latvijasradio.lsm.lv - RSS

Es varu sarunāt diezgan daudz, ja man ir ko teikt, bet galvenais jau ir sasniegt rezultātu – par savu apņēmību saka Žanete Grende, Ziedoņa un tagad arī Purvīša muzeja veidotāja. Kā sports izglāba no nabadzības bērnībā, kā iepazinās ar Ziedoni un taisīja kopīgu biznesu, arī par skandāliem ministres krēslā un mācīšanos pateikt nē – saruna ar Žaneti Grendi Laikmeta krustpunktā.

Ejam dzert kafiju! Tā mūsu raidījuma viesi pirmo reizi uzrunājis dzejnieks Imants Ziedonis. Viņu satikšanās notikusi saulainā 1. aprīļa dienā Vērmaņdārzā, un pēc pirmās kafijas tika izdzertas vēl neskaitāmas krūzītes, vēlāk pievienojot arī mazu balzāmiņu.

Imants iemācīja man daudzas vērtīgas pamatlietas. Viena no tām – vienmēr teikt jā. Ja pasaki nē, tad nogriez Dieva tev noteikto ceļu. Saki jā, un tev nāks,”  šādus iedrošinājuma vārdus no dzejnieka tagad atminas Žanete Grende.

Viņa ir Imanta Ziedoņa muzeja rosinātāja un veidotāja, daudzu radošu ideju īstenotāja, bijusi arī kultūras ministre un uzņēmēju organizācijas vadītāja. Bet agrākos gados arī aktīva sportā un savulaik ļoti populārās orientēšanās sacensības „Magnēts” arī ir viena liela daļa no viņas aktīvās dzīves. Vai tiešām dzīvē vienmēr ir jāsaka jā, pat ja uz to mudina Ziedonis? Vai ir jāsaka jā, ja tevi aicina politikā un piedāvā kultūras ministra krēslu? Krēsls saļodzījās un kritiens no tā bija gana smags. Varbūt šī bija tā reize, kad vajadzēja pateikt nē? Arī šo jautājam Žanetei Grendei.

Mēs tiekamies jau rudens laikā un es atminu sev viena no nedaudzajām intervijām ar Imantu Ziedoni, un man bija liels pārsteigums, ka viņš teica, ka tieši rudens ir viņa mīļākais gadalaiks. Kad viss ir nobriedis. Man likās, kā – Ziedonis – tur pavasarim vajadzētu būt? Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks?

Žanete Grende: Mans mīļākais gadalaiks noteikti ir pavasaris! Nav nekas skaistāks par laiku no maija līdz Jāņiem. Viss tas zaļums, tā mainība, plaukšanas smarža. Es gaidu ceriņus, tad jasmīnus, tad peonijas. Un tas ir brīnišķīgs laiks man. Arī martā esmu dzimusi.

Un kā ar gada tumšāko laiku sadzīvojat, kad daudziem nāk arī tumšākas domas un varbūt tāds gurdenums?

Žanete Grende: Pa dzīvi – bez tā, ka vienmēr ir jāsaka jā, es esmu iemācījusies, ka vienmēr jāpadomā – vienalga, kas notiek, kāpēc tas ir labi. Un ziemā man ļoti patīk slēpot ar distanču slēpēm un ziemā man patīk tā saule sniegā, un tas sniegs tik skaisti vizuļo. Un Ziedoņa sarmas, viņš saka – Žanete, tādas sarmas kā Latvijā nav nekur pasaulē. Un to visu skaisto ieraudzīt jau arī ir tas, kas dod tai dzīvei jebkurā situācijā prieku. Es jau saprotu, ka būs tūlīt novembris un tumšie vakari. Jāizdomā kaut kas, ko darīt, kas dod prieku, jo Imants Ziedonis jau saka: dzīves jēga ir prieks.

Esmu dzirdējis, ka viens tāds gluži vai ik rīta jūsu darbiņš – jūs rakstāt tādas rīta pārdomas vai dienas apņemšanos. Vai kā jūs esat teikusi – "parindeņi", "rīta putras". Vai kaut kas tiek rakstīts arī šorīt? Un kas varbūt no pēdējā laikā uzrakstītā jums ir svarīgākie pieturas punkti?

Žanete Grende: Es sāku rakstīt rīta putru 2019. gada 12. martā, kad sākās Covid un es tiešām nezināju, ko tagad darīt? Tādu kā uzmundrinājumu no sākuma savai komandai rakstīju – ko mēs tagad varētu darīt katrs mājās? Mēs varam lasīt un kaut ko domāt. Un tad 2020. gadā mēs bijām “Ceļā ar Baronu". Mums pievienojās 65 mūsdienu baroni, kas gāja ceļu no Tartu, Tērbatas universitātes, uz Dundagu, un es tiem 65 vēl klāt rakstīju, ko mēs darām katru dienu, kur mēs esam, un tādu vēsturisku. Un pēc tam tie 65 baroni teica: Žanete, mēs esam atkarīgi no tevis. Jo es mēnesi rakstīju. Rakstām tālāk. 

Pieci gadi. Rakstīt katru darba rītu ir izaicinājums, un tai pat laikā es esmu ļoti zinātkāra. Es visu laiku skatos, kas ir noticis. Piemēram, šodien es no rīta rakstīju, ka šodien ir Zinātnieku nakts, un es redzēju, ka Latvijas Universitātē ir ļoti, ļoti interesanta programma. Tur ir tādi runātāji, ko mēs varētu satikt  – Vjačeslavs Kaščejevs, Mārcis Auziņš, Ambainis [Andris]. Iedomājies, aiziet uz universitāti, satikt Ambaini un paprasīt, kā top kvantu dators kaut kur pasaulē, pie kā viņš piedalās. 

Es mēģinu skatīties, protams, visu laiku iet cauri arī Ukrainas kara tēma. jo es Ukrainā pavadīju diezgan ilgu laiku, būdama Ukrainas kultūras ministra padomniece 2014. gadā.

Tajā dienasgrāmatā ir tikai tādas uzmundrinošas, iedrošinošas lietas vai tur arī ir Žanetes sapīkums dažreiz manāms?

Žanete Grende: Man ir liels sapīkums par to, ka Ziedoņa un Purvīša muzejiem ir atņemts valsts finansējums. Un, protams, ka es savus 200 lasītājus visu laiku informēju, kā mums iet un ko mēs darām, jo man pilnībā nav saprotams, kā var atņemt finansējumu Ziedonim un Purvītim. Tas vienkārši manā galvā neiet, un es to nesaprotu. Līdz ar to es dažādos veidos meklēju izeju no šā jautājuma. Protams, es par to rakstu.

(..)

Par bērnību runājot, jūs kādā intervijā diezgan atklāti, esat teikusi, ka dzīve bija diezgan nabadzīga, arī apkaunojoša, bet tas ir devis to stimulu, pamatu, tā apņemšanās, ka es izaugšu liela, es pelnīšu un nekad vairs nedzīvošu nabadzībā.

Žanete Grende: Es teiktu - ja nebūtu sporta, nezinu, kā tas būtu beidzies. Tā nabadzība bija briesmīga. Man liekas, mūs katru bērnība ietekmē. Un tikko bija iespējams, es traucos pasaulē pelnīt un orientēšanās deva ļoti lielas iespējas braukt pa pasauli. Pirmais biznesa veids bija ļoti smieklīgs un tajā pašā laikā peļņu nesošs. Es biju pie sava drauga Zviedrijā, jo zviedru orientieristi brauca uz Latviju, piedalījās sacensībās, un es ieraudzīju… Es esmu ļoti acīga, es visu redzu. Un es pēkšņi redzu, un es nespēju noticēt savām acīm - otrais Žigulis maksā 4000 kronu. Es arī labi rēķinu - ding ding ding - 400 rubļi. Un es vienkārši saprotu, ka ir jāņem. Man nav ne mazākās nojausmas, kā mēs tiksim mājās, kā tas viss tālāk notiks. Bet kaut kā impulss, intuīcija, spēja pieņemt ātru lēmumu. Drosme, esmu ļoti drosmīga. Un mēs nopērkam šo Žiguli. Un, protams, viss saliekas, un mēs tiekam uz mājām. Un mēs šo apli veicam kaut kādas 20 reizes savā mūžā. Tātad - iegājām orbītā, kā rezultātā mēs nopirkām pirmo māju Ogrē ar manu pirmo vīru Juri. 

Un paralēli visu laiku arī veidojām "Magnētus". Tā ir arī kā tāda pirmā uzņēmējdarbība sportā, kur sapulcina ļoti lielu skaitu cilvēku, kas visi maksā naudiņu par iespēju iet mežā un skriet. Savukārt mēs zīmējam kartes un veidojam to. Desmit gadus mēs nodarbojamies ar "Magnētu". Mana laika rekords ir 2500 skrējēju vienā pēcpusdienā. Tātad vienā trešdienā atbrauc uz Šmerļa mežu divarpus tūkstoši. Un kā nomenedžēt, novadīt visu to procesu, lai visi tiek mežā, visi arī laimīgi iznāk ārā.

Tūlīt mēs arī no kino arhīviem palūkosimies, kā, cik vērienīgs "Magnēts" tolaik bija, bet vēl paliekot pie skolas gadiem, es saprotu, piemēram, epizode, kas jums arvien ir prātā, ka jūs uz veļas mazgātavu nesāt vienu savu jaku un jums neņēma pretī, jo teica tik vecas drēbes mēs neņemam.

Žanete Grende: Jā, tāds gadījums ir manā mūžā, un es to vienmēr  atceros kā tādu pagrieziena punktu, ka es neko tādu vairs dzīvē negribu piedzīvot. Skaidrs, ka tas ziemas mētelītis tika nēsāts jau ceturto gadu, skaidrs, ka viņš nodilst. Iekšā oderīte bija salāpīta. Es vēl līdz šim brīdim tik labi māku krustdūrienā viskautko izšūt, un es arī pati atšuju ar roku savas kleitas, ja man kaut kas ir pa garu vai pa īsu, piešuju kādu bantīti klāt. Un viņi paņem un viss ir kā mežģīnēs sašūts, tā odere. Viņa saka:  Nē, mēs šitādus nepieņemam. Es tā raudāju. Es tādos emocionālos brīžos raudu. Es izraudu visu, tad ir miers un eju tālāk.

(..)

Runājot par Nacionālo attīstības plānu, 2009. gadā toreiz Žaneta Jaunzeme-Grende, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, saka skarbus vārdus par Latvijas attīstību.

Šajā video bija tā simboliski, tur bija starptautiskas izstādes un igauņi rāda savus IT produktus, mēs rādām savu rupjmaizi. Visu cieņu, protams, rupjmaizei, bet jau tad mēs redzam, kā redz savu attīstību un kā - otri.

Žanete Grende: Un draugi mīļie, vai gadījumā pēc 16 gadiem mēs neesam turpat? Mēs esam tieši turpat. Un tas ir tas, kas mani ļoti apbēdina un dzen izmisumā, un es atkal būšu skarba. Piemēram, šī brīža situācija ar to trakumu ar vēja poligoniem. Tā vietā, lai valsts izveidotu samērīgu enerģētikas politiku kopā ar baltiešiem, kur skaidri saprastu, cik ūdens, cik TEC, cik vējš, cik saule, cik atoms, cik ūdeņradis, un attiecīgi izvēlētos vietas, kur nolikt šīs vēja turbīnas, lai ražotu tik, cik nepieciešams. Nevis tā, kā tagad - ir izveidots pilnīgākais haoss 110 vietās. Ir satracināti iedzīvotāji. Tāpēc, ka notiek  ietekmes uz vidi vērtējums. Viņi domā, ka pie viņu mājām 800 metru attālumā rīt uzcels milzīgos vēja poligonus 300 metru augstumā, bet īstenībā vajag kādus desmit. Mēs maksājam milzīgas algas valsts ierēdņiem, un viņi nespēj izdomāt šo vienkāršo lietu, kā ieviest enerģētikas politiku. Tas ir šausmīgi. 

Un viss šis process, viss šis haoss, ko atzīst arī Meļņa kungs, ministrs, viņu nevar apstādināt vairs, un tas nodara divus lielus kaitējumus. Pirmais kaitējums tiek nodarīts vispār vēja industrijai, tāpēc, ka visi kliedz, brēc, ka visu to negrib. Un otrs, šobrīd ir ārkārtīgi svarīgs brīdis Latvijā, mēs esam - uzticības procents valdībai un Saeimai ir 13%, pats zemākais kāds bijis. Un tas ir tikai tāpēc, ka nav šis redzējums, kopīgais redzējums, kur mēs ietu un veidotu savu attīstību tādu, kā mums ir vajadzīgs. Es zinu, ka Latvijas Universitātē Mārča Auziņa vadībā kaut kāda "Formula 2050" notiek. Bet ir pēdējais laiks sanākt kopā un pateikt godīgi - tā vairs nedrīkst darīt. Punkts.

(..)

Palūkojot jūsu dzīves cēlienus, šībrīža cēliens - Ziedoņa muzejs, Purvīša muzejs, muzeju lietas un fondi un aktivitātes. No kurienes tā enerģija?

Žanete Grende: Droši vien, ka no tēva, kurš bija ļoti enerģisks cilvēks, ļoti labi gēni. Viss jau ir gēnos… no Gruzijas kalniem. Bet Imantam ir viens tāds ļoti labs teiciens par cilvēkiem. Kas ir cilvēks? Un tad viņš saka - ļoti svarīgi ir gēni, tā dzimta, no kurienes es nāku, un skaidrs, ka tēvs un Gruzija ir tas viens avots, kas nāk. Otrs, ir ļoti svarīgi, kā audzina. Mana mamma mani ļoti audzināja, ļoti piestrādāja pie tā, kāda esmu šodien. Un trešā lieta ir pašaudzināšana. Es esmu beigusi trīs augstskolas. Es esmu Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante, un, ja es nosauktu kursu skaitu, ko es esmu iemācījusies, es vēl tikko burtiski Latvijas Universitātē beidzu mākslīgā intelekta kursu, lai sekotu līdzi visam, kas te iegriežas.

Es vairākkārt esmu redzējis, ka jūs mudināt ļaudis, īpaši, protams, sievietes 50+. Jūs sakāt, tās nav dzīves beigas 50+, tas ir tikai varbūt tāds ieskrējiens. Un vajag stāties augstskolās un…

Žanete Grende: Mīļās sievietes. Man ir 61 gads un dzīve tikai sākas. Man ir baigie dzīves plāni uz nākošajiem 40 gadiem un nākat man palīgā.

Uz Tērveti 26. septembrī, dzejnieka Valda Grēviņa 130. dzimšanas dienā, Kultūras rondo aizveda Grēviņu ģimenes aicinājums kopā ar dzejniekiem ceļot pa vairākām vietām Tērvetē, kuras saistās ar Valdi Grēviņu. Tur ir pat Valda Grēviņa taka. Kā Grēviņa dzeju lasa mazbērni Marta Dziļuma un Toms Grēviņš, kā arī, kā par Grēviņa dzeju personiskā pieredzē stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale, interesējamies Kultūras rondo.

Pat tad, ja jūs nebūsit dzirdējuši viņa vārdu, jūs noteikti zināsit kaut vienu no šīm dziesmām, kurās skan viņa  dzeja – ļoti atšķirīgas dziesmas. Raimonda Paula "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas", "Līvu" dziesma "Dzelsgriezējs" un Burharda Sosāra "Tas trakais kavalieru gads", kas turpina skanēt kā Dailes teātra himna, tai pievienojoties arvien jaunai aktieru paaudzei.

Valda Grēviņa (1895. – 1968.) mazmeita Marta Dziļuma, kas arī sastādījusi Grēviņa dzejas izlasi "Veca cilvēka dziesmas", atklāj, kāpēc tieši Tērvetē svinam.

Būt Tērvetē, iet pa Valda Grēviņa taku, apiet apkārt Tērvetes sanatorijai un sameklēt Kārļa Zemdegas veidotos cilņus, arī tas pieder pie Grēviņa 130 gadu svinēšanas. Tāpat kā novērtēt spēcīgo priežu gaisu un labo akustiku. Pie Tērvetes sanatorijas  visi var runāt bez mikrofoniem, gan dzejnieki Daina Sirmā, Ērika Bērziņa, Aivars Eipurs un Jānis Rokpelnis, gan Tērvetes amatierteātra aktieri Sandra Zuševica un Gustavs Kuģis. Katrs izvēlējies savu Valda Grēviņa dzejoli. Bet teātra zinātniece Rita Rotkale izstāstu kādu ļoti personisku stāstu par Valda Grēviņa dzeju.

Jautāsit, kāpēc par Valdi Grēviņu tik maz zinām? Iiespējams, tāpēc, ka viņš pieder pie 20. gadsimta 30. gadu  jaunromantisma autoriem, nav uzrakstījis daudz, bet bijis viens no visizsmalcinātajiem liriķiem un skumjākajiem dzejniekiem.

Viņa dzeja bēg no dzīves un sociālā reālisma, viņa dzejai nav pa ceļam ar padomju cilvēku. Tā to novērtē arī Vilis Lācis pēc 1946. gadā iznākušās dzejas grāmatas "Lapas lido, lapas skan". 1951. gadā seko arests, Tērvetes māju nacionalizācija un pieci gadi Irkutskas apgabala nometēs. 

В следующем году у гостьи моей программы - большой юбилей. К нему она готовится очень обстоятельно. Даже решила снова выйти на сцену. О жизни, отданной музыке, поговорим сегодня с Ольгой Пирагc.

Kas ir zaļš, bet nav zaļš? Šo Edvīna Grēviņa un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Gaidukēviču ģimene no Rīgas Bieriņiem: mamma Ildze, tētis Viesturs ar bērniem Ringoldu (11 gadi), Imantu (10 gadi), Austru (8 gadi) un Birutu (6 gadi).

Bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece un Genoma centra sekvencēšanas daļas vadītāja Monta Brīvība ir viena no trim Latvijas zinātniecēm, kas ieguvusi šā gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē. Tā piešķirta par pētījumu “Precīzijas medicīna onkoloģijā”.

Bet pirmais jautājums par to, kādas ir sajūtas, iegūstot stipendiju, uz kuru bija pieteikusies 51 mūsu valsts zinātniece.

Monta Brīvība: Tiešām tas man ir liels pagodinājums. Teikšu godīgi, es vairakkārt esmu pieteikusies šai stipendijai, bet šoreiz man paveicās. Sagatavojot pieteikumu stipendijai, ir jānorāda viens pētījuma virziens, kas man patiesībā nācās ļoti grūti, jo es jau vairākus gadus darbojos šajā nozarē, un man ir tāda tendence izplūst dažādos virzienos. Man ir vairāki projekti, kur es darbojos, un tie ne vienmēr ir par vienu un to pašu tēmu. Tad viens no pirmajiem uzdevumiem man bija izlemt, kuru tad es uzskatu par tuvāko pētījuma tēmu. Izvēlējos šo precīzijas medicīnu bērnu ļaundabīgos audzējos. Pētījuma mērķis ir, izmantojot kompleksu genoma analīzi, vai nu uzlabot diagnostiku šiem pacientiem, vai arī atrast terapijas mērķus tieši genoma datos.

Mēs to sākām 2019.gadā sadarbībā ar Bērnu slimnīcu Latvijā. Kā pirmais uzdevums patiesībā toreiz bija izveidot biobanku, kur iespēju robežās katram pacientam piedāvājam šo bioloģisko materiālu noglabāt. Un otrs resurss tad ir pilna genoma sekvencēšanas dati, kur mēs šo bioloģisko materiālu apstrādājam, iegūstam genoma datus, un arī šī datu kopa kalpo kā resurss pētījumiem. Šobrīd tur iesaistīti jau vairāk kā 500 pacientu.

Tātad precīzijas medicīna ir veids, kā gēnu pētījumus iesaista onkoloģijas diagnostikā vai pat prognozēšanā?

Monta Brīvība: Jā, tieši tā! Precīzijas medicīna pēc būtības ir individualizēta pieeja: mēs nevis pēc vadlīnijām visus pacientus, kas ir līdzīgi, ārstējam vienādi, bet mēs skatāmies uz katru pacientu individuāli un tur tad neatņemama sastāvdaļa ir tieši genoma datu izmantošana, jo pats pirmais, kas mūs citu no cita atšķir, ir mūsu genoms. Tāpēc, manuprāt, principā vienmēr, kad runā par precīzijas medicīnu, tas nozīmē kaut kāda līmeņa genoma datu integrāciju ārstēšanas procesā vai diagnostikā.

Продолжаем познавательные уроки латышского языка с преподавателем Инесе Розе.

Inese: Labrīt! Esiet sveicināti!

Andrejs: Labrīt, dārgie klausītāji! В прошлом выпуске мы говорили о празднике Miķeļi.

Inese: un es atcerējos, ka ap Miķeļdienu uzzied un tagad vēl zied puķes – Miķelītes.

Andrejs: Miķelītes? Kas tās ir?

Inese: Miķelītes jeb ziemasteres - астра ромашковая. Многолетнее растение – daudzgadīgs augs. Miķelītes ir rozā, zilā un violetā krāsā. Tā kā rīt ir Skolotāju diena, varam šīs puķes dāvināt skolotājiem!

Andrejs: O, Inese, apsveicu jūs Skolotāju dienā!

Inese: Mīļš paldies!

Andrejs: Но почему наша тема сегодня – Skolotājs vai privātskolotājs?

Inese: Tāpēc ka šīs profesijas atšķiras. Skolotājs strādā skolā. Kur strādā privātskolotājs?

Andrejs: Nezinu. Varbūt kursos? Kas ir privātskolotājs?

Inese:  privātskolotājs jeb mājskolotājs – репетитор. Piemēram, es esmu privātskolotāja. Порой в объявлениях так и пишут – meklēju repetitoru. Taču parasti ‘repetitors’ ir teātra darbinieks, kas māksliniekiem, baletdejotājiem palīdz iestudēt lomas, partijas.

Andrejs: Iestudēt lomas – разучить роли, поготовиться к исполнению ролей. Man ir jautājums. Ko vēl var iestudēt? Что еще можно разучить?

Inese:  iestudēt var lugu, deju, izrādi, koncertu – t.i. jebkuru priekšnesumu.

Andrejs: priekšnesums – выступление. Iestudēt priekšnesumu – разучить номер, поготовиться к выступлению.

Inese: Bet privātskolotājs piedāvā un vada privātstundas.

Andrejs: piedāvā un vada privātstundas – предлагает и проводит частные уроки.

Inese:  Runājot par skolotājiem – arodskolā arī strādā skolotāji, bet kursos, augstskolā, tehnikumā - pasniedzēji.

Andrejs: pasniedzējs – преподаватель. Pasniedz augstskolā – преподает в вузе. Vai jūs esat arī pasniedzēja?

Inese:   kādreiz es biju pasniedzēja.

Andrejs: а как сказать – коллеги по цеху? Люди, работающие в одной отрасли? Ведь и учителя, и преподаватели работают в образовании.

Inese:   коллега по цеху – amatbrālis, amata brālis. Pasniedzējs un skolotājs ir amatbrālis, amata brāļi, pedagogi.

Andrejs: выходит, ‘amats’ – не только должность и ремесло, но и профессия?

Inese:   amats ir arī profesija, jebkurš kvalificēts darbs.

Andrejs: ‘amats’ – профессия, любая квалифицированная работа.

Inese:   kā jūs domājat – kādas rakstura īpašības noder skolotājam?

Andrejs: какие черты характеры пригождаются учителю? Pacietība! - терпение!

Inese:   jā, pirmām kārtām / vispirms pacietība. Otrām kārtām – augsta atbildības sajūta, godīgums, radošums.

Andrejs: Во-первых – терпение. Во-вторых – высокое чувство ответственности - augsta atbildības sajūta, честность - godīgums, креативность - radošums.

Inese:   taču arī pedagogiem ir grūti izdzīvot bez humora izjūtas, it īpaši skolā.

Andrejs: visiem grūti! Laba humora izjūta – чувство юмора – ir vajadzīga visiem!

Inese:   es  tev piekrītu! Profesionālisms un kompetence arī ir vajadzīgi visiem!

Andrejs:  Kompetence – компетентность.

Inese:   parunāsim par darbībām. Darbība – действие. Ko dara skolotājs?

Andrejs:  māca savu priekšmetu – учит свой предмет, dod uzdevumus – дает задания, pārbauda mājasdarbus un labo kļūdas - проверяет домашние работы и исправляет ошибки.

Inese:   skolotājs arī palīdz un atbalsta – помогает и поддерживает. Skaidro mācību vielu – объясняет учебный материал. Skolotājs rāda piemēru ar savu uzvedību.

Andrejs:  учитель показывает пример своим поведением.

Inese:   skolotāji audzina un veido nākotnes sabiedrību.

Andrejs:  учителя воспитывают и создают общество будущего.

Inese: Skolotāju dienā varam godināt (чествовать) skolotājus, pateikties par viņu ieguldījumu.

Andrejs:  godināt skolotājus - чествовать учителей, pateikties par viņu ieguldījumu - поблагодарить за их вклад.

Inese: skolotāji audzina skolniekus, bet ko dara dārznieki un zemnieki?

Andrejs:  arī audzina, tikai kokus, dārzeņus un augļus!

Inese: nē, šeit būs cits vārds – audzē. Audzināt – воспитывать, audzēt – растить.

Andrejs:   zemnieks audzē kokus, dārzeņus un augļus!

Inese: un ja jums ir bērni, jūs audzināt bērnus.

Andrejs:  es sapratu! Audzina audzinātāja – воспитательница.

Inese: jā, tā ir! Bet mums ir laiks atvadīties. Mūsu nākamā tēma – laiks rudenī.

Andrejs: Paldies par uzmanību!

Inese: Uz redzēšanos, mīļie klausītāji!

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

В рубриці «Новинна хата Олега Кудріна»

*Цього тижня в Ризі побувала з об’ємною програмою українська письменниця, Оксана Забужко. Останніми роками латиською мовою перекладені аж чотири її книги. В нашій розмові ми зачепили багато тем: література цих часів, вибори в Молдові і Чехії, війни XXI сторіччя. Але перше запитання – про найсвіжішу книгу Оксани Стефанівни – «Наша Європа», присвячену спільній долі, попри різність історичного досвіду, двох частин Європи – Східної та Західної. Авторка зазначила, що ця книга, перш за все, про майбутнє, яким вона його бачить «після нашої перемоги, після кінця загарбницьких імперій, який ми маємо пережити в найближчі десятиліття; ми – як цивілізація, як людство».

*Розмова із Забужко відбулася, коли в Європі підбивали підсумки виборів у Молдові, що закінчилися перемогою проєвропейських сил. Але вже третього-четвертого жовтня – парламентські вибори в Чехії, на яких мають високі шанси перемогти популісти з неоднозначним ставленням до України, Росії та поточної російсько-української війни. Наша співрозмовниця визначила подібну ситуацію однозначно: «Це – війна. Це війни 21-го століття, ось ці самі гібридні, когнітивні, які завгодно…». Письменниця нагадала, що ще з 2014 року переконувала західних, європейських партнерів – дії сучасної Москви подібні до дій Берліна 1930-х. А у відповідь тільки чула, що треба розвивати «взаємовигідну співпрацю», вести переговори. І те, що зараз починаються якесь «пробудження і гуртування Європи на адекватні реакції, то прекрасно, але це треба було робити 10 років тому».

*Попри історіософські роздуми та політологічні оцінки Забужко – перш за все творець, письменниця, поетеса. Тому наостанок – запитання, чи приходить в часи великої війни до неї поезія, чи вдається писати сюжетну прозу? Виявилося, що у 2021 році вона майже написала роман з автобіографічними елементами. Але 24 лютого все зупинило. З’явилося відчуття, що в нових умовах неможливо писати сюжетну прозу. Залишається публіцистика, нонфікшн. Проте зараз письменницю гріє думка, що вона все ж повернеться до рукопису і закінчить той роман.

*Щодо поточних новин – продовжуються воєнні дії, ситуація на лінії фронту стабілізувалася. Українські удари по російським НПЗ вивели з ладу близько 40% потужностей нафтопереробки РФ.

*За океаном стався безпрецедентний збір американського генералітету, на якому виступав і Дональд Трамп. Серед іншого було мовлено й кілька слів про російсько-українську війну. Про те що Вашингтон воліє діяти з позиції сили. Сформульовано дещо туманно, тому треба більше слідкувати за діями. Риторика Білого дому щодо Кремля стала більш жорстокою, США даватимуть Україні розвіддані для ударів по енергетичній інфраструктурі Росії. Крім того, Штати розглядають можливість передачі Україні ракет Tomahawk і Barracuda, що дозволить уражати цілі в глибокому тилу Росії. Але тут ще чекаємо на рішення.

*Цього тижня в Європі проходило два вагомих заходи. В четвер – 7-й Саміт Європейської політичної спільноти, на якому президент Володимир Зеленський мав можливість оновити прямі контакти з усіма європейськими лідерами. До того, в понеділок-вівторок, у Польщі проходив Варшавський безпековий форум. Найбільшу увагу там викликав розвиток ідеї «Стіни дронів» вздовж східних кордонів НАТО, в тому числі в Балтії. Ця новація, «Стіна дронів», стала б надзвичайно важливою для України. Завдяки їй ми підключилися б до ешелонованої системи ППО НАТО. Причому Україна мала б грати провідну роль в консультуванні та організації такої оборони. Своєю чергою, це дозволило би посилити й українську систему захисту.

*Кілька слів про громадське життя української діаспори в Латвії. В суботу, 4 жовтня, в Українському домі в Латвії о 17:00 розпочнеться тематичний вечір присвячений річниці створення УПА (посеред цього тижня, 1 жовтня, світове українство відсвяткувало День захисників і захисниць України). В програмі –лекція про діяльність Повстанської армії, дискусія, виступ церковного хору.

*Там же, в Українському домі, 4 жовтня, але вже з 18:00 почнеться урочисте відкриття першої Пластової домівки у Латвії. Гостей чекає зустріч-презентація Пласту для дітей семи – шістнадцяти років та їхніх батьків.

*Увага! Через тиждень, наступної п’ятниці, розпочнеться триденний фестиваль «Дні українського кіно в Ризі». В перший день, 10 жовтня, будуть показані два фільми. Документальний «Ми були рекрутами» (2024) Любомира Левицького – про бійців 3-ї окремої штурмової бригади. А також «Чому я живий» (2021) Віллена Новака – історія кохання часів Другої світової війни в окупованому Маріуполі. Слідкуйте за подальшою програмою фестивалю.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- un stundas par minūtēm kļūst!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.