Šajā nedēļas nogalē Dagdā svinēs saimnieču jeb Annas dienu, savukārt Rēzeknes novada Dekšārēs “Latgaļu sātā” varēs apgūt dažādus senos amatus, bet pagasta centrā piedalīties papīra lidmašīnu čempionātā. Savukārt Preiļu un Līvānu pusē garšīgi pabaros un ēdienu pasniegs pa grāfu modei no apzeltītiem šķīvjiem.

Annas diena Dagdā ir “sirsnīgi svētki, kas apvieno tradīcijas, mūziku un vasaras prieku visai ģimenei.” Godināt saimnieču darba tikumu un jau trīsdesmito gadu kopā svinēt sestdien (25.07.) aicina Dagdas Kultūras centra vadītāja Inese Plesņa: “Jau no plkst. 9.00 pilsētas skvērā darbosies Annas dienas tirdziņš, kur varēs satikt gan mājražotājus un amatniekus, gan tiks godinātas Annas, šī tradīcija gadu gadiem mums dzīva. Bet īstā svētku kulminācija sāksies vakarā Dagdas muižas parka estrādē, kur plkst. 20.00 uz skatuves kāps mūsu talantīgā Karīna Stivriņa ar Krāslavas novada jauniešu mūzikas studiju, tad skatītājus priecēs Viktors Buntovskis un vakara kulminācijā estrādi pārņems leģendārā grupa “Jumprava”, un protams, kā Latgalē pieņemts, ballēsimies līdz rītam ar Aināru Lipski.”

Tradicionālās vērtības sestdien (25.07.) ir iespēja kopt arī Rēzeknes novada Dekšāres ciema „Latgaļu sātā”. “Ir aicinātas ciemos ģimenes ar bērniem, kur varēs piedalīties dažādās radošās darbnīcās, piemēram, kokļu spēles darbnīcā, izmēģināsim maizi cept maizes krāsnī, tāpat keramiku veidosim kopā ar Irēnu Greivuli, mana mamma iepazīstinās ar pieredzi, kā lūku vīzes izgatavot no liepu lūkiem, kā to senos laikos darīja mūsu vectēvi un vecmātes,” stāsta biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta” vadītāja Marika Zeimule, uzsverot, ka arī pati „Latgaļu sātas” ēku apbūve ir visīstākā latgaliešu kultūras lieciniece: “Latgaļu māja, kur ir saglabājies aukstais gals jeb soltais gols, kā saka Latgalē. Tajā ir gan maizes krāsns, gan pilna pūra lāde ar pielocītu pūru, tāpat mums ir klētiņa, kur glabājam nostāstus par mūsu vēsturi.”

Bet Dekšāru ciema centrā sestdien (25.07.) jau no rīta ļauties “Vasaras reibonim” aicina pasākuma organizators Sandis Mesters: “Sākam plkst. 10.00 ar tirgu, pēc tam bungu performance no Rīgas, tad sportiskās aktivitātes visai ģimenei, kā arī papīra lidmašīnu čempionāts, pēcpusdienā radošās darbnīcas, meistarklases, lielformāta spēles un vakarā plkst. 19.00 noslēguma koncerts ar amatiermākslas kolektīviem un īpašajiem viesiem Annu Dribas un Agri Riču, un balle ar Aldi Grandānu.”

Savukārt Preiļu un Līvānu novados savas durvis šajās brīvdienās (25.–26.07.) ir atvērušas 11 Mājas kafejnīcas, un kā stāsta Preiļu novada Tūrisma attīstības un informācijas centra speciālists Agris Pastars, trīs no tām ir ar īpašu glanci: “Trīs pārstāvji ir no mūsu novada pilīm un muižām! Un ja runājam par Preiļu pili, tad te piedāvās grāfu Borhu kulināro mantojumu. Ir īpašs piedāvājums no senajām grāfu Borhu receptēm, kur tiks pasniegts viens no grāfienes mīļākajiem ēdieniem – vijolīšu marmelāde. Ja pievēršamies muižām, tad Ārdavas muiža piedāvā baudīt gardu tēju, kafiju un dažādus citus atspirdzinošos dzērienus, un protams, arī vietējo saimnieču darinātas gardas kūkas un tortes. Savukārt Silajāņu jeb Ābolu muižā piedāvājums būs ļoti grezns un apzeltīts, uz grezniem zelta šķīvjiem tiks pasniegti gan cepeši, gan ābolkūkas.”

Lai šīs brīvdienas ir ierosme interesantiem piedzīvojumiem!

Vējš matos un ātrums sirdī – tā varētu nosaukt braukšanu ar motociklu. Kā ceļot ar šiem spēkratiem un kā plānot ceļojumu, zinot, ka vēlēsieties braukt tieši ar motociklu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas motobraucēji – satiksmes eksperts Oskars Irbītis un Latvijas Motoklubu asociācijas pārstāvis Arnis Blodons.

"Tas noteikti ir jādara! Šis aparāts ir fantastisks ceļošanas rīks." ceļot ar motocikliem aicina Oskars Irbītis. "Daudzas valstis to ir sapratušas, ka motobraucējs ir pats fantastiskākais tūrists. Ja cilvēks brauc ar kemperiem, ar savu dzīvojamo vagonu, viņš ir visu paņēmis līdzi un ir izplānojis savu maršrutu tā, ka viņš nu tur aizbrauks uz turieni, aizbrauks uz turieni, bet tā, lai man ir neērti. Tie, kas brauc ar motocikliem, tiem līdzi nav nekā. Obligāti viņiem vajadzēs vietu, kur palikt. Viņam vajadzēs arī vietu, kur kaut ko nopirkt. Motocikls ir fantastisks līdzeklis, lai varētu šo to apskatīt un piebraukt arī tādās vietās, kur varbūt citi nevar to izdarīt. It sevišķi, ja skatāmies uz valstīm, kas ir bagātākas ar kalniem, bagātākas ar sarežģītākiem ceļiem. Piemēram, viena no tām valstīm, kas ir ļoti, sapratusi, ka motociklisti ir baigi foršā lieta, ir Norvēģija, jo Norvēģijā, piemēram, maksas ceļi ir motociklistiem ir par brīvu. Līdz ar to tas pats par sevi kļūst par tādu pievilcīgu ceļošanas līdzekli. Turklāt arī attieksme pret motociklistiem ir ļoti labvēlīga."

"Ja gribam braukt garos ceļojumos, ir jāpiemeklē tāds motocikls, uz kuru tu patiesi jūties ērti," par braucamlīdzekļa izvēli bilst Arnis Blodons. "Oskars pieminēja, svarīga ir stūres pozīcija, svarīgs ir sēdeklis. Ja 500 kilometrus braucot, nebūs pareizs sēdeklis, tad es atvainojos, "dibens degs elles ugunīs". Tas būs ļoti nepatīkami. Nepareizs stūres novietojums vai piedzīšana kādam divdesmitgadīgam vēl tā, bet ja tev ir pāri par 30 un ir bijušas sporta traumas, sāk smelgt pleci, mugura, sasprindzinājums. Es savu motociklu esmu pārbūvējis ar legālajām detaļām, ko pieļauj tehniskā apskate, pielāgojis sava auguma īpatnībām - stūres augstums, sēdeklis, kāju izvietojums. Tad tiešām var nobraukt garus gabalus."

"Lielākā nelaime, kas apdraud garu gabalu braucējus, nav fiziskais nogurums. Mēs nokāpjam no mocīša, bišķi pavingrojam, bišķi pastaipāmies, iedzeram ūdeni, neaizraujamies ar ēšanu gara brauciena laikā. Bet tas, kas visvairāk atspēlējās, ir miegs," turpina Arnis Blodons. "Ja esi 16 - 17 stundas pavadījis uz motocikla, tu brauc ar vaļējām acīm un tev "suņi sāk skriet". Mans ieteikums, kad jūtu, ka nāk "melnais suns" virsū, vienkārši nolieku moci malā, atrodu kaut kādu vietiņu, kur es uz 20 minūtēm iekrītu tā saucamajā dziļajā miegā. Atslēdzies, iekrīti, pēc 25 minūtēm cēlies - pilnīgi cita sajūta un brauc tālāk."

Arnis Blodons ļoti kritiski vērtē mototūrima iespējas Latvijā, nav domāts ne par maršrutu piedāvājumu, ne infrastruktūru.

Latvijā mēs esam pieraduši pie ātra interneta un plaša digitālo pakalpojumu klāsta, un daudziem veidojās pārliecība, ka šajā jomā esam diezgan attīstīta valsts. Tomēr pēdēja laikā notikušie incidenti, kad noziedzniekiem izdevās piekļūt „Latvijas Valsts mežu” un zāļu ražotāja „Olpha” serveriem, liek uzdot jautājumu: vai līdz ar strauju digitalizāciju esam parūpējušies arī par kiberdrošību? Kāpēc šīs lietas ne vienmēr iet roku rokā un kā jāizskatās kiberdrošības jomai Latvijā ideālajā gadījumā?

Kiberdrošība un digitāla attīstība nav viens un tas pats. Katru no šiem procesiem virza atšķirīga motivācija. Valsts pusē ātrie un pieejamie digitālie pakalpojumi atvieglo iedzīvotāju dzīvi, bet privātajā sektorā mazina izmaksas vai vairo ieņēmumus. IT drošības uzņēmumu grupas "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs skaidro, ka kiberdrošība vēsturiski tika uzskatīta par izdevumu pozīciju, kas nedod skaidru pienesumu.

Valsts sektorā kiberdrošību veicināja galvenokārt normatīvie akti, bet privātajā – pašu uzņēmēju apziņa, ka neuzmanība pret kiberdrošību var radīt pamatīgus riskus. Solovjovs vērtē, ka lai gan motivācija ir atšķirīga, kopumā šobrīd valsts un privāta sektora situācija ir aptuveni vienā līmenī. Abos sektoros ir gan labi, gan slikti piemēri, piekrīt Kiberincidentu novēršanas institūcijas "Cert.lv" vadītājas vietnieks Varis Teivāns. Bieži izšķirošais ir tas, vai par to rūpējas uzņēmuma vai iestādes vadība.

Šovakar, 24. jūlijā, "PAiR" rezidencē Pāvilostā būs skatāma mākslinieces Ilzes Mazpanes performance "101". Tajā simt viena glāze kļūs par laika mēru, materiālu un liecinieku. Māksliniece iecerējusi izmantot arī Pāvilostā savāktus dabas materiālus, kas pārtapuši košā sīrupā. Caur klātbūtni, atkārtojumu un attiecībām ar vidi performance aicinās skatītāju vienkārši būt un vērot, kā mainās viņa paša laika pieredze. Performances ilgums gan nav prognozējams. Ilze Mazpane sola, ka tas ilgs līdz brīdim, kad pienāks īstais laiks tai beigties.

Reklāmas sociālajos medijos un sadarbība ar influenceriem – tie ir tikai daži no paņēmieniem, ko Krievija izmanto, lai piesaistītu jaunus darbiniekus vienai no tās lielākajām dronu ražotnēm Alabugas speciālajā ekonomiskajā zonā. Neatkarīgais izdevums „T-invariant” ziņo, ka šim nolūkam tiek izmantota arī īpaši izstrādāta videospēle un militāro simulāciju spēļu turnīri. 

Alabugas speciālajā ekonomiskajā zonā atrodas viena no lielākajām Krievijas dronu ražotnēm. Latvijas Radio jau iepriekš vēstījis, ka Krievija, izmantojot studiju programmu „Alabuga Start”, piesaistījusi Āfrikas valstu pilsoņus ar solījumiem par darba un studiju iespējām. Realitātē gan daudzi no viņiem nonākuši Krievijas kara industrijā.

Izdevums „T-invariant” ziņo par jaunu darbinieku piesaistes veidu. Alabugas speciālās ekonomiskās zonas ģenerāldirektors Timurs Šagivalejevs ir patentējis videospēli „Drone Battle: Ukraine” („Dronu cīņa: Ukraina”). Tās mērķis, pēc izstrādātāju teiktā, esot iepazīstināt lietotājus ar situāciju Ukrainas kara frontē un attīstīt taktiskās un stratēģiskās plānošanas prasmes. Taču, kā norāda „T-invariant”, praksē spēle tiek izmantota potenciālo bezpilota aviācijas speciālistu atlasei.

Spēle ir daļa no projekta „Staļina piekūni”, kura mājaslapā tiek publicētas vakances dronu inženieriem un operatoriem, un tā kalpo kā viens no sākotnējiem kandidātu atlases posmiem. Projekta nosaukumu papildina sauklis: „Mūsu vectēvi izstrādāja un ražoja labākos ieročus pasaulē un izmantoja tos, lai uzvarētu fašistus. Tagad ir mūsu kārta.”

Turklāt potenciālo darbinieku meklēšanai tiek izmantoti arī plašāki e-sporta turnīri. Alabuga un „Staļina piekūni” organizē „Dronecon” turnīrus, kuros dalībnieki sacenšas dronu simulatoros un militārās tematikas spēlēs. Turnīru balvu fonds sasniedz 15–18 miljonus rubļu jeb vairāk nekā 150 tūkstošus eiro, kā arī labākajiem spēlētājiem tiek piedāvātas darba iespējas.

Tādējādi tiek izpludinātas robežas starp izklaidi un militāro jomu, videospēlēm kļūstot par vienu no veidiem, kā Krievija atrod cilvēkus ar interesēm un prasmēm, kas var noderēt arī ārpus virtuālās vides.

Vai valdībai savu retoriku un solījumus izdosies pārvērst praktiskos, pieņemtos lēmumos - tas ir nākamo mēnešu jautājums. To intervijā Latvijas Radio sacīja politoloģe, politikas centra "Providus" direktore Sanda Liepiņa.

Rīcības plānā ir 150 jautājumi un atlikušas 60 dienas, kas nozīmē, ka dienā būtu jāpieņem vismaz trīs lēmumi, kuriem jābūt skaidriem, nokomunicētiem un pieņemtiem.

Kā pauda politoloģe - pēc tā, kā tas šobrīd virzās sēdēs, neizskatās, ka izdosies pieņemt visus lēmumus.

Kontekstā ar Nacionālo apvienību, kas no opozīcijas ienākusi valdībā, politoloģe Liepiņa min, ka Latvijā šobrīd ir vērojama radikalizācija, kur šim ciklam cauri ir izgājusi Austrija un Polija.

"Aktīva un spēcīga antiimigrācijas retorika, retprika pret nevalstiskām organizācijām. Kopumā tā ir nevēlamu sabiedrības grupu, indivīdu, organizāciju pasludināšana, diezgan klasiska totalitāro režīmu taktika, kuru mēs zinām, labi atceramies no Latvijas vēstures, ko, cerams, esam Latvijas visi apguvuši. Nevēlamās grupas ir politiskie pretinieki, cilvēki ar lielākiem ienākumiem, zemnieki, kuriem pārāk daudz zemes, citu seksuālo orientāciju cilvēki, čigāni, kaut kādā brīdī Latvijā ebreji pasludināti par nevēlamām personu grupām. Kas arī vēsturē parāda, ka daudz jau nevajag, lai izraisītu klajāku naida izpausmju vilni. Tas mani satrauc. Šādai retorikai pieaugot, man liekas, ir ļoti liela atbildība dažādām iesaistītām amatpersonām saprast, ka viens ir priekšvēlēšanu diskusija, bet pilnīgi kaut kas cits ir šādā veidā demokrātiskā sabiedrībā mēģināt virzīties faktiski autoritārisma virzienā, kur mēs pasakām nevēlamās grupas un savā veidā tieši vai netieši uzkūdām kādus veikt iespējams naida un vardarbības aktus," analizē Liepiņa.

Ērtāk, bet krietni dārgāk – Latvijā koka peronu izbūve ne tikai kavējas, bet beigās kļūs, iespējams, pat par aptuveni 70% dārgāka. To Latvijas Radio noskaidroja uzņēmumā „Latvijas Dzelzceļš”, kas līdz pagājušā gada beigām koka platformas plānoja izbūvēt 16 pieturās. Vairumā to sanāca izdarīt, bet kopumā projekts kavēsies vismaz par pusotru gadu. Turklāt atbildīgā Satiksmes ministrija, izskatās, nejūt nekādu vajadzību tajā iejaukties.

Kāpēc šo pagaidu peronu izbūve kavējas un to izmaksas ir par daudziem simtiem tūkstošu eiro lielāka, nekā paredzēja vēl pagājušā gadā?

"Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau aizņemts līdz pat 2029. gadam. Par to ļoti priecājos. Bet ar Latvijas Nacionālā opera un balets saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves," – tā intervijā Ilgai Augustei atklāj tenors MIHAILS ČUĻPAJEVS, kurš Leoša Janāčeka operā "Broučeka kunga ceļojumi", kas iestudēts Bregencas festivālā, atveido veselas trīs lomas.

Mihails Čuļpajevs: Bregencas festivālā parasti tiek iestudētas divas operas. Viena domāta skatuvei, kas atrodas brīvdabā pie ezera – šogad tā ir "Traviata" – bet mūsu izrāde būs telpās. Pagājušogad piedalījos Džordžes Enesku "Edipa" iestudējumā – tā bija pirmā reize, kad uzstājos Bregencas festivālā. Šogad ir Janāčeka "Broučeka kunga ceļojumi". Notikumi sākas astoņdesmitajos gados Prāgā, kur Matejs Broučeks, bišķiņ iedzerot alu, nokļūst uz Mēness – tas ir viņa pirmais lielais ceļojums. No Mēness viņš dodas uz 15. Gadsimtu – 1420. gadu Prāgā…

Ilga Auguste: Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama pēdējos gados kāpinātā interese par šo Leoša Janāčeka satīrisko operu? Kā zināms, pirms trim gadiem notika šīs operas jauniestudējums arī Brno operteātrī.

Pirmkārt, šī opera ir tiešām unikāla! Ārkārtīgi krāsaina savā muzikālajā valodā: tik interesants tēmu dziļums, runājot par mūziku – orķestrācija patiešām ir brīnišķīga – no pēkšņiem valšiem līdz skaistām, liriskām melodijām. Krāsu gamma ir bezgalīga. Līdz ar to, ka visu laiku ceļojam, tas tiek raksturots arī mūzikā. Piemēram, kad Broučeks ceļo uz Mēnesi, mūzikā parādās pilnīgi jauni frāzējumi. Fantastiski muzikālie paņēmieni! Un pēc tam, kad aizceļojam uz 15. gadsimtu, parādās viduslaiku motīvi un arī ērģeles.

Leoša Janāčeka opera "Broučeka kunga ceļojumi" atnesusi jums nevis tikai vienu no vadošajām lomām, bet veselas trīs! Kas jums tajās jātver?

Pēc operas ieceres gandrīz visiem varoņiem šeit ir trīs lomas. Jo mums ir trīs ceļojumi. Pirmajā ceļojumā uz Prāgu 80. gados esmu mākslinieks Mazals. Ceļojot uz Mēnesi, esmu Blankitnijs – ēteriskais mākslinieks. Bet, ceļojot uz 15. gadsimtu, esmu kareivis Petržiks. Interesants fakts ir tas, ka trešais un ceturtais cēliens, kas norisinās 15. gadsimtā, rakstīts krietni vēlāk nekā pirmais un otrais cēliens. Līdz ar to var arī just, ka komponists ir vai nu nobriedis, vai pamainījis savu radošo izteiksmi muzikālā ziņā, jo 15. gadsimts uz operas humoristiskā, satīriskā fona skan daudz drūmāk. Protams, šajos cēlienos attēloti vēsturiskie notikumi, karstais husītu karš. Tas nav vieglākais laiks un tur nav daudz par ko ironizēt.

Vai no dzejnieka ir viegli pārslēgties uz karavīra lomu? Cik šie tēli ir kontrastējoši, vai tomēr līdzīgi?

Muzikālās izteiksmes ziņā tēli ir ļoti līdzīgi. Manas partijas vokālie uzdevumi nav vienkārši: Leošs Janāčeks tenoriem raksta nopietni… Augstumi ir diezgan augsti. Jācenšas to visu izdarīt maksimāli kvalitatīvi. Jo šo operu, neskatoties uz to, ka tajā ir daudz melodisku un skaistu frāzējumu, komponists vairāk rakstījis saskaņā ar čehu valodas ritmu. Līdz ar to bieži vien monologi čehiski ir ļoti, ļoti lielos augstumos. Tas ir ļoti tipiski Janāčekam.

Kādā valodā pēdējās nedēļās jums nācies runāt visvairāk?

Pēdējās nedēļās ļoti bieži jārunā gan angliski, gan vāciski. Un, protams, lai sagatavotu savu partiju kvalitatīvā čehu valodā, to mācījos. Man bija ļoti intensīvas stundas ar skolotājiem, lai piestrādātu pie izrunas, jo tas nav vienkārši – tā ir ļoti specifiska valoda, un  jābūt labi sagatavotam, lai to visu izdarītu autentiski.

Ja jūs tagad aizbrauktu uz Čehiju – vai varētu sazināties ar turienes cilvēkiem čehu valodā?

Dažas frāzes čehu valodā jau māku, un pasūtīt kafiju kafejnīcā varētu. (Smejas.)

Šīs operas režisors ir amerikānis Juvals Šarons, kurš pirms kāda laika postulēja, ka operas žanrs ir miris. Bet ieraugot, šķiet, kādu Bregencas festivāla iestudējumu, radikāli mainījis savas domas un tagad pievērsies tieši operu režijai. Un šī Bregencas festivāla režija solās būt arī ļoti interesanta, iespējams, pat kaut kur futūristiska. Kā jūs raksturotu šīs operas iestudēšanas procesu? Cik ilgi tas notika, un vai tas norisinājās mēģinājumu telpās, vai tomēr jau uz skatuves, ar visu scenogrāfiju?

Kas ir īpašs šajā festivālā – kad dodamies uz šo projektu, strādājam jau uz lielās skatuves, jo nekādi citi projekti līdz pirmizrādei uz šīs skatuves nenotiek. Līdz ar to jau no pirmās dienas ir gan scenogrāfija, gan oriģinālie kostīmi. Piecas nedēļas visu laiku atrodamies oriģinālā atmosfērā, oriģinālās dekorācijās! Un dekorācijas šai operai patiešām ir iespaidīgas. Grūti tās pat raksturot, jo tās ir ļoti futūristiskas. Ja pirmajā daļā, astoņdesmitajos gados, mums ir džinsi un gari mati – kā jau astoņdesmitajos bija,  bet kad esam uz Mēness, ātri skrienam pārģērbties, lai uzvilktu tādas caurspīdīgas kastes – katram ir sava krāsa, katram ir savs raksturs. Tas laikam ir vislielākais izaicinājums: ja dziedi kastē, publika mūs redz, bet gaismu dēļ, ko atstaro kastes virsējais materiāls, mēs publiku neredzam un dažreiz pat slikti varam redzēt diriģentu. Piecas nedēļas tas bija mūsu lielākais izaicinājums – pielāgot kustības tā, lai šajā sarežģītajā mūzikā būtu kopā gan ar diriģentu, gan izveidotu tēla raksturu. (..) 

Vai šīs kastes gadījumā nesimbolizē to, ko mēs ļoti bieži mūsdienās saucam par burbuli, kurā katrs no mums vai kāda cilvēku daļa atrodas?

Varbūt. Leošs Janāčeks šajā operā ironizē par daudz ko. Visvairāk viņš ironizē par cilvēku šauro skatu. Kaut kādā veidā cilvēki kastēs varētu būt simboliskais paņēmiens – tāds kā aprobežotības simbols. Bet man šķiet, ka šajā operā tās vienkārši ir neprastas būtnes – kastes plīvo pa Mēnesi, esam kā dvēselītes. Tas tiešām ir ļoti interesanti un skaisti, jo gaismu mākslinieks ir piestrādājis pie efektiem. Uz aizmugures fona ir ļoti skaistas dekorācijas – tādas futūristiskas, kosmiskas.

Klausītājiem un skatītājiem izrādes divas stundas ir ļoti labs hepenings un viela pārdomām, vai ne?

Tieši tā. Jo šī opera, pirmkārt, ir par čehu sabiedrību – par Broučeka egoismu, dzīvesveidu,  sīkpilsonisko gļēvulību, komfortismu, patriotisma trūkumu, šauru pasaules redzējumu. Es teiktu, ka šī opera ļoti meistarīgi izmanto absurdo teātri un iepazīstina mūs ar patiesiem vēsturiskiem notikumiem. Tā ir ļoti bagāta un unikāla.

Kādas attiecības jūs saista ar pārējiem solistiem, kas piedalās šajā operā?

Piecu nedēļu laikā esam kļuvuši ļoti labi draugi. Viņi ir brīnišķīgi mākslinieki, bet pirmkārt – brīnišķīgi cilvēki. Iestudējot operu, bija ļoti patīkama atmosfēra. Pirmkārt, tā ir Bregenca, Konstances ezers. Mums arī paveicies ar labu laiku – ap 30 grādiem... Nav viegli strādāt, ja pilnībā trūkst gaisa... Bet vislabākais ir tas, ka cilvēki fokusējas uz tik sarežģītu darbu kā šī opera, jo nošu materiāls – tur bija jāmācās un jāskaita, tā nav mūzika, kurā var vadīties pēc melodijas un zini, kur vajag iestāties. (..) 

Kas notiks pēc tam, kad atgriezīsieties Latvijā? Kādas ir jūsu nākamās sezonas lomas, kas jums vēl ir jāapgūst?

Nākamā sezona būs ļoti sarežģīta – būs daudz jaunu projektu. Diemžēl neviens no tiem nebūs Latvijā. Mmans nākamais lielais mērķis ir Pinkertona loma Pučīni operas "Madame Butterfly" iestudējumā Berlīnes Komiskajā operā, pēc tam uzreiz jābrauc uz Somiju, Helsinkiem, kur atkal būs Pučīni – atveidošu Rūdolfu "Bohēmā". Pēc tam došos uz Beļģiju, lai "Borisā Godunovā" dziedātu Grigoriju. Uzreiz pēc tam būs koncerts Sidnejas operā. Tā ka sezona būs ļoti aktīva. 

Bet jūs taču negribat teikt, ka Latvijā jūs neredzēsim nevienā operā?

Pēdējos gadus Latvijā patiešām esmu ļoti maz – piedāvājumu no daudziem pasaules opernamiem bijis daudz, un pieredzes un intereses pēc esmu tos akceptējis. Protams, arī karjeras pēc. Skatoties tuvākajā nākotnē, mans kalendārs jau ir aizņemts līdz 2029. gadam, kas mani iepriecina. Bet ar Latvijas Nacionālo operu saglabājam ļoti, ļoti labas un draudzīgas attiecības. Esam vienojušies: tiklīdz man būs brīvs mēnesis, tā atbraukšu un ar prieku kāpšu uz mūsu mājas skatuves.

Lai izdodas, Mihail! Mēs tiešām priecājamies par jums!

Liels paldies jums!