latvijasradio.lsm.lv - RSS

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību? 

Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis.

--

26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes.

Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs.

"Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš.

Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien. 

Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana.

Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.

Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa.

Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā?

"Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas."

Protams, labāk iet ārā no telpām.

Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma.

"Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa.

Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.

Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma.

"Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa.

"Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."

Diana Bogdanova lasītājiem ir pazīstama ar grāmatu “Mana ome un vareņiki”, kurā autore stāsta par Ukrainā pavadīto bērnību, kā arī dalās ar gardu ēdienu receptēm no vecmāmiņas krājumiem. Autores ikdiena aizrit darbā sabiedrisko attiecību un labdarības jomā, taču viņa ar aizrautību apgūst jaunas zināšanas un prasmes kā ēdienu gatavošanu, tango, lidošanu ar paraplānu, spāņu valodu, pavisam noteikti ļaujoties jauniem piedzīvojumiem.

Šķiet, ka tāds aizraujošs piedzīvojums Dianai ir arī grāmatu rakstīšana. Dianas Bogdanovas grāmata “Andalūzijas rasols” ir tā, kas iedvesmo jauniem ceļojumiem, gardu ēdienu pagatavošanai, sapņošanai un sapņu piepildīšanai. Kas kopumā veido rasolu.

To savā sarunā ar Dianu Bogdanovu centās noskaidrot Liega Piešiņa.

В Елгавском крае, прямо в болоте Кайгу, появился первый из 16 огромных ветряков. Здесь строят самый высокий ветропарк в Балтии. Длина лопастей турбины - почти 90 метров, а самая высокая точка проведения работ - 266 метров.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone.

Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava.

Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē.

Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi.

Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres.

24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas.

Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols.

Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā.

Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā.

Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus.

Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē!

Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs.

Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā.

Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Bērnu dzimst arvien mazāk – Latvijā ir vairākas dzemdību nodaļas, kur dienā nav pat vienas dzemdības. Šīs demogrāfijas tendences Veselības ministriju mudinājušas pārskatīt dzemdību nodaļu tīklu Latvijā, ir skaidrs, ka piedāvās nodaļu skaitu mazināt. Kas paredzēts un par ko bažījas slimnīcā Balvos, kur dzemdību skaits pērn bija vismazākais Latvijā, – 190?

Šis ir pirmais sižets plašākā Latvijas Radio Ziņu dienesta veidotā sērijā par demogrāfijas problēmām un to iespējamu risinājumu.

„Viena no palātiņām. Arī ir jaunas funkcionālās gultas, lai sievietei būtu vieglāk.”

Galvenā ārste Sigita Drubiņa izrāda Balvu slimnīcas dzemdību nodaļu. Telpas pavisam svaigas, remonts bija pirms trim gadiem. Daudzās palātās tikai viena gulta, divvietīgās reti izmanto.

„Jo pārsvarā ir tā kā uz ģimeni tendētas, ja paliek tētis, tad viņam ir izvelkamā un viņš var iekārtoties tur.”

Kopumā palātas ir septiņas, te varētu dzimt un dzimt, taču ir visai kluss. Pēdējoreiz bērna pirmo kliedzienu nodaļā dzirdēja pirms trim dienām. Šajā rītā iestājusies jauna dzemdētāja no Alūksnes. Vēl nesen te bija skumjš notikums – jau ierodoties slimnīcā, bērns izrādījās mammas miesās nomiris. Tomēr kopumā dati rāda – šaipusē bērni dzimst ļoti maz.

„Dzemdību skaits ir mazs, un tas krītas. Ja ir pagājušogad mums bija 190, šogad mēs nedabūsim arī 190, tas ir skaidrs.”

Galvenā ārste Drubiņa stāsta, ka šogad Balvu slimnīcā bijušas 107 dzemdības. Tātad aptuveni katru otro dienu. Pērn slimnīca Balvos bija ar mazāko dzemdību skaitu Latvijā, tai seko Rēzeknes slimnīca, kur pērn vairākus mēnešus gan bija remonts, un Dobeles slimnīca, abām nedaudz virs 200.

24 сентября отмечается Международный день семейной гиперхолестеринемии - патологии, вызывающей повышение уровня холестерина в крови и увеличивающей риск развития сердечно-сосудистых заболеваний, таких, как инфаркт и инсульт. Ассоциация ParSirdi.lv совместно с кардиологами призывает обратить внимание на это наследственное заболевание, характерной особенностью которого является врожденный высокий холестерин. Эта болезнь затрагивает 1 из 250 человек, поэтому в Латвии сейчас может быть около 7000 пациентов, находящихся в зоне риска. Благодаря Регистру семейной гиперхолестеринемии, в Латвии выявлено около 700 человек с подтвержденной диагностикой, получающих соответствующее лечение и уход. Подробности в сюжете Людмилы Пилип.

Pirms 11 gadiem klajā nāca tēlnieka Ulda Zariņa kopīgi ar Sandi Kondrātu sarakstīta grāmata angļu valodā ”Anatomy for Sculptors” jeb latviski – ”Anatomija tēlniekiem”, kas bija veidota vizuāli domājošiem māksliniekiem. Izrādījās, ka šīs grāmatas interesentu loks ir ļoti liels un starptautiski plašs, un nu jau no vienas grāmatas izaugusi vesela grāmatu sērija. 26. septembrī Mākslas akadēmijā būs atvēršana ceturtajam sērijas izdevumam ”Arm and Hand in Motion” jeb ”Roka un plauksta kustībā”. Grāmatas legāli tulkotas septiņās valodās, bet tām ir arī nelegāli tulkojumi, tās pieprasītas ne tikai mākslinieku un mākslas studentu, bet arī plastikas ķirurgu vidū.

”Nu, interesanti, es atrodos kaut kur starp disciplīnām – ar vienu kāju es atrodos mākslā, ar otru – medicīnā.”

Tā sarunā saka Uldis Zariņš, tēlnieks, docents Mākslas akadēmijā un nu jau četru cilvēka anatomijai veltītu grāmatu autors. Pirmajai grāmatai ”Anatomija tēlniekiem” sekojušas grāmatas par sejas un galvas anatomiju un jaunākā ir veltīta rokai un plaukstai kustībā.

Visa pirmsākumā bija paša autora pieredze. Kā praktizējošs tēlnieks viņš saskārās ar to, ka – lai arī literatūras par anatomiju ir ļoti daudz – tā runā nedaudz citā valodā kā būtu nepieciešams tēlniekam vai vispār māksliniekam, kam raksturīga vizuālā domāšana.

Galvenā mērķauditorija grāmatām ir tēlnieki, gan klasiskie tēlnieki, gan tie, kas strādā digitālajā vidē un ar datoru veido skulptūras, ko pēc tam var izmantot animācijā, filmās, spēlēs un citos materiālos, un tas arī tiek darīts – Ulda Zariņa radītos materiālus izmanto arī lielās studijas, piemēram, Avatar filmu sērijā.

Līdz ar otro grāmatu, kas veltīta sejas anatomijai, Ulda Zariņa veikums kļuva populārs arī estētiskās medicīnas aprindās, plastiskie ķirurgi novērtēja to, cik šīs ilustrācijas ir rūpīgi un detalizēti izstrādātas, estētiski izpildītas un vērtīgas arī viņu darbā.

Ulda Zariņa grāmatas iznākušas vismaz 10 valodās, astoņās legāli, bet divās arī nelegāli.

Ceturtā sērijas izdevuma, kas veltīts rokai un plaukstai kustībā, atvēršanas svētki būs piektdien sešos vakarā Mākslas akadēmijā, ieeja pasākumā ir brīva, būs iespēja tikties ar autoru Uldi Zariņu, kurš sniegs ieskatu grāmatu sērijas tapšanā un radošajā procesā.

В течение 20 лет Приедайнская смотровая вышка в Краславе была популярным у туристов местом. Ежегодно на неё поднимались почти 20 тысяч посетителей. Но из-за плохого технического состояния башни ее снесли. Представители Latvijas valsts meži надеются в ближайшие годы найти финансирование на новую башню, чтобы она прослужила хотя бы в два раза дольше. Подробности в сюжете корреспондента LSM+ Юлии Бите.

Жители Екабпилса бьют тревогу: на прошлой неделе во дворе частного дома застрелили собаку. И это далеко не первый случай. В последние годы в этом районе уже погибали или получали ранения и другие животные. Люди подозревают соседа, но он свою вину отрицает. В полиции же говорят: официально получено только одно заявление. Между тем, жители боятся и просят помощи у самоуправления, даже вышли на акцию с плакатами. Подробности в сюжете LSM+.