latvijasradio.lsm.lv - RSS

В Латвии есть несколько мест, где любой человек может получить бесплатную юридическую помощь. Например, с середины октября и до середины мая в Латвийском университете можно будет получить бесплатные юридические консультации по вопросам семьи, жилья и трудового права. Правда, ответ на волнующий вас вопрос вы получите не сразу, его придется подождать три-четыре недели. Подробнее в сюжете корреспондента Латвийского радио 4 Юлии Петрик.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba.

Latvijas Radio, protams, ir milzīga vēsture. Mēs šogad atskatāmies uz veseliem simts gadiem, un dabiski, ka arī mūzikas jomā vēsture ir tikpat ilga, jo mēs taču sākām ar „Madama Butterfly” pirmizrādi. Latvijas Radio gan neatrodas simts gadus šajā Doma laukuma ēkā, un simts gadus mēs arī neveicam mūzikas ierakstus.

Mana vēsture Latvijas Radio aizsākās 1977. gadā vēl kā studentei. Līdz ar to es varu atcerēties šādu periodu.

Tad, kad šeit ienācu, Radio mūzikas ziņā pilnā mērā varēja konkurēt ar Latvijas filharmoniju.

Viņiem nebija simfoniskā orķestra, bet mums bija. Valsts akadēmiskais koris „Latvija” tur, protams, bija, savukārt mums bija Latvijas Radio koris. 

Mums bija no orķestra atvasināts Radio kamerorķestris, mums bija Lauku kapela, kā arī Estrādes un vieglās mūzikas orķestris. Tam dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā Radio orķestrim, kurš vienubrīd bija arī Valsts simfoniskais orķestris un tagad jau ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Laika gaitā viss mainījās. Viens pēc otra šie kolektīvi no Radio aizgāja. Bet tas nenozīmē, ka mūsu Pirmā studija, kurā tie visi kādreiz satilpa gan mēģinot, gan nereti arī ierakstot (lielie kolektīvi gan biežāk ierakstījās citās, plašākās telpās), kļuva klusa. Tāpat šeit turpinājās kā mēģinājumi, tā ieraksti.

Nekad nebija aizdomājusies, kā tas viss toreiz 1. studijā varēja sadzīvot. Bet kolektīviem tas izdevās ļoti labi.

Radio orķestris un Radio koris savulaik ne tikai spēlēja koncertus, bet viņiem bija arī ierakstu normas. Un jāteic, ka tieši tādas pašas ierakstu normas bija arī mūsu štata koncertmeistariem. Cik atceros, Radio pārsvarā vienmēr bija divi pianisti. Savā laikā tā bija Vilma Cīrule un Hermanis Brauns, pēc viņiem sekoja Inta Villeruša un Ventis Zilberts. Pēc tam šādas štata vietas Latvijas Radio vairs nebija. Mēs ierakstījām simfonisko mūziku, kora mūziku, dažādus solistus ar mūsu štata pianistiem, tāpat 1. studijas ierakstos piedalījās dažādi kameransambļi.

Tas, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies jebkurā jomā – tie ir ļoti augsti standarti. Mums katram bija jāparāda savs teksts redaktoram. Manuprāt, tas arī mūs pieradināja pie labas sarunu valodas.

Droši vien rodas jautājums, kurš šajā raibajā jūklī spēja saprast, ko tad ieskaņot? Kuru mūziku, kuru mūziķi? Radio, pirmkārt, vienmēr ir sekojis aktuālajam mūzikas dzīvē. Aktuālais nenozīmē tikai to, kas notiek šobrīd. Skatījāmies arī uz mūsu mantojumu. Lielākoties parasti centrējāmies uz lielākām jubilejām. Ņemot vērā, ka mēs rakstījām dažādus izpildītājus, aicinājām tos, kuri bija konkrētajā brīdī sasnieguši savu labāko formu un spēja mums dot ko interesantu. Rezultātā mums veidojās sava veida izlase no vislabākā, ko piedāvā mūzikas dzīve.

Kad pēkšņi mūžībā devās Ringolds Ore, Alnis Zaķis tika uzaicināts strādāt par Radio estrādes orķestra vadītāju. Ņemot vērā, ka Raimonds Pauls vadīja Latvijas Filharmonijas paspārnē esošo Rīgas estrādes orķestri, Alnis Zaķis bija vienīgais pietiekami augsta līmeņa mūziķis, kuram uzticēja ierakstu atlases pienākumu veikšanu.

Ierakstos mēs nevarējām „šķaidīties” ar pilnīgi visu, kas iespējams. Mums bija jāseko mūziķu gaitām, jāiet uz koncertiem, jāklausās.

Mums bija jābūt informētiem par to, kas ir labākais, lai  laikus sarunātu un aicinātu šos mūziķus uz studiju.  

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados neierakstīja arī jebkuru estrādes dziesmu. Komponisti nesa savus skaņdarbus. Tā saucamajā „tirdziņā” bija atsevišķa speciālistu komisija, un šie augstākās raudzes profesionāļi izvēlējās tikai labākās dziesmas. Skaidrs, ka kādam vienmēr bija jāsaka pēdējais vārds. Bieži vien to, tiesa, pēc koleģiālas apspriešanās, pieņēma mūsu vadītāji. Es domāju, ka tad, kad Jānis Ivanovs vadīja Mūzikas redakciju, varēja būt līdzīga sistēma.

Manā darba vēsturē bija tikai viens periods, kad skaņdarbu izvēli apspriedām ģenerāldirektora kabinetā. Tas notika Mākslas zinātņu doktora Arnolda Klotiņa laikā.

Izvērtējām tiešām rūpīgi, jo deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ierakstiem gandrīz nebija. Man šķiet, ka tobrīd mēnesī visiem ierakstiem mēs varējām atlicināt vien deviņdesmit latu. Tieši Arnoldam Klotiņam arī radās doma, ka ierakstiem jāvelta īpašs raidījums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju ar  mūzikas ierakstiem un jau pirms tam biju veidojusi daudzus raidījumus, tad jaunā ideja bija jārealizē man.

Man šķiet, ka nosaukumu „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” izdomāju es pati. Ēterā šo raidījumu varēja dzirdēt padsmit gadus. Šajā laikā uz sarunu aicināju vairāk nekā simts mūziķu, tāpat komponistus un skaņu režisorus. Ļoti priecājos, ka varējām saglabāt ne tikai mūsu mūziķu ierakstus, bet arī viņu pārdomas un atmiņas. Man šķiet, ka vēsturei tas noderēs.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenais mākslas eksperts Ingus Barovskis.

Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas piektā daļa, kurā ierodas viesi, ir veltīta tiem, kuriem ir svarīga ne tikai radošā intimitāte, radošā vientulība un vienatne, bet arī sabiedrība, atrašanās cilvēkos, troksnis, iespējams, varētu teikt, skaņu telpas intensitāte, kas rezultējas unikālos dzejas un prozas tēlos, aizgūtos no reālās dzīves.

Ar viesiem šeit saprotam ne tikai viesus, kas ierodas mājās, bet arī to, ka cilvēks pats kļūst par viesi, piemēram, radošās prokrastinācijas momentos dodoties uz dažādām publiskām vietām vai vienkārši ciemos pie kāda.

Šajā laikā – tas ir  20. gs. sākumā – ir attīstīta t. s. kafejnīcu kultūra, kurās pulcējas ne tikai svinētgribētāji, krogusbrāļi, spēcīgu vai ne tik spēcīgu dziru cienītāji, bet arī radošās personības, gan lai vienatnē pasēdētu, gan lai komunicētu ar citiem, gan lai novērotu dažādo pūli, vācot raksturus, vācot tēlus saviem radošajiem darbiem. Šajā aspektā kā vienu no ievērojamākajiem tēlu vācējiem var minēt Jāni Ezeriņu.

Viņš strādājis ļoti intensīvi, bet tikpat intensīvi arī prokrastinējis, dodoties uz dažādām kafejnīcām, kur dažkārt pavadījis visu nakti, vērodams cilvēkus, notikumus, jā, arī noklausīdamies sarunas. Vai arī – ja intensīvi strādājis, arī tad Ezeriņš ir devies garā pastaigā, kuras laikā mēdzis ieklīst kādā krogā, kur sagaidījis rītu ļaužu vidū. No šiem krogu un kafejnīcu apmeklējumiem izaugusi lielākā daļa Ezeriņa noveļu, turklāt tēlus un stāstus viņš fiksējis piezīmju grāmatiņā.

Un, kad stāsts nobriedis, Ezeriņš varējis rakstīt jebkur – viesnīcā, svešās mājās, laikrakstu redakcijās, publiskā vidē. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi.

Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Minētā piezīmju grāmatiņa ieraudzīsiet arī ekspozīcijā, tāpat arī Ezeriņa radošās telpas recepciju.

Sabiedriskā dzīve ir aktuāla un radošo potenciālu gan sekmējoša, gan, kā atzīst pati dzejniece, brīžiem traucējoša Austrai Skujiņai. Skujiņas ikdiena noris aktīvā sabiedriskajā dzīvē: dienā viņa strādā Zemkopības ministrijā, bet vakarus pavada saviesīgos pasākumos, kafejnīcās, restorānos, arī Darba jaunatnes sanāksmēs.

Bohēma ir neatņemama Skujiņas ikdienas dzīves daļa, ar kuras palīdzību viņa mēģina kliedēt vientulību, baudot vīnu un līksmojot starp cilvēkiem.

Laikabiedri Skujiņas publisko dzīvi uztvēruši dažādi, piemēram, Kārlis Fimbers saka, ka “Viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās”. Taču  ikonisks ir viņas dzejolis “Meitenei kafejnīcā”, kas, šķiet, izsaka pašas Skujiņas būtību. Skujiņas dzīve ir ļoti intensīva, viņa raksta: ”Nu cik tad atliek man priekš sevis laika? – Naktīs! Jā, naktīs es satinos vecajā mētelī un nolieku sev priekšā veselu kaudzi grāmatu un papīru, bet laiks aizvien par īsu, un aizvien man jāredz, ka padarīts bezgala maz.

Ap diviem, trim es nospriežu līst gultā, jo otrā dienā ir darbadiena, un, lai arī miegs nenāk, mazākais, acis jāatpūtina.”

Un tad atkal ir jauna diena Zemkopības ministrijā un jauni vakari viesību dzīvē.

Pie viesību cienītājiem pieder arī  Linards Tauns, kuram bija daudz draugu un paziņu, kas iegriezās Elles ķēķī viņa miteklī viesos pie Tauna un izmantoja arī tur esošo otro gultu brīžos, kad viesības jau bija tā nogurdinājušas, ka mājas šķita saviem spēkiem vairs nesasniedzamas.

Linards Tauns, lai arī strādāja V. Štāla spiestuvē par burtlici, savu ikdienu Ņujorkā pavadīja diezgan bohēmiski, tāpēc gadījās reizes, kad pietrūka naudas rēķiniem.

Vienā no šādām reizēm Tauns nebija samaksājis par elektrību, tāpēc draugs un domubiedrs Gunars Saliņš izsludināja akciju ķēķiniekiem, lai tie samet naudu. Jānis Krēsliņš šo palīgā saucienu kolorīti iedēvēja par “Linarda Tauna apgaismošanas fondu” – par to liecina ekspozīcijā atrodamais glāzes paliktnis un citi Tauna saviesīgās dzīves elementi.

Noslēgumā: viesības, publiskā dzīve, kas mijas ar radošā darba vientulību, vai tieši pretēji radīšanas process, kam nepieciešama publiskā telpa, kur cilvēks var justies viens pūlī, ir viens no tiem veidiem, kā nonākt pie radošā darba rezultāta, to mēs redzēsim M6 ekspozīcijas piektajā daļā, kurā ierodas viesi.

Ja pacientam ārstēšanas rezultātā nodarīts kaitējums ārsta rīcības dēļ, viņš var vērsties Veselības Inspekcijā un saņemt kompensāciju. Un arvien vairāk cilvēku arī vēršas. Taču ceļš var izrādīties ļoti ilgs un izaicinošs – liecina Latvijas Radio redzeslokā nonākušais stāsts par kādu vīrieti, kurš pēc viņa gaidībās esošās sievas nāves centās noskaidrot, kā tas varēja notikt, ja viņa atradās tik ilgi mediķu gādībā. Ģimene zaudēja abus - gan mammu, gan bērnu viņas miesās. Tagad šajā lietā ir pirmās instances tiesas spriedums, kas ir pretējs Veselības inspekcijas atzinumam.

„Es, būdams tēvs bērniem, nevarētu paskatīties viņiem acīs un pateikt, ka pašā Rīgas centrā pie lielākās slimnīcas notika šāda nelaime ar jūsu māti, un es neko nedarīju. Līdz ar to es uzreiz uzsāku darbu, lai noskaidrotu, kāpēc tā notika,” saka Artūrs. Ir pagājuši pieci gadi, un viņš šo darbu turpina. Skaidroja, kā, tik ilgi atrodoties blakus mediķiem, varēja nomirt viņa sieva, kura gaidīja trešo bērnu.

„Stipra sieviete, strādīga, taisnīga," Artūrs raksturo Zani. Viņa bija arī lieliska mamma, un viņai bija 28 gadi. Pēc viņas nāves Artūrs vispirms vērsās Veselības inspekcijā, un tā pastāvēja uz to, ka kaitējums nav nodarīts, arī pēc Veselības ministrijas atkārtotas norādes, ka lēmumā ir trūkumi un ka tas jāpārskata. Ar šo futbolu pagāja gadi, un Artūrs vērsās Administratīvajā rajona tiesā. Tā konstatēja Zanes veselībai nodarītu kaitējumu.

Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē sestdien, 4. oktobrī, plkst. 16.00 notiks labdarības koncerts „Uzstādām lielākās ērģeles Latgalē”. Koncertā piedalīsies vīriešu koris no Bāzeles diriģenta Dāvida Rosela vadībā un ērģelnieks Aigars Reinis. Ziedojumi tiek vākti, jo pirms vairākiem gadiem Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle saņēma dāvinājumu – ērģeles no Bāzeles, kas šobrīd izjauktā veidā atrodas dievnamā. Lai tās varētu salikt un izvietot, nepieciešams nostiprināt katedrāles balkonu. Un tam ir nepieciešamas finanses.

Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē ērģeles, kas atceļojušas no Bāzeles koncertzāles, jau vairākus gadus stāv izjauktā veidā kastēs. Tās izvietotas dievnamā gar sienām. Vecās Stadtcasino Basel mūzikas zāles ērģeles tika uzbūvētas 1971. gadā.

Mācītājs Andis Lenšs: „Mums burtiski uz galvas uzkrita šis instruments no Bāzeles. Un Bāzelē dzīvo un strādā tāda pamatīga latviešu diaspora. Un padzirdējuši, ka Bāzeles koncertzāles ērģeles tiek kādam atdāvinātas, tad viņu balss bija tā skaļākā un viņu doma bija uz Latviju.”

Ērģeles ir lielas un smagas, sver aptuveni 10 tonnas. Tāpēc, lai tās varētu sākt izvietot, vispirms ir nepieciešams stiprināt balkona nesošās konstrukcijas, stāsta Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles draudzes mācītājs Andis Lenšs. Jāteic, dievnama vēsturiskās ērģeles zaudētas jau sen.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) nostāja par Stambulas konvencija publiski ir pavērsta par politisku jautājumu, bet pamata tā uzskatīt nav. Intervijā Latvijas Radio sacīja labklājības ministrs Reinis Uzulnieks no ZZS.

Stambulas konvencijai nav saistības nedz ar budžetu, nedz ar nostāju par mežu ciršanu, nedz ostu jautājumu. Stambulas konvencija ir atsevišķs jautājums, kas kļuvis par simbolu un sašķēlis sabiedrību.

Savukārt "Progresīvo" Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs uzskata, ka koalīcija šobrīd ir nonākusi pašplūsmā. Vakardienas rīcība no "Jaunās Vienotības" pret Zaļo un zemnieku savienību saistībā ar Stambulas konvenciju spēcina divus ZSS deputātus, kam ir pārlieku liela vara pār lēmumu pieņemšanu koalīcijā. Runa ir par Augustu Brigmani un Uldi Auguli, teica Šuvajevs.

--

Jau vēstījām, ka pēc tikšanās ar premeri Eviku Siliņu no "Jaunās Vienotības" labklājības ministrs Reinis Uzulnieks no ZZS nezaudēja amatu, bet tā vietā saņēma uzdevumu skaidrot paveikto Stambulas konvencijas īstenošanā. Šie rezultāti viņam ir jāizklāsta nākamnedēļ.

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Arī šoreiz turpināsim apskatīt jautājumus par ēkas siltināšanu un griestu klājuma veidošanu. Raidījumā būs būveksperta ietikumi kā panākt, lai betona grīda saimniecības ēkā būtu sausa un līdzena. Runāsim arī par skaņas slāpēšanas iespējām daudzdzīvokļu mājā.

1.jautājums. Ķieģeļu māja ar vecu piebūvi, 20 kvadrātmetru stāvbūve. Šobrīd nav apdzīvota, jo starp bēniņiem un telpu nav griestu. Ir 20cm biezas nesošās sijas. Kā pareizai izveidot silto griestu pīrāgu, lai tas būtu bez plēvēm. Jautājums arī par stāvbūves sienām (15cm biezas). No ārpuses tās ir siltinātas ar 5cm akmens vati un apmestas ar dekoratīvo apmetumu. Kā pareizi apdarīt sienas no iekšpuses? Vēlamies izmantot dabīgus, elpojošus materiālus. Vai tomēr obligāti jāliek plēve? Kā aizpildīt šķirbas starp stāvbrusām?

2.jautājums. Par betona grīdu. Veca saimniecības ēka ar nelīdzenu betona grīdu. Grīda visu laiku ir mitra. Domājam grīdu atjaunot. Uzliet jaunu betona kārtu un vienlaicīgi risināt arī mitruma problēmu. Ko klāt uz vecās betona grīdas, lai mitrums nesūktos cauri uz jauno kārtu? Plēvi, hidroizolācijas materiālu? Vai ir arī kāds cits, labāks risinājums?

3.jautājums. Kā var iztīrīt, padarīt gaišākas grīdas flīzes? Tā ir mūžīgā problēma. Kam lai lūdz padomu? Ko Jūs ieteiktu darīt? Vai ir kāds cits veids izņemot demontāžu? Pirms tam šajā vietā atradās krēsls.

4.jautājums. Dzīvoklī problēmas ar skaņas izolāciju. 467. sērijas 9 stāvu māja. 1.Kaimiņiene ļoti skaļi klausās televizoru. Grūti aizmigt. Televizors ir tieši aiz guļamistabas sienas. 2.Augšējā dzīvoklī veikts remonts. Nezinu, kas ir izdarīts grīdai. Tagad katra darbība: bērna skriešana, katrs nokritis priekšmets, gultas izvilkšana, ir ļoti skaļi dzirdama. Kanalizācijas caurule laikam ir jānomaina uz zilo cauruli. Tagad ir čuguna. Māja celta 80 gados. Ko darīt, lai slāpētu trokšņus? Kādus materiālus izmantot?