Luga “Indrāni”, kas sarakstīta pirms vairāk nekā 120 gadiem, tapusi Jaunā Rīgas teātra interpretācijā. Rūdolfs Blaumanis lugas “Indrāni” sākumā raksta: “Darbība notiek mūsdienās”. Iestudējuma veidotāji apliecina, ka “Indrāni” būs par Latviju šodien. Kultūras rondo iztaujājam režisoru Gerdu Lapošku un scenogrāfi Moniku Korpu.

Latviešu literatūras klasiķa un drāmas meistara Rūdolfa Blaumaņa darbi turpina nodarbināt režisoru prātus un trāpīt aktieru un skatītāju emocijās. Šosezon uz Latvijas teātru skatuvēm Blaumani atkal iestudē daudz, un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma viņš atgriezies arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur Blaumaņa “Indrānus” ar Lielās zāles vērienu iestudējis Gerds Lapoška radošā kopdarbā ar scenogrāfi Moniku Korpu.

Par izvēli iestudēt "Indrānus" Gerds Lapoška saka, ka visiem atbild, ka nevar iztēloties neko citu, ko tagad būtu varējis iestudēt.

"Tas ir tik precīzi šobrīd un sāpīgi, un skaisti. Šis Blaumaņa teksts, kas uzrakstīts pirms 122 gadiem, šodien skan ļoti skaļi un spēcīgi," vērtē Gerds Lapoška.

Monika Korpa neslēpj, ka bijusi pārsteigta, kad Gerds Lapoška uzrunājis viņu sadarbībai iestudēt Blaumaņa "Indrānus", jo šķitis, ka jaunajiem būtu jāstrādā ar savas paaudzes autoriem.

"Tā kā tas ir mans pirmais Blaumanis, es nevarēju teikt nē. Mani daudz kas interesē arī kā scenogrāfei, kā risināt "Indrānos" iekodētās lietas," stāsta Monika Korpa.

Ierakstā uzklausām arī Indrānu māti Baibu Broku un jauno Indrānu Tomu Harjo, kuriem Blaumanis nebūt nav ikdienas repertuārs.

Liela nozīme šajā izrādē ir arī fotogrāfijām, kā arī grupas “Alejas” dziesmām ar Kirila Ēča dzeju. “Alejām” tas ir pirmais tik liela mēroga teātra darbs, tāpat kā izrādes režisoram Gerdam Lapoškam. "Alejas" režisors izvēlējies, jo mūziķi ir viņa draugi, ar kuriem kopā veidojuši arī pirmo izrādi. 

"Viņi ir talantīgi mākslinieki un manas paaudzes balss. Tas "Indrānos" un šim iestudējumam ir svarīgi," atzīst Gerds Lapoška. "Viņi ir jaunā paaudze, kas ienāk. Es ceru, ka pēc daudziem gadiem, kad kaut kur ieskanēsies "Alejas", es teikšu - tā ir mana jaunība."

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

"Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece.

"Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece.

Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle. 

Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim. 

Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta.

Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos. 

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli.

Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti.

"Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī."

Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.

Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm.

Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli.

--

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

20. maijs ir Pasaules bišu diena. Šogad ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija uzsver tūkstošgadu senās bišu un cilvēku partnerības milzīgo nozīmi. Kā bites padarīt laimīgas? Un kāds no tā labums cilvēkam? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot. 

Sarunājas biškopis Aivars Radziņš, ģimenes ārste, apiterapeite Ilona Radziņa un Biškopības biedrības veterinārārste un pētniece Ineta Eglīte.

kas nepieciešams, lai sāktu nodarboties ar biškopību savam priekam?

"Pārvarēt bailes no bitēm, mēģināt ieklausīties bitēs, saprast viņas, lai nebūtu jābēg. Un saprast vienu - vai nauda vissvarīgākais vai bauda. Pie bitēm var iet ļoti dažādi. Var iet un priecāties par viņām, vērot viņus, gūt sirdsmieru un reizē arī iegūt kaut kāda veida produkciju. Un pie bitēm var pieiet, varētu teikt, rūpnieciskā veidā, kad nav svarīgs dzīvnieks, kukainis, bet ir svarīgs iegūtās produkcijas daudzums," atzīst Aivars Radziņš.

Un vēl biškopis iesaka ielūkoties Margaritas Stārastes grāmatās, jo viņa ir savās grāmatās uzzīmējusi biti ar diviem spaiņiem medus. Un tas liecina, ka mūsu Latvijas bite ir čaklākā pasaulē.

Sāra Baume ir īru māksliniece un rakstniece, dzimusi 1984. gadā. Pati sevi uzskata par mākslinieci, kas izpaužas dažādos žanros.

Viņas debijas romāns "plūst virst krist vīst" (2015) saņēmis vairākas balvas un nominācijas, ticis kritikas pamanīts un tulkots daudzās pasaules valodās. Latviski tas Jāņa Rozes apgādā izdots Ilmāra Šlāpina tulkojumā. Šlāpina veikums bija novērtēts arī LALIGABAS 2026 nominēto tulkoto grāmatu sarakstā.

Sāra Baume bija ieradusies Latvijā un ar viņu tikās Liega Piešiņa  kas vispirms vēlējās noskaidrot vientulības jautājumu grāmatā. 

Pēcāk arī uzklausām filozofu, publicistu, dzejnieku un tulkotāju Ilmāru Šlāpinu, kā arī izdevēju un tulkotāju Renāti Punku.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš; pārraides producente – Gunda Vaivode

Lai gan Jelgavas profesionālajam teātrim priekšvēsture ir daudz agrāka (tā saistīta jau ar Ādolfa Alunāna laikiem), 1924. gadā Jelgavas teātris kļuva juridiski patstāvīgs un varēja veidoties.

Tur notika, protams, ļoti daudzas dažādas interesantas lietas, bet šajā teātrī sāka strādāt arī Jēkabs Zaķis, kurš no 1921. gada līdz 1936. gadam veica milzīgu darbu, lai Jelgavas teātri pārvērstu par muzikālo teātri.

Jēkabs Zaķis pēc 1936. gada atnāca uz Latvijas Radio un strādāja šeit par režisoru, tāpēc, pārskatot Latvijas Radio programmas, tajās esmu redzējis, ka bieži vien, turklāt daudzas reizes dienā skanēja operešu mūzika.

Jēkabs Zaķis pats bija lieliski trenēts aktieris un interesantākais ir tas, ka viņam ir vislielākie nopelni muzikālo teātra tradīciju ieviešanā Latvijā, jo viņš sistemātiski 15 gadu laikā iestudēja 12 operetes, tai skaitā viņš ir arī tas, kurš pirmo reizi 1928. gadā iestudēja Imres Kālmāna "Silvu", kas līdz tam nekur nebija rādīta, bet pēc tam arī "Bajadēru". Savdabīgi, ka galveno partiju izpildīja Emma Ezeriņa, jo viņu mēs pazīstam pilnīgi no citas puses: pēcāk kā Drāmas (tagad – Nacionālā) teātra aktrise Ezeriņa spēlēja arī psiholoģiski smagas lomas, tādas kā Bernarda Alba "Bernardas Albas mājā". Bet viņa bija arī brīnišķīgā Tomuļu māte Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" leģendārajā 1955. gada uzvedumā un arī radio balss, piemēram, Švarca pasakā "Divas kļavas".

Ezeriņas meita savukārt bija vēlākā Operetes teātra prīma Lilija Sniedze, bet viņas mazmeita – aktrise Maruta Feldmane, bet viņas mazmeita ir Ieva Kepe. Tātad šī muzikālā tradīcija nāk no Emmas Ezeriņas un Jelgavas muzikālā teātra!

Operešu iestudēšanā Zaķim palīdzēja arī tas, ka viņš pārzināja arī delartiskās komēdijas elementus. Un kas ir nepieciešams operetē? Strauji jāmaina ritmi, strauji jāmaina attiecības, jo libreti, kā mēs zinām, ir visai dīvaini: vīrs var nepazīt sievu, kura ir uzlikusi tikai parasto balles masku, un, turot roku, var redzēt, ka viņai esot tāda pati dzimumzīmīte kā viņa sievai... Tātad tur jāatrod citādāki veikli paņēmieni, lai to visu parādītu. Jēkabs Zaķis to ārkārtīgi labi prata, un tad, kad viņš iestudēja arī atsevišķas Pola Abrahāma operetes, Nacionālajai Operai šķita, ka tas ir draudīgi, jo Operai, kurai arī bija jāiestudē operetes, negribēja, lai Jelgavas teātris tiek tuvāk Rīgai, bet lai paliek turpat Jelgavā, kur bija.

Protams, līdzās Emmai Ezeriņai teātrī attīstījās daudzi citi aktieri. Jelgavas teātra iestudējumos komiskā rakstura lomas bija aktiera Mārtiņa Vērdiņa tēvam – arī Mārtiņam Vērdiņam, kurš nāca no Liepājas, bet pēcāk Jelgavas teātrī izveidojās operetei svarīgo, raksturīgo, komisko vecākās paaudzes tēlu atveidotājs.

Fakts, ka Jelgavā iestudēja gan Lehāru, gan Kālmānu, gan Abrahāmu, gan Benešu, gan arī, protams, tās pašas "Trejmeitiņas", līdz 1936. gadam deva pārliecību, ka operete var dzīvot. Jā, arī Liepājas teātris trīsdesmitajos gados sāka to iestudēt, pat Dailes teātris, tiesa – vairāk dziesmu spēles. Bet šeit bija klasiskā operete, un tie ir daudz sarežģītāki uzdevumi. Jelgavas teātrim bieži vien arī pietrūka orķestrantu, viņi dabūja tos pieaicināt, jo krīze bija visur, bet tomēr - ar operetēm naudiņas ienāca daudz vairāk, un tas bija tik ļoti svarīgi!

Savā atvadu beneficē 1936. gadā Jēkabs Zaķis vēlreiz iestudēja "Silvu", un tad atnāca uz strādāt uz Latvijas Radio. Būtībā Jelgavas teātra muzikālo izrāžu process bija priekšvēstnesis pēc Otrā pasaules kara nodibinātajam Operetes teātrim.

Latvijas hokeja valstsvienība otrdien, 19. maijā, pasaules čempionātā tikās ar Austrijas izlasi un piedzīvoja zaudējumu ar 1:3. Latvijai vienīgos vārtus guva kapteinis Rūdolfs Balcers, kurš ar četriem precīziem metieniem trijos mačos ir turnīra labākais vārtu guvējs.

Interesanti, ka Latvijas izlase šajā pasaules čempionātā trijās spēlēs guvusi piecus vārtus, četrus no tiem - Balcers, vēl vienus Mārtiņš Dzierkals.

Vēl vakar Frībūrā Norvēģija ar 4:0 uzvarēja Itāliju, bet Slovēnija tikai papildlaikā ar 4:5 zaudēja Slovākijai. Cīrihē ungāri ar 5:0 pārliecinoši pārpsēja Lielbritānijas izlasi.

Latvijas izlasei šodien brīvdiena, bet rīt, 21. maijā, spēlē ar Somiju.

Latvijas alkohola rūpniecības flagmanis „Amber Latvijas balzams” valstij nodokļos parādā ir vairāk nekā 28 miljonus eiro. Pašlaik no kreditoriem to sargā tiesiskās aizsardzība un uzņēmumam plāns jāizstrādā līdz oktobra sākumam. Spriežot pēc oficiālo reģistru datiem, gada laikā uzņēmumā sarucis ne vien nomaksāto nodokļu apjoms, bet arī darbinieku skaits.

Ko saka ekonomisti, vai uzņēmums var izglābties un kādas ir prognozes par tā nākotni?

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) saņemta vispārēja informācija no Valsts kontroles, ka Ogres novada pašvaldībā veikta revīzija un tajā atklātie fakti ir satraucoši, Latvijas Radio raidījumā Labrīt pastāstīja VARAM ministrs Raimonds Čudars ("Jaunā Vienotība").

Čudars norādīja, ka ministrijā šobrīd nav pieejams VK revīzijas ziņojums par Ogres novada pašvaldības rīcību ar finanšu līdzekļiem.

--

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija rīko konferenci "Pašvaldība 2.0", kurā pašvaldību pārstāvji un eksperti diskutēs par kapacitātes stiprināšanu un mūsdienīgiem risinājumiem. Taču vienlaikus uzmanības centrā nonākuši arī jautājumi par pašvaldību finanšu pārvaldību – gan saistībā ar gaidāmo Valsts kontroles revīziju Ogrē, gan Valkas novada finanšu problēmām.

--

Runajot par notikumiem vakar, kas bija saistīti ar iespējamo apdraudējumu, ministrs norādīja, ka situācija liecina, ka nepieciešami būtiski uzlabojui, kā rīkoties vienai vai otrai pašvaldībai.

Notikumiem un atklājumiem bagāta šo sestdien, 23. maijā, būs Muzeju nakts Līgatnē. Līgatnes pilsētas kultūras namā atklās izstādi, kurā varēs apskatīt jaunatklātus, savulaik no iznīcināšanas izglābtus vecmeistaru Kārļa Rozena un Arnolda Pankoka mākslas darbus. Izstādi papildinās arī stāsti par darbu tapšanu un dzejas lasījumi.

Būs arī radošā darbnīca, kurā atkal atdzīvosies kādreiz Līgatnes papīra fabrikā izmantotās metāla veidnes, ar kurām tapa apdrukas uz zīmēšanas blokiem un burtnīcām. 

”Mēs ar Muzeju nakti uzsākam ceļu – dokumentārā mantojuma kolekcijas veidošanu. Varbūt tas nebūs gluži muzejs, bet tā būs kolekcija, ko varēs gan pastāvīgajā ekspozīcijā apskatīt, gan veidosim tajā arī dažādus tematiskus pasākumus.” 

Tā Muzeja nakti kā aizsākumu lieliem mērķiem raksturo Līgatnes apvienības pārvaldes vadītāja Liene Krīvena. Viņu un Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biedrības ”Līgatne” vadītāju Inatru Briedi esmu satikusi Līgatnes Kultūras namā, kur arī risināsies Muzeju nakts.

Kultūras nama interjers pats par sevi jau ir kā unikāls mākslas darbs, ko grezno monumentāli Rūdolfa Pīlādža sienu gleznojumi ”Uguns un nakts” un ”Pūt, vējiņi!”, tapuši pirms 80 gadiem, bet pirms trim gadiem rūpīgi restaurēti. Mākslas klātesamība cauri laikiem Līgatnes papīrfabrikā bijusi ļoti būtiska – atzīst Inatra Briede.

Kad pirms vairāk nekā 10 gadiem papīrfabriku slēdza, valdīja liels haoss, daudz kas tika iznīcināts, pazuda arī liela daļa mākslas darbu, kuru liktenis pagaidām nav zināms. Bet bija arī darbi, ko tā laika direktoram kopā ar brīvprātīgo komandu izdevās pasargāt, un pārvest uz drošu vietu kultūras namā. Šo darbu pirmā gaismā celšana notiks tieši Muzeju naktī, un kā īpašais lepnums tiks parādīta vecmeistara Kārļa Rozena gleznotā meža ainava.

Tāpat liela vērtība ir arī Arnolda Pankoka zīmētie Līgatnes papīrfabrikas darbinieku portreti, tapuši 80. gadu beigās.

Izstādē būs arī radošā darbnīca, kurā varēs izveidot apdrukas, izmantojot kādreizējās Līgatnes papīrfabrikas metāla veidnes ar iegravētiem zīmējumiem, ar ko savulaik bija izrotāti burtnīcu, bloknotu un citu papīra izstrādājumu vāki.

Muzeju naktī atklātā izstāde Līgatnes pilsētas kultūras namā būs apskatāma līdz Līgatnes pilsētas svētkiem 30. maijā.

Muzeju nakts notiks sestdien, šogad tajā kopumā durvis vērs gandrīz 250 Latvijas muzeju un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas. Muzeju nakts vienojošā tēma šogad ir „Priekšmeta piedzīvojumi”.