisku risinājumu tam nevarēja piedāvāt un teica, ka tas ir paša darba devēja rokās, cik ilgi vai sarežģīti darba devējs meklē darbinieku. Darba pieredzes trūkumu plānots risināt, jau skolas laikā jauniešiem vasaras mēnešos piedāvājot darbu ne tikai apkalpojošajā sfērā, bet gan IT nozarē, gan finanšu sektorā.

Latvijas Darba devēju konfiderācijas prezidents Andris Bite saka, ka darba spēka trūkuma risinājums sastāv no trīs daļām - vienkāršot valsts pārvaldi, novirzot daļu darbinieku uz privāto sektoru, kas dotu tiešu pienesumu eksportā un ekonomikas attīstībā; attīstīt digitālos risinājumus.

Ieraudzīt skaistumu un vērtību tur, kur citi to nepamana – šo spēju sevī gadu gaitā izkopusi fotogrāfe Naira Kosjana. Kā spilgts apliecinājums tam ir viņas jaunā izstāde ”Kas nepatīk tev (Bet patīk man)”, kas tikko atklāta studijā "BEHINDthedoors", kas atrodas Brīvības gatvē Juglā.

Izstāde ir stāsts par identitāti un sevis pieņemšanu. Tajā skatāmi 26 ļoti dažādu sieviešu portreti, kas atklāj, ka tieši mums katram raksturīgais un savdabīgais padara mūs unikālus un neatkārtojamus, pat ja mēs paši to uzskatām par nepilnību.

Naira Kosjana: ”Es strādāju 15 gadus kā fotogrāfe, un šo gadu laikā neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš būtu apmierināts ar to, kā izskatās. Un tādēļ man kādus gadus tā ideja jau bija. Es vēlējos parādīt, ka tieši mūsu ievainojamība un atšķirība padara mūs patiesi skaistus un dzīvus.”

Par projektu stāsta tā autore, Latvijā dzīvojošā armēņu izcelsmes fotogrāfe Naira Kosjana. Lai ideju īstenotu, viņa ar sociālo tīklu starpniecību aicināja atsaukties sievietes, kam kaut kādu iemeslu dēļ ir grūti pieņemt savu ārējo izskatu, bet kas vēlas savu attieksmi mainīt un kam fotosesija šajā ceļā varētu būt viens no būtiskiem soļiem ceļā uz sevis pieņemšanu.

Nairas aicinājumam atsaucās 26 drosmīgas sievietes, katra ar savu stāstu, un tagad viņas visas redzamas izstādes fotogrāfijās. Viņu vidū, piemēram ir Ajseļa, kurai grūti pieņemt savas rētas uz kājas un atslēgas kaula, kas ir slimības ārstēšanas sekas, Anna, kurai kopš dzimšanas ir pamanāma lūpu īpatnība, ko medicīniski atrisināt nevar, Diāna, kurai šķiet, ka viņa ir mīlestības necienīga sava svara dēļ, Luīze, kurai šķiet, ka ir pārāk tieva un kuras sapnis ir iegūt maigākas līnijas.

Ilgus gadus grūti sadzīvot ar savām daudzajām rētām bijis Jūlijai, kad kāds par tām jautājis, katrs vārds bijis kā ievainojums, arī viņa ir viena no Nairas Kosjanas fotogrāfiju modelēm.

Nairas Kosjanas fotogrāfijās Jūlijas rētas kļūst par zīmēm ar dziļāku simbolisku nozīmi, tās vēsta par cilvēka ievainojamību, trauslumu un spēku vienlaicīgi. Arī par alkām pēc maiguma un uzmanības.

Visas sievietes Nairas fotogrāfijās ir skaistas, bet ne mākslīgi izskaistinātas, jo viņas darba metode ir paradīt tieši patieso un dabisko cilvēka būtību.

Viena no fotostāstu varoņiem ir Nadežda Bodrova. Viņa ir ratiņkrēslā jau 17 gadus, kopš guva mugurkaula traumu aviokatastrofā. Fotosesija ir viņas uzdrošināšanās, ar to viņa vēlas iedvesmot arī citus, stāsta Nadežda.

Nairas Kosjanas fotoizstāde ”Kas nepatīk tev (Bet patīk man)”, studijā "BEHINDthedoors", kas atrodas Brīvības gatvē Juglā, apskatāma līdz 18.oktobrim.

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Latvijā elektrotīkls ir visdrošākais, par to ir pārliecināts “Sadales tīkla” valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons. Intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt! Jansons stāstīja, ka pagaidām sabotāžu nav bijis un daudz darīts, lai tīkls būtu drošāks.

--

Likums nosaka, ka katram mājas īpašniekam reizi 10 gados obligāti jāveic savas mājas iekšējā elektrotīkla pārbaude, taču lielākā daļa noteikti šādas darbības ne tikai neveic, bet par šīm prasībām nemaz nezina.